Es ticu, jūtu un zinu, ka caur lūgšanām, kas notika, daudziem no jums nāks atbildes, risinājumi,
jaunas idejas, jauns spēks, jauns svaidījums, jauna dzīve, dziedināšana, atbrīvošana, prieks, miers, tālākais virziens un sakārtota dzīve, Jēzus Kristus Vārdā. Āmen! Dievs ir labs. Šodienas tēma – “Aicinājuma anatomija. 8. daļa”. Vakar draudzē notika lūgšanas un līderu sapulce. Līderu sapulcē svētrunas tēma bija “Aicinājuma anatomija. 7. daļa”. Šodien būs astotā daļa. Septītajā daļā bija arī lietas, kas daudziem būtu jādzird, taču vairāk informācijas bija tieši līderiem. Ja tu vakar nebiji, es nedaudz vēlos pastāstīt arī no vakardienas. Šodien, draugs, ir laba diena! Karstums – tas ir labi. Tas ir labāk nekā aukstums. Bībele saka, lai mēs labāk esam auksti vai karsti, nevis remdeni, un labāk ir karstums, nekā aukstums. Arī Dievam mums labāk ir būt karstiem, nekā aukstiem vai vēsiem. Vēsiem būt ir pavisam bīstami; kad mēs sev iestāstām, ka viss ir kārtībā, mums pašiem ir savas galvas, mēs paši darām kā vēlamies, dzīvojam kā vēlamies, kalpojam kā vēlamies, un tad mēs Bībelē atrodam attaisnojumus tam, kāpēc mēs varam rīkoties, lūk, tā, kāpēc ir jābūt tā, nevis kā draudzes mācībā, un kāpēc ir tā, kā mēs paši domājam. Tā ir remdenība, kas izraisa reliģiju. Cilvēkiem tādā remdenībā vairs nav iespējams atgriezties. Draugs, remdenība nav vienkāršs stāvoklis vai apātija. Remdenība ir tad, kad tu pats sev esi kādas lietas iestāstījis un atradis attaisnojumus tam, kāpēc tu vari rīkoties, lūk, tā. Un kad tu esi to sev iestāstījis, tad balts vairs nav balts, bet balts kļūst melns vai pelēks. Nekad nemelo sev un nemelo Dievam! Esi patiess pret Viņu. Kad tu nāc pie Dieva, tad nāc ar atvērtu un tīru sirdi. Kas Viņu meklē, tas Viņu arī atrod. Dievs pazemīgiem dod žēlastību, bet lepniem Dievs pretī stājas.

Vakar “Aicinājuma anatomijas 7. daļā” mēs izskatījām Stefana un Filipa aicinājumu. Tie bija cilvēki, kurus apustuļu uzdevumā izraudzīja mācekļi. Tā laika draudzē bija problēma. Tehnisko darbu bija ļoti daudz, un tos darīja apustuļi, tā vietā, lai tos deleģētu citiem. Apustuļiem vairs neatlika laiks kalpošanai ar vārdu un pat neatlika laiks personīgajām attiecībām ar Dievu. Viņi saaicināja citus mācekļus un teica šādus vārdus.

“Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septiņus vīrus, kam laba slava, Svētā Gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt.” (Apustuļu darbi 6:3)

Apustuļi izvirzīja kritērijus, pēc kuriem izraudzīt diakonus, kuri darīs tehniskos darbus. Bija svarīgi, lai šie diakoni būtu ar labu slavu, Svētā Gara un gudrības pilni, uzticami un ticības pilni. Tas viss ir rakstīts Apustuļu darbu 6. nodaļā. Apustuļi ļāva saviem apakškomandas dalībniekiem pašiem izvēlēties cilvēkus, kuriem apustuļi pēc tam uzlika rokas, tos ieceldami par diakoniem. Apustuļi par šiem cilvēkiem neko nezināja, jo viņi bija citās mājas grupās. Viņi uzticējās savai komandai, saviem mācekļiem, kuri izvēlējās šos cilvēkus. Tajā pašā laikā bija noteikti kritēriji un mācība, kas bija jāņem vērā, izvēloties jaunos diakonus. Pirmais kritērijs ir LABA SLAVA. Laba slava nozīmē, ka cilvēkam ir pietiekošas morālās īpašības. Cilvēks svētdienās pēc dievkalpojuma nemētājas krūmos piedzēries. Cilvēks ar labu slavu nemaina sievas un nezog. Tas ir cilvēks, kurš dzīvo svētu dzīvi. Otrā īpašība ir SVĒTĀ GARA PILNS. Svētā Gara pilns uzreiz nenozīmē to, ka tev ir Svētā Gara izpausmes. Šodien aizlūgšanu laikā daudziem bija Svētā Gara izpausmes. Tas ir labi, un mums tas ir jāpiedzīvo. Tas ir teicami, ka Dievs aizskar un ir dažādas izpausmes, bet ne pēc izpausmēm ir jāizvēlās cilvēki. Cilvēki ir jāizvēlās pēc tā, vai viņi ir pilni ar Svēto Garu. Tas, ka cilvēks runā mēlēs, vēl nenorāda uz to, ka viņš ir pilns ar Svēto Garu. Cilvēks var runāt mēlēs un tajā pašā laikā būt nekāds. Svētā Gara pilns nozīmē to, ka cilvēkam ir kalpošanas augļi. Ja laba slava nozīmē morālās īpašības, tad Svētā Gara pilns nozīmē cilvēku, kurš tiešām atved cilvēkus pie Dieva, tiešām kalpo cilvēkiem, ieņem kalpošanā savu vietu un viņa kalpošana ir normāla, redzama un auglīga. Šis cilvēks mazās lietās ir uzticams. Lūk, kāds ir Svētā Gara pilns cilvēks. Trešā īpašība ir GUDRĪBAS PILNS. Gudrības pilns cilvēks ir tāds, kurš mācās. Viņš obligāti mācīsies Bībeles skolā un obligāti izies inkaunteru. Kad draudzē notiks kādi semināri, šis cilvēks noteikti būs šeit un mācīsies. Viņš mācītāja sprediķus skatās atkārtoti. Gudrības pilns cilvēks studē Bībeli, meklē Bībeles komentārus. Viņš ir gudrs, mācās un nekad nepārstāj to darīt. Ceturtā īpašība ir UZTICAMĪBA. Šim cilvēkam var uzticēt kalpošanu. Apustuļi mācekļiem teica: “Atrodiet tādus septiņus vīrus, kuriem var uzticēt šo darbu!” Tas bija tehniskais darbs – kalpošana atraitņu namos, finansiālas lietas, cilvēku apmeklēšana mājās. Apustuļiem šo pienākumu bija par daudz, tāpēc viņi tos deleģēja. Bet tos cilvēkus, kuriem deleģēt, izvēlējās apustuļu mācekļi. Izvēlētos mācekļus apustuļi apstiprināja, uzliekot tiem rokas. Patiesi mācekļi ir tādi, kuri mācās un kuriem kalpošanu var uzticēt. Kam var uzticēt kalpošanu? Vai tu esi tas cilvēks, kurš tiešām būs māceklis? Vai tu esi tas cilvēks, kuram apustuļi var uzlikt rokas? Vai tu tiešām esi tas cilvēks, kuru Dievs lietos? Vai tu esi tas, kurš ies tālāk? Vai tu esi tas, kurš ies aicinājumā? Cilvēks, kurš iet aicinājumā, ir tāds, kurš izpilda mazos uzdevumus un ir atbildīgs mazās lietās. Ja viņš ir ielikts kārtības kalpošanā, viņš nekavēs, bet būs tur, kur jābūt. Viņš uz dievkalpojumu nāks laikā, nevis pusstundu vēlāk. Runa ir par mazajām lietām. Māceklis regulāri apmeklēs mājas grupiņas. Ja viņš brauks ceļojumā pa Baltijas valstīm, tad svētdienā būs dievkalpojumā, jo mums draudzē ir nerakstīts likums – ja tu esi Baltijas valstīs, tad svētdienā tu pavisam mierīgi vari iekāpt savā transportā un atbraukt uz dievkalpojumu. Ja tu tomēr gribi būt savā ceļojumā ilgāku laiku un nebūt svētdienas dievkalpojumā, vismaz izbrauc ārā uz Kaļiņingradu vai pāri Polijas vai Baltkrievijas robežai, vai pārcelies pāri uz Somiju. Tad tev labākajā gadījumā būs mierīga sirdsapziņa. Dievs ir labs, vienmēr labs! Piektais kritērijs ir TICĪBAS PILNS. Ko nozīmē būt ticības pilnam? Vai ticības pilns cilvēks ir pašpārliecināts āksts ar izbolītām acīm? Nē, ticības cilvēks ir pozitīvs strādnieks, kurš tic Dieva vārdam, izpilda savus uzdevumus un vienkārši strādā Dieva darbu un nebubina, ka viss būs slikti un neizplata sliktu slavu. Viņš tic, ka viss būs labi. Viss būs labi!

