Šodien mēs turpināsim sēriju par Svēto Garu – konkrēti par Gara dāvanām. Mēs šodien noteikti visas neizņemsim. Es pat nezinu, vai mēs tikai ievadu varam paspēt šodien. Šodien šeit nebūs nekas no visa tā, ko iepriekš esi mācījies Bībeles skolā. Nevar teikt, ka nekā, bet tas būs pavisam cits – padziļināti, plašāk, skaidrāk un ar mērķi atklāt, lai Gara dāvanas patiešām darbotos mūsu kalpošanā un mūsu dzīvēs.
Brāļi, es negribu, ka jūs esat neskaidrībā par garīgajām dāvanām. (1. Korintiešiem vēstule 12:1)
Korintas draudzē bija problēma. Gara dāvanas tika izmantotas miesīgi, nevis lai celtu draudzi. Bībelē teikts, lai pārbaudām garus, vai tie ir no Dieva, jo ir dažādi gari, ne tikai Svētais Gars, bet arī vienkārši cilvēka gars, cilvēcīgais līdz pat dēmoniskiem spēkiem. Un tāpēc tapa šī 12. nodaļa, ko Pāvils rakstīja korintiešiem ar mērķi, lai būtu skaidrība par Gara dāvanām. Un pirmkārt mēs vispārīgi izskatīsim, kas tad ir Gara dāvanas. Noskaidrosim, kas ir svarīgāk – Gara dāvanas vai raksturs jeb gara augļi. Ja mums labi ies uz priekšu, tad vismaz trīs dāvanas mēs izņemsim, bet es šaubos. Pagājušajā reizē divas stundas bija nevis pats dievkalpojums, bet es runāju divas stundas. Bet tas, ko es runāju, nebija tikai vārdi, tas bija Svētais Gars, kas stāv aiz šiem vārdiem, jo vārdi, ko es jums runāju, ir Gars un dzīvība. Un es zinu, ka cilvēki no pagājušā dievkalpojuma aizgāja piepildīti un priecīgi. Un es ticu, ka daudziem, pateicoties pagājušajai svētdienai, ir un būs pozitīvas pārmaiņas garā, dvēselē, miesā, kalpošanā, attiecībās – pārmaiņas it visā. Mums ir daudz labu lietu, bet mums vajag svaigu eļļu. Viss, kas ir vajadzīgs, lai darbojas Svētais Gars. Mēs tikko dziedājām, ka “jūt vai nejūt, bet Viņš strādā, jūt vai nejūt – Viņš darbojas”. Mēs pagājušajā reizē ne vienkārši mācījāmies, bet saņēmām no Gara uz garu, ka pats Dievs aizlūdz par tevi ar bezvārdu nopūtām. Pats Svētais Gars aizlūdz par tevi, ko nevajadzētu saprast burtiski, ka Viņš aizlūdz. Es pat vispār nedomāju, ka kāds var noformulēt to, kas notiek mūsu garā. Nevajadzētu tā tieši saprast, bet svarīgi ir tas, ka Viņš darbojas.
Un galvenais nosacījums, lai Svētais Gars varētu darboties tevī. Pirmais punkts ir – atvērt sirdi – nevis lai Viņš darbotos, jo mēs nevaram izsaukt Svēto Garu, lai Viņš darbojas. Mēs nevaram piespiest Viņu, bet varam atvērt savu sirdi. Mums kā draudzei kopumā vai grupām jāatver durvis un logi, lai gaismu varētu iespīdēt. Šeit ir viens pamatnoteikums – pazemība. Un es esmu pārliecināts, ka joprojām mēs visi nezinām un neatceramies, kas tad ir pazemība. Kāda ir pazemība, par ko runājam šodien, šajā kontekstā, lai Svētais Gars varētu darboties tavā sirdī, tavā dzīvē? Darba sapulcē es to pajautāju, un man bija jāpalīdz nonākt līdz patiesībai. Es to konkrēti pateicu pagājušajā reizē. Bet tā ir rakstīts: kam ir ausis, lai dzird.
Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird. (Mateja evaņģēlijs 13:9)
Klausieties un lasiet vēlreiz svarīgas lietas. Es esmu paliecināts, ka tu nosauksi simts iemeslu, un neviens no tiem nebūs īstais. Es to nesaku par visiem, bet reti kurš šobrīd nosauks pie sevis, ko es domāju, ar vārdu “pazemība”. Kas ir tā pazemība, lai Svētais Gars varētu darboties? Es konkrēti pateicu, mēs grupiņās iztirzājām. Es ceru, kā grupiņās Dieva vārds tiek iztirzāts un ka tu skaties visus video, kas tiek publicēti. Pie video strādā ne tikai video komanda, dažādi kalpotāji strādā, lai skaisti rakstvietas parādītos pie katra teksta, ko es runāju. Viss pagājušonedēļ bija, un teksts arī. Tā kā es nezināšu, kā ar tevi tur ir, tad jau no manas puses nevar būt nekāds ne nosodījums, nevar būt nekāda kritika, jo es vienkārši nezinu. Pareizā atbilde ir, ka mēs atzīstam: bez Tevis, Jēzu, bez Tevis, Svētais Gars, mēs nenieka nespējam. Nevis paklausība, ne pa zemi rāpošana. Es tieši līdzīgi arī teicu, ka ne ar galvu sitot pa grīdu vai rāpojot apkārt katedrālei, ne sevi šaustīt, bet atzīt, ka mēs nespējam visu. Lai gan cilvēks spēj ļoti daudz. Bībele paralēli tam, ka tā ir grāmata par ticību, ir arī gudrības grāmata. Paralēli caur šo grāmatu mēs atklājām to, kāds ir Dievs. Un caur šo grāmatu, caur šo vārdu, mēs atveram durvis, ka Viņš pats ienāk mūsos un sāk mūsos darboties. Un to jūt vai nejūt, par to es mācīju. Un šeit svarīgākais ir ne paklausība kā tāda, ne paklausība izdarīt pareizas lietas kādas, bet pazemība atzīt, ka Tu, Svētais Gars, man esi vajadzīgs. Jēzus konkrēti saka: “Bez Manis jūs nenieka nespējat.” Bet šeit nevajadzētu saprast to, ka mēs neko nespējam. Cilvēki spēj ļoti daudz, arī vienkārši tikai ar gudrību, ar disciplīnu, ar iekšējām pārmaiņām, dažādām transformācijām, ko mēs paši panākam, strādājot ar sevi un praktizējot Viņa principus. Bet ir kaut kādi robežpunkti, kur mums vajag Viņa palīdzību, kur mēs nespējam. Mums ir jāļauj, lai Viņš šo darbu pie mums izdara. Tas ir Svētā Gara darbs mūsos. Bet tas neatceļ to, ka mums ir jāsper savi soļi. Bet, pirmkārt, Viņš darbojas. Otrkārt, censties, protams, darīt to, kas ir labi un pareizi Viņa acīs. Bet tu jau daudz vari censties. Ir lietas, ko tu vari censties vai necensties, kāds tu biji, tāds paliki. Svētā Dara darbs – tas maina visu.
Man nāk prātā tā diena, kad es no augšas piedzimu. Dzirdamā balsī, es runāju ar Dievu. Tas skan dīvaini, bet visi manu stāstu zina. Man Dievs, Viņa sūtīti eņģeļi, teica četras lietas: “Mārci! Lūgšana, Bībele, draudze, un tad tu būsi Mans kalps.” Neviena vārda nebija par to, ko man darīt un nedarīt vai kā man dzīvot. Neviena vārda par to, kā dzīvot. No tā brīža, kad es lūdzu grēku nožēlas lūgšanu, “Svētais Gars, ienāc manī ..”, es tiku atbrīvots. Kaut kādas lietas palika. Nepārtraukti mēs pie sevis strādājam, pilnveidojamies, augam, pilnveidojam savu raksturu, mēs velkam nost veco cilvēku, velkam virsū jauno cilvēku. Bet ir lietas, ko Viņš dara. Un tāpēc tādas lietas kā Bībele, lūgšana, draudze, nav apspriežami.
Neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami [..]. (Ebrejiem vēstule 10:25)
Neatstājiet savas sapulces, kā daži paraduši, jo Viņš ir galva, mēs esam miesa. Tad, kad mēs izprotam mehānismu, kā mēs atveram Svētajam Garam durvis, lai Viņš varētu iespīdēt un darīt Savu darbu, tad draudze ir viens no šiem mehānismiem. Nevis komanda kā tāda, kur viens zirgs pavilka mazāk un divi vairāk kopā. Katrs individuāli mazāk, bet vairāk divatā. Te nav runa par komandas spēku kā tādu, par komandas likumu vai komandas enerģiju. Te ir runa par Svētā Gara darbību. Mēs pagājušajā reizē mācījāmies par to arī, ka ne jau mūsu attiecības šeit mūs satur kopā. Pirmkārt ne jau attiecības, bet gars. Draudze ir tajā gadījumā, ja mūs satur kopā Svētais Gars, nevis attiecības. Attiecības ir svarīgas, Dievs tā ir paredzējis. Visi ir brāļi un māsas, un mīlēs cits citu. Viss ir pareizi, bet tas nav pamats. Pamats ir Svētais Gars mūsu vidū. Ka mēs paši izprotam, kad esam no augšas piedzimuši, kad mūs Svētais Gars vada attiecīgā gaisotnē, atzīstot, ka mēs atveram durvis Viņa vadībai, svētībai un Viņa darbībai.
Šodien mēs esam nonākuši pie Svētā Gara dāvanām. Es nevienu reizi neesmu rakstījis, kas būs svētrunā. Šoreiz es dalījos ar foršu klipiņu, ko bija izveidojusi video komanda, un pierakstīju klāt, ka pēdējā laikā par Svēto Garu mācu un ka šajā svētdienā būs par Gara dāvanām. Būs arī nākamā reize, jo mēs visu nepabeigsim šodien. Tas ir tas, par ko visu nedēļu esmu domājis un ļoti detalizēti sagatavojis to, kas ir manī. Un dažas nianses būs ļoti ārkārtīgi svarīgas. Es parasti pasaku, ka šī ir tā īpašā lieta, ko vajag piefiksēt starp visu.
“Es negribu, ka jūs esat neskaidrībā par garīgajām dāvanām.” Pirmkārt izpratne. Kāpēc? Kas ir Gara dāvanas? Kas ir svarīgāk? Kas ir prioritāri? Kā tās lietot? Kā tās iegūt? Iegūsim izpratni par Gara dāvanām kopumā. Tas arī atver durvis, līdzīgi kā draudze, Bībele, lūgšana – šis jau ir Dieva vārds. Jo vārdi, ko es runāju, ir Gars un dzīvība. Par Gara dāvanām mēs mācāmies. Tas atver durvis tad, kad tu izproti. Tu esi šajā atmosfērā, Viņš darbojas pie tevis. Tu atver durvis Viņa darbībai. Un es pabeigšu, ko es tikko teicu, ka es šoreiz uzrakstīju, ko es mācīšu. Es nezinu precīzi, bet ļoti iespējams, ka līdz Vasarsvētkiem. Un tad, ja Viņš gribēs, mums var būt jautri Vasarsvētki. Šī diena draudzēs ir īpaša. Es vienmēr, arī tad, ja Vasarsvētkos nemācu par Svēto Garu, šajā dienā es jūtu vairāk Svētā Gara tuvumu, jo draudzes koncentrējas un lūdz par to vairāk kopumā, un tas ir jūtams atmosfērā. Kaut arī tradīcija mums tāda ir, bet ne vienmēr to mācu. Redzēsim, kā mums ies, bet neskriešu pa priekšu Dievam, ja Viņš vēlas, lai tā notiek.
Pats pamats būs no 1. Korintiešiem vēstules 12. nodaļas. Šī būs nevis kā sludināšana, bet vairāk kā mācība, šobrīd ļoti padziļināta mācība par Svēto Garu. Līdzīgi kā mēs dziedājām dziesmā: “Es iegremdēšos.” Es iegremdēšos Tavā klātbūtnē, Tavā vārdā. Visa šī nodaļa ir par Gara dāvanām.
Tādēļ es jums saku: neviens, kas runā Dieva Garā, neteiks: nolādēts lai ir Jēzus, – un neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā vien Svētajā Garā. (1. Korintiešiem vēstule 12:3)
To ir teicis Pāvils, un šī ir sarežģīta raktsvieta, ko grūti ir izprast, bet, kad tu iedziļinies kontekstā un papēti dziļāk, nav nemaz tik sarežģīti galu galā. Vienmēr jauni jautājumi rodas, ko tad tas nozīmē. Pāvils raksta, lai ir skaidrība par Gara dāvanām, jo ir problēma – tā sauktā “duhomānija”. Tas no krievu valodas atvasināts ir (дух – “gars” krievu val.). Tā kā Latvijā mēs esam cieši saistīti ar harizmātiskām krievvalodīgajām draudzēm, kur Gara kustība ir bijusi vai arī vēl ir, bet kaut kur iespējams vēl spēcīga, tad tā “duhomānija” ir īstais vārds, kad vairs nav tā, ka tikai Svētais Gars, bet darbojas dažādi spēki un bieži vien pārsvaru ņem jau ne Gars, bet miesa, dvēsele un viltus gari, maldu mācības, izpausmes, emocijas, kā arī, diemžēl, dēmoniski spēki. Par to ir rakstīts Bībelē. Gudrības vārds, atziņas vārds, mēles, mēļu tulkošana, un atklāsmes vārds un pravietošana ir dažādas dāvanas, kuras runā. Un Pāvils saka, ka neviens nevar teikt, ka nolādēts ir Kristus, ja viņš runā Svētajā Garā. Un tāpat neviens nevar teikt, ka Kungs ir Jēzus, ja viņš nav Svētajā Garā. Pāvils runā par iekšējo ticīgā cilvēka stāvokli. Ja Viņš sirdī nav tavs Kungs, tu nevar teikt: “Kungs ir Jēzus!” Tu jau vari to teikt. Šeit nav runa par to, ka var vai nevar teikt. Šeit ir runa par tavu garīgo iekšējo stāvokli. Teikt “Jēzus ir Kungs” nozīmē arī pakļauties savam Kungam. Un pirmkārt pakļauties pazemībā, atzīt visus instrumentus, lai mēs varētu ļaut Svētajam Garam darboties mūsos un darīt Savu darbu. Pirmkārt iekšējā realitāte.
Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt. Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji. (Mateja evaņģēlijs 7:20-23)
Ir jautājums: kas ir svarīgāk – Gara dāvanas vai gara augļi?
Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. (Galatiešiem vēstule 5:22)
Augļi ir dažādi, un kopā viss ir viens. Tas nozīmē arī paškontroli, pret tādām lietām nav bauslības. Kas ir svarīgāk? Tas ir pirmais, kas par Gara dāvanām ir jāsaprot, ka svarīgāks ir raksturs. Gara augļi ir ticīgā cilvēka raksturs, tāds raksturs, kādu Dievs grib tevī redzēt. Ka mēs veidojam dievišķu raksturu un tas ir svarīgāk par Gara dāvanām, jo no viņu augļiem, jums būs pazīt, nevis no brīnumiem, nevis no pravietojumiem vai atklāsmēm. Pat ne no tā, ka tev kāds pasaka, ko tu vakar esi darījis, kā Jēzus pateica Nātānaēlam: “Es redzēju tevi, pirms tu nāci, pirms Filips tevi sauca, Es redzēju tevi, zem vīģes koka sēžam.”
Jēzus redzēja Nātānaēlu nākam un saka par viņu: “Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!” Nātānaēls sacīja Viņam: “Kā Tu mani pazīsti?” Jēzus atbildēja viņam: “Pirms Filips tevi sauca, kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju.” (Jāņa evaņģēlijs 1:47-48)
Neatkarīgi no tā, kāds spēks, kāds svaidījums, kādas izpausmes, cik harizmātisks – svarīgāk ir gara augļi. Tas ir pamats, jo “no augļiem būs pazīt”. Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies debesu valstībā. Te tālāk ir paskaidrots. Jo daudzi sacīs tajā dienā: “Kungs, Kungs, vai tad mēs neesam dāvanās darbojušies? Vai tad mums nebija viss deviņas gada dāvanas? Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošās lietas sludinājuši?” tas ir atziņas vārds, gudrības vārds. “Vai mēs neesam Tavā Vārdā velnus izdzinuši? Mēs inkaunterā kalpojām, mēs ar eksorcismu nodarbojamies. Mēs bļaustījāmies, pa zemi rāpojām un kā čūskas locījāmies, un darījām tā, ka cilvēkiem tas viss notiek. Mēs darījām, mums patika, ka viņi nokrīt gar zemi un sāk trīcēt.” Bet Jēzus saka, ka no augļiem būs pazīt. “Vai mēs neesam velnus izdzinuši? Vai mēs neesam Tavā vārdā daudz brīnumu darījuši?” Brīnumu darīšanas dāvana, Gara dāvana, spēka dāvana. Prioritāri jāsaprot, ka svarīgāki gara augļi, nevis šī spēka dāvanas. Tātad – dāvanas ir Dieva spēks caur cilvēku. Dieva spēks, atceries. Jebkurā gadījumā Svētā Gara spēks cauri cilvēku, bet augļi ir Dieva raksturs cilvēkā.
Ko saka dažādi teologi? Piemēram, M. Luters: “Velns var atdarināt dāvanas, bet nekad nevar atdarināt mīlestību.” Mīlestība ir pie gara augļiem. Origens: “Dāvanas ir dotas uz brīdi, augļi – doti uz mūžību.” Tev debesīs nevajadzēs Gara dāvanas. A. Augustīns: “Dāvanas var būt arī tiem, kas nav svēti. Bet augļi tikai tiem, kas pieder Kristum.” V. Grūdems: “Gara augļi ir kristīgā rakstura pamats. Gara dāvanas ir kalpošanas instrumenti. Raksturs vienmēr ir svarīgāks par instrumentiem.” Nevajag katru šo rakstvietu, katru šo citātu attiecināt uz sevi tā precīzi, ka tas ir tikai tā un nekā savādāk. Mēģiniet saprast kontekstu un uz sevi attiecināt. Ļaujiet, lai Gars darbojas jūsos.
