Apsveicu, draudze, ar pilngadību – 18 gadu jubileja! Pilngadība ir tas laiks, kuru gaida pusaudži un pat bērni. Kad vecāki viņiem ko jautā, atnāk krustmāte vai tante: “Nu, tu jau liels esi. Jā, tu liela jau meitene. Tu liels puika jau.” Un viņi vēlās būt lieli. Vēlas būt tie, kas paši izvēlās savus ceļus, un paši dara to, ko viņi vēlas. Un šie 18 gadi pienāk, un tas arī ir tāds krustpunkts. Krustpunkts, kur cilvēki jeb jaunieši, labākā gadījumā, kļūst patstāvīgi. Protams, ka ne jau tieši 18 gados vai 20, vai 21 – katram tas var būt individuāli, bet pat dzīvnieku pasaulē ir tā iekārtotas, kad bērni izaug, viņi nevar mūžīgi dzīvot vecāku ēnā. Tad viņi paši veido ģimenes, paši audzina bērnus, ka viņi paši iziet lielajā dzīvē un izvēlas savu profesiju, izvēlas iet savā aicinājumā. Kā nu kuram šie ceļi izvēršas.
Es gribu, izmantojot šo iespēju, ka mums ir 18 gadi un sakrīt tā kā pilngadības svētki, runāt šodien par mums, par draudzi – par katru vienu no mums. Ka arī mums, katram vienam no mums, savā ziņā ir laiks pienācis būt patstāvīgiem. Nevis tikai izpildīt norādes no punktu A uz punktu B, nevis būt tikai tāpēc, ka jābūt draudzē. Vai apmeklēt grupiņu tikai tāpēc, ka jāapmeklē grupiņu. Ir pareizi apmeklēt, tas nav nekas nepareizs, bet ir svarīgs motīvs, kāpēc to dari. Ja es aizsniedzu cilvēks, ja vēlos dot cilvēkiem to, kas ir man, tas nozīmē, ka man ir ko dot. Ja cilvēkiem ir pārmaiņas caur to, ko tu dari, caur tavu kalpošanu, ja viņi tuvojas Kristum un tuvojas Dievam, tas nozīmē, ka tevī ir Kristus. Kaut arī mums ir daudz kopīgu projektu, taču tomēr katrs individuāli, katrs cilvēks pats, katram pašam ir nepieciešama, kā to mēdz teikt, sava Svētā Gara vadība, savs lauciņš. Būt pilngadīgam, pastāvīgam, iekļauties draudzes mācībā, un tajā pašā laikā nebūt atkarīgam tikai no tā, kas notiek šeit, bet būt pašam – pieaugušam. Bībelē teikts, ka labprātīgu devēju Dievs mīl.
[..] jo priecīgu devēju Dievs mīl. (2. Korintiešiem vēstule 2:9)
Princips ir par došanu, par ziedošanu. Tādai piespiedu ziedošanai jeb došanai nav lielas vērtības. Vērtība ir tad, kad apzinies, tu dari un ka tu vēlies to darīt. Tas nenozīmē, ka vienmēr tev tas neprasa kādas pūles vai kādu upuri. Un tomēr tu vēlies. Un tā ir liela atšķirība. Šodien runāšu un turpināšu mācību par Svēto Garu. Un nevis par Svēto Garu, bet es runāšu Svētajā Garā. Kaut arī mums šodien ir jubilejas dievkalpojums, es to nesaistu ar jubileju kopumā – es vienkārši turpinu iesākto.
Mēs uzticamies Tev, Kungs. Svētais Gars, mēs pateicamies, ka Tu esi mūsu vidū. Pieskaries katram šodien! Es Tev pateicos, ka Tu dari izmaiņas prātos, Tu iespīdi kā gaisma sirdīs, Tu maini sirdis. Tu maini gara stāvokli, ne emociju, bet gara jeb sirds stāvokli šodien šeit un ikdienā, caur šiem dievkalpojumiem, kas ir Tava Gara piesātināti. Es Tev pateicos, Tēvs, ka viss tas, kas notiek mūsu sirdīs caur Tevi, tas rada izmaiņas arī mūsu miesās, mūsu darbībās. Tas rada izmaiņas mums apkārt. Un tā paradīze, kas ir mūsos, tā parādās mūsu dzīvēs, parādās mūsu līdzcilvēkos. Es Tev pateicos par slavu un godību, kas ir mūsos un mūsu vidū un caur mums pasaulē!
“Gara cilvēki” – tāda ir tēma. Jeb kā būt Gara cilvēkam, kā būt Gara pilnam, kas vispār ir Gara cilvēks un kā būt Gara vadītam? Un tāpēc 18 gadi ir tieši piemērots notikums, lai turpinātu šo tēmu, jo Svētā Gara vadība ir saistīta ar patstāvību, nevis ar kaut ko piespiestu. Svētā Gara spēkā cilvēki nedara to tāpēc, ka vajag, bet tāpēc, ka viņi vēlas. Un tas neizslēdz arī to, ka vajag. Tas neizslēdz draudzes kopīgu virzienu. Tas neizslēdz elementāros, universālos Dieva principus. Bet tajā pašā laikā mēs visā tajā atrodam ne tikai savu vietu, bet īpašu Gara vadību. Un ka mēs spējam Gara spēkā, nevis piespiedu kārtā, veikt tās lietas, kas mūs dzīvē ir nepieciešamas.
Šodien no rīta es neredzu, ka te tā ļoti īpaši būtu kāds sakopies, varbūt kādi daži atsevišķi cilvēki. Te viens leoparda raksta drēbēs sēž. Kādas sievietes ir bijušas pie friziera no rīta, nevis Dievu lūgušas. Un tas nenozīmē, ka viņas citā laikā to nedara. Bet es tev par sevi pastāstīšu. Jo tad, kad es atbraucu, jau pirmie cilvēki: “O, mācītāj, tu labi izskaties!” Mēs braucam liftā vairāki: “Nē, mācītāj, baigi labi, klausies!” Un tad es padomāju un teicu: “Nu, es jums pastāstīšu, kā ir tas “labi izskaties”.” Labi izskatās tā, ka visu šo rītu, ceļoties agri no rīta, es esmu pavadījis Dieva klātbūtnē. Pie tām pašām rakstvietām, pie tiem pašiem Bībeles stāstiem, pie tiem pašiem, ko visas nedēļas garumā. Viss nedēļas garumā savā personīgajā laikā, savā kambarī, kā mēs mēdzam teikt, es meklēju to, kāds ir Svētais Gars, kāda ir Viņa vadība, kādi ir Gara cilvēki. Es piedomāju arī par to, ka es vēlos izmaiņas sevī, es vēlos izmaiņas cilvēkos. Es piedomāju pie tā, ko tad es došu cilvēkiem. Vai es došu tikai vārdus, vai es došu Gara spēkā to, kas ir manī, nevis tikai teoloģija. Jo teoloģija ir kaut kas cits kā prakse, kaut kas cits kā realitāte. Kaut kas cits kā tikai vārdi jeb mācība. Tas ir Gara spēks, kas ir cilvēkā. Tā ir Gara vadība, kas ir cilvēkā – kristietī jeb ticīgajā.