Vai esi gatavs dzirdēt pašu svarīgāko? Kas ir atslēga atmodai? Kāds uzreiz atbildētu, ka tā ir lūgšana. Draugs, ne tikai lūgšana. Jā, lūgšana ir svarīga, tas ir pamats. Bez lūgšanas Dievs nevar darboties, taču tas nav viss. Tu vari Dievu lūgt atsperdamies, asarās nobrēcies. Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka, ja tu nelūdz Dievu tā, ka tev asaras šķīst, un nekliedz, tad tev nekāda atbilde no Dieva nebūs. Es tevi varu sarūgtināt. Tev tik un tā nekāda atbilde no Dieva nebūs, ja tu vēl nedarīsi kādas pareizas lietas. Pareizās lietas šajā gadījumā bija apustuļu izvirzītie kritēriji. Apustuļi šos jaunos mācekļu izraudzītos diakonus, kuri atbilda kritērijiem, pasauca priekšā, uzlika tiem rokas un teica: “Tagad jūs esat diakoni. Tās pašas pilnvaras, kas ir mums, tagad ir arī jums.” Ir rakstīts, ka šie cilvēki, kā Stefans un Filips, pavisam kopā septiņi diakoni, kuriem tika uzticēti tehniskie darbi (šodien to varam saprast ar, piemēram, kārtības kalpošanu), darīja brīnumus un zīmes. Es lasu Bībelē, ka pēc laika Stefans un Filips darīja brīnumus un zīmes, viņi veica tādu pašu kalpošanu, kādu apustuļi. Stefans bija moceklis, kuru nomētāja akmeņiem. Pie tā vainīgs bija Sauls, jo pie viņa kājām nolika viņa drēbes. Stefans savā nāves dienā teica: “Es redzu debesis atvērtas un Dieva Dēlu pie Dieva labās rokas stāvam.” Šie diakoni bija Dieva vīri. Kā viņi par tādiem kļuva? Sākot ar maziem darbiem. Sākot ar šiem kritērijiem, kurus viņi izpildīja. Viņus izvēlējas un apustuļi viņiem uzlika rokas, publiski ieceļot par diakoniem un dodot to pašu autoritāti, kas bija viņiem. Pēc tam seko pats svarīgākais.

“Dieva vārds auga augumā, un mācekļu skaits Jeruzālemē stipri pieauga, un liels pulks priesteru kļuva ticīgi.” (Apustuļu darbi 6:7)

