Agnesei vairāk nekā pirms trim gadiem sākās sāpes rokās, tas turpinājās līdz daļējam plaukstas kustību zudumam.
Šīs slimības dēļ meitenei nācās pārtraukt mācības universitātē un atteikties no sporta aktivitātēm. Situācija brīžiem šķita gaužām bezcerīga, jo veiktā ārstēšana nedeva pārliecinošu efektu. Taču Agnese savu dziedināšanu ir saņēmusi, ticot un lūdzot Dievu.
Agnese stāsta par savu saslimšanu: ”Pirms apmēram trim gadiem man labajā rokā parādījās trulas sāpes, kas pastiprinājās, kustinot plaukstas locītavu un sevišķi īkšķi. Tā kā sāpes nebija izteikti stipras, tad īpaši nesatraucos. Turklāt pēc analīžu nodošanas mans ārsts teica, ka nekādu nopietnu izmaiņu rezultātos nav. Vienīgais ieteikums, ko ārsts deva, bija lietot aptiekā nopērkamas sildošās ziedes, taču tās sāpes noņēma tikai daļēji uz īsu brīdi un par nožēlu nekādu paliekošu efektu nesniedza. Centos sadzīvot ar šo situāciju un nesatraukties, jo cerēju, ka sāpes kaut kādā brīdī pašas par sevi pāries. Taču tā nenotika. Sāpes kļuva tikai stiprākas un tām pievienojās arī tūska. Šajā brīdī saslimšana ļoti sāka traucēt manai ikdienai. Es strādāju reanimācijas nodaļā un mācos par ārstu, un šajā profesijā ir nepieciešams rakstīt un izmeklēt pacientus. Pienāca brīdis, kad bez asarām acīs nespēju paveikt savus pienākumus. Mācībās negāja labāk, jo kāda eksāmena laikā manu roku sarāva krampjos tā, ka nespēju vairs pakustināt īkšķi.”
Slimības rezultātā Agnese darbā paņēma slimības lapu, bet mācībās tika nokārtots akadēmiskais gads. Veselības problēmas aizgāja tiktāl, ka viņai bija nepieciešama citu palīdzība, lai apģērbtos un paēstu. Ārsti ieteica nēsāt ortozi – speciālu stabilizējošu pārsēju rokai. Tās dēļ roka svīda, niezēja un īkšķis izskatījās kā izgriezts uz otru pusi. Traumatologi ieteica steidzami veikt operāciju, lai izvairītos no tālākas muskuļu atrofēšanās. Agnese no operācijas ļoti baidījās, jo pašai nebija pārliecība, ka tas problēmu atrisinās. Jaunā meitene bija neaprakstāmi priecīga, kad kāds ārsts piedāvāja veikt speciālu injekciju, bet diemžēl tā nepalīdzēja tikt vaļā no simptomiem.
Savu atrisinājumu Agnese saņēma, sākot apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei”. Agnese ienāca draudzē pēc neformālā pasākuma apmeklēšanas, uz kuru uzaicināja kursabiedrene. Vēlāk viņa sāka apmeklēt arī mājas grupiņu un dziedināšanas dievkalpojumu.Tās vadītāja Agnesi iedrošināja lūgt un ticēt, ka viņa var saņemt dziedināšanu no Dieva. Jaunā meitene to pieņēma un sāka meklēt Bībelē Dieva apsolījumus. Agnesi īpaši uzrunāja Rakstu vieta no Jesajas grāmatas 53:5 „(..) ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti”. Par meiteni lūdza arī vadītāja un pārējās mājas grupas dalībnieces, kuras ieteica apmeklēt draudzes rīkoto semināru jeb inkaunteru.
Agnese turpina, stāstot par piedzīvoto: ”Braucot uz inkaunteru, es roku daļēji nevarēju kustināt stipro sāpju dēļ. Klausoties semināra pirmās tēmas, pieņēmu grūtu lēmumu – noņemt ortozi, kas saturēja manu roku, un ļaut Dievam izdarīt brīnumu. Pēc ortozes noņemšanas bija tik stipras sāpes, ka pirmajā naktī nespēju aizmigt, taču man par pārsteigumu otrajā dienā sāpes jau bija pazudušas. Bet trešajā dienā es jutos jau tik labi, ka varēju spēlēt volejbolu. Kādreiz tikai daļēji funkcionējošā roka bija vesela, tomēr vēl nespēju īsti labi kustināt labo plaukstu, tādēļ turpināju lūgt un ticēt.
Augusta dziedināšanas dievkalpojumā saņēmu pilnīgu dziedināšanu. Kad mācītājs lūdza, mani pirksti sāka raustīties, un beidzot spēju pakustināt savu īkšķi bez problēmām. Sapratu, ka esmu dziedināta! Jau tajā dienā autobusā varēju turēties pie atbalsta stangām ar pilnu plaukstu. Uzticoties Dievam, es piedzīvoju Viņa dziedinošo spēku! Tagad mana roka izskatās tā, it kā nekad nebūtu bijušas ar to problēmas. Nav ne sāpju, ne tūskas un nekādu grūtību kustināt plaukstu vai īkšķi. Devos pie ārsta, kurš atzina, ka patiesi ir notikušas pārmaiņas un mana roka ir vesela.
Tagad man nav problēmu pašai par sevi parūpēties un vairs nav jālūdz citu cilvēku palīdzība, lai apģērbtos, paēstu vai rakstītu. Daru pilnīgi visus sīkumus, kas kādreiz man sagādāja grūtības. Varu turpināt mācīties universitātē un strādāt slimnīcā. Esmu pilnvērtīgi atsākusi treniņus, nebaidoties piepūlēt rokas.
Notikušais mani pārsteidz. Šī slimība ir prom kā nebijusi, pateicoties Dievam. Viņam tiešām nav neiespējamu lietu! Dieva vārds ir dzīvs un Bībelē rakstītie apsolījumi ir reāli, ja vien spējam tos pieņemt un noticēt. Es paļāvos, lūdzu Dievu un Viņš mani dziedināja, tādēļ iesaku arī tev griezties pie Dieva un piedzīvot Viņa brīnumus darošo spēku savā dzīvē.
Agneses Timmermanes liecību pierakstīja Pēteris Plakans un Līga Paņina