Un man tā vienmēr ir, ka rīts vienmēr par īsu – celies, cikos gribi no rīta, par īsu sanāk. Tu it kā esi gatavs. It kā es esmu gatavs, viss man jau ir, bet es sāku, atkal šīs pašas rakstvietas pārdomāt, sāku kādas jaunas atziņas pierakstīt. Es sāku kaut ko pārkārtot visās tajās tēmās. Citkārt man pat šos pierakstus nevajag, es iznāku šeit un runāju bez pierakstiem reizēm arī. Uzmetu acis, tikai paskatos, lai galīgi neaizplūstu kaut kur. Paskatos, atgādinu kaut ko, ko esmu pirms tam jau domājis. Tas ir manī. Un arī šis rīts nebija izņēmums. Man desmitos šeit sākās darba sapulce. Bez 15 vai 20 desmitos man būtu jāizbrauc, jo šoreiz biju Rīgā. Ja no Līgatnes, tad vēl agrāk ir jāizbrauc. Un man kā vienmēr – nedaudz par īsu laiks gatavoties. Es nekad līdz galam neesmu gatavs. Kaut gan es esmu sagatavojies, kaut esmu vairāk nekā gatavs. Es varēju no rīta to nedarīt nemaz, tāpat biju jau gatavs. Un tomēr man iekšā tāds dzinulis ir. Es uzskatu, ka tā jau ir tā Svēta Gara vadība: nē, te vēl, nu iedziļinies vēl, nu pārdomā vēl. Un man ir arī vēlme to darīt. Un galu galā, tas “labi izskaties”, izskatās tā, ka pulkstenis ir vēl bez desmit vai bez piecpadsmit, kad man ir jāizbrauc, bet es tikai šortiņos skraidu vēl. Sēžu vai staigāju pa istabu, planšetītē kaut ko pierakstu, vēl tikai to un vēl to, un vēl šo. Un pēc tam seko viss vienkārši: tu skrien ātri tīrīt zobus, pēc tam ātri pieskrien pie skapja, paņem vienu kreklu no visiem, domājot: “Tā, kurš bija īstais? Tā, šis, laikam, bija. Tas jau nekas, ka apkaklīte jau nedaudz palietojusies.” Es zinu, ka to neredz no zāles. Bet es redzu un zinu, ka Dievs visu redz. Es zinu, ka šis krekls jau ir bijis mugurā. Jā, pie prezidenta ir bijis valkāts, piemēram. Tas ir bijis mugurā kaut kādās vietās, pasākumos, kur man nepieciešams ir balts krekls. Pie žaketes vajadzētu citu piespraudīti, piemēram, “Dieva lauvas”, bet ir Saeimā izsniegta Latvijas kontūriņa. Aši uzmetu kreklu. Aproču pogas jau bija vietā, un man būtu pilnīgi vienalga, kāds tās tur ir. Pēc tam sasēju kaklasaiti, uzmetu žaketi, sagriezu pareizi piespraudi. Pēc tam ātri izvēlos kurpes – tā, kuras te būs labākas šodien? Vienā kājā uzauju vienu kurpi, otrā kājā citu kurpi – kuras labāk? Šīs šodien, netīras dubļainas – žigli ar lupatiņu pāri. Tas man aizņēma piecas minūtes! Piecas minūtes, un tu labi izskaties. Pie friziera man nebija jāiet. Bārdu es nodzinu jau vakar, kaut kā domāju nedaudz uz priekšu. Un tu esi gatavs. Tu sēdi mašīnā, brauc, un luksoforos zaļās gaismas. Es padomāju: “Re, cik labs piemērs būtu pateikt, ka tu esi Svētajā Garā, tev visur ir zaļas gaismas.” Bet tikai pusi ceļa bija zaļās gaismas, pēc tam sākās sarkanās. Un desmit minūtes es kavēju sapulci, bet nu priekšnieki jau nekavē, viņi aizkavējās.
Gatavošanās – kam tad tu velti vairāk laiku? Kas tad tev ir svarīgāks? Gara cilvēkiem prioritāte nav frizūra, uzvalks, darbs, pat ne ģimene, pat ne vīrs vai sieva, vai bērni, viņu prioritāte ir Svētais Gars! Jēzus skaidri saka: “Dzenieties papriekš pēc debesu valstības, un tad viss pārējās lietas jums tiks pieliktas!”
Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas. (Lūkas evaņģēlijs 12:31)
Šo nevajag pārprast, ka ģimene nav svarīga vai vīrs, sieva, vai bērni nav svarīgi, ka darbs nav svarīgs. Nē, nevajag pārprast. Vajag saprast tikai, kas ir svarīgākais visās šajās lietās. Lai tu labāk saprastu, rakstvieta:
Tur Viņš atrada Templī vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam. Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, un baložu pārdevējiem Viņš sacīja: “Nesiet to projām! Nepadarait Mana Tēva namu par tirgus namu!” Tad Viņa mācekļi pieminēja, ka ir rakstīts: karstums Tava nama dēļ Mani aprij. (Jāņa evaņģēlijs 2:14-17)
Jēzus nedaudz ar huligānismu nodarbojās, pat ne nedaudz, bet diezgan nopietni. Un Viņš teica: “Nepadariet Mana Tēva namu par tirgus namu!” Un tad mācekļi atcerējās, ka karstums Tava nama dēj mani aprij. Mācekļi pieminēja to, ka tas ir tas karstums jeb Svētā Gara uguns, šī vēlme – vēlme un slāpes pēc Dieva, kas bija Kristū, jo Kristus bija vienlaicīgi Dievs un vienlaicīgi cilvēks. Cilvēks, kuram arī vajadzēja kāpt kalnā, pielūgt Dievu un meklēt Viņa vaigu. Cilvēks, kuram tāpat vajadzēja ēst un dzert, un cilvēks, kurš pastāvīgi un regulāri kāpa kalnā vai gāja vientuļās vietās tuksnesī, un pielūdza Dievu. Viņam tas bija nepieciešams. Arī mācekļus Viņš ņēma līdzi un mācīja viņiem darīt to pašu. Un nepadariet Mana Tēva namu par tirgus namu! Šo rakstvietu es runāju par Svētā Gara teoloģiju. Mums bija tēma “Svētā Gara teoloģija”. Un es ticu, ka tas, ko runāju, dara izmaiņas. Ne paši vārdi, bet Gars ar šiem vārdiem dara izmaiņas tevī šajā brīdī. Es pēc iespējas skaidrāk izteikšos caur Rakstu vietām, caur Bībeli. Bet ir svarīgi, ka tu pats pieķeries Svētajam Garam, ka Viņš tevī runā, ka dara izmaiņas un ka tu sadarbībā ar Viņu panāc to, ka pārģērbies, ka velc nost veco un velc virsū jauno cilvēku. “Nepadariet Mana Tēva namu par tirgus namu” – ja tā ir cilvēciska teoloģija, runājot par Svētā Gara teoloģiju, ka ne vienmēr viss ir tā kā mācībā vai struktūrā. Ne vienmēr viss ir tā, kā ir pieņemts. Un ne vienmēr viss ir tā, kā mēs lasām Bībelē, kas bija pirms diviem tūkstošiem gadu. Šodien ir cits laiks, citi apstākļi, un katra situācija ir ļoti individuāli jāvērtē. Mums šeit tiešām visur vajadzīga Gara vadība. Ir nepieciešams būt gara cilvēkiem. Karstums tava nama dēļ mani aprij. Jēzus saka: nepadariet Manu Tēva namu par tirgus namu, Manam namam ir jābūt lūgšanu namam. Nepadariet par tirgus namu!
Tātad cilvēciska teoloģija būtu tāda: draudzē nedrīkst būt nekas cits kā tikai Jēzus Kristus, nekas cits kā tikai Svētais Gars. Nu tādā izpratnē aprobežoti. Svētais Gars, ko mēs neredzam, Jēzus Kristus, ko mēs neredzam ar šīm acīm, ko mēs varam piedzīvot, kura idejas mēs varam pieņemt, Viņā dzīvot, bet Dievu neviens nekad nav redzējis. Un cilvēciska teoloģija būs tāda, ka nekas cits šeit nedrīkst būt. Ir konfesijas, kur neprecas. Piemēram, katoļu konfesijā tā ir pieņemts, ka priesteri neprecas. Tam ir savs pluss un ir savs mīnuss. Šeit nav runa par to, vai tas ir pareizi vai nepareizi. Tas ir šai konfesijai. Mēs neesam šī konfesija, mēs esam cita konfesija – evaņģēliskie kristieši. Tātad citur pat priesteris nevar precēties, citur sievietes no vīriešiem sēdēs atsevišķi, piemēram. Ir ļoti daudz dažādu atšķirību. Kā tu, mācītājs būdams, vari ar kaut kādu “Izaugsmes klubu”, ja vēl skaļāk, “Miljonāra klubu” – kā tu ar kaut ko tādu vari nodarboties? Kā tu vispār vari runāt ar uzņēmējiem, ar miljonāriem? Kā tu vispār vari ar viņiem tusēt, runāt un vēl mācīt? Kā tu vari ņemt tās lietas, kas ir viņiem? Ko tu vispār dari politikā? Ko tu tur ielīdi? Tas būtu cilvēcīgi. Es komentārus īpaši nelasu, bet pārskatu, kāda atmosfēra ir. Es nelasu tur, kur aizgājis kaut kas tāds ļoti aktuāls, un tur ļoti daudz ir komentāru, es tur gandrīz neko nelasu. Bet es zinu šos dīvānā sēdētājus: “Nu, kas tu par mācītāju, tu tak politiķis. Tas jau nav mācītājs, tu tak velna bērns. Un kas tā vispār par mūziku?” Katram “dīvāna ekspertam” ir kaut kas ko komentēt. Katram ir ko pateikt, kā jābūt visam. Un šie cilvēki skatās no savas prizmas cilvēcīgi – tā ir cilvēcīga teoloģija. Tāda teoloģija, kā, iespējams, ir pieņemts viņa draudzē, uz kuru viņš aiziet varbūt reizi gadā, varbūt arī regulāri. Kādā vidē tu esi, tāds arī paliec. Parādi mani savu draugus, un es pateikšu, kāds tu pats esi. Un šie cilvēki ļoti subjektīvi spriež caur savu prizmu, kāds ir Svētais Gars, kādai ir jābūt draudzei, kādam jābūt arī mācītājam. Bet, ja tu esi ticīgs cilvēks, piemēram, šis pats negatīvais cilvēks, vai tev pašam nav pasaulīga darba, piemēram? Vai tu drīksti iet vispār strādāt? Vai tev būtu tikai Dievs jālūdz? Vai tu esi tik īpaši svēts, ka tu pat strādāt nevari? Tu nespēj satvert, ka ir daudz un dažādu lietu cilvēka dzīvē, kā izglītība, kā savs aicinājums. Un par aicinājumu runājot, ne tikai aicinājums kalpošanā. Ir aicinājums arī maizes pelnīšanai. Citam aicinājums ir arī veidot lielāku biznesu. Citam – būt valsts ierēdnim. Citam – skolotājam, jo ir dažādas profesijas. Citam tiešām ir aicinājums būt ļoti īpašam sētniekam, kurš visas lapas un visu sniegu vienkārši nopūš un aizvieto ar to desmit sētniekus, kuri ar slotiņu kādreiz tīrīja. Tie gudrie sētnieki tagad ir tādi īpašāki nekā kādreiz bija. Viņi māk izdarīt par desmit sētniekiem visu uzreiz – un arī te tā ir cilvēcīga teoloģija.
Bet Gara teoloģija ir, lūk, šāda. Jēzus teica, lai nepadara Viņa Tēva namu par tirgus namu. Vai pie tempļa nedrīkstēja tirgot un naudu mainīt? Drīkstēja būt gan baložu pārdevēji, gan naudas mainītāji, jo jūdu diaspora nāca no visām pasaules malām un vajadzēja pienest nodevu templim. Teātrim, koncertam ir jābūt draudzē, arī par politiku draudzei ir jāinteresējas. Biznesam, izglītībai, zinātnei – tam visam ir jābūt draudzē, bet vispirms, uzsveru – VISPIRMS tam ir jābūt lūgšanu namam. Ja nams vispirms nav lūgšanu nams, tad viss pārējais, kas tam ir pakārtots, ir sauss un bez dzīvības – bez Dieva Gara. Tomēr tam visam ir jābūt un jābūt daudz, bet vajadzīga Svētā Gara eļļa it visā: dzīvē, kalpošanā, biznesā, zinātniskajos darbos un sētnieka darbā. Visur ir vajadzīga Viņa gudrība, spēks, mīlestība, klātbūtne, palīdzība. Jēzus teica:
Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis. (Jāņa evaņģēlijs 14:26)
Lūk, kā domā Gara cilvēki! Piemēram, man bija doma uzstādīt kafijas automātu draudzē. Zinu, ka daudzi spriedīs – tas nav garīgi, lai dzer kafiju mājās vai atstāj naudu citu uzstādītos kafijas aparātos. Es attiecinu to uz dažādām sfērām. Ir gara teoloģija un cilvēciskie spriedumi. Cilvēciskie bieži vien šķiet ļoti loģiski un neapstrīdami. Tomēr, ja paskatās no cita cilvēka redzes punkta, tas ir nedaudz savādāk un var saprast, kāpēc viņš rīkojas tieši tā. Mūsu draudzei ir 18 gadi, un ir laiks kļūt pieaugušiem. Ir svarīgi, kā tu gatavojies – piecas minūtes apģērbam un divas stundas lūgšanai vai otrādi? Šis nav pārmetums sievietēm, kas pucējas, kopj sevi un matus. Es runāju par to, kāda attieksme ir kopumā. Vai tavs nams ir lūgšanu nams?
Kāds cilvēks man bija iekomentējis: “Lūdz tikai vergi.” No vienas puses viņš pareizi domā, bet viņš neizprot, ka kristieša lūgšana ir kaut kas vairāk kā prasīt Dievam kaut ko svarīgu.
Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!” (Lūkas evaņģēlijs 11:41-43)
Gara cilvēkam nav ātri jāskrien lūgt, kad ir sarežģīta situācija, bet viņš spēj pateikt: “Lācar, nāc ārā!’, jo pirms tam ir pavadījis laiku ar Dievu un viņa dzīvē vissvarīgākais ir vissvarīgākais. Personīgas attiecības ar Dievu ir numur viens.
[..] topiet Gara pilni. runādami cits uz citu psalmos, himnās un garīgās dziesmās, dziedādami un slavēdami To Kungu savās sirdīs. (Efeziešiem vēstule 5:18-19)
Gara cilvēki svētdienā pielūdz Dievu savā draudzē. Viņi nav tikai savā grupiņā sadraudzībā, bet viņi ir templī. Sadraudzība ar cilvēkiem ir ārkārtīgi svarīga, to nevajag izslēgt, bet pamatu pamats ir Svētais Gars viņos un lēmums, spēja uzturēt šo vienību ar Viņu. Lūgšana nav tikai tādēļ, ka tā vajag. Lūgšana ir tādēļ, lai vispirms tu pārvērstos un pēc tam – caur tevi pasaule. Sadarbība ar Dievu ir tad, kad tu esi gara cilvēks. Jēzum nevajadzēja lūgšanu, Viņš zināja, kas Viņš ir un ko var izdarīt.
Pēteris un Jānis gāja uz Templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. Tanī brīdī nesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām, to ik dienas nolika pie Tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja Templī. Redzēdams Pēteri un Jāni, kas gribēja ieiet Templī, viņš lūdza kādu dāvanu. Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: “Skaties uz mums.” Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. Bet Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā – staigā!” (Apustuļu darbi 3:1-6)
Es nedomāju, ka šim cilvēkam bija nez kāda ticība tikai tāpēc, ka Pēteris bija atnācis. Viņš no Pētera un Jāņa gaidīja kādu ziedojumu. Vēlāk var lasīt, ka viņš ir ticējis vārdam, un ticība, kas ar to nāk, ir devusi veselību šim vīram. Šis ir tāds brīnums un tāda Svētā Gara darbība, kas ir pāri saprašanai. Tā nav ikdienišķa lieta un tomēr tas notika. Kādēļ Pēteris un Jānis varēja tā teikt?
Bet Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā – staigā!” Un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri, un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu. Visi ļaudis redzēja viņu staigājam un Dievu teicam.” (Apustuļu darbi 3:6-8)
Gara cilvēki var dot to, kas viņiem ir. Tu nevari iedot otram to, kā tev nav. Pateicoties Dievam, sadraudzībai ar Svēto Garu, Viņa spēkam, svaidījumam, žēlastībai, regulāri turoties pie četrām svētām lietām – Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana, es esmu spējis atgriezties un pakāpties no vietas, no kurienes gandrīz neviens neatgriežas. Neviens no draugiem, ar kuriem toreiz es biju kopā, vairs nav dzīvs. Pēdējais vēl zeķēs ieskrēja dievkalpojumā, bet tā arī neizdevās palīdzēt. Viņi ir miruši, bet es esmu dzīvs un ne tikai vienkārši dzīvs. Viss labākais vēl ir tikai priekšā. Tas ir Svētais Gars darbībā, brīnums, un man tas ir. Izmaiņas nenotika vienā mirklī, vienā dienā, bet tas bija ilgs process – dienu pēc dienas, gadu aiz gada. Ja man tas ir, tad varu to dot tev. Vienalga kādā punktā tu esi, atceries manu liecību. Tas nenozīmē, ka tev jābūt tik dramatiskai liecībai, bet tev šāda liecība ir priekšā un var tevi stiprināt. Ja tev ir sarežģījums, caur mani Dievs var dot tev spēku atrisināt šo situāciju. Jēzus Gara spēkā pats varēja piecelt Lācaru, bet apkārt stāvošo cilvēku dēļ palūdza Dievu, lai dotu godu Viņam. Lietas, kas ir manī, es pats varu tev dot, bet es norādu, ka tas ir, pateicoties Dievam. Tomēr daudzās situācijās to neizdara Viņš pats, bet es. Viena daļa teologu uzskata, ka Apustuļu darbus vajadzētu saukt par Svētā Gara darbiem. Šāda diskusija pastāv vairākus gadsimtus. Lasot Apustuļu darbus, tiešām var redzēt spēcīgu Svētā Gara darbību. Tomēr Bībeles kanona tapšanas laikā koncils un sinodes izlēma saukt šādi. Tur bija augsta līmeņa vadītāji praktiķi, kuri zināja, ka Svētais Gars darbojas caur viņiem. Tādēļ mums ir nevis Svētā Gara darbi, bet Apustuļu darbi, kurā mēs varam lasīt par to, kā kalpoja apustuļi Svētā Gara spēkā, iedvesmoti, svaidīti, vadīti, kas par visu dod slavu un pateicību Dievam. Tomēr tie ir viņi paši, kuri ir paklausījuši Dievam. Lūk, kas ir gara cilvēks.
Apustuļi tika aizturēti, un sinedrijs gribēja viņiem piespriest nāves sodu. Bija kāda augsti stāvoša amatpersona, kas teica:
“[..] Ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas iznīks; bet, ja tas ir no Dieva, tad jūs tos nevarēsit iznīcināt; pielūkojiet, ka jūs vēl neuzskata par Dieva pretiniekiem!” (Apustuļu darbi 5:38-39)
Ja tu esi gara cilvēks, tad to, kas ir tevī un tavu darbību nevar apturēt. Tu esi neapturams. Paskaties uz apustuļiem – viņi bija neapturami pat tad, kad maksāja ar savām dzīvībām, un neviens to nelika viņiem darīt.
Nākamais stāsts par Ananiju un Sapfiru. Pirmā draudzē bija simtiem un tūkstošiem cilvēku, un bija izveidojusies komūna – nedaudz kā komunisms. Viņi visu pārdeva, nesa apustuļiem, kuri izdalīja tiem, kuriem vajadzēja. Viņi vēl nesaprata, ka kapitālisms ir no Dieva. Vēlāk viss atgriezās savās vietās. Tajā laikā bija divi cilvēki, kas domāja kā kapitālisti. Viņi pārdeva savu īpašumu, atnesa naudu un nolika to pie apustuļu kājām. Visi to zināja un apbrīnoja. Ananija daļu atnesa, bet daļu paturēja sev. Kas tur slikts? Nekas! Cik tu gribi, tik dod. Bet, ņemot vērā, ka tur sākumā bija tāds utopisks novirziens, viņi gribēja cilvēku acīs izskatīties īpaši un labi.
Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu īpašumu un ar sievas ziņu paturēja sev daļu maksas un, kādu daļu atnesis, nolika to pie apustuļu kājām. Tad Pēteris sacīja: “Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas? Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam.” Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira, un lielas bailes pārņēma visus, kas to dzirdēja. (Apustuļu darbi 5:1-5)
Pēc brīža atnāca viņa sieva, kura nezināja, kas noticis, sameloja Pēterim un arī nomira. Kas gan tas par šausmīgu notikumu Bībelē! Bet tāds tur ir. Kas tas ir par notikumu? Vai tā ir Dieva kārtība vai Dieva brīnums, ka kāds tā var nomirt? Ir teikts, ka visi bijās no apustuļiem. Viņi darīja zīmes un brīnumus, un neviens neuzdrošinājās viņiem tuvoties vai biedroties ar viņiem.
Tad Pēteris sacīja: “Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas? Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam.” Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira, un lielas bailes pārņēma visus, kas to dzirdēja. (Apustuļu darbi 5:3-5)
Dievs nav paredzējis, ka tā notiek draudzē. Ja esi Svētā Gara cilvēks, tu uz Bībeli neskaties kā uz varu kaut ko pateikt vai pieskarties cilvēkam tā, lai viņam kaut kas notiktu. Ananija un Sapfira nebija Gara cilvēki. Šis ir jāizprot. Ir teologi un konfesijas, kas uzskata, ka brīnumi, kas bija toreiz, bija tikai tam laikam. Tam daļēji jāpiekrīt – ir lietas, kas bija tikai toreiz. Konkrētajā gadījumā Svētajam Garam draudzē vajadzēja sākt izplesties no jūdiem uz pagāniem. Bet tas neizslēdz, ka arī šodien var notikt īpašas lietas. Tās var notikt, bet tas nav šablons, ka tām noteikti jānotiek. Te ir mācība – tu nevari būt draudzē tikai tāpēc, lai būtu draudzē, vai nu esi Gara cilvēks, vai tu neesi.
Bībele runā par vairākām nāvēm. Cilvēks var būt dzīvs miesā, bet miris garā. Ir fiziskā un garīgā nāve. Pēc garīgas nāves un bez kontakta ar Svēto Garu seko mūžīgā pazušana. Rakstīts, ka būs diena, kad šķiros avis pa labo roku un āžus pa kreiso roku, un visi, kas nebūs ierakstīti dzīvības grāmatā, tiks iesviesti mūžīgā ugunī. Svētais Gars par to brīdina. Ir jātiecas būt Gara vadītam cilvēkam – Gara cilvēkam. Ja esi draudzē tāpēc, ka tev kāds cilvēks, kāda meitene ir iepatikusies, tu esi kā Ananija un Sapfira. Ja izdari draudzē kādu kalpošanas pienākumu, jo vadītājs tā teica, bet Dievu pats nepazīsti, tu esi kā Ananija un Sapfira. Ja kalpošanā galvenais motīvs ir vēlme būt labākam, redzamākam par citiem, paaugstināt sevi pār citiem, un tu nepazīsti Svēto Garu – tu esi kā Ananija un Sapfira. Tu esi Dieva iestādījumā, bet neapzinies tā jēgu. Arī par vakarēdienu Korintas draudzē Pāvils teica: “Jūs baudāt vakarēdienu, bet daudzi no jums ir miruši, neveseli, slimi, jo daudzi no jums neizšķir Tā Kunga miesu.” Ja kāds bauda vakarēdienu, cerot, ka vīns pārvērtīsies par Svēto Garu, neatkarīgi no tā, kā dzīvo un kāds ir viņa sirds stāvoklis, domādams, ka ir izglābts un viss ar Dievu ir sakārtots, tad daudzi ir miruši kā Ananija un Sapfira. Ne fiziski miruši, bet gars nav dzīvs Kristū. Pāvils saka: ja jūs nezināt, ka esat Svētā Gara mājoklis, tad neesat derīgi. Nams vispirms ir lūgšanu nams, kas vērsts uz Kristu sadraudzībā ar Svēto Garu. Gara cilvēki ir dievkalpojumos, ne tikai mājas grupiņās. Ja cilvēks ir tikai grupiņās, viņam patīk draudzēties, jo dievkalpojumos draudzības ir mazāk. Te ir Dieva Vārds, pielūgsme, slava, kopība, draudzes programma – tas viss notiek šeit. Grupiņa ir pakārtota. Ja jāizvēlas, ko apmeklēt – grupiņu vai dievkalpojumu –, jāizvēlas dievkalpojums. Ja jāizvēlas starp draudzību ar cilvēku vai ar Svēto Garu – jāizvēlas Svētais Gars. Vēstulē efeziešiem teikts – nebiedroties ar tādiem. Kopība vajadzīga ar cilvēkiem, kas ir Gara cilvēki. Grupiņām ir jābūt, bet draudzes dievkalpojums ir pamats. Un daudz svarīgāk ir būt jaunpiedzimušam, būt Svētajā Garā, būt atdzimušam. Piemēram, draudzē šobrīd ir cilvēks – viņai ir savi apstākļi, kurus es nezinu, Dievs un viņa tos zina, bet viņa atbrauca no Nīderlandes uz draudzes jubileju. Katram ir savas situācijas, bet Gara cilvēks sirdī zina savu prioritāti – ka svarīgākais ir vissvarīgākais. Dievs zina, kādā situācijā tu esi. Bet kāds ir tavs sirds stāvoklis? Ir lietas, ko mēs šobrīd nespējam izdarīt, bet Dievs redz. Kā cilvēkam pie krusta Jēzus teica: “Tu vēl šodien ar Mani būsi paradīzē.” Viss, ko šis cilvēks bija izdarījis, – atzinis Jēzu par Glābēju un Dieva Dēlu. Acīmredzot tā nebija tikai prāta atziņa, bet sirds pārmaiņas.
Bet es saku: staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit. (Galatiešiem vēstule 5:16)
Mans mūžsenais jautājums, kad cilvēks netiek galā ar kādu problēmu: cik daudz laika tu pavadi ar Dievu? Vai apmeklē dievkalpojumus? Vai regulāri esi? Gara cilvēki piepildās ar Garu un staigā Garā.
Un neapreibināties ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni, runādami cits uz citu psalmos, himnās un garīgās dziesmās, dziedādami un slavēdami To Kungu savās sirdīs. (Efeziešiem vēstule 5:18-19)
Kādā veidā kļūt Gara pilnam? Atnākot uz dievkalpojumu, tur slavējot Dievu un klausoties Dieva vārdu. Nesēžot interneta tiešraidē ar vīna pudeli rokā – kas varbūt sākumā der. Mēs nevaram nevienu nosodīt, jo katram ir sava situācija. Bet ir jānonāk līdz draudzei. Es Līgatnē no rītiem eju peldēt. Reizēm, kad sasnidzis, vispār nav cilvēku pēdu. Ir dzīvnieku pēdas un takas. Pētīju, kurp tās ved gar Gaujas malu. Ved uz vietām, kur nav aizsalis ūdens, kur var padzerties. Nesen arī manis izcirstajā āliņģī kāds zvēriņš bija padzēries un atstājis “čupiņu”. Dzīvniekiem ir nepieciešams ūdens.
Jēzus par cilvēkiem saka, ka tie nedzīvo no maizes vien, bet no katra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Ja vēlos būt Gara cilvēks, man ir instrumenti – draudze, kur ir slava un kopīga pielūgsme, personīgas attiecības ar Dievu, kad pavadu laiku kopā ar Dievu. Topiet Gara pilni, staigājiet Garā, tad pārējās lietās būs dzīvība, tad spēsiet pārējās lietas sakārtot un izdarīt pareizi, ka Dievs tās var svētīt. Dievs ir labs. Viņš ir brīnišķīgs. Gara cilvēki nav atrauti no realitātes. Viņi nestaigā, cerēdami, ka Dievs mistiski visu kārtos un darīs. Ja Dievs ir piepildījis ar Savu Garu, Viņš nav tevi padarījis par robotu. Tu joprojām esi brīvs cilvēks un partneris Svētajam Garam. Tu joprojām vari izvēlēties – grēkot vai negrēkot, piepildīties ar Svēto Garu vai nepiepildīties. Bet, kā teikts, ja nestaigā Garā, miesu, visticamāk, nesavaldīsi.
Ir brīdis, kad Svētais Gars tika dots pagāniem. Jūdi uzskatīja, ka Svētais Gars ir tikai viņiem, bet ne pagāniem. Arī apustulim Pēterim bija ar to problēma. Tā ir Svētā Gara teoloģija, kā Dievs vada un nevada.
Bet Cēzarejā bija kāds vīrs, vārdā Kornēlijs. Viņš bija simtnieks tā sauktajā itāliešu karaspēka daļā; Viņš ar visu savu namu bija reliģiozs un dievbijīgs; tas deva daudz dāvanu ļaudīm un vienmēr lūdza Dievu. Ap devīto dienas stundu viņš parādībā skaidri redzēja Dieva eņģeli, kas ienāca pie viņa un sacīja: Kornēlij! Bet viņš, to uzlūkojis un baiļu pārņemts, sacīja: Kas ir, Kungs? Bet tas viņam sacīja: Tavas lūgšanas un tavas nabagu dāvanas pacēlušās Dieva priekšā, lai tevi pieminētu. Un tagad sūti vīrus uz Jopi un liec ataicināt zināmo Sīmani, kas tiek saukts Pēteris. Viņš viesojas pie viena ādmiņa Sīmaņa, kā māja atrodas pie jūras. Viņš tev pateiks, kas tev jādara. Kad eņģelis, kas viņam to teica, aizgāja, viņš pasauca savus divus kalpus un vienu dievbijīgu kareivi no tiem, kas bija pie viņa; Tiem viņš visu izstāstīja un aizsūtīja tos uz Jopi. Bet nākošajā dienā, kad tie vēl bija ceļā un tuvojās pilsētai, Pēteris ap sesto stundu uzkāpa mājas augšā lūgt Dievu. Un viņš izsalka un gribēja ēst. Kamēr tie sagatavoja, viņš tika garā aizrauts. Un viņš redzēja atvērtas debesis un kādu trauku nolaižamies, it kā lielu palagu aiz četriem stūriem no debesīm nolaistu zemē; Tanī bija visādi četrkājaiņi un zemes rāpuļi, un debess putni. Un balss vēstīja viņam: Pēteri, celies, nokauj un ēd! Bet Pēteris sacīja: Nē, Kungs, es nekad neesmu ēdis neko nešķīstu un netīru. Tad otrreiz balss uz viņu: Ko Dievs šķīstījis, to nesauc par nešķīstu! Tas notika trīs reizes; un trauks tūdaļ tika uzņemts debesīs. Un kamēr Pēteris sevī nodomāja, ko nozīmē redzētā parādība, lūk, Kornēlija sūtītie vīri, meklēdami Sīmaņa namu, stāvēja pie durvīm. Un tie sauca, jautādami: Vai te viesojas Sīmanis, kas tiek saukts Pēteris? Bet kamēr Pēteris domāja par parādību, Gars viņam sacīja: Lūk, trīs vīri tevi meklē. Tāpēc celies, nokāp un nemaz nešaubīdamies, ej viņiem līdz, jo es tos sūtīju! Bet Pēteris, nokāpis pie vīriem, sacīja: Lūk, es esmu tas, ko jūs meklējat. Kāda iemesla dēļ jūs atnācāt? Tie sacīja: Simtnieks Kornēlijs, taisnīgs un dievbijīgs vīrs, ko godina visa jūdu tauta, saņēma pamācību no svētā eņģeļa, lai aicinātu tevi savā namā un uzklausītu tavus vārdus. Tad viņš ieveda tos iekšā un uzņēma mājvietā; bet nākošajā dienā viņš cēlies gāja tiem līdz; arī daži brāļi no Jopes pavadīja viņu. Otrā dienā viņš nonāca Cēzarejā. Bet Kornēlijs, saaicinājis savus radus un tuvākos draugus, gaidīja viņus. Un notika, ka, Pēterim ienākot, Kornēlijs nāca viņam pretim un, nometies pie tā kājām, pagodināja viņu. Bet Pēteris pacēla viņu, sacīdams: Celies, arī es esmu cilvēks. Un viņš, sarunādamies ar to, iegāja iekšā un atrada daudz atnācēju. Un viņš tiem sacīja: Jūs zināt, ka jūdu cilvēkiem nav atļauts biedroties un satikties ar svešinieku; bet man Dievs atklāja, ka nevienu cilvēku nevajag uzskatīt par nešķīstu vai netīru. Tāpēc uzaicināts es atnācu bez šaubīšanās. Es jautāju, kādā iemesla dēļ jūs mani aicinājāt? Tad Kornēlijs sacīja: Pirms četrām dienām ap šo laiku, devītajā stundā, es lūdzu Dievu savā namā un, lūk, nostājās manā priekšā vīrs spožās drēbēs un sacīja: Kornēlij, tava lūgšana uzklausīta, un Dievs tavas labdarības dāvanas atminējies sava vaiga priekšā. Tāpēc sūti uz Jopi un liec ataicināt Sīmani, kas tiek saukts Pēteris; viņš viesojas ādmiņa Sīmaņa namā pie jūras. Tad es tūdaļ sūtīju pie tevis, un labi tu darīji atnākdams. Tagad mēs visi stāvam tavā priekšā, lai uzklausītu visu, ko Kungs tev pavēlējis. Bet Pēteris, atvēris savu muti, sacīja: Patiesi, es atzīstu ka Dievs nešķiro personas. Bet ikvienā tautā tas, kas Viņa bīstas un taisnīgi dzīvo, ir Viņam patīkams. Dievs sūtīja vārdu Izraēļa bērniem, pasludinādams mieru caur Jēzu Kristu. (Viņš ir Kungs pār visiem.) Jūs zināt, kādi notikumi norisinājās visā Jūdejā, sākot ar Galileju, pēc kristības, ko sludināja Jānis. Kā Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidīja Nācarieti Jēzu, kas staigāja, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs bija ar Viņu. Mēs esam liecinieki visam tam, ko Viņš darīja Jūdu zemē un Jeruzalemē. Viņu tie nonāvēja, piesitot krustā. Dievs Viņu uzmodināja trešajā dienā un atļāva Viņam parādīties. Ne visai tautai, bet Dieva izredzētajiem lieciniekiem, mums, kas kopā ar Viņu ēdām un dzērām pēc augšāmcelšanās no miroņiem. Viņš mums pavēlēja sludināt tautai un apliecināt, ka Viņš ir Dieva ieceltais soģis pār dzīvajiem un mirušajiem. Par Viņu liecina visi pravieši, ka visi, kas uz Viņu tic, Viņa vārdā saņem grēku piedošanu. Kamēr Pēteris šos vārdus runāja, nāca Svētais Gars pār visiem, kas vārdos klausījās. Un apgraizītie ticīgie, kas atnāca kopā ar Pēteri, bija pārsteigti, ka Svētā Gara žēlastība tika izlieta arī uz pagāniem. Jo tie dzirdēja viņus valodās runājam un Dievu augsti teicam. Tad Pēteris sacīja: Kas var liegt ūdeni viņu kristīšanai, kas, tāpat kā mēs, saņēmuši Svēto Garu? Un viņš pavēlēja tos kristīt Kunga Jēzus vārdā. Tad tie lūdza viņu dažas dienas palikt pie tiem. (Apustuļu darbi 10)
Kornēlijs bija romiešu virsnieks, pagāns, pie kura Pēteris sākumā netaisījās iet, jo uzskatīja, ka diez vai Svētais Gars ir viņam paredzēts. Taču Kornēlijs pastāvīgi lūdza Dievu un deva dāvanas – viņš bija devējs. Ap devīto stundu Dieva eņģelis Kornēlijam lika iet un aicināt Pēteri pie sevis, kā arī sapulcināt cilvēkus, lai Pēteris viņiem runātu dzīvības vārdus. Pēteris sestajā stundā uz jumta lūdza Dievu, un viņam trīs reizes tika rādīta parādība ar dzīvniekiem, kurus viņam lika ēst. Pēteris pretojās, līdz ieradās Kornēlija sūtņi. Tad Svētais Gars Pēterim teica, lai viņš iet tiem līdzi un runā visus dzīvības vārdus – ka arī viņiem ir iespējama dzīvība caur Jēzu Kristu, ka arī uz viņiem ir Kristus upuris un ka arī viņi var būt Svētā Gara pilni. Dievs bija pieminējis Kornēlija dāvanas un lūgšanas. Gan Kornēlijs, gan Pēteris bija lūdzēji.
Lūgšana ir vairāk kā tikai prasīt no Dieva. Arī šobrīd svētrunas lasīšana un pārdomāšana ir lūgšana. Arī vienatnē vajag slavēt un apliecināt. Ir nepieciešami mērķi, kuri ir jāredz. Jāredz sevi tādu, kādu tu gribētu sevi redzēt rīt – un tas arī tev notiks. Tas viss ir lūgšana. Lūgšana nav dota, lai tu kontrolētu citus, bet lai kontrolētu sevi. Tas bija ļoti nozīmīgs pavērsiens draudzes vēsturē – kā panākt, lai apustuļi ietu pie pagāniem. Tā bija īpaša parādība un īpaša vadība. Kad? Tad, kad Pēteris bija lūgšanā uz jumta. Ja Pēteris nebūtu lūgšanā, viņš nebūtu sūtīts uz Kornēlija namu, ja Kornēlijs nebūtu lūgšanā, tad pie viņa neatnāktu Pēteris un nerunātu dzīvības vārdus. Un šeit ir teikts: tiklīdz viņi atnāca, vēlreiz tika pārstāstīts viss, kas notika, kāpēc eņģelis atnāca, lai cilvēks-Pēteris teiktu dzīvības vārdus. Bet pats Svētais Gars neatnāca pār Kornēliju, bet vajadzēja nevis Svētā Gara darbus, bet apustuļa darbus. Pēterim bija jāatnāk Svētā Gara vadītam un jārunā dzīvības vārdi — ka Jēzus ir miris un augšāmcēlies.
Tālāk ir teikts: Pēterim vēl runājot, Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja. Un viņi sāka runāt mēlēs un slavēt Dievu. Viņi bija šokā. Pēc tam viņam pārmeta: “Tu esi gājis pie pagāniem?” Viņš saka: “Es neko nezinu. Man parādījās ietvars no debesīm, lai es eju pie pagāniem. Es neko nezinu. Vispār viņi mēlēs runā.” Es vienkārši gāju un sludināju. Viņi visi bija Svētā Gara pilni, pravietoja, vārtījās pa zemi, runāja mēlēs. Un tad viņi saprata: laikam Dievs ir devis Svēto Garu arī pagāniem. Tā visa ir mācība un teoloģija, kas nebija, bet tā pēkšņi radās, caur ko? Caur Svētā Gara teoloģiju. Kas atbilst Jēzus vārdiem: “Ejiet pa visu pasauli un dariet par mācekļiem visas tautas Svētā Gara spēkā.”
Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. (Mateja evaņģēlijs 28:19)
Ja Pēteris nav uz jumta, tad nav vadības un pagāniem nav evaņģēlija. Ja tu neesi uz jumta, nav dzīvības grupiņā. Ja tu esi grupiņas vadītājs un neesi uz jumta, neesi kā Kornēlijs, tad eņģelis pie tevis nenāk, un nekas nenotiek. Beigās tu paliec kā Ananija un Sapfira. Tu dari kaut ko automātā, kaut ko izpildi ar gariem zobiem, un viss ir apnicis. Kalpot Dievam ir prieks. Tu celies no rīta un ej uz darbu, kas tev nepatīk. Atkal uz dievkalpojumu, un atkal uz lūgšanu? Un lūgšana nav kaut kas tāds, kam jāgaida iedvesma. “Kad jutīšu, tad lūgšu.” Nē, tā ir vissvarīgākā lieta, kurai nevajag gaidīt iedvesmu. Kad tu sāc to darīt, tad atnāk arī iedvesma. Apetīte rodas ēdot. Iedvesma rodas un spēks rodas tad, kad tu esi bijis kambarī. Vadība rodas tad, ja tu esi bijis kambarī. Mēs esam Svētā Gara cilvēki, un mēs neesam fatālisti, kas domā, ka Svētais Gars visu mūsu vietā izdarīs. Mēs sadarbojamies ar Svēto Garu. Viņš mājo mūsos, Viņš darbojas mūsos, bet mums arī ir sava atbildība. Fatālists ir cilvēks, kas tic, ka augstāks spēks visu nosaka, un mums nekādas atbildības vispār nav. Visi, kas lasa, uzņem un pārdomā šos dzīvības vārdus, kļūst dzīvi. Dievs teica Ābrahāmam: “Izej no kaldeju Ūras uz to zemi, ko Es tev rādīšu.”
Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu.” (1. Mozus grāmata 12:1)
Kāds bija mērķis tam visam? Dievs gribēja radīt jaunu tautu, kas būtu pēc Viņa prāta, lai glābtu pasauli. Jēzus Kristus bija kulminācijas punkts, caur Viņu apustuļi, un arī mēs šodien. Ja mēs runājam par spēcīgāko valsti pasaulē, tad tie ir republikāņu partija, kas ir valdošā partija pasaulē. Šodien ir ievērojama daļa evaņģēlisko kristiešu pie varas Amerikā. Trešā daļa no šī politiskā spēka ir ticīgi cilvēki. Tā ka viss, kas izriet arī politikā, nāk no turienes. Tev vajag saprast šos procesus globālāk, kāda Amerika ir šodien, kāda tā bija vakar. Tas ir Dievs. Mēs neesam ķēniņi. Paldies Dievam, mums nav jāpieņem tādi lēmumu kā viņiem, jo tie ir ļoti sarežģīti lēmumi. Dāvidam arī bija jāpieņem ļoti sarežģīti lēmumi, daudziem ķēniņiem bija ļoti sarežģīti lēmumi. Mums nevajag kristīgo reliģiju kā Konstantīna laikā. Mums vajag Gara cilvēkus visur — politikā, kalpošanā, ielās. Cilvēkus, kas pārstāv savas vērtības. Jā, mēs ejam politikā, mēs dodamies visur, bet mēs diktatūru nenodibinām. Islāma valsts — tā ir reliģiska diktatūra. Pareizticīgo valsts, ja godīgi, arī reliģijas vara ir cieši saistītas. Es negribu mest akmeni kādā konkrētā konfesijā, tās atšķiras dažādi. Bet būtībā ir agresora valsts, es neesmu tiesnesis, bet mēdz to darīt Dieva vārdā. Mēs visu līdz galam nesaprotam, bet redzam sekas. Mums nevajag formālu reliģiju.
Mums vajag dzīvu Dieva Gara kustību, tas neatceļ kārtību, tas neatceļ struktūru. Tas nozīmē ieeļļotu struktūru un ieeļļotu visu šo infrastruktūru, kas ir draudzē. Tev ir ikdienas rutīna, jo kalpot Dievam ir prieks. Tas viss ir kontekstā ar Ābrahāmu. Ābrahāms izgāja no kaldeju Ūras. Jautājums tagad ir sekojošs. Ja Dievs ir tik varens, un ja Viņš gribēja jaunu tautu, ja Viņš gribēja atmodu, lai nāk Dieva valstība, kāpēc Viņš to netaisīja kaldeju Ūrā? Priekš kam iet ārā kaut kur, simtiem gadus klīst pa tuksnesi? Kāpēc tur to neizdarīji? Galu galā izraēlieši nonāca Ēģiptē. Kāpēc Ēģiptē to neizdarīji, Kungs? Es šādu jautājumu uzdevu Dievam? Un es atradu atbildi. Viss ir vienkāršāk nekā pārgarīgi vadīti cilvēki. Ir realitātes princips: kaldeju Ūrā valdīja monoteisms, tā bija stingri reliģiski sabiedriska impērijas kārtība, kur Dievam nebija vietas. Tāpat arī bija Ēģiptē. Bet Kānaānas zeme bija sašķelta, dažādas tautas ar dažādām reliģijām. Princips – kurš stiprāks un labāks – demokrātiska vide, kur savā ziņā bija reliģijas brīvība, un varēja darīt lietas. Es nesaku, ka tas ir vienīgais pareizais skaidrojums, ko es saku, bet fakts ir tāds — Dievs ne vienmēr visu izdarīs tur, kur mēs atrodamies un kur mēs gribam, lai viss notiek tā, kā mēs gribam. Ne vienmēr tā būs, un ne vienmēr tas ir iespējams. Tāpēc ir vajadzīga Svētā Gara vadība. Kā tad būs? Dieva valstība nāks, bet varbūt ne tā, kā tu esi izdomājis, varbūt tas būs savādāk. Kāpēc Dievs to nedarīja Ēģiptē vai kaldeju Ūrā? Tam ir loģisks teoloģisks izskaidrojums. Tāpēc ka vide nebija piemērota.
Kāda vide ir Latvijā šodien? Vislabākā, kāda jebkad ir bijusi. Ideāla vide evaņģēlija izplatībai. Ko tas nozīmē? Ja draudze šodien to nevar izmantot, tad tā neko nevar izmantot. Es esmu dzirdējis tādu teoriju: “Nē, mums vajag vajāšanas, un tad mēs sāksim.” Kad ir vajāšanas, tad ir kirdik, draudzes vairs nav redzamas, jo ir pagrīdē. Daži cilvēki bailēs sēž aiz aizslēgtām durvīm, tā kā mācekļi, kad Jēzus bija krustā sists un viņi sēdēja aiz aizslēgtām durvīm. Ir ļoti svarīga šī politiskā situācija, un reliģijas brīvība ir ļoti, ļoti svarīga. Latvijā un Eiropā šodien ir šāda brīvība. Jā, ļoti strauji izplatās kreisā ideoloģija, bet vai tad Kānaāna zemē nebija savas ideoloģijas? Tur bija dažādība, iekļaujošā politika, draudze mierīgi var darboties. Jā, politiski varbūt netiek atbalstīta, bet pietiek nākt pie varas konservatīvākiem spēkiem, un arī būs atbalsts. Bet vai mums tiešām vajag atbalstu? Vai draudzei tiešām vajag privilēģijas? Draudzei nevajag privilēģijas, mums vajag Svētā Gara darbību. Mums vajag Svētā Gara vadītus cilvēkus. Mums nevajag nekādu reliģisko diktatūru, mēs to nevēlamies. Mēs nevēlamies kaut kādu “kristīgo valdību”, kur viss notiek pēc principiem, kurus paši kristieši izdomājuši un uzspiež citiem. Svarīgi ir, lai Gars ir cilvēkos, lai viņiem ir mūžīgā dzīvība, lai evaņģēlijs izplatās. Protams, ja vairākumā ir cilvēki, kas pazīst Dievu, tad tas atspoguļosies arī likumu pieņemšanā. Tas ir pareizi, tādiem arī jābūt likumiem. Bet nevis lai uzspiestu cilvēkiem savu ticību.
Kad pagāniem tika dots evaņģēlijs Kornēlija namā — tie bija Gara cilvēki. Tikai caur Gara cilvēkiem. Tikai tie, kam pašiem ir sadraudzība ar Svēto Garu un spēj to dot citiem. Tev ir kādi labi piedzīvojumi, ko patīkami ir atcerēties? Katram cilvēkam ir daudz dažādu piedzīvojumu. Kaut kādi laiki, pēc kā skumst, kuros paši nemaz nav bijuši, pēc PSRS vai Ulmaņa laikiem, citi varbūt paši nav bijuši komunisti, bet labi dzīvojuši, pēc kaut kā skumst, kaut ko meklē. Bet vai tev ir piedzīvojums ar Dievu? Un man nāk prātā dziesma latviešu mūziķa Dona dziesma ar domu par cilvēku: “Ja tu man esi, man nevajag ne debesis, ne zemi.” Svētā Gara cilvēks tā nedziedās, bet Dievam: ja Tu man esi, man nevajag debesis, ne zemi. Es varētu šo dziesmu dziedāt, bet ar pareizu motīvu, tas nebūs cilvēks, bet Dievs, Svētais Gars. Pārējās lietas tev netiek atņemtas, bet izskaistinātas un piepildītas. Tev viss tiek dots, tikai pareizā secībā. Vispirms Tu, Kungs. Jo Viņa nams, Dievs saka, ir lūgšanu nams. Ja Tu man esi, tad man ir viss.
Vīrieši un sievietes nedaudz atšķiras, kopā esam spēks, bet atsevišķi tā ir, kā ir. Ja vīrietim ir aicinājums jebkurā nozarē, vai tas būtu kalpošanā, sportā vai kur citur — un viņam patīk meitene, kura uzstāda ultimātu: “Vai nu es, vai tavs aicinājums.” Es personīgi domāju, un pieredze to pierāda, ar retiem izņēmumiem: ja šis vīrietis izvēlas tikai to, ko sieviete grib, atsakoties no sava aicinājuma, viņš vēlāk kļūst šīs pašas sievietes nicināts. Viņš abus pazaudē. Vīrietim ir jāiet savā aicinājumā. Katram ir jāiet savā aicinājumā. Un šeit es tagad nerunāju tikai par kalpošanu, nerunāju tikai par to, ko Dievs tev ir devis kalpošanas lietā. Es runāju par parastajām lietām, kur tu pelni iztiku, un tev ir savs veids, kā tu to dari. Un, ja tu esi ticīgs cilvēks, tad, protams, ka tu esi izvēlējies to veidu, kas Dievam patīkams, kurā tu arī nes gaismu. Arī tajā visā, tu piedomā: kā Dievs to gribētu? Dievs ir līdzās tev visās šajās lietās, ko tu dari. Viss ir pakārtots attiecībām ar Dievu. Kaut kādas mazas nolaidības garīgajā disciplīnā parāda to, ka kaut kas klibo Gara cilvēka celšanā jeb staigāšanā Garā. Jo, ja tu nestaigā Garā, arī miesu ir grūti savaldīt. Jāsāk no pareizās puses. Visvairāk par visu es vēlos pārmaiņas sevī un pārmaiņas cilvēkos. Tas ir manas kalpošanas mērķis – pārmaiņas Svētajā Garā, Viņa vadībā un spēkā. Caur Gara teoloģiju, nevis ieliktajā rāmītī, tā Svētais Gars nedarbojās. Daudzi saka, ka caur politiku, sportu un mūziku Viņš nedarbojas. Ja nav Gara vadības, tad viss kļūst par sistēmu. Es uzskatu, ka slavēšana ir ļoti svarīga. Ir ļoti svarīgi, ka mēs atnākam kopā slavēt. Sestdien mums bija slavēšanas un pielūgsmes vakars. Tu topi Gara pilns, tieši slavējot arī tad, ja tev kaut kas sāp, bet tu esi atnācis. Tu atnāci padzerties, tavs Gars ir izslāpis. Tavai mentālajai piramīdai ir jābūt pareizā secībā. Man Jēzus vārdi šķiet radikāli.
Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts. (Mateja evaņģēlijs 10:37)
Ļoti radikāli, tāpēc arī vajadzēja tik radikāli teikt, jo cilvēkiem ir grūti saprast. Mums ir grūti ar saprašanu, mums jāatkārto un jāatkārto. Arī man pašam, es pats augu, un varu teikt lietas, ko es kādreiz uzskatīju par normālām, tagad man vairs neliekas normālas. Mēs visi augam. Disciplīna, kas ir būtiska, lai augtu Bībele, draudze un kalpošana. Tagad jau 26 gadus runāju: Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana. Tas Kungs ir klātesošs. Ir pasakas ar laimīgām beigām. Un tad mēs domājam, ka dzīvē jau tā nenotiek. Varbūt kāds domās: man tā notiks. Bet tam nav nekāda pamata, lai tā notiktu. Bet es tev gribu teikt, ka tev notiks. Par beigām mums nav jārunā, bet par laimīgām beigām, ne tādām beigām, bet par laimīgiem notikumiem. Tavs princis ar sārtajām burām atbrauc. Tas nav par tām, kas jau ir precētas. Tām, kas jau ir precējušās, princis jau atbrauca. Tas ir tavs princis ar sārtajām burām, un tagad tu esi laimīga. Kā pasaka par “Pelnrušķīti”, “Princese un varde” ar laimīgām beigām. Laimīgas beigas ir tiem cilvēkiem, kas staigā Garā. Neapreibinieties ar vīnu, bet topiet Gara pilni. Staigājiet Garā!
Draudze sveic mācītāju draudzes 18 gadu jubilejā:
Kā mēs zinām, mūsu draudzē šodien ir īpaša diena, 18 gadu dzimšanas diena, un mēs vēlamies sveikt cilvēkus, bez kuriem nebūtu šīs jubilejas un nebūtu arī pašas draudzes. Tie ir mūsu mīļie – mācītājs un Ganna –, un mēs aicinām jūs uz skatuves. Viens no Amerikas prezidentiem ir sacījis, ka patiess līderis ir nevis tas, kurš ir pats liels, bet kura darbi iedvesmo citus sapņot vairāk, mācīties vairāk, darīt vairāk un kļūt par kaut ko vairāk. Un šie vārdi, mācītāj, ir tieši par tevi, jo nav iespējams saskaitīt cilvēkus Latvijā un arī ārpus tās, kuru dzīves ir izmainījušās, kuri ir kļuvuši par kaut ko vairāk, kuri ir iemācījušies vairāk sapņot, vairāk darīt. Tas ir noticis, pateicoties jūsu kalpošanai, jūsu darbam un jūsu piemēram. Bībelē 33. psalmā ir teikts, ka svētīga ir tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu, tie ļaudis, ko Viņš Sev izredzējis par īpašumu. Un es gribētu teikt, un zinu, ka svētīga un laimīga ir tā draudze, tas ir mūsējā, kurai ir tik īpašs, tik dievbijīgs, tik progresīvs (labā nozīmē), tik mērķtiecīgs, tik neatlaidīgs un tik superkruts mācītājs. Es domāju, ka tie, kas sēž zālē, arī man piekritīs, ka tā noteikti ir. Tāpat kā Jēzus sacīja Pēterim, tā viņš šodien saka tev, mācītāj un Ganna: “Uz šīs klints Es gribu celt savu draudzi, un elles vārtiem nekad nebūs to uzvarēt.” Un paldies, mācītāj, paldies, Ganna, par draudzi, par visiem mums, par izmainītu Latviju, par vīziju, par lieliem sapņiem, par mērķiem un arī par darbu, lai to visu sasniegtu. Jūs esat absolūti unikāli, īpaši, ekskluzīvi, un mēs jūs ļoti vērtējam, ļoti mīlam un sveicam draudzes 18 gadu dzimšanas dienā! Apsveicam!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Gara cilvēki” un draudzes apsveikumu 18 gadu jubilejā pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
