Aicinājuma anatomija. 9. daļa

Svētais Gars, es Tevi lūdzu, lai katrs vārds ir no Tavas sirds un krīt mūsu prātos un sirdīs,
lai mēs pieņemam Svēto vārdu un nesam trīsdesmit, sešdesmit un simtkārtīgus augļus. Lai mēs ņemam Tavu vārdu, ko Tu dēsti mūsu sirdīs, un lietojam to, un mūsu augļi paliek. Āmen! Šodienas svētrunas tēma ir „Aicinājuma anatomija. 9. daļa”. Kopumā sanāk desmit daļas, jo pirmā tēma bija “Aicinājuma spēks”. Desmit tēmas par aicinājumu, un esam izgājuši cauri visai Bībelei. Esam mācījušies par to, kā Dievs ir aicinājis personības, par kurām varam lasīt Bībelē. Ne tikai to, kā ir aicinājis, bet arī to, ko viņi paši ir darījuši ar savu aicinājumu. Viss Bībelē rakstītais, kā Dievs aicina un lieto viņus, attiecas uz mums šodien. Tieši tādā pašā veidā, kā Dievs lietoja šos cilvēkus, Viņš grib lietot arī tevi. Tieši tādā pašā veidā, kā Viņš aicināja viņus, tā viņš aicina tevi! Dievs aicina visdažādākajos veidos. Pie katra cilvēka Dievs darbojas citādi un aicina citādi, bet viens ir skaidrs, ka daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. Izredzēti ir tie cilvēki, kuri ir atsaukušies aicinājumam. Tie nav īpaši cilvēki, kurus Dievs izredz, bet tie ir cilvēki, kuri ir atsaukušies aicinājumam. Šodien mēs izdarīsim kopsavilkumu par visām desmit tēmām un atkārtosim pašu svarīgāko no izrunātajiem Bībeles varoņiem.

Mozus

Izraēla glābējam bija jānāk, un Mozus aicinājums bija balstīts Dieva plānā un tas bija Dieva apsolījums. Kad pienāca brīdis, kad tauta atradās smagā verdzībā un sauca pēc Dieva, tad Dievs izredzēja un aicināja kādu īpašu cilvēku – Mozu. 400 gadus Izraēls bija verdzībā Ēģiptē, pēc tam Dievs pacēla glābēju Mozu un izveda Savu tautu no Ēģiptes zemes un ieveda Apsolītajā zemē. Tāpat arī šodien, kad cilvēki lūdz un kad mēs lūdzam, tad Dievs atbild, un bieži tas notiek, aicinot un ceļot vadītājus un līderus, kuri izvedīs Viņa tautu no verdzības pasaulei un velnam. Un tādējādi tā ir atbilde uz cilvēku saukšanu pēc Dieva. Draugs, kad tu sauc pēc Dieva, varbūt tu gaidi pārdabisku balsi, īpašu Dieva tuvumu un iejaukšanos, bet bieži atbilde nāk cilvēka izskatā, kurš tev palīdz un ir ar tevi kopā. Viņš tev palīdz iziet no Ēģiptes zemes un ieiet Apsolītajā zemē. Mozu Dievs aicināja pārdabiskā veidā, un viņš tika aicināts uz Izraēliešu lūgšanu pamata. Kad Dievs aicināja, Mozus nebija tas, kurš ar prieku piekrita. Mozus bija tas, kurš kurnēja, bubināja, atrunājās un beigu beigās viņš pat teica, lai Dievs taču sūta ko sūtīdams, un viņš bija izdomājis dažādas atrunas, piemēram, ka viņš nemākot runāt, bet pēc ilgas stīvēšanās, kad Dievs jau kļuva dusmīgs, Mozus tomēr piekrita. Mozus aicināšana bija pārdabiska, bet viņa atsaukšanās bija vienkārša un nepatīkama. Tomēr viņš piekrita un atsaucās, un Bībelē nav otras tādas personas kā Mozus, kuru Dievs tā ir lietojis. Protams, izņemot Jēzu Kristu! Mozus aicinājums bija ļoti vienkāršs – „Ej un izved Manu tautu no Ēģiptes zemes!” Ja mēs to attiecinām uz sevi, tad mūsu aicinājums ir ļoti vienkāršs:

„Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Tas ir ļoti vienkāršs aicinājums, mēs visi to dzirdam, mēs visi to klausāmies, un tas izskan jau desmitajā sprediķī pēc kārtas, bet jautājums ir tāds, ko mēs ar to darām. Arī Mozus pretojās, bet beigās tomēr piekrita, un tad, kad viņš piekrita, tad Dievs viņu varēja lietot. Dievs varēs tevi lietot tad, kad TU PATS PIEKRITĪSI iet Dieva aicinājumā!

Jozua

Jozua, atšķirībā no Mozus, nebija pārdabiska aicinājuma. Mozum Dievs atklājās degošā ērkšķu krūmā, kurš dega un nesadega, un dzirdamā balsī ar viņu runāja, bet Jozua bija viens no jaunekļu komandas, kuri sekoja Mozum. Viņš mācījās un darīja to pašu, ko darīja Mozus, un bija uzticams mazās lietās. Kad Mozus aizgāja no Saiešanas telts, tad Jozua bija tas, kurš palika viņa vietā un lūdza Dievu. Viņš kopēja savu vadītāju. Viņš bija jaunietis, un, kad pienāca laiks, tad tieši Mozus viņu deleģēja; Dievs atklāja, ka tieši Jozua būs tas cilvēks, kurš mantos Mozus kalpošanu. Visiem redzot Mozus uzlika rokas un nodeva savu kalpošanu Jozua. Kad Jozua pieņēma Mozus kalpošanu, tad tauta viņu pieņēma kā Mozu, jo viņam bija tas pats svaidījums, kas Mozum, jo viņš bija bijis kopā ar Mozu, bija paklausīgs viņam un bija uzticams mazajos darbos. Ja sākumā Dievs uz Jozua runāja caur Mozu, tad pēc tam Dievs runāja personīgi uz Jozua. Viņš bija uzticams. Viņš neizdomāja savu mācību, viņš neizdomāja neko jaunu, viņš atsaucās vienmēr uz savu garīgo tēvu, uz Mozu.

Gideons

Uz Gideonu Dievs runāja pārdabiskā veidā. Atkal Izraēls bija apspiests un vajadzēja glābšanas plānu. Gideons kūla kviešus vīna spiedē, lai slēptu tos no nodokļu iekasētājiem. Dievs pārdabiskā veidā viņam atklājās un teica: „Ej un atbrīvo Izraēlu, jo Es būšu ar tevi.” Gideons, līdzīgi kā Mozus un vēl vairāk, sāka atrunāties, ka viņš ir no nabadzīgākās cilts, ir jaunākais ģimenē un nav piemērots aicinājumam. Arī mēs tā bieži atbildam Dievam, izdomājot atrunas, kāpēc mēs neejam aicinājumā. Gideonam nebija nekāda acīmredzama vēlme iet aicinājumā, kalpot Dievam un cilvēkiem un būt līderim. Varbūt tu šobrīd lasi par aicinājumu un dzirdi Dieva vārdus tāpat kā Gideons un tevī nav nekādas vēlmes tam atsaukties un būt par līderi, un tu atrunājies savas mazvērtības dēļ. Bet Dievs piešķir Savu spēku tajā brīdī, kad tu sāc iet un darīt Dieva darbus. Varbūt tevī nav nekādas vēlmes sākt kaut ko darīt, bet tajā brīdī, kad tu atsauksies, Dievs sāks darboties tavā dzīvē. Dieva ceļi ir neizdibināmi, un Dievam ir brīnišķīgs, ideāls plāns tavai dzīvei. Dievs Gideonu redzēja pavisam citādāk, nekā viņš redzēja pats sevi. Mēs sevi redzam atšķirīgi no tā, kā mūs redz Dievs. Es draudzes cilvēkos redzu tik daudz mazvērtības. Gideons bija tāds cilvēks, kurš nejutās pilnvērtīgs, normāls. Viņš prasīja, kur tad ir tas Dievs un Viņa apsolījumi. Tam visam bija iemesls – elku kalpība. Gideons bija jauns un mazvērtīgs, bet pie viņa atnāca Dievs. Lai kā tu arī justos, lai kāda būtu tava pagātne un tava dzīve, Dievs nāk pie tevis un tevi aicina. Tajā brīdī, kad tu atsaucies, Dievs sāk darboties tavā dzīvē, Viņš sāk tevi lietot. Dievam tev ir risinājums, jo no katras bezizejas ir vismaz trīs izejas. Kamēr vien tu elpo, kamēr tu esi dzīvs, tev ir iespēja atsaukties aicinājumam, tev ir izvēle sākt kalpot Viņam. Tas bija Gideons, kuram nebija vēlmes kalpot, bet, kad viņš atsaucās, viss sāka notikt. Atslēgas vārdi, kurus Dievs teica Gideonam: „Ej, Es būšu ar tevi!”

