Vai tu esi pieņēmis Svēto Garu? Vai tev ir svaidījums un spēks? Ir.
Un mūsu galvenais uzdevums ir redzams šajā Rakstu vietā.

“Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināt. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka evaņģēlijs 16:15-20)

Mums nevajag brīnumus brīnumu pēc. Tu vari tam nepiekrist, bet tā ir patiesība, jo Jēzus to māca. Kad Jēzus tika kārdināts, velns Viņu uzveda tempļa jumta galā un teica: “Laidies zemē, jo Bībele saka, ka eņģeļi Tevi uz rokām nesīs tā, lai Tava kāja pie akmens nepieduras.” Jēzus atteicās un teica: “Tev nebūs To Kungu, savu Dievu, kārdināt.” Kāpēc Jēzus atteicās? Jēzus neatnāca nozīmēties. Viņš neatnāca brīnumu pēc, bet TEVIS DĒĻ! Mums vienmēr jāpatur prātā pats svarīgākais – citi cilvēki. Kad mēs ejam pie cilvēkiem, tad arī Dievs mūs pavada, piepilda un rāda brīnumus, un tad tas viss ir normāli, bet, ja tas ir tikai brīnuma vai izpausmes pēc, tad tas mums neder.

“Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8 )

Svētā Gara nākšanas un svaidījuma mērķis ir citi cilvēki – tas, ka mēs ejam pie cilvēkiem. Bet mēs nevis vienkārši ejam, bet darām par mācekļiem.

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Tas ir precīzi par mūsu draudzi. Mīļie līderi, palīgi un topošie līderi, jūs esat vislabākajā vietā Latvijā! Daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu, saka Dieva vārds. Kāpēc nav daudz izredzētu? Tāpēc, ka nav atsaukušies aicinājumam. Viņi ir dzirdējuši aicinājumu, bet nav tam atsaukušies. Ir pareizi, ka mēs lūdzam Dievu: “Dievs, izsūti strādniekus Savā pļaujamajā!” Mums ir jālūdz par to. Bet mums ir arī jāatsaucas aicinājumam un pašiem jāiet. Nav nekā cita pēc tam, kad tu esi iepazinis Dievu. Jā, tu vari baudīt dzīvi, jā, tu vari baudīt visu to, ko Dievs tev sniedz, ir tikai viena nianse – bauslis: Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Šajā bauslī nav runa tikai par brāļu mīlestību. Šeit ir runa arī par mīlestību pret cilvēkiem, kuri ir pazuduši. Jēzus ir nācis, lai uzmeklētu un glābtu pazudušos. Jēzus saka: “Es esmu pasaules gaisma. Es esmu nācis, lai uzmeklētu un glābtu pazudušos.”

“Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs?” (Lūkas evaņģēlijs 15:4)

Katrs gans ies un meklēs pazudušo avi. Un tās avis, kuras vēl nav avis, ir cilvēki pasaulē, un šiem cilvēkiem ir jākļūst par Dieva avīm. Un tas ir mūsu uzdevums. Mēs esam daudz, un pavisam drīz mēs būsim tūkstotis, divi tūkstoši un trīs tūkstoši! Un tad, kad es jau būšu lielā vecumā, aiz manis paliks jaunā paaudze, sagatavota turpināt šo darbu. Ar mani būs kā ar Viljamu Būtu, – pie sienas bildīte, un cilvēki teiks: “Re, šis onkulis nodibināja šo draudzi.” Lai tā ir! Man nekas nav pretī, un es pat tā gribētu. Kad es biju ciemos pie Dāga Hevarda-Milla draudzes bīskapa Ričarda Erī, ieejot kabinetā redzēju lielu ekrānu, kurā rādīja Dāga Hevarda-Milla svētrunas ierakstu. Gāju tālāk un redzēju lielu bildi ar Dāgu Hevardu-Millu. Viņi ļoti ciena savus līderus. Viņiem ir tāda kārtība, un, acīmredzot, tas, ka viņi ciena savus līderus, ir iemesls, kāpēc viņi aug. Tieši tāpēc viņi spēj aizsniegt cilvēkus. Kad kāds skatās uz dažiem manas grupas līderiem, kuriem jau ir glābti simts un vairāk cilvēki, viņš var padomāt: “Lūk, viņi ir īpaši. Viņi ir kaut kā īpaši dzirdējuši aicinājumu.” Varbūt kāds arī ir īpašā veidā dzirdējis aicinājumu, taču ir pagājuši divpadsmit gadi kopā. Ir cilvēki, kuri šeit ir no paša sākuma. Kādi cilvēki iesāk kalpošanu un jau pēc pusgada gaida, ka viņiem viss būs. Draugs, tev prāta vēl nav tik daudz, lai tev viss būtu. Ir jāpaiet laikam. Ja tu gribi būt ķirbis, tad augsi ātri. Ja tu gribi būt ozols, tad tu augsi lēni kā ozols. Tāpēc nenokar degunu! Tev viss labākais vēl priekšā! Tu esi ozols! Pagaidām vēl ozoliņš, bet būsi ozols. Vienreiz dzirdēju, ka kādu vīru nosauca par Dainīti. Sieva atbildēja: “Man nepatīk, ka manu vīru sauc par Dainīti.” Vīrs ozols! Bet ozoli neaug vienā dienā. Tāpēc mums ir nepārtraukti jāstrādā, lai audzētu stādus par ozoliem. Šo divpasmit gadu laikā draudzē ir ienākuši cilvēki, kuriem nu jau ir simts, sešdesmit un septiņdesmit cilvēku. Ir pagājis laiks. Tas laiks, kad mēs augām, nav tas pats laiks, kas ir tagad. Jo bija daudz lietu, kuras agrāk man nebija zināmas un kuras es līdz galam nebiju sapratis. Nebija noregulēta sistēma un daudzas citas lietas draudzē. Mācība nebija skaidri definēta. Mēs augam kopā, un cilvēki vienkārši seko.

Gideons

“Tā kā Midiāna dēļ Israēls ļoti panīka, tad Israēla bērni sauca pēc Tā Kunga palīdzības. Un notika, kad Israēla bērni piesauca To Kungu Midiāna dēļ.” (Soģu grāmata 6:6-7)

Situācija bija šāda. Izraēls bija panīcis, jo midiānieši nepārtraukti postīja viņu zemi. Vietējie iedzīvotāji slēpās alās, tāpat kā kristieši slēpjas šajā laikā. Raža tika postīta, viss tika izlaupīts. Gideona tēvs bija kaut kas līdzīgs pagānu priesterim. Baala altāris bija viņa pagalmā. Viņa dēls, Gideons, kūla kviešus vīna spiedē. Kāpēc vīna spiedē? Tāpēc, lai noslēptu šo ražu un neatdotu visus nodokļus, ko prasīja sveštautieši. Bija slikta situācija, bet ir rakstīts, ka izraēlieši šajā situācijā sauca uz To Kungu. Tas bija arī gadījumā ar Mozu, kad izraēlieši sauca pēc Dieva. Arī šajā tēmā mēs pie Gideona redzam, ka pati tauta lūdza Dievu pēc glābšanas. Tāpēc vēlreiz varu atkārtot, ka lūgšana ir primāri svarīga. Dziedot himnu “Dievs, svētī Latviju”, pat negribot cilvēki lūdz Dievu. Varbūt tikai tāpēc vien, ka mums ir tāda himna, Dievs īpaši Latviju svētī. Jā, cilvēki ir izbraukuši, jā, cilvēku skaits ir samazinājies, tomēr, ja salīdzina, kas šodien notiek pasaulē un pie mums, tad var secināt, ka pie mums ir tīri labi. Globālisti un genderisti ar mums netiek galā. Varbūt tāpēc, ka mēs saucam uz Dievu? Kad tauta sauc uz Dievu, Viņš glābj. Kā Dievs glābj? Vai Viņš pats atnāk, bruņojies un tankā? Nē. Ir rakstīts, ka Viņš paceļ cilvēkus. Dievs aicina un paceļ cilvēkus. Kad Gideons kūla kviešus, Tā Kunga eņģelis viņam parādījās.

“Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās un sacīja: “Tas Kungs ir ar tevi, tu stiprais, varenais vīrs!”” (Soģu grāmata 6:12)

“Tas Kungs ir ar tevi!” Dievs Gideonam parādījās pārdabiskā veidā. Viņam bija pārdabisks aicinājums, Mozum bija pārdabisks aicināums, bet Jozua nebija pārdabiska aicinājuma. Šajā gadījumā Dievs pārdabiski parādījās Gideonam. Bet man ir jautājums – kāpēc Gideonam, nevis viņa tēvam? Kāpēc ne tam, kurš ir ar dzīves pieredzi, kuram ir resursi un kurš savā pilsētā ir cienījams vīrs, kuram ir amats un viss, lai viņš tam būtu piemērots? Bet Dievs aicināja Gideonu, kurš vīna spiedē kūla kviešus. Man gribās domāt, ka Dievs uz cilvēkiem skatās pavisam citādāk, nekā mēs paši. Citādāk, nekā mēs paši par sevi domājam, un citādāk, nekā mēs paši redzam citus. Lūk, kāpēc Dievs aicināja Gideonu un neaicināja viņa tēvu – acīmredzot, Dievs redzēja Gideonu par piemērotu.

Tas ir Dieva aicinājums. Viņš izvēlās. Tā Kunga enģelis parādījās un sacīja: “Tas Kungs ir ar tevi, stiprais un varenais vīrs,” bet Gideons Viņam sacīja: ”Piedod, mans Kungs, bet vai Tas Kungs tiešām ir ar mums? Kāpēc mums ir visas šīs bēdas uznākušas? Un kur ir visi tie brīnumu darbi, par kuriem mūsu tēvi bija stāstījuši, sakot: Tas Kungs, kas mūs izveda no Ēģiptes zemes? Bet tagad Tas Kungs mūs ir atstūmis un nodevis Midiāna rokā. Tad Tas Kungs pagriezās pret viņu un tam sacīja: ”Ej ar šo savu spēku un izglāb Izraēlu no Midiāna rokas.” Bet Gideons turpināja: “Piedod, Kungs, bet ar ko lai es izglābju Izraēlu? Redzi, mana dzimta ir nabaga, bet es pats esmu jaunākais sava tēva namā.” Un Tas Kungs Viņam sacīja: “Tāpēc, ka Es būšu ar tevi, tu sakausi Midiānu kā vienu vienīgu vīru.” Tad viņš sacīja: “Ja es esmu atradis labvēlību Tavās acīs, dod man zīmi, ka Tu tas tiešām esi, kas ar mani runā.” Par Gideonu ir rakstīts, ka viņš bija no nabagākās cilts un no nabagākās dzimtas, visnevarīgākais.

