Ir divu veidu cilvēki – divas galējības. Vieni nevar pateikt tev kādas lietas un runā aiz muguras. Otri pārāk daudz atļaujas teikt tavā klātbūtnē. Ne viens, ne otrs nav tā īsti pareizi un labi, un tomēr tas variants, kur cilvēks atļaujas runāt ar tevi, nevis aiz muguras, ir labāks. Tie abi divi nav īsti labi un pareizi, un tomēr labāk “tev nebūs nepatiesu liecību dot” ir Bībeles princips, tas ir bauslis.
Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku. (2. Mozus grāmata 20:16)
Citiem vārdiem sakot, tev nebūs neslavu celt cilvēkam. Tātad, ja tu kaut ko runā par cilvēku, un viņš nav klāt, tad tev ir jāpadomā, vai tu vari to pašu pateikt arī viņa klātbūtnē. Vai kaut ko tādu būtu normāli pateikt? Tāds teksts kā “tikai nesaki mācītājam”, ir bīstams teksts, ja tu sastopies ar to draudzē, un tu, iespējams, esi sastapies ar aprunātājiem. Ar to cilvēku, kurš nevar pateikt to pašam mācītājam. Tas neattiecas tikai uz draudzi, tas attiecas uz jebkuru organizāciju un sfēru. Protams, šīs sfēras atšķiras, draudzē vēl jo vairāk šādai kārtībai būtu jābūt, jo tā ir patiesības balsts un pamats. Jāpadomā, vai tas būtu jāsaka vai pašam kaut kā jātiek galā.
[..] Dieva namā, kas ir dzīvā Dieva draudze, patiesības balsts un pamats. (1. Timotejam vēstule 3:15)
Dieva vārdā ir rakstīts, ka tad, kad Ādams un Ieva bija baudījuši no aizliegtā, atnāca kauns un bailes. Bībelē ir rakstīts, ka Dievs pastaigājās dienas vēsumā pa paradīzes dārzu, pa Ēdenes dārzu.
Tad viņi sadzirdēja Dieva Tā Kunga balsi, kas dārzā staigāja dienas vēsumā; tad cilvēks un viņa sieva paslēpās starp dārza kokiem Dieva Tā Kunga priekšā. [..] Tas atbildēja: “Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos.” (1. Mozus grāmata 3:8;10)
Viņi spēlēja paslēpes. Viens stāv, nedrīkst skatīties, skaita līdz konkrētam skaitlim: “Izeju!” Un viņš iet meklēt. Te pēkšņi viņi sāk spēlēt paslēpes, pēkšņi viņiem ir kauns un bailes. Viņi tā arī pasaka, kad dzirdēja Dieva balsi un viņus pārņēma bailes. Un kāpēc pārņēma bailes? Tāpēc ka pirms tam viņi bija izdarījuši lietas, kas nav pieņemamas Dievam. Un tieši tāpat ar aprunātājiem. Ir lietas, kas ir pret konkrētu cilvēku, un viņš pasaka tās aiz muguras, nevis pašam cilvēkam. Es nesaku, ka šeit jābūt absolūti taisniem un pareiziem, un tādiem farizejiskiem, ka tu nevari pajokot. Tomēr pašā būtībā šis princips ir pareizs. Ja tu dzirdi kaut ko tādu kā “tikai nesaki” vai “tikai nesaki mācītājam”, tad tu zini, ka tas tiks pateikts. Ja arī par kādu citu cilvēku tu runā, tev vajag saprast, ka tas obligāti tiks pateikts. Ja šādas sarunas “tikai nesaki” un “nē, es netiekšu”, vispār notiek cilvēku starpā, tad tu zini, ka agri vai vēlu tas kaut kur izpeldēs.
Viņus pārņēma bailes. Kur ir problēma? Problēma ir cilvēku attiecībās ar Dievu. Līdzīgi kā starp cilvēkiem. Kad viņš kaut kā ir aizvainots, kaut kā ne tā izturas, lai meklētu savu attaisnojumu, saka: “Es izdzirdēju Tavu balsi, man bija bail.” Ar viņu jau nevar normāli parunāt, es labāk parunāšu aiz muguras. Es nerunāšu par aprunāšanu šodien. Es vienkārši iesāku tēmu ar šo, lai saprastu, ka ar Dievu ir iespējams spēlēt paslēpes. Bet pareizais variants ir nevis slēpties, bet būt atklātam Dieva priekšā. Tāpat arī atklātam un tīram arī cilvēku priekšā, būt atklātam Viņa priekšā un nekad neizdomāt sev atrunas vai izdomājumus, kāpēc kādi rīkojas. Mēs visi esam Dieva priekšā pirmkārt. Mēs esam piedzimuši vieni, mēs aiziesim vieni, mēs būsim Dieva priekšā, ne cilvēku priekšā. Cilvēku priekšā staigāt ir labi. Bet tomēr mums vairāk jābīstas Dieva nekā cilvēku, kā Bībelē teikts. Visu, ko darām, darām Tam Kungam, ne cilvēkiem. Mūsu atskaites punktam ir jābūt Dieva priekšā. Par aprunāšanu bija tikai ievads. Tēma ir par slēpšanos, par to veidu, kādā Dievs staigā tavā dzīvē, kā Viņš plūst, kā Viņš darbojas tavā dzīvē. Kā Viņš darbojas draudzē, kā darbojas vispār cilvēku dzīvēs, veselos reģionos, kā tas notiek un kāds ir Dieva plāns? Es centīšos pēc iespējas vienkāršāk, sākot ar pirmo rakstvietu.
Un Dievs Tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis. (1. Mozus grāmata 2:8)
Dārzs ir paradīze. Ja lasām šo vārdu Bībelē, tas to arī nozīmē – dārzs. Viņš dēstīja paradīzi Ēdenē. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka vārdi “Ēdene” un “paradīze” ir dažādi vārdi. “Ēdene” vairāk ir uztverama kā konkrēts reģions, vieta, bet dārzs šajā vietā konkrēti. Tas līdzīgi kā Latvija un Latvijā ir Limbaži. Ēdene – Latvija, Limbaži kā paradīze jeb šis konkrētais nožogotais dārzs. Persijas un arī citi ķēniņi, arī Latvijā cilvēki, kuriem ir bijis pietiekami daudz intelekta, spēju un arī resursu, ir veidojuši sev pilis un dārzus. Tu vari doties uz Rundāles pili. Šo dārzu atjauno ar milzīgām pūlēm un finanšu resursiem, tur ir iesaistīts ļoti daudz cilvēku. Sākotnēji tas bija Krievijas impērijas projekts, konkrētu cilvēku projekts. Par šo vēsturi vari painteresēties – to radīja cilvēks. To izpildīja daudzi dažādi speciālisti, bet cilvēks šādā veidā mēģina, es neteikšu imitēt, bet radīt to, kā Dievs ir paredzējis visam būt. Mēs esam pēc Dieva līdzības radīti. Mēs esam ar spēju radīt, radoši, no iekšpuses skaisti, Dievs grib mūs tādus redzēt. Protams, grēka rezultātā, ja mēs slēpjamies no Dieva, mūsu iekšējā pasaule tiek sabojāta. Mēs visu varam citādi, bet šis paradīzes dārza meklējums ir katrā cilvēkā.