Mēs savā spēkā nespējam daudzas lietas. Kad mēs jau ilgu laiku esam ar Dievu un kalpošanā, tad var sākt šķist, ka visu zinām, visu protam un vienmēr pareizi rīkojamies. Bībelē rakstīts, ka Dievs lepniem pretī stājas, bet pazemīgiem dod žēlastību. Pazemīgie ir tie, kuri vienmēr grib mācīties, iet tālāk, viņi neatstāj savus ticības pamatus un neatgriežas atpakaļ pie piena, bet ēd cietu barību. Cieta barība ir kalpošana. Cieta barība nav īpašas teoloģiskas zināšanas. Dievs saka, ka Viņš būs ar tevi nevis tavā spēkā un zināšanās, bet Dieva spēkā. Ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Dieva Garu! Nekad neaizmirsti, ka viss nav tavā varā. Dievs agri vai vēlu iebāzīs lepno sejas dubļos, jo Viņš lepniem pretī stāv. Dievs tev parādīs, ka tu pats nespēj. Vienmēr atceries, ka tu esi atkarīgs no Dieva žēlastības. Nevis tu visu skaisti paveiksi un tev viss skaisti izdosies, bet Tas Kungs būs ar tevi, kad tu iesi aicinājumā. Tu domā, ka tu nevari, bet, kad tu iesi aicinājumā, tad Tas Kungs būs ar tevi. Paļaujies nevis uz sevi, bet uz Dievu. Dievs ir reāls un dzīvs. Gadu tūkstošu mijā es sapratu, ka es nespēju tikt ar sevi galā, un, kad atnāca Dieva spēks, tad vienā mirklī bija risinājums. Ir rakstīts, ka Dievs sagādā Sev slavu no bērnu un zīdaiņu mutēm. Vēl ir rakstīts, ka ne daudz gudro un augsto pievēršas Dievam. Viņš ņem vienkāršus cilvēkus un lieto viņus. Jēzus mācekļi nebija mācījušies augstās skolās, bet viņi bija bijuši kopā ar Jēzu. Mums ir jāmācās un jādara, tomēr ir lietas, kuras dara tikai un vienīgi Dievs. Mēs nekad nedrīkstam iedomāties, ka mēs visu spējam izdarīt. Tik dažādi cilvēki mēs sanākam kopā un slavējam Dievu, kopīgi kalpojam un ceļam draudzi un nesam slavu un svētību Latvijai, un tas ir Dieva brīnums.