Dzenieties pēc mīlestības, tiecieties pēc garīgajām dāvanām [..]. (1. Korintiešiem vēstule 14:1)
Šeit ir ļoti laba secība. Dzenieties pēc gara augļiem, pirmkārt pēc mīlestības, un arī pēc Gara dāvanām. Vispirms pēc mīlestības, pēc gara augļiem, pēc dievišķā rakstura un arī pēc Gara dāvanām. Tātad tiekšanās pēc augļiem neizslēdz arī rūpēšanos par to, lai Gara dāvanas tevī darbotos. Vasarsvētkos, 50 dienas pēc Jēzus Kristus debesīs braukšanas, Viņš apsolīja Savu Garu, ko Viņš izlēja pār visu miesu. Sākotnēji pār 120 cilvēkiem, kas bija sapulcējušies augšistabā. Viņi runāja mēlēs, pravietoja, viņiem parādījās spēks. Atvērās dažādas dāvanas, kas nebija pirms tam. Ja arī tās pirms tam bija, tad viņi svaidīja ar eļļu, dziedināja slimos, tad pēc Vasarsvētkiem tas parādījās īpašā spēkā un svaidījumā. Jo Jēzus teica: “Jūs dabūsiet Garu, spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsiet mani liecinieki.” Gara dāvanas ir paredzētas kalpošanai.
Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki [..]. (Apustuļu darbi 1:8)
Augļi ir tavai pašai integritātei un izaugsmei, bet Gara dāvanas ir kalpošanai. Es gribētu ar piebildi pateikt – kad tu lieto Gara dāvanas, pirmkārt skaties uz sevi. Tas ir mans mīļākais teiciens. “Skaties uz sevi!” Vienmēr, kad kāds man kaut ko saka, vai nu es paklusēju, ja es redzu, ka tur runā no miesas, vai nu saku: “Skaties uz sevi!“ Tur jau var simtreiz teikt: “Skaties uz sevi!” Un tie, kas uz sevi neskatās, tie arī neskatās. Bet tie, kas spēj uz sevi paskatīties, ir citādi cilvēki, un viņu augļi ir citādi. Kas spēj paši uzņemties atbildību par sevi pilnībā, par savām darbībām. Pilnībā par to, kas notiek apkārt un tur, kur ir viņu atbildība. Kas spēj uzņemties atbildību, atzīt pirmkārt jau. Tas ir liels sasniegums.
Tad dzenieties pēc mīlestības un arī pēc garīgām dāvanām, jo Gara dāvanas ir efektīvai kalpošanai. Ja mēs gribam efektīvi celt Dieva valstību, tad Gara dāvanām ir ļoti liela nozīme.
Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. (1. Korintiešiem vēstule 12:7)
Šī pati nodaļa, es eju tālāk tikai. Tev ir Gara dāvanas. Jo te ir rakstīts, ka ikvienam ir dota. Ikvienam ir dota. Kāda izpausme? Svētā Gara izpausme – sava dāvana. Ir deviņas dāvanas, par kurām es mācīšu, ikvienam tās ir dažādas. Katram ir dotas izpausmes. Un kāpēc? Lai nestu svētību. Citiem vārdiem, lai celtu debesu valstību, lai celtu draudzi.
Visas šīs vēstules nav rakstītas pamatā individuālajiem kristiešiem. Kopumā šīs visas vēstules ir draudzei. Atklāsmes grāmata ir draudzēm – septiņiem draudžu eņģeļiem. Šeit šīs vēstules, šis vārds un Gara dāvanas nav individuālai lietošanai, bet lai celtu draudzi. Šeit der vārds nevis “es”, bet “mēs” – draudzes celšanai. Un tā notiek, ka ticīgiem cilvēkiem ir dāvanas. Izšķiež par labi, pa kreisi, nekoncentrējoties tieši uz savu draudzi. Un realitātē beigās nekādu augļu un īpaša pienesuma nav.
Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. [..] Visu to padara viens un tas pats Gars, piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams. (1. Korintiešiem vēstule 12:8; 11)
Kas vēl ir jāsaprot? Šis ir tikai ievads par Gara dāvanām. Visu to padara viens un tas pats Gars. Tur ir uzskaitīts, ko dod, citam gudrības runas, citam atziņas runu, citam ticību brīnums darīt, pravietot, garu pazīšanu, mēles, mēļu tulkošanu. Bet kas dod? Gars dod! Svētais Gars dod gan Gara augļus, gan Gara dāvanas, un tas ir Svētā Gara darbs tevī, tad, kad tu esi atvēris durvis Viņam. Tad, kad Svētais Gars tevī darbojas, tās ir Viņa dotās dāvanas. Citi piedzimst ar kaut kādām īpašām spējām. Tad ir jautājums, kam mēs tās lietojam – cilvēcīgi, Dievam vai pretiniekam. Tas ir ļoti svarīgi. Un katram ir dotas dāvanas un izpausmes.
Brāļi, es negribu, ka jūs esat neskaidrībā par garīgajām dāvanām. Jūs zināt, kā jūs, kad vēl bijāt pagāni, vilktin vilka pie mēmajiem elkiem. Tādēļ es jums saku: neviens, kas runā Dieva Garā, neteiks: nolādēts lai ir Jēzus, – un neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā vien Svētajā Garā. (1. Korintiešiem vēstule 12:1-3)
Dāvanu lietošana bez paša Jēzus ir cilvēcīga un reizēm var būt arī dēmoniska.
Ir dažādas dāvanas, bet viens pats Gars; ir dažādas kalpošanas, bet viens pats Kungs; ir dažādi spēki, bet viens pats Dievs, kas dod visas spējas visiem. (1. Korintiešiem vēstule 12:4-6)
Viņš ir avots.
Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. (1. Korintiešiem vēstule 12:7)
Un tālāk ir uzskaitītas deviņas Gara dāvanas. Kuras mēs varam sadalīt trīs daļās: 1) atklāsmes, 2) spēka un 3) izteiksmes jeb runas dāvanas.
Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā; citam spēki brīnumus darīt, citam pravietot, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana. Visu to padara viens un tas pats Gars, piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams. Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus. Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu, gan jūdi, gan grieķi, gan vergi, gan brīvie; un mēs visi esam dzirdināti ar vienu Garu. Jo arī miesa nesastāv no viena, bet no daudziem locekļiem. (1. Korintiešiem vēstule 8-14)
Šodien mēs runāsim par atklāsmes dāvanām. Vispirms vispārīgs ieskats par šo dāvanu lietošanu. To, ko no Svētā Gara var dabūt zināt par šīm dāvanām, var zināt vēl vairāk, bet šeit būs ļoti izsmeļoši un daudz.
Ir dažādas dāvanas, bet viens pats Gars; ir dažādas kalpošanas, bet viens pats Kungs; ir dažādi spēki, bet viens pats Dievs [..]. (1. Korintiešiem vēstule 12:4-6)
Ir jāsaprot, ka šī ir Svētā Gara pilnība, nevis atsevišķas dāvanas. Ne vienmēr ir tā, ka vienam cilvēkam ir tikai, piemēram, dziedināšanas dāvana. Vai vienam cilvēkam ir mēles un mēļu tulkošana. Tās ir Svētā Gara pilnība Kristus miesā. Jā, kādam kaut kas var būt izteikts, bet var būt tā, ka tikai kaut kādā vienā laika periodā, pēc tam ir kaut kāda cita dāvana, kas darbojas. Gara dāvanas var darboties dažādos periodos dažādi. Kādam var nepārtraukti visu mūžu, piemēram, viena dāvana. Tas var būt ļoti dažādi. Kopumā tas ir Svētā Gara pilnums Kristus miesā.
Gars vs. gudrība – kas ir svarīgāk? Bībele ir Gars. Jaunā mācītāja grāmata ir gudrība. Tātad Gars un gudrība viens bez otra nedzīvo. Kas ir svarīgāks? Gars, jo gudrība ir sekundāri. Tieši tāpat dāvanas – vispirms ir Gara augļu dāvanas, attiecības ar Dievu, draudze, un pēc tam ir Gara dāvanas un gudrība. Vai Bībelē ir gudrība? Jā, tā tur ir pārpilnībā. Visa mācītāja jaunā grāmata ir stingri balstīta Bībelē, tur klāt arī ir Rakstu vietas citātos. Noslēgumā ir arī mans stāsts, kuru neviens vēl nav lasījis, pilnīgi pārveidots no dzimšanas līdz šai dienai. Grāmatā ir vairāk gudrības un nedaudz garīguma. Bībelē ir vairāk garīguma un mazāk gudrības, bet viss ir svarīgi. Kurš var pateikt, kuras Bībelē ir gudrības grāmatas? Tās arī tā sauc. Salamana pamācības, Salamans mācītājs un Ījāba grāmata. Kopumā lasot visu Bībeli, mēs visur redzam arī dievišķu gudrību, kā Viņš visu ir labi iekārtojis un kā pasauli pareizi lietot. Bet Bībeles pamats ir Dieva atklāsme cilvēkiem, kāds ir Viņš un kā Viņu iepazīt, lai Viņš varētu mājot mūsos un kā Viņu iepazīt, lai Svētais Gars pats mūsos varētu darboties. Īpaši baušļi, tie arī ir gudrība, kā dzīvot, un tur ir arī vairāk rakstura lietas. Ir vajadzīgi abi, jo, ja mums ir tikai garīgums un nav gudrības, mēs nespējam ne soli šo garīgumu pielietot un nest tālāk. Tas ir tāpat kā automašīna bez degvielas. Bet svarīgāk ir garīgums. Ja tev ir Svētais Gars, tu meklēsi arī gudrību, kā to lietot, kā kalpot cilvēkiem, kā komunicēt.
Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki [..]. (Apustuļu darbi 1:8)
Gara dāvanas – kā tās lietot? Visur ir vajadzīga gudrība. Kā uzcelt draudzi, kā tā funkcionēs, kāda būs struktūra, kāda būs visa finansiālā puse, kā tas viss izskatīsies? Tā visa ir gudrība. Garīgums kopā ar gudrību ir atombumba. Ja uzsvars ir uz garīgo un gudrība ir atstāta novārtā, tad nav izaugsmes. Ja ir vairāk gudrības un mazāk garīgā, tad izaugsme pat var būt ļoti liela, bet zūd garīgais saturs un virziens. Kopā tas ir ļoti milzīgs spēks, svaidījums, jauna eļļa. To, ko tikko mācīju, es pierādīšu no Bībeles.
Kādu nakti Gibeonā Tas Kungs Salamanam parādījās sapnī. Un Tas Kungs sacīja: “Saki man, ko lai Es tev dodu?” Un Salamans sacīja: “Tu parādīji manam tēvam, savam kalpam Dāvidam, lielu žēlastību, tādēļ ka viņš staigāja Tavā priekšā uzticīgā mīlestībā, taisnībā un sirds atklātībā, un Tu joprojām šo pašu lielo žēlastību esi arī saglabājis pret viņu un esi viņam devis dēlu, kas šodien sēž uz viņa troņa. Un tagad Tu, Kungs, mans Dievs, esi Savu kalpu iecēlis par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā. Bet es vēl esmu jauns zēns, kas nezina, kā iziet un kā ienākt. Un Tavs kalps atrodas Tavas tautas vidū, kādu Tu pats esi izraudzījis, kas ir liela tauta, kuru nevar aplēst, nedz izskaitīt tās lielā vairuma dēļ. Un tādēļ dod Savam kalpam gaišu sirdsprātu, lai viņš varētu būt soģis pār Tavu tautu un lai varētu atšķirt labu un ļaunu, jo kas gan lai spētu pārvaldīt šo Tavu lielo tautu?” Un šis vārds patika Tam Kungam, proti, ka Salamans tieši šādu lietu bija lūdzis. Un Tas Kungs viņam atbildēja: “Tāpēc, ka tu esi izlūdzies sev šo lietu, bet neesi lūdzis sev garu mūžu, nedz bagātību, nedz nāvi taviem ienaidniekiem, bet esi gan lūdzis, kā izprast taisnību un kā tai paklausīt, tad Es tev došu, kā tu esi vēlējies: redzi, Es tev dodu gudru sirdi un tik sapratīgu, ka tāds, kāds esi tu, nav vēl neviens cilvēks bijis priekš tevis un tev līdzīgs necelsies arī pēc tevis. Un tādēļ, ka tu to neesi lūdzis, Es tev došu arī bagātību un godu: un tāda kā tu starp ķēniņiem nebūs visā tavā mūžā. (1. Ķēniņu grāmata 3:5-13)
Dievs atklājās Salamanam sapnī un prasa: “Saki Man, ko lai Es tev dodu?” Un Salamans atbild: “Tu man esi devis lielu tautu, man ir jābūt labam līderim, man ir jāspēj labi pārvaldīt visu šo tautu.” Ko viņš prasīja? Dod man, Dievs, gudrību. Tu, Kungs, mans Dievs, esi Savu kalpu iecēlis par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā. Un Tavs kalps atrodas Tavas tautas vidū, kādu Tu pats esi izraudzījis. Tā ir liela tauta, kuru nevar aplēst, nedz izskaitīt. Un tādēļ dod Savam kalpam gaišu sirdsprātu, lai viņš varētu būt soģis pār Tavu tautu. Tātad viņš lūdza Dievam gudrību un vadību būt labam līderim. Vai tā ir laba lūgšana? Ļoti laba un nepieciešama lūgšana, mīļie draugi. Šis vārds patika Kungam, un Viņš atbildēja: “Tāpēc, ka tu esi izlūdzies sev šo lietu, bet neesi lūdzis sev garu mūžu, nedz bagātību, nedz nāvi taviem ienaidniekiem, bet esi gan lūdzis, kā izprast taisnību un kā tai paklausīt, Es tev došu, ko tu esi vēlējies. Redzi, Es tev dodu gudru sirdi un tik sapratīgu, ka tāds, kāds esi tu, nav vēl neviens cilvēks bijis priekš tevis un tev līdzīgs necelsies arī pēc tevis. Un tādēļ, ka tu to neesi lūdzis, Es tev došu arī bagātību, slavu un godu.”
Ir vēl kāda lūgšana, un to lūdza Dāvids. To viņš lūdza ne tajā labākajā stāvoklī, kas bija tajā brīdī.
Redzi, Tev patīk patiesība, kas apslēpta sirds dziļumos, un Tu māci man noslēpumos izprast gudrību. Šķīstī mani no grēkiem [..]. Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu! Neraidi mani prom no Sava vaiga un neatņem no manis Savu Svēto Garu! (Psalms 51:8; 12-13)
Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi. Un atslēgas pants ir 13. pants: neraidi mani prom no Sava vaiga un neatņem no manis Savu Svēto Garu! Abi šie cilvēki bija īpašā situācijā, kurā viņi varēja lūgt to, ko grib visvairāk. Arī Dāvids bija situācijā, kad viņš lūdza to, ko viņš saprata tajā brīdī, ko viņam vajag visvairāk. Viens lūdza gudrību, un otrs lūdza Svēto Garu: “Neatņem man Savu Svēto Garu.” Divas dažādas lūgšanas. Katram no šiem cilvēkiem ir dažāds gals. Bībelē ir teikts, ka Salamans novērsās no Dieva, viņš sāka kvēpināt elkiem, un viņš nomira dēmonu pielūgsmes vidū. Dāvids ar visām savām nepilnībām, un tas ir rakstīts 1. Laiku 23. līdz 29. nodaļās. Visas šīs nodaļas runā par to, ka Dāvids nomira vai aizgāja Dieva valstībā. Atstāja šīs zemes gaitas un pārcēlās labākos medību laukos. Dāvids nomira pielūgsmes vidū.
Vai ir atšķirība? Dāvids aiz sevis atstāja visu, lai Salamans varētu uzcelt un pabeigt tempļa celtniecību — gan sudrabu, zeltu un dažādus materiālus, gan gudrību, gan sagatavotus kalpotājus. To visu Dāvids iedeva Salamana rokās. Salamans izbaudīja šo slavu — gudrākais cilvēks pasaulē — viņš baudīja Dāvida garīgos augļus. Viņš turējās uz Dāvida inerces, gāja gadi, un viņš tā arī neiepazina Dievu, neiepazina Svēto Garu, bet Dāvids skaidri saka: “Tu neatņem man Savu Svēto Garu!” Tas nozīmē, ka Dāvids apzinājās, ka viņam ir Svētais Gars. Dāvids bija nepilnīgs, izskatās, ka Salamans ir nedaudz pilnīgāks, gudrāks it kā — slava, spožums. Viņa laikā sudrabs bija kā nekas, kā akmeņi, tā ir rakstīts. Pie viņa nāca svešzemju ķēniņi, apbrīnot viņa gudrību un redzēt viņa bagātību. Viņš tiek dēvēts par gudrāko cilvēku pasaulē, kāds ir bijis un kāds vairs nebūs. Bet Dāvidam bija pazemīga sirds: “Svētais Gars, Tu man esi vajadzīgs.”
Pirmais ir pazemīga sirds. Un viņš saka, ka Dievam patīk patiesība, kas ir apslēpta sirds dziļumos. Dāvids zināja, ka Svētais Gars apgaismo viņa sirdi. Mēs tikko dziedājām dziesmā: jūti vai nejūti, bet Viņš darbojas tevī. Viņš darbojas pie tiem, kas Viņu meklē, kuri ir pazemīgi tieši šajā aspektā un kuri atver durvis Viņa darbībai. Ir lietas, kuras tu vari pats, un tu vari daudz — mēs varam daudz ko izdarīt kā cilvēki — bet ir lietas, kuras mēs nespējam. Un viena lieta, ko mēs nespējam: Bībele saka, ka mēs visi esam grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Es esmu baigi svēts un taisns, bet tevī ir iedzimtais grēks. Lai cik tu nebūtu taisns un perfekts, mums ir iedzimtais grēks. Bet Jēzus upuris šķīsta mūs no grēkiem. Jo Viņš ir uzticams un taisns, ka visiem tiem, kas piesauc Viņa vārdu, kas atzīst, ka viņam ir vajadzīgs Kristus, ir vajadzīgs Glābējs, kuri atver savu sirdi Viņam — Svētais Gars iemājo cilvēkā, un Viņš šķīsta, dara Savu darbu mūsu sirdīs. Dāvids bija tāds. Viņš konkrēti bija sacūkājies. Salamanam bija tā skaisti —svešzemju sievas, neatceros to skaitu, un bija visādas citas labas lietas. Bet saproti — viens ir vienkārši kļūdījies, tā varētu teikt, bet otrs pielūdz elkus. Un tur ir ļoti liela atšķirība. Ko pēc sevis atstāja Salamans? Sašķelta valsts. Tiklīdz nomira Salamans, viņa dēls Rehabeāms sašķēla valsti. Jūdas cilts nošķēlās, visas Izraēla ciltis nošķēlās. Un kas sekoja pēc tam? Elku pielūgsme, tāda paša kā Salamanam. Dievs paņēma nost Savu Garu. Lūk, kāpēc inkaunteros okultisms ir tik smaga lieta. Okultisms ir tieša elku pielūgsme. Lūk, kāpēc smaga lieta ir, ka tu atstāj dievišķos instrumentus — tādus kā lūgšana, Dieva vārds, draudze. Kā tad Viņš var darboties, ja tu pats neatver savas sirds durvis?
Šī ir DNS atšķirība — bija dažādi DNS. Salamans bija gudrības cilvēks, bet Dāvids bija Gara cilvēks. Es vēlos, lai tu esi Gara cilvēks. Un arī gudrības cilvēks. Pirmkārt — Gara cilvēks. Kā saka Pāvils, ka viss mums ir atļauts, bet ne viss der. Ja tu esi Gara cilvēks, tu vari brīvi darīt daudz un dažādas lietas bez aizspriedumiem. Bet, ja tev pamatā ir Gars un Viņa vadība, apsardzība, darbība, ka tu sevī veido Viņa raksturu, un galu galā, lai saprastu, kādēļ es to runāju, tad Gara dāvanas var pielīdzināt sekundārai parādībai — vispirms ir Viņa Gars manī, vispirms ir Viņš, un pēc tam ir Gara dāvanas. Vispirms Svētais Gars un pēc tam ir Gara dāvanas. Pēc augļiem jau būs pazīt. Redziet, 6. pantā ir atslēga, ko saka Salamans.
Un Salamans sacīja: “Tu parādīji manam tēvam, savam kalpam Dāvidam, lielu žēlastību, tādēļ ka viņš staigāja Tavā priekšā uzticīgā mīlestībā, taisnībā un sirds atklātībā, un Tu joprojām šo pašu lielo žēlastību esi arī saglabājis pret viņu un esi viņam devis dēlu, kas šodien sēž uz viņa troņa.” (1. Ķēniņu grāmata 3:6)
Salamans pats atzīst, ka tā žēlastība ir no Dieva caur viņa tēvu. Kā pieaugušiem cilvēkiem, varbūt, kas ir vadītājs, vada grupiņas vai kalpo, vai uzņēmumā kaut ko vada, vai vada lielāku vai mazāku struktūru — zinu, ka ir cilvēki, kas strādā arī valsts struktūrās, ir komandās. Un ir ļoti liela atšķirība: ja tu kaut ko esi uzcēlis un to nodod cilvēkam, kuram nav šī gara, nav šīs vīzijas, viņš to visu sabojās. Tu jau to pats būsi sabojājis, ja tu to nodevi tādam cilvēkam. Ir ļoti liela atšķirība, ka tie, kas to pieņem, pieņem kā savu, un līdz ar to pieņem arī garu — to pašu garu, kāds bija dibinātājam. Un Salamans pieņēma visu to, ko bija atstājis Dāvids, bet ne Svēto Garu. Katrā ziņā viņš no tā atkāpās — kādā veidā? Viņš pielūdza elkus. Tā arī par viņu ir teikts:
Salamans saradojās ar faraonu, Ēģiptes ķēniņu. Un viņš paņēma faraona meitu un ieveda to Dāvida pilsētā, kamēr viņš vēl nebija paguvis uzcelt nedz pats savu namu, nedz Tā Kunga namu, nedz mūri apkārt Jeruzālemei. Bet tauta vēl aizvien upurēja kaujamos upurus uz augstienēm, jo līdz tam laikam Tā Kunga Vārda mājoklis vēl nebija uzcelts. Kaut gan Salamans mīlēja To Kungu un staigāja sava tēva Dāvida ceļus, tomēr viņš arī mēdza uz augstienēm upurēt kaujamos upurus un kvēpināt. (1. Ķēniņu grāmata 3:1-3)
Iedomājies — mīlēja To Kungu un kvēpināja arī uz augstienēm. “Mīlu Dievu un ticu horoskopiem,” piemēram. Kaut kas tamlīdzīgs: “Mīlu Dievu, bet noliedzu, ka Jēzus ir nācis miesā.” “Mīlu Dievu, bet neticu, ka Viņš ir augšāmcēlies.” “Mīlu Dievu, bet neticu, ka Viņš ir piedzimis no jaunavas Marijas.” “Mīlu Dievu, bet apšaubu Trīsvienību.” “Mīlu Dievu, bet Lieldienās, Kristus augšāmcelšanās svētkos, es pieminu Jēzus nāvi.” Ir tādas reliģijas, kas nāvi piemin. Bet Viņš ir dzīvs. Jēzus ir augšāmcēlies. Redzi — patiesība, kas ir apslēpta sirds dziļumos.
Redzi, Tev patīk patiesība, kas apslēpta sirds dziļumos, un Tu māci man noslēpumos izprast gudrību. (Psalms 51:8)
Dāvidam viss ir slikti, bet viņš zina, ka sirds dziļumos viņam joprojām Svētais Gars apgaismo viņa sirdi. Viņam ir savienojums ar Viņu, un tas ir pats svarīgākais.
Augustīns saka: “Dāvida sirds bija Dieva apgaismota, tāpēc viņš spēja sevi koriģēt.” Man patīk Kalvina citāts: “Dāvids atzīst, ka patiesība viņā ir Dieva darbs.” Iedomājies — Dāvids atzīst, ka patiesība viņā ir Svētā Gara darbs. Ir liela atšķirība, vai mēs tikai paši strādājam ar sevi. Jā, tas mums ir jādara, bet ir arī Svētā Gara darbs. Viņš atzīst, ka tas nav viņa paša sasniegums. Metjū Henrijs: “Dāvids saka, ka Dievs jau viņā ir ielicis patiesību, tāpēc viņš var koriģēt sevi.”
Tātad — Svētā Gara dāvanas vai pats Svētais Gars? Mums vajadzīgs Svētais Gars. Patiesība, kas ir manos sirds dziļumos, Kungs, apgaismo manu sirdi, radi manī šķīstu sirdi, radi pārmaiņas manā sirdī, caur sirdi visā manā dvēselē, miesā — radi pārmaiņas visā manā dzīvē, visā manā kalpošanā, jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, mīlestība, miers, prieks Svētajā Garā!
Es vēlreiz atgādinu Svētā Gara dāvanu iedalījumu: atklāsmes dāvanas, spēka dāvanas un izteiksmes dāvanas. Atklāsmes dāvanas mēs mācāmies šodien — tās ir gudrības vārds, atziņas vārds un garu pazīšana. Spēka dāvanas ir ticības dāvanas, spēks darīt brīnumus un dziedināšanas dāvanas. Un izteiksmes dāvanas ir pravietošanas dāvanas, runāšana mēlēs un mēļu tulkošanas dāvanas. Vai tu vēlies Svētā Gara dāvanas? Kāpēc tev tās vajag? Vai tu kalpo cilvēkiem? Ja jā, tad vajag. Pirms tu izdomā, ka tevī šī dāvana darbojas, vispirms skaties uz sevi.
Ko dara atklāsmes dāvanas? Tās atklāj to, ko tu dabiskā ceļā nevari zināt. Atziņas vārds atklāj to, ko tu ar prātu nevari zināt — informāciju, ko tu nevari iegūt parastā ceļā. Tā ir kā hakeris, kas nelegāli pieslēdzies kādam organizācijas tīklam un iegūst slepenu informāciju.
Es sākšu ar gudrības vārdu, kā tas ir minēts Bībelē: gudrības vārds, atziņas vārds un garu pazīšana. Šīs visas ir atklāsmes dāvanas — tās kaut ko atklāj. Atziņas dāvana atklāj informāciju, bet gudrības vārds atklāj būtību. Bieži vien un visbiežāk šīs dāvanas darbojas kopā. Bet tās var darboties arī atsevišķi — dažādos laikos, dažādos veidos. Taču Bībelē visbiežāk var redzēt, ka tās parasti darbojas kopā. Ir informācija, ko nevar dabiski zināt. Ko darīt ar šo informāciju? Gudrības vārds ir izprast būtību un iegūt Svētā Gara dotu stratēģiju risināt konkrētu lietu, situāciju. Tas nav no prāta, bet Gara. Tas neizslēdz to, ka tev ir akadēmiskā izglītība, bet šīs dāvanas nav kognitīvas spējas, tās ir pārdabiskās dāvanas. Taču kognitīvās spējas Svētais Gars padziļina, tu zini, kā rīkoties konkrētā situācijā, tu vari atrisināt konfliktus. Arī šīs visas dāvanas strādā kopā. Ja tev ir informācija, tā var būt caur sapni vai spēcīgu pārliecību, tas var būt dažādos veidos, bet tu zini informāciju, kuru dabiski nevari zināt. Tev ir stratēģija. Garu pazīšana pasaka, no kāda avota tas darbojas: emocijas, cilvēku prāts, miesa, Svētais Gars, velns. Kas ir garu pazīšana? Tu saproti, ar kādu garu ir darīšana, tas ir ļoti svarīgi, it īpaši, ja esi vadītājs. Arī mācītājam tas ir absolūti nepieciešams. Atziņas vārds atklāj faktus un informāciju, gara pazīšana atver tev garīgo avotu. Tu vari uzstādīt diagnozi. Katram ir dota gara izpausme, tu varēsi to atklāt.
Bija mums kādreiz Svētā Gara konference vēl Zinātņu akadēmijā, kur īrējām telpas, profesionāli gaismotāji arī bija pieaicināti. Mums bija lielais ekrāns, tur rādīja Svētā Gara uguni. Es slavēju un skatos, ka no tās uguns nāk laukā dēmoni. Lūk, profesionālis, viņš jau nezina, ko precīzi uzliek. Iedomājies, tas notiek dievkalpojumā! Pēc tam kāds cilvēks bija arī to ielicis internetā, un tikai tad es pats tiešām sapratu. Tad tu redzi, kāds gars darbojas caur konkrētiem cilvēkiem. Cilvēkam jau nav jābūt apsēstam, var būt normāls cilvēks, iespējams ar normāli sakārtotu dzīvi, bet caur mums, kristiešiem, arī var darboties dažādi spēki. Tu nekad nekur neiekrīti? Un kā vēl. Svarīgi ir saprast, kāds gars. Skaidrs, ka nevajag pārspīlēt. Protams, Svētais Gars tur darbojās, bet velns bija nedaudz iejaucies.
Gudrības vārds, logos, no grieķu valodas nozīmē “vārds” jeb “izteikums, izpausmes doma”. Gudrība grieķu valodā ir “sophia” jeb sofija – gudrība jeb spēja redzēt lietu būtību, dievišķa stratēģija, pareiza rīcība. Tā nav no prāta izdomāta, saņemta no Svētā Gara. Kopā šie vārdi “logos” un “sofija” nozīmē Dieva Gara dota spēja izteikt šo gudrību, kas maina situāciju vai atklāj pareizo virzienu. Gudrības vārds ir ne tikai zināt, saņemt, bet arī izteikt. Protams, ne vienmēr viss ir jāizsaka, reizēm ir jāpaklusē.
Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus. Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars. (Jesajas grāmata 11:1-2)
Viņā ir visa gudrība, un, ja mēs esam kontaktā ar Viņu, mēs varam to arī saņemt.
Jāzeps bija Jēkaba dēls no mīļotās sievas. Tēvs bija darinājis apģērbu ar piedurknēm no īpaša auduma. Viņam tēvs bija piešķīris vecākā dēla statusu, kaut bija jaunākais. Brāļi viņu ienīda, jo viņš bija pareizais tēva dēliņš. Jēkabs bija tas, kas nesa redzējumu, viņš arī saņēma visu no Svētā Gara caur tēvu.
Bet Jāzeps sapņoja sapni, un, kad tas to izstāstīja saviem brāļiem, tie ienīda viņu vēl vairāk. Un viņš teica tiem: “Uzklausiet šo sapni, ko es sapņoju. Redzi, mēs sējām kūlīšus tīruma vidū, un mans kūlītis piecēlies stāvēja, bet jūsu apkārtstāvošie kūlīši klanījās līdz zemei mana kūlīša priekšā.” (1. Mozus grāmata 37:5-7)
Redzējumi ir jāsaprot, kā, kad, kam stāstīt un vai vispār stāstīt.
Un vēlāk viņš sapņoja vēl vienu sapni un stāstīja arī to saviem brāļiem: “Redzi, es sapņoju vēl vienu sapni, un, lūk, saule un mēness, un vienpadsmit zvaigznes klanījās manā priekšā.” Kad viņš to izstāstīja savam tēvam un saviem brāļiem, tad viņa tēvs to sarāja un sacīja tam: “Ko nozīmē sapnis, kuru tu sapņoji? Vai mums būtu ietin jāiet – man, tavai mātei un taviem brāļiem, lai klanītos tavā priekšā līdz zemei?” Un viņa brāļi to apskauda, bet viņa tēvs šo stāstu paturēja prātā. (1. Mozus grāmata 37:9-11)
Tēvs sarāja Jāzepu par lielību. Jēkabs bija vīzijas nēsātājs, patriarhs, ar Dieva ieliktu garīgo DNS. Tad kārtējo reizi Jāzepiņš, ejot uz ganībām apraudzīt, ko brāļi dara, un tika iemests bedrē.
Un viņi cits citam sacīja: “Lūk, tur nāk tas lielais sapņotājs! Nokausim viņu un iemetīsim to kādā no bedrēm, un sacīsim: plēsīgs zvērs to ir aprijis,- tad mēs gan redzēsim, kas būs ar viņa sapņiem.” (1. Mozus grāmata 37:19-20)
No bedres brīnumainā kārtā tika Ēģiptē par premjerministru pēc kāda laika. Kas Jāzepam jau bija no bērnības? Atziņas vārds. Ar gudrības vārdu un garu pazīšanu bija sliktāk. Es jau pieminēju, ka viena lieta ir zināt risinājumu situācijai, informāciju, ko nevar zināt, bet vai tu māki komunicēt ar cilvēkiem, kā nodot šo lietu tālāk. Es mācos komunicēt. Mana komunikācija ir normāla. Ir jāpiedomā, kā mēs runājam, jo cilvēki lasa arī emocijas. Svarīgi, ko cilvēks domā un dara. Jāzeps izskaidroja faraona sapni – tas ir atziņas vārds. Tas ir bīstami. Ja šādas dāvanas ir cilvēkam, kuram ar Dievu nav attiecību, tas ir bīstami, un pirmkārt viņam pašam bīstami. Ļoti svētīgi, ja tās atrodas pareizos cilvēkos.
Jāzeps bija netaisnīgi ielikts cietumā, kur arī kādam bija izskaidrojis sapni. Kad faraons meklēja kādu, kas izskaidros, tika pieminēts Jāzeps.
Un faraons sacīja Jāzepam: “Es redzēju sapni, bet nav neviena, kas to izskaidrotu, un tad es dzirdēju par tevi sakām, ka tev tikai jādzirdot sapnis, lai to izskaidrotu.” (1. Mozus grāmata 41:15)
Tad faraons sacīja Jāzepam: “Es sapņoju, ka stāvu upes malā. Un redzi, no upes grīvas izkāpa septiņas treknām miesām un skaista izskata govis un ganījās meldros. Un tad septiņas citas govis izkāpa pēc tām, un tās bija liesas un ļoti neglīta izskata, un kaulainas, un es tādas nebiju redzējis visā Ēģiptes zemē, tik vājas tās bija. Un kaulainās neglītās govis aprija iepriekšējās treknās govis. Un tās nonāca viņu iekšās, bet nevarēja manīt, ka tās bija nonākušas viņu iekšās, jo viņu izskats bija tikpat neglīts kā iepriekš. Un es pamodos. Un es atkal redzēju sapni: lūk, septiņas vārpas pacēlās no viena stiebra, pilnas un skaistas. Un redzi, septiņas izkaltušas, plānas un austreņa kaltētas vārpas auga aiz tām. Un plānās vārpas aprija septiņas brangās vārpas. Es sapņus izstāstīju zīlniekiem, bet nebija, kas man pateiktu, ko tie nozīmē.” (1. Mozus grāmata 41:17-24)
Un Jāzeps atbildēja faraonam: “Tas nav manā varā, bet Dievs to var atklāt faraonam.” (1. Mozus grāmata 41:16)
Viņa slavai un godam, ka patiešām ir dievišķs risinājums tavai situācijai. Lūk, kāpēc raksturs ir svarīgs. Lūk, kāpēc Jāzeps pa cietumiem staigāja. Dievs viņam atklāja sapņu nozīmi.
Redzi, nāks septiņi gadi, kuros liela pārticība būs Ēģiptes zemē. Un tad nāks septiņi bada gadi pēc tiem, un tad aizmirsīs visu pārticību Ēģiptes zemē, jo bads aprīs zemi. (1. Mozus grāmata 41:29-30)
Jāzeps pravietoja, viņam bija informācija no Svētā Gara, ka būs septiņi bada un septiņi pārticības gadi. Viņš pateica stratēģiju, kas izglāba Ēģiptes tautu un viņa ģimeni, kas bija viņu nodevusi. Viņi nāca un pēc tam saņēma labību no Jāzepa. Jāzeps bija izcila personība – Svētā Gara personība. Kad Jāzeps taisījās doties pie tēviem, viņš teica: “Tad, kad jūs iziesiet no šīs zemes pēc 400 gadiem kā liela tauta, paņemiet manus kaulus līdzi.” Tā bija jau mūmija. Tad, kad tauta Mozus vadībā iznāca no Ēģiptes, viņi nesa līdzi kaulus. Pagāja precīzi 400 gadi. Viņš precīzi zināja, ka caur Viņa draudzi Svētais Gars nesīs svētību un dominēs. Pirms miršanas viņam bija ļoti svarīgi nodot norādes tikt apglabātam Dieva dotā zemē – tas ir atziņas un gudrības vārds. Šajos septiņos pārticības gados piekto daļu vajadzēja atlikt, kas nebija tipiski, veidot tādu uzkrājumu. Tad šajos bada gados izdeva labību no klētīm. Tā ir Svētā Gara stratēģija ne Ēģiptei, brāļiem, kas ienīda, man un tev, Dieva slavai un godam. Tās ir īpašas Dieva dāvanas. Gudrības vārds ir kopā ar atziņas vārdu. Jāzeps nopirka visu Ēģipti, padarīja faraonu stāvus bagātu – tā bija viņa gudrība.
Lai izprastu, kas ir atziņas vārds un garu pazīšana, mums ir jāieskatās dziļāk Bībelē. Caur gudrības vārdu var iegūt risinājumu. Salamanam bija gudrības un atziņas dāvana.
Tolaik atnāca divas netiklas sievas pie ķēniņa un nostājās viņa priekšā. Un viena sieva sacīja: “Mans Kungs, es dzīvoju ar šo te sievu kopā vienā namā, un es pie viņas arī esmu dzemdējusi tanī pat namā. Un notika, ka trešajā dienā, pēc tam kad es biju dzemdējusi, arī šī sieva dzemdēja. Un mēs bijām abas kopā, un neviena sveša cilvēka nebija pie mums tanī namā, kā vienīgi mēs divas vien bijām tanī namā. Bet šīs sievas bērns nomira tanī naktī, tādēļ ka viņa tam bija uzgūlusies virsū. Bet tā naktī piecēlās un paņēma manu dēlu, kas bija man blakus, kamēr tava kalpone pati vēl atradās miegā, un tā to lika pie savām krūtīm, bet savu mirušo dēlu viņa guldīja pie manām krūtīm. Un no rīta es pamodos, lai pazīdītu savu dēlu, un redzi, tas bija miris. Bet es to labi aplūkoju no rīta, un redzi, tas nebija mans dēls, kuru es biju dzemdējusi.” Bet otra sieva sacīja: “Nebūt tā nav: mans dēls ir tas dzīvais, bet tavs dēls ir pagalam.” Un šī atkārtoti sacīja: “Tavs dēls ir tas mirušais, bet mans dēls ir tas dzīvais.” Un tā viņas runāja ķēniņa priekšā. Tad ķēniņš sacīja: “Tā viena sieva saka: dzīvais dēls – tas ir mans dēls, bet mirušais – tas ir tavs dēls. Bet tā otra saka: tavs dēls ir tas mirušais, bet mans dēls ir tas dzīvais.” Un ķēniņš pavēlēja: “Atnesiet man zobenu.” Un tie atnesa ķēniņam zobenu. Un ķēniņš sacīja: “Sagrieziet dzīvo bērnu divās daļās un dodiet vienu pusi vienai, bet otru pusi otrai.” Tad tā sieva, kurai piederēja dzīvais bērns, teica ķēniņam – jo viņas mātes sirds iedegās sava bērna labad – un sacīja: “Mans kungs, dodiet viņai dzīvo bērnu, tikai nāvēt gan viņu nenonāvējiet.” Bet otra sacīja: “Lai tas nav nedz man, nedz arī viņai: pārcērtiet to.” Bet ķēniņš atbildēja un sacīja: “Dodiet šai dzīvo bērnu. Bet nāvēt gan to nenonāvējiet. Viņa ir tā māte.” Un viss Israēls dzirdēja tiesas spriedumu, kādu ķēniņš bija spriedis, un tie bijās ķēniņa, jo tie ievēroja, ka viņam piemīt Dieva gudrība tiesu spriest. (1. Ķēniņu grāmata 3:16-28)
Es nesaku, ka kādam tā ir jādara, bet šādi izvērtās Salamana gudrība, un šis princips nostrādāja. Reizēm arī es pielietoju ko līdzīgi, ieliekot vienu teikumu internetā, un tad skatos, kas notiks. Salamana gudrība spēja izšķirt šo strīdu par bērnu. Stefanam nebija akadēmiskās izglītības, bet viņš bija ļoti mācīts Rakstos, to var pielīdzināt ar mums, kuri iedziļinās Bībelē, tomēr Pāvils bija izglītots un tādēļ viņa dzīvē notika dažādas interesantas lietas.
Bet tie nespēja pretoties gudrībai un garam, ar kādu viņš runāja. (Apustuļu darbi 6:10)
Stefanam bija gudrības dāvana jeb gudrības vārds, bet ne vienkārši gudrībai, bet garam. Cilvēki nespēja neko argumentēt pret Stefanu, aizspieda ausis un centās neklausīties. Iedomājies, profesionālie Rakstu mācītāji nespēja neko argumentēt, kā arī pretoties gudrībai un garam. Tātad Stefanam bija arī komunikācijas spējas plus gars.
Apustuļu darbos, 15. nodaļā, norisinājās kāds stāsts, ka jaunā Antiohijas draudzē, kas sastāvēja no pirmās pagānu draudzes, kur kristieši tika saukti par kristiešiem. Atnāca jūdi, kuri sāka mācīt par apgraizīšanu, ka nenotiks izglābšana, ja viss netiks pareizi izdarīts, viss aizgāja līdz strīdam. Draudze draudēja sašķelties. Es esmu redzējis, kā šķeļas draudzes, bet tas notika mazākā formātā. Mūsu draudze nekad nesašķelsies, jo mēs zinām pamatlietas. Ja gars nevieno, tad ilgi draudze nepastāvēs.
Daži, atnākuši no Jūdejas, mācīja brāļus: “Ja jūs neapgraiza pēc Mozus bauslības, jūs nevarat tikt pestīti.” Kad Pāvilam un Barnabam izcēlās ar viņiem liels strīds un vārdu maiņa, tad nosprieda, lai Pāvils, Barnaba un daži citi ietu šī jautājuma dēļ pie apustuļiem un vecajiem uz Jeruzālemi. Draudzes pavadīti, viņi gāja caur Feniķiju un Samariju un, stāstīdami par pagānu atgriešanos, sagādāja visiem brāļiem lielu prieku. Kad viņi nonāca Jeruzālemē, viņus uzņēma draudze, apustuļi un vecaji, un viņi pasludināja, ko Dievs ar viņiem darījis. Bet piecēlās daži no farizeju sektas, kas bija kļuvuši ticīgi, un sacīja: “Tos vajag apgraizīt un pavēlēt tiem turēt Mozus bauslību.” Apustuļi un vecaji sapulcējās apspriest šo jautājumu. [..] Viss pulks klusēja un klausījās, kad Barnaba un Pāvils stāstīja, kādas zīmes un brīnumus Dievs caur viņiem bija darījis pagānu vidū. Kad viņi bija beiguši runāt, Jēkabs atbildēja, sacīdams: “Brāļi, uzklausait mani!” (Apustuļu darbi 15:1-6; 12-13)
Sīmanis visas lietas cenšas paskaidrot politiski pareizi.
Tāpēc es domāju, ka nevajag apgrūtināt tos, kas no pagāniem atgriežas pie Dieva, bet viņiem vajag pavēlēt, lai sargās no apgānīšanās ar elkiem, no netiklības un no nožņaugtu dzīvnieku un asins baudīšanas. (Apustuļu darbi 15:19-20)
Šīs rakstvietas dēļ bieži vien kristieši atturas no asinsdesām un citiem gaļas produktiem. Pārlejot asinis, var mainīties tavs kods, bet es zinu, ka ir novirzieni, kuri aizliedz vispār pārliet asinis, un tā ir galējība. Bībelē nav rakstīts par to, ka nevar pārliet asinis. Apustuļu darbos bija konkrēta problēma, viņi bija Jēzu pieņēmuši, bet asinis bija svarīgas. Šobrīd arī ir jūdaisma novirzieni, bet parunāt tu varēsi tikai ar normāliem mācītājiem, jo ierindas cilvēki ne līdz galam visu saprot. Asinsdesa ir garšīga, es gan neēdu, jo man tas tik ļoti iesēdies, ka negribas, bet pēc būtības tu to vari ēst. Šajā rakstvietā ir lasāms kompromiss, Dieva gudrība. Šim visam ir augļi, ka pirmā draudze nesašķēlās un neiegāja jūdaismā. Pāvils saka, ka novirzieniem ir jābūt, jūdiem tāds bija. Pagāniem arī netika uzlikti nekādi papildus rituāli.
Jo Mozum no seniem laikiem ir visās pilsētās savi sludinātāji, un viņu katru sabatu lasa sinagogās. (Apustuļu darbi 15:21)
Lai klausās, ko grib galvenais, bet lai pāri visam ir Trīsvienīgais Dievs.
Jo Svētajam Garam un mums ir paticis jums neuzlikt nekādu citu nastu kā vien šo nepieciešamo: sargāties no elku upuriem, asinīm, nožņaugtā un netiklības; no tā sargādamies, jūs labi darīsit. Dzīvojiet veseli!” Atlaisti viņi nonāca Antiohijā un, draudzi sapulcējuši, nodeva vēstuli. Kad viņi to lasīja, draudze priecājās par labo pamācību. (Apustuļu darbi 15:28-31)
Kāds bija rezultāts? Šķelšanās gars aizgāja caur labu pamācību, caur konsīliju, caur Svētā Gara dotu stratēģiju cilvēkiem, kuri izteicās. Lūk, Svētā Gara darbība, kur atrisinās dažādas situācijas un darbojas Gara dāvanas.
Un tie aizgāja no Hora kalna pa Niedru jūras ceļu, lai apietu Edoma zemi. Ceļā tauta kļuva nepacietīga, un tauta kurnēja pret Dievu un pret Mozu: “Kāpēc jūs mūs esat izveduši no Ēģiptes? Lai mēs mirtu tuksnesī? Mums nav maizes un nav pat ūdens, un mūsu dvēselēm riebj šī bada maize! Un Tas Kungs uzsūtīja tautai dzēlīgas čūskas; tās sakoda tautu, un daudzi no Israēla tautas nomira. Tad tauta nāca pie Mozus un sacīja: “Mēs esam ar saviem vārdiem grēkojuši pret To Kungu un pret tevi; lūdz To Kungu, lai Viņš mums atņem tās čūskas!” Tad Mozus aizlūdza par tautu. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Darini sev čūskas tēlu un liec to par zīmi; un katrs, kas sakosts un to uzlūkos, tas dzīvos.” Un Mozus izveidoja vara čūsku, un viņš to uzcēla par zīmi. Un notika, ja čūska kādu sakoda, tad tas uzlūkoja vara čūsku un palika dzīvs. (4. Mozus grāmata 21:4-8)
Šis ir prototips Jēzus upurim. Es nedomāju, ka tajā mirklī, kāds kaut ko saprata par Jēzus upuri. Mozum bija gudrības, atziņas un garu pazīšanas dotības. Viņš saprata, kāds gars darbojas un kāpēc čūskas viņus sakoda. Čūskas sakoda, jo bija kurnēšana. Gars viņam pateica, kas jādara, lai varētu turpināt ceļu. Vainīga nav čūska, bet tu pats, jo neej tālāk uz apsolīto zemi. Dota Svētā gara stratēģija.
Nocitēšu pāris teologus. Gordons Fī (Gordon D. Fee): “Dieva dota atbilde sarežģītā situācijā.” Forši. Tie, kas lasījuši Keneta Heigina grāmatas, tad viņam ir atziņas vārds, kas tagad ir, un gudrības vārds, kas būs nākotnē. Es nevaru pilnā mērā tam piekrist. Mums ir liela privilēģija, ka pirms mums ir nākuši cilvēki, jo garīga atklāsme pilnveidojas. Vecā Derības čūska un pašreizējās ir atšķirīgas, jo tagad to visu saprotam mazliet savādāk. Mēs augam, un atklāsme vairojas. Keneta Heigina atklāsme ir pareiza, mēs to varam ņemt vērā, bet tik vienkārši tas nebūs. Tas ir daudz vairāk un plašāk. Akvīnas Toms: “Cilvēki ar dabiskajām prāta spējām var izzināt patiesību ierobežoti, bet, atzīstot Dievu, cilvēks pie atziņām nonāk pārdabiskā veidā, ko ar dabisku prātu atklāt nav iespējams.” Ar prātu, smadzenēm to atklāt nav iespējams. Džoisa Meijere (Joyce Meyer): “Gudrības vārds ir pārdabiska gudrība, kas pārsniedz cilvēka dabisko pieredzi vai iemācītās zināšanas, un vienmēr ir saskaņā ar Dieva mērķiem.” Es zinu, ka Svētais Gars ir brīnišķīgs. Pat pagāniem nav nekāda aizbildinājuma, jo visu, ko par Dievu var zināt, viņiem ir atklāts, un to var redzēt it visur radībā. Palūgsim Svēto Garu.
Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma.” Un gaisma tapa. (1. Mozus grāmata 1:2-3)
Svētais Gars, mēs mīlam Tevi, mēs apbrīnojam, Tu esi skaists, brīnišķīgs! Mēs lūdzam, radi mūsos šķīstu sirdi! Mēs atzīstam, ka mēs bez Tevis visu nespējam. Tu mums esi vajadzīgs. Mēs Tev pateicamies, ka Tu darbojies ne tikai pie mūsu prāta, bet mūsu sirdīs un garā. Patiesība apslēpta mūsu sirds dziļumos. Ka Tu apgaismo mūsu sirdis un ieskaties mūsu sirdīs, ka Tu esi ar mums arī tad, kad mēs esam noskumuši. Tu darbojies, kad mēs priecājamies, Tu darbojies, kad mēs kļūdāmies, Tu darbojies, kad mēs nespējam, tad Tavs spēks mūsu nespēkā varens parādās, Kungs. Tu esi žēlastības pilns! Tu esi brīnišķīgs, mīlošs, mīlestība apklāj visu, mīlestība piedod visu! Tu esi piedodošs, slava Tev, Kungs! Slava Tev, Svētais Gars! Mēs Tev pateicamies par Tavu tuvumu, Kungs, par Tavu tuvumu, Dievs, ka Tu mūs māci. Mēs lūdzam par gara augļiem. Mēs lūdzam par tiem gara augļiem, kas mūsos ir, kas katrā vienā no mums ir un ir dabiski izteikti, ka Tu vairo šos augļus, ka tie ir sulīgi, zaļi, garšīgi, ka tie parādās visās mūsu dzīves sfērās. Mēs lūdzam arī par tiem gara augļiem, ar kuriem mums ir grūtāk! Svētais Gars, es lūdzu, radi augli mūsos, aplaisti vārdu, ko mēs esam uzņēmuši, aplaisti, kop to! Tu esi Dzīvības Kungs, dzīvības avots!
Es jūtu vairākus cilvēkus zālē, kuros darbojas Svētais Gars, un tava veselība uzlabojas dienu no dienas Svētajā Garā, soli pa solim veselība uzlabojas, šūnas atjaunojas, labsajūta un pašsajūta uzlabojas. Zālē ir vairāki tādi cilvēki. Patstāvīga Svētā Gara darbība. Tu redzi to pie sevis, tu redzi šos pumpurus, tu redzi šos ziediņus. Tas būs dārzs ar augļiem, dārzs ar ziediem.
Svētais Gars, paldies par dziedināšanu! Kungs, ka ar Tavām brūcēm esam dziedināti, Jēzu Kristu, mēs pateicamies par Tavu upuri, par Tavu nāvi un augšāmcelšanos, ka mēs esam jauni radījumi, jauni cilvēki. Tavs dziedinošais spēks mūsos. Dvēseles miers caur atziņu šodien, caur atziņu, ko Tu saņēmi šodien, tevī ienāk dvēseles miers. Tu neesi atbildīgs par to, ko nevari nest. Tu neesi atbildīgs par citu grēkiem, par citu nastām. Jēzus bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ, mūsu grēku dēļ satriekts, taču mēs Viņu uzskatījām par Dieva sodītu, nomocītu, taču Viņš nesa mūsu grēkus, mūsu sērgas un ciešanas un ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti! Ar Viņa brūcēm dziedināti! Tu esi Jēzus žēlastībā, Jēzus brūcēs dziedināts! Aleluja! Slava Tev, Svētais Kungs. Slava Tev, Svētais Gars! Es Tev pavēlu, apsūdzības gars, vācies! Nevelciet svešas nastas ne tikai ar neticīgiem, bet nevelc svešas nastas, sveši vārdi, sveša kritika, apsūdzība. Tu esi brīvs Kristū, brīvs Svētajā Garā, kur Tā Kunga gars, tur ir brīvība. Šajā brīdī notiek dziedināšana dvēselei no apsūdzības, kas ir nākusi caur cilvēku vārdiem. Tu esi brīvs no apsūdzības, brīvs Kristū! Aleluja! Dziedināšana dvēselei, prieks, miers Svētajā Garā! Slava Tev, Svētais Gars! Tu esi brīnišķīgs, jo ir gāzts mūsu brāļu apsūdzētājs. Pieņem dziedināšanu, pieņem Svēto Garu un pasakies, ka esi brīvs no apsūdzības. Paldies, Svētais Gars, ka Tu darbojies manī, ka Tu ar bezvārdu nopūtām darbojies manī, aizlūdz par mani! Paldies, ka es esmu pietiekami labs caur Jēzus žēlastību, caur Jēzus asinīm! Tu esi labs, brīnišķīgs! Slava Tev, Kungs! Risinājums ir prieks, mīlestība, Gara darbība tava grupā, kalpošanā. Tie ir augļi tava kalpošanā. Jēzus saka, ka mūs ir nolicis, lai mēs ietu un nestu augļus, un mūsu augļi lai paliek. Un tavi augļi paliks! Aleluja! Es jūtu, kā tiek noņemta smaga nasta. Smaga nasta par kalpošanu, par cilvēkiem, tā tiek noņemta šajā brīdī. Tā tiek noņemta Jēzus Kristus vārdā. Svētais Gars darbojas. Tā tiek noņemta, un tev kalpošana no šīs dienas būs brīva, jo kalpot Dievam ir prieks, tā nav nasta. Jēzus saka: “Mans jūgs ir patīkams un nasta viegla.” Aleluja!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Svētā Gara dāvanas. 1. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