Vissvarīgākais, kas ir jāsaprot – nav iespējams radīt skaistu dārzu bez paša Dieva. Citiem vārdiem sakot, tas nav iespējams ilgtermiņā, jeb šāds dārzs, šis skaistums nav ilgtspējīgs. Ja mēs slēpjamies, ja mēs baudām no aizliegtā, tas nav ilgtspējīgs. Tādi rupjāki piemēri – Trešais reihs jeb tūkstošgades reihs. Tas ir Ādolfa Hitlera projekts, nacistu projekts – tūkstoš gadu valstība, kas ir aizgūta no Bībeles. Tūkstoš gadu miera valstība, ko panāks nacisti ar savu ideoloģiju, nogalinot un paverdzinot citus cilvēkus. Valstība bez Paša Dieva. Un tas, ka uz viņu metāla sprādzēm bija “Dievs ir ar mums”, tas nenozīmē, ka Dievs bija ar viņiem. Tieši tāpat arī šodien dažādi jaunie strāvojumi, visas šīs sociāldemokrātiskās lietas politikā, kas būtībā ir komunisms. Kuri cilvēkus ekonomiski pielīdzina vienu otram kā arī nolīdzina dzimumu kā tādu. Jaunas komunisma formas, kas vēlas ieviest vienlīdzību un nodibināt paradīzi virs zemes, bet tikai bez paša Dieva, jo šī ideoloģija Viņu konkrēti noliedz – tā ir ateistu ideoloģija. Tas ir vairāk kā ateisti, tas ir vairāk kā Dieva noliedzēji, tā ir agresīva politika. Ja tai ļaus izplatīties, būs jūtamas sekas.
Atgriežos pie tā, ka cilvēkam ir spēja radīt. Atkarībā no tā, kādi mēs esam paši iekšēji, vai ir saiknē ar Dievu, vai ievēro tās instrukcijas, ko Dievs ir paredzējis, vai kopj savu iekšējo dārzu, savu sirds augsni. Mēs esam dārznieki, ja mēs kopjam to kopā ar Dievu, tad šis skaistums ir ilgtspējīgs un aizskar arī citus cilvēkus. Tev pat nav jācenšas īpaši dot, tu vienkārši esi tāds, kas pievelk cilvēkus. Vienus atgrūž – tos, kas slēpjas, citus pievelk. Kas atzīst Dievu, un kas meklē Viņu. Ēdene – vieta, kur Dievs dēstīja paradīzes dārzu.
Un Dievs Tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis. Un Dievs Tas Kungs lika izaugt no zemes ikvienam kokam [..], bet dārza vidū dzīvības kokam un laba un ļauna atzīšanas kokam. Un upe iztecēja no Ēdenes apūdeņot dārzu; un no turienes tā dalījās četrās galvenās straumēs. (1. Mozus grāmata 2:8-10)
Ēdenes upes apūdeņoja dārzu. Šie Persijas ķēniņu dārzi bija iespējami tikai tāpēc, ka tie tika īpaši apūdeņoti. Tie bija izcili tā laika arhitektūras paraugi. Vēl šodien mēs daudz ko nevaram saprast, kā viss tika izbūvēts. Tie tika apūdeņoti, tie savā ziņā bija paradīze zemes virsū. Kad mēs šo vārdu “paradīze” Bībelē lasām, būtu pareizi sevi asociēt ar tādu dārzu, ko rada paši cilvēki. Bet no Ēdenes iztecēja šie ūdeņi. Tālāk ir teikts, ka šī upe apūdeņoja dārzu, un no turienes tā dalījās četrās galvenajās straumēs. Tur ir četras dažādas upes. Kad tu lasi šī rakstvietas, iespējams, tu domā, kas tās par upēm ģeogrāfiski un vēsturiski ir. Viena šeit ir minēta – Eifrata. Tas nav tik būtiski. Svarīgi ir tas, ka šī upe iztek konkrēti uz visām četrām debess pusēm un apūdeņo visu zemes virsu. Tas nozīmē, ka Ēdene ir debess un zemes pārklāšanās punkts. Kur debess saskaras ar zemi, jeb Dievs caur debesīm saskaras ar zemi, to sauc par Ēdeni. Dārzs ir cilvēka sirds. Tur ir teikts, ka Dievs radīja šo dārzu un ielika tajā cilvēku, lai viņš to koptu un sargātu. Lai sargātu un koptu savu sirdi. Tas attiecas arī uz draudzi – lai mēs sargātu un koptu savu draudzi. Nevis slēpjoties, bet ar atklātām sejām, spoguļojoties Dieva priekšā. Nevis aprunājot, nevis uzveļot atbildību apstākļiem un cilvēkiem, bet pašam uzņemoties pilnu atbildību. Pirmie cilvēki – Ādams un Ieva, kas tulkojumā nozīmē “cilvēks” un “dzīvā”. Šeit nav runa par vienu pirmo cilvēku, kā mēs parasti mēdzam tulkot, pirmais Ādams, pirmā Ieva. Vispārīgi cilvēce – Ādams un Ieva tā būtu jāsaprot. Šajā dārzā Viņš atstāja instrukciju – ļauna un laba atzīšanas koku. No visiem kokiem tu vari baudīt, tikai ne no šī. Tas nozīmē, ka tam, kā mēs kopjam savu iekšējo dārzu, ir instrukcija. Tad, kad tu nopērc kādu jaunu ierīci, tu pēti instrukciju. Tas ir ieteicams – vispirms izpētīt instrukciju, lai saprastu visas pogas un kā viss darbojas. Jebkurā gadījumā, ja tu to nepēti, saskaries ar problēmām, ja neizproti kādas lietas un tev nedarbojas konkrētā aparatūra, tev ir jāmācās. Un tieši tāpat arī lai koptu savu paradīzes dārzu, savu sirdi, ir instrukcija. Un šī instrukcija ir Dieva vārds.
Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs. (Marka evaņģēlijs 13:31)
Tātad Ēdene ir debesu un zemes pārklāšanās punkts. Dievu neviens nekad nav redzējis, bet mēs varam redzēt Viņa darbību savās dzīvēs. Ir teikts, ka tad, kad cilvēks sagrēkoja, viņam radās bailes.
Tas atbildēja: “Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos.” Bet Viņš sacīja: “Kas tev ir teicis, ka tu esi kails? Vai tu neesi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst?” Un cilvēks sacīja: “Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu.” Un Dievs Tas Kungs sacīja sievai: “Ko tu esi darījusi?” Un sieva sacīja: “Čūska mani pievīla, un es ēdu.” (1. Mozus grāmata 3:10-13)
Visi dabūja sodu, protams, bet cilvēks tika izraidīts no paradīzes dārza.