Liels skaits priesteru! Liels skaits mācekļu! Liels skaits cilvēku! MEGA, MEGA, MEGA, MEGA, MEGADRAUDZE! Āmen! Draudze “Kristus Pasaulei” katrā Latvijas ciematā, katrā pilsētā, katrā iestādē, Jēzus Kristus Vārdā! No draudzes “Kristus Pasaulei” nekur nebūs nekāda glābiņa. Tā ir kā jauns lauva – kur vien tā savas kājas liek, tur velni mūk. Nekāds Covid-19, nekāda valsts iekārta, nekāda politika, nekādi velni, nekādas iekšējas problēmas mūs nespēs apturēt! Nekas! Jo Dievs ir ar mums! Vai tu jūti to, ka Dievs ir ar tevi? Vai tu jūti to, ka Dievs ir draudzē? Dievs ir draudzē, un spēks ir draudzē. Draugs, tad, kad mēs sākam deleģēt, kad sākam pacelt un iecelt jaunus kalpotājus, kad paceļas jauni grupu vadītāji, kad cilvēki vairāk uzņemas pienākumus un sāk iet aicinājumā, lūk, tad sākas atmodas kustība! Un nav svarīgi dažādi nosaukumi: Atmodas nams, Atmodas māja, Atmodas vakari, Atmodas dievkalpojumi utt. Tam visam nav nozīmes. Sauc to, kā gribi. Bet kamēr tu nelūdz Dievu, kamēr tu necel līderus, kamēr tu neuzņemies pienākumus, kamēr mēs nesākam visi kopā strādāt, tikmēr nekāda atmoda nevar būt. Bet šeit viss ir sakustējies! Tu esi jauns lauva, kas nevienam ceļu negriezīs! Tev ir aicinājums no Dieva un tu iesi tajā! Apliecini to! Dievs ir ārkārtīgi labs!

Sauls (Pāvils)

Šis cilvēks vārdā Sauls, kurš bija vainojams Stefana nāvē, bija briesmīgs un reliģiozs cilvēks, kurš domāja, ka, nežēlīgā veidā nogalinot kristiešus un vajājot Dieva draudzi, viņš kalpo Dievam. Viņš bija pārliecināts un dedzīgs savā darbā. Viņš bija farizejs no farizejiem. Taču kādu dienu notika citādi.

“Bet Sauls, vēl draudus un nāvi šņākdams pret Tā Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera.” (Apustuļu darbi 9:1)

Iedomājies, kāds viņš bija cilvēks. “Draudus un nāvi šņākdams.” Kāds cilvēks tu biji vai esi? Draudus un nāvi šņācošs, iespējams. Dievam nekas nav neiespējams, jo neviens, neviens iedomāties nevarēja, ka šis cilvēks kļūs par populārāko apustuli un Jaunās Derības balstu. Tieši viņa vēstules Jaunajā Derībā ir visvairāk. Tieši viņš nesa Kristus mācību pilnā mērā, mācot žēlastības mācību, ka ne no darbiem, bet no žēlastības mēs tiekam glābti. Viņš ir kristīgās ticības pamatlicējs, Kristus sekotājs, kurš pats nebija bijis kopā ar Kristu, pretstatā divpadsmit apustuļiem, bet gan pazina viņus. Tajā laikā Sauls bija saņēmis vēstules no augstajiem priesteriem un devās uz Damasku, lai arestētu un vajātu kristiešus. Es domāju, ka draudze vienkārši lūdza Dievu, tāpat kā to darām mēs, lūdzot: Jēzus Vārdā, lai Covid-19 pandēmija Latviju neskar! Lai iznīkst to cilvēku sarūsējušās smadzenes, kuri spiež cilvēkus 35 grādu karstumā nesāt maskas. Lai šeit, mūsu zemē, tas neizdodas! Visi tie mērķi, kurus globālisti šeit plāno, piemēram, samazināt cilvēku skaitu un izklīdināt draudzes, lai šeit apstājas un nenotiek, Jēzus Vārdā! Āmen! Mēs vienkārši lūdzam un ticam! Dievs ir!

Šodien mēs mācāmies par Pāvila aicinājumu, jo svētrunas tēma ir “Aicinājuma anatomija”. Mēs tikko mācījāmies par to, ka Stefans un Filips tika aicināti šādi: apustuļiem bija problēma, un draudzē bija vakances. Viņi teica saviem mācekļiem: “Atrodiet normālus vīrus pēc mūsu dotajiem kritērijiem, kuri to var darīt.” Tā nu septiņi vīri vienkārši saņēma savu aicinājumu. Viņus veda priekšā, uzlika rokas un viņi pieņēma aicinājumu. Nekas pārdabisks, vienkārši uzlika viņiem rokas un iecēla. Vienkāršs aicinājums. Pāvila gadījumā ir cits stāsts. Viņš devās uz Damasku, draudus un nāvi šņākdams. Viņš bija kopā ar saviem ceļabiedriem.

“Bet, viņam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm, un, pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: “Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” Viņš jautāja: “Kas Tu esi, Kungs?” Bet Viņš atbildēja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā; celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara.” Bet viņa ceļabiedri stāvēja kā mēmi, balsi gan dzirdēdami, bet nevienu neredzēdami. Sauls piecēlās no zemes un, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi to pie rokas ieveda Damaskā.” (Apustuļu darbi 9:3-8 )

Tas bija spēcīgs piedzīvojums. Dieva gaisma viņu tā apžilbināja, ka viņš trīs dienas bija akls. Un tūlīt, pie zemes nokritis, Dieva gaismas apspīdēts, Sauls jautāja: “Kas Tu esi, Kungs?” Viens mirklis. Cilvēks, kurš šņāca draudus un nāvi, vienā mirklī nokrita pie zemes un jautāja: “Kas Tu esi, Kungs?” Pēc tam Pāvils apmetās kādā namā Taisnajā ielā. Dievs sūtīja kādu cilvēku vārdā Ananija, viņam sakot: “Ej pie Saula.” Ananija atbildēja: “Ja es iešu pie Saula, viņš mani nogalinās.” Dievs teica: “Ej! Es tevi sūtu! Uzliec rokas Saulam, lai viņš kļūst atkal redzīgs un svaidīts! Viņš saņems Svētā Gara kristību, un Es rādīšu, cik daudz viņam Manis dēļ būs jācieš. Viņš būs Mans kalps.” Ananija gāja, atrada māju, iegāja tajā, uzlika Pāvilam rokas, un viņš kļuva redzīgs. Ir rakstīts, ka no viņa acīm nokrita kā zvīņas un viņš kļuva redzīgs. Dievs tieši un nepastarpināti viņam pieskārās un aicināja, bet caur cilvēkiem viņš saņēma Svētā Gara kristību un tālākus norādījumus. Ir svarīgs gan tiešs kontakts ar Dievu, personīgas attiecības ar Viņu, gan arī kārtība draudzē, paklausība līderiem un mācītājam. Viss kopumā ir svarīgi. Tas viss mijiedarbojas. Mīli Dievu no visas sirds, dvēseles, prāta un spēka un savu tuvāko kā sevi pašu. Tātad, Dievs un cilvēki. Vai zini, ka mums slavēšanā ir horizontālais un vertikālais aspekts? Horizontālais aspekts nozīmē slavēt kopā ar citiem cilvēkiem, kopā apliecināt uzvaru. Mēs to darām kopā. Savukārt, pielūgsmes dziesmām ir vertikālais aspekts, kur esi tikai tu un Dievs. Ir svarīgi abi aspekti.

