Es nedaudz netradicionāli iesākšu dievkalpojumu, ka es paziņošu visiem, kas skatās internetā, par to, kas ir sagaidāms nākamajā dievkalpojumā, un – kas ir sagaidāms aiznākamajā dievkalpojumā. Ja līdz šim es teicu, kā Svētais Gars vadīs, ka es nevaru pateikt, par ko es sludināšu, bet šajā gadījumā es saprotu, ka šī ir vadība no Viņa. Šodien un nākamajā reizē es mācīšu par Gara dāvanām. Aiznākamā reize ir kopīgais dievkalpojums, un tas būs īpašs dievkalpojums.

Šodien es turpināšu mācīt par atklāsmes dāvanām – atziņas vārdu un Gara pazīšanu. Ja paliks laiks, tad mācīšu par mēlēm un runāšanu mēlēs. Tas nav secīgi – atklāsmes dāvanas un nākamās nav runas dāvanas, tās nav mēles, mēļu tulkošana, tā nav pravietošana, jo nākamās ir spēka dāvanas – ticības, dziedināšanas un brīnumdarīšanas dāvana. Gara dāvanas dalās trīs daļās. Atklāsmes dāvanas: gudrības vārds, atziņas vārds un Gara pazīšana. Seko spēka dāvanas: ticības, dziedināšanas un brīnumdarīšanas dāvana. Trešās pēc kārtas, kā tas 1. Korintiešiem vēstulē aprakstīts, ir runas dāvanas – mēles, mēļu tulkošana un pravietošana. Secība tiks pamainīta. Es šodien nerunāju par ticību, jo tas būs nākamajā svētdienā, tā ir plaša tēma. Man ir ko teikt – tas, ko esmu saņēmis Dieva klātbūtnē, iedziļinoties Viņa vārdā.

Slavētāji atvēra man sirdi, emocionālo sirdi garā. Līdz galam neizprotu, kā izskatās gars. Teologi īsti to nevar paskaidrot, arī es pats to līdz galam nesaprotu, bet es zinu, ka tā ir mana dziļākā būtība, katra cilvēka dziļākā būtība, iekšējā cilvēka visdziļākā vieta – garīgā vieta, kur tu satiecies ar Dievu. Slavēšana ir ļoti svarīga. Vakar es biju piepildīts, pārpildīts, bet šodien kaut kā mierīgāks, kaut gan visu darīju kā parasti – rīta pelde, vingrošana, pastaigas, visi rīta rituāli; citreiz garāki, citreiz īsāki. Šeit caur slavēšanu un pielūgsmi debesis atveras. Pirmkārt debesis atveras pašā – sirdī. Tāpēc, slavētāji, tā turpiniet, jo jūs arī man palīdzat, un pēc tam paši varat dabūt pretī kaut ko labu.

Nākamajā reizē būs par ticību. Kāpēc? Es paskaidrošu, jo nesen uzpeldēja jautājums. Šeit nebūs nekā personīga. Lasi arī tu, kas esi internetā, visi, kas ir klātienē – informējiet savas grupiņas, savus cilvēkus. Vispār man nav jāsaka, lai tu informē, jo tu informēsi, tu to darīsi. Kāpēc? Tu noklausīsies un gribēsi to darīt, jo tā vienkārši ir. Maijā mums sāksies intensīvs Bībeles kurss – 50 panākumu principi uz Bībeles pamatiem. Intensīvs kurss četrās sestdienās. Līdz ar to radās jautājums, kas nenāca no manis, bet nāca no mūsu vidus – ka vajag pārcelt kopīgo dievkalpojumu vienu datumu uz priekšu. Kāpēc? Grūti atbraukt – benzīna cenas, Hormuza šaurums slēgts. Nebija jau tikai par benzīnu, bet par to, ka cilvēkiem ir grūti izbraukāt. Grūti atbraukt uz dievkalpojumu, jo Bībeles skola sākas, iekrīt tā, ka atkal visiem jābrauc kopā, jo ir kopīgais dievkalpojums. Arī tajā dienā ir Izaugsmes klubs, arī līderu sapulce un lūgšanu sapulce, bet diemžēl viss vienā dienā nav izdarāms. Mēs domājam par cilvēkiem – kā viņi atbrauks. Tagad es pateikšu to secību, kas visu maina. Secība, kas atver Hormuza šaurumu. Tas atveras un aizveras, degvielas cenas ceļas un krītas. Šobrīd nav visur vienādas cenas.

Šodien es mācu Gara dāvanas. Es turpinu mācīt to, ko es saprotu no Dieva, kas ir jāmāca. Šodien šeit ir brīnišķīga atmosfēra, Dieva klātbūtne, un mūsu sirdīs un prātos notiek pārmaiņas. Slavēšanas laikā es reāli piedzīvoju Dieva klātbūtni – ne darba sapulces laikā, bet slavēšanas laikā. Tas nāca no slavēšanas, ne no manis. Pati slavēšana nāk no manis, bet Dieva klātbūtne nenāk no manis. Dieva klātbūtne var nākt arī caur mani, kad es esmu uz skatuves. Kopumā mēs mijiedarbojamies, tāpēc Viņš ir galva, mēs – miesa. Rakstīts, lai mēs topam Gara pilni, dziedādami cits uz citu psalmos un dziesmās.

Par ticību, par ticības dāvanu būs nākamajā svētdienā, un man ir ko teikt. Pēc tam tajā svētdienā, kuru gribēja pārcelt, būs aizlūgšanu dievkalpojums, kurā personīgi par katru aizlūgšu. Es mācīšu par dziedināšanas dāvanām, par brīnumdarīšanas dāvanām, bet par ticības dāvanu es mācīšu pirms tam – nākamajā svētdienā.

Visi, kuri lasa, gaidiet nākamo svētrunu, nāciet klātienē, gatavojieties šim dievkalpojumam, kas būs 3. maijā. Gatavojieties šim datumam, jo, lai saņemtu brīnumu, dziedināšanu, lai saņemtu pārmaiņas – es nerunāju tikai par miesas dziedināšanu – lai saņemtu pārmaiņas tādā kārtībā, kā Dievs ir paredzējis, tās ir jāpieņem, un ir nepieciešama ticība. Ticība, kas paceļ tevi pāri ikdienai. Ja vēlies šajā 3. maija dievkalpojumā kaut ko saņemt, tas nozīmē, ka nākamajā svētdienā tev vajadzētu celt ticību. Tagad tas ir izziņots, un nav pat jāliek reklāma, jo es par to runāšu. Man ir jautājums – vai tagad Hormuza šaurums būs kādam problēma? Vai būs jādomā par to, kuram nauda ir vai nav, kurš var vai nevar atbraukt, vai vajag vai nevajag dievkalpojumus apvienot? Vai tagad tāds jautājums pastāvēs? Būs aizlūgšanu dievkalpojums, un es zinu, ka šeit būs pilns ar cilvēkiem, būs pilna zāle. Jautājums atkrīt. Kā tu domā? Tev vairs nav jādomā, jo tev ir cita motivācija.

Ticība ir pamatā, lai pieņemtu un saņemtu no Dieva, no Svētā Gara. Ticība ir nepieciešama. Šo pašu ticību dod arī Svētais Gars – ir īpašā dāvana, ticības dāvana, par ko es mācīšu nākamajā reizē. Es tev paskaidrošu nianses. To es varētu stāstīt tikai nākamajā reizē, bet es parasti visu izstāstu.

Es vakar biju kapos. Es nekad īpaši neapmeklēju kapus, neeju puķes likt, neesmu nevienam puķes licis, tikai bērēs – ja es esmu bērēs, tad es esmu izvadītājs. Tā sanāca, ka es tur biju pie sievas brāļa, sievas mātes. Pie viena nolēmu aiziet līdz brāļa kapam, uzliku puķes, sveces, aiz tumšajām brillēm nobirdināju asaru. Man bija tāda sajūta, ka šeit es vēl kaut ko redzēšu. Ceļā uz šo kapu es neko īpašu nepamanīju. Domāju – kaut ko redzēšu, saistībā ar cilvēkiem, ar cilvēku vārdiem. Ko es tur varētu redzēt, jo ir tik daudz jaunu kapu. Es eju cauri un skatos – kur sākotnēji bija viens kaps, tagad jau trīs. Brālis miris, māsa mirusi un vēl viens brālis miris. Viens no šiem cilvēkiem bija mans draugs. Jau ir pagājis kāds laiks, bet man bija piemirsies vai es nezināju, ka māsa, kas bija jaunāka, ir mirusi, un vecākais brālis arī ir miris. Es eju tālāk un skatos – pazīstams sievietes vārds. Es viņai biju kā tāds mazdēliņš. Tas bija Limbažos. Tas nebija par to labāko un skaistāko laiku, bet tajā laikā viņa mani tā pieņēma, pazīlēja un kaut ko tamlīdzīgu. Tas ļoti sen bija. Un skatos – svaigs kapakmens, cilvēka vairs nav starp mums. Mēs ejam uz kapiem runāt ar mirušajiem – tā tas ir. Kad tu ej uz kapiem, tu ej runāt ar mirušajiem. Ko tu tur dari? Tie cilvēki, kas bijuši tavā sirdī, viņi paliek visu mūžu, un tu ej un viņus piemini – tas ir normāli. Es nesaku, ka tas ir kaut kas nepareizs. Es nesaku, ka ir nepareizi atcerēties – ja vēlies, vari parunāt, atceries cilvēku, piemini, paraudi, jo viņi ir daļa no mums. Visi tuvie cilvēki, kas ir bijuši, ir daļa no mums. Viņi ir aizgājuši, bet viena lieta – šie cilvēki bija jaunāki par mani, izņemot pēdējo, ko minēju.

Mans dzīvesveids bija vēl briesmīgāks par viņu dzīvesveidu. Es, protams, nevaru iekāpt viņu kurpēs. Ar šo draugu kādreiz mēs kopā lietojām – viņš pēc tam vēl kaut cik jēdzīgi dzīvoja, bet “zaļais pūķis” neatlaida, un viņš no tā arī nomira. Būtībā tas viss ir saistīts kopā. Mans dzīvesveids bija vēl briesmīgāks par viņa, bet es joprojām staigāju dzīvo vidū. Zini, kas tas ir? Tas ir brīnums. Es vairāk vēlos būt dzīvo vidū. Es negribu runāt par zālēm, par pensijām, par to, kas politiķiem nākas runāt – kas kuram ir nogriezts, izgriezts, kādas terapijas. Es negribu būt tādā vidē. Es negribu būt kapos. Ja ir pienākums – ej un izpildi, piemini, viss ir normāli, jo cilvēks ir tavā sirdī. Būt dzīvo vidū.