Es tev gribu atklāt šodien sistēmu, kā tad izskatās šī Dieva upe, Dieva svētība, Dieva klātbūtne, un gribu palikt pie šiem pāris vārdiem “Dievs staigāja”. Te ir tā teikts, ka Dievs staigā. Tas nozīmē, ka Viņš ir klātesošs. Šajā paradīzes dārzā, ko Dievs ir dēstījis, kas ir tava sirds, Dievs ir klātesošs. Bet, ja mēs baudām no aizliegtā un neuzņemamies atbildību, ja mēs slēpjamies un neatzīstam, tā ir problēma, bet nav lielākā. Ja mēs atzīstam un cenšamies savu sirdi kopt un laboties, Dievs redz tavu motīvu. Tev tiek piedots un dota iespēja turpināt. Bet, ja tu atbildību neuzņemies un pasaki, ka cits vainīgs – Ieva vai čūska, vai velns, kristiešiem ir ļoti populāri velnu vainot, tā ir ļoti liela muļķība. Tu vari vienkārši paskatīties uz sevi spogulī, kurš ir atbildīgs par visu, kas notiek tavā dzīvē. Tu nevari pilnīgi visu, kas tavā dzīvē notiek, kontrolēt, bet daudz vari kontrolēt. Piemēram, to pašu politisko situāciju pilnībā tu kontrolēt nevari. Tu vari ieguldīties, lai kaut ko mainītu, bet nevari pilnībā visu kontrolēt. Bet tu vari kontrolēt savu attieksmi. Tas arī nozīmē – kopt savu iekšējo paradīzes dārzu.
Dievs staigāja dienas vēsumā. To visu nevar izskaidrot, bet iesākumā Ēdenē Dievs iedēsta dārzu. Ir Ēdene, Dievs, debesis, saskarsme ar fizisko pasauli un ir dārzs. Šajā dārzā ir koks – instrukcija, ko tu vari darīt un ko nevari darīt, kā ir pareizi un kā nepareizi. Un no Ēdenes iztek upe un apūdeņo tavu sirdi. Savukārt šī upe sadalās četrās daļās un apūdeņo pasauli. Visam ir jābūt pareizajā secībā, ja tu esi kontaktā ar Viņu, ja Dievs staigā tavā sirdī. Ja tu esi tas, kurš sargā un kopj savu sirdi, tad Dievs var darboties tavā dzīvē.
Man šodien nav izdomāti spilgti piemēri vai ilustrācijas, bet man ir tas, ko es vēlos nodot. Tava sirds ir paradīzes dārzs! Teologi uzskata, ka paradīzes dārzs ir pirmais templis. Arī Bībele to apliecina, ka mēs esam Svētā Gara templis. Vecajā Derībā mēs redzam, ka Dievs liek Mozum celt templi, lai Viņš var mājot viņu vidū. Vēlāk mēs lasām, ka Vecās Derības templis ir tikai ēna kaut kam augstākam un labākam, kas ir Jaunajā Derībā. Jēzus saka, ka Viņš ir templis.
Ikvienam cilvēkam viņa ceļi šķiet šķīsti, bet Tas Kungs sver cilvēka sirdi un garu. (Salamana pamācības 16:2)
Katram cilvēkam ir savs ceļš; tas, kā viņš rīkojas, viņam šķiet pareizs un labs, bet Tas Kungs vērtē. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka neatkarīgi no tā, kā tu uzskati, kā skolā mācījies, kā jūties, ir tā, kā saka Dievs. Sekas būs precīzi tādas, ja tu neievēro to instrukciju, ko Dievs ir devis — ļauna un laba atzīšanas koku. Tā ir Bībele, tas ir veselīgs Dieva vārda konteksts. Ja tu vaino apstākļus, vaino citus, ja tu nevari atklāt sevi Dieva priekšā, tas nozīmē atbildības neuzņemšanos ar attiecīgām sekām, neatkarīgi no tā, ko tu sev esi iestāstījis. Kad cilvēki grēko, viņi izdomā ļoti labus, gudrus attaisnojumus. Viņi izdomā veselas teorijas, īpaši vīrieši, lai apstrādātu savas sievietes. Tādas teorijas — kāpēc drīkst tā, kāpēc tas ir pareizi, un sievietes klausās, ausis izkārušas. Es nesaku, ka sievietes arī neizdomā, bet vīriešiem, man šķiet, labāk sanāk izdomāt teorijas, karināt makaronus. Es ticu, ka Dievs mūs tā ir radījis, lai mēs būtu laimīgi. Es ticu, ka Dievs mūs tā ir radījis, ka ir izstrādājis laimes hormonus un varam justies laimīgi. Tas ilgtermiņā nav iespējams, ja mēs šaujam garām. Grēks nozīmē “netrāpīt mērķī”. Ja mēs regulāri šaujam garām, ja nekopjam savu dārzu, kā mēs varam trāpīt mērķī, ja regulāri neuzturamies Dieva klātbūtnē? Kad tu klausies Dieva vārdu, slavē un pielūdz Dievu savā draudzē, neatkarīgi no tā, ko tu par sevi domā. Mēs jau bieži esam pārliecināti par savu taisnību, bet tas nav svarīgi, jo Dievs sver sirdis. Tāpēc pāri visam sargi savu sirdi, kop savu sirdi.
Kā kopt savu sirdi? Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana – elementāras lietas. Es tūlīt paturpināšu kārtīgi. Ēdene, paradīzes dārzs, koks. Cilvēks ir ielikts kopt dārzu, ir instrukcija. Tālāk ir četras upes, kas apūdeņo zemi. Pirmais templis būtībā ir paradīzes dārzs. Nākamais ir Vecās Derības Saiešanas telts. Pēc grēkā krišanas cilvēki tika izdzīti no paradīzes dārza. Tas nozīmē, ka cilvēks vairs nejūtas tā, kā jutās pirms tam. Cilvēks tika nolādēts — būs smagi jāstrādā, zeme izdos dadžus, nezāles, sievietei būs smagi dzemdēt, pakļauties vīram, tādas visādas lietas. Lai cik mākslīgi šodien politiķi vai filozofijas to risinātu, tas nedarbosies, jo bez paša Dieva tas nedarbojas. Kamēr mēs paši nesākam kopt savu sirdi attiecībās ar Dievu, pēc tās instrukcijas, ko Viņš ir devis. Paradīzes dārzs ir pirmais templis.