Elīsa

Elīsa bija Elijas māceklis. Elija pats izvēlējās Elīsu, viņam uzmetot savu apmetni. Tanī dienā, kad viņam uzmeta apmetni, Elīsa tūdaļ atstāja savu bagātību un sekoja Elīsam. Kādā citā Rakstu vietā rakstīts, ka Elīsa ir Elijas māceklis, kurš slacīja ūdeni uz Elijas rokām. Elīsa atstāja visu, lai sekotu Elijam. Elīsa vēlējās svaidījumu, viņš vēlējās būt aicināts, viņš vēlējās divkāršu svaidījumu. Redzi, ir tik daudz svaidījumu, jo ir tik daudz cilvēku ar dažādiem noskaņojumiem un sirds domām, bet Dievs viņus visus aicina. Tos, kuri atsaucās, Dievs svētī. Elīsa uzmācīgi turējās pie sava skolotāja. Kad Elija teica, ka ies apraudzīt draudzi Jērikā, bet Elīsam bija jāpaliek, tad viņš atbildēja, ka viņu neatstāšot. Viņš bija pielipis savam skolotājam. Beigās viņš saņēma dubultu svaidījumu un turpināja svaidītu kalpošanu, kāda bija Elijam.

Samuēls

Samuēla tētis bija Elkana un mamma Anna. Viņiem ilgu laiku nebija bērnu, un Anna bija greizsirdīga uz to sievu, kurai bija bērni. Viņa par to lūdza Dievu. Vecās Derības laikā, ja sievietei nebija bērnu, tad tas bija liels kauns. Mūsdienās zem tā sauktās ģimenes plānošanas slēpjas cilvēku skaita samazināšana, izvirtība un sātanisms, taču tajā laikā bērni bija vislielākā svētība. Tajā laikā vairošanās notika tikai caur bioloģisko vairošanos. Tagad ir citādi, mēs augam caur garīgo vairošanos, vedot cilvēkus pie Dieva. Anna karsti lūdza Dievu, un Dievs uzklausīja viņas lūgšanu un deva dēlu, Samuēlu. Samuēls tulkojumā nozīmē ‘no Dieva izlūgtais’. Samuēls uzauga templī pie sava skolotāja. Viņš jau no bērnības bija draudzē, apmeklēja svētdienas skolu, pazina visus draudzes cilvēkus, un visiem viņš patika. Viņš bija draudzes bērns. Viņš nebija kā Mozus, kurš tika izsviests upē un ēģiptiešu princese viņu atrada un uzaudzināja kā savu dēlu, bet Mozus nespēja iekļauties ēģiptiešu dzīvē. Samuēlam bija citādi, jo viņš bija draudzes bērns. Savu aicinājumu viņš saņēma naktī, dzirdot Dieva balsi: „Samuēl, Samuēl!” No sākuma viņš nesaprata, ka tas ir Dievs, bet pēc tam saprata un iegāja savā aicinājumā.

Samuēla mātei Annai, redzot viņas bēdas, viņas vīrs teica: „Vai tad es tev neesmu vairāk vērts nekā bērni?” Annai laikam vīrs nebija vairāk vērts kā bērns. Viņa teica Dievam – ja viņai tiks dots dēls, tad viņa to veltīšot Tam Kungam. Mēs varam mācīties – tiem, kuri iet aicinājumā, ne vīrs, ne sieva, ne bērni, ne kaimiņi vai citas lietas nav svarīgākas par aicinājumu. Jēzus saka: kas neseko Viņam, tas nevar būt Viņa māceklis. Anna veltīja savu dēlu Tam Kungam. Viņa aizveda to uz templi un nodeva audzināšanai templī. Priesteris viņai teica: „Lai Kungs tev atdara.” Viņiem piedzima vēl trīs dēli un divas meitas. Anna atdeva Kungam to, kas viņai vēl nebija. Tas ir kaut kāds paradokss, – kad mēs pie kaut kā turamies un gribam paturēt sev, baidoties atdot un baidoties nodoties, tad mēs to zaudējam. Bībele saka, lai mēs šīs lietas atdodam Dievam, un tad Dievs mums tās dos. Dievam nekas nav neiespējams!

