„Piecu gadu laikā, kamēr mācījos augstskolā, mani apgādāja vecāki,
un es pat necentos atrast kaut vismazāko iespēju gādāt pašai par saviem izdevumiem. Man gan bija daži pagaidu darbiņi, bet tie spēja nodrošināt nelielu papildus „kabatas naudu”. Līdz pat 24 gadiem vēl nebiju kļuvusi patstāvīga, lai rūpētos par savām finansēm.

Pēc studiju 3. kursa pa vasaru sāku strādāt savā profesijā dzimtajā pilsētā Bauskā. Tā bija pirmā reize, kad oficiāli tiku pieņemta darbā. Tā kā skolā bija brīvdienas, tad darbs mācībām netraucēja. Biju ļoti apmierināta par iespēju nostiprināt zināšanas un iegūt jaunu pieredzi. Tomēr, kad mācības atsākās, par darbu vairs nedomāju, un manus izdevumus turpināja segt vecāki. Es biju pieradusi, ka vienmēr, kad naudas maciņā nav, varu piezvanīt mammai vai tētim un palūgt, lai kādu summiņu pārskaita. Taču iekšēji tas šķita nepareizi, ka es – jau pilngadīgs cilvēks, nespēju pati par sevi gādāt.

Apmēram pirms 2 gadiem es sāku iepazīt Dievu un apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”. Es pirmo reizi apzinājos, ka Dievs patiešām ir un ka Viņam ir lielisks plāns manai dzīvei. Rezultātā sāku regulāri apmeklēt mājas grupu un dievkalpojumus. Mana domāšana, dzīves uzskati un vērtības sāka pamazām mainīties. Es apzinājos, – ja gribu pilnvērtīgi kalpot Dievam, kļūt par nobriedušu, pieaugušu cilvēku, kurš pats ir savas dzīves noteicējs, tad man vispirms ir jākļūst patstāvīgai un jāsāk strādāt. Man piedāvāja turpināt darboties uzņēmumā, kur strādāju skolas brīvdienu laikā, un vecāki bija ļoti apmierināti ar to. Lai gan pati vēl īsti nezināju, vai patiešām gribētu strādāt un dzīvot Bauskā, taču vecāki bija izlēmuši manā vietā. Visu mūžu mamma un tētis bija par mani gādājuši, un arī tagad viņi vēlējās turpināt mani virzīt pēc sava plāna. Bet es sapratu, ka vēlos būt neatkarīga no saviem vecākiem. Man gan bija šaubas un nedrošība par savām spējām un, ja godīgi, savā sirdī īsti neticēju, ka es, necila meitene no mazpilsētas, pēc absolvēšanas varētu strādāt Rīgā. Taču es noteikti vēlējos dzīvot galvaspilsētā, jo tur ir mana draudze un mājas grupa. Rīgā es varu satikties un pavadīt laiku kopā ar šiem cilvēkiem un kalpot Dievam.

Tā nu apņēmības pilna un mājas grupas vadītājas iedrošināta, sāku meklēt darbu Rīgā. Es ievietoju sludinājumu un sāku regulāri lūgt – gan pati, gan mājas grupas meitenes, lai Dievs palīdz atrast labu darbu savā profesijā. Un –burtiski pēc dažām dienām iezvanījās telefons un man piedāvāja vakanci! Sākumā bija pagrūti iztikt ar nopelnīto, jo paralēli bija jāpabeidz mācības, un tāpēc darbam laika atlika maz. Bija tādi brīži, kad jādzīvo taupības režīmā, tomēr man bija pilnīga paļāvība uz Dievu, ka kopā ar Viņu spēšu izturēt bez citu cilvēku palīdzības. Centos no vecākiem naudu vairs neņemt un neprasīt. Tagad jau vairākus mēnešus savus tēriņus pilnībā sedzu pati. Esmu laimīga, ka Dievs ir izmainījis manu domāšanu un devis spēku noticēt sev, kļūt patstāvīgai un pašai pieņemt lēmumus par savu dzīvi. Izmaiņas notika pakāpeniski – soli pa solim, lasot Bībeli, regulāri darot pareizas lietas, pieņemot lēmumus saskaņā ar Dieva prātu un tādā veidā mācoties savādāk domāt un pieņemt Dieva apsolījumus par sevi.

Ir daudzi cilvēki, kuri ir „pieauguši” un savos 30 gados vēl dzīvo pie vecākiem, domādami, ka tas ir normāli, tāpēc esmu pateicīga, ka Dievs izmaina domāšanu un māca, kā no mazvērtīga cilvēka kļūt par pilnvērtīgu personu, savas dzīves noteicēju, kurš pats ir spējīgs sevi nodrošināt.

Bībelē ir teikts, ka „Dievs apmierinās katru manu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū”. Es ticu un paļaujos uz Viņu, un zinu, ka, ejot cauri grūtībām, Dievs palīdz mainīties. Un tas ir to vērts, jo Viņš iedrošina un dod spēku izdarīt grūtas, bet nepieciešamas izvēles, kas nosaka manu turpmāko dzīvi. Dievs ir uzticams un vienmēr gādā par cilvēkiem, kuri paļaujas uz Viņu.”

Pārsla Jankovska