Kāds ir nākamais templis? Tas ir iemiesotais Vārds. Vecās Derības tempļa vidū bija ļauna un laba atzīšanas koks — desmit baušļi. Vissvētākajā vietā, šķirstā, un arī paradīzes dārzā, atradās Dieva vārds. Tiklīdz cilvēks to sāka ignorēt, viņš tika izdzīts no dārza. Ko tas nozīmē? Ka var būt cilvēka sirds, kurā nemājo Kungs. Ka var būt cilvēka sirds bez Dieva, kas cenšas pati saviem spēkiem, nekopj attiecības ar Dievu, nodarbojas ar tukšām filozofijām, politiku un citām lietām, kas nav balstītas Dieva vārdā jeb Viņa principos.
Līdzīgi kā Bābeles tornis, kuru cēla cilvēki. Eiropas Savienība — faktiski valdības ēka — ir uzbūvēta pēc nepabeigta Bābeles torņa parauga. Pravietiski tas nekad netiks pabeigts. Tāda savienība nevar ilgstoši pastāvēt, ja tā nav balstīta Dieva vārdā. Ja Amerika atgriežas pie vērtībām, pie Bībeles vērtībām, tā pastāvēs un būs lielvalsts Nr. 1. Neviens tai nestāvēs līdzi — ne Ķīna, ne citi, kuru pamatā nav Dieva vārda. Arī tad, ja cilvēks vienkārši ievēro dievišķus principus bez paša Dieva, arī tad cilvēks dzīvo labāk. Es gribu, lai tu labi dzīvo — lai tavā iekšējā dārzā, emocijās, iekšējā pasaulē, garā, sirdī tu esi laimīgs un piepildīts. Lai tu dzīvo jēgpilnu dzīvi — ne tikai šeit, virs zemes, bet lai šis Ēdenes dārzs saskaras ar debesīm un tu dzīvo mūžīgi. Jēzus saka: kas dzīvo un tic Viņam, tam ir mūžīgā dzīvība. Kam slāpst, tas lai iet pie Jēzus un dzer no dzīvā ūdens. Jēzus pats Sevi salīdzina ar dzīvo ūdeni. Dieva vārds ir dzīvais ūdens. Viņš pats staigā tavā sirdī. Viņš pats plūst tavā sirdī. Kad es sludinu, dzīvais ūdens plūst caur mani šodien. Tu to uzņem, tu to dod tālāk, kad pats kop savu dārzu, kad pats kalpo pasaulei.
“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)
Ejiet un dariet par mācekļiem, tā ir Dieva lielā pavēle, lai šī upe apūdeņo zemeslodi. Tāpēc nepaturam tikai sev, bet dodam tālāk. Tas ir iespējams dabiskā ceļā.
Es pieminēšu Daigu. Mēs darām vienu to pašu – ziemas peldes. Es to daru ļoti sen, viņa arī to dara ļoti sen. Šodien mēs sarunājāmies, un viņa teica, ka viņai ir sava peldēšanas grupa. Viņai nav jādomā, kā aizsniegt cilvēkus Kristum. Viņai vienkārši ir peldēšanas grupa. Viņai nav īpaši nekas jāstāsta šiem cilvēkiem, viņiem ir kas kopīgs. Tāda ir sirds, tāds ir dzīves veids. Daiga peld, ir veselīga, aktīva, viņa ir paraugs citiem. Tāda sirds sevi nodrošina un vēl palīdz citiem — tāda tā ir, un tas pievelk cilvēkus. Vienkārši peldēšanas grupa. Ja tava sirds ir kopta attiecībās ar Dievu, pats Dievs kustas tavā sirdī, tavā dzīvē. Pats Dievs plūst caur tevi. Tev pat nav speciāli jādomā, kā aizsniegt cilvēkus. Nebūs jāsaka: “Mācītājs teica, ka cilvēkiem jāstāsta par Dievu.” Tev nav jāpiespiežas, ka tev teica kādu apsveikt. Tu nevari to neizdarīt, jo tu tas esi. Nedzīvo vairs tu, bet tevī dzīvo Kristus. Kāds spēks ir šai upei jeb šai Dieva klātbūtnei tevī, tavā Svētā Gara templī. Bībele skaidri saka, lai no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem uzceļam Dievam garīgu templi.
Nākamais Dieva templis ir Kristus. Kristus ir galva, un mēs esam Viņa miesa. Mēs esam Jaunās Derības templis, Ēdenes dārzs, paradīzes dārzs. Iedomājies, tu meklē nezin kur piepildījumu, cilvēki meklē šur un tur. Viņi domā, ka var bez draudzes, bet tieši draudze ir šodienas Ēdenes dārzs. Gan tava sirds, ko tu kop, gan arī tu kop pats savu draudzi. Esi savā draudzē un kop pats savu draudzi. Tu padomā, kādu cenu samaksāja apustuļi — tikai viens no viņiem, Jānis, nomira dabiskā nāvē. Viņš nodzīvoja ļoti ilgu dzīvi, nonāca izsūtījumā, bet viņš nenomira vardarbīgā nāvē, dabīgā nāvē. Pārējie samaksāja cenu. Es vienmēr esmu domājis par Pāvilu. Viņu Dievs caur praviešiem brīdināja vairākas reizes. Kas brīdināja? Vai tas bija cilvēcīgi? Nē, jo Dievs caur Saviem praviešiem brīdināja neiet uz Jeruzālemi, bet Pāvils gāja. Kāpēc? Tās dzīvības dēļ, kas bija viņā, jo tas viss pāries, kā viņš pats teica. Lai iegūtu Kristu, pārējo viņš uzskatīja par mēsliem.
Tas ir tik spēcīgi tevī — šis paradīzes dārzs. Tu esi tajā tik laimīgs, piepildīts, pārliecināts, ka tev nav īsti jāpiespiežas kaut ko darīt; šī upe vienkārši tevī vārās. Tāpēc Jānis, Pēteris, Pāvils bija tik neapturami, savā ziņā arī neapdomīgi, pat līdz nāvei. Vai nebūtu bijis labāk palikt savās draudzēs, tās iedrošināt un kalpot? Nē, – Pāvils gribēja izpildīt uzdevumu tā, kā viņš to bija sapratis; viņš bija neapturams. Kur ir atslēga? Atslēga ir, ka tu esi izkopis savu iekšējo paradīzes dārzu. Atslēga ir, ka tu apzinies savu vietu garīgajā Dieva templī — tas ir draudzē. Jaunās Derības templis ir Kristus un Kristus draudze. Ar to viss vēl nebeidzas.
Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime. (Efeziešiem vēstule 2:19)
Te nav runa par Latvijas valsts pilsoņiem. Jūs esat vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime. Mēs esam Dieva saime. Nams ir uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata. Tas nozīmē, ka tā ir strukturēta draudze, kas spēj funkcionēt, draudze, kuru vadītāji un visi draudzes locekļi kopā kopj. Jo uzmanīgāk un vairāk tu ieguldies draudzes kopšanā, jo vairāk Dievs kopj arī pats.
Jēzus saka arī šādus vārdus: Viņš ir koks, mēs — zari, Tēvs ir šī dārza kopējs. Mēs paši kopjam, bet Dievs staigā, Viņš darbojas visā tajā. Ēdene, paradīze, koks jeb instrukcija, upe un Dieva klātbūtne. Nams ir uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, stūrakmens ir Kristus Jēzus. Visa celtne Viņā kopā salaista aug par svētu templi Tam Kungam — svētu templi Tam Kungam gan tev personīgi, tavā sirdī, tavā dzīvē, gan arī draudzē, jo tu kop arī draudzi.
Tu vari papētīt dažādu teologu uzskatus šajā jautājumā, un tu nonāksi pie tā paša secinājuma, pie kura es — ka pirmais templis bija Ēdenes jeb paradīzes dārzs jeb dārzs Ēdenē, kur debesis savienojās ar zemi. Tāpēc mēs tēvreizē lūdzam: “Mūsu Tēvs debesīs, lai nāk Tava valstība, kā debesīs, tā arī virs zemes.” Savienojums — ka tas, kas debesīs. Kā skan otrais bauslis? Nedarini elkus. Tur ir teikts — ne pēc tā, kas debesīs, ne uz zemes. Tas nozīmē, ka tu nevari pielūgt debesis, tu nevari pielūgt laimes sajūtu, piepildījuma sajūtu; nav pareizi pielūgt brīžus, kuros tu labi jūties. Debesis kā struktūra — nav pareizi pielūgt draudzi, nav pareizi cilvēkus vērtēt augstāk par Dievu. Kaut arī mēs to visu varam vērtēt, Jēzus saka: vispirms dzenieties pēc debesu valstības, un pārējās lietas jums tiks pieliktas. Vispirms — pēc Viņa paša. Vispirms kop pats savu sirdi sadarbībā ar Viņu, savā Ēdenes dārzā, un līdz ar to tu kop arī to dārzu, kas palīdz tev kopt savu dārzu. Tā ir draudze, templis. Pirmais templis ir Ēdenes dārzs.
Otrais templis ir Saiešanas telts. Vēlāk tas pārtapa par Salamana templi, pēc tam par Zerubābela templi; Hērods Lielais to atjaunoja, tas tika nopostīts — akmens uz akmens nepalika. Evaņģēlists Stefans jeb diakons sludināja, un par to viņu nomētāja ar akmeņiem. Dievs nemājo cilvēku rokām celtos namos. Tu nevari atrast paradīzi bez paša Dieva. Tu nevari to ilgi noturēt, jo tā brūk kā Bābeles tornis, kas netika pabeigts. Tāpat kā dažādas savienības ar laiku sabrūk, tā arī visa šī pasaule. Visa šī klimata politika ir panikā — pāris grādu izmaiņas simts gadu atpakaļ uz vienu pusi, simts gadu atpakaļ uz otru pusi. Cilvēki ir panikā un bez Dieva grib risināt globālās planētas temperatūras svārstības, ierobežojot cilvēku brīvības. Ir ļoti daudz nesakarīgu un stulbu lietu. Piemēram, ziņas — jo mazāk ziņas tu lasi, jo labāk. Man kā politiķim tas ir jādara, bet ļoti bieži kā šķiru, es neskatos. Visur negatīvas ziņas, visu laiku kaut kas slikts ir noticis — nošauts, nogriezts, viss ir slikti, klubiņš “Viss ir slikti”. Kas ir tavs templis? Ziņas vai tomēr draudze? Ziņas vai Dieva vārds? Laiks, ko tu pavadi kopā ar Viņu, kopjot savu dārzu, kopjot savu draudzi. Viss sākas ar prātu — tas, ko tu lasi, ko redzi. Vide, kurā tu sevi ieliec, tevi ietekmē.
Un Viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā. (Efeziešiem vēstule 2:22)
Mēs paši esam Dieva mājoklis.
Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav. Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu. Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: “Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem.” (Atklāsmes grāmata 21:1-3)
Šie ir Jaunās Derības raksti, tas nozīmē, ka ar to vien, ka es atradu savu paradīzi, savu Dieva klātbūtnes vietu, Viņš darbojas manī, es esmu svētīts, ar to viss vēl nebeidzas, jo ir jaunā Jeruzāleme, debesīs pierakstīto draudze. Te ir teikts, ka Jānis redzēja šo pilsētu, jauno Jeruzālemi, nonākam no debesīm.
Viņš man rādīja dzīvības ūdens upi, tā bija skaidra kā kristāls un iztecēja no Dieva un Jēra goda krēsla. Viņas ielas vidū un upei abās pusēs bija dzīvības koks, tas nesa augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli, un viņa lapas bija tautām par dziedināšanu. Nekas tur nebūs vairs nolādēts. Tur stāvēs Dieva un Viņa Jēra tronis, un Viņa kalpi Tam kalpos. Tie skatīs Viņa vaigu, un Viņa Vārds būs tiem uz pierēm. Tur nebūs vairs nakts, ne sveces, ne saules gaisma tiem nebūs vajadzīga; jo Kungs Dievs izlies gaismu pār viņiem, un viņi valdīs mūžīgi mūžam. (Atklāsmes grāmata 22:1-5)
Pastāv vēl viens templis – debesu templis –, cilvēks to nevar redzēt, tu vari tikai iztēloties caur visu to, ko Jānis ir lasījis un redzējis. Mēs zinām, ka šī dzīve virs zemes nav viss. Ir dzīve arī pēc nāves, un ja mēs šeit kopjam savu paradīzes dārzu, tad mēs mantojam Ēdenes dārzu mūžībā. Caur to templi, kurš nāca virs zemes cilvēka miesā, mira pie krusta un augšāmcēlās, kurš iedibināja Savu draudzi virs zemes.
Sauls bija pirmais Izraēlas ķēniņš, tauta prasīja, lai viņiem būtu savs ķēniņš. Dievs pieļāva to, un Sauls tika iecelts. Samuēls uzdeva Saulam konkrētu uzdevumu, viss bija jāpakļauj iznīcības lāstam, taču Sauls aizgāja pie Samuēla un teica pēc šīs cīņas: “Esi Tā Kunga svētīts, es esmu izpildījis tā Kunga pavēles.” Vai likuma nezināšana atbrīvo ne atbildības? Ja tu ignorē paradīzi savā dārziņā, ja ignorē laba un ļauna atzīšanas koku un tā autoru, bet saki, ka esi izpildījis pavēles? Noskaitīji grēksūdzes lūgšanu, vai izlasīji kādu labu grāmatu, kaut ko sajuti, bet vai tas atbrīvo no atbildības, arī tad, kad tu tici, ka rīkojies pareizi? Tu vienkārši nezini vai apzināti aizklāj savu domāšanu un gribi turpināt grēkot? Vai tas atbrīvo no atbildības? Nē! Bībele min, ka mēs žēlsirdībā esam izglābti, tas neatbrīvo mūs no grēku sekām, kuras mums pašiem ir jāsakārto. Visām mūsu darbībām ir sekas. Dievs šķiro, un mēs visi stāsimies Viņa priekšā, šķirs kā avis no āžiem – vienus pa labo, otrus pa kreiso roku. Vieni iemantos mūžīgo dzīvību, otri mūžīgo pazušanu. Pēc kāda kritērija? Vai no tā, ka noskaitīju savā mūžā grēku nožēlas lūgšanu? Nē, mēs tiksim tiesāti pēc tā, vai kopjam savu dārzu. Vai tu esi attiecībās ar Viņu caur Jēzu Kristu? Vai tu visos šos punktus atzīsti? Viņš ar Savu nāvi, asinīm, augšāmcelšanos ir sagatavojis atpakaļceļu uz paradīzi. Pāvils saka:
Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam. (Romiešiem vēstule 6:11)
Ko nozīmē – tāpat domājiet par sevi vai domas vērsiet uz augšu? Tas nozīmē kopt savu dārzu, rūpēties par savu domāšanu, ieradumiem, kas nonāk tavā sirdī. Panākumiem ir savs likums, tu nevari ilgi dusēt uz lauriem, ko esi sasniedzis, pabaudījis augļus no savas uzvaras, bet tu nevari ilgi dusēt uz lauriem, tev sasniegtais ir jāuztur un jāiet tālāk. Tu esi savas sirds dārznieks. Kaut kādu līmeni esi sasniedzis, jāiet tālāk līdz galam.
Divi noziedznieki kopā ar Jēzu tika sisti krustā. Viens teica: “Piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā.” Otrs: ”Ja tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta lejā, kāpj lejā un glāb sevi un arī mūs.” Pirmais apsauca otru, vai viņam nav kauna tā teikt, jo Jēzus ir bezvainīgs, bet viņi paši cieš no saviem grēkiem. Jēzus teica šim noziedzniekam, kas atzina Jēzu, ka viņš būs kopā ar Dievu paradīzē. Jēzus bija viņam vajadzīgs, viņš nožēloja savus grēkus. Vai viņš varēja sevi izmainīt, pierādīt savā dzīvē, ka ir mainījies? Nē. Dievs neprasa no mums, ko mēs šodien nevaram izdarīt, bet to, ko varam izdarīt. Tu pavadi laiku kopā ar Dievu. Draudze nav izskatāms jēdziens, tas ir kopums, radība – dārzs, ko tu kopj. Mehānisms, dzīva radība, kopums. Es kopju sevi, savu draudzi, un tas nav šķirami. Cilvēkiem, kas kopj savu dārzu, nav divreiz jāsaka, viņi izdara un grib palīdzēt. Lūk, kāpēc vieni ir laimīgi, otri nē, kādi stabili iet uz priekšu – citi nē. Kāpēc šķietami kādu brīdi iet labi, paiet gadi, un tu redzi, ka šis virziens ir nepareizs un nekas labs nenotiek? Tu sāc meklēt laimi un iepriecinājumu kaut kur citur. Šis vārds “paradīze” nozīmē svētlaimi, cilvēka iekšējo stāvokli.
Samuēls prasīja, ko nozīmē avju blēšana viņa ausīs, kas tā par vēršu maušanu? Viņiem bija pavēlēts iznīcināt visus dzīvniekus. Bet kas tie par dzīvniekiem? Sauls taisnojās, ka no amalekiešiem mūsu ļaudis atveduši, bet viņš pats nē, viņa karavīri. Viņi pataupījuši treknākās avis, nevērtīgākos nokāva, bet Dieva pavēle bija visus nogalināt. Kam pataupīja brangākos? Upurim Tam Kungam. Cik skaisti kopā savija reliģija – nepaklausība Tam Kungam.
Tad Sauls sacīja Samuēlam: “Es esmu gan klausījis Tā Kunga balsij un esmu arī gājis pa to ceļu, pa kuru Tas Kungs mani ir sūtījis, un es esmu atvedis Agagu, Amalekas ķēniņu, bet amalekiešus es esmu pilnīgi iznīcinājis. Bet tauta no salaupītā ir paņēmusi sīklopus un liellopus, kuri bija vislabākie starp izdeldējamiem, lai tos nestu Gilgalā kā kaujamo upuri Tam Kungam, tavam Dievam.” (1. Samuēla grāmata 15:20-21)
Man tas atgādina politiķus, kas par visu kādu vaino. Nāk prātā kāds gadījums, pirms ļoti daudziem gadiem draudzē bija kādi pieci cilvēki, un viens teica: es izdomāju braukt strādāt uz Angliju, es strādāju tomātu siltumnīcā. Cūka Āfrikā ir tikai cūka. Es to nevaru saprast, kā to var izdarīt, atstāt savu zemi, lai citur saņemtu pabalstu? Mūsu draudzē nebija tad nekā īsti, ne mikrofona, ne normālas ģitāras. “Es aizbraukšu, nopelnīšu naudu un draudzei nopirkšu ģitāru. Es esmu izdarījis Tā Kunga gribu.” Es šo ģitāru gaidu līdz šai dienai. Pats princips, kā mēs mēdzam izgudrot, ka tas ir Dievam. Aizbildināmies, ka Dieva ceļi ir neizdibināmi, tāpēc tā rīkojamies.
Un Samuēls sacīja: “Vai tad Tam Kungam ir lielāka patika par dedzināmiem un kaujamiem upuriem nekā par paklausību Tā Kunga balsij? Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki, bet nepaklausība ir kā buršanas grēks, un stūrgalvība ir līdzīga elku kalpošanai un dievekļu turēšanai mājās. Tādēļ ka tu esi atmetis Tā Kunga vārdu, Viņš ir atmetis arī tevi, un tu vairs nevari būt ķēniņš.” (1. Samuēla grāmata 15:22-23)
Saulam bija garīgs, pravietisks piedzīvojums. Viņš tapa pārvērsts par citu cilvēku, tikai diemžēl mēs to neredzam. Ir pat rakstīts, ka Sauls sev pieminekli uzcēla. Kas notika? Vai viņš tūlīt pārstāja būt ķēniņš ? Nē, bet Dievs svaidīja citu ķēniņu. Sauls kaujas laukā izdarīja pašnāvību, un Dāvids ieņēma viņa vietu. Sauls līdz beigām stūrgalvīgi turējās pie savas taisnības.