Sauls

Pravietis Samuēls saņēma no Dieva, ka Sauls ir jāieceļ par ķēniņu. Saulam uz galvas izlēja eļļu un pateica, ka viņš būs ķēniņš, un Dieva Gars bija uz Saula. Viņš bija galvas tiesu pārāks par citiem, bet kronēšanas dienā viņu nevarēja atrast, jo viņš bija noslēpies. Sauls ārēji bija galvas tiesu pārāks par citiem, bet iekšēji viņš bija mazvērtīgs un lepns, un ar savu mazvērtību viņš netika galā līdz mūža galam. Jau pirmie norādījumi no Samuēla netika izpildīti, un Dievs atņēma Saulam ķēniņa varu un vietā lika citu, Dāvidu. Saulu iestūma amatā. Kādus cilvēkus var iestumt amatā, un viss būs labi, bet citus iestumj amatā, un viss ir slikti. Tas ir atkarīgs no tā, kā pats cilvēks sevi vērtē, kā viņš skatās uz aicinājumu un iespējām, kuras Dievs ir devis. Sauls to neizmantoja un savu dzīvi beidza pašnāvībā. Pats svarīgākais – Saula krišanas iemesls, kāpēc viņš pazaudēja ķēniņa varu un gāja bojā, bija konflikts ar savu garīgo vadītāju. Kad Samuēls gāja par ķēniņu svaidīt Dāvidu, Samuēls baidījās, ka Sauls viņu nogalinās. Iedomājies to, kāda attieksme bija Saulam, kuru Samuēls bija iecēlis par ķēniņu un kurš bija mazvērtīgs. Un kā jutās Samuēls, kad viņam kā garīgajam vadītājam bija jābaidās no sava cilvēka. Salīdzināsim to ar mūsu ikdienu. Dievkalpojuma laikā visi klausās Dieva vārdu. Katram no mums ir jāiemācās godbijība pret Dieva vārdu. Saula krišana nenotika vienā dienā, bet nepaklausība parādījās jau pašā sākuma, pirmajā reizē, kad Saulu iecēla par ķēniņu; kad viņam bija jāizdara kādas lietas, Sauls tās neizdarīja. Tam sekoja vēl citas lietas, un tam sekoja konflikts. Veids, kā Sauls varēja dabūt svaidījumu, bija caur Samuēlu, tāpēc ir pareizi būt pareizās attiecībās ar saviem garīgajiem vadītājiem. Arī pareiza attieksme pret autoritātēm.