Esi redzējis multeni “Dāvana visvājākajam”? Zaķītis mežā raudāja, jo visi viņam darīja pāri – lapsa darīja pāri, vilks darīja pāri, lācis un citi darīja viņam pāri. Un tajā brīdī lauva pavisam citā valstī skatījās raidījumu “Dzīvnieku pasaule” un redzēja, ka zaķītis zem eglītes trīc un raud. Un viņš nolēma zaķīti pārsteigt – aizsūtīja dāvanu “visvājākajam”. Un mežā no helikoptera ar izpletni nolaidās kaste, uz kuras rakstīts: dāvana visvājākajam. Un pastnieks dzenis iznēsāja ziņu: “Dāvana, dāvana visvājākajam!” Tad mežā sākās cīņa: “Kurš ir pats vājākais? Lapsa visvājākā? Vilks visvājākais?” “Pieskaries man,” lapsa teica zaķītim, viņš pieskārās lapsai, lapsa nokrita zemē: “Vai! Redzi, es esmu visvājākā!” Sākās cīņa par dāvanu. Un kāds no šiem zvēriem uzvarēja. Viņi atlauza kasti, izbira daži āboli un izkāpa lauva. Lauva kopā ar zaķīti, skaistas mūzikas pavadījumā, aizgāja. Zaķītis kopā ar lauvu bija drosmīgs. Pārējie meža zvēri respektēja zaķīti, un zaķītis visiem piedeva. Zaķītis bija labs, jo viņam bija lauva. Tieši tāpat bija Gideonam. Tu esi mazākais un vājākais? Ar ko lai tu izglāb cilvēkus? Kas tu tāds esi? “Tāpēc, ka Es būšu ar tevi,” Dievs saka. Un ar visiem cilvēkiem, kuri ir tavās grupās, Tas Kungs ir ar viņiem! Kāpēc šodien šeit ir draudze? Tāpēc, ka Tas Kungs ir ar mani! Tāpēc, ka Tas Kungs ir ar jums! Tas Kungs ir ar tevi! “Tas Kungs ir ar mums,” – atslēgas vārdi.

Kad Dievs aicina, Viņš saka: “Es būšu ar tevi!” Gideonam ar to nepietika, viņš teica: “Nu, ja tiešām Tu būsi ar mani, dod man zīmi!” Dievs deva zīmi. Nu, ar zīmēm ir tā – var jau mēģināt prasīt, bet, manuprāt, tas ir lieki, jo Dieva aicinājums ir skaidri rakstīts Dieva vārdā: “Ejiet un dariet par mācekļiem.” Bet šajā gadījumā Gideons prasīja zīmi un to arī saņēma, un saprata, ka Tas Kungs tiešām viņu sūta. Nav svarīgi, ko tu pats par sevi domā, Dievs skatās uz tevi citādi. Viņš saka: “Jebkādā stāvoklī, jebkādā vecumā, jebkādā sociālā stāvoklī, jebkādas tautības, jebkādā finansiālajā stāvoklī.” Ja Tas Kungs tevi aicina, tad atsaucies. Viņš ir ar tevi, un tu spēsi izpildīt aicinājumu. Tu spēsi izpildīt aicinājumu, jo Tas Kungs ir ar tevi! Tas Kungs ir ar tiem, kuri iet aicinājumā! Viss, kas ir vajadzīgs, – iet aicinājumā! Atslēgas vārdi: “Es esmu ar tevi, un tu spēsi!”

Elīsa

Kad tu lasi Dieva vārdu, vai Elīsa tev simpatizē? Man jā. Ir vēl citi, kuri vairāk simpatizē, bet Elīsa arī. Elīsa bija tas, kas saņēma divkāršu svaidījumu, salīdzinājumā ar savu mācītāju. Kā Dievs aicināja Elīsu? Par Eliju un Elīsu ir rakstīts 2. Kēniņu grāmatas 2. nodaļā, bet pirms tam ir rakstīts, ka pravietis Elija aicināja Elīsu, kurš ara ar divpadsmit pāriem vēršu, un tas norāda uz to, ka viņš bija ļoti bagāts vīrs. Elīsa bija bagāts cilvēks. Viņam garām gāja Elija, uzmeta savu apmetni viņam un teica: “Seko man!”

“Un viņš devās ceļā no turienes un sastapa Elīsu, Safata dēlu; tas ara ar divpadsmit pāriem vēršu, kas visi gāja viņam pa priekšu, bet viņš pats bija pie divpadsmitā jūga. Tad Elija gāja tam garām un uzmeta viņam savu apmetni.”

(1. Ķēniņu grāmata 19:19)

Elīsa devās atpakaļ savā namā un nokāva divus vēršus kā upurus, un atstāja savu bagātību. Viņš atstāja visu un sekoja Elijam. Dievs norādīja Elijam uz Elīsu, sakot: ”Svaidi Elīsu, aicini Elīsu!” Kad mēs aicinām un ceļam jaunus vadītājus un līderus, mums kā vadītājiem ir ļoti svarīgi, ka pats Dievs mums pasaka, kuri būs tie cilvēki, kuri jāaicina. Es tiešām nemāku izskaidrot, kā Dievs to pasaka, bet šie pravieši senos laikos dzirdēja Dieva balsi. Kad Jēzus aicināja Savus mācekļus, pie kā mēs arī nonāksim, Viņš uzkāpa kalnā un lūdza Dievu. Tu esi lasījis šo rakstvietu? Viņš uzkāpa kalnā un visu nakti pavadīja laiku lūgšanās, un pēc tam sauca tos, kuri paši gribēja, tos, kurus Viņš izredzēja par apustuļiem – divpadsmit mācekļus. No lielā mācekļu pulka Viņš izredzēja divpadsmit, kuri būs pamatvadītāji. Kā Viņš to izdarīja? Pirmkārt, pavadīja nakti lūgšanās. Tāpēc, pirms aicināt, ir jāpavada laiks lūgšanās un jādzird no Dieva, kuri būs tie cilvēki, kurus tev jāuzrunā un jāpasaka viņiem: “Draugs, tu esi aicināts, tu būsi mācītājs, tu kalposi, turies pie manis un viss būs kārtībā.” Viss ir ļoti vienkārši, es mācu Bībeli. Es mācu Dieva vārdu, un būs daudz un dažādas personības, kuras dažādos veidos ir aicinātas. Elīsa tika aicināts tieši tā un kļuva par Elijas sekotāju. Bībelē var lasīt, ka ķēniņš Jošafats jautāja pēc pravieša, kurš varētu viņam pateikt Dieva gribu. Un viņam atbildēja: “Te ir Elīsa, Šafata dēls, kas ūdeni slacīja uz Elijas rokām.”

“Un Jošafats jautāja: “Vai tad še nav kāds no Tā Kunga praviešiem, lai caur viņu mēs izjautātu To Kungu?” Tad kāds no Israēla ķēniņa galma ļaudīm atbildēja: “Še ir Elīsa, Šafata dēls, kas ūdeni slacīja uz Elijas rokām.”” (2. Ķēniņu grāmata 3:11) 

Viņi meklēja pravieti un zināja, ka Elija reiz bija, bet Elijas vairs nebija. Un kāds teica: “Šeit ir Elīsa, kas ūdeni slacīja uz Elijas rokām.” Tas nozīmē, ka viņš kalpoja viņam visās lietās. Viņš bija vienkārši māceklis, viņi staigāja visur kopā, viņš dzīvoja kopā ar viņu, viņš izdarīja jebkādus mazus vai lielus darbiņus. Viņš darīja. Kad viņš sāka darīt? Pēc tam, kad viņam uzmeta apmetni un teica: “Tas Kungs man teica, ka tu esi aicināts, tu esi svaidīts, tu kalposi, seko man!” Un viņš sekoja. Elijam bija daudz mācekļu. Viņš pārraudzīja daudz draudžu. Bet tieši Elīsa saņēma divkāršu svaidījumu un turpināja Elijas darbu. Tieši viņu izvēlējās. Un kāpēc tieši viņu? Es domāju, tieši tāpēc, ka labi slacīja ūdeni uz Elijas rokām. Draugs, par ko ir runa? Vai var aicinājumā ieiet, ja tu nevari izpildīt mazus darbiņus un mazus lūgumus? Ja tu nevari laikā atnākt uz grupiņu un sagatavot to, ko tev vadītājs ir uzticējis, vai tev kāds kaut ko vairāk uzticēs? Tam jābūt stulbam, lai viņš tev uzticētu kaut ko vairāk. Līderim jārūpējas par savu grupu. Kurš darba devējs paturēs darbā cilvēku, kurš pastāvīgi kavē un neizpilda uzdevumus? Ir organizācija un ir tās mērķi, kuri ir jāsasniedz. Tos var sasniegt tikai tad, ja visi strādā roku rokā. Ja kāds grib būt izņēmums, viņš grib apiet šo ceļu. Jēzus saka: “Esiet uzticami mazās lietās, tad Es jūs iecelšu pār lielām.” Kā tu no Dieva saproti, kurš ir īstais cilvēks? Tas ir jāsaņem no Dieva! Tas patiesībā ir ļoti vienkārši – saņemt no Dieva. Tu jau redzi, vai cilvēks ir uzticams mazās lietās. Tas, protams, nav viss, tomēr tie ir pirmie soļi. Ja cilvēks nevar iemācīties būt uzticams mazās lietās, tas nozīmē, ka viņš nebūs uzticams arī lielās lietās. Un nekādas lielas lietas viņam netiks uzticētas, kamēr viņš nebūs izturējis eksāmenu mazās lietās.

Elīsa slacīja ūdeni uz Elijas rokām. Un tagad esam nonākuši pie paša interesantākā. Elīsa ir diezgan interesanta personība. Dievs bija pateicis un atklājis ne tikai pašam Elijam, bet arī mācekļiem, ka viņš tiks paņemts prom pie Dieva, vētrā un uguns liesmās. Elija ir viens no tiem, kuru tāpat kā Jēzu un Enohu parāva Debesīs, un par Mozu vispār nav zināms, kur viņš tika apglabāts; rakstīts, ka Dievs pats viņu apglabāja. Mācekļi zināja, ka Eliju paraus, un Elija to zināja. Pirms došanās uz Debesīm, Elija deva pēdējās instrukcijas, sakārtoja draudzes lietas un gribēja nodot svaidījumu. Un Elīsa gribēja būt viņa vietā. Elīsa gribēja divkāršu svaidījumu. Elīsa gribēja paveikt vairāk nekā viņa kungs, viņa skolotājs. Viņš gribēja vēl vairāk spēka, svaidījuma rezultātus. Un Elija viņu trīs reizes pārbaudīja. Viņi gāja no Gilgalas, un Elija teica: “Lūdzu, paliec šeit, jo Tas Kungs mani sūta uz Bēteli.” Kas bija Bētelē? Bētelē bija Elijas draudze; viņam kopā bija vairākas draudzes. Viņš teica: “Es iešu uz Bēteles draudzi,” un Elīsa atbildēja: “Tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele ir dzīva, es tevi neatstāšu!” Iedomājies, ka vadītājs tev saka: “Paliec šeit, nelien klāt!” Elīsa teica: “Kā tava dvēsele dzīva, kā Tas Kungs ir dzīvs, es līdīšu tev klāt, es tevi neatstāšu! Man vienalga, ka es tev apnīku un uzbāžos. Man vajag tavu svaidījumu!” Viņš pat vēl nebija pateicis, ka grib dubultu svaidījumu, ka grib būt divreiz krutāks par savu skolotāju. To Elija vēl nezināja. Elīsa palika ar viņu, gāja kopā ar savu skolotāju, turējās blakus mācītājam, neskatoties uz to, ka viņš dzina viņu prom.

“Tad Elija viņam sacīja: “Elīsa, lūdzams, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Jēriku.” Bet tas atbildēja: “Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!” Kad viņi abi gāja uz Jēriku (..)” (2. Ķēniņu grāmata 2:4)