Tad Sauls sacīja Samuēlam: “Es tiešām esmu grēkojis, jo es esmu pārkāpis Tā Kunga pavēli un arī tavus vārdus; patiesi, es vairāk bijos karavīrus un paklausīju viņu balsij. Bet tagad piedod man manus grēkus un griezies ar mani atpakaļ, ka es To Kungu pielūgtu!” (1. Samuēla grāmata 15:24-25)
Kāds bija motīvs? “Es esmu izdarījis grēku, bet pagodini mani tautas priekšā, ka es varu savu Kungu pielūgt.” Samuēls griezās ar viņu atpakaļ, bet tas nemainīja faktus, kas notika. Viņš zaudēja varu savā dārzā, saikni ar Dievu un pazaudēja ķēniņa varu. Nespēlē paslēpes ar Dievu. Pats svarīgākais ir, kāds tu izskaties Dieva acīs, ne cilvēku. Mēs, cilvēki, es kā mācītājs varu tieši vai netieši norādīt uz kādām lietām, bet tās ir tavas personīgās attiecības ar Dievu. Izšķirošais ir tas, vai tu kopj to dārzu. Dievs tevi tajā ir nolicis, tevī ir Ēdenes dārzs.
Un Dievs Tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis. [..] Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu. (1. Mozus grāmata 2:8;15)
Kop savu Ēdenes dārzu. Ēdene – debess un zemes pārklāšanās punkts. Ēdenes, paradīze ir dārzs, bet to var izprast kā pārpilnību, prieku vai auglīgu vietu. Pārpilnība sirdī arī parādās miesā. Pārpilnība draudzē parādās arī draudzes darbībā uz āru. Ja valsts centrā ir Tas Kungs, tad tas parādās pasaules globālā arēnā. Upe, kas plūst no Ēdenes uz dārzu, kā arī pa visu zemes virsu, ir Dieva klātbūtne caur to, ka tu sargā un kop savu dārzu. Aizliegtais koks dārza vidū ir Dieva instrukcija, kā kopt savu dārzu. Mūsdienās ir daudz un dažādi novirzieni un reliģijas, bet otrais bauslis aizliedz darināt elkus pēc Viņa, kas radījis debesis un zemi. Cilvēks ir dārza kopējs jeb priesteris. Bībele vēsta, ka mēs esam ķēniņi un priesteri. Tu esi priesteris, kurš ieiet vissvētākajā vietā. Jēzus ir augstais priesteris, kurš iegāja debesīs vissvētākajā vietā, kā arī Vecajā Derībā priesteri iegāja vissvētākajā vietā, bet pirms grēkā krišanas nevienam priesterim nebija atsevišķi jākalpo, cilvēki baudīja tajā vietā un laikā ar vienu noteikumu, ka paši kopj un sargā, un neslēpjas no sava Dieva. Uzdevums bija neaiztikt arī to, kas nav jāiztiek, bet tā kā mēs esam cilvēki un bieži gadās aiztikt to, ko pat nezinām vai negribam. Tad esi atklāts, neslēpies, ja tā sanācis.
Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. (1. Jāņa vēstule 1:9)
Tāds ir Jaunās Derības konteksts, ka mums ir piedots nepiedodamais, uzņemot mūsu problēmas, lai mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. Mēs neesam perfekti cilvēki, tāpēc iegūstam piedošanu žēlastībā un mums ir dota otrā iespēja kopt savu dārzu, lai varētu aiziet līdz galam. Ēdenes dārzs ir pirmais templis, cilvēks ir priesteris jeb dārza kopējs. Dieva dzīvības upe sāka plūst Ēdenē caur templi, iemiesojās Jēzū turpinās caur baznīcu un piepildās jaunajā Jeruzālemē. Šis, ko tu iepriekš izlasīji, jau ir teoloģija. Bībeles teksts ir vienots, un, ja tev kāds saka, ka Vecā Derība nav svarīga, tad viņš melo, neklausies tādus cilvēkus. Visa Bībele ir svarīga, un ne tikai Bībele, arī grāmatas un cilvēki. Jaunā Jeruzāleme ir viena un tā pati Dieva klātbūtnes plūsma, kas atjauno visu radību. Dievs staigā mūsu vidū. To, ko tu redzi, to vari sasniegt, un realitātē mēs jau nemaz neredzam, ka Dievs staigā mūsu vidū.
Nevienam nav tiesības atņemt jums jūsu balvu, kaut arī tas atrod patiku pazemīgā kalpošanā eņģeļiem un kaut arī tas lepojas ar parādībām, ko viņš redzējis. Tāds bez pamata kļūst iedomīgs savā miesas prātā. (Kolosiešiem vēstule 2:18)
Nav būtiski, ko kāds redz, svarīgāk ir kopt savu dārzu un ļaut, lai dzīvā ūdens straumes tevī burbuļo, ka arī parādās tavā dzīvē. Es zinu, ka viss, kas notiek manā dzīvē, ieskaitot draudzi un panākumus politikā, ir pateicoties tam, ka es no pirmās dienas esmu ar To Kungu, kā arī daru tās lietas, ko Viņš man dzirdamā balsī tika pateicis. Šobrīd jau esmu 26 gadus ar Dievu. Turpinu lasīt Bībeli, kā man tika pateikts, papildus lasu vajadzīgās grāmatas, īpaši, kur aprakstīta cilvēku biogrāfija. Bībele ir mana ikdiena un laiks ar Dievu, es tam nepiespiežos, jo tas ir mans ikrīta rituāls. Citam pirmais ir kafija, bet man laiks ar Dievu, protams, es arī dzeru kafiju, bet laiks ar Dievu ir svarīgāks. Es vienmēr cenšos saplānot savu laiku tā, lai man ir laiks Dievam. Es dzīvoju netālu no upes, parasti pieceļos, lai varētu aiziet uz to, kā arī pasportot, atnākot mājās, uztaisu siltu dzērienu, ieslēdzu mūziku un eju savā lūgšanu kambarī.
Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev. (Mateja evaņģēlijs 6:6)
Ar lūgšanām nevajag izrādīties, bet vienkārši tās piekopt. Draudzē ir kopīgās lūgšanas, un personīgās – ir personīgās. Man ir dīvāns, uz kura vienmēr iekārtojos lūgšanām, un kad parasti pieceļos, esmu saeliktrizējies no dīvāna materiāla, un tas ir regulāri. Lasu Bībeli, skatos pierakstus, darbojos, un šis laiks man var būt dažāds, pat līdz desmit stundām. Reizēm tomēr gadās, ka kāda diena ir izlaista, jo politika paņem gan mentālos, gan fiziskos resursus, tad būs cita garāka diena, un ne jau tāpēc, ka man to vajag par katru cenu, bet tāpēc, ka tā ir iekšēja nepieciešamība. Šāda nepieciešamība neradās pati no sevis, bet gan tāpēc, ka paklausīju Dievam un Viņa balsij, lai kopju savu dārzu.
Tu esi priesteris, kurš ieiet vissvētākajā vietā. Vissvētākā vieta ir mana sirds, un tu pats esi augstais priesteris, kurš kopj savu sirdi. Tas Kungs aplaista, dod svētību un pārmaiņas tavā sirdī, kas nav loģiski izskaidrojams, kā arī es nepretendēju uz absolūto patiesību tam, ko mācu. Pats reizēm apstrīdu faktus par vīģu krūmiem, bet es nekad nevaru apstrīdēt pašu būtību, ka Tas Kungs dēstīja paradīzes dārzu. Ēdene ir mana sirds. Es esmu piedzimis, un uzdevums manā dzīvē ir kopt savu dārzu. Caur šo kopšanu Dieva darbība manī ir tik spēcīga, ka tā parādās pie manis un uz āru. Ļoti vienkārša recepte, ar ko tu aizpildi savu prātu. Sākotnēji es biju ļoti fanātisks un pirmos gadus šo visu darīju ļoti disciplinēti, pa sešām stundām dienā, kur man vajadzēja piespiesties. Skatoties atpakaļ un pārdomājot, ka es savus 30 gadus nodzīvoju diezgan zemā līmenī un tikai 30 gados sāku dzīvi, un nebija viegli tikt vaļā no tā, kas pa 30 gadiem bija iesēdies. Šajā gadījuma man palīdzēja intensīva Dieva klātbūtne, bet sanāca tā, ka no šīs intensīvās Dieva klātbūtnes radās diezgan radikālas izmaiņas, ka radās draudze “Kristus Pasaulei”, partija “Latvija pirmajā vietā” un tu, kurš piedzimis no augšienes. Mums vislabākais vēl ir tikai priekšā!
Paldies Tev, debesu Tēvs, mēs slavējam Tevi, Kungs! Tev pieder debesu valstības atslēgas, un mēs mīlam Tevi, tuvojamies Tev. Tu mums esi vajadzīgs vairāk par visu, Tava klātbūtne. Vairāk par visu mēs vēlamies Tavu vārdu, mēs vēlamies uzņemt un pārdomāt Tavu vārdu. Dzīvot Tavā vārdā, baroties no Tava vārda, teikt Tavu vārdu, slavēt Tavu vārdu, nest Tavu vārdu. Mēs mīlam tevi, Kungs, Tavi baušļi mums ir svarīgi. Tie ir gaisma uz mūsu ceļiem. Tavs vārds ir gaisma uz mūsu ceļiem. Mēs Tev pateicamies, ka Tu dzirdi mūsu lūgšanas! Mēs Tev pateicamies, ka šajā brīdī Tu darbojies mūsu vidū! Tu esi dārza kopējs, Tu kop mūsu dārzu, Tu kop mūsu sirdis. Tu esi mūsu sirds sargātājs, un mēs sargājam savas sirdis, mēs kopjam savas sirdis. Mēs rūpējamies par savu galvu, savām smadzenēm un domāšanu. Mēs kopjam savu draudzi. Mēs mīlam Tevi, Kungs, savu miesu un Tavu miesu, draudzi, kas aug par svētu templi Tev, Kungs, izplešas, ietekmē. Un lai no mūsu Ēdenes dārzā, šīs upes no debesīm, no Tevis debesīs un mūsos, mūsu sirdīs, lai tās vārās un burbuļo, ka tās ir pārpilnības upes, ka tās regulāri nes augļus! Nekas nav salīdzināms ar Tevi, Dievs, ar Tavu klātbūtni, ar to laimi, ko Tu piešķir, virzienu, kuru Tu dod! Un mēs Tev pasakāmies, ka mums ir mūžīgā dzīvība. Debesu Jeruzāleme, debesu templis, debesu Ēdene, paradīze. Mēs tev pateicamies, ka tas viss ir viens. Mēs tiecamies pēc Tevis un debesīm. Mēs skatāmies uz debesu lietām un uz Tevi, Kungs, uz Tevi, dzīvais Dievs. Paldies, ka Tu ļauj mums Sevi piedzīvot, redzēt, sajust. Mēs mīlam Tevi, Svētais Gars, un es šajā brīdī lūdzu – pieskaries katram vienam, kas klausās Tavu vārdu. Katram vienam, kurš ir Tavā klātbūtnē šeit, šajā vietā. Lai aiziet skumjas, ciešanas, sērgas, dažādas atkarības, lai nāk Tavs prieks, miers, Svētais Gars! Piepildi, pārpildi, lai plūst dzīvā ūdens straumes mūsos un mūsu vidū! Lai plūst dzīvā ūdens straumes, lai tās pārpludina un appludina, ka mēs brienam dziļāk, ka mēs ejam dziļāk Tevī, ka mēs varam dot un ņemt. Varam ņemt no Tevis un dot cilvēkiem. Mēs varam nest šo svēto upuri Tev, Kungs, svēto upuri, paklausības upuri. Kop savu dārzu, sargā savu draudzi! Lai nāk dziedināšana, lai notiek pārdabiskas dziedināšanas, lai notiek mentālas un emocionālas dziedināšanas Jēzus vārdā. Lai attiecības izlīdzinās, lai sabojātas attiecības izlīdzinās. Es redzu cilvēku, kurš pēc šī dievkalpojuma iet un izlīdzinās ar cilvēku, uz kuru viņš ilgi ir turējis ienaidu, kurš ilgi nav spējis piedot, izjust emocionālu brīvību šī cilvēka klātbūtnē, kurš iet un izlīdzinās un notiek pārdabiska izlīdzināšanās, iejaukšanās caur to, ka mēs kopjam savu dārzu. Mēs kopjam savu dārzu un notiek dziedināšana, atnāk brīvība. Slava Tev, Kungs! Aiziet slimības! Es redzu finansiālu izlaušanos, tā nebūs ātra, soli pa solim, ja tu kop savu dārzu, ja tu vērsīsi savu skatu uz augšu un savas finanšu lietas saskaņosi ar Viņu. Finanšu svētība, dažādi sakari, kontakti, kas tev sapņos nav rādījušies. Labklājība un svētība Tā Kunga godam un Tā Kunga slavai. Prieks, labklājība, laime tev un tavai ģimenei Jēzus Kristus vārdā! Pilna atbildība par savu rīcību, es vairs nevainoju citus un apstākļus, uzņemos pilnu atbildību par savu rīcību, kā arī attieksmi. Mans Kungs ir manā dārzā! Nāc mūsu dārzā, Kungs, vairāk! Slava Tev, Svētais Gars! Mēs mīlam Tevi, dzīvais Dievs! Mēs Tevi slavēsim, mēs nepagursim. Mēs slavēsim Tevi dienu un nakti, Kungs. Mūsu sirds ir paklausībā un modra arī naktī, Kungs. Mēs tuvojamies Tev, dzīvais Dievs. Brīnišķīgais, skaistais Dievs! Tu esi skaists, Tu esi skaistākais, kas ir! Paldies, Svētais Gars, ka Tu mūs esi radījis pēc Savas līdzības. Mēs esam skaisti Tevī, Kungs, pieķeroties Tev, ka Tu mūs pārveido, šis brīnišķīgais skaistums no Tevis mūsos, kas aizskar cilvēkus un padara šo pasauli labāku. Tas dara mūs laimīgus Tevī, Kungs, Jēzus vārdā! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Vieta, kur debesis pārklājas ar zemi” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