Pāvils, kurš šņāca draudus un nāvi, izmainījās vienā mirklī. Tāds ir Dievs. Draugs, kad Dievs man pieskārās, es vienā mirklī izmainījos. Pareizāk būtu teikt, ka Dievs mani izmainīja. Ir lietas, ko var izdarīt tikai Jēzus. Ir lietas, kuras var izdarīt tikai Dievs, un tikai pie tiem, kuri Viņu meklē. Bet šajā gadījumā, Sauls, kurš vēlāk tika saukts par Pāvilu, Jēzu nemeklēja. Dieva vārdā nav rakstīts, ka Pāvils meklētu Dievu. Pārdabiskais brīnums vienkārši notika, un tas ir pārdabiski. Lūk, tāds bija Pāvila aicinājums. Par viņu ir rakstīts, ka viņš tika pārdabiski aicināts. Pretēji saviem nodomiem, viņš tika pārdabiski izmainīts.

Ir tāda grāmata “Apkārt vieni vienīgi idioti”. Cilvēki, kuri to izlasīja, bija priecīgi. Tur ir aprakstīti četri cilvēku uzvedības modeļi (temperamenti), raksturojot katru tipu ar atbilstošu krāsu un izdalot katra tipa stiprās un vājās puses. Taču man ir vienalga, kāda krāsa piedēvēta katram cilvēkam, man ir sava sistēma. Ja cilvēks ir uzticams, tad viss ir kārtībā. Ko galvenokārt Dievs prasa no namturiem? Lai viņi būtu uzticami: uzticams holeriķis, uzticams flegmatiķis, uzticams sangviniķis, uzticams melanholiķis. Visi šie cilvēku tipi var būt uzticami un iet Dieva aicinājumā. Katram no mums ir savas stiprās un vājās puses, taču mēs koncentrēsimies uz stiprajām pusēm. Neteiksim: “Man ir viena vājā vieta, tāpēc es neko nevaru. Es visu mūžu strādāju ar šo vājo vietu un nespēju ar to tikt galā.” Draugs! Sāc strādāt pie savām stiprajām vietām, tad ar tām vājajām vietām kaut kā tiksi galā.

Dievs teica Ananijam: “Es viņam (Pāvilam) rādīšu, cik daudz viņam Mana Vārda dēļ būs jācieš!” Dievs aicināja Pāvilu un jau pašā sākumā viņam pateica: “Tev būs jācieš.”  Pāvils pats uzskatīja, ka tāpēc, ka viņš vajāja Dieva draudzi, tāpēc viņam arī vairāk bija jācieš. Es nezinu, vai tas bija tāpēc, taču tā Pāvils domāja, jo tās bija Pāvila attiecības ar Dievu. Ja viņš gribēja tādas attiecības ar Dievu, tad viņam tādas attiecības arī bija. Kādas katrs pats no mums grib savas attiecības ar Dievu, tādas tās arī ir. Ja viņš ticēja, ka viņam ir jācieš, tad viņam bija arī jācieš. Bet augļi, kurus viņš nesa, bija grandiozi. Mācība ir vienkārša – ja tu esi aicināts, tad tu neesi aicināts vienkārši pastaigai, bet tu esi aicināts grūtam darbam. Vai tu gribi būt aicināts? Vai tu vēl gribi iet aicinājumā? Tu esi aicināts DARBAM! Ciešanas ir daļa no aicinājuma, bet Jēzus saka šādus vārdus: “Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” Redzi, kā Jēzus saka: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu…” Kad tu mīli, tu esi gatavs uz visu. Kad tu mīli Dievu, tu to izdarīsi. Mīlestībā uz Dievu tu to darīsi un vieglāk panesīsi jebkādas ciešanas. Tāpēc Jēzus teica: “Mans jūgs ir patīkams, jo, salīdzinot ar lietām, kuras Es tev došu, un kā Es tevi svētīšu, un visu godību, kādu tu iemantosi, tev visas grūtības liksies niecīgas.” Tātad, Dieva aicinājumam nav nekā kopīga ar komfortablu dzīvi. Es domāju šodien pabeigt sludināt par aicinājumu un nākamajā reizē izdarīt kopsavilkumu par visām personām. Pāvilam bija personīga tikšanās ar Dievu, kas viņu izmainīja. Aicinājums ir saistīts ar personīgu tikšanos ar Dievu. Vienalga, vai tevi deleģēja vai izvēlējās, jebkurā gadījumā, tev personīgi ir jāsatiekas ar Dievu, personīgi jāizprot, personīgi jāpieņem, personīgi jāpārdomā, personīgi jālūdz, personīgi jāmeklē Dieva vaigs. Manu dzīvi vienā momentā izmainīja personīga tikšanās ar Viņu. Tas bija spēks, līdzīgs kā Pāvilam. Paldies Dievam, ka es akls nepaliku. Tas ir brīnums, Dievs maina cilvēkus.