Trīs reizes, apciemojot vairākas draudzes, Elija sūtīja Elīsu prom, bet viņš pastāvēja uz savu: “Es tevi neatstāšu.” Aicināts cilvēks vienmēr ir līderu sapulcē, katrā grupiņā un vienmēr cenšas būt tuvu savam vadītājam. Viņš paliek tuvu pie sava mācītāja arī tad, ja viņu dzen prom, ja viņam ko skarbu pasaka. Tava daļa ir nevis apvainoties, bet tieši otrādi – līst uz vēdera. Tev nevajag cilvēku, tev nevajag līderi pašu, bet viņa svaidījumu. Īsti gan nevar nošķirt personu no svaidījuma. Kā tu vari būt tuvu? Skaties sprediķi vēlreiz. Es zinu, ka viena mūsu draudzes māsa, kurai ir daudz augļu, skatās katru sprediķi pat desmit reizes. Man ar viņu nemaz nav ļoti daudz sarunu, tikai reizēm viņai piezvanu. Ir cilvēki, kuriem vajag ļoti cieši būt kopā ar savu vadītāju, daudz runāt, draudzēties, un citiem tik daudz nevajag. Katram ir sava pieeja, bet visiem ir svarīgi būt tuvu klāt. Arī caur grāmatām un sprediķiem daudz var uzņemt, bet reālā dzīvā draudzē tev jāuzņem no sava mācītāja. Arī tajās situācijās, kad kaut kas nesaskan vai nepatīk, esi tuvu klāt. Nesen mums bija mācība par familiaritāti. Ja tu gribi iet aicinājumā, tev ir jāpieņem savs vadītājs, citādi būs karikatūra, kādas reizēm redzamas draudzēs. Cilvēki meklē, kāds ir viņu aicinājums, katrs dara kaut ko pa savam, bet draudze neaug. Tas tādēļ, ka cilvēki paši izdomā savu kalpošanu, nav svaidījuma, nav Dieva vadības. Elīsa slacīja ūdeni uz Elijas rokām. Viņš viņam bija kalps, un tieši kalpojot viņš varēja mācīties no Elijas. Vai tu zini, kā mūrnieki mācās savu amatu? Meistars, kurš visu mūžu ir bijis pieprasīts, izvēlas mācekli un nodot viņam tālāk savus noslēpumus. Kuram katram viņš tos nestāstīs un nemācīs, bet tikai tam, kurš reāli būs viņa kalps, tam arī nodos sava amata noslēpumus.

Elīsa bija neatlaidīgs, un tad Elija uzdeva viņam jautājumu, ko viņš vēlās. Elīsa atbildēja, ka vēlas divkāršu svaidījumu nekā Elijam. Vai tā ir laba vēlme? Ir labi vēlēties, lai tev būtu divreiz lielāka draudze nekā mācītājam Mārcim Jencītim. Varbūt tas var šķist nepareizi, bet es par to tikai priecātos. Lai iegūtu divreiz vairāk, tev vispirms jākļūst kā daļai no manis. Viss, ko es esmu darījis, tev arī ir jādara, un tu to varēsi izdarīt vēl labākā veidā. Tu saņem to, kas jau ir gatavs, papildini to un uzcel vēl vairāk. Vai nevarētu būt tā, ka daudzi šeit zālē sēdošie ir nākamie mācītāji? Es nerunāju par piecu cilvēku draudzi, bet gan simts cilvēku, divsimts cilvēku, trīssimts cilvēku, piecsimts cilvēku, tūkstoš cilvēku un trīs tūkstošu cilvēku draudzēm. Megadraudzes! Varbūt tu domā: “Ko tad es?!” Vai arī tu saki tā kā Mozus: “Sūti, ko sūtīdams!” Tieši to pašu teica Gideons: “Mazākā cilts, nabagākā dzimta, vai tad tiešām Tas Kungs ir ar mums?” Arī tev ir daudz jautājumu: “Kāpēc es nevaru?” Draugs, tu vari! Ej aicinājumā, sāc kalpot, un tu būsi svaidīts. “Es vēlos divkāršu svaidījumu,” teica Elīsa. Un Elija atbildēja: “Tu esi lūdzis grūti izpildāmu lietu; ja tu mani redzēsi, kad es no tevis tikšu aizrauts, tad lai tev tā notiek, bet, ja ne, tad tas nenotiks.” (2. Ķēniņu 2:10)