Zini, ja es paskatos atpakaļ, tad grāmatas prezentācija, kas būs 25. aprīlī, uz vāka ir rakstīts: “No narkotiku un kriminālās pasaules līdz ietekmīgam mācītājam, motivatoram un parlamenta deputātam.” Šeit nav Venecuēla vai Kolumbija, kur Eskobars var nonākt parlamentā. Jūs zināt, kas tas ir? Tas ir brīnums. Ja runa ir par brīnumiem, tad šis ir brīnums. Ja toreiz Jēzus staigāja mūsu vidū, tad Viņš caur mums staigā mūsu vidū. Arī Viņš caur mani staigā mūsu vidū. Es esmu liecība – tā kā Lācars. Bet tas nav pašsaprotami. Aukstā, tumšā cietuma kamerā – mana standarta liecība, bet tas tā arī bija. Es saucu pēc Dieva, es lūdzu Jēzum piedošanu par saviem grēkiem, lai Viņš nāk manā sirdī kā mans dzīves Kungs un Glābējs. Notika brīnums. Šis brīnums, piedzīvojums cietuma kamerā, bija tikai sākums. Tas bija pirmais impulss – ļoti spēcīgs impulss – lai meklētu Dievu. Jo tas, ko es saņēmu tajā pašā brīdī, kad pieņēmu Jēzu: “Mārci, lasi Bībeli katru dienu, lūdz katru dienu, esi draudzē, un tad tu būsi Mans kalps.” Šīs trīs lietas – ne kalpošana pati par sevi, bet šīs trīs lietas. Izrietošās darbības, sākumā mazākas, līdz soli pa solim lielākas – tas ir veidojis manu ticību. Un caur to visu es redzu, ka Dievs ir ar mani.

Ticības dāvanai es nolēmu veltīt veselu tēmu – tikai vienai ticības dāvanai, jo man ir liecības. Es studēju par ticības dāvanu un sapratu, ka man kaut kādos brīžos Dievs iedod īpašu ticību, un es spēju iedegtināt citus cilvēkus tajā pašā ticībā uz konkrētu brīdi, konkrētam mērķim, un tiek izdarīts neiespējamais – “neiespējamā misija”. Jo ticības dāvana ir tad, kad konkrētam cilvēkam tiek dota uz konkrētu periodu pārdabiska ticība, nevis vienkārši glābjoša ticība, nevis vienkārši soļi ticībai Dievam, pat ne vienkārši soli pa solim kaut ko sasniegt, bet pārdabiska ticība paveikt to, ko dabiski nav reāli paveikt.

Es pieminēju Eskobaru un Venecuēlu – tas ir nereāli, tas ir bezprecedents Eiropā. Manā gadījumā – kas ir uz manas grāmatas vāka. Šī grāmata būs grāmatnīcās, un “Jāņa Rozes grāmatnīcā” tā būs pat kādos skatlogos, jo tas ir atsevišķs mārketings. Tā ir ticība, kas spēj pieņemt brīnumus. Mēs šeit esam daudzi grupiņu vadītāji, kalpošanu vadītāji, šeit ir cilvēki, kas savā laicīgajā darbā sabiedrībai nes savu pienesumu, kas strādā komandā vai ar komandu, kam ir darbinieki. Arī miniatūrā ģimene tā var būt. Ja cilvēks nespēj radoši atrisināt elementāras lietas no punkta A līdz punktam B, tad tas, kas trūkst, ir tikai viena lieta – tu tam netici, netici rezultātam. Ja tu tam tici, tu atradīsi veidus, kā to izdarīt, un sasniegsi šo rezultātu. Tu sasniegsi rezultātu, ja tev ir šī ticības dāvana – pat ar parastu ticību. Jēzus konkrēti saka: ja jūs sacīsiet kalnam, lai tas ceļas un metas jūrā, tad tas celsies un metīsies, jo notiks tas, ko jūs sakāt. Ticībā mēs varam kalnus norakt. Reizēm šie kalni var pārcelties īpašos veidos – caur ticības dāvanu. Tā ir īpaša spēja, un to es mācīšu nākamajā reizē. Tie, kas šobrīd skatās ierakstu, formulē to, ko tu vēlies sasniegt. Formulē to, lai tas atbilst Dieva vārdam. Ko tu gribi pienest Dieva valstībai? Kādas pārmaiņas tu pie sevis vēlies – arī laicīgajā sfērā. Draudze – mēs esam šeit vairāk kā garīgais centrs. Garīgais dod mums virzienu visām lietām. Formulē visu, ko tu vēlies iegūt, bet, lai to iegūtu, nepietiek ar to, ka mācītājs tic. Lūdz pēc ticības!

Es turpināšu mācīt par Svēto Garu, un, jo vairāk mācu par Svēto Garu, jo man personīgi rodas vairāk jautājumu. Jo vairāk es iedziļinos, jo vairāk studēju teoloģiju, jo vairāk ir jautājumu. Kaut kādas pamata lietas ir skaidras. Par ko es gribu pabrīdināt – Svētais Gars vienmēr ir bijis mūsu vidū un darbojas, jo kur divi vai trīs, tur Jēzus ir mūsu vidū. Šie dievkalpojumi ir īpaši ar to, ka mēs izjūtam un piedzīvojam Dieva klātbūtni. Draudzē apmeklējums nedaudz ir pieaudzis. Jā, mēs ejam priecīgāki projām no dievkalpojuma – jā, mūsu mājas grupiņās ir vairāk dzīvības. Es gribu vienu lietu pabrīdināt – viss, kas ir bijis līdz šim, ir bijis absolūti pareizi, viss ir bijis Svētajā Garā. Tas viss ir bijis Svētajā Garā, jo draudzei ir dažādi etapi un dažādi laiki. Arī Salamans to saka, ka visam ir savs laiks. Šis ir Svētā Gara laiks, un, ja Dievs dos Savā žēlastībā, līdz Vasarsvētkiem. Kad Vasarsvētku diena bija pienākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā, un pēkšņi no debesīm nāca rūkoņa kā vējš, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja. Visiem parādījās kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Dieva slava – tā ir draudzes dzimšanas diena, tā tiek uzskatīti Vasarsvētki.

Es nevaru pavēlēt, lai Vasarsvētkos Kungs darbojas, bet, ja Dievs dos Savā žēlastībā, tā arī būs. Tas, ko es gribu pabrīdināt – mēs ejam tādu kā apli, būs ļoti liels aplis: visas Gara dāvanas, visu, ko par Svēto Garu Bībelē var atklāt un kas ir atrodams. To visu es mācīšu un iedziļināšos. Mēs ejam tādu apli, un mēs nonāksim turpat, kur sākām. Tas neatcels ticības principu – pašam ir jāpieņem un pašam ir jātic. Tas neatcels to, ka Svētais Gars neizdarīs to, kas pašam ir jāizdara. Neko neatcels. Tu saproti, par ko es runāju? Tiklīdz tu sāc mācību par Svēto Garu, rodas liels prieks un ilūzija, ka Svētais Gars pats visu izdarīs. Bet ir pamata lietas, ko Viņš neizdarīs. Arī ticība ir nepieciešama mums pašiem – lai pieņemtu no Viņa Viņa svētības, lai pieņemtu Viņa gribu savā dzīvē. Tam visam ir nepieciešama ticība. Tāpēc nākamajā reizē būs par ticību. Šis brīdinājums ir par to, lai neaizietu eiforijā, ka tagad Svētais Gars darbojas un viss notiks. Notiks ļoti daudz, bet Rainis ir teicis, ka pastāvēs tas, kas pārmainīsies. Viņš nav mana autoritāte, bet šie vārdi ir pareizi – viņš nebija muļķa cilvēks, viņam bija dzīves gudrība. Cik mēs šajā laikā, kad mācāmies par Svēto Garu, grupiņās lūdzam, cik mēs paši spēsim pieņemt pārmaiņas, ko Viņš mums dod, cik mēs paši spēsim atvērt sirdis Viņa darbībai, lai šīs pārmaiņas varētu notikt, cik mēs paši spēsim atvērt sirdis, lai Viņš izgaismotu mūsu sirdis.

Mēļu dāvanas ir ļoti interesanta lieta – kas tad ir cilvēka gars un kā darbojas Svētais Gars cilvēka garā? Teoloģija savā ziņā ir filozofiska, tā aiziet dziļumos. Viss jāskatās kritiski, bet viens ir skaidrs – cilvēka gars nav Svētais Gars, un tie ir nodalīti. Tas nenozīmē, ka Svētais Gars pārņem tavu garu un kontrolē. Tas ir teoloģiski skaidrs, jo tavs gars ir tavs, Dieva Gars ir Dieva Gars. Ja Viņš mājo mūsos, tas nenozīmē, ka Viņš ir pārņēmis tavu garu un kontrolē. Tu esi tas pats cilvēks, bet Viņš apgaismo tavu garu, ja tu ļauj Viņam to darīt. Bībele saka, ka Viņš mājo mūsos, bet ne tādā veidā, ka Viņš iemiesojas tavā garā un kļūst viens vesels. Tas tā gluži nav. Un kā patiesībā viss ir – mēs nezinām. Man arī šķiet dīvaini, ka kāds atnāk un paņem pilnīgu kontroli. Tas ir pretrunā ar radīšanas stāstu, ka Dievs radīja cilvēku ar brīvu izvēli. Pretējā gadījumā cilvēks nespētu mīlēt. Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības – viņš var mīlēt, var darīt un var nedarīt, var meklēt un var nemeklēt Dievu, var iet vai neiet aicinājumā. Tā ir viņa brīvā izvēle. Dievs svētī tajā posmā, reizēm stāv priekšā tajā posmā, kur tu esi. Tāpēc tu nekļūsti šādā veidā no iekšienes tik “svēts”, ka tu esi pats Svētais Gars. Tas ir interesanti arī mēļu tēmā – jo, ja mēs runājam par mēlēm, tad teoloģiski Bībeles konteksts saka, ka runāšana mēlēs ir tilts starp Svēto Garu un manu garu. Tiešs tilts, apejot prātu un emocijas. Tas nozīmē – lūdzot mēlēs, man ir tiešs tilts sarunai ar Dievu. Tu nesaproti, ko tu lūdz, bet Gars zina.

