Svētais Gars, mēs pateicamies par Tavu klātbūtni šodien, šeit, šajā vietā, ka Tu piepildi mūsu visdziļākās vēlmes, ka Tu piepildi to, ko mēs redzam Tevī, Kungs, ka Tu piepildi Savus vārdus un apsolījumus. Mēs Tev tuvojamies un novērtējam šo brīnišķīgo iespēju Tevi pielūgt un slavēt, būt Tavā klātbūtnē. Es pateicos par šo vareno, spēcīgo, enerģētisko straumi — Tavu svaidījumu, Tavu spēku šajā vietā. Svētais Gars, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Tavā vārdā, lai no visas sirds Tevi slavētu, tur Tu esi viņu vidū. Mēs Tev pateicamies, ka ne tikai prāta līmenī, bet Gara līmenī Tu esi šeit, un Tu esi sajūtams. Es pateicos, ka katrs vārds krīt auglīgā augsnē — prātā un sirdī — un nes 30, 60 un 100 kārtīgus augļus. Es Tev pateicos par dziedināšanām, zīmēm un brīnumiem, kas notiek šajā brīdī. Kungs, Tu pieskaries, un viss, kas ir bijis, ir pagājis, un viss ir tapis jauns. Es Tev pateicos par jauno. Slava Tev, Svētais Gars, mēs mīlam Tevi, Dievs. Mēs Tev pateicamies, ka Tu nāci virs zemes cilvēka miesā, Jēzū Kristū, ka Tu sūtīji Savu Dēlu pirms 2000 gadiem, ka Tu miri pie krusta un augšāmcēlies. Tu — upura Jērs. Tu atdevi Sevi, Tu pirmais mūs mīlēji, Tu pirmais spēri soli pretī man, pretī mums katram, lai mēs šodien varam atsaukties Tavai mīlestībai. Tava mīlestība ir visaptveroša, dziļa un pilnīga — tā piepilda mūs, tā piepilda šo vietu. Mēs, Kungs, Tev pateicamies, ka visas mūsu sērgas, ciešanas un vājības ir pie krusta. Mēs, Kristu, Tevi uzlūkojam — ne krustā sisto, bet augšāmcelto. Tu esi augšāmceltais Kristus, Dievs. Visā, kas ir miris, Tu dari dzīvu. Kungs, Tu esi dzīvības avots, dzīvības straume. Tu esi mūsos, Tēvs, un mēs Tev pateicamies, ka caur Jēzu Kristu mums ir pieeja Tavam tronim, Vissvētākajai vietai. Mēs paceļam savas rokas uz augstumiem, mēs paceļam savas domas uz Vissvētāko vietu, kur Tu mājo — mūsu vidū, mūsu sirdīs, caur Tavu vārdu, caur Tavu ideju, caur Tavu domu. Tu esi radošs Dievs — Tu teici, un tapa. Mēs apliecinām, ka redzam pēc Tava vārda: lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Lai Tavs prāts notiek šodien katrā, kas Tevī klausās, pie katra, kas klausās ierakstā, internetā. Lai Tavs Gars piepilda telpas, dzīvokļus, mājas, automašīnas, kur cilvēki klausās Tavu vārdu. Lai piepildās sirdis un domas, lai tas ir sajūtams un lai notiek pozitīvas un neatgriezeniskas izmaiņas, Dievs. Lai katra cilvēka dzīvē, kas dzird šo cerības vēsti, plūst pārmaiņu vējš — labas pārmaiņas, Kungs. Slava Tev, Dievs. Paldies par mūžīgo dzīvību. Paldies par Tavu klātbūtni un Tavām svētībām. Mēs Tev pateicamies, Dievs! Dievs ir slavas cienīgs!
Paldies slavētājiem, visiem kalpotājiem — viss bija brīnišķīgi. Visi, kas esam šodien atnākuši, lai baudītu, cik Tas Kungs ir labs, paldies, ka atnācāt, ka varam būt kopā. Pasaki: šodien ir brīnišķīga diena, un notiks tikai labas lietas! Tu esi pareizā vietā un pareizā laikā. Pirms dievkalpojuma biju iegājis labierīcībās, un tur ienāca mazs zēns zeķītēs. Es viņam teicu, ka zeķītes paliks netīras. Viņš atbildēja, ka varētu būt. Viņš iegāja kabīnītē un runāja. Viņš teica, ka viņam patīk tas, ko es saku, ka viņam ļoti patīk vakarēdiens, jo tas ir garšīgs. Es viņam saku, ka viņš ir labs puika. Viņš atbildēja, ka viņš zina: „Jā, es tāds esmu.”
Viss, kas ir jāzina par ticību — „Jā, es tāds esmu.” Kad Mozus jautāja Dievam: „Kas Tu esi? Ko es teikšu tiem, pie kuriem Tu mani sūti? Kas Tu esi?” — „Es esmu.” Tava iekšējā būtība, iekšējais kodols.
Slavēšana uz skatuves ir tukša, ja tā nav enerģiska, un nevis ar cilvēcisku piepūli — ne ar spēku un varu, bet ar Dieva Garu. Dievs saviem mīļajiem svētības dod miegā, ne ar milzīgu piepūli. Jēzus saka, ka Viņa slogs ir patīkams un nasta ir viegla. Ikvienam ir jāuzņemas savs krusts un jānes, bet tajā pašā laikā nasta ir viegla un jūgs ir patīkams. Tas nozīmē — ne ar spēku un varu, bet ar Dieva Garu. Tas ir kaut kas cits nekā ar ārīgām metodēm, kas nav nepareizas — tās ir svarīgas. Tomēr reālas pārmaiņas cilvēkā notiek tad, kad viņa garā notiek pārmaiņas. Šodien lasi uzmanīgi un starp rindiņām. Šī ir ļoti īpaša diena, jo šodien šeit notiks dziedināšanas, notiks pārmaiņas, un varbūt tās nenotiks tā, kā tu esi iztēlojies, bet varbūt būs tieši tā. Varbūt tas nenotiks tieši tajā termiņā, kā tu esi izdomājis, bet tev notiks. Tev notiks viss tas, ko tu redzi. Ja tu spēj to sadzirdēt — ne tikai vārdus, ko es saku, bet no sirds uz sirdi, pieņemt garā — tev notiks tas, ko tu redzi. Šis ir īpašs sprediķis, šī ir īpaša diena, jo šodien ir tā diena, ko Tas Kungs mums devis. Mēs priecāsimies un līksmosim šajā dienā. Šī ir tā diena. Es šodien ticu, es šodien esmu tādā stāvoklī, ka es ticu, es zinu iekšēji, ka es uzlikšu rokas, svaidīšu ar eļļu, un notiks. Varbūt ne tieši tā un tad, kad tu vēlies, bet tu atskatīsies atpakaļ un atcerēsies šo dienu, jo tas nav bieži, kad es kādu esmu svaidījis ar eļļu. Kurš atceras, kad es kādu pēdējo reizi esmu svaidījis ar eļļu?
Kad satiekas divi cilvēki — īpaši cilvēki, kuros ir kaut kas īpašs — tas, kurš var iedot to, kas viņam ir, un tas, kurš var pieņemt. Abi šie cilvēki, kuriem ir ticība. Šodien ir tā diena, kad es jūtu, es redzu, es ticu, ka šī ir tā diena, kad šis saskarsmes punkts kaut ko radīs, kaut ko labu radīs.