Kādu laiku atpakaļ kāds pazīstams Dieva kalps krita, tā pamatīgi un ar lielu troksni. Viņam bija megadraudze. Tad bija cilvēki, kuri par to rakstīja internetā. Kad es lasīju šos sliktos komentārus, man bija iekšēji slikti un es to nekādi nevarēju atbalstīt. Es pie sevis domāju, ka šis vadītājs piecelsies. Tādi cilvēki nevar palikt guļot, es domāju, ka viņš jau ceļas. Nekad nenostājies pret Dieva kalpiem! Var jau savā starpā pārrunāt problēmas, bet tam visam ir zināma robeža. Lai tu neesi kā Sauls, kurš ignorē brīdinājumus un negodā autoritātes. Mēs arī lasām Bībelē Salamana grāmatas, kaut arī dzīves galā viņš kļuva par elku pielūdzēju un grēcinieku. Vienmēr pēdējais vārds pieder Dievam! Problēmas var izrunāt, bet ne aprunāt. Nav svarīgi, kāds ir iemesls, ja tev ir konflikts ar svaidīto, tad tu no Dieva vairs nevari saņemt. Varbūt tavs svaidītais ir tavs vīrs vai sieva. Bībelē ir rakstīts, ka sievām ir jāklausa vīriem, ne lupatām. Ja tev garīgajos jautājumos ir konflikts ģimenē ar svaidīto, tad tu varis nevari saņemt no Dieva. Līderu cienīšana ir tas veids, kā Dievs ceļ draudzi, kā Dievs darbojas. Nekādi konflikti ar svaidītajiem! Nekādas tiesāšanas un nosodīšanas. Velns tev piemetīs simts un vienu iemeslu, lai atņemtu tev svaidījumu. “Jā, viņš ir iecelts no Dieva, bet man ir īpašs gadījums.” Nav īpašo gadījumu, ir Dieva principi, kas darbojas neatkarīgi no apstākļiem. Saulam bija konflikts ar Samuēlu un viņš pazaudēja savu ķēniņa valsti un arī savu dzīvību. Ar Saulu Dievs vairs nerunāja. Savas dzīves beigās, kad viņam vajadzēja zināt Dieva gribu kaujā ar filistiešiem, Dievs nerunāja. Viņš gāja pie burves un lūdza, lai viņa izsauc Samuēla garu, kurš jau bija miris. Viņa izsauca, tas tiešām parādījās, un Sauls jautāja pēc Dieva gribas. Samuēla gars atbildēja: “Dieva griba tev jau ir pateikta, un tev nav citu iespēju.” Draugs, nokārtosim savas attiecības, kamēr vēl esam dzīvi. Dieva vārds saka:

“Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus, bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos.” (Marka evaņģēlijs 11:25-26)

Tādēļ visi tie cilvēki, kuri tur ļaunu, nevar piedot un apvainojas, agri vai vēlu pārsprāgs kā burbulis. Ko sēsi, to pļausi. Saki paldies Dievam, ka skaidrā latviešu valodā tev no kanceles pasaka patiesību. Priecājies, ka tevi velti nemierina, ka viss būs labi, dzīvo kā vēlies, dari ko vēlies, zāģē, ēd otru un viss būs labi. Nekas nebūs labi! Jebkurās attiecībās ir noteiktas robežas. Ja šo robežu pārkāpj, būs skaļš blīkšķis, var būt kauns. Var gadīties, ka arī kauna vairs nav, bet tad nebūs nekas. Jāmīl savi cilvēki un jāpacieš arī kāda zāģēšana. Zāģi var būt dažādi – klusie, skaļie, ātrie, lēnie, nakts zāģi, tādi, kas gadiem zāģē. Nevienas attiecības nav un nevar būt ideālas. Jebkādas attiecības starp cilvēkiem ir svarīgas, un ļoti svarīgas ir attiecības ar svaidītajiem jeb autoritātēm. Tas skaidri redzams notikumā ar Saulu. Viņš pazaudēja savu svaidījumu un pat dzīvību un Dievs ar viņu vairs nerunāja, jo viņam bija konflikts ar pravieti Samuēlu. Es zinu, ka dažs labs to joprojām “laiž gar ausīm”. Katrās kāzās es par to runāju. Kāpēc gan mācītājs katrās kāzās par to runā? Tas ir svarīgi. Tas ir svarīgāk nekā laulības pārkāpšana, nekā dzeršana un narkotiku lietošana ģimenē. Varbūt pat var sadzīvot ar to, ka otrs iet pie burvjiem. Bet, ja otrs cilvēks nepārtraukti apvainojas, zāģē, neņem tevi galvā, tas ir trakāk, jo tieši tas noved pie dzeršanas, narkotikām un laulības pārkāpšanas. Es personīgi zinu cilvēku, kurš neizturēja zāģēšanu un aizgāja piedzerties. Kad zvanīju viņam, tad telefons bija izslēgts un cilvēks nebija pieejams. Draugs, saudzēsim cits citu un cienīsim autoritātes. Nemeklēsim trūkumus, bet centīsimies redzēt pozitīvo.

Dāvids

Dāvids ģimenē bija jaunākais, un tieši viņš bija tas, kuru Dievs lika Samuēlam svaidīt par ķēniņu. Kad Samuēls ieradās Isaja namā, tur bija septiņi stalti vīri, viņa dēli, no kuriem viņš domāja izraudzīties ķēniņu. Bet Dievs teica: “Es neskatos tā, kā cilvēki skatās, Es redzu sirdi!” Dievs izraudzījās tieši avju ganu, kurš ģimenē nebija nekas. Par Dāvidu mums ir lieki daudz runāt. Viņš daudziem no mums ir viens no mīļākajiem Bībeles varoņiem. Samuēls izlēja pār viņu eļļu un teica: “Es svaidu tevi par ķēniņu!” Ir rakstīts, ka no tā brīža Dieva Gars ar spēku nāca pār Dāvidu un palika viņā. Savas dzīves laikā Dāvids izdarīja kļūdas, taču viņš cieši turējās pie Dieva, izpildīja savu misiju, aizgāja līdz galam un turpināja dzimtu, uz kuras pamata nāca Jēzus Kristus.

Neviens nevarēja iedomāties, ka tieši Dāvids, avju gans, būs svaidītais. Kad Samuēls bija redzējis visus vecākos dēlus, tad viņš jautāja, vai nav vēl kāds. Viņam atbildēja, ka viens vēl ir, bet tas ir avju gans. Un tas bija īstais. Tev apkārt un tavā grupā ir cilvēki, par kuriem tu vari domāt, ka viņi nebūs svaidītie. Varbūt ir kādas situācijas, par kurām tu domā, ka tās nav risināmas. Bet tieši tās situācijas un tieši tie cilvēki var izrādīties īpaši. Varbūt tev kāds cilvēks izskatās bezcerīgs, bet, iespējams, ka tieši viņš būs svaidītais. Es biju bezcerīgs cilvēks, bet tieši mani Dievs izvēlējās. Kāpēc? Es Viņam atsaucos. Varbūt tu pats sev liecies bezcerīgs, bet varbūt tieši tu būsi svaidītais. Es pravietoju tiem, kuri šajā brīdī jūtas atstumti, nevērtīgi, nevajadzīgi un nevarīgi – TIEŠI TU BŪSI SVAIDĪTAIS, tieši tu iesi aicinājumā, jo tieši tā notika ar Dāvidu.

Salamans

Dievs pateica Dāvidam iecelt savu dēlu Salamanu par ķēniņu un svaidīto, lai viņš turpinātu vadīt valsti. Kad Salamans bija stājies amatā, viņš upurēja Dievam tūkstošiem upuru.

“Un Salamans tur upurēja Tā Kunga vaiga priekšā uz vara altāra pie Saiešanas telts, un viņš upurēja uz tā Tam Kungam veselu tūkstoti dedzināmo upuru. Tanī naktī Dievs parādījās Salamanam un sacīja viņam: “Lūdz, ko lai Es tev dodu!” “Tad nu dod man gudrību un izpratni, ka es šo tautu varētu vadīt, jo kas gan citādi spētu šo Tavu lielo tautu valdīt?” Tad Dievs sacīja Salamanam: “Tā kā šāda vēlēšanās ir tavā sirdī un tu neesi lūdzis pārticību un bagātību, un godu, un savu ienaidnieku nāvi, un ilgu mūžu, bet esi lūdzis sev gudrību un zināšanas, lai tu spētu spriest tiesu pār Manu tautu, pār kuru Es esmu tevi iecēlis par ķēniņu,tad tev arī tiks piešķirta gudrība un zināšanas; taču arī pārticību, bagātību un godu tev došu, kā nav bijis nevienam ķēniņam pirms tevis un nebūs nevienam pēc tevis.”” (2. Laiku grāmata 1:6-7,10-12)