Kad rudenī mēs brauksim evaņģelizācijās pa Latvijas pilsētām un ciemiem, lūgsim Dievu, lai vīruss vairs neatkārtojas, lai neaiztaisa visu ciet. Mēs brauksim evaņģelizācijās un sludināsim Dieva vārdu, un tur būs daudz mācekļu un kalpotāju, kuri kalpos, sludinās un lūgs par cilvēkiem. Dievs atbrīvos, Dievs dziedinās, Dievs glābs caur to, ko tu dari! Dievs darīs Savu darbu. Apustuļi izgāja un mācīja visās malās, izgāja un sludināja, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja, vārdu apstiprinot ar līdzejošām zīmēm un brīnumiem. Draugs, tavā kalpošanā notiks zīmes un brīnumi un dziedināšanas, un cilvēku dzīves mainīsies. Tas bija Pāvila aicinājums, bet Stefanu un Filipu vienkārši izvēlējās, jo viņi atbilda kritērijiem. Man ir izprintēti draudzes dalībnieka noteikumi. Ja tu apmeklē šo draudzi, tas ir labi, bet, ja tu atbilsti šiem noteikumiem, tad tu automātiski esi draudzes dalībnieks. Tāpat arī viņiem bija noteikumi, un Stefans un Filips vienkārši tiem atbilda. Apustuļi, Dievu pielūgdami, uzlika viņiem rokas, un viņus iesvētīja par diakoniem. Pāvila gadījumā viss bija citādi. Viņš netaisījās kļūt par mācekli, viņš neatbilda kritērijiem, bet viena tikšanās ar Dievu izmainīja visu. Tikai viena tikšanās ar Dievu. Cik dažādi Dievs aicina. Cik dažādi tas notiek. Un Pāvils tūdaļ sāka kalpot.

“(..) un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka Tas ir Dieva Dēls.” (Apustuļu darbi 9:20)

Es nesen klausījos, kā cilvēks saka: “Man pašam jāgrib atvērt grupiņu un sākt kalpot.” Cilvēks jau daudzus gadus ir draudzē un vēlas darīt daudz laba, viņam visādas lietas ir prātā, bet viena lieta gan nav prātā – ne draudzes vīzija, ne draudzes virziens. Viņš saka: “Nu, vēl jau nav mans laiks, man pašam jāsaņem no Dieva, man pašam tas, man pašam šitais. Nu, es tā nevaru, esmu mazliet slinks.” Viņš visādas teorijas uzceļ. Es klausos un tam neticu, tas viss ir slima suņa murgiPāvils tūdaļ sāka kalpot Dievam! Ja tu esi īstais, tu tūdaļ sāksi kalpot Dievam. Tu ķersi un grābsi visu, ko tu vari izdarīt. Es pēdējā laikā skatos uz diviem jauniešiem. Viņi tikai skatās, kur kaut ko izdarīt, kaut ko palīdzēt, kaut kur līdzi tikt, kaut kādu darbu iedot viņiem. Ne tikai divi tādi ir. Mēs ar vienu jaunieti pārrunājām pēdējo sprediķi, un man patika, ka viņš teica: “Es sprediķī saņēmu, ka grupiņā visiem vajag visu deleģēt.” Viņš ir jauns vadītājs. Kaut kādu sviestu katram vajagot iedot, bet lai dara. Tāda ir viņa filozofija. Dari kaut kādu sviestu, bet kaut ko dari, kļūsti aizņemts Dieva lietās! Neskaties uz tiem pļurkstiņiem, bet skaties uz darītājiem! Un vienalga, kā viņiem sanāk vai nesanāk, tas nav svarīgi, skaties uz tiem, kuri dara. Un tie, kuri dara, kļūdīsies, celsies un kritīs, bet viņi darīs. Pāvils uzreiz saņēma aicinājumu sākt kalpot Dievam. Kāpēc Stefanu un Filipu izvēlējās? Tie bija cilvēki, kuri jau bija uzticami mazās lietās, viņi jau kalpoja un bija sevi pierādījuši. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēkam uztic nopirkt cienastu un viņš pazūd ar visu naudu. Cik “atbildīga” persona. Atnāca atpakaļ un teica: “Ai, man nozaga naudu.” Var jau būt, ka nozaga, es nezinu, bet, visticamāk, ka viņš nodzēra to naudu vai kaut kur citur iztērēja. Tu nevari teikt: “Tā, viss! Vienu reizi mani piekrāpa, tagad vairāk nevienam neko neuzticēšu!” Draugs, tā ir kļūda, vajag uzticēties. Ir cilvēki, kuri saka: “Es vairs nemūžam neprecēšos, es vairs neko nedarīšu!” Ja viena bija ragana, varbūt otra būs labāka, ja vien tu pats neesi idiots. Es tagad nerunāju par precēšanos vai šķiršanos, bet principu. Turpini uzticēties cilvēkiem. Varbūt esi dzirdējis tādus tekstus: “Es vairs nemūžam to, es vairs nemūžam šito.” Turpini darīt pareizās lietas, turpini uzticēties. Vienu reizi deleģēji un neizdarīja? Nav svarīgi! Kaut vai kaut kādu sviestu, bet lai dara, tūlīt dara. Pāvils tūlīt sāka kalpot Dievam. Pāvils nesāka kalpot ar pašiem mazākajiem darbiem, viņš uzreiz sāka sludināt. Ja es padomāju par sevi, tad ar mani bija līdzīgi. Es tūlīt sāku sludināt. Ne visu es sapratu, bet es vienkārši sludināju evaņģēliju. No sākuma sludināju visiem kaimiņiem un kolēģiem, bet pēc tam publiski liku savu seju uz flaijera un sludināju.

Tātad Pāvils tūlīt sāka kalpot un viņš tieši no Dieva saņēma glābšanu un aicinājumu, bet caur cilvēku Svētā Gara kristību. Pāvils tika pārdabiski aicināts. Ja es domāju par to, kā es tiku aicināts, tad pirms es tiku aicināts, pirms es tiku pat izglābts, es jau biju ielūkojies garīgajā pasaulē. Es jau biju sapratis, ka ir garīgā pasaule, es jau biju sapratis, ka ir garīgās būtnes. Es to vienkārši jau zināju. Man bija bijuši dažādi piedzīvojumi garīgajā pasaulē. Reāli piedzīvojumi. Īsumā izstāstīšu vienu no tiem. Nakts vidū es sēdus pielēcu gultā, jo kāds ar mani runāja. Es nestāstīšu sīkumos, kā tas viss izskatījās, bet tie bija dēmoni, kas bija istabā, un dēmoni un ļaunie gari var pieņemt jebkādu formu, būt sievietes vai vīrieša izskatā, arī riebīgā vieplī. Parādīties dažādos veidos viņiem nesagādā problēmas. Es visu nakti negulēju. Viss beidzās tajā brīdī, kad ārā gailis nodziedāja. Latviešu tautas pasakām tādā ziņā ir taisnība. Es nezinu, kāpēc tā bija, bet tieši tad, kad gailis dziedāja, viss izbeidzās. Un tajā laikā, kad tas viss notika, es no savas istabas nebija izgājis ārā. Es biju kā sastindzis, diskutējot ar dēmoniem, un es biju šausmās. Dēmonu mērķis bija panākt, lai es izdaru sev galu. Viņi mani dzina pašnāvībā. Tajā pašā laikā es dzirdēju, ka daļa dēmonu ir virtuvē. Tur kaut kas gāzās un krita. Nu, protams, var padomāt, ka man bija šizofrēnija. Var padomāt, ka man vienkārši bija halucinācijas, bet nē. Es biju nobijies, un kad es no rīta beidzot saņēmos es iegāju virtuvē, visa virtuve bija izdemolēta. Pa zemi mētājās pārtika un vēl kaut kas, viss bija sajaukts. Uzmini nu, kas tas ir? Es atceros, kā es pēc tam savus piedzīvojumus stāstīju narkomāniem un saviem pudeles brāļiem. Es pavisam noteikti zināju, ka ir garīgā pasaule. Es pavisam noteikti zināju, ka dzīve pēc nāves nebeidzas, es to visu zināju, jo biju to piedzīvojis, es to visu biju redzējis. Es nekādi to nevarēju pieskaitīt pie šizofrēnijas, jo es redzēju reālas lietas. Es biju piedzīvojis reālas lietas. Zīlniece man toreiz izlika kārtis, ka es būšu kroņa maizē. Pēc dažām dienām es nonācu cietumā. Draugs, garīgā pasaule ir un dēmoni ir reāli. Dievs ir reāls un eņģeļi ir reāli. Pāvils tika izglābts pārdabiski. Kādiem cilvēkiem, kuri nāk pie Dieva, kaut kas pārdabisks ir palīdzējis ieiet aicinājumā. Padomā pie sevis, vai vai tavā dzīvē nav bijušas kādas pārdabiskas lietas.

Nomira mans vecaistēvs. Kāpēc tieši pirms tam, kad viņš nomira, es redzēju viņu sapnī? Es gribēju iet viņam līdzi, un viņš man neļāva iet līdzi. Kāpēc? Kā es varēju to just? Kas tas viss ir? Tās ir pārdabiskas lietas. Padomā pie sevis, vai nav kaut kas pārdabisks noticis tavā dzīvē, kad tu esi sapratis, ka ir garīgā pasaule. Un, galu galā, ja tā padomā, tas tev ir palīdzējis nākt pie Kristus. Mūsu draudzē apmēram puse cilvēku pacēla rokas, ka tieši pārdabiskais viņu dzīvēs bija pirms aicinājuma. Kas Pāvilu nolika uz ceļiem? Pārdabisks Dieva spēks, kaut kas pārdabisks. Pie mātes dzīvoklī es stāvēju vannas istabā un meklēju instrumentu, ar ko vēnas pārgriezt. Mani nepārtraukti mocīja velni. Viņi runāja ar mani un stāstīja dažādas pasakas. Es gribēju darīt sev galu, es ļoti nopietni gribēju izdarīt sev galu. Kad pirms tam es skrēju no savas mājas uz savas mammas māju, es zināju, ka viņa tic Dievam. Es vienkārši skrēju pa ielu, un dēmonu bari bija apkārt un ņirdza par mani. Es viņiem teicu: “Es skriešu pie savas mammas, jo viņa tic Dievam.” O, kā viņi man draudēja, kā viņi centās mani atturēt no tā un teica: “Lai nu kur, bet tikai ne uz turieni, jo tur cilvēks lūdz Dievu, tur cilvēks iet draudzē.” Es tieši uz turieni aizskrēju. Es tā sīki nevaru izstāstīt, bet man bija jāiziet uz balkona. Tas bija tik spēcīgi, ka es sāku diskutēt ar elli. Kad tu sāc diskutēt ar velniem, dzirdi viņus vai redzi viņus, agri vai vēlu viņi tevi aptīs ap pirkstu. Kāda balss visu laiku man teica: “Skaiti!” Es teicu: “Neskaitīšu, es neielaidīšos ar jums, ejiet jūs galīgi!” Es ar viņiem ļoti rupji lamājos. Bet viens no velniem vienkārši skaitīja man ausīs līdz desmit un atpakaļ. Es biju skaitījis vienu, divas stundas un jau visu dienu. Velns vienkārši skaita tev ausīs tā, ka tu sāc skaitīt līdzi, nevari neskaitīt. Tev tas vienkārši skan galvā, ka tu sāc skaitīt līdzi. Pēc tam dēmons teica: “Ej tur un dari to.” Un es gāju tur un darīju to. Viņš teica: “Ej tur iekšā.” Man bija jāiet iekšā svešā dzīvoklī. Pēc tam velns teica: “Neej pāri krustojumam – tas ir krusta veidā.” Un es negāju pāri, es gāju apkārt, ja es gāju pāri un neklausīju šai balsij, es dabūju sitienu, reālu sitienu, tieši tāpat kā fizisku sitienu. ”Tagad ej uz balkona un izlec no tā. Ej uz balkona un izlec no tā.” Un es gāju uz balkona un gribēju izlekt, un pēkšņi mans brālis stāvēja man priekšā un es nevarēju izlekt. “Ej uz vannas istabu, atrodi žileti un pārgriez sev vēnas.” Es gāju uz vannas istabu, un atkal brālis stāvēja priekšā. Tikai pēc tam, kad mani aizveda uz Straupi, iedeva miega zāles, vitamīnus, ēdienu un es normāli atgāju, es uzzināju, ka nekāds brālis tur nebija. Man nekāds brālis priekšā nestāvēja. Viņš tur nemaz nebija. Kas tas bija?