Bībele saka, ka tikai cilvēka gars zina, kas ir cilvēkā, bet Dievs zina, kas ir Dieva Garā. Tas ir rakstīts 1. Korintiešiem vēstulē, 14. nodaļā. Lūgšana garā nozīmē tiešu saiti ar Svēto Garu, apejot prātu. Tu vari pateikt lūgšanu, ko ar prātu tu pat nespētu izdomāt. Tas ir princips, ka pats Svētais Gars aizlūdz ar bezvārdu nopūtām. Tā ir Gara darbība tevī, ka tu lūdz lietas, ko ar prāta darbību tu pat nevari pilnībā izprast. Vai mēs to pilnībā varam izprast? Varbūt, ejot dziļāk un praktizējot. Ar laiku tu nianses saproti labāk. Vienmēr, cik es lasu Dieva vārdu, cik es meklēju Dievu, kad es stāvu šeit un sludinu, vienmēr tas ir kaut kas jauns. To, ko es šeit sludinu, vienmēr ir kaut kas jauns. Mēs dziedājām “Dievs, dod mums jaunu spēku”. Kādu jaunu spēku? Tas jau ir jauns spēks caur jaunu atklāsmi, caur dziļumu Viņā. Mēs vairāk Viņu izprotam, vairāk Viņu piedzīvojam, vairāk Viņš var darboties mūsos, mēs Viņam atveram vairāk savas sirdis. Mēs vairāk spējam, vairāk varam ticēt, vairāk varam sasniegt. Dievs ir brīnišķīgs! Tā kā Hormuza šaurums ir vaļā, un uz benzīna cenām vispār nevajag skatīties. Es savu mūžu nebūtu skatījies ne uz benzīna, ne dīzeļa cenām. “Oi, benzīns ir ļoti dārgs, dīzelis lētāks,” še jums tagad. Tagad dīzelis dārgāks par benzīnu. Tā ir spekulācija. Pēc idejas, dīzelis nevar būt dārgāks par benzīnu. Dīzeļa motorā var pat eļļu ieliet un braukt. Bezmaz vai lētāk ir nopirkt rapšu eļļu un ieliet. Es nezinu, kā tas viss tur strādā, bet reizēm mašīnas reāli smird. Kad pabrauc garām, nosmird, un man mašīnas salonā ienāk iekšā smirdoņa. Es nezinu, ko viņi tur ir ielējuši. Dīzelis jau tāpat smird, kad tas deg, un vecās mašīnas met ārā melnus dūmus. Tas ir tāpat, kā cilvēks saēdās visādus mēslus un tad viņš arī “smaržo”. Es domāju, ka viņš izdara visas lietas un atbrīvojas no liekām gāzēm. Skaties uz Viņu, skaties uz Dievu. Tikai tici, brīnumi notiek, bet varbūt ne tā, kā mēs esam iztēlojušies. Atnāci, aizlūdza, un viss notika. Varbūt ne tā tieši precīzi, bet pārmaiņas notiek caur mūsu ticību.

Bet šodien mēs turpinām atklāsmes dāvanas. Varam mazliet atkārtot no pagājušās reizes. Mēs nekur tālu “neaizbraucām” un runājām par to, kas ir svarīgāks – Gara dāvanas vai Gara augļi. Mēs runājām par Salamanu, runājām par Dāvidu, kuriem bija būtiska atšķirība. Salamans gudrības cilvēks, bet Dāvids Gara cilvēks, un tā ir atšķirība. Vai Gara cilvēkam nevajag būt gudrības cilvēkam? Mums vajag visu vienā, mums vajag gan Dāvidu, gan Salamanu, gan garīgumu, gan gudrību, kas viss ir Dieva vārdā, un tie ir Viņa principi. Tas ir tas, kā Viņš ir iekārtojis pasauli un mūs. Runāsim par Gara dāvanām – trīs atklāsmes dāvanas: gudrības vārds, atziņas vārds un garu pazīšana. Gudrības vārdu mēs pagājušajā reizē izņēmām. Gudrības vārds ir redzēt būtību un pārdabisku risinājumu. Ja cilvēkam ir jau analītiska spriestspēja, tad labi. Es pats zinu, ka man tāda ir. Es varu mierīgi sevi vērtēt, ka man tāda ir. Man ir diezgan spēcīga spriestspēja, jo es redzu lietas būtību diezgan labi. Es tāpat kļūdos, kā visi cilvēki, bet pamatā paša notikuma būtību es parasti redzu. Pārdabisks risinājumus, tas ir kaut kas cits, ne vienkāršs risinājums. Paskaties tabulā, kaut ko nolem un dari, bet pārdabisks risinājums ir tad, kad tu redzi, kā to var atrisināt. Dievišķa stratēģija, kā risināt, ko risināt un kādu būtību redzēt. Lai redzētu būtību, pirmkārt ir atziņas vārds, kas ir informācija. Ja gudrības vārds jau ir kopaina, tu redzi lietas būtību. Ne analītiski, kas jau piemīt cilvēkam. Ja tev tas jau ir, tad Dieva Gars to var lietot un vēl vairāk padziļināt. Tajā pašā laikā, ja tā nav vispār, tas var tikt piešķirts pārdabiskā veidā, pat tik īpašā veidā, kā caur atziņas vārdu mums ir informācija, ko dabiskā ceļā cilvēks nevar zināt. Tātad gudrības vārds ir pārdabisks risinājums, stratēģija un būtība, bet atziņas vārds ir vienkārši informācija. Gudrības vārds jau kaut ko risina. Lai risinātu, vajag ticību un tā tālāk, bet visas tās dāvanas vairāk vai mazāk darbojas kopā. Atziņas vārds ir pārdabiskā spēja redzēt informāciju, zināt informāciju, kuru dabiskā ceļā zināt nav iespējams. No grieķu valodas skaidrojuma vārds ir logos un zināšanas ir gnosis. Tas ir fakts vai izpratne, kas tiek atklāts. Logos vai gnosis ir Gara iedots fakts vai patiesība, ko cilvēks nevar zināt dabiskā ceļā.

Iesim cauri Dieva vārdam. Kur tad Dieva vārdā mēs varam atrast, kur izteikti darbojas atziņas vārds? Otrajā Ķēniņu grāmatā, 6. nodaļā, ir aprakstīts pravietis Elīsa un Izraēla karš ar aramiešiem. Arī tagad viņi karo, jo tas izraēliešiem ir modē. Aramiešu vadītājs jeb karaspēka vadītājs un virsnieki vienmēr tika apsteigti, lai kā viņi plānotu, lai kā viņi izlūkotu, lai kādus datus un satelītus viņi ņemtu vērā, lai arī izstrādātu stratēģiju, izraēlieši vienmēr zināja to, ko aramieši taisās darīt un kādā veidā taisās uzbrukt. Izraēlieši vienmēr bija gatavi šim uzbrukumam. Te ir tā teikts, ka Aramas ķēniņa sirds bija sašutusi par to.

Aramas ķēniņa sirds bija sašutusi par šo lietu, un viņš aicināja savus karapulku vadoņus un sacīja tiem: “Vai jūs man varat pateikt, kurš no mums ir ar Israēla ķēniņu?” (2. Ķēniņu grāmata 6:11)

Viņš saaicināja savus virsniekus un vadoņus un jautāja, kurš var pateikt, kurš ir nodevējs? Aramas ķēniņš loģiski domāja, ka kāds ir nodevējs no tuvākā loka. Es domāju, ka tādas lietas apspriež galveno, uzticamāko cilvēku lokā. Viņš tos virspavēlniekus un galvenos vadoņus saaicināja un jautāja: “Kurš, kā jūs domājat, ir nodevējs, kurš nodod informāciju?” Kāds no karapulku virsniekiem teica:

“Tā nav, mans kungs un ķēniņ! Bet pravietis Elīsa, kas dzīvo Israēlā, pastāsta Israēla ķēniņam tos vārdus, kurus tu runā savā guļamā telpā.” (2. Ķēniņu grāmata 6:12)

Iedomājies? Elijas pravietis Elīsa pastāsta tos vārdus, kurus ķēniņš runā guļamistabā. Kā var zināt to, ko viņš runā guļamistabā? Pravietis Elīsa zināja, viņam bija atziņas vārds. Un ne tikai atziņas vārds, tur arī gudrības vārds darbojās, brīnumu darīšana darbojās caur viņu, dziedināšanas dāvanas darbojās caur viņu. Aramas ķēniņš nolēma, ka šo informācijas avotu vajag likvidēt. Viņš sakoncentrēja spēkus uz konkrēto pilsētu, izlūkoja, kur konkrēti dzīvoja Elīsa. No rīta vispirms pamodās Elīsas kalps jeb māceklis, viņš izgāja uz rīta rosmi ārā, nožāvājās un ieraudzīja, ka viņi ir aplenkti.

Kad Dieva vīra kalpotājs cēlās agri no rīta un izgāja ārā no mājas, redzi, tad karaspēks ar zirgiem un ratiem bija jau pilsētu ielencis [..]. (2. Ķēniņu grāmata 6:15)

Aramas ķēniņš ar savu armiju bija ielencis viņa māju, viņa pilsētiņu. Un te tā ir teikts:

[..] Viņa puisis tam sacīja: “Ak vai, mans kungs! Ko nu darīsim?” (2. Ķēniņu grāmata 6:15)

Tas nozīmē, ka šis puisis nezināja, ko viņi darīs, bet Elīsa teica:

“Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.” (2. Ķēniņu grāmata 6:16)

Kas tas ir? Te informācija un arī gudrības vārds darbojās, jo viņš teica: “Vairāk ir to, kas ir pie mums, nekā to, kas ir pie viņiem.” Atziņas vārds. Viņš teica: “Mēs esam vairāk.” Tas puisis saka: “Kur?” Un tālāk ir tā teikts:

Un Elīsa lūdza Dievu un sacīja: “Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!” Un Tas Kungs atvēra tā puiša acis, ka tas redzēja, un, lūk, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt ap Elīsu. (2. Ķēniņu grāmata 6:17)

Tās bija garīgas būtnes, ko dabiski nevarēja redzēt. Šis ir izteikts atziņas vārds. Es personiski nepazīstu tādus cilvēkus, kam šādi būtu darbojies atziņas vārds tādā mērā, kā Elīsam. Es tādus nepazīstu, bet dzirdēts ir. Miniatūrā veidā – jā, bet ne šādā mērogā, lai redzētu visu šo garīgo pasauli. Vai es esmu redzējis garīgo pasauli? Jā, esmu redzējis, bet vai tas bija no Dieva, kā es redzēju? Tas ir jautājums. Jā, es redzēju, bet tā bija dēmoniskā pasaule. Jau 26 gadi ir pagājuši, kopš es esmu pie Dieva atgriezies, bet ne reizes es neesmu redzējis šādi garīgo pasauli ar ugunīgiem ratiem. Ir bijusi kaut kāda atblāzma un kaut kas neskaidrs, izjūta, bet ne šādā veidā. Tālāk seko gudrības vārds – risinājums. Viņš teica: “Dievs, sit ar aklumu visu to armiju.”

Kad tie nāca pret viņu, tad Elīsa lūdza To Kungu un sacīja: “Sit šo svešo tautu ar aklību!” Un Viņš tos sita ar aklību, kā Elīsa to bija vēlējies. (2. Ķēniņu grāmata 6:18)

Iedomājies? Sit ar aklumu visu šo armiju, un visa armija kļuva akla. Viņi nezināja, kur iet, un viņš aizveda viņus tieši pie Izraēla ķēniņa.

Tad Elīsa tiem sacīja: “Šis nav īstais ceļš, un šī nav īstā pilsēta; nāciet un sekojiet man, es jūs vedīšu pie tā vīra, kuru jūs meklējat!” (2. Ķēniņu grāmata 6:19)

Un ķēniņš jautāja Elīsam:

“Mans tēvs, vai man būs tos bez žēlastības nokaut?” (2. Ķēniņu grāmata 6:21)

Bet Elīsa teica: “Nē, pabaro, apģērb un palaid mājās.”

Bet viņš atbildēja: “Nē, to tu nedrīksti darīt! Vai tu gribi nomaitāt šos ļaudis, kurus tu neesi nedz ar savu zobenu, nedz ar savu loku saņēmis gūstā? Cel viņiem priekšā ēdienu un dzērienu, lai viņi ēd un dzer un atgriežas atpakaļ pie sava kunga.” Un viņš tiem sarīkoja lielu mielastu, ka tie ēda un dzēra, un viņš tos atlaida, un tie atkal atgriezās pie sava kunga. Pēc tam aramiešu sirotāju pulki vairs nenāca Israēla zemē. (2. Ķēniņu grāmata 6:22-23)

Kopš tās reizes viņi vairs neuzbruka. Tas bija risinājums konkrētam brīdim kopš tās reizes. Paiet laiks, un mēs redzam, ka epopeja turpinās. Uz kādu laiku bija miers, un tas bija tāds pārdabisks risinājums konkrētam brīdim.

Atziņas vārds.

Jāņa evaņģēlija 4. nodaļā Jēzus iet cauri Samarijai. Jūda ar Samariju nesagājās. Viņš nonāca pie akas, un pie akas bija sieviete. Viņai jau bija jautājumi: “Jūda taču ar samariešiem nesaietas, ko tad Tu te dari?”

Jo jūdi ar samariešiem nesagājās. (Jāņa evaņģēlijs 4:9)

Jēzus viņai teica: “Ja tu zinātu, kas ar tevi runā, Tu man prasītu dzīvo ūdeni, lai Es tev dodu.” Un viņa brīnījās: “O, no kurienes tev dzīvais ūdens?”

Jēzus viņai atbildēja: “Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, – tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.” Samariete Viņam saka: “Kungs, Tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens?” (Jāņa evaņģēlijs 4:10-11)

Samariete to saprata vienkārši dabiski: dzīvais ūdens, ne no cisternas, bet dzīvais ūdens no avota. Viņa teica: “Aka taču ir dziļa, un tev nemaz nav trauka.” Bet Jēzus teica: “Ja tu zinātu, kas ar tevi runā, Tu man prasītu dzīvo ūdeni, un Es tev dotu.” Tad tur seko saruna, diskusija. Sieva saka:

“Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt.” (Jāņa evaņģēlijs 4:15)

Tad seko viņu saruna:

Tad Viņš tai saka: “Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!” Sieva Viņam atbild: “Man nav vīra.” Jēzus viņai saka: “Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, – jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību.” Tad sieva Viņam saka: “Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis. (Jāņa evaņģēlijs 4:16-19)

Laikam varbūt tiešām Kristus? Viņš pateica precīzi, ka viņai ir pieci vīri bijuši un arī šis nav viņas vīrs. Viņa teica, ka nav vīra, un neteica, ka viņai ir “džeks”. Viņš to zina. Ko viņa darīja? Viņa gāja uz savu samariešu ciematu un teica:

“Vai tikai Tas nav Kristus?” (Jāņa evaņģēlijs 4:29)

Sākās evaņģēlijs darbībā caur šo atziņas vārdu, ar konkrētu mērķi. Samarieši nāca, un kad atnāca Viņa mācekļi un atnesa Viņam ēst, turpmāk sekoja Jēzus vārdi:

“Man ir ēdiens, ko ēst, ko jūs nepazīstat.” (Jāņa evaņģēlijs 4:32)

Mācekļi domāja, ka Viņam kāds ir atnesis ēst. Viņi dzīvoja pavisam citā dimensijā, tā piezemēti. Mācekļi bija aizgājuši Jēzum nopirkt ēst, kamēr Viņš runāja ar sievu, bet te Viņš atbild, ka negrib ēst:

“Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu. [..] paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai.” (Jāņa evaņģēlijs 4:34-35)

Par kādām druvām Jēzus runā? Samarieši nāca, iespējams baltos tērpos. Jēzus teica: “Druvas ir baltas, pļauja ir sākusies, Es daru to darbu, Es ēdu to ēdienu – darīt Tēva gribu.” Caur šo atziņas vārdu samariete pati aizskrēja, sasauca ciematu, un viss šis ciemats lūdza, lai Jēzus paliktu pie viņiem.

Šie samarieši nāca pie Viņa un lūdza Viņu palikt pie viņiem. (Jāņa evaņģēlijs 4:40)

Tas nebija Jūdā, bet Samarijā, kas bija ļoti samaitāta ar elku kalpību, kur Dievs bija viens no dieviem. Tur bija daudz dažādu novirzienu. Tieši šajā vietā Jēzus atklāja samarietei viņas dzīves faktus. Lūk, Jēzus darbībā, un konkrēti – atziņas vārds. Mērķis – aizsniegt dvēseles. Elīsam bija mērķis – miers valstī, pasargāt savu valsti. Šādām dāvanām vienmēr ir mērķis. Dievs nedod, lai tu tās lietotu kaut kādām egoistiskām vajadzībām vai vienkārši kaut ko kaut kam norādīt. Kaut ko nosapņoji un staigā apkārt un stāsti, kas tev tur notiks: ar tevi būs tā un ar tevi būs šitā.

Apustuļu darbu 5. nodaļā ir aprakstīta pirmā draudze, kur karstumā tika nedaudz pārprasts evaņģēlijs. Viņi gaidīja, kad Jēzus nāks otrreiz un tika izdalīti īpašumi un kas kam trūka. Bez maz vai komunisms vai kaut kas tamlīdzīgs. Viennozīmīgi tas bija pārprasts. Jēzus pēc tam nenāca tā, kā viņi domāja un viss sastājās savās vietās, bet tas tā notika tajā laikā, tā bija komūna. Reāli, tie, kam kaut kas bija, tie nesa un nolika pie apustuļu kājām un to visu izdalīja, lai visiem viss būtu pietiekami. Kam bija daudz, lai dod, kam ir maz un tā tālāk. Šeit ir rakstīts par Ananiju un Sapfiru. Šie divi cilvēki, vīrs un sieva, bija norunājuši, ka viņi samelos, ka pārdos savus tīrumus un īpašumus. Viņi norunāja, ka viņi neatnesīs visu un nenodos visu pirmajai draudzei, bet daļu paturēs sev. Vai viņi nevarēja to sev paturēt? Varēja. Vai viņiem obligāti bija jānes? Nebija jānes. Bet viņi cilvēku priekšā vēlējās būt labāki: “Lūk, viņš atnesa, es arī gribu būt tāds pats cilvēku acīs.” Nevis sirdī, bet cilvēku acīs. Atnāca Ananija un atnesa šo dāvanu, un Pēteris teica:

“Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas? Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt [..].” (Apustuļu darbi 5:3)

Viņš meloja, nokrita un nomira.

Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira. (Apustuļu darbi 5:5)

Ienāca Sapfira un Pēteris jautāja viņai:

“Saki man, vai jūs šo tīrumu par tādu maksu esat pārdevuši?” Un viņa atbildēja: “Jā, par tādu.” [..] “Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt Tā Kunga Garu? Redzi, to kājas, kas tavu vīru apglabājuši, ir durvju priekšā un iznesīs arī tevi.” (Apustuļu darbi 5:9)

Iedomājies? Tevi iznesīs. Nokrita, nomira, iznesa, apglabāja. Man ir grūti šo visu saprast, bet 14. pantā ir teikts, ka vēl vairāk pievienojās tādi, kas ticēja Tam Kungam, pulks vīru un sievu.

Un vēl vairāk pievienojās tādu, kas ticēja Tam Kungam, pulks vīru un sievu [..]. (Apustuļu darbi 5:14)

Caur apustuļiem notika brīnumi un zīmes, un Gara dāvanas darbojās un arvien vairāk vīru un sievu pievienojās Tā Kunga draudzei. Es nerunāšu par pašu notikumu, kāpēc tas ir briesmīgi un vai tas ir normāli vai nenormāli, bet fakts ir tāds, ka Pēteris pārdabiski zināja to, ko dabiski nevarēja zināt. Viņš zināja to, ko zināja tikai divi cilvēki. To zināja Ananija un Sapfira. Reizēm es saku: “Labi, es tev pastāstīšu kādu lietu, tikai tu nesaki nevienam.” Es domāju tajā brīdī, kad es pasaku – nesaki nevienam – es domāju, gan jau, ka tu pateiksi. Tāpēc, kādam cilvēkam kaut ko sakot, es apzinos, ka to zinās visi. Daudzi zinās šo konkrēto lietu, kam kaut kas interesēs. Īpašos gadījumos tiešām ir mute ciet un cilvēks ir “vīrs un vārds”, viss kārtībā. Bet, ja tu kaut ko saki, tad jārēķinās, ka tur neko nevar garantēt. Dažādi mainās apstākļi, cilvēks tevi mīl, pēc tam viņš tevi ienīst – I hate you, I love you. Šodien esi draudzē, bet rīt jau sātanistu sektā. Es daudz tādas lietas esmu redzējis. Šodien es mīlu Dievu. Es mīlu Jēzu ar tādām acīm, bet pēc dažām dienām viss ir atkal pa vecam un met man pa logu ar kaut kādiem āboliem. Mēs Limbažos kad dzīvojām, vienu dienu atnāca cilvēki ar tādām acīm: “Es mīlu Jēzu.” Reāli bija piedzīvojis Dievu. Pēc nedēļas viņš man kaut ko meta pa logiem un lamājās ar nešķīstiem vārdiem. Pēterim darbojās atklāsmes dāvana. Viņš zināja faktu, ko dabiski nevarēja zināt. Es vienkārši mācu Bībeli. Apustuļu darbos 9. nodaļā ir teikts:

“Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Ananija!” (Apustuļu darbi 9:10)

Atkal Ananija, bet šis ir cits Ananija. Tur bija “sliktais”, bet šis ir “labais” Ananija. Nu tā nav pareizi teikt, labais vai sliktais, bet pieminēts ar pozitīvām lietām. Kad Sauls kļuva par Pāvilu, būtībā kad viņš “piedzima no augšienes” un satikās ar Jēzu Kristu uz Damaskas ceļa, viņam bija vēstules ar mērķi gūstīt Damaskā mācekļus un slodzīt cietumos, tad Ananijam atklājās Dievs. Te tā ir teikts, ka Tas Kungs parādībā viņu uzrunāja.

“Ananija!” Viņš atbildēja: “Še es esmu, Kungs!” Tas Kungs viņam sacīja: “Celies un ej uz tā saukto Taisno ielu un uzmeklē Jūdas namā tarsieti, vārdā Sauls; viņš lūdz Dievu [..].” (Apustuļu darbi 9:10-11)

Pēc tam seko diskusija, ka Sauls ir kristiešu vajātājs.

“Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, cik daudz ļauna viņš darījis Taviem svētajiem Jeruzālemē [..].” (Apustuļu darbi 9:13)

Bet šī atklāsme bija spēcīgāka par bailēm. Tas atziņas vārds bija tik spēcīgs, ka Ananija devās uz šo ielu, zinot, ka viņam var “noņemt” galvu. Cilvēcīgi: “Vai tiešām tas ir Dievs, kas ar mani runā, vai tiešām tas tā ir, vai tiešām šī informācija ir patiesa?” Šī atklāsme bija tik spēcīga, ka viņš tai noticēja un gāja. Jēzus viņam teica: “Celies, uzmeklē un lūdz par viņu Dievu, jo viņš ir parādībā redzējis, ka tu atnāksi, uzliksi rokas un viņš kļūs redzīgs.”

“[..] Un parādībā ir redzējis vīru, vārdā Ananija, ieejam un tam rokas uzliekam, lai tas atkal kļūtu redzīgs.” (Apustuļu darbi 9:12)

Viņš ienāca un teica:

“Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījies ceļā, pa kuru tu nāci, mani sūtījis, lai tu atkal kļūtu redzīgs un pilns Svētā Gara.” (Apustuļu darbi 9:17)

Iedomājies? Viņš zināja, ka Jēzus parādījās ceļā. Ananija aizlūdza un Sauls kļuva redzīgs un pilns Svētā Gara, viņš tika kristīts un sludināja evaņģēliju tajā pašā dienā. Tiklīdz viņš sāka kustēties uz āru, viņš sāka sludināt, ka Jēzus ir Kungs. Viņš sāka sludināt Jēzu Kristu. Mēs zinām, ka Bībelē lielākā daļa vēstuļu ir Pāvila vēstules. Viņš bija mega apustulis, bet pirms tam bija cilvēks ar atziņas vārdu, kas nāca un aizlūdza par viņu, lai saņemtu Svēto Garu, lai kļūtu redzīgs, jo viņš bija kļuvis akls no šīs tikšanās ar Dievu. Iedomājies? Tu satiecies ar Dievu un tu paliec akls. Bet tie ir brīnumi. Arī šādi brīnumi ir Bībelē. Es nevienam neko tādu nenovēlu. Es nenovēlu arī kaut kam tādam vispār ticēt. Es tādās kategorijās nedomāju un vispār izslēdzu šādas lietas. Es pat nelaižu galvā kaut ko tādu kādam novēlēt vai kaut ko lūgt tādu, bet Bībelē tas ir. Šādi notikumi ir. Viņš kļuva akls, bet tajā pašā laikā Ananija uzlika rokas un viņš kļuva redzīgs. Kāds mērķis? Evaņģēlija izplatība.

Jāņa evaņģēlijā 1. nodaļā stāstīts, kā formējās Jēzus grupa, Jēzus apustuļu komanda – Andrejs, Pēteris, Jānis un citi. Te ir teikts, ka Filips atrada Nātānaēlu un teica:

“Mēs esam To atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši, Jēzu no Nacaretes, Jāzepa dēlu.” (Jāņa evaņģēlijs 1:45)

Izraēlieši gaidīja Mesiju. Ko Nātānaēls atbildēja Filipam?

“Vai no Nacaretes var nākt kas labs?” (Jāņa evaņģēlijs 1:46)

Viņam bija savi pravietojumi. Viņš bija bijis nepareizā vietā, kur negatīvi runā un nepareiza mācība. “Vai tad no Nācaretes var būt kaut kas labs?” Nāc un redzi – viņi dodas pie Jēzus, un Jēzus saka tā, ieraugot Filipu nākam:

Jēzus redzēja Nātānaēlu nākam un saka par viņu: “Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!” Nātānaēls sacīja Viņam: “Kā Tu mani pazīsti?” Jēzus atbildēja viņam: “Pirms Filips tevi sauca, kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju.” (Jāņa evaņģēlijs 1:47-48)

Šeit tas ir vienkāršots, bet es domāju, ka šī informācija bija pietiekami spēcīga un detalizēta, lai Nātānaēls simtprocentīgi saprastu, ka šis cilvēks zina par viņu to, ko dabiski nevarēja zināt. Un tajā pašā brīdī, kad Jēzus viņu caur atziņas vārdu uzrunāja. Nātānaēls atbildēja Viņam: “Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!”

Jēzus viņam atbildēja: “Tu tici tāpēc, ka Es tev sacīju, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm.” (Jāņa evaņģēlijs 1:49-50)

Cilvēks tiek ievests komandā. Filips pieved Nātānaēlu caur atziņas vārdu. Kad tu zini informāciju, kuru dabiski nevari zināt. Ar gudrības vārdu Jēzus to lieto stratēģiski, lai Filips Viņu atzītu par Kungu. Atziņas vārds atklāj problēmu, un gudrības vārds dod risinājumu un redz būtību. Atziņas vārds redz būtību un informāciju, bet gudrības vārds redz pašu būtību un dod risinājumu. Stratēģisku no Dieva, pārdabisku risinājumu, ko mēs ar savu prātu nevaram izdomāt.

Garu pazīšana.

Un garu pazīšana ir īpaši svarīga jaunajā draudzē. Mēs lasām, piemēram, pravietojumus Jāņa atklāsmes grāmatā. Viņi visi ir vērsti uz konkrētām draudzēm Mazāzijā, un liela daļa ir vērsti uz maldu mācībām. Un tieši maldu mācību pamatā redzēt, kas tas ir. Garu pazīšana nav tas pats, kas atziņas vārds. Tā ir tikai informācija. Bet kāds gars stāv aiz tā visa, kāds gars stāv aiz cilvēka un idejas. Cilvēcīgais gars, Svētais Gars, dvēsele, prāts, cilvēka prāts, cilvēka emocijas, cilvēka bērnības traumas. Kāds gars? Vai ļaunais gars, vai vēl ļaunāk – ļaunais gars? Tāpēc garu pazīšana nenozīmē: “Es visur redzu dēmonus.” Tā mums varbūt gribētos domāt. Jā, visur es redzu velnus. Piemēram, cilvēkā gars ir ļoti spēcīgs, tāpat arī dvēsele, prāts, emocijas ir ļoti spēcīgi. Tas, kas cilvēka zemapziņā ir apslēpts, tas ir ļoti, ļoti jaudīgi. Un Svētais Gars – kā tad šis viss tiek lietots? Garu pazīšana nav vienkārša intuīcija. Tā ir Gara dota informācija zināt, kāds gars ir pamatā un kāds gars darbojas. Un, ja tu zini, kāds gars darbojas, tad tu attiecīgi arī vari saprast, kādi soļi ir jāpieņem un kā tad rīkoties.

No grieķu valodas – garu atšķiršana, garu izšķiršana jeb diagnosticēšana. Lai tu zini, kāds gars, Dieva Gars, cilvēka gars, ļaunais gars vai cilvēka dvēsele. Lai labāk saprastu, nolasīšu dažus teologu citātus. Šie jau ir aizvēsturiskie, bet, ja godīgi, man patīk tieši tie vecie. Man patīk arī salīdzināt ar jaunākiem, kaut kur pa vidu, tad izvelc to būtību. Akvīnas Toms: “Garu izšķiršana ir spēja redzēt garīgo būtību aiz ārējas formas.” Svētais Augustīns: “Dievs dod šo dāvanu, lai draudze neiekristu maldos un lai atklātu apslēpto.” Pašā draudzē ir jāatpazīst, kādi gari darbojas, ir jāpazīst, un mācītājiem attiecīgi ir jāmāca, un līderiem ir jāmāca tā, lai mēs atbilstu kristīgajai mācībai­, kā gars darbojas. Kārsons: “Garu pazīšanu nav intuīcija, bet Gara dota spēja atšķirt, kas ir patiesi no Dieva un kas nav.” Gordons Fī: “Tā nav dabiskā spēja saprast cilvēkus.” Tas nav psihologs, kaut gan psiholoģija ir ļoti laba. Mans skatījums ir tāds, ka tas robežojas ar garīgo un psiholoģisko. Bet tā ir pārdabiska atklāsme par garīgo realitāti aiz redzamā. Bet tā nav vienkārši psiholoģija, tā nav vienkārši intuīcija. Bībele mums māca pārbaudīt garus.

Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. (1. Jāņa vēstule 4:1)

Neatbildiet uz jautājumu uzreiz, bet par kādiem gariem tagad domā? Vienkārši sev pasaki godīgi. Ja tu domā par gariem citur vai draudzē, tā var būt problēma, jo vispirms jau par sevi ir jādomā. Vispirms ir jādomā, kādi gari tev pašam darbojas un kādiem gariem tu pats nodod savus locekļus. Pirmkārt jau, kas tavā garīgajā plāksnē darbojas – Dieva Gars, Svētais Gars, ļaunais gars, cilvēcīgais gars, vienkārši emocijas, vienkārši dvēsele, prāts – kas darbojas? Izšķirt garīgo būtību. Bet šī ir pārdabiska dāvana. Tā nav vienkārši neliela kaut kāda izjūta. Un tas nav kaut kas tāds, ka iedomājies: “Re, cilvēks, kurš māca gudras lietas, un viņš visiem cauri redz.” Neko neviens baigi cauri neredz. Tās ir Gara dotās dāvanas. Un, manuprāt, tās netiek dotas cilvēkiem, kas neprot ar tām apieties. Un, ja tiešām cilvēks saņem šādu dāvanu un nemāk ar to apieties, tā ir viņam katastrofa un arī citiem cilvēkiem. Jo primāri ir mīlestība un Gara augļi, un mums ir jāskatās uz sevi. Tātad – pārbaudiet garus, vai tie ir no Dieva.

Pāvils Filipos nodibināja draudzi, turklāt tas bija Svētā Gara vadībā. Viņš nokļuva Filipos un atrada lūgšanu vietu pie upes, kur viņš tos atrada, un sanāca visi kopā. Un tur bija kāda sieviete, purpura pārdevēja no Tiatīras pilsētas, viņa aicināja Filipu savā namā, un draudze tika nodibināta.

Sabatā mēs izgājām ārpus pilsētas pie upes, kur, kā mēs domājām, būtu lūgšanas vieta, un apsēdušies mēs runājām uz sanākušajām sievām. Klausījās arī kāda dievbijīga sieva, vārdā Lidija, purpura pārdevēja Tiatīras pilsētā; viņai Tas Kungs atvēra sirdi Pāvila vārdiem. (Apustuļu darbi 16:13-14)

Un kad Pāvils ar savu komandu devās uz dievkalpojumu, devās uz šo lūgšanu vietu, kāds cilvēks staigāja līdzi.

[..] jauna verdzene, kam bija zīlētājas gars, un zīlēdama tā atnesa saviem kungiem daudz peļņas. (Apustuļu darbi 16:16)

Un viņi sekoja Pāvilam, tāpat kā Jēzus teica: “Sekojiet Man!’’ un Pāvilam arī sekoja mācekļi, viņš arī gāja kopā ar komandu. Un viņa staigāja līdzi un teica: “Šie cilvēki ir Visaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu.”

Tā Pāvilam un mums sekoja un sauca, sacīdama: “Šie cilvēki ir visuaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu.” (Apustuļu darbi 16:17)

Viņi jums sludina evaņģēliju. Kas tur slikts? Viņi ir Visaugstākā Dieva kalpi, viņi jums sludina evaņģēliju. Ko Pāvils izdarīja? “Tu, ļaunais gars, vācies ārā!” Viņa taču dara pareizas lietas. Un viņai tika atņemta šī pareģošanas spēja, caur kuru viņa nesa peļņu saviem kungiem, un pilsētā notika sacelšanās. Tur radās dažādas problēmas, bet ne par to. Pāvils pazina garu, kas stāvēja aiz šī cilvēka. Viņš pazina šo garu, kas darbojās tajā brīdī. Tu domā, ka ļaunie gari un cilvēcīgie gari jeb emocionālie darbojas tikai tādos, kuri galīgi samaitāti, pagrīdes kristiešos. Kaut kādos, kas grēkā sapinušies, kaut kur pa kaktiem ņemas. Kad Pēteris dzirdēja, ko Jēzus teica: “Man ir jāiet pie krusta, jāmirst un trešajā dienā vajag augšāmcelties.” Pēteris klausījās un saka: “Panāc šurp uz pārrunām. Pasargi Dievs, ka ar Tevi tas nenotiek, Tu nedari tā!” Jēzus, pagriezies saka: “Atkāpies no manis, sātan! Atkāpies no manis, jo tu nedomā, kā Dievs domā, bet kā cilvēki domā.” Viņu nosauca par sātanu, tas ir ļauns gars. Un tajā pašā laikā saka – cilvēcīgais gars, prāts, emocijas, dvēseliskais. Tā domāja Pēteris, bet kāds gars aiz tā stāv? Tas nenozīmē, ka gars obligāti ir cilvēkā, bet kāds gars darbojas un kas aiz tā stāv. Pārdabiska izšķiršanas spēja. Un šeit nav runa par vienkāršu salīdzināšanu ar Dieva vārdu, kad tu salīdzini, kas ir rakstīts rakstos un redzi, ka tas nav Dieva Gars. Nē, šeit ir runa par pārdabisku atklāsmi, kad tu zini, kāds gars stāv jeb kāds gars darbojas.

Kapernaumā Jēzus ieiet un sludina sabatā, un te ir teikts, ka sinagogā bija cilvēks ar nešķīstu garu.

Un viņi nonāca Kapernaumā. Un tūdaļ sabatā Viņš iegāja sinagogā un mācīja. Un viņu sinagogā bija cilvēks ar nešķīstu garu, un tas brēca. (Mateja evaņģēlijs 1:21-23)

Un šis cilvēks sāka saukt: “Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nācaretes? Tu esi nācis mūs nomaitāt!”

Sacīdams: “Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais.” (Mateja evaņģēlijs 1:24)

Jēzus zināja, kas runā. Jēzus atpazina, ka tas ir ļauns gars, kas runā caur šo cilvēku. Un Viņš pavēlēja nešķīstajam garam apklust un iziet.

Un Jēzus viņu apsauca, sacīdams: “Paliec klusu un izej no tā.” Un, to raustīdams un ar stipru balsi brēkdams, nešķīstais gars no tā izgāja (Mateja evaņģēlijs 1:25)

Un tad šim cilvēkam bija dažādas izpausmes. Cilvēks kļuva brīvs, un cilvēki brīnījās: “Kas tā par mācību ar spēku, ka Viņš pat nešķīstiem gariem pavēl, un tie paklausa?”

Es nedomāju, ka man kā mācītājam tā vienmēr ir garu pazīšana. Tas var būt arī intelektuāli, emocionāli, zināšanu līmenī, zemapziņā, kad vienkārši zini. Ir situācijas, kad kāds pēkšņi kaut ko izsauc, un tu jūti, ka tas nav no Dieva. Vai arī kādam ir kādas izpausmes, es nekoncentrējos uz tām, bet vai tas ir no Dieva Gara? Tas var būt arī no cilvēka dvēseles. Tas nenozīmē obligāti, ja cilvēks piedzīvo kaut kādu izpausmi, ka tas ir Svētais Gars. Ja viņš sāk trīcēt vai kaut ko skaļi darīt, tas automātiski nenozīmē, ka tas ir ļauns gars. Es esmu bijis tādos dievkalpojumos, kur visus pēc kārtas rauj ārā. Un es nesaku, ka tas ir nepareizi, bet man ir sava domas par to. Nevar uz visu skatīties vienādi. Bija reiz liels dievkalpojums ar vairākiem tūkstošiem cilvēku tepat, Latvijā, tas notika atmodas laikā. Tur no visas pasaules brauca un sludināja. Notiek lūgšana, un kalpotājam tiek pateikt: visiem, kam ir izpausmes, velciet viņus visus ārā. Tas jau normāli, ka cilvēki sāk ķēmoties, tad viņus ved priekšā, un dzen ārā ļaunos garus, saucot: “Izej ārā!” Tā vienkārši, bet tas nenozīmē, ja cilvēkam ir kāda izpausme, ka viņam ir ļaunais gars. Tas vienmēr to nenozīmē. Bet, ja Dievs iedod pārdabiski garu izšķiršanas spēju, tad efektīvi patiešām var cilvēkam palīdzēt, nevis vienkārši iespringt un dzīt velnu ārā, kur viņa nemaz nav. Tu dzen ārā to, kā tur vispār nav. Cilvēkam vienkārši emocionāli kaut kas ir sakrājies, kaut kas notiek, varbūt Dievs tādā veidā kaut ko šķetina un Svētais Gars ir pieskāries. Jēzus pazina, kas runā. “Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nācaretes?” Viņš ir viens, bet saka “mums”. Kas mums ar Tevi?

Un tūdaļ Viņa slava izpaudās visapkārt pa visu Galilejas apkaimi. (Mateja evaņģēlijs 1:28)

No Apustuļu darbu grāmatas šī vieta mani pašu ļoti ieintriģēja. Kad Samarijā nonāca Filips, viņš sludināja, un ļaunie gari gāja ārā, un dziedināšanas notika. Viņš bija kristīts Svētajā Garā. Viņš bija viens no diakoniem, kurš sākumā kalpoja pie galdiem, bet vēlāk kļuva par evaņģēlistiem, bīskapiem, un kalpošana paplašinājās. Un te rakstīts, ka Filips aizgāja uz Samarijas pilsētu, viņš sludināja Kristu. Ļaudis pulkiem uzmanīgi klausījās vienprātīgi un skatīja zīmes, ko viņš darīja.

Filips, aizgājis kādā Samarijas pilsētā, sludināja tiem Kristu. Ļaudis pulkiem uzmanīgi un vienprātīgi uzklausīja Filipa vārdus un skatīja zīmes, ko viņš darīja. (Apustuļu darbi 8:5-6)

Viņi redzēja zīmes. Reāli šeit notiek dziedināšanas un brīnumi – labas lietas notiek. Jo daudziem, kam bija nešķīstie gari, tie izgāja, stiprā balsī brēkdami. Paralītiķi tika dziedināti.

Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, stiprā balsī brēkdami; un daudz paralītiķu un tizlu tika dziedināti. (Apustuļu darbi 8:7)

Tā ir brīnumu darīšanas dāvana. Šeit darbojas brīnumu darīšanas dāvana, visticamāk kopā ar ticības dāvanu. Precīzi varbūt nevar pateikt, bet skaidrs ir viens. Kopā darbojas brīnumi un dziedināšanas. Cilvēki klausās evaņģēlija vēsti, pulkiem atgriežas pie Dieva, formējas jauna draudze Samarijā. Un te rakstīts, ka kāds vīrs vārdā Sīmanis, kurš bija reāls okultists, reāls burvis, kurš kontrolēja garīgo pasauli. Viņu pazina visā šajā reģionā. Viņu pazina liels un mazs. Šeit ir teikts, ka cilvēki par viņu domāja: “Lūk, šis ir tas lielais Dieva spēks, kā to dara šis burvis Sīmanis.”

Kāds vīrs, vārdā Sīmanis, šajā pilsētā līdz tam bija nodarbojies ar buršanu un uztraucis Samarijas ļaudis, sacīdams, ka esot liels vīrs. Viņam pieķērās visi, mazi un lieli, sacīdami: “Šis ir tā sauktais lielais Dieva spēks.” Bet tie tāpēc viņam pieķērās, ka viņš jau ilgu laiku tos ar burvestībām bija apstulbinājis. (Apustuļu darbi 8:9-11)

Kad tie ticēja Filipam, arī Sīmanis kļuva ticīgs.

Sīmanis pats arī kļuva ticīgs un kristīts pastāvīgi turējās pie Filipa, un, redzēdams zīmes un lielus brīnumus notiekam, viņš izbijās. (Apustuļu darbi 8:13)

Sanāk, ka Sīmanis pievienojās viņa komandai. Es nevaru pilnībā visu pateikt no šiem dažiem vārdiem tikai, bet, ja viņš pastāvīgi turējās pie Filipa, un viņš acīmredzot bija tuvāk nekā citi. Es pieņemu, ka komandā. Liels vīrs, jo viņam bija ietekme un pazīšanās. Tagad viņš ir atgriezies, un viņš turas pie Filipa. Bet Filipam nav garu pazīšanas dāvanas. Iedomājies, ir brīnumi un dziedināšanas, viņš ir evaņģēlists, viņš ir labs vadītājs, bet komandā joprojām ir cilvēks ar okultu garu. Un kā mēs to zinām no Rakstiem? Jo apustuļi Jeruzalemē dzirdēja, ka samarieši sāk pieņemt Dieva vārdu. Viņi sūtīja no bāzes draudzes Pēteri un Jāni. Un ko viņi darīja? Viņi lūdza par šiem cilvēkiem, lai tie saņemtu Svēto Garu. Jo viņi bija tikai kļuvuši ticīgi, un bija tikai kristīti ar Svēto Garu, bet, kas ir interesanti, kristība nenotika caur Filipu. Un interesanti, ka arī šī garu pazīšanas dāvana tā īsti nedarbojās. Bet garu pazīšanas dāvana, kā arī citas dāvanas, tiek dotas konkrētam mērķim un konkrētam brīdim. Visbiežāk tās nedarbojas pastāvīgi visu laiku, bet konkrētā brīdī. Un es personīgi vairāk secinu, ka kāda dāvana kādam īpašāk izpaužas, bet jebkuru dāvanu jebkurā brīdī Dievs tev var dot, jo tā ir dāvana. Tā ir jāpieņem, un par to ir jāmācās. Pāvils saka: ‘’Lūdziet pēc garīgajām dāvanām.” Bet tikai ar pareizu motīvu. Un viņš kļuva ticīgs, Sīmanis turējās pie Filipa. Atnāca Pēteris un Jānis, un lūdza Dievu par tiem cilvēkiem, kas bija pieņēmuši Kristu. Un te rakstīts, ka viņi uzlika rokas, un tie dabūja Svēto Garu. Tātad, uzliekot rokas, var dabūt Svēto Garu.

Jo tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija tikai kristīti Kunga Jēzus Vārdā. Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie dabūja Svēto Garu. (Apustuļu darbi 8:16-17)

Sīmanis redzēdams, ka apustuļi uzliek rokas un kaut kas notiek, izpausmes, cilvēku pārvēršanās, dāvanas sāk darboties, cilvēki runā mēlēs, tas viss kļūst arvien populārāks. Un viņš ir ticīgs, kristīts, pievienojies komandai.

Sīmanis redzēdams, ka uzliekot rokas, tiek dots Svētais Gars, un viņš piedāvā naudu: “Dodiet man šo spēku, lai tas, kam es uzlieku rokas, arī dabū šo dāvanu.” Bet Pēteris tam sacīja: “Kaut tu pazustu ar savu naudu, jo tu domā Dieva dāvanu iegūt par naudu!” (Apustuļu darbi 8:18-20)

Tātad problēma ir domāšanā. Prātā ir problēma, ir cilvēcīgais gars. Garu pazīšana saka: “Tev nav nekādas daļas šai lietā, tev vispār nav daļas šajā vārdā.” Tu esi ticīgs, kristīts, Filipa komandā, bet Pēteris saka, ka nav nekādas daļas gar šo vārdu.

“[..] jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā. Tāpēc atgriezies no šī ļaunuma un lūdz To Kungu, vai šī tavas sirds iedoma tev nevarētu tikt piedota. Jo es tevi redzu rūgtas žults pilnu un netaisnības saistītu.” (Apustuļu darbi 8:21-23)

Filips to neredzēja, viņš bija blakus, bet neredzēja. Tev gultā blakus dēmons var gulēt, un tu vari neredzēt. Tas ļoti briesmīgi izklausās. Bet teorētiski tā ir, vienu paņems, bet otru atstās. Bet Pēteris saka: “Es tevi redzu rūgtas žults pilnu.” Sīmanis atbildēja:

Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: “Lūdziet jūs par mani To Kungu, lai pār mani nenāk nekas no tā, ko jūs esat runājuši.” (Apustuļu darbi 8:24)

Es nevarēju atrast kas notika tālāk. Bet es ticu, ka viņš atgriezās un tika piepildīts ar Svēto Garu, ne par naudu, bet par brīvu. Tika piepildīts, sludināja un kaut kur Samarijā nodibināja draudzi Filipa vadībā. Tā mēs ticam. Un kas to veicināja? Tas, ka Pēteris redzēja, atpazina garu, kas patiesībā darbojās aiz paša Sīmaņa, ko Filips nevarēja. Un šis notikums ar Filipu, Sīmani un Pēteri liecina par to, ja tev ir viena gara dāvana, tas nenozīmē, ka tev ir visas. Pilnīgi noteikti es esmu pārliecināts, ka pilnība ir tikai draudzē. Pilnība ir tikai draudzē, kas ir Viņa miesa – pilnība, kas visur visu piepilda. Jo viss ir nolikts zem Viņa kājām, un Viņš ir galva, un Viņa miesa ir pilnība, kas visur visu piepilda. Viņš ir galva, mēs – Viņa miesa. Un tikai mēs, miesa, kopā esam pilnīgi. Un tikai mums kopā darbojas visas Gara dāvanas – tikai kopā esot. Un tikai kopā arī tiek saglabāts garīgais virziens. Tāpēc draudzei ir ārkārtīgi liela, būtiska nozīme. Bet ir tā, ka viens kaut ko nesaprot, bet otrs saprot. Ir labi kādreiz parunāt ar kādu gudru cilvēku. Ir labi mācītāja konsultācija. Es to nevaru garantēt, bet tāpēc ir vadītāji. Atliek vien pāris vārdus dzirdēt no cilvēka, kas tiešām redz kaut ko dziļāk. Es nedomāju par kaktu dakteriem, runāju par normālu draudzes kārtību, kāda tā ir paredzēta. Es nerunāju par slepenām padomēm vai pagrīdes draudzēm. Es ceru, ka nav nekādas pagrīdes draudzes.

Par mēlēm šodien nebūs, paldies Dievam, jo man vēl ir ko runāt no atklāsmes dāvanām. Tas nozīmē, ka nākamreiz būs ticības dāvana, un vēl nākamreiz – spēka dāvanas, dziedināšanas un brīnumi. Un pēc tam būs runas dāvanas – pravietošana, mēles, mēļu tulkošana. Tā ir ļoti vērtīga dāvana. Ko es par mēlēm varu pateikt? Es esmu pētījis padziļināti, tās patiešām nav domātas draudzei lūgt tādā veidā, lai visi kopā lūgtu. Patiesībā tas vairāk ir starp mani un Dievu. Bībeles konteksts to saka. Es to visu mācīšu, un paši varēsiet pārbaudīt. Ir grūti saprotamas vietas, piemēram, par zīmi, neticīgajiem, par mēlēm. Tā ir viņu pazušanas zīme. Lūdz, kā tu gribi, viņi nesapratīs. Dari, ko gribi, viņi nesapratīs. Tas nav evaņģelizācijas veids, sarīkot pasākumu un visiem runāt mēlēs priekš cilvēkiem, kas Dievu nepazīst. Pāvils saka: “Viņi domās ka jūs esat jukuši.” Labāk pravietojiet, lai viņu sirds domas kļūst redzamas un atgriežas pie Tā Kunga. Es gribu vienu saprātīgu vārdu runāt labāk, nekā tūkstoš vārdu mēlēs. Kas mēlēs lūdz, tas ceļ pats sevi, tā ir vērtīga dāvana. Manā skatījumā, ja tā ir lūgšanu sapulce, tad var, bet dievkalpojumā, kur uzaicināti ciemiņi – nē. Tas nav likums, bet Pāvils tieši par to māca. Kā Pāvils saka: neliedziet mēlēs runāt, bet katram ir sava vieta. Nevajag baidīt cilvēkus. Ar to vajag uzmanīties, jo tādā veidā var aizbiedēt cilvēkus. Un mums pašiem jābūt gudriem, nav tā, ka lūgšanā tu nevari nedaudz palūgt mēlēs, bet kopīgajos dievkalpojumos, kur tiek aicināti cilvēki no malas, to nevajadzētu izcelt. Katram ir sava ticība, ja Gars pamudina to darīt, bet tad arī kā Bībelē teikts – pārbaudīt garus, vai tie ir no Dieva, vai tu pats kaut ko izdomāji. Jēzus pazina, kas runā caur tuvāko palīgu Pēteri. Kad tuvāki cilvēki ar mani runā, es arī izjūtu, ka tas jau nav Dievs, kas runā, bet lai runā, ir jau dažādas sfēras cilvēkiem, lai tik runā. Man nesanāk būt emocionāli inteliģentam, es gribēju būt, kaut kādu brīdi sanāca, bet sapratu, ka es esmu tas pats vecais mācītājs. Nedaudz modificēts, +10%, bet tas pats vecais. Tādas pārmaiņas cilvēkā nenāk vienā brīdī. Ja es izsaku pravietojumu, ja es sludinu, tev tas ir jāpieņem, un pieņem to ticībā.

Garu pazīšanas dāvana.

Izraēla ķēniņam Ahabam bija sieva Jezabele, kas bija Baāla priesteriene, Baāla kulta atbalstītāja, Dieva pielūgsmes ienaidniece, kas vajāja Dieva praviešus. Jūdas ķēniņš Jošafats apciemoja Ahabu, Izraēla ķēniņu, un viņi lemj par kaut kādu vienu vietu, par Gileādas Ramotu, kas jau pienākas viņiem: iesim atkarot no ienaidnieka, no blakus tautas iesim atkarot. Un viņi saka: mana tauta, tava tauta, tavi zirgi, mani zirgi – ejam. Un tad Jošafats saka: “Klausies, varbūt vajag paprasīt Dieva gribu?” Nu tad paprasīsim, un saaicināja četrsimt praviešu. Un ko tie pravieši darīja? Tur bija tāds Cedekija, viņš pat ragus uzlika, un visi kā viens atnāca un teica, ka viņam labi izdosies. Bet Jošafatam nav miera – vai tiešām visi izteicās, vai nav vēl kāds pravietis palicis? Ir viens, bet viņš runā vienmēr muļķības, kaut ko tādu, kas citiem nepatīk. Un tas bija pravietis Miha. Bet izlēma pajautāt gan viņam. Šis bija konkrētais cilvēks, kuru paaicināja. Tas sulainis, kas Mihu paaicina, viņš piekodina, lai tikai runā labu. Bet Miha saka: “Ko Tas Kungs teiks, to es runāšu.” Viņš atnāk un dzird: “Dodies, tev viss sanāks, tu iekarosi to Gileādu.” Bet Jošafatam miera nav: tu tiešām tā domā? Un Miha saka: “Tu mirsi šodien. Es redzu izklīdinātu karapulku bez ķēniņa.” Ķēniņš kritīs kaujas laukā. Viņu ieslodzīja cietumā, lika ēdināt ar bada maizi. Es meklēju, kas tālāk notika ar Mihu, bet vēsturisku ziņu nav. Bet var spriest, ka viņš ilgi nenosēdēja tajā cietumā.

Lai Miha paliek cietumā, kamēr ķēniņš atgriežas, ēdiniet ar bada maizi, kamēr atgriezīsies. Bet viņš jau neatgriezās. Visticamāk šie vārdi nebija spēkā, jo šis ķēniņš bija miris un viņu palaida ārā, tur arī politikā dažādas nianses pamainījās.

Bet Miha turpināja: “Tādēļ klausies Tā Kunga vārdu, es redzēju to Kungu sēžam uz Sava troņa, un visi debesu pulki stāvēja Viņa labajā un kreisajā pusē. Tad Tas Kungs sacīja: kas samulsinās un pierunās Ahabu, lai viņš dodas kalnup un krīt Gileādas Ramotā? – Un viens runāja šā, bet otrs tā, kamēr iznāca kāds gars un nostājās Tā Kunga priekšā un sacīja: es viņu samulsināšu. – Un Tas Kungs tam jautāja: kādā veidā? Un tas sacīja: es iziešu un kļūšu par melu garu visu viņa praviešu mutē. – Un Viņš sacīja: tu viņu samulsināsi un pierunāsi, un tas tev arī izdosies. Ej un dari tā.  Un redzi, Tas Kungs ielika melu garu visu tavu praviešu mutē. Un Tas Kungs par tevi ir runājis ļaunu. Bet Kenaānas dēls Cedekija pienāca klāt, iesita Miham pa vaigu un sacīja: “Vai tad tagad Tā Kunga Gars no manis būtu pārgājis uz tevi, lai runātu ar tavu muti?” Un Miha sacīja: “Redzi, tev tas būs jāredz tanī dienā, kad tu no vienas iekštelpas bēgsi otrā, lai paslēptos.” Un Israēla ķēniņš sacīja: “Paņem Mihu un aizved to atpakaļ pie pilsētas vārtu sarga Amona un pie ķēniņa dēla Joasa un saki tā: tā saka ķēniņš: iemetiet šo cietumā un ēdiniet viņu ar bada maizi un ar bada ūdeni, līdz es laimīgi pārnākšu atpakaļ. Bet Miha sacīja: “Ja tu tiešām pārnāksi sveiks, tad Tas Kungs nav ar manu muti runājis.” Un viņš arī sacīja: “Klausaities, visi ļaudis!” (1. Ķēniņu grāmata 22:19-28)

Viņi devās cīņā, un Ahabs pārģērbās par Jošafatu – Jūdas ķēniņu. Tas nozīmē, ja uzbruks viņam, ķēniņš nebūs savā tērpā, viņu neatradīs. Un kas notika? Cīņas karstumā aplenca Jošafatu, tajā brīdī, kad tie karavīri saprata, ka tas nav Ahabs, un atstājās no Jošafata paša, jo pretinieka ķēniņš bija devis pavēli tikai par Ahabu. Stratēģija bija nogalināt Ahabu – Izraēla ķēniņu. Atstājās no Jošafata, bet pārģērbies jau bija Ahabs, viņu nevarēja atpazīt.

Un kāds karavīrs nejauši uzvilka loku un trāpīja Israēla ķēniņam starp viņa bruņām un bruņu ķēdēm. Tad ķēniņš sacīja savam ratu vadītājam: “Apgriez ratus un izved mani no cīņas jūkļa, jo es esmu ievainots!” Taču cīņa tai dienā iedegās arvien karstāka, un ķēniņš visu dienu noturējās ratos pret Aramu, bet pret vakaru viņš nomira. Un asinis no brūces satecēja uz ratu grīdas. Tad pa visu karapulku, saulei rietot, atskanēja saucieni: “Ikviens uz savu pilsētu, ikviens uz savu zemi!” Un ķēniņš nomira un tika novests uz Samariju un tur Samarijā arī apglabāts.  Kad kalpi mazgāja ķēniņa ratus Samarijas dīķī, suņi laka viņa asinis, kamēr netikles mazgājās tajā ūdenī, kā Tā Kunga vārds bija sacījis. (1. Ķēniņu grāmata 22:34-38)

Nekas nepalīdz. Miha atpazina maldu garu: “Šie visi pravieši runā nepareizi, es vienīgais runāju pareizi.” Par to viņš tika ieslodzīts. Es varu panākt šo vai šito, tas ir ļoti labi, bet kāds gars stāv aiz tā. To ir ļoti svarīgi saprast. Arī pārģērbšanās nepalīdzēja, nekas nepalīdzēja, arī tas, ka Mihu ieslodzīja, nepalīdzēja. Šis bija vārds no Dieva, ar ko ķēniņš tika brīdināts, bet viņš ignorēja. “Tu neatgriezīsies, tas ir melu gars 400 praviešu mutē.” Nē, vēl slikti izturas, un pats jau juta būtībā, kāpēc Ahabs tur zvērināja. “Tu tiešām patiesi runā,” domājot, ka vienmēr slikti runā. Ahabs, kā personība Bībelē, bija vienu brīdi uz vienu pusi, pēc tam uz otru pusi, viņš bija apprecējies ar Jezebeli, viņš klausīja visiem citiem niķiem, kas saistībā ar elku kalpību, un tad viņš bija starp Dievu un Baālu. Un tā viņš dzīvoja to dzīvi, darīja dažādas cūcības. Pat šajā brīdī viņš varēja tikt izglābts, viņš nepaklausīja tam, ko pravietis teica, tika atklāts caur Garu pazīšanas dāvanu. Lūk, Gara pazīšanas dāvana – tie ir maldi, un šis viens, kas runāja patiesību.

Efezas draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kas tur labajā rokā septiņas zvaigznes un kas staigā septiņu zelta lukturu vidū: Es zinu tavus darbus un pūles, tavu pacietību un ka tu nevari panest ļaunus cilvēkus un esi pārbaudījis tos, kas saucas par apustuļiem, bet nav, un esi atradis tos par melkuļiem. (Atklāsmes grāmata 2:1-2)

Te nav runa par to, ka mums citos cilvēkos kaut kas jāmeklē, bet draudzes pirmsākumos gandrīz visas šīs te vēstules ir par garu pazīšanu, kas darbojās draudzēs, lai draudzes varētu funkcionēt. Tika apkarotas dažādas viltus mācības, kas noliedza to, ka Jēzus ir augšāmcēlies, tur bija dažādas tās mācības un dažādi novirzieni. Tieši tiek uzsvērti maldu gari. Pašai draudzei ir dota šī dāvana, lai draudze varētu sekot Svētajam Garam, lai var veselīgi augt Svētajā Garā, lai cilvēki var augt, pilnveidoties un izpildīt savu misiju virs zemes, tāpēc ir Gara dāvanas. Šīs Gara dāvanas acīmredzami darbojās apustuļos.

Mēs mācījāmies par gudrības vārdu, atziņas vārdu un garu pazīšanas dāvanu. Atziņas vārds pārdabiski zina informāciju, gudrības vārds redz būtību informācijai, notikumam un pārdabisku risinājumu no Dieva, ko dabiski nevarētu izdarīt, un garu pazīšana – izšķirt, kāds gars stāv aiz notikuma. Neviens nav pasargāts, ka mūs var lietot pretinieks, ka mēs dodam vietu miesai, cilvēcīgam garam, tas ir normāli, bet dodam vietu arī ļauniem gariem. Tas nenozīmē, ka kāds ir slikts, tas nozīmē, kā Dāvids saka: “Es turos pie Tava vārda, un meklēju Tavu vaigu!”

Ir svarīgi meklēt To Kungu. Rūpēties par gara augļiem un tiekties pēc Gara dāvanām. Meklējiet To Kungu, un tad arī Dievs dos Gara dāvanas! Un tev daudz jāliek sevī Dieva vārds, jābūt veselīgai izpratnei – nevis burts, bet Gars.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Svētā Gara dāvanas. 2. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija