Zerubābels bija cilvēks, kurš vadīja tempļa atjaunošanas darbus pēc tam, kad Israēls bija atgriezies no trimdas. Dievs teica Zerubābelam, ka ne ar bruņotu spēku, bet ar Garu.
“[..] tā skan Tā Kunga vārds Zerubabelam: ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! – saka Tas Kungs Cebaots. Kas tu esi, lielais kalns? Tev Zerubabela priekšā jākļūst par līdzenumu! Un viņš uzliks nama noslēguma akmeni, un visi viņam uzgavilēs: lai viņam laime, lai gods un slava!” (Caharijas grāmata 4:6-7)
Zerubābelam, kurš cīnījās par to, lai templis tiktu uzcelts un pabeigts, un strādāja, un vadīja būvniecības darbus, Dievs teica: “Ar Manu Garu tiks uzlikts pēdējais akmens,” ko arī izdarīja Zerubābels. Gan jebkādām problēmām, gan šķēršļiem ir jāizgaist. Jeb: “Kas tu esi, lielais kalns? Tev Zerubābela priekšā jākļūst par līdzenumu!” Es saku tev šodien, ka mums katram ir savi izaicinājumi, un tiem ir jākļūst par līdzenumu. Apliecini arī sev: “Kas tu esi, lielais kalns? Tev manā priekšā ir jākļūst par līdzenumu! To, ko esmu iesācis, to arī pabeigšu. Es pabeigšu savus projektus, es sasniegšu savus mērķus, es iešu līdz galam. Es esmu viens no tiem, kas cieši nolēmis iet līdz galam, bet ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Kunga Garu.”
Kad Jānis Kristītājs, kurš bija pirms Jēzus, kristīja cilvēkus, viņš sagatavoja Jēzum ceļu, pie viņa nāca farizeju un saduķeju sūtīti cilvēki, un jautāja, kas viņš tāds ir, vai viņš ir mesija?
Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni. (Mateja evaņģēlijs 3:11)
Trīs kristības: pirmā – ūdenī, otrā ar Svēto Garu un trešā ar uguni. Ne ar varu, ne ar spēku, bet ar Manu Garu. Kristība ūdenī ir apliecinājums tam, nevis pati kristība, bet apliecinājums, ka Svētais Gars mājo tevī. Kristība ūdenī ir apliecinājums tam, ka ir Svētā Gara darbība tevī no iekšpuses, un tā kļūst redzama tavā dzīvē.
Svētrunas tēma ir “Trīs kristības: ar ūdeni, Svēto Garu un uguni”. Vecajā Derībā, vēl pirms Kristus, bija jūdu paražas. Ja cilvēks pagāns, kas nepiederēja pie jūdu tautas, atgriezās jeb tika pievērsts jūdaismam, tad viņš tika uzskatīts par piedzimušu no jauna. Tāpēc jaunpiedzimšanas jēdziens nav tikai Jaunās Derības jēdziens. Tas ir pārņemts no Vecās Derības, un bija mazgāšanās rituāls. Simboliski tika nomazgāts vecais cilvēks, un jaunais cēlās augšā. Jaunajā Derībā mēs lasām un zinām, ka tajos, kas pieņēmuši Kristu kā savu glābēju, Svētais Gars iemājo, un kristībā viņi tiek mazgāti. Līdzīgi kā cilvēks jūdu reliģijā tika mazgāts kristībā. Šī kristība ir simbols, apliecinājums tam, ka tu esi mazgāts Svētajā Garā, tām pārmaiņām, kas ir notikušas tevī. Šim cilvēkam, kurš bija pievērsts jūdaismam, bija jāgaida divus gadus, kamēr viņš varēja pieņemt šīs kristības jeb šo mazgāšanās rituālu, kamēr tika uzņemts. Viņam bija jāiemācās Tora, tam bija jāseko arī iekšējai grēku nožēlai, jāseko kādām pārmaiņām. Ja mēs salīdzinām Veco ar Jauno Derību, tad Vecajā Derībā vairāk dominē “tev nebūs”. Tātad mēs nedarām kaut ko, kas nav mums derīgs, un līdz ar to Dievs svētī.
[..] bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus. (Galatiešiem vēstule 2:20)
Jaunajā Derībā fokuss ir uz “es nevēlos to darīt”, es no iekšpuses tāds esmu, kas to nedara, un līdz ar to esmu svētīts. Jaunās Derības sāls jeb centrs ir tas, ka Kristus ir mūsos.
Tanīs dienās nāca Jānis Kristītājs un sludināja Jūdejas tuksnesī: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Jo šis ir tas, par kuru pravietis Jesaja runājis, sacīdams: saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas.” Bet Jānis valkāja kamieļu spalvas drēbes un ādas jostu ap saviem gurniem, viņa barība bija siseņi un kameņu medus. Tad pie viņa izgāja Jeruzāleme un visa Jūdeja, un viss Jordānas apgabals un tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus. (Mateja evaņģēlijs 3:1-6)
It kā viss normāli, pareizi Vecās Derības kontekstā, un tajā pašā laikā Jānis saka: “Nē, šis vēl nav viss. Pēc manis nāks kāds spēcīgāks, kas nesīs cilvēkiem tik spēcīgas iekšējās pārmaiņas, kuras neviens un nekad vairs neapturēs.” Jānis redzēja, ka saduķeji un farizeji nāk tikai kristīšanās dēļ, tas bija populāri, moderni. Viņi ticēja, ka varbūt šī ticība viņiem kaut ko mainīs un palīdzēs.
Bet, redzēdams daudz farizeju un saduķeju nākam kristīties, viņš tiem sacīja: “Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības? Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus.” (Mateja evaņģēlijs 3:7-8)
Jānis norāda, ka ne kristība, bet atgriešanās augļi jeb iekšējas pārmaiņas ir svarīgākas.
Un neiedomājieties sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus. Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni. (Mateja evaņģēlijs 3:9-11)
Trīs kristības: ūdenī, ar Svēto Garu un ar uguni. Pirmais – kristība ūdenī – ārējs apliecinājums tam, ka Svētais Gars ir ticīgajā cilvēkā. Apliecinājums tam, ka viņš ir iegremdēts Kristus nāvē un augšāmcēlies jaunai dzīvei. Ne vārdos, bet darbos. Apliecinājums, ka Gars mājo ticīgajā, un tas ir redzams caur iekšējām pārmaiņām.
Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam tajā? Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. (Romiešiem vēstule 6:2-4)
Pēdējais Vecās Derības lielais pravietis bija Jānis Kristītājs. Jēzus saka, ka lielākais Vecajā Derībā ir mazāks par mazāko Jaunās Derības jeb debesu valstībā. Ko tas nozīmē? Ka ir ļoti liela, būtiska atšķirība starp “tev nebūs”, piemēram, tev nebūs pie sarkanās gaismas braukt, un, ka tu būtībā to zini, saproti un neaiztiec, jo tu tāds esi no iekšpuses – tā ir liela atšķirība. Salīdzinājums ar sarkano gaismu, iespējams, nav īsti korekts, bet kaut nedaudz paskaidro. Kristās iegremdētie Viņa nāvē un augšāmcēlušies līdz ar Viņu. Kristības ir ārējs apliecinājums tam, ka tu esi iegremdēts nāvē. Nevis kristība tevi iegremdē Viņa nāvē, bet kristība ir apliecinājums tam, ka tu esi iegremdēts. Nevis kristība tevi augšāmceļ, bet kristība ir apliecinājums, ka tu esi augšāmcelts līdz ar Viņu, ka Svētais Gars ir tevī, un to var redzēt pārmaiņās, tas ir Gara spēks. Es atkārtoju: “Ne ar spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu.” Ir ļoti būtiska atšķirība. Saviem spēkiem kaut kādā veidā kaut ko darīt, ievērot jeb mēģināt mainīties, un atšķirīgi ir tas, kas notiek, kad Svētais Gars tevī iemājo, tas kļūst dabiski, normāli, ar iekšēju harmoniju. Tu kļūsti par cilvēku, kuram nekas nav neiespējams. Ar Dievu viss ir iespējams. Un caur to, ko es mācīšu, lasiet arī “starp rindiņām”. Es ne visu varu vārdos izteikt. Es esmu pārliecināts, ka tieši Gara darbībai ticīgā cilvēkā, Gara darbībai manī, piemīt ļoti plašs, liels, te jau jāsaka gandrīz tā, kā mana sieva: “Jo tev ir liels, varens, stiprs Dievs!” Tie ir tikai vārdi. Bet tieši šī Gara darbība tevi maina un tieši tā pievelk attiecīgus apstākļus, attiecīgas iespējas, tev viss kļūst iespējams. Kā Pāvils saka: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Esmu pārliecināts, ka tas ir, pateicoties Svētā Gara darbībai šajā cilvēkā.
Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru. (Filipiešiem vēstule 4:13)
Trīs kristības: ūdenī – apliecinājums tam, kas jau ir noticis, ar Svēto Garu – gars tevī un ar uguni – par to mēs vēlāk parunāsim vēl. Viens ir, kad tu saki, ka nedrīksti, otrs – ka tu nevēlies. Ka tu kļūsti par tādu, kurš to vairs nevēlas. Kurš arī zinot, ko nedrīkst, var pateikt, ko nedrīkst, daudz ko vari pateikt, kas nav pareizs tavā dzīvē. Bet tu nevari tā mierīgi šodien nolemt, un viss – tās pārmaiņas notiek. Reizēm, iespējams, kādā pārdabiskā veidā kaut kas šādi arī notiek, bet būtībā tas ir ilgstošs process, ka tu ļauj Garam tevī darboties. Ne ar varu, ne ar bruņotu spēku, bet ar Garu.
Vai atceraties Baltijas ceļu? Bija 1991. gada janvāra barikādes, ko tikko atzīmēja. Vairākus gadu desmitus latvieši, Latvijas nācija, tie nav tikai latvieši, šeit ir dažādi cilvēki, kas dzīvo, kas uzskata Latviju par savu zemi, viena nācija. Padomā, desmitiem gadu tev izglītības sistēma “skalo smadzenes”. Jau no mazotnes: oktobrēns, pionieris, komunists, partija, visur tev priekšā bāž šos plakātus. Visur dažādas politinformācijas, televīzijā tikai viens virziens, nenormāla “smadzeņu skalošana” vienā virzienā. Dieva nav, ir tikai Ļeņins. Mauzolejā viņš ir, var apskatīties. Tas tajā laikā, kad varēja braukt skatīties, rindā stāvēt un ieraudzīt savu elku. Komunisms. Bija daudzi cilvēki, kas tiešām ticēja komunismam. Bet bija daudzi cilvēki, kas vēl joprojām apzinājās savas saknes, joprojām viņiem bija vectēvi, vecmammas, kāds bija noslēpis Bībeli mājās, kāds bija noslēpis kādu vēstures grāmatu mājās. Līdzīgi kā es, pirmo reizi paņēmu pie vecās mammas kaut kādu vēstures grāmatu no Ulmaņa laikiem. Man bija kādi 12 gadi. Es atvēru, sāku lasīt un teicu: “Kaut kas neiet kopā! Vecomamm, tev tajā grāmatā nav pareizi.” Man vēsture interesēja arī tajā vecumā. Man patika. Tas bija vienīgais priekšmets, kur man neko nevajadzēja mācīties. Es vienkārši noklausījos, ko klasē stāsta, man patika, un es mierīgi varēju atbildēt. Man nebija piecinieki, jo es vispār tā ļoti nemācījos. Bet es ļoti normāli tos trīs, četri varēju mierīgi dabūt, es zināju par katru stundu būtību, ko skolotāja bija novadījusi, nevajadzēja papildus īpaši lasīt nemaz. Es saku: “Tev nav kārtībā.” Vecāmamma ļoti riskēja tajā reizē, jo viņa nezināja, ko es darīšu ar to visu pēc tam. Es varēju aiziet pie audzinātājas un pateikt. Piemēram, viņa teica: “Tev tur skolā nepareizi māca.” Un tad es sāku salīdzināt un saprast, ka kaut kas neiet kopā. Es jau daļēji “biju izskalots”, un tomēr patiesa informācija paglāba mani no šīs dezinformācijas.
Un kas notika 1991. gada janvāra barikādēs, kas notika tajā brīdī, kad šis militārais spēks, kas turēja visu šo impēriju, visu PSRS kopā turēja? Propaganda un militārais spēks. No PSRS puses tas mērķis tāds arī bija, bet vienošanās bija tāda, ka tā laika valdība atļāva PSRS armijai, valstij šeit, Latvijas teritorijā, uzbūvēt militārās bāzes. Un pēc tam, kad tika uzstādīts ultimāts, tur vairs nebija variantu. Latviju okupēja uz tā pamata ka, bāzes jau šeit bija, un iespēja pretoties bija ļoti maza. Bet somi pie sevis neielaida šīs bāzes uzcelt, un viņi cīnījās, zaudēja daļu teritorijas, un tomēr viņi paturēja savu neatkarību un brīvību. Mēs nezinām, kā būtu, ja būtu toreiz. Runājot par janvāra barikādēm, tajā dienā, kad šis militārais spēks krita, sabruka Padomju Savienība kā tāda. Kas notika? Latvieši uzreiz: “Mēs esam brīvi! Mēs ar viņiem vairs kopā negribam! Mums ir pašiem sava valsts bijusi un joprojām tā starptautiski nav atzīta. Starptautiski atzīta un okupācijas fakts kā nelikumīgs, prettiesisks.” Uzreiz atguva brīvību. Kāpēc? Tā bija cilvēku identitāte. Tādi viņi bija. Būtībā latvieši vēl nebija pazaudējuši savu identitāti vēl.
Tas ir līdzīgi kā ar cilvēku, kurš grib ārējas pārmaiņas, bet kuram nav iekšēju pārmaiņu. Tas ir Jaunā un Vecā Derība. Tās nav pretrunā. Ja tu palasi Dāvida psalmus, redzi, ka tur ir cilvēks ar iekšējām izmaiņām. Ja palasi par Vecās Derības praviešiem, tie ir tādi paši cilvēki kā Jaunajā Derībā – ar iekšējām izmaiņām. Mēs varam diskutēt un strīdēties. Varam teoloģiski pierādīt uz vienu vai otru pusi, vai Svētais Gars tajā laikā ārpusē kaut kā bija pie cilvēkiem vai tomēr iekšā. Būtībā sanāk, ka Svētais Gars varēja iemājot tikai pēc tam, kad Kristus atnāca un cenu samaksāja. Un tomēr, Rakstus kopumā skatoties, īsti neiet kopā. Mēs to visu nevaram izprast. Vecā un Jaunā Derības ir viens. Bet pavisam noteikti, 100% akcents un to, ka Gara spēks tevī, ir Jaunajā Derībā. Ne ar varu, ne ar spēku, bet ar Manu Garu. Tajā brīdī, kad šie ierobežojumi krita, latvieši pieteica sevi kā brīvu valsti. Un tieši tāpat arī cilvēkam: kaut ko norādīt, teikt vai pašam vēlēties ir viens, izmainīties ir pavisam kas cits. Es ticu, ka ticīgu cilvēku, kas vērš savus skatus uz Viņu, kas apzinās, kas klausās veselīgu mācību, tādu kā šodien šo, kas to klausās un cenšas savā dzīvē praktizēt, dzīvē Gara spēks darbojas. Un kalniem tavā priekšā ir jātop par līdzenumu. Un ko tu esi iesācis, to arī pabeigsi Gara spēkā.
Es tev šodien pateikšu kaut ko interesantu. Es zinu, ka mums tas lielākoties ir saprotami, bet uzskatu, ka daudzi to nesaprot, it īpaši cilvēki, kas nav nostiprinājušies vai arī kādās citās plūsmās “barojas”. Tas, ko mēs lasām Bībelē, nav viennozīmīgi izprotams un skaidrojams. Piemēram, par kristībām. Pasaki, vai var atrast Bībelē rakstvietas, kurās runāts par to, ka, ja pasaki ar vārdiem, ka tu tici, tad tu vari uzreiz kristīties? Pilns! Pilns ar tādām ir. Tas nozīmē, ka Bībele absolūti nav instrukciju grāmata, kā visam jānotiek. Tu nevari paņemt vienu nodaļu, kurā aprakstīts viens notikums un pielāgot to savai dzīvei šādi. Nē. Tas ir tikai piemērs, ilustrācija, lai mēs paši saprastu, kā ir labāk attiecībā pret Dievu, sevi, cilvēkiem un arī par kristībām.
Ir cilvēki, ir konfesijas, kas krista cilvēkus bez iekšējām izmaiņām. Ir konfesijas, kas krista bērnus vēl mazus, kas jau vēl neko neapzinās. Mēs piederam pie šīs ticīgo cilvēku grupas, pie šīs konfesijas, kuri krista tikai tad, kad cilvēks apzināti izvēlas. Un draudze novērtē, kad ir iekšējas pārmaiņas. Tikai tad krista, kad mēs redzam, ka ir iekšējas pārmaiņas. Arī tad, ja cilvēkā šīs pārmaiņas ir, un ja mēs tās neredzam, tā ir mūsu atbildība. Mēs nekristām, kamēr neredzam iekšējas pārmaiņas, kas atbilst konkrētiem pieturas punktiem, kā draudzē ir pieņemts. Ir dažādas. Kuram ir taisnība? Nevienam šeit īpaši nav taisnība. Katra konfesija vai ticīgie paši nolemj, pie kādas mācības viņi pieturēsies. Ir svarīgs rezultāts. Caur tavu mācību, tavu izprati, kādi pēc tam cilvēku dzīvēs ir rezultāti. Vai Gars darbojas cilvēkos? Vai Gars darbojas draudzē? Vai tas ir redzams? Vai Zerubābela priekšā kalns tiek nolīdzināts? Kāds ir rezultāts? Lūk, tas ir svarīgi. Tāpēc nav tā, ka vieni ir pareizi un citi nepareizi. Svarīgs rezultāts. Tas pierāda to, ka tas, ko mēs Bībelē lasām, tas nav tulkojums tam, kā mēs paši vēlamies šodien. “Ir tikai tā!” Tev cits parādīs kādu citu rakstvietu, un tad jūs bezgalīgi varēsiet strīdēties. Ne ar varu, ne ar burtu, bet ar Garu. Jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu.
Zini, no kurienes ir maldu mācības? Visas apustuļu vēstules ir rakstītas, lai apkarotu maldu mācības. Es jums parādīšu, no kurienes radās maldu mācības. Un šādu rakstvietu ir ļoti daudz. Sākot no Svētā Gara izliešanās dienas, kad Pēteris sludināja, un tajā dienā tika kristīti tūkstoši. Lūk, kur sākās problēma: ka Jaunās Derības kristieši kristīja visus pēc kārtas, šos notikumus mēs lasām Bībelē. Pēc tam tapa šīs Jaunās Derības vēstules maldu mācību apkarošanai.
Sīmanis pats arī kļuva ticīgs un kristīts pastāvīgi turējās pie Filipa, un, redzēdams zīmes un lielus brīnumus notiekam, viņš izbijās. (Apustuļu darbi 8:13)
Kas bija Sīmanis? Burvis. Filips, evaņģēlists, kādā Samarijas novadā sludināja. Notika brīnumi un zīmes. Bet šo reģionu, šo pilsētu garīgi kontrolēja kāds burvis – Sīmanis vārdā. Un kad viņš redzēja, kāds Dieva spēks, viņš lūdza, lai viņu krista. Un viņš tika kristīts, un neviens neiebilda. Neviens neprasīja iekšējās pārmaiņas. “Tu tici, ka Jēzus ir Dieva Dēls?” “Es ticu, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” Kāpēc viņš ticēja? Jo redzēja brīnumus un zīmes. Kas viņam interesēja? Lai arī viņam būtu tāds spēks, jo viņš praktizēja savu okultismu. Viņš tika kristīts. Okultists, kas nebija atteicies no okultisma. Šeit rakstīts, ka viņš kļuva ticīgs. Ir Bībelē rakstvietas, par kurām var vairāk padiskutēt. Tā nav, ka tu nedrīksti ne pret ko Bībelē iebilst, tu skaties kritiski uz to, kas tur ir rakstīts! Saproti, kāpēc rakstīts. Viņš kļuva ticīgs, pastāvīgi turējās pie Filipa. Redzēdams zīmes un brīnumus, viņš kļuva ticīgs.
Kad Samarija sāka pieņemt Dieva Vārdu, veidojās draudzes, tur ieradās apustuļi, tostarp arī Pēteris, un mācīja Rakstu pamatus. Sīmanis vērsās pie Pētera: “Tev ir liels spēks, tu cilvēkiem uzliec rokas un notiek atbrīvošanas, dziedināšanas un brīnumi. Es tev maksāšu mēnesī vienu tūkstoti un tu garantē, lai man būtu tāds pats spēks.” Ko Pēteris teica? “Kaut tu pazustu ar visu savu naudu. Es redzu, ka tu esi pilns ar netīrību un rūgtu žulti. Lūdz Dievu, lai Viņš varētu Tev piedot.” Lūk, kāpēc tika rakstītas vēstules pirmajā draudzē un ir saglabājušās līdz mūsdienām – lai apkarotu maldu mācības. Jāņem vērā, kādēļ šādas maldu mācības radās. Apustuļu darbos rakstīts, ka kristīja trīs tūkstošus vienā dienā. Tas nozīmē, ka kristīja visus pēc kārtas, kas vien gribēja. Pirmajai draudzei bija ļoti svarīgs cipars, cik cilvēki tika nokristīti.