Draugs, pats svarīgākais ir lūgt Dievu un būt līderim. Lūgt nevis materiālus labumus, pat ne sakārtotu ģimeni, apprecēties vai ko tamlīdzīgu, bet būt līderim. Kad tu atsauksies aicinājumam un kļūsi par līderi Viņa valstībā, Dievs pārējās lietas tev pieliks. Vīrieši dabīgi ir aicināti būt par līderiem, viņiem ir lielāks potenciāls nekā sievietēm, un tas nav piedodami nevienam vīrietim, ka sievietei ir jādara viņa darbs, jo katram vienam ir iedzimtas īpašības būt krutam līderim, ģimenes galvai, valsts aizstāvim, politiķim, deputātam, megadraudzes mācītājam, kalpošanas vadītājam. Es pravietoju: mums ceļas kruti vīri draudzē. Biznesi ir jāvada, viss cits arī ir jāvada. Šī pasaule pieder vīriešiem.

Jehus

Elīsa lika savam māceklim iet un svaidīt Jehu par ķēniņu. Šeit ir runa par deleģētiem cilvēkiem. Tevi var svaidīt, ar tevi var strādāt mācītāja deleģēti cilvēki, un Dievs darbojas caur viņiem. Kad Jehus kāpa savos kara ratos, viņš aicināja līdzi kādu draugu un teica: “Nāc un redzi, kā es degu par To Kungu.” Kā viņš dega par Dievu, kā nolika pie vietas Baala priesterus, kā ieveda kārtību valstī, tas bija fantastiski. “Skaties, kā es degu par To Kungu!” Aicini tu kādu savos ratos un saki: “Nāc un redzi, kā es degu par To Kungu!” Tev jābūt dedzīgam un par piemēru citiem.

Jesaja

Viņam bija ļoti vienkāršs aicinājums. Uz Dieva jautājumu, kuru Viņam sūtīt, viņš atbildēja: “Šeit es esmu, sūti mani, Kungs!” Tas ir par mani un par tiem cilvēkiem, kuriem atliek tikai piedāvāt, un viņi ir gatavi iet un kalpot.

Jeremija

Par viņu ir rakstīts, ka Dievs viņu bija izredzējis vēl pirms dzimšanas. Ir cilvēki, kuri tiek izredzēti jau pirms savas dzimšanas. Tas neizslēdz to, ka pašam ir jālūdz Dievs un jāiet aicinājumā.

Ecehiēls

Viņam Dievs teica, ka atbildība par to, vai viņš runās vai nē, būs uz viņa paša. Ja viņš būs runājis, bet grēcinieks aizies bojā, Ecehiēls būs izglābis savu dzīvību. Ja viņš nebūs runājis, viņš pazaudēs pats savu dzīvību. Īsāk sakot, mums ir jāsludina un jārunā arī tad, ja nav rezultātu. Mums ir jāsludina, jāvada un jāiet aicinājumā ne tikai tāpēc, ka cilvēkiem to vajag, bet arī sevis dēļ.

Marija un Jēzus

Te bija gadījums ar blondīni. Kad pie Marijas atnāca eņģelis un teica, ka viņai būs dēls, tas būs Jēzus un Viņš būs Glābējs, viņa jautāja: “Kā Viņš piedzims?” Eņģelis teica: “No Svētā Gara.” Viņa atbildēja: “Labi, Kungs!” Tā bija naiva uzticēšanās Dievam. Cilvēki, kuri uzticas Dievam, reizēm liekas naivi, nereāli un nepareizi. Draugs, ne visas lietas Dieva Valstībā pasaulīgam cilvēkam ir izprotamas. Tas, kas kādam liekas slikti un nepareizi, var būt normāla pazemība un uzticēšanās Dievam.

Jēzus mācekļi

Jēzus aicināja mācekļus, un viņi tūdaļ atsaucās. Tomēr Jāņa evaņģēlijā redzam, ka dažus Jēzus aicināja pats, bet dažus aicināja citi mācekļi. Tātad aicinājums var izskanēt tieši no Dieva un arī caur mācekļiem. Lielākoties tas