Pārdabiskais elements palīdz nākt pie Dieva. Varbūt tu esi pārdabiski piedzīvojis Dievu savā glābšanas brīdī, varbūt pirms tam, varbūt pēc tam. Pasaule to tulko dažādi, ateisti tam netic, bet es ticu. Es redzēju reālas lietas. Es redzēju, ka tajā brīdī, kad es piesaucu Jēzus Vārdu, velni sāka lūgties, lai es pārtraucu, es redzēju, kā velni krita ceļos, jo Bībelē ir rakstīts, ka visas mēles atzīsies un visas tautas kritīs Viņa priekšā ceļos un atzīs, ka Jēzus ir Kungs. Un pat velni trīc un dreb Viņa priekšā. Un, kad es aukstā un tumšā cietuma kamerā piesaucu Jēzus Vārdu, es biju uz nāves robežas, visa mana dzīve bija beigusies, taču es redzēju, kāds Dieva spēks atnāca, un tā bija pēdējā reize, kad es dzirdēju vai redzēju šādas būtnes. Un tās nebija zāles, kas to izraisīja, un tās nebija zāles, kas to novērsa, tas bija Dieva spēks! Tas ir Dieva spēks, tas ir Svētā Gara spēks! Jēzus asinīs ir spēks! Un Viņa žēlastība sniedzas līdz Debesīm. Un Viņam pieder visa vara, Viņam pieder pēdējais vārds. Uz visiem tiem, kuri pielūdz Viņu, ir Viņa asinis, un maitātājeņģelis paiet garām. Tu esi drošībā, nekādi velni un nekādi maitātāji tevi neskars. Viss būs labi. Viss tavā dzīvē būs labi. Ja tu domā, ka nebūs labi, – tavā dzīvē viss būs labi. Tavā kalpošanā viss būs labi, un citādi nevar būt.

Matijs

Apustuļu darbu 1. nodaļa. Notikumi risinās pēc tam, kad Jūda bija izdarījis pašnāvību. Apustuļi vairs nebija divpadsmit, bet vienpadsmit. Viņi visi kopā augšistabā lūdza Dievu, un Pēteris viņu vidū piecēlās un teica: “Jūda ir miris, un mums ir vajadzīgs divpadsmitais. Mums ir jādara tā, kā Jēzus gribēja. Mums ir jābūt divpadsmit apustuļiem.”

“Tāpēc vienam no tiem vīriem, kas ar mums kopā gājuši visu to laiku, kad Kungs Jēzus pie mums nācis un gājis, sākot ar Jāņa kristību līdz tai dienai, kad Viņš no mums tika uzņemts debesīs, vienam no tiem līdz ar mums jākļūst par Viņa augšāmcelšanās liecinieku.” Un tie izraudzīja divus, Jāzepu, sauktu Barsabu, ar prievārdu Justs, un Matiju. Un, Dievu pielūguši, viņi sacīja: “Kungs, Tu visu siržu pazinējs, rādi, kuru no šiem abiem Tu esi izredzējis uzņemties kalpošanu un apustuļu darbu, ko Jūda ir atstājis, lai noietu savā vietā.” Tie deva meslus, un mesli krita Matijam, un viņš tika pieskaitīts vienpadsmit apustuļiem.” (Apustuļu darbi 1:21-26)

Tā Matijs kļuva par apustuli. Matija aicinājums bija ārkārtīgi vienkāršs. Bija vakance un kritēriji. Matijs bija viens no tiem, kurš ar viņiem bija bijis kopā, sākot ar Jāņa kristību, praktiski, no paša sākuma. Tas bija pārbaudīts cilvēks un uzticams cilvēks. Tā Matijs iekļuva divpadsmitniekā. Ļoti vienkāršs aicinājums. Un viņš uzņēmās kalpošanu un apustuļa darbu, ir rakstīts. Tātad aicinājums ir darbs. Vai tu esi to pārdabiski saņēmis vai esi ticis deleģēts, vai tev rokas ir uzliktas, vai tu esi to mantojis, vai tu esi kaut ko piedzīvojis vai nepiedzīvojis, tas ir darbs. Ja tu uzņemies apustuļu darbu, tu uzņemies konkrētu pienākumu un ej līdz galam. Loterijas rezultātā Matijs kļuva par kalpotāju, jo bija daudz mācekļu, kuri bija bijuši kopā ar viņiem no paša sākuma. Es domāju par to, kurš ir vērtīgāks cilvēks. Es domāju, ka vērtīgāki ir tie, kuri ir bijuši kopā ar mani no paša sākuma. Piedodiet, bet, ja man ir jāizvēlas, kuram kaut ko uzticēt vai kuru paaugstināt, tas būs laika gaitā pārbaudīts cilvēks. Ir vajadzīga liela pacietība, lai būtu ar mani kopā tik ilgu laiku. Ja viņi mani ir izturējuši visus šos gadus, tad tie ir uzticami cilvēki. Viņi vienalga ko izdarīs. Nu, ne visu, bet ir lietas, kuras noteikti katrs pēc savām spējām izdarīs. Apustuļi tā arī izvēlējās, tos, kuri bija bijuši kopā ar viņiem no paša sākuma. Kaut gan noteikti bija arī tādi cilvēki, kuri bija jauni, dedzīgi, kruti utt. Ja jāizvēlas starp dedzīgu un ilglaicīgu, labāk izvēlēties to, kurš ir ilgāk bijis ar tevi kopā. Atceries, ka nekad nevar spriest par cilvēku viena mēneša laikā.

Piemēram, draudzības laiks un laulības. Kad ir draudzības laiks jeb vēl pat nav draudzības laiks, un tu otrā cilvēkā redzi kādas negatīvas lietas (kā viņš pret tevi izturās, kā viņš kalpošanā izturās, kā viņš pret vadītāju izturās, kādas ir viņa attiecības ar Dievu, kā viņš pret draudzes mācību izturās), tad zini –  kad tu apprecēsies, tas būs simtkārt vairāk. Un tu būsi viens no nelaimīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Es zinu, ka daudzi tāpat to neņems vērā, bet daži ieklausīsies un ņems vērā. Negatīvās lietas paliks vai pat būs vairāk, un tas var novestRunājot par cilvēkiem mājas grupās, māceklību, aicinājumu un kam ko deleģēt un uzticēt, – tiem cilvēkiem, kuri ir izturējuši pārbaudi ar laiku. Tā tu zināsi visas viņu lietas un nelietas, viņu reakcijas un zināsi, kuri ir īstie. Protams, mums ir jābūt arī elastīgiem un visus gadījumus nevar likt vienā maisā jeb katru gadījumu ir jāskatās individuāli, ņemot vērā cilvēka īpatnības, vēsturi utt. Bet ir svarīgs laiks, tāpēc cepuri nost visu mūsu draudzes patriotu priekšā, kuri ilgu laiku ir bijuši ar mani, kuri mani ir panesuši un pacietuši un vēl paguvuši augt Kristū, un vēl kalpot. Un jūs esat tā kalpojuši, ka esat pavairojuši draudzi. Vai Latvijā vispār būs tādas telpas, kas spēs mūs uzņemt? Nu vienīgi “Arēna Rīga”. Tātad Matijs kļuva par mācekli un iegāja aicinājumā caur loteriju. Bet loterija bija tikai starp tiem cilvēkiem, kuri bija bijuši jau no paša sākuma. Faktiski, ja cilvēks ir bijis jau no paša sākuma, var izvēlēties, var taisīt loteriju, bet viņš der.