Nesen draudzē tika izdarīta aptauja, cik cilvēki no tiek, kuri apmeklē mūsu draudzi, nav kristīti. Tādi ir simt piecdesmit cilvēki. Mēs esam uzstādījuši mērķi šā gada beigās nokristīt simts cilvēkus. Vai mēs varam panākt to, lai šie cilvēki kristās? Mierīgi! Bet šeit ir mācītājs, kurš ir Gara vadīts, un mani neinteresē vienkārši kristības un cipars, bet gan cilvēku iekšējas pārmaiņas. Es vairāk par visus vēlos Dievu savā un tavā dzīvē. Vēlos redzēt, ka Dieva Gars ir tevī, ka esi ceļā uz mūžīgo dzīvošanu un tevī notiek izmaiņas. Es dzīvoju tieši šādam mērķim. Vēlos dzīvot Dievam un citiem it visā, ko daru. Ar šādu mērķi ir dibināts Izaugsmes klubs, arī politikā esmu tikai tādēļ. Tagad man pat sāk iepatikties politika un tieši tagad esmu pateicis, ka turpmāk pievērsīšos vairāk garīgam darbam draudzē un Izaugsmes klubā. Man patīk strādāt un risināt globālas lietas, bet, jo vairāk cilvēks paliek šādā sistēmā, jo vairāk viņš kļūst par politiķi. Tādēļ man tagad jāizvēlas, kādu ceļu es vēlos iet un vairāk vēlos iet garīga cilvēka ceļu. Nākamos četrus gadus domāju nesaistīt sevi ar aktīvo politiku un šobrīd bruģēju ceļu uz to, ka nākamajās vēlēšanās nekandidēšu. Partijas vadītājs uz to atbild: “Labi, labi, kad pienāks vasarā, izlemsim.” Viņš ir augsta līmeņa vadītājs un saprot, ka, laikam ejot, cilvēki un apstākļi mainās.
Kristība ūdenī ir apliecinājums tam, kas ir noticis ar cilvēku. Vissvarīgākais ir iekšējas pārmaiņas Svētajā Garā. Tādēļ skaita dēļ kristīt cilvēkus mani neinteresē. Mani interesē ne vienkārši kristīto, pat ne draudzes apmeklētāju, bet gan iekšēji izmainīto skaits. Šāds skaits liecina par reāliem augļiem. Ja tu esi lūdzis, strādājis ar cilvēkiem un viņiem notiek reālas pārmaiņas, ir iemantojuši mūžīgo dzīvību un cerību, viņi vairs nav no šīs pasaules. Ne tādi, kuri nelieto šo pasauli, bet viņu piederība ir debesīs. Evaņģēlists Filips no Svētā Gara saņēma norādījumus turēties blakus ratiem tuksnesī, kuros brauca etiopiešu galminieks. Etiopija ir viena no valstīm, kura arī ir saistīta gan ar jūdaismu, gan arī ar Jaunās Derības kristietību. Uzskata, ka Etiopijā varētu atrasties Derības šķirsts. Filips apsēdās ratos blakus galminiekam un pasludināja evaņģēliju.
Pa ceļu braukdami, viņi nonāca pie kāda ūdens, un galminieks sacīja: “Lūk, ūdens! Kas mani kavē kristīties?” Bet Filips sacīja: “Ja tu no visas sirds tici, tad to var.” (Apustuļu darbi 8:36)
Tas ir līdzīgi, kā šodien, ja uz ceļa kāds stopē, tu apstājies un uzņem šo pasažieri, izstāsti viņam evaņģēliju, pastāsti par brīnumiem un zīmēm, kas var notikt, viņš redz tavu dedzību, tiek aizkustināts un jautā – kas mani kavē kristīties? Tu apstājies pie jūras vai ezera un nokristī šo cilvēku. Līdzīgi bija notikumā ar Filipu un galminieku.
Un viņš atbildēja: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.” Viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un galminieks, nokāpa ūdenī, un viņš to kristīja. (Apustuļu darbi 8:37-38)
Kā var zināt, ka cilvēks tiešām tic no visas sirds? Filips zināja. Viņi abi nokāpa ūdenī, tātad galminieks tika pagremdēts. Kristīšanas veidam nav tik liela nozīme, kā cilvēka iekšējām izmaiņām, Svētam Garam tevī.
[..] ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! – saka Tas Kungs Cebaots. (Caharijas grāmata 4:6)
Filips nokristīja galminieku.
Kad tie no ūdens bija izkāpuši, Tā Kunga Gars Filipu aizrāva, un galminieks viņu vairs neredzēja; viņš līksms ceļoja tālāk. (Apustuļu darbi 8:39)
Ļoti iespējams, ka šis galminieks atnesa ticību Etiopijai. Pāvils saka:
Jo Kristus mani nav sūtījis kristīt, bet evaņģēliju sludināt, ne gudriem vārdiem, lai Kristus krusts nepaliktu bez satura. (1. Korintiešiem vēstule 1:17)
Pirmkārt ne kristība, bet evaņģēlija sludināšana, lai cilvēks kļūtu ticīgs un caur ticību viņa dzīvē darbotos Svētais Gars.
Bet Pēteris tiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.” (Apustuļu darbi 2:38)
It kā viss skaisti – atgriezieties no grēkiem un tad kristieties. Pēc tam viņš saka – lai dabūtu grēku piedošanu. Nu gan sapūderēja smadzenes! Tad sanāk, ka nevajag grēku piedošanu? Lasot Dieva Vārdu, īpaši Apustuļu darbus, var sajaukt secību, ja nepievērš uzmanību kontekstam. Bez tam jāņem vērā fakts, ka katra draudze nolemj, kā tieši šai draudzei būs labākais rezultāts konkrētā kultūrā un situācijā. Tomēr ir kādas kopējas lietas, kuras ir vislabākās visiem visās situācijās.
Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. (Marka evaņģēlijs 16:16)
Tas, kurš tic, kura sirdī mājo Dieva Gars, samaksās cenu, lai ievērotu visus pieturas punktus, noteikumus, lai kristītos. Ja cilvēks pieder kategorijai, kura īsti netic, ja tā ir tā sēkla, kura kritusi ceļmalā un putni apēda jeb saule sāka karsēt un tā nokalta – tad arī nekristās. Šeit atkal ir divi virzieni. Viens ir tāds, ka cilvēks tic, ka pēc kristībām viņš mainīsies, bet otrs ir, lai kristītos, ir obligāti jāievēro kādi noteikumi. Noteikumi ir jāievēro, bet tikai tik daudz, lai cilvēks pats un draudzes vadītāji redzētu, ka viņā mājo Svētais Gars. Tas, ka tev ir kāda izpausme, nav rādītājs, ka tev ir Svētais Gars. Arī tas, ja tu apmeklē draudzi, nav rādītājs, ka tev ir Viņa Gars, kaut gan tas ir ļoti būtisks aspekts. Gara radītas pārmaiņas ir izšķirošais, un to var redzēt.
Pirmais rādītājs ir mazās lietas, kuras mainās tūlīt – vēlme uzņemties kādu pienākumu draudzē, Bībeles lasīšana katru dienu, neizlaiž grupiņas un dievkalpojumus – šis viss ir pirmā zīme un pamats. Jāparādās arī izmaiņām raksturā. Varbūt ir kādas lietas, ar kurām uzreiz nevar tikt galā, bet ir redzams, ka viņš vēlas to un strādā ar sevi – nāk pēc padoma, prasa aizlūgt, izrāda vēlmi kalpot, vairāk būt Viņa klātbūtnē. Es uzskatu, ka sīkumi vispār nav sīkumi. Kā piemēru minēšu augsta līmeņa biznesa cilvēku, kuram ir augsta līmeņa riska pakāpe katra lēmuma pieņemšanai. Ja ir ģimenes modelis, kurā sieva vairāk ir mājsaimniecībā un mājās viss nav kārtībā, tad šis vīrs augsta riska pakāpes lēmumu, visticamāk, pareizi nepieņems. Tādēļ nekas nav nesvarīgs. Tajā brīdī, kad tev apkārt ir negatīvisms, esi sastrīdējies ar kādu no ģimenes vai citu tuvu cilvēku, tad lēmumi bieži būs nepareizi un var maksāt ļoti dārgi. Tādēļ ir ļoti svarīgi, ka visās sfērās tev ir miers ar Dievu un tu pieņem pareizus lēmumus. Ne viss ir atkarīgs no tevis, bet tu vari izvēlēties savu attieksmi pret visu. Latvija šodien ne visu var kontrolēt, bet var izvēlētie attieksmi, piemēram, pret ASV prezidentu. Pietiek tikai, lai tas, ko “čivina” amatpersonas – antitrampisti, Krievijas specdienesti uzpūstu, pienestu to Trampam, un Latvija beigsies. Mēs zinām, kā strādā Tramps. Nav nesvarīgas lietas. Protams, ir mazāk būtiskas lietas, bet visam ir jāpievērš uzmanība. Ja tu meklē Dievu, tad detaļās var redzēt, ka tu centies, strādā, lai mainītos. Es ticu, ka tiem cilvēkiem, kuri meklē Viņu, arī atrod un Gars darbojas viņos. Kad man bija draudze Limbažos, teātra mājā, kur mēs sanācām kopā, atbildīgā bija kāda kundzīte Anniņa. Viņa vienmēr bija ļoti laba pret mums, reizēm paklausījās, ko es runāju. Tad, kad stāstīju viņai par to, ka biju dzērājs, narkomāns, izbijis cietumnieks, viņai bija grūti tam noticēt un teica: “Mārcīt, tikai ne tu, tas nevar būt!” Tās ir pārmaiņas manī. Esmu pārliecināts, ka pārmaiņas, Svētais Gars, uguns tevī ir tā konfekte, saldais ēdiens, kas pievelk visu labo.
- vai 2006. gadā biju pieņēmis lēmumu, ka gribu rīkot evaņģelizācijas dievkalpojumus. Toreiz tas notika kādās astoņās pilsētās. Dažās vietās bija pat divas dienas pēc kārtas, tad mēs palikām kādā viesnīcā, braucām ar vecu BMV, bet visur nokļuvām. Vienā pilsētā mūs pamanīja kāds mācītājs, kurš aizveda mani iepazīties ar mācītāju Alekseju Ļedjajevu. Ierados tur trešdienā, pirms dievkalpojuma iepazinos ar mācītāju un viņš man piedāvāja teikt runu šajā trešdienas dievkalpojumā. Tā vienkārši svešu cilvēku palaida uz skatuves. Tur bija arī evaņģēlists DmitrijsMakarenkono Ukrainas. Šajā reizē runāju tēmu “Karstums Tava nama dēļ mani aprij.” Ļoti abi atceros, ko runāju, pat kas man bija mugurā, kā arī to, ka toreiz runāju ļoti traki. Es nezināju, kā lai pasaka visu to, kas bija manī, tā nebija vienkārša sludināšana, tā bija degšana. Tagad, uz sevi no malas skatoties, domāju, ka varēju darīt arī citos veidos – nav obligāti jāķērc un jālec gaisā. Toreiz vēl izsaucu cilvēkus priekšā, aizlūdzu par viņiem un notika visādas Svētā Gara izpausmes. Mācītājs Aleksejs pēc manis uzkāpa uz skatuves un pateica: “Lūk, tā izskatās jaunie latvieši. Esi laipni aicināts uz konferenci!” Toreiz šīs konferences notika Sporta manēžā, uz tām ieradās tūkstošiem cilvēku un tika aicināti tikai pasaules klases evaņģēlisti un mācītāji. Es nevarēju saprast, vai viņš aicināja mani atnākt uz šo pasākumu vai runāt, jo tas nebija normāli laist tādā konferencē uz skatuves nepazīstamu evaņģēlistu.
Es pieeju pie viņa un jautāju, kāpēc es esmu uzaicināts? Tajā reizē mēs braucām mājās ar sievu, tā bija ziema, putenis. Man bija jāpagriežas uz Limbažiem, pie Murjāņiem aplī, bet es attapos Siguldā. Es nejutu vairs laiku, mašīna lidoja, biju nobraucis plus 20 km no prieka un sajūsmas. Caur to visu es uzstājos, man tika noīrēta istaba “Radisson” viesnīcā, tajā laikā bija ļoti augstā laikā apkalpošana. Man 10.00 bija jāsludina, es paņēmu līdzi lielu ķēdi un sludināju – noņem ķēdes. Es to vērsu pret kristiešiem, ka jāiet uz priekšu. Šajā zālē sēdēja Dmitrijs Makarenko, kas bija evaņģēlists visā šajā kustībā Ukrainā. Viņš vāca kopā tūkstošus, akliem acis atveras, kurlie dzird. Viņš mani tur ieraudzīja, klausījās, ko es runāju. Un nolēma, ka man vajag uz Ukrainu. Pēc dievkalpojuma viņš pie manis pienāca un sacīja, kad noorganizēs man tūri pa visu Ukrainu, 60 pilsētas. Tur bija dažādas “Jaunā paaudzes” draudzes, es tur pirmo reizi ieraudzīju, kas vispār ir draudze un kas ir mega draudzes. Mēs braucām ar sarkanu BMW, tā bija mašīna kā bullim sarkana lupata, visi policisti redzēja pa gabalu Latvijas numuru, tā bija saldā maize. Kādā pilsētā Donbasā mēs iekāpjam, viņš ļoti ātri brauc, aptur policija, viņš izvelk sarkanu apliecību un bez variantiem – brauciet tālāk. Tā bija draudze, kur mācītājs arī bija deputāts, tika darītas daudz labas lietas, ļoti liela draudze. Tā ir Ukraina, tas ir normāli. Es biju viesos, no vienas lielas provinces uz Kijevu, lielu gabalu ļoti lielā ātrumā mūs veda pa šoseju. Ukrainā ir cita mentalitāte, bet tur es ieraudzīju mega draudzi, redzēju, kā tiek veidots, kā līderība funkcionē. Pirmā grāmatiņa par līderību nonāca manās rokās tieši tur. Nekad neaizmirsīšu, kā to man grāmatu iedeva. Mācītājs teica, ka to tiešām vajag. Es kā sāku lasīt, tā man vesela pasaule atklājās. Daudz kas vairāk ir jāzina, daudz kas ir jādara, un cilvēki jāvirza uz plašāku ietekmi, lai Kristus būtu visās sfērās.
Tad viņš man deva šādu paskaidrojumu: tā skan Tā Kunga vārds Zerubabelam: ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! – saka Tas Kungs Cebaots. (Caharijas grāmata 4:6)
Es vienkārši sludinu, un Gars manī runā ar cilvēkiem, un atveras ceļi. Vai tad politikā es pats lauzos, klauvējos? “Pieņemat mani politikā, es esmu sapratis, ka bez politikas nevar iztikt.” Vai tad bija tā? Nē! Vienkārši pie Kiviča bija raidījums, kur es stāstīju savu liecību, šo raidījumu skatījās Inese Šlesere, un viņa savam vīra pateica, kad viņam mani vajag. Mani paaicināja uz satikšanos, es paklausījos, pavēroju. Viņš man jautāja, vai kandidēšu. Mēs braucām pie viņa uz mājām Berģos, tur sākās šī partija. Daži cilvēki, apmēram 20, sēdējām un domājam. Vilis man prasīja, vai es kandidēšu? Atbilde bija, ja vajadzēs, tad kandidēšu. Ne ar varu, ne ar spēku, bet ar Manu Garu. Un izrādījās, ka mana klātbūtne bija liktenīga, lai pārvarētu 5% barjeru. Es esmu ieguvis lielisku pieredzi, lai vadītu draudzi, veicinātu motivācijas klubu, uzlabotu dzīves kvalitāti un ne tikai, arī ietekme ir iegūta. Tikko atlika tālmācības atcelšanu, tie jaunumi nav šausmīgi lieliski, tas ir tikai uz laiku. Es biju pie prezidenta, es tad sapratu, kad šādos līmeņos man ir ļoti viegli runāt. Komisijas, Excel tabulas nav mans, man tur grūti kaut ko pateikt, bet ar prezidentu viss pēc būtības, kad pienāca kārta manām gala tēmām, man bija daudz ko pateikt. Viens no jautājumiem bija par ģeopolitisko situāciju, otrs – par tālmācību. Prasīju, kāpēc grib aizliegt? Viņš arī nezināja, kāpēc tā. Tas nav tikai mans nopelns, mūsu partija un deputātu pārstāvji, citu opozīciju pārstāvji par to cīnījās, bet fakts, ka es biju pirmais, kas cēla šo jautājumu. Mana artava tur ir, kad es uzdevu šo jautājumu, burtiski uzreiz tika atmesta atpakaļ tālmācība. Tālāk jau ko balsos tauta, vai par pārmaiņām vai nē.
Kristība ūdenī, ar Garu un uguni. Kristība ūdenī ir apliecinājums, ka Gars ir cilvēkā, un caur Garu pārmaiņas ir redzamas. Lūk, kā es redzu Svētā Gara darbību. Dievu neviens nekad nav redzējis. Mēs slavēšanā dziedājām dziesmu, ka Viņš sēž templī un tērpa mala piepilda templi. Es pēkšņu uzzīmēju ainu, kur Dievs sēž ar tērpu, tas nav Dievs, ko redzu. Bet Dieva darbību var redzēt, Svētā Gara darbību cilvēka dzīvē var redzēt.
Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” (Jāņa evaņģēlijs 20:21-23)
Šī Rakstu vieta bija pirms Vasarsvētkiem. Mūsu draudzes mācībā ir sava kārtība, kā uz to skatāmies, bet arī mūsu teoloģija nav ideāla. Vispār Bībelē ir pamatlietas, bet ir kādas lietas, kuras nevar salikt tabulā un pateikt, ka tā tieši ir. Svēto Garu saņēma cilvēki pirms Vasarsvētku notikuma, – ko mēs ar to darīsim? Kā mēs to traktējam? Šeit Svētais Gars ir pie jaunpiedzimšanas, kristība Svētajā Garā kalpošanai jau ir Vasarsvētku notikums. Realitātē, es nezinu, kā ir, bet Jēzus cēlās augšā, un tie, kas tic Viņa vārdā, Svētais Gars iemājo viņos.
Jo miesas cilvēki tiecas pēc miesas lietām, bet Gara cilvēki pēc Gara lietām. (Romiešiem vēstule 8:5)
Kāpēc es tiecos pēc miesas lietām? Pāvils arī saka, ka velns jeb tā skabarga iedūrusies, sātana eņģelis viņu sit. Es gribu labo, bet iznāk sliktais. Katram mums ir tādas cīņas, bet uz to nav jāakcentējas, bet uz Gara darbību sevī, skats jāvērš uz augšu. Gara cilvēki nekoncentrējas uz lietām, kas ir sliktas vai negatīvas, bet saprot pašu svarīgāko, kad ir vajadzīga Gara darbība viņu dzīvēs. Tāpēc tādi pamatjautājumi – Bībele, kalpošana, draudze, lūgšanas – netiek izskatīti. Tie ir pamatinstrumenti, pamatu pamats, lai Svētais Gars varētu cilvēkā darboties.
Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos. Tātad, brāļi, mūs vairs nekas nesaista ar miesu, ka mums būtu jādzīvo pēc miesas; jo, ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst. Bet, ja jūs Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit. (Romiešiem vēstule 8:11-13)
Kā tiekam galā ar lietām, kas neatbilst Dieva vārdam? Gara spēkā. Kas tu esi, lielais kalns, manā priekšā? Lūk, Gara vadīti kristieši, Gara vadīti mācītāji. Es arī esmu labs. Kā citādi par sevi domāt? “Ak, es nožēlojamais vergs?” Piegriezies vergot. Es, personīgi, neesmu Jēzus vergs, pat ne kalps. Kaut gan man grūti citreiz ir sev to pateikt, es esmu Viņa partneris. Kāpēc paradīzes dārzā, kad visu iedēstīja, deva brīvu izvēli? Esam partneri, vergi, roboti – tu pats izvēlies savus ceļus. Uztici Dievam savus ceļus, gan jau Dievs tā darīs. Es tikko tā pateicu ārpolitikas debatēs, ka nevajag Trampu apsaukāt, ir ģeopolitika un problēma, ir jāieņem pareizais virziens šodien. Jā, mēs daudz ko nevaram, bet varam izvēlēties attieksmi šodien. Dievs nekad mums neuzliek vairāk, kā mēs varam panest. Miesas tieksmēm dari galu Gara spēkā, nevis ar saviem paša spēkiem, ignorējot instrumentus, ko Dievs ir devis.
Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni, runādami cits uz citu psalmos, himnās un garīgās dziesmās, dziedādami un slavēdami To Kungu savās sirdīs. Pateicieties vienumēr un par visu Dievam Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā. (Efeziešiem vēstule 5:18-20)
Slavējiet Dievu, piedalieties draudzes pasākumos, inkaunteros, dievkalpojumos – visur, ko draudze piedāvā, katrs kalpotājs ieņem savu vietu, lai mēs šeit varētu kļūt Gara pilni. Paldies slavētājiem, vadītājiem, kas šodien salika visu, izpildīja katrs savu pienākumu Dieva priekšā, lai varētu slavēt un pielūgt. Kādā reizē tu aizej mājās un vairāk to vīnu vai šņabi negribas: kam man, ja esmu Gara pilns. Tas nenozīmē, ka nebūs nekur cena jāmaksā, tam ir robeža, kad mēs ļaujam darboties Garam savā dzīvē.
Taisnais zaļo kā palma, aug kā Libanona ciedrs, dēstīti Tā Kunga namā, viņi zaļo mūsu Dieva pagalmos. (Psalms 92:13-14)
Dēstīti draudzē, dēstīti personīgās attiecībās ar Dievu, kalpošanā, lai mēs kopā kā draudze izpildītu Dieva misiju. Vērtē visaugstāk par visu draudzi, brāļus, māsas, mājas grupiņas, kalpotājus, mācītāju. Vērtē visvairāk par visu, ka tev ir piederība pie draudzes. Reizēm mēs nevērtējam un tad jau ir par vēlu.
Viens Kungs, viena ticība, viena kristība. (Efeziešiem vēstule 4:5)
Visi, kas kristīti un tic, ir viens vesels, nevis abstrakta, bet reāla vienotība, reāla būšana draudze. Katra draudze, kas tic, apzinās, ka mēs esam vienoti ar citām draudzēm. Arī tādām, kas uz mums skatās greizi un neatzīst. Bībele min, ka ja tu domā, ka esi acs, roka vai kāja, bet tomēr tev visi orgāni ir vajadzīgi, saglabājot savu identitāti.
Tāpēc mēs arī pastāvīgi pateicamies Dievam, ka jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat. (1.Tesaloniķiešiem vēstule 2:13)
Tu esi draudzē, saņem Dieva vārdu. Pāvils saka tesaloniķiešiem: “Jūs esat uzklausījuši šos vārdus ne kā cilvēka vārdus, ne kā Mārča Jencīša vārdus, bet Dieva vārdus!” Pats Dievs darbojas jūsos, kas ticat! Mēs tikko lasījām, ka Gara spēkā darām galu miesas darbībai. Ļaujam Garam darboties savā dzīvē un caur mums.
Jo kas gan cits ir mūsu cerība, prieks un slavas vainags mūsu Kunga Jēzus priekšā Viņa atnākšanas dienā, ja arī ne jūs? Tiešām, jūs esat mūsu gods un prieks! (1.Tesaloniķiešiem vēstule 2:19-20)
Tātad izmainītas dzīves Dieva priekšā. Agrāk dievkalpojuma telpā mums bija uzlikts teksts – “Vieta, kur mainās dzīves.” Jūs esat mans gods un slava Dieva priekšā, un tāpat arī, kad tu izdari savi pienākumu draudzes darbā, caur tevi notiek izmaiņas citos cilvēkos. Dari čiliņā, jo kalpot Dievam ir prieks. Tev nebūtu šausmīgi jāpiespiežas, lai kalpotu Dievam, jo tā ir privilēģija un prieks.
Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām. Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:5-8)
Kristīšana Svētajā Garā, runāšana mēlēs – tas viss ir aprakstīts Bībelē. Es uzskatu, ka nav pareizi ieciklēties, ka vienmēr būs precīzi tā, kā rakstīts, ja tu nevarēji neko pateikt mēļu valodā, tad tev nav Svētā Gara, es tam nepiekrītu. Mēs pieturamies pie savas mācības, bet mums ir jāapzinās, ka ne vienmēr viss darbojas mūsu rāmjos. Pats svarīgākais ir Dieva Gara darbība tevī, un kad tu Viņa spēkā aizsniedz cilvēkus, mainās dzīves un cilvēki iemanto mūžīgo dzīvību.
“Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8)
Kristība Svētajā Garā nozīmē, ka cilvēks liecina. Es esmu kristīts Svētajā Garā, runāju mēlēs, man ir Gara dāvanas, bet es neliecinu, – tas neiet kopā, un tomēr tā var būt, jo katrs cilvēks ir savādāks. Būtiskākais, ka tev ir Gars un tu liecini.
“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)
Nekoncentrējamies uz izpausmēm, bet mācekļu veidošanu. Pašam jābūt māceklim un jāmāca citus. Trīs kristības: ar ūdeni, Svēto Garu un ar uguni. Kas ir kristība ar uguni?
Bet Man jātop kristītam ar vienu kristību, un kā Man ir bail, kamēr tā būs pabeigta. (Lūkas evaņģēlijs 12:50)
Jānis Kristītājs tika minējis, ka Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni, bet viņš – ar ūdeni. Šī uguns nozīmē Dieva šķīstošo uguni jeb – tā ir cena. Ir kaut kādas lietas, kas ir jāizdara un jāsamaksā cena. Dievs neuzliek vairāk, kā mēs varam panest.
“Vai Mans vārds nav kā uguns,” saka Tas Kungs, “un kā veseris, kas sagrauj klintis?” (Jeremijas grāmata 23:29)
Tieši iedziļināšanās Dieva vārdā ir tas, ka neiespējamais kļūst iespējams. Vārds kā uguns. Pamatu pamatā mums jārūpējas, lai Dieva vārds kļūst par daļu no mums. Mēs Dieva vārdu lasām, mācāmies no galvas, pielietojam, pārdomājam, izdziedam, sludinām, kā arī mācām citiem.
Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. (Jāņa evaņģēlijs 1:1)
Dieva vārds nav šķirams ne no paša Dieva, ne no Dieva Gara. Vārds manī – tas nozīmē Garu manī, tas ir saistīts.
Brāļi, es gribu jums atgādināt, ka mūsu tēvi ir visi bijuši apakš padebeša un visi gājuši caur jūru, un visi padebesī un jūrā uz Mozu kristīti. (1. Korintiešiem vēstule 10:1-2)
Mūsu ticības tēvi tika izvesti no Ēģiptes zemes, viņi gāja cauri jūrai, kas simboliski nozīmē kristību, kā arī mazgāšanos ūdenī. Cik no viņiem, kristītie, iegāja apsolītajā zemē? Kristītie, kas bija redzējuši brīnumus un zīmes. Ticība Kristum nav par zīmēm redzamā veidā, bet par Svēto Garu tevī. Tie paši cilvēki, kas nāca pie Jēzus, vēlējās Viņam tikai pieskarties, un pēc laika jau sauca, lai sit krustā. Šie cilvēki, kas izgāja no Ēģiptes zemes, kas tika kristīti, izejot cauri jūrai, cik no viņiem iegāja apsolītajā zemē? Bībelē aprakstīts, ka viņi 40 gadus maldījās tuksnesī. Kālebs un Jozua iegāja apsolītajā zemē, pat Mozum nepaveicās, jo bija jāuzņemas atbildība par visu notikušo. Tikai daži cilvēki iegāja apsolītajā zemē.
Kristībā līdz ar Viņu aprakti un Viņā līdzi uzmodināti, ticēdami Dieva spēkam, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem. (Kolosiešiem vēstule 2:12)
Es ticu, ka esmu augšāmcelts. Es ticu, ka draudze, Bībele, vārds, veselīga mācība, arī kalpošana ir pamatinstruments, lai es varētu augt Viņā, kā arī Gars varētu darboties manī. Nevis kristība, bet Gara spēks. Nav problēmu ar lielu krustu kaklā vai dažāda veida kristībām, problēma ir ar iekšējām pārmaiņām. Ja tu šobrīd lasi to, kas ir uzrakstīts par kristību ar uguni, tad, lai kristītos, ir vajadzīgi pāris kritēriji, bet, ja tu to negribi darīt, tad nevēlies augt Dievā. Tas nozīmē, ka gara uguntiņa vēl ir, bet tuvu izdzišanai. Visu skatāmies pēc augļiem dzīvē. Neliels piemērs: es no bērnības esmu ieinteresēts dažādās audio tehnikās, un nesen portālā ss.com biju ielicis, ka pārdodu vienu aparātu. Man zvanīja no Igaunijas, sarunājam tikšanos, viss it kā būtu bijis, bet beigās pārdomāja, jo netika veikta priekšapmaksa. Tagad visur ir priekšapmaksa. Kristība bez priekšapmaksas nenozīmē neko. Tev tiek iedots tas, kas nemaz vēl nav noticis, kaut vai tev šķiet, ka viss ir bijis. Jēzus, pieejot pie vīģes koka, pakratot to un neatradot augļus, pavēlēja tam nokalst. Ne visas lietas draudze redz, bet ir redzamās lietas, kas ir noteikumos, piemēram, nē alkohola lietošanai un smēķēšanai. Piepildies ar Svēto Garu tā, lai to nevajadzētu. Par ārpus laulības attiecībām arī vēl var padiskutēt, jo viss nenotiek kā Bībelē un par šo tēmu ir vajadzīgas konsultācijas ar mācītāju, bet apzināta tāda dzīvošana, īpaši, ja bez tās var iztikt, arī tad labāk nē. Jo nedaudz rauga saraudzē visu mīklu, tāpat kā viens sapuvis ābols ietekmē visu kasti.
Brāļu draudzēs, kuras ir pamatā Latvijas atmodai, pirmajai inteliģencei, viņi gadiem gaidīja laiku kristīties. Vīrieši un sievietes sēdēja atsevišķi, un tajā laikā tas bija normāli. Viņiem draudzē bija tāda ticīgo daļa, kas saucās gaidītāji. Viņi gaidīja, kad kļūs par pilntiesīgiem locekļiem un viņus kristīs. Ja tu gaidi kristības, tad tas nenozīmē, ka tev nepieder Dieva valstība, bet, kamēr tu neesi kristījies ugunī, samaksājis cenu, lai vismaz izskatītos, ka tā ir, tad kā par to var spriest. Tāpat – ja nokristī bērnu, kā tu vari uzņemties pilnīgu atbildību par cilvēku, nezinot, vai viņš savā dzīvē vēlēsies būt ar Dievu. Tu vari viņu mācīt no bērnības būt garīgam, bet tas viss var izmainīties. Mums ir kristību noteikumi, kā arī mērķis – kristīties tikai caur iekšējām pārmaiņām, nevis kristību dēļ. Mēs neko nedarām izpildīšanas dēļ, bet Svēta Gara un pārmaiņu dēļ. Katram personīgi vajag vairāk pārmaiņu un Gara darbības.
Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. (Mateja evaņģēlijs 6:33)
Es ticu Svētā Gara darbībai.
Tad viņš man deva šādu paskaidrojumu: tā skan Tā Kunga vārds Zerubabelam: ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! – saka Tas Kungs Cebaots. Kas tu esi, lielais kalns? Tev Zerubabela priekšā jākļūst par līdzenumu! Un viņš uzliks nama noslēguma akmeni, un visi viņam uzgavilēs: lai viņam laime, lai gods un slava!” (Caharijas grāmata 4:6-7)
Tev laime, gods un slava, jo tos akmeņus, ko esi sācis mūrēt, tu pabeigsi! Dievs ir un darbojas tajos, kas tic, ka Viņš ir un darbojas viņos. Viņš darbojās mūsos, draudzes vidū un Latvijā, mūsu tautā Viņš ir klātesošs. Dievs, svētī Latviju!
Ne ar varu, ne ar bruņotu spēku, bet ar Tavu Garu, Kungs! Kungs, dves, ka mēs pieņemam Tavu mācību, Tavu vārdu mēs uzņemam, dves, ka mēs uzņemam, ka mēs izjūtam visā pilnībā, ka mēs augam Tevī, augstumā, garumā, platumā Tevi iepazīstam! Kungs, es lūdzu un pateicos par Tava Gara darbību mūsos un mūsu draudzes vidū. Es Tev pateicos, Svētais Gars, par Tavu darbību mūsu draudzes vidū. Es pateicos par Tavu darbību, uguni, spēku mūsos un spēku manī. Par Tavu spēku katrā no mums. Par to, kur divi vai trīs, tur Tu esi viņu vidū. Paldies, Svētais Gars, ka Tu esi mūsu vidū, ka Tu sakārto lietas. Tu palīdzi likt pirmo un pēdējo akmeni. Augstais sargs, Tu, Kungs, augstais sargs, Elohim. Tu Dievs, kas radījis debesis un zemi, mēs Tev pateicamies par Tavu žēlastību, ka Tu mājo mūsos. Paldies Tev par mūžīgo dzīvību, par debesīm mūsos, paradīzes dārzu mūsos, ka mēs varam augt, ka mēs esam viens otram. Svētais Gars, es lūdzu, ka Tu darbojies caur mums, ka Tu darbojies caur mani, ka Tu darbojies caur vārdu, lai mūsu sirdīs, domās rodas pozitīvas vibrācijas no tevis, Kungs. Tavas vibrācijas, pārmaiņas, enerģija, svaidījums. Jēzus Kristus vārdā, es Tev pateicos, ka Tu esi mūsu ārsts Jēzus vārdā. Ka Tu esi uzņēmies mūsu vainas, sērgas, slimības, ciešanas, ka mēs esam augšāmcelti, miruši vecajai dzīvei un augšāmcelti pilnvērtīgai laimīgai dzīvei kopā ar Tevi, Kungs. Slava tev, Svētais Gars, pieskaries, lai nāk dziedināšana, brīvība, spēks, svaidījums! Pieskaries katram, Svētais Gars, šajā brīdī. Dedzīgi Dedzību Tavā darbā, Kungs Jēzu! Jēzus vārdā dedzība Tā Kunga vārdā! Lai Tava uguns deg mūsu sirdīs, lūgšanu kambaros, lai uguns deg mūsu vidū! Lai Tava uguns piesaista un maina dzīves, ka mēs augam, augļojamies un vairojamies! Vairāk Tevis, Kungs, Tavas slavas, vairāk Tavas godības. Izlej no Sava Gara, dzīvais Dievs! Lieto Savu draudzi, izlej no Sava Gara! Mēs Tevi redzam Tavā godībā, mēs izstiepjam savas rokas un tiecamies pēc Tevis, Kungs, pēc Tevis, Svētais Gars! Pēc Tevis, Kungs Jēzu, pēc Tevis, Trīsvienīgais Dievs, Tu, kas valdi, Tu, kas esi pāri visam! Uz Tevi mēs paļaujamies. Pie Tevis ir mūžīgā jaunība, Dievs, pie Tevis ir laime, prieks, mūžīga dzīvība! Pie Tevis ir pilnvērtīgi piepildīta dzīve! Pie Tevis ir mūsu iekšējās pārmaiņas! Mēs Tevi pielūdzam, Kungs. Es Tev pateicos par pārmaiņām, kas notika un notiek šajā brīdī, kas ir procesā, atbrīvošana un dziedināšana. Tuvāk Tev, vairāk Tevis, vairāk gudrības, kalpošanas, darbības, miera, veselības, Jēzus Kristus vārdā! Paldies Kungs, ka visas mūsu kaites ir pie Krusta, ka Tavās brūcēs mēs esam dziedināti. Paldies, ka mēs iepazīstam Tavu vārdu, patiesību un patiesība mūs dara brīvus. Paldies par brīvību, par dzīvību un par dziedināšanu! Aleluja!
Man garā ir sajūta, ka kādam, kas lasa, ir tāda problēma, ko es nevaru aprakstīt, bet tas ir traucējošs faktors tavai izaugsmei, un Dievs saka: “Nekad vairs! Tas jau ir prom.” Tu, iespējams, šobrīd to neapzinies vai pat nejūti, nezini, par ko es runāju, bet sapratīsi ar laiku un atcerēsies šo reizi, šo lūgšanu. Esi svētīts!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Trīs kristības: ar ūdeni, Svēto Garu un uguni” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