Man bija pašsacerēta dziesma. Bija mana dzimšanas diena, un slavētāji bija sagatavojuši slavēšanu ar manis paša izdomātu dziesmu. Tā bija ar pāris akordiem, ļoti sena, veca, un es to dziedāju sev — pirmkārt sev un arī citiem. Es neslēpšu, ka iedvesmojos no dziesmas „Wind of Change” — pārmaiņu vējš. Mūzikai ir ļoti liels spēks, ļoti liela enerģētika. Ja mēs izmantojam mūziku, lai vērstu skatu uz Kristu, uz Viņa skaistumu, uz Viņa pilnību, tas ir ārkārtīgi liels spēks, kas darbojas mūsu dzīvēs un caur mums plūst uz cilvēkiem. Tā ir nebeidzamu svētību upe, kas darbojas tevī un pieskaras cilvēkiem tev apkārt, kas dara tevi laimīgu un citus laimīgus, kas ved tevi līdz galam un dara tevi stipru. Šajā dziesmā es dziedāju: „Manā dzīvē pūš pārmaiņu vējš, vējš no debesīm spējš.” Dziesma man — tie bija vārdi, kas nāca no manas sirds. Es neesmu nekāds komponists, nekāds dzejnieks — tie bija vienkārši vārdi, pāris akordi. Tajā laikā, kad es to dziedāju, ir pagājis ļoti daudz laika, bet, ja es atskatos atpakaļ, viņš joprojām pūš, tas ir manī, un tas ir balstīts tajā, ka Viņš ir manī un es Viņā. Tajā, ka es runāju ar Viņu, es runāju ar Dievu, es tuvojos Viņam, es augu Viņā, es daru to, ko Viņš saka, es daru šīs pamata lietas. Es rūpējos par to, no kurienes izaug svētības, jo pāri visam sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība.
Es tūlīt izstāstīšu kaut ko fenomenālu, ko maz kurš zina. Es nezinu, kāpēc, bet man patīk Baza Lūrmena filmas. Dievs var runāt ne tikai caur Bībeli, bet arī caur dažādām lietām. Kad Jēzus runāja virs zemes, Viņš mācīja mācekļus, Viņš izmantoja jebko — vīģes koku, uz cūkām nodemonstrēja Dieva spēku, Viņš salīdzināja cilvēkus ar labību, ar pļaujamo lauku. „Skatieties uz putniem, jo tie ne sēj, ne pļauj, bet debesu Tēvs tos baro.” Ja jūs vispirms rūpēsieties par debesu valstību sevī — ne ar spēku un varu, bet ar Dieva Garu. Tas, uz ko tu skaties, tas, uz ko tu koncentrējies, tas tev neizbēgami notiks. Ja savā sirdī to apliecinu un attiecīgi rīkojos, es koncentrējos uz pārmaiņām sevī. Manā dzīvē pūš pārmaiņu vējš, vējš no debesīm spējš — varens spēks. Ir pagājuši gadi, un arī tajā brīdī, kad es to dziedāju, es zinu, ka tas man bija kaut kas „wow”, ko Dievs bija darījis, ko es biju darījis kā partneris ar Dievu. Tas likās daudz. Šodien tas ir nesalīdzināmi ar to, kas bija vakar, un pēc kādiem gadiem es atskatīšos atpakaļ, un šodiena man liksies maza, bet šodien tā liekas daudz. Nepārtraukts vējš un pārmaiņas, kas sākas ar sirdi.
Dievs var uzrunāt arī caur biogrāfijām un stāstiem. Gatavojot vakardienas līderu un Izaugsmes kluba sapulci, es neaizgāju gulēt plkst. 22.00, kā būtu pareizi darīt, bet vēlu naktī, jo skatījos filmu „Elviss”. Tur diezgan precīzi ir attēlota Elvisa Preslija biogrāfija. Es neesmu lasījis viņa biogrāfiju, bet man būs jāizlasa. Par sākumu es nevarēju saprast, vai režisors to piemontēja, vai tā bija realitātē. Elviss uzauga melnādaino vidē — baltais cilvēks melnādaino vidū. Tajā laikā notika pentakostāļu atmodas, teltīs bija harizmātiskie dievkalpojumi melnādaino vidū. Mazajam Elvisam bija vilkme pēc mūzikas — viņš redzēja, kā melnādainie spēlē pasaulīgo mūziku, un režisoram ļoti labi izdevies atspoguļot pašu būtību. Viņš ir izcils cilvēks, jo spēj parādīt cilvēkiem pašu būtību precīzi tādu, kāda tā ir realitātē — nevis kaut ko noslēpjot, neatklājot, bet skaisti parādot.
Filma sākas ar to, ka Elviss spēlējas ar puikām. Viņi palūrēja pa kādas telts spraugu, kur melnādainie spēlēja gospeļu mūziku savā stilā, dziedāja, bet tā bija pasaulīgā mūzika. Nākamais moments — viņš nonāk atmodas teltī, tur bija daudz cilvēku, viņi bija tādā pielūgsmes ekstāzē. Viņš kādu brīdi vēro ar draugiem caur spraugu, pēc tam iegāja teltī, un viņu pārņem Svētais Gars. Draugi grib viņu izvilkt ārā, bet mācītājs iejaucas un saka, lai viņu neaiztiek, jo pār viņu ir Svētais Gars. Viņš iegāja garīgā transā, piedzīvoja Svēto Garu un nokrita. Nākamais moments — Elviss ir uz skatuves, sanākuši skatītāji, un viņam bija rozā uzvalks. Jāpiemin, ka tajā laikā pastāvēja segregācija. Melnādaino kultūra tika sargāta, lai tā nenonāktu baltajā sabiedrībā, bet šobrīd tā ir nonākusi visur. Moments bija tāds: Elviss stāv, pasaka dažus dziesmas vārdus, kāds viņu apsaukā, nosaucot netradicionālā orientācijā. Tad viņš sāka dziedāt un izdarīja kustības. Kad viņš tās veica, meitenes zālē sāka ģībt — notika tāda masu psihoze. Elviss ir visvairāk pārdotākais solists vēsturē — ārkārtīga jauda. Viņš nomira 42 gados. Katrs koncerts, ko viņš sniedza, bija visu sevis atdevis. Tā nav vienkārša dziedāšana — tas ir Gara spēks. Mēs zinām, ka pastāv dažādi garīgie spēki.
Kurš nav redzējis šo filmu, iesaku noskatīties. Tur nav nekā nepieklājīga, tā ir ļoti laba filma, biogrāfija. No tās var mācīties gan labas, gan sliktas lietas, tāpēc tev jāmācās „apēst zivi un izspļaut asaku”. Ja uzdod mākslīgajam intelektam jautājumu: „Vai Elviss Preslijs sākotnēji bija saistīts vai iedvesmojies no tā laika harizmātisko evaņģēlisko draudžu kustības?” — atbilde ir jā un vairāk kā jā. Tas nozīmē, ka Elviss Preslijs nebija tikai iedvesmots no evaņģēlisko harizmātisko draudžu kustības, viņš bija tās produkts, tās bērns un enerģijas nesējs. Kultūras kontekstā — dienvidu harizmātiskā vide, dienvidu draudzes, bija Elvisa pamats.
Vasarsvētku kustībai ir divas lielās draudzes — „Dieva draudze” un „Dieva asambleja” — abas minētas arī šeit. Elviss izauga pentakostāļu un harizmātiskajās tradīcijās. Latvijas Vasarsvētki ir „Dieva draudze”. Šīs draudzes 20. gadsimta vidū — 30.–50. gados — bija ļoti muzikālas, emocionāli ekspresīvas, ritmiski brīvas, ar spēcīgu Svētā Gara kustības izjūtu: saucieni, improvizācija, roku plaukšķināšana, ekstātiska dziedāšana. Nevis pašās kustībās slēpjas spēks, bet iekšējā ticībā, iekšējā svaidījumā, tavā iekšējā kodolā, iekšējā realitātē. Tas, ko tu redzi, tev notiks. Elviss pats vairākkārt ir teicis, ka gospeļa mūzika bija viņa sirds centrs. Viņš nekad nav slēpis, ka viņa vokālā tehnika nāk no melnādaino pentakostāļu slavēšanas, skatuves kustības, no melnādaino pentakostāļu slavēšanas tradīcijas, ritmiskā frāzēšana — no dievkalpojumiem. Pat slavenā „hip-shaking” kustība sākotnēji nebija seksualizēta, bet ķermeņa reakcija uz ritmisku garīgu ekstāzi, ko viņš bērnībā redzēja un piedzīvoja. Viņš spēcīgi piedzīvoja Svēto Garu un apmeklēja dievkalpojumus, kur mācītāji runāja mēlēs, bet koris dziedāja ekstātiski. Šī bija viena no visdinamiskākajām harizmātiskajām kustībām ASV. Tur bija arī viņa mīļākā gospeļmūzikas grupa. Viņš bieži pēc koncertiem brauca uz dievkalpojumiem harizmātiskajās draudzēs, lai nomierinātu dvēseli. Viņa privātās ierakstu sesijas parasti bija gospeļmūzika, ne roks. Viņš bija rokenrola karalis. Viņa balss, izlaušanās, vibrato un improvizācija nāk tieši no harizmātiskās dziedāšanas skolas. Protams, vēlāk šī milzīgā garīgā enerģija dažkārt novirzījās, kad viņš sāka meitenes bučot un pielūdzējas metās viņa apkampienos, viņš bija novirzījies kaut kādā mērā no pareizā virziena, bet tas ir cits stāsts. Šis stāsts ir bieži sastopams kristiešu vidū, kad pārstāj skatīties uz Kristu.
Pašā cilvēkā ir iebūvēts ārkārtīgi sarežģīts mehānisms — mēs esam radīti pēc Dieva līdzības. Cilvēkam piemīt pašizdziedināšanas spējas, un vēl jo vairāk, ja pats Dievs pieslēdzas tavas dziedināšanas vai veiksmes plānam. Bībele saka, ka mēs esam brīnišķi radīti. Mazais Ārons zina — jā, es tāds esmu. Ir ļoti liela atšķirība starp to, vai ar prātu zini, kas esi, vai arī iekšēji sevi tādu redzi un izjūti. Un ne tikai labajos brīžos, kad emocijas ir augšā, bet arī tad, kad hormoni ir lejā. Jebkurā gadījumā pastāv šī garīgā izjūta — tu zini, kas esi. Tu zini, ka viss labākais ir šodien. Un viss labākais ir priekšā. Šodien ir tā diena, kad Dievs īpaši darbojas pie tevis. Viņš īpaši darbojas manī. Mēs, cilvēki, satiekamies un apmaināmies ar to, ko Dievs mums devis, piešķīris. Tiek piešķilta uguns. Tu izstiep roku un iededzies. Kā teica Vestlijs: “Es izstiepu roku ugunī un aizdegos.” Es nerunāju no prāta, bet no gara.
Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina. Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots. Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas. Cik dārgas man ir Tavas domas, ak, Dievs, un cik liels ir to daudzums! Ja tās gribētu saskaitīt, tad to būtu vairāk nekā smiltis. Kad es uzmostos, es esmu vēl arvienu pie Tevis. (Psalms 139:13-18)
Kam tu esi radīts? Nabadzībai? Slimībām? Neveiksmei? Nelaimīgām izjūtām? Tu esi brīnišķīgi radīts! Sapņi piepildās. Viss, uz ko skaties, piepildās. Skatos uz savu dzīvi — man nav piepildījies nekas, ko neesmu redzējis un izjutis. Man piepildās tas, kam es iekšēji ticu — iekšējais konstrukts. Izglītības sistēmā māca par sociālo konstruktu, kas, it kā, nosaka dzimumu. Ja bērns to dzird, ja autoritatīvi skolotāji skolā to māca, viņš tā var sākt arī justies. Tas ir iekšējs konstrukts, iekšējs tēls, garīga substance cilvēkā. Tas nav pretrunā ar psiholoģiju, psihoterapiju un zinātni. Zinātne to reizēm apstiprina pat labāk nekā Bībele. Jo Bībele nav instrukciju grāmata, kur viss ir sīki aprakstīts. Ir desmit baušļi, kas arī ir jāizprot.
Dievs mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, kad es vēl nemaz nebiju plānā, kad mani vecāki vēl nebija plānā. Lasot šo psalmu, var padomāt, ka esam nolemti – mums ir liktenis, viss ir uzrakstīts pēc plāna. Dievam ir plāns tavai dzīvei. Tu neesi nolemts. Kad lasām par izredzētību – vai esmu vai neesmu izredzēts – sevi jāredz saskaņā ar to, kā Kungs mūs redz. Izredzi sevi. Nospied pogu un aktivizē jaudīgu programmu savā dzīvē – Dieva plānu. Viņam ir labākais plāns tavai dzīvei. Tajā neietilpst nabadzība, slimības un ilgtermiņa neveiksmes. Virs zemes mums ir nedienas un situācijas, bet tu baudi to dārzu, ko Dievs ir paredzējis tiem, kas Viņu mīl savā sirdī un attieksmē pret visu, kas notiek apkārt. Tu esi laimīgākais cilvēks pasaulē. Mēs esam brīnišķīgi radīti, ka varam redzēt tāpat kā Dievs. Kas ir ticība, par kuru lasām Bībelē? Ticība ir tēls, konstrukts tevī caur to, ko skaties un kā redzi. Es esmu produkts tam, ko lasu grāmatās un kādā vidē atrodos. Ir neiespējami kontrolēt šo iekšējo virzību, jo, kam es nododu savu sirdi, tas arī mani vada. Uz ko skatos, tas arī notiek. Ja izvēlos skatīties uz Kristu, būt pateicīgs un dažādās situācijās redzēt pozitīvu rezultātu, ko sauc par vizualizāciju, tas arī notiks dzīvē.
Miesas spīdeklis ir acs; ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša. (Mateja evaņģēlijs 6:22)
Mums, cilvēkiem, ir iekšējā redze. Un, ja ar prātu neizlemjam, ko skatīties, iekšējais cilvēks neizšķir labs vai slikts – tas ņem visu, ko pasaule tev piedāvā. Uz ko skaties, ar ko draudzējies un mīļojies, kādā kolektīvā atrodies — to tu uzsūc, un tā sāc redzēt pasauli.
Bet, ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa būs tumša [..]. (Mateja evaņģēlijs 6:23)
Tas, ko mēs redzam, ir tas, kā mēs domājam. Dieva vārds ir izteikta skaņa. Vārdam dažādās valodas ir viena un tā pati ideja, tēls jeb miesa, ko mēs ar šo vārdu apzīmējam. Mācot esmu nonācis vēl tuvāk šai sapratnei – enerģijai, ugunij, svaidījumam un patiesībai. Bībeli nekad nevar izlasīt – tur vienmēr ir kaut kas jauns. Es tuvojos Dievam.
Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. (Mateja evaņģēlijs 6:24)
Tavas darbības un rezultātu tavā dzīvē nosaka tas, uz ko tu skaties. Tavā garā ir tas, ko tu ieliec. Tas izraisa emocionālus signālus, kas vada domas, un iekšēju vēlmi, kas vada dzīvi. Cilvēks vadās no emocijām. Bet emocijas mēs varam kontrolēt.
Vakar intervijā pasaules čempions boksā Mairis Briedis teica, ka pirms cīņas tiek izvēlēta stratēģija, kā cīnīties. Bet šī stratēģija pazūdot pēc pirmā sitiena pa galvu. Ir tikai tas, kas ir tevī. Es viņam jautāju, kāpēc bokseri lūdz, met krustus un ringa stūrī uz ceļiem piesauc Dievu. Viņš atbildēja — tāpēc, ka zina: otrs ringā grib tevi nogalināt. Un tu tur esi viens. Nav neviena, uz ko paļauties kā tikai Dievs. Ticība veidojas, kad ir vajadzība. Bet nevajadzētu gaidīt, kad būs vajadzība – ticība ir jāveido apzināti, skatoties uz to, ko vēlies redzēt, notiekam savā dzīvē.
Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. [..] (Mateja evaņģēlijs 6:26)
Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. (Mateja evaņģēlijs 6:33)
Dzenieties un redziet Dieva prātu savā dzīvē. Viss sākas ar izmaiņām garā. Tas ir varens spēks, kas var izmainīt pasauli. Varena enerģija un spēks ir sakoncentrēti ticībā un tajā, ko redzi, ja esi draugos ar augstāko saprātu – ar Kristu, ar To, kas radījis debesis un zemi, ja ievēro Viņa principus, skaties uz Viņu, uzlūko Kristu ne krustā sisto, bet augšāmcelto. Kāpēc labāk augšāmcelto? Jo pat lūgšana var būt destruktīva – lūdz un notiek pretējais. Ir gan zinātniski pierādīts, gan Bībelē atrodams, ka zemapziņa jeb garīgais cilvēks saprot tēlos, nevis vārdos. Vārds “logoss” iesākumā bija tēls, nevis skaņa. Skaņa cilvēkā iedarbina galvenokārt valodas centrus un mehānismus, bet tēls aktivizē gara sistēmu — jaudīgu iekšējo programmu. Ja tas ir Dieva gribā, pēc Dieva prāta un saskaņā ar Viņu, tad tajā ir ārkārtīgi liela enerģija, kas spēj mainīt tevi, tavu miesu un tavas dzīves virzienu. Tas ir spēcīgs vējš, kas pūš, kamēr tu Viņu meklē. Tas spēj mainīt arī citu cilvēku dzīves. Tu kļūsti kā verdoša upe. Jēzus saka: ja kādam slāpst, lai tas nāk pie Viņa un dzer, un no viņa miesām plūdīs dzīvā ūdens straumes — pārmaiņu straumes, dzīvību nesošas straumes. Tas ir reāls Svētā Gara spēks, reāls svaidījums.
Floridā, ap Trampa rezidenci, ir megadraudzes, miljardieru mājas un jahtas ar uzrakstiem, piemēram, “Dievs, dod man vairāk laika” un tamlīdzīgi. Tas savā ziņā ir līdzīgi Elvisa Preslija ietekmei uz pasauli. Caur ko ietekme? Laba dziedāšanas tehnika neietekmē cilvēku. Gara spēks kopā ar noslīpētu tehniku nes pārmaiņas. Preslijam bija lielas problēmas ar politiķiem – viņiem nepatika ka “baltajā” Amerikā tika nesta melnādaino kultūra un rokenrola mūzika. Viņu centās noslāpēt, aizsūtīja armijā. Bet Elviss bija laimīgs tikai tad, kad darīja to, kas bija viņa – dziedāt. Diemžēl narkotikas un citi netikumi, kā arī nespēja rīkoties ar savu naudu, viņu pazudināja 42 gados. Tas nav Dieva plāns – tikai degt bez atpūtas.
Jongi Čo runā par cilvēka iekšējo spēku. Tie, kas to saprot, kā minimums ir dievkalpojumā. Tie, kas ir saskārušies ar mani, tie saprot, ka ir nolemti tam, kur atrodas. Tie, kas, nesaprot, turpina ignorēt un vieglprātīgi pret to izturēties. Garīgās vides princips ir izšķirošs dzīvē – tas nosaka, kurā virzienā gars nesīs. Bībelē ir rakstīts, ka tie, kas no Gara piedzimuši, ir kā vējš — tu to jūti, bet nezini, no kurienes tas pūš. Tu nezini, kāpēc tavā dzīvē kaut kas notiek. Kad dzīvoju bez Dieva, man dzīvoklī uz sienas bija uzraksts: “Dzīve ir cūka.” Tev notiek tas, uz ko tu skaties un kam tici. Izmanto savu prātu un vidi, kurā atrodies: grāmatas, Bībeli, ticīgo vidi, attiecības, draudzi. Veselīga draudze ir patiesības balsts un pamats. Veselīga, pozitīva mācība. Tad tavā dzīvē viss mainīsies. Dzīve iet uz augšu nevis tāpēc, ka tu to pateici, bet tāpēc, ka redzi un iztēlojies savu dzīvi augšā, tā jūties un tam tici. Tas ir pārmaiņu vējš.
Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. (Jāņa evaņģēlijs 1:1-3)
Izteikts vārds vēl nav pilna aina tam, kas ir ticība, un pilnā nozīmē tas, kas spēj mainīt tavu un citu cilvēku dzīves. Vārds ir skaņa, bet izšķiroša ir ideja jeb tēls, ko tu izsaki. Pētījumi par vārdu logoss (grieķu valodā — “vārds”) rāda, ka mentālie tēli aktivizē tās pašas smadzeņu zonas un procesus, kas tiek izmantoti reālā pieredzē. Savukārt vārdi aktivizē galvenokārt valodas apstrādes zonu. Afirmācijas un apliecinājumi bez tēla — bez tā, kā tu sevi redzi, kur tu sevi redzi, kādu redzi savu nākotni, pārmaiņas savā raksturā vai miesā, kalpošanā vai finansēs — nedarbojas. Tev notiks tas, ko tu redzi!
Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju.” (1. Mozus grāmata 15:5)
Mēs esam Ābrahāma pēcnācēji. Caur ko? Ne vienkārši caur vārdu, bet caur logoss — kas ietver tēlu, ideju un būtību, ne tikai skaņu.
Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. [..] Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva Vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais. (Ebrejiem vēstule 11:1; 3)
Par ko ir runa? Te ir runa par neredzamo, ka cilvēks redz to, kas fiziski nav redzams. To, ko tu redzi iekšēji, no tā ceļas redzamais. Redzamais ceļas no tā, ko tu iekšēji redzi. Tā ir pārliecība par neredzamām lietām. Ticība ir pārliecība par neredzamām lietām. Tas, ko tu redzi par sevi, par apstākļiem un tā tālāk, tas ir tevī, un šī cerība izaug tevī, arī pārliecība izjūtu līmenī.
Tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. Tāpēc arī ir rakstīts: daudzām tautām Es tevi esmu cēlis par tēvu. (Romiešiem vēstule 4:17)
Dievs, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav – sauc vārdā, nevis automātiski izdveš skaņas, automātiskas lūgšanas vai automātisko tēvreizi, nemaz nepiedomājot. Tas nav slikti, dariet to, bet es tev rādu efektīvāku, pareizāku, lielāku un svētīgāku ceļu. Sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. Ko tu sauc vārdā – vārdu jeb parādību? Tu sauc vārdā sapni. Un tad, kad tu apliecini skaņu, skaņa ir svarīga, bet īpaši pilnā mērā efektīva tā ir tikai tad, kad tu redzi to, ko izsaki. Elementāra iztēles spēja, kāda tā ir Āronam: “Jā, es tāds esmu. Man garšo tavs vakarēdiens, un, mācītāj, man patīk tas, ko tu runā.” Skaidrs, ka tas ir saistīts ar vecākiem, kuri ir dievbijīgi un ir veselīgā mācībā. Paldies Ārona vecākiem. Tāpat paldies draudzei “Kristus Pasaulei”. Paldies Jēzum Kristum! Paldies Trīsvienīgam Dievam! Slava Tev, Kungs! Slava Tev, dzīvais Dievs! Bībele saka, ka jābūt pateicīgiem vienmēr.
Par visu esiet pateicīgi [..]! (1. Tesaloniķiešiem vēstule 5:18)
Vienmēr esiet pateicīgi. Sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. Bet tam visam ir otra puse, un tālāk par destruktīvu lūgšanu. Ja tu lūdz skaņas un lūdz to, ko vēlies, bet tajā pašā laikā tevī ikdienā dominē negatīvi tēli, tad notiks tas, ko tu redzi, nevis tas, ko saki. Ja tu saki un redzi, tas ir ideāls kokteilis. Ja tu tikai saki un neredzi, tas ir mazāk efektīvi, bet, ja tu saki, bet vēl neredzi, bet tevī dominē negatīvs iznākums, tev visticamāk notiks šis negatīvais iznākums. Pasargi, Dievs, protams, bet tur neko nevar darīt. Man ļoti nepatīk, ka CSDD ceļa malās liek negatīvas reklāmas. Es saprotu, ka tas iespējams ir iedarbīgi, bet varbūt arī nē, ja paskatās dziļāk. To lai paši zinātnieki domā. Katru reizi, kad es braucu uz Rīgu, tās tur ir, es cenšos uz tām neskatīties. Tagad tur ir tāda reklāma, kur cilvēks līķa maisā un uzraksts: “Nāvīgi stilīgi.” Vai tas man palīdz? No vienas puses – esi uzmanīgāks –, bet tēls tev paliek atmiņā. Sāc domāt: nāvīgi stilīgi, man piestāv! Es to visu negribu atkārtot, kad tu sāc domāt tajā virzienā, skaties tajā virzienā, ļoti iespējams, ka tieši tā tas arī var notikt. Tas ir pārdabiski, bet nu tajā pašā laikā arī ļoti labi izskaidrojams. To, ko mēs redzam, to mēs pievelkam.
Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt. Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī. (Mateja evaņģēlijs 5:27-28)
Uzlūkošana izraisa attiecīgas darbības, ko vairs nekontrolē, tu ej un pārkāp. Vienkārša uzlūkošana. Skaties vēl plikās meitenes jeb plikus zēnus, kas tagad visādi ir. Skaties tālāk, paskaties savā Facebook, Tik Tok, ko biežāk skaties. Tas visticamāk ir tas, ko tu biežāk skaties, tas ir algoritms. Turpini, un tas notiks tavā dzīvē. Ne tikai jaunieši, bet arī vecāki cilvēki šķir Tik Tok, un kas notiks tavā dzīvē? Fragmentāri kaut kas notiks, un dzīve beigsies. Visi tavi laimes mirkļi ir šķirstīšanā – vēl viens mirklis un vēl viens mirklis. Jūties labi, ka vismaz kādu “patīk” ielika, kādu komentāru ierakstīja. Tā ir dzīšanās pēc kaut kā neesoša. Un tajā pašā laikā tās ir reālas garīgas lietas.
Šausmas, kuras es bijos, ir mani aizsniegušas, tas, no kā es vairījos, ir mani sagrābis. (Ījāba grāmata 3:25)
Domāsi: es vairījos un lūdzu: “Dievs, pasargi mani no tā nāvīgi stilīgā!” No kā tu bijies, kas sākotnēji bija tikai kāds nejaušs tēls, ir tevi sagrābis. Un tiek palaista destruktīvi nāvējoša programma. Vai ir svarīgi, ko mēs skatāmies? Kādas filmas mēs skatāmies, kādas grāmatas lasām, vai mēs esam vai neesam draudzē, vai draudzē esam regulāri vai neregulāri, un pat ir svarīgi, kādā draudzē tu esi un ko tur sludina. “Tiec vaļā no grēka! Skaties uz grēku! Tikai skaties uz grēku!” un, tā darot, paliek arvien sliktāk. Jā, cilvēks grib labu, bet viņš neizprot, ka, skatoties uz grēku, netiks vaļā no tā. Skaties, ka grēks pie krusta, un tu skaties uz grēku, nevis vārdu, bet tēlu. Uz ko tu koncentrējies? Tāpēc labākais, ko tu vari, koncentrējies uz to, kāds būsi rīt. Un tas negatīvais pats no sevis mainīsies un atkritīs. Tas nenozīmē, ka tu ignorē, ka tev nebūs, ir kaut kādas lietas, kuras nevajag aizskart. Tu to zini, bet koncentrējies uz nākotnes tēlu.
Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars. (2. Korintiešiem vēstule 3:18)
Iedomājies, kāds spēks ir slavēšanai un pielūgsmei. Nevis kaut kādam traļi vaļi, bet tai ir jābūt pozitīvai, vērstai uz Dievu, uz Viņa godību, uz Viņa labajām īpašībām. Kopā ar mūziku un ar slavētājiem, kas mācās savu profesiju un deg. Man patīk, ka no šīs skatuves nāk enerģija. Tu vari aizbraukt uz “AC/DC” koncertu ar ragiem, un tur ir enerģija. Bet kas pēc tam notiks tavā dzīvē? Kādu ideju ieliek šāds koncerts? Paldies Dievam, ka es nesaprotu angliski. Ja tu saproti angliski, tad nevari klausīties “AC/DC”, bet droši vien tur ir daudz kas vairāk par vārdiem. Ir arī garīgā enerģija, ko tas viss nes. Tā ka es neesmu tas, kurš aizliedz iet uz koncertu vai neļauj ko, es tā nedomāju. Bet mums ir jāšķiro, kur mēs ejam un ko klausāmies. Tā ir garīga enerģētika, un es gribu dievišķo, gribu vairāk Kristu. Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā. Un kas to dara? To dara Tā Kunga Gars. Ne ar spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu.
[..] ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! – saka Tas Kungs Cebaots. (Caharijas grāmata 4:6)
Kādreiz Benijs Hins (Benny Hinn), kurš ir Svētā Gara cilvēks, sludināja. Viņš ir sarakstījis daudzas grāmatas, piemēram, “Labrīt, Svētais Gars”. Bet es ļoti labi atceros, ka viņš teica, ka ne ar spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu. Jo vairāk iepazīsti Dievu, jo vairāk tu uz Viņu skaties, arī izproti un izjūti, ko nozīmē ar Viņa Garu. Tev nav izmisīgi jāizspiež, tev ir no savas puses jādara, bet tas nebūs izmisīgi jāizspiež, lai kaut kas būtu. Tu dzenies pēc Dieva valstības, un Viņš piemet. Tas notiek dabiski un normāli. Tas, kas ir tevī, kā magnēts pievelk attiecīgus apstākļus, situācijas. Psalmists saka:
Man mana daļa tikusi jaukā vietā, tiešām, skaists ir mans mantojums. (Psalms 16:6)
Kā tu lūdz Dievu? Kā tu slavē Viņu? Lūk, šis cilvēks saka: “Man mana daļa tikusi jaukā vietā, visi Dieva apsolījumi ir domāti man. Es sevi neredzu kā siseni, un visas tās situācijas kā lielos cilvēkus Goliātus apsolītajā zemē, nē, es redzu kā Kālebs un kā Jozua. Es redzu, ka man mana daļa ir tikusi vislabākajā vietā.” Tā ir mūsu attieksme, kā mēs skatāmies un ko redzam.
Es slavēšu To Kungu, kas man devis padomu; pat naktī mana sirdsbalss ir paklausībā modra. Es skatīju To Kungu savā priekšā vienumēr, [..] Tāpēc priecājās mana sirds un līksmoja mana mēle, un pat mana miesa dzīvos cerībā. (Psalms 16:7-9)
No kā? Es lūkoju Tā Kunga godību, un pat naktī mana sirds balss ir paklausībā modra. Iekšējā darbība. Tavs iekšējais cilvēks neguļ. Dievs neguļ, tavs iekšējais cilvēks neguļ, tavā paradīzes dārzā nepārtraukti ir ballīte. Ko tu pirms gulētiešanas paskatījies? Ko tu dari, atverot acis no rīta? Vai tu ļauj visam iet pašplūsmā? Es zinu, ka manā dzīvē bija šausmīgs laiks, atskatoties jāsaka – fanātiķis –, bet, ņemot vērā, no kurienes es izkāpu, no kurienes es biju, tas bija vienīgais veids. Un, paldies Dievam, ka es to gribēju. Tā bija Gara vadība. No rīta, atverot acis, momentāli lūgšana. Es neļāvos domāt neko citu, atveru acis: “Slava Tam Kungam! Aleluja!” Uzreiz atvēru Bībeli, un tas bija pirmais, ko vienmēr un visur darīju daudzus gadus no vietas. Tagad es pieceļos un ļauju paplūst, un reizēm pieķeru pie domas, ka galvā plūst kaut kāda nejēdzība. Tev ir jāsakārto domas, jāpaņem Bībele, jāpalūdz, jāparaksta, jāpaskatās, ko esi pierakstījis, jāatkārto savi mērķi, ir jāsakārto savas smadzenes. Un tad priecājas mana sirds, tās ir emocijas, un pat mana miesa – manā miesā ir pārmaiņas.
Listrā sēdēja kāds vīrs slimām kājām, tizls no mātes miesām, kas vēl nekad nebija staigājis. Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Pāvils, viņu uzlūkodams un redzēdams, ka viņam ir ticība tikt dziedinātam, sacīja skaļā balsī: “Celies stāvus uz savām kājām!” Un viņš uzlēca un staigāja. (Apustuļu darbi 14:8-10)
Listrā sēdēja kāds vīrs slimām kājām, kas vēl nekad nebija staigājis. Viņš dzirdēja Pāvilu runājam. Pāvils, redzēdams, ka viņam ir ticība tikt dziedinātam, sacīja skaļā balsī: “Celies stāvus uz savām kājām!” Un viņš uzlēca, staigāja un slavēja Dievu. Un visi šie pilsētnieki domāja, ka viņi ir dievi, un nesa viņiem upurus, gatavojās upurēt vēršus. Pāvils izskrēja kopā ar savu līdzgaitnieku un sauc: “Mīļie draugi, mēs esam tikai cilvēki, mēs neesam dievi!” Bet stipri līdzīgi gan, jo dievišķais atspulgs un dievišķā godība bija viņos. Pāvils viņā redzēja ticību. Tas nozīmē, ka satikās divi cilvēki, viens, kurš sevi redzēja veselu, un otrs, kurš redzēja, ka caur viņu tas var notikt. Pāvils sev neļāva upurēt dzīvnieku, jo galvenais ir Kristus, visa slava Dievam par to. Viņš ir trauks, caur kuru plūst dievišķā godība. Caur elementāru kārtību, kādu Dievs ir iedibinājis draudzē.
Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels. Un, ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots. Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. [..] (Jēkaba vēstule 5:14-16)
Kas ir jādara, ja kāds starp jums ir nevesels? Ja kādam ir sava personīgā vajadzība, kas ir jādara? Vai jānožēlo grēki, jāskatās uz grēku? Tur arī par to ir rakstīts, ka grēki ir jāizsūdz, bet lai viņš ataicina draudzes vecajus, tas ir vadītājus. Un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. Vai tā tur ir rakstīts? Es ticu vārdam. Nezinu, no kurienes mana eļļa, iespējams no Grieķijas. Izmisīgi meklēju to pa māju, bet atradu. Man Dievs teica svaidīt ar eļļu, un notiks brīnumi, būs pārmaiņas. Un kas tālāk ir teikts? Un ticīgā lūgšana uzcels slimo, un Tas Kungs viņu uzcels. Vai tev ir ticība? Ja tu esi šeit, tad tev ir ticība. Kad tu nāksi uz lūgšanu, tad skaidri redzi sevī savas situācijas risinājumu, apstākļus, kas tev padodas. Marija Ventspilī izveidojusi organizāciju, kur ir jau 240 dejotāji. Vajag jaunas telpas, un Marija redz to brīdi, ka labu telpu īpašnieks, kādas Marijai vajag, 300-400 m2, pieņem visu to svētību, ko Dievs dod, viņa redz, ka cilvēks nodod atslēgas. Āmen! Atslēgas telpām, ko viņa ir noīrējusi vai nopirkusi, vai vispār viņai uzdāvināja. Dievam visas lietas ir iespējamas.
Es esmu dzīvojis ļoti, ļoti degradējošu, nepareizu dzīvesveidu, līdz 29 gadu vecumam. Es no Dieva piedzimu martā un dzimšanas diena man bija 2000. gada aprīlī, kad man palika 30 gadi. Tā kā Jēzum, vai ne? Es neesmu Jēzus. Šajā laikā es savācu ļoti daudz nepareizu ieradumu un savācu arī sekas. Diemžēl es nevaru teikt, ka pārdabiskā veidā man uzlika rokas un viss atrisinājās. Nē, lai kā es ticēju, apliecināju. Pirmais bija tuberkuloze. Saproti, kad ar vienu adatu visi durās. Tev tur nav laika, tu nedomā ne par ko, ar kādām slimībām kurš slimo, tu vienkārši duries, jo tev vajag dabūt to devu. Tev naudas nav, ņem no cita adatu, tur pat asinis ir redzamas iekšā. Tev nav laika, tev ātri jādabū, un tu tik duries. Pritoni, kur narkomāni ir kopā, mēs tur visādi, un tur jau nav svarīgi, cik tu esi turīgs vai neturīgs, visi ir vienādi. Tā ir cūcība, tā ir šausmīga atkarība. Saviem spēkiem izkļūt no turienes praktiski ir neiespējami. Pirmā bija tuberkuloze, es neko nejutu. Skolā iekārtojos darbā par saimnieka palīgu, man patēvs palīdzēja iekārtoties darbā. Bija jāiziet medicīnas pārbaude. Mīļie draugi, pie ārsta ir jāiet. Es daudz neskrienu pie ārstiem. Tagad tā regulārāk, viss ir brīnišķīgi un labi. Bija jātaisa rentgens, un man atklāja tuberkulozi. Es gāju pie savas ģimenes ārstes, man ir ļoti laba ģimenes ārste, līdz pat šim brīdim. Brīnums no Dieva. Un viņa saka, ka man uzreiz ir jābrauc uz Juglas tuberkulozes dispanseru, un es nedrīkstu staigāt apkārt. Es teicu: “Man būs Vasarsvētku konference Vācijā un tur būs Reinhards Bonnke. Viņš ir liels svaidītais Dieva vīrs, viņš uzliks man rokas un es būšu vesels. Jūs redzēsiet!” Es tam stipri ticēju. Es nevaru teikt, ka es neticēju, es riktīgi ticēju Dieva brīnumiem. Ticēju no visas sirds un dvēseles, ka būs brīnums. Es to jau esmu stāstīji, bet klausieties vēlreiz. Tas ir aizraujošs stāsts. Tāpat kā Bībeli nevar izlasīt, arī šo stāstu ir jālasa vēlreiz. Es aizbraucu uz šo konferenci, un tā bija pirmā tāda konference manā mūžā. Tur bija tūkstošiem ticīgo, stadions gan nebija pilns, tā nebija Āfrika. Tā bija Vācija, bet cilvēku bija daudz. Un es redzēju, ka viens pacēla invalīda ratiņus un iet mājās – oho! Kaut kas tur notiek. Es ticēju, jā ir. Pirmo reizi mūžā es ieraudzīju, ka pēc dievkalpojuma bariņš stāv un lūdz mēlēs. Vidū ir kāda sieviete, kas raustās, es tādas lietas nekad nebiju redzējis. Es biju parasts pentakostālis. Tāds, kas domā, ka nekādu velnu nav, es tā nekoncentrējos uz to, tagad arī nekoncentrējos, bet nu reizēm ir tādi brīnumi, ir garīgas lietas. Kopā ar sievu skatāmies un spriežam, ka noteikti lūdz par kaut kādu raganu, un mēģina no viņas kaut ko izdzīt. Viņai apkārt bija sastājušies ticīgie, un tāds melnādains mācītājs, visi lūdza, un mēs arī gājām lūgt par šo it kā raganu. Un mēs ticam šim lūgšanas spēkam. Pieejam klāt pie aplīša, staigājam apkārt un lūdzam mēlēs, mēs piedalījāmies, lai šī ragana tiktu atbrīvota. Bet šodien es saprotu to, ka šī ragana nav tāda, dažādi viņas var izskatīties.
Un tad bija lūgšanu laiks, un Reinhards Bonnke lūdza par cilvēkiem. Man bija iekšēja ticība – ja es tikšu pie viņa, viņš uzliks man rokas, es saņemšu dziedāšanu, un braukšu mājās. Es nevarētu teikt, ka es neredzēju to, kā es braucu atpakaļ uz mājām, es tieši redzēju. Atbraucu uz mājām, un eju pie daktera, uztaisa rentgenu, tuberkulozes nav. Redzējāt? Bonnke aizlūdza par kaut ko, un pēc tam komanda sāka lūgt, tanī brīdī es netiku tieši pie viņa, bet nu tam nav tik liela nozīme. Un tiku pie aizlūdzējiem, kas bija no Vācijas. Bija angliski vai vāciski jāsaka, neatceros. Es saku: “Tuberkuloz.” “Yes!” Uzlika rokas un lūdza par mani. Patiešām, es vienā brīdī jutu, kā skudriņas pārskrien pār mani. Es negaidīju skudriņas, gribēju savu dziedināšanu. Vienā brīdī jutu, tāds kā vilnis pār mani pāriet, sajutu karstumu un kājas saļima. Tagad nevaru tā attēlot, kādreiz biju par divdesmit kilogramiem vieglāks. Reāli piedzīvoju Dievu un Svētā Gara klātbūtni. Es trīs dienas kā pa mākoņiem staigāju, visiem stāstīju. Un man bija pilnīga pārliecība, es tā dzīvoju, ka esmu brīvs un dziedināts. Atgriežoties mājās, es eju atkārtoti rentgenu uztaisīt, un tagad esmu pie dakteres. Daktere bija ļoti laba, viņa man saka: “Nekādu izmaiņu nav.” Un, galu galā, es pagulēju slimnīcā. Tur man deva zāles, neizlaidu nevienu dievkalpojumu, un tā es braukāju. Daktere man teica: “Man šeit ir bijuši mācītāji, bet tādu es vēl neesmu redzējusi.” Es vienmēr tiku ārā no slimnīcas un braucu kalpot uz Limbažiem, Valmieru, Cēsīm. Es tiku no slimnīcas, kāds biju, vienmēr tiku sludināt. Pēc būtības tā nedrīkstēja, bet kaut kā sanāca, ka varēja. Un tad ir jautājums – vai man notika dziedināšana? Varbūt ne tā, kā biju iztēlojies, bet es esmu vesels. Es nezinu, kā būtu, ja nebūtu ticības. Kaut kādu laiku es arī šeit nebiju redzams.
Vēl viens stāsts ir, kad nebiju draudzē laiku redzams. Nebiju pārbaudījies tieši uz konkrētām lietām. Bet izrādās ir man kaut kas. Bet vai šodien man viss ir kārtībā? Jā, man viss ir ļoti labi, pat ir labāk nekā kādreiz. Vai tas notika tikai lūgšanas rezultātā? Man uzlika rokas, un es ieraudzīju sevi veselu, un uguns pārlaidās pāri? Aizgāju nodot analīzes, un vairs nav nekā? Manī bija pieci nāvējoši vīrusi! Imunitātes vispār nebija, no tāda stāvokļa reti kāds atgriežas. Bet redzi, es atgriezos. Sūdzējos: “Dakter, man roka sāp, ilgu laiku nevaru roku pacelt.” Atbildēja: “Ejiet pie fizioterapeita, paliks labāk. Un vispār, ņemot vērā to, ka jūs atgriezāties no viņsaules, tā roka ir sīkums.” Vai šī dziedāšana notika pārdabiskā veidā? Nu ne tādā veidā, kā es biju iedomājies. Vai dziedināšanu saņēmu? Jā! Vai es pilnvērtīgi funkcionēju? Labāk kā jebkad, laimīgāks kā jebkad, viss ir brīnišķīgi. Pilns enerģijas, spēka, svaidījuma un Dieva garā. Viss nebija tā, kā biju precīzi iedomājies. Guļot slimnīcā, mans stāvoklis nebija daudzsološs. Bet es nelaidu iekšā negatīvas domas. Es apzinājos, ka man pateica, es varu nomirt. Es nelaidu tālāk šīs domas, pieļāvu ne ilgāk kā 30 sekundes. Tiklīdz tu ielaid šo domu galvā, tā zibenīgi izplešas, bet es kā ar nazi nogriezu. Grāmatas ciet, Bībele rokās, vīzija, redzējums, Izaugsmes klubs, kristīgās kultūras centrs, draudze un izaugsme. Laimīgākie cilvēki pasaulē. Beigās man dakteris saka: “Jums ir jāpārceļas uz citu slimnīcu, es savu esmu izdarījis, vairāk nevaru palīdzēt.” Es saku: “Man te ir labi. Man pašam sava palāta. Man te ir labi. Man vajag dievišķo.” Viņi man lika parakstīt papīru, ka es tālāk pats uzņemos par sevi atbildību, bet es neparakstīju, kaut gan izrakstā bija rakstīts, ka esmu parakstījis. Viņiem laikam nevajag manu parakstu. Galu galā viss ir ļoti veiksmīgi un labi.
Respektīvi – Dieva ceļi nav tādi, kā mēs tos iztēlojamies. Mums ir jāvērtē un jāizmanto maksimāli medicīna, zinātne, zinātnes sasniegumi. Ir pareizi apmeklēt ārstus, tanī pašā laikā, pašam izsvērt un pasekot līdzi, vai morāliem principiem atbilst tas, ko ar tevi vēlas darīt. Pašam ir jāvērtē, jāseko līdzi, jo ārsti arī ir cilvēki. Arī mācījās ir tikai cilvēks. Ārsti pārsvarā dara to, ko viņiem skolā iemācīja, bet mēs zinām, ka zinātnei arī var būt ideoloģisks virziens, kas ir ļoti dīvains, un tas tev ir jāizsver. Tev ir jāizmanto medicīna, kas ir dievišķs veids. Tā Dievs cilvēku ir radījis, ka viņš spēj atrast un izdomāt pretlīdzekļus – tas ir dievišķi. Ārsta profesija ir dievišķa ar mērķi nest sabiedrībā labumu. Katram cilvēkam ar savu profesiju, ko mēs darām, jānes Viņam svētību un sabiedrībai labumu. Nav labākā vieta strādāt “Rīgas balzāmā”. Nav labākā vieta, un nav labi tavai sirdsapziņai. Tu vari to darīt, nenosodu nevienu, ir dažādas situācijas. Bet tas nav labākais, padomājot, ko nes tavs darbs. Mēs dzīvojam pasaulē, kompromiss kaut kur arī ir, bet pašā pamatā.
Pēc slimošanas man pumpas metās uz sejas, un tādas riebīgas, tās iznāk ārā un pārsprāgst. Un viena uz deguna, ļoti nepiemērotākajā brīdī – biju “Waterfront” atklāšanā. Es sēžu pie galda ar personībām un jūtu, kaut kādā brīdī kaut kas tek, ņēmu salvetes un slaucīju. Man jautāja: “Kas man uz deguna?” Man draugs, kas ir lāzerklīnikas īpašnieks, pasauca un palīdzēja noņemt, kamēr maziņas. Bet tāpat turpināja vairoties uz sejas. Vispār tās pumpas esot ļoti lipīgas. Nodzen bārdu, un asmens kairina ādu, un pēc tam pa visu seju bija pumpas. Gāju vairākas reizes pie daktera, un dakteris saka: “Tev laikam pie manis ir iepaticies nākt,” bet tā arī bija pēdējā reize. Pirms kādām dažām nedēļām attapos – nav vairāk man šīs alerģijas, vai kas arī tas bija. Un ir pilnīgi vienalga, vai tā bija pašdziedināšanās vai Dievs pieskārās. Es redzu sevi tā, kā mani redz Dievs, un tur tādām pumpām nav jābūt.
Tas, ko tu redzi šodien, tas arī notiks tavā dzīve. Es nezinu kā, lai to pasaka vēl stiprāk. Tas, ko tu redzi, tev notiks! Nedomā par negatīvām lietām. Tās pozitīvas lietas, kuras es redzu, man notiks. Kā tu redzi, es nestāstu ilustrācijas, kā es piecēlu invalīdu no ratiņiem. Es nestāstu šādas lietas, kaut gan tādas lietas ir notikušas reti, bet ir notikušas. Un es ticu, ka ir lielas ticīgo sapulces, un tur piedzīvo Dieva zīmes, es ticu šādām lietām, bet es nepaļaujos uz to. Es paļaujos uz to, kā es skatos, kā es redzu sevi un pasauli sev apkārt, un kā es rūpējos par savu sirdi. Lai kādi nebija šie piemēri, manā dzīvē joprojām pūš pārmaiņu vējš. Un kādas pagātnes sekas, kuras pašas no sevis neizzuda, bet ir lietas, kuras ne īpaši dabiskā veidā ir atrisināts. Īsti nav izprotams. Es neticu tādām sakritībām. Vakardien bija viesis pie mums Mairis, un viņš atzīst, ka viņam tās labākās lietas ir notikušas caur sakritībām. Bet tā nav vienkārša sakritība. Iekšējais stāvoklis, ko tu vēlies un redzi, tas pievelk attiecīgos cilvēkus. Viņam nebija tēva. Redzēju viņa acīs, ka tas viņam vēl joprojām ir aktuāli. Viņš cenšas būt labs tēvs. Bet savā ceļā viņš satika boksa treneri, kurš viņam bija kā tēvs, un iedeva visu vīrišķīgo, galu galā, var teikt, padarīja par čempionu. Tas stāsts viss bija kā nejaušība, viss bija tā pakārtots – it kā nejaušības. Un vēl vairāk mēs, kas ticam, un šo mehānismu saprotam. Tas nav nejaušības.
Man līdzi ir kastīte, kurā iekšā ir dāvana no sievas. Viņa zina, ka man patīk BMW mašīnas, kura man pašam ir. Ir bijis viens opelis un fords, bet tas bija sen tālajos laikos. Priekš manis tā nav mašīna, bet emocijas. Kādam tas neko neizsaka, bet man tas izsaka, tās ir manas emocijas, mani tas dara priecīgu. Un viņa man dod to kastīti, kur iekšā ir ķīniešu štrunts – atslēga. Bet tā nav parasta atslēga, pats nezināju, ka tāda ir, kaut kur biju redzējis. Viņa man iedeva, un es noliku uz plauktiņa, kur man acu priekšā stāv Bībele. Un ik pa laikam kaut ko pamainu, pabraucu ar mašīnu un nomainu uz jaunu. Un pēdējā mašīnas maiņa, un jaunajās atslēgās var redzēt, cik ir degvielas patēriņš, un ir dažādas papildus opcijas. Man tagad ir divas atslēgas, viena ir parastā, un otra ir display key. Ja esi noparkojies, tu ar šo atslēgu vari mašīnu izvadīt no stāvvietas. Bet tās ir vienkārši – funkcijas. Iepriekšējā mašīna bija līdzīga, bet tai nebija šādas atslēgas. Viena bija tāda pati kā iepriekšējai mašīnai, un otra šāda. Sakritība? Nē. Es vienkārši biju īpašos apstākļos. Tev atnes, un tu skaties uz to. Es neesmu centies, lai man būtu tā. Es neesmu vizualizējis vai speciāli domājis. Un nav tā, ka es to izmantoju, bet izmantoju parasto. Bet tas pierāda – tev būs tas, uz ko tu skaties. Kā mana sieva redz, ka es kaut ko ss.com skatos, “es tikai paskatīšos”, un viņa zina, ka tā nav tikai paskatīšanās. Un, ja mēs garīgajās lietās savā izaugsmē skatāmies paši un izvēlamies skatīties – tas arī notiks, neapšaubāmi.
Uzklausi manas skaļās lūgšanas balsi, kad es Tevi piesaucu, kad es paceļu savas rokas pret Tava nama vissvētāko vietu. (Psalms 28:2)
Vissvētākā vieta ir tava sirds un augstākais standarts – pats Dievs. Brīnišķīgais un skaistais Dievs, nevis dusmīgais. Nevajag koncentrēties uz elli, bet kaut kādām bailēm ir veselīgi būt. Kā Mairis Briedis teica: “Ringā bailēm arī ir jābūt, jo tad tu vairāk kusties un mazāk sitienus dabūsi.” Jābūt aizsardzībai pašam no bailēm, tad arī tu kustēsies ātrāk un mazāk tev trāpīs. Bet Dievs ir brīnišķīgais, skaistais, kuram ir vērtīgas, svētību pilnas domas par tevi.
Slavēts lai ir Tas Kungs, jo Viņš uzklausījis manas lūgšanas balsi! Mana sirds ir līksma, ar savām dziesmām es Viņam gribu pateikties. (Psalms 28:6-7)
Es paceļu savas rokas, un skatos uz Viņu, pēc tam pasakos par rezultātu, ko es ticībā redzu. Tevī ir substance ar visām izjūtām. Mana sirds ir līksma par šo visu, es iekšēji zinu, tas arī notiek ārēji. Jūrā ir paisums un bēgums. Redzēju to ceļojumā. Atbraucam atpūsties, un jūrā nav ūdens. Kaut kas nav riktīgi, dubļi, kur mēs esam atbraukuši, kas tā par pludmali? No rīta ir ūdens. Paisums un bēgums. Šodien ir – paisuma diena, pieplūdums, atbildes uz lūgšanām. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Tev notiks tas, ko tu redzi” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