Barnaba un Sauls (Pāvils)

Barnaba un Sauls bija mācītāji. Kas ir Sauls? Sauls ir Pavils. Pirms viņš kļuva par misionāru, Pāvils bija mācītājs. Pirms viņš kļuva par mācītāju, viņš vienkārši bija sludinātājs. Un ir rakstīts, ka viņi bija mācītāji Antiohijas draudzē. Viņiem bija īpašs aicinājums. Apustuļu darbu 13. nodaļā ir rakstīts, ka Antiohijas draudzē bija vairāki pravieši un mācītāji.

“Antiohijas draudzē bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Simeons, saukts Nigrs, kirenietis Lūkijs un Manaēns, kas bija uzaudzināts ar tetrarhu Hērodu, un Sauls. Kad tie kalpoja Tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!” Tad viņi gavēja un lūdza Dievu, un, tiem rokas uzlikuši, tos atlaida.” (Apustuļu darbi 13:1-3)

Tur bija pieci pravieši un mācītāji. Es īsti nesapratu, kurš no viņiem bija virsmācītājs. Es domāju, ka Barnaba, jo Barnaba ņēma Saulu pie sevis. Viņi kalpoja Tam Kungam un gavēja. Viņi kopā lūdza un kopā gavēja. Tad Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis.” Svētais Gars pats to pateica šiem pieciem cilvēkiem. Viņiem visiem bija pārliecība un viņi zināja, ka tas ir jāizdara. Kas tas bija par darbu? Tie bija misijas ceļojumi Eiropas virzienā, kas radīja neskaitāmas draudzes. Tie ir tie kalpošanas ceļojumi, caur kuriem Pāvils un Barnaba ielika pamatus un uzcēla daudz, daudz draudžu, un tas ir arī mūsu draudzes pamats. Tās ir draudzes, no kurām izgāja citas draudzes un arī mēs. Katoļi, luterāņi, metodisti, adventisti, baptisti, evaņģēliskie kristieši, vasarsvētki – mēs visi esam brāļi, lai arī cik šķībi, greizi vai nepareizi kādam tie šķiet. Mēs visi nākam no turienes – Jeruzālemes, Jūdejas, Samarijas, un tā līdz pat pasaules galam.

Bet pašā iesākumā Barnaba un Sauls gavēja un lūdza Dievu. Tātad, aicinājumu var saņemt arī īpašam uzdevumam. Piemēram, tu esi iegājis savā aicinājumā, bet var pienākt īpašs brīdis, kad Dievs tev pasaka: “Es tev gribu dod īpašu uzdevumu.” Šajā gadījumā viņus izsūtīja no draudzes doties misijā un lielās grūtībās. Draudze viņus finansiāli atbalstīja. Pēc tam viņi atgriezās, stāstīja, kā ir gājis, atskaitījās, saņēma atbalstu, papildināja krājumus un atkal devās ceļā. Tas bija īpašs uzdevums. Kad tu savā grupā ar saviem līderiem lūgsi un gavēsi, iespējams, Dievs tev pateiks, ka kādam cilvēkam jāsāk īpašs darbs. Pagājušajās reizēs, kad devāmies evaņģelizācijas tūrēs pa Latviju, es liku pats savu seju (liecību) uz flaijeriem un pats sludināju, bet beidzamajā reizē Dievs mani uzrunāja rīkoties citādāk. Viņš teica: “Sūti viņus! Lai viņi liek savas sejas (liecības) uz flaijeriem, lai paši sludina, lai mācās, kā to darīt, lai paši redz brīnumus, lai paši ceļ.” Es paklausīju un tā izdarīju, un mēs pļāvām lielu ražu. Draudze momentā izauga. Šobrīd mēs gatavojamies evaņģelizācijai rudenī uz vairāk nekā septiņdesmit Latvijas pilsētām un ciematiem. Tur būs ne tikai manas komandas cilvēki, tur būs visdažādākie draudzes kalpotāji, kuri ir atsaukušies aicinājumam un pieņēmuši lēmumu braukt, atvērt, būt, palikt. Tas būs īpašs uzdevums. Un tieši tur ir atslēga mūsu draudzes izaugsmei. Tā ir atslēga, lai mūsu valsts himna “Dievs, svētī Latviju!” tiešām realizētos mūsu zemē. Un tālāk ir rakstīts: “Tad viņi gavēja un lūdza Dievu, un rokas uzlikuši tos atlaida.” Bet viņi, Svētā Gara izsūtīti, aizgāja uz Seleukiju un pēc tam uz Kipru, tad Salamīnā viņi sludināja Dieva vārdu, un Jānis bija viņu palīgs. Tas notika tieši tāpat kā šodien, kad tiek izsūtīti kalpotāji uz dažādām vietām. Pienāks laiks, kad no šīs vietas tiks izsūtīti misionāri uz visām pasaules valstīm. Kad mēs būsim apguvuši Latviju, Baltiju un Eiropu, no šejienes brauks misionāri uz visām pasaules valstīm. Tu vari to iedomāties? Bet vispirms domāsim par mazākām lietām. Domāsim par Latviju, izglābsim vispirms to, un tad sūtīsim misionārus arī tālāk. Aleluja! Dievs ir labs. Dievs ir ļoti labs.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Aicinājuma anatomija. 8. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija