Kopš Daivars ienāca draudzē „Kristus Pasaulei”, viņa dzīvē notikušas pārmaiņas.
Viens no nozīmīgākajiem piedzīvojumiem ir iegūtā brīvība no smēķēšanas, kura jauno puisi savā atkarībā bija turējusi daudzus gadus.

Skolā bez reizrēķina, dabas zinībām un citām noderīgām lietām Daivars jau trešajā klasē kopā ar saviem vienaudžiem iemācījās uzvilkt kādu dūmu skolas tualetē vai aiz stūra, kad neviens neredz. Četrpadsmit gados viņš jau pilnīgi atklāti pīpēja mājās un uz ielas, nebaidoties no mammas siksnas un ne no viena neslēpjot savu kāri uz cigaretēm.

„Toreiz barā kopā ar draugiem tas likās ļoti stilīgi”, viņš stāsta. „Vēlāk es jau smēķēju vairākas paciņas dienā. Parastās cigaretes šķita par vāju. Gribēju spēcīgāku dūmu, tāpēc rāvu tām nost filtrus, lai vairāk nikotīna un darvas tiek organismā. Pusaudža gados nodarbojos ar sportu, cilāju svarus un vairākas reizes piedalījos ārmrestlinga (roku laušanās) sacensībās Vidzemē. Tomēr intensīvās smēķēšanas dēļ no sporta nācās aiziet. Nevarēju paskriet, jo trūka elpas, visu laiku mocīja nogurums un enerģijas trūkums. No rītiem klepoju ārā tumšas krēpas, jo dažādi „mēsli”, kas manī bija krājušies ilgu laiku, lauzās uz āru.

Pavisam drīz es jau pīpēju trīs paciņas cigarešu dienā, iztērējot tam vidēji ap 200 latiem mēnesī. Vairs nespēju kontrolēt savu pīpēšanu. Viens smēķis sekoja otram. Es pirku blokiem lētās krievu kontrabandas cigaretes. Turklāt bieži lietoju arī alkoholu, un tad skaitam jau vairs nebija nozīmes. Šajā laikā es strādāju transporta uzņēmumā. Reiz, kad aizpīpēju kārtējo cigareti, mans kolēģis aizrādīja: „Tu taču nupat kā smēķēji!” Tieši tobrīd sāku saprast, ka tā ir nopietna problēma manā dzīvē. Smēķēšana bija kļuvusi par mokošu ieradumu, kas vairs nesniedza nekādu baudījumu, bet turēja savā varā un es arvien skaudrāk apzinājos, ka saviem spēkiem no šīs atkarības netikšu vaļā”.  

Vairākkārt Daivars mēģināja smēķēšanu uzveikt paša spēkiem, taču bez rezultāta. „Reizēm tiešām izdevās cigarešu patēriņu samazināt uz kādu laiku, taču tā, ka nepīpēju vispār, nebija nekad”, viņš saka. Pirmā uz draudzi „Kristus Pasaulei” atnāca Daivara mamma, tad viņa nākamā sieva. Pēc tam, ziņkārības dzīts, arī Daivars atnāca uz dievkalpojumu.

„Dievam es ticēju, taču nekādu personīgu attiecību man ar Viņu nebija. Nolēmu – jānāk apskatīties, kas te notiek. Man uzreiz šeit iepatikās, un kopš tās reizes es neesmu izlaidis nevienu dievkalpojumu un mājas grupiņu. Arvien vairāk, iekļaujoties šajā draudzē, es redzēju, ka šeit ir daudzi, kuri tikuši no šī netikuma vaļā un vairs nesmēķē. Pamazām sāku ticēt, ka arī man ir iespējams kļūt brīvam Kristū. Kādas pāris nedēļas es vēl turpināju smēķēt, bet tad sapratu, ka ticībā un paļāvībā uz Dievu ir pienācis laiks uzsākt cīņu ar šo gadiem ilgušo atkarību.”

Mājas grupas lūgšanu vajadzību sarakstā Daivars ielika arī savējo – pilnīga atbrīvošana no nikotīna atkarības. Par viņa brīvību lūdza gan grupiņā, gan arī viņš pats. „Katru dienu es apliecināju, ka Jēzus ir nomiris par mani un ar Savām asinīm atpircis no tabakas varas. Kādu vakaru sazvanījos ar savu draudzeni. Pirms tam dievkalpojumā mācītājs svētrunā bija teicis šādus vārdus: „Miesa ir stulba!” Šī frāze mūs abus ļoti uzrunāja. Tieši tajā reizē mēs nonācām pie kopēja lēmuma – vai nu tagad, vai nekad. Taču uz galda vēl bija aizsākta cigarešu paciņa un man ienāca prātā doma: „Nu vēl šīs, pēdējās…” Bet tad manā prātā atausa doma, ka šis ir mans laiks, kas man dots no Dieva. Tad es sev teicu: „Viss, es vairs nepīpēšu!”

„Sākumā likās, nu tikai būs cīņa! Bet Dievs vienā mirklī paņēma daudzus gadus ilgušo atkarību nost. Kad kopā ar kolēģi braucu mašīnā, viņš visu laiku pīpēja, bet man nebija pat kārdinājuma uzsmēķēt. Tas tiešām bija Dieva brīnums!”

Nopietni kārdinājumi nāca pēc divām nedēļām. Daivars saka: „Kādas piecas dienas ļoti gribējās pīpēt. Taču par mani lūdza visa mājas grupa. Arī vadītājs šajā laikā bieži zvanīja un uzmundrināja. Tā kopīgiem spēkiem mēs uzvarējām!

Tagad es jau ilgāku laiku nesmēķēju. Man ir daudz vairāk enerģijas un laba pašsajūta. Jūtos možs un gribu atsākt sportot, jo fiziskas aktivitātes man ļoti patīk. Agrāk, tiklīdz no rīta atvēru acis, tā gāju uz balkonu uzpīpēt. Tagad, tiklīdz pamostos, eju lūgt Dievu un lasu Bībeli. Man ir uzlabojies miegs un ēstgriba. Jūtos arī fiziski daudz stiprāks. Smēķēšana ir cilvēkam pilnīgi nevajadzīga lieta, un Jēzus mūs no tā atbrīvo, ja vien mēs paši ticam un aktīvi cīnāmies par savu brīvību! Ja tu vēl esi nikotīna vergs, tad notici, ka Jēzus var un grib atbrīvot tevi no šīs atkarības. Lūdz, tici un paļaujies uz Dievu!”

Daivara Runča liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums