Vīzija

 

Kad cilvēks izveido personīgas attiecības ar Dievu caur Jēzu Kristu un Bībeles iepazīšanu, lūgšanu, draudzi un cenšanos dzīvot pēc Viņa gribas, tad cilvēks ne tikai iemanto mūžīgu dzīvību, bet mainās arī viņa sirds un attieksme pret citiem cilvēkiem. Rezultātā cilvēks pārstāj grēkot, tas ir, zagt, melot, pārkāpt laulību utt. Jo vairāk ļaužu pieņem Jēzu Kristu, jo mazāk depresiju, slimību, atkarību, naida, nabadzības un šķirtu ģimeņu.

Mūsu vīzija ir Dieva svētīta Latvija, uz kuru cilvēki brauc, nevis bēg – par garīgi, sociāli un ekonomiski plaukstošu valsti. Ne vairāk un ne mazāk kā: “Izpildīt Lielo Pavēli tajā vietā, kur mēs atrodamies!”

Lūk, vīzija no Dieva, un tā ir cieši pamatota Dieva vārdā:
“Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.” (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Pamatmērķis

Realizējot savas dāvanas un palīdzot realizēties tuvākajiem visās dzīves sfērās, mēs pagodinām Trīsvienīgo Dievu, ceļot draudzi virs zemes, kas sastāv no izglābtiem, nostiprinātiem un laimīgiem cilvēkiem. Kristus un Svētā Gara spēkā kopīgā sinerģijā caur draudzi tiks ietekmēti miljoniem cilvēku, izmainītas pilsētas un valstis. Draudze pastāvēs, pieaugs labklājībā, vairosies skaitā un augs ietekmē līdz Kristus atnākšanai.

Ilgtermiņa mērķi jeb darbības virzieni:
1. Draudze kā kultūras un izglītības atbalsta centrs, kas pieejams un atvērts ikvienam, lai attīstītu savas spējas un prasmes, kā arī baudītu kristīgās vērtībās balstītu kultūru un mākslu.
2. Bizness. Personības un biznesa motivācijas un attīstības kopiena.
3. Politika. “Dieva Lauvu” kustība, esot daļai no LPV, lai nostiprinātu likumdošanā un sabiedrībā kristīgās vērtības.

Atmoda gan no augšas, gan no apakšas!

Evaņģēlijs un politika ir ļoti cieši saistītas lietas. Evaņģēlijs bez politikas nedarbojas, un politika bez evaņģēlija nedarbojas. Kāpēc? Tāpēc, ka politika atver durvis, ka tu vispār drīksti sludināt, ka mēs vispār drīkstam pulcēties, ka mums izīrē telpas, ka mums ir tiesības un reliģijas brīvība. To izdara politika. Tas, kādi ir mūsu bērni, jaunā paaudze, kādas ir skolas – to izdara politika. Ja politika to neizdara, tad mēs nevaram pulcēties, mēs nevaram sludināt un mūsu bērni tiek pārveidoti pēc pasaules līdzības, tā kā viņi to vēlas. No otras puses, politika ir bezspēcīga, ja tie cilvēki, kas ir apakšā, ja viņi nesludina evaņģēliju, ja viņi neceļ draudzes, ja viņi nekalpo cilvēkiem, tad politiķi var darīt visu, ko viņi vēlas, atvērt kādas vien durvis vēlas, kādas kristīgās vērtības vien vēlas ieviest sabiedrībā, tas nedarbosies. Tikai abpusēji – gan no augšas, gan no apakšas. Ir ārkārtīgi svarīgi, ka mēs esam atbildīgi abās šajās lietās, tāpēc mūsu draudze aktīvi darbojas gan evaņģēlija sludināšanā Latvijā un ārpus tās robežām, gan politikā, iesaistoties partijas “Latvija pirmajā vietā” darbībā, kā arī mācītājam aizstāvot kristīgās vērtības no Saeimas tribīnes, uzrunājot gan deputātus, gan tautu.

Mūsu mērķis ir, lietojot Vīziju G12, uzcelt mājas grupu draudzi Latvijā, pirmkārt, uzceļot draudzi Rīgā kā bāzi turpmākam darbam Latvijā un ārzemēs. Pēc tam mēs plānojam uzcelt lokālās draudzes katrā pilsētā un ciematā. Darbs turpināsies visā Latvijā, aizsniedzot cilvēkus pilsētās un laukos. Kad draudze “Kristus Pasaulei” izaugs līdz noteiktam apmēram, lai būtu gatava darbam ārzemēs, tā sāksim identisku evaņģelizācijas un draudzes celšanas darbu Baltijā, Eiropā un pasaulē. Viss ir pa īstam un pavisam vienkārši…

Kristus Pasaulei logo – nozīmē Kristus ne tikai mums, bet katram cilvēkam, ne tikai latviešiem, bet visām tautām – visai pasaulei.
Sarkanais aplis simbolizē Kristus asinis.
Melnais fons simbolizē tumsu, kas valda pasaulē.
Logo centrā ir ugunīgi burti G12, kas aptver zemeslodi.
Simbols, ka Jēzus Kristus atnāk pasaules tumsā caur māceklību, caur vīziju G12.
Izpildīsim Kristus Lielo pavēli, iepazīstinot ar Dievu katru cilvēku Latvijā, Eiropā un pasaulē, lietojot G12 (Dieva vadība caur 12) stratēģiju.

Stratēģija G12

Vadība caur 12 (G12) jeb goverment of twelve nozīmē Dieva pārvaldību caur 12. 12 – pilnības simbols. Dievs radīja laiku un pārvalda pasauli caur 12 stundām dienā, 12 stundām naktī un 12 mēnešiem gadā. Viņš pacēla 12 patriarhus jeb Izraēla ciltstēvus. Viņš pacēla 12 ciltis. Jēzus izvēlējās 12 mācekļus, lai izmainītu pasauli. Jēzus mācekļi pacēla savus 12 mācekļus, mācekļiem bija savi mācekļi utt. Draudzes “Kristus Pasaulei” G12 pamatā ir četri etapi: – aizsniegt jeb pievest cilvēku pie Kristus, – nostiprināt jeb palīdzēt cilvēkam nostiprināties Jēzū, un tas ir iespējams tikai mājas grupās, – apmācīt jeb sagatavot par mājas grupas līderi, – izsūtīt jeb pats sāk kalpot kā grupas vadītājs. G12 vadība mūsu draudzē sastāv no ļoti svarīgām sastāvdaļām: Dievs, personīgas attiecības ar Dievu, mācītājs, mācītāja līderu grupa jeb komanda, atvērtās jeb mājas grupas, mācītāja komandas līderi ceļ savus līderus, kuri atver savas atvērtās grupas. Atvērtajās grupās ir aicināts ikviens, kurš vēl nepazīst Dievu un vēlas Viņu iepazīt, laika gaitā šī cilvēka dzīve Dieva spēkā izmainās un viņš turpina kalpot citiem. Un tā tas turpināsies līdz tiks aizsniegts ikviens cilvēks Latvijā un ārpus tās robežām!

Mt. 28:19 "Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis."

Jēzus asinīs Latvija šķīstīta baltāka par sniegu! Izpildīsim Kristus Lielo pavēli, iepazīstinot ar Dievu katru cilvēku Latvijā, Eiropā, Pasaulē, lietojot G12(Dieva vadība caur 12) stratēģiju.

    Par brāļu draudžu, jeb hernhūtiešu atmodu Vidzemē

    Brāļu draudzes Vidzemē
    Jānis Šiliņš, 03.04.2008

    Meklējot latviešu nācijas pirmssākumus, gribot vai negribot nākas apstāties pie kādas nepelnīti piemirstas reliģiskas kustības, kura 18.gadsimtā iekaroja vidzemnieku prātus un sirdis. Hernhūtiešu jeb brāļu draudžu atstātās pēdas šodien, šķiet, stipri vien pabalējušas, bet viņu nozīmi latviešu nācijas saliedēšanā un attīstībā nedrīkst novērtēt par zemu.

    Vispirms daži vārdi par tā laika vēsturisko fonu, kad hernhūtieši pirmo reizi parādījās Latvijas un Igaunijas teritorijā. 18.gadsimta sākums mūsu zemē līdzinājās īstai apokalipsei – Ziemeļu karš un mēra epidēmija pamatīgi izpostīja Latviju. Sevišķi smagi cieta Vidzeme, kura līdz tam bija plaukstoša Zviedrijas province, bet kara un mēra rezultātā divas trešdaļas vidzemnieku gāja bojā. Dzīvi palikušie slēpās mežos, lauki palika neapsēti un rezultātā sākās bads. Diezgan droši var apgalvot, ka Ziemeļu kara ekonomiskās un psiholoģiskās sekas latviešiem bija daudz smagākas par 2. Pasaules kara nestajām ciešanām.

    Bada un mēra nomocītajiem iedzīvotājiem nebija iespēju rast mieru arī garīgajā dzīvē – puse no Vidzemes baznīcām bija nopostītas un nodedzinātas, turklāt visā novadā darbojās tikai viena skola ar trim skolniekiem. Vidzemes iedzīvotāju reakcija uz vispārējo sabrukumu un bezcerību bija diezgan viegli paredzama – draudzīga un totāla nodzeršanās. Krogu tīkls pār izpostīto zemi tolaik izpletās gandrīz tikpat strauji kā mūsdienu Latvijā lielveikali un 18.gadsimta vidū Vidzemē jau tika saskaitīti 933 krogi un tikai 29 skolas. Krogu un skolu attiecība liecināja ne vien par muižnieku tuvredzīgo vēlmi par katru cenu nopelnīt, bet arī par vispārējo sabiedrības degradāciju. Un citādāk jau nemaz nevarēja būt, ja zemnieka iespējas nonākt krogā bija četrdesmit reizes lielākas par iespēju apsēsties skolas solā.

    Milzīgais posts un degradācija, kuru vēl vairāk padziļināja smagais dzimtbūšanas jūgs, daļai vidzemnieku lika izmisīgi meklēt kādu izeju no bezcerīgās situācijas. Hernhūtiešu ierašanās no tālās Saksijas 18.gadsimta trīsdesmitajos gados deva šādu iespēju. No Vācijas atbraukušie brāļi sludināja savdabīgu protestantisma novirzienu, iedvesmojot vietējos iedzīvotājus izglītoties un dzīvot tikumīgu dzīvi. Valmierā tika nodibināts skolotāju seminārs, kur latviešu zemnieki un zemnieces varēja mācīties un savas zināšanas nodot tālāk. Līdz ar brāļu draudžu dibināšanu Vidzemē sākās plašu reliģisku sanāksmju laiks, kuras risinājās latviešu valodā un kurās uzstājās spējīgākie latviešu zemnieki. Sanāksmes kļuva tik populāras, ka to norises laikā baznīcas un krogi kļuva tukši. Daudzos pagastos, kuros nostiprinājās brāļu draudzes, muižnieki bija spiesti slēgt krogus, jo tos vairs neviens neapmeklēja. Arī noziegumu skaits Vidzemē strauji samazinājās un tuvojās nullei. Elle pamazām sāka pārvērsties par paradīzi.

    Tomēr brāļu draudzes, kuras dažu gadu laikā bija kļuvušas par varenu reliģisku kustību ar tūkstošiem dalībnieku, muižnieki un Krievijas impērijas varasvīri sāka uzlūkot ar aizdomām. Viņiem lielu zemnieku masu regulāra pulcēšanās un dažādu jautājumu pārspriešana sev vien saprotamā valodā šķita ļoti aizdomīga. 1743.gadā brāļu draudžu darbība tika aizliegta, bet tās par spīti represijām turpināja darboties pagrīdē un pēc visu aizliegumu atcelšanas 18. un 19.gadsimta mijā sasniedza savu lielāko popularitāti.

    Brāļu draudžu darbības redzamākie panākumi saistās ar izglītības un reliģijas jomu. Pateicoties draudžu aktīvajai darbībai vidzemnieku lielākā daļa atteicās no līdz tam piekoptajiem pagāniskajiem kultiem un pieņēma kristietību kā savu reliģiju. Vēl būtiskākas bija pārmaiņas kas skāra izglītību, jo 18.gadsimta laikā tajos apgabalos, kuros darbojās brāļu draudzes, lasītpratēju skaits pieauga no 0,5-0,6 līdz 80-88%. Tik daudz lasīt protošu zemnieku tolaik nebija gandrīz nekur citur Eiropā. Līdzās šiem acīmredzamajiem nopelniem jāatzīmē arī vairākas citas svarīgas brāļu draudžu darbības sekas, kurām bija liela nozīme latviešu nācijas veidošanās procesā.

    Pirmo reizi latvieši tika pulcināti vienkopus no tik plašiem apgabaliem. Līdz tam zemnieki pārvietojās gandrīz vienīgi sava pagasta teritorijā, bet uz brāļu sanāksmēm tūkstošiem vidzemnieku devās no vistālākajiem nostūriem un pārstaigājot krustu šķērsu visu novadu, pamazām guva priekšstatu par Latviju kā visiem kopīgu zemi. Pirmo reizi tik liels latviešu skaits tika iesaistīts tik intensīvā komunikācijā, turklāt tā notika latviešu valodā. Brāļu draudžu sanāksmēs iedzīvotāji no visattālākajiem pagastiem varēja satikties un pārrunāt kopīgās problēmas. Pirmo reizi latvieši no sava vidus izvirzīja līderus, kuri kļuva par vietējo draudžu vadītājiem un runasvīriem. Pirmo reizi latvieši sāka paši un plaši rakstīt, brāļu rokrakstu literatūra kļuva par pirmo latviešu masveida literatūras žanru. Tas bija sākums kopējas latviešu kultūras telpas veidošanai. Pirmo reizi latvieši atskārta, ka ārzemnieki (hernhūtieši jeb „vācu brāļi”) var nest ne tikai postu, bet arī kaut ko tiešām noderīgu. Pirmo reizi latvieši sevi pieteica plašākai pasaulei kā spējīgus un izglītotus ļaudis. Daudzi no latviešu brāļiem no Vidzemes devās misijas darbā uz dažādām Eiropas valstīm un pat citiem kontinentiem. Paši vidzemnieki tolaik sacīja, ka hernhūtieši viņus atmodinājuši no dziļa un tumša miega, un tā tik tiešām bija latviešu pati pirmā Atmoda.

    Kad cilvēks izveido personīgas attiecības ar Dievu caur Jēzu Kristu un Bībeles iepazīšanu, lūgšanu, draudzi un cenšanos dzīvot pēc Viņa gribas, tad cilvēks ne tikai iemanto mūžīgu dzīvību, bet mainās arī viņa sirds un attieksme pret citiem cilvēkiem. Rezultātā cilvēks pārstāj grēkot, t. i. zagt, melot, pārkāpt laulību utt. Atnāk brīvība no atkarībām, depresijas un tā vietā nāk prieks, miers un mīlestība, labklājība un vēlēšanās dalīties ar šo prieka vēsti ar citiem. Jo vairāk ļaužu pieņem Jēzu Kristu, jo mazāk depresijas, slimības, atkarības, naids, nabadzība un skaudība, šķirtas ģimenes utt.

    Valsts sastāv no indivīdiem, ģimenēm utt. Ja Dievs dara brīvu cilvēku individuāli, tad tāpat notiek arī ar ģimenēm, pilsētām un Latviju kopumā, kas nes radikālas izmaiņas sabiedrībā, reālu Dieva svētību valstij, labklājību, brīvību, neatkarību, laimi. Cietumi tukšosies, dzertuves un pritoni aizvērsies. Tas notiks ne ar politiskiem paņēmieniem, bet Dievs mainīs cilvēku sirdis, viņu vērtību skalu. Lūgšana, kuru dzied latvieši savā valsts himnā, kļūs realitāte.

    “Dievs, svētī Latviju,
    Mūs’ dārgo tēviju,
    Svētī jel Latviju,
    Ak, svētī jel to!
    Kur latvju meitas zied,
    Kur latvju dēli dzied,
    Laid mums tur laimē diet,
    Mūs’ Latvijā!”

    Vīzijas piepildīšana atnesīs garīgu un nacionālu atmodu Latvijā, tā saglabās, cels un vienos latviešu tautu, kā jau reiz tas 18. gadsimtā notika Vidzemē, brāļu draudžu jeb hernhūtiešu atmodas laikā. Latvija iegūs īstu neatkarību un labklājību.

    No mūsu tautas ņems piemēru citas tautas un mēs, mazā latviešu tauta, nesīsim šo brīnišķo evaņģēlija vēsti visām tautām.

    Vīzijas, mērķu un stratēģijas nozīme

    Katram draudzes dalībniekam, sākot ar mācītāju un beidzot ar kristieti, kurš mājas grupiņā izdara šķietami nelielu darbiņu, jāapzinās savu nozīmīgumu un vietu (aicinājumu) kopējā vīzijā un struktūrā, kopējā mērķa sasniegšanā. Pretējā gadījumā katrs sāks darboties savu interešu vadīts, kas radīs degradāciju, stagnāciju, šķelšanos un rezultātā atnesīs iznīcību iesāktajā Dieva darbā.

    Vīzija, mērķi un stratēģija ir saņemta tikai un vienīgi caur tuvām personiskām attiecībām ar Kristu, un tās mērķis ir ievest ļaudis patiesās un dziļās attiecībās ar Dievu! Svarīgākais ir attiecības ar Dievu un kalpošana cilvēkiem nevis stratēģija un dažādas darbības un mērķi. Vīzija un stratēģija ir kā gaistošs sapnis, ja neseko reālas darbības, lai īstenotu to. Jārealizē savs potenciāls, pilnībā palīdzot to pašu arī citiem. Ir par maz lūkoties uz kāpnēm, pa tām ir jākāpj. Nāc un piedalies Dieva darbā!

    Go to Top