Viņi devās tālāk. Elija paņēma savu apmetni un sita pa Jordānas ūdeņiem. Tie pašķīrās un viņi ar sausām kājām izgāja cauri. Nāca ugunīgi rati un jātnieki, un Elīsa bija šokā, kad Eliju viņa acu priekšā paņēma Debesīs. Viņš to redzēja un saprata, ka viņam būs divkāršs svaidījums. No Elijas palika tikai apmetnis. Pārējie mācekļi iztālēm visu vēroja. Viņš paņēma šo apmetni un riskēja: “Nu, kur ir Elijas Dievs?” un sita ūdeni. Ūdens pašķīrās tāpat kā Elijam. Mācekļi to redzēja un, lūk, ko teica:

“Kad praviešu mācekļi, kas bija Jērikā, viņu iztālēm ieraudzīja, tad tie sacīja: “Elijas gars dus uz Elīsas.” Un viņi devās tam pretī un noliecās viņa priekšā līdz zemei.” (2. Ķēniņu grāmata 2:15)

Elīsa liecās Elijas priekšā, bet, kad viņš bija saņēmis Elijas svaidījumu, tad mācekļi liecās viņa priekšā. Lūk, kā tika aicināts Elīsa.

Šodien mēs apskatījām divas personības – Gideonu un Elīsu, un katrs tika aicināts citādāk. Elīsu Dievs aicināja ļoti vienkārši. Elijam Dievs pateica, lai aicina Elīsu, un viņš to aicināja, uzmetot savu apmetni. Pēc tam sekoja ilgstoša kalpošana, vienkārša ūdens slacīšana uz viņa rokām, iespējams, kāju mazgāšana, vienkārša būšana kopā un daudz kas cits. Tas bija līdz laikam, kad Elija devās uz Debesīm, un Elīsa savas neatlaidības dēļ saņēma dubultu svaidījumu. Mēs varam lasīt Dieva vārdā par visiem tiem darbiem, kurus Elīsa darīja. Viņam tiešām bija dubults svaidījums. Tajā brīdī, kad Elija aicināja, Elīsa atstāja savu bagātību un sekoja skolotājam. Tas nozīmē, ka vairāk par bagātību un vairāk par visu citu viņš vēlējās iet aicinājumā, Dieva gribā, būt tāds kā Elija un vēl krutāks.

Dievs ir labs! Ja mēs gribam iet aicinājumā, ir nepieciešams pienest upuri. Tas nav vienreizējs finansiāls upuris, bet gan daudz kas vairāk. Tas ir tavs laiks, tās ir lietas, kuras tu, iespējams, mīli vairāk par visu pasaulē. Vai tev ir tādas lietas? Dievs var paprasīt tev to atstāt, un, ja tu to neatstāj, tad nevari ieiet aicinājumā un iet tālāk. Elīsa atstāja savus līdzekļus, naudu, vēršus, savu stāvokli. Vai zini, ko tautā runāja par šiem praviešiem? Kad pravietis Jehusu svaidīja par ķēniņu, tad Jehusa biedri prasīja: “Ko šis trakais no tevis gribēja?” Tātad uz viņiem skatījās kā uz trakiem, tāpat kā tavi paziņas uz tevi reizēm tā skatās. Trakie Dievam! Atstāj visu, lai sekotu vienam trakajam, bet, sekojot vienam trakajam, tu saņemsi viņa svaidījumu. Mīļais draugs, es nerunāju no sevis, es runāju stingri no Dieva vārda. Mums vēl priekšā stāv ļoti interesanti ceļojumi Dieva vārdā – par Dāvidu, Salamanu, Jehusu, Jeremiju, Jesaju, Ecehiēlu, Jāni Kristītāju, par pašu Jēzu, par to, kā tika aicināti mācekļi, Stefans un Pāvils, Matijs, Barnaba, Sauls un vēl citi. Aicinājumam atsaukties ir gaužām vienkārši. Šis ir jau trešais sprediķis par aicinājumu, un viss, ko Dievs no tevis sagaida, ir: “Es tevi aicinu, uzmetu tev Savu apmetni, un Es būšu ar tevi.”

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Aicinājuma anatomija. 2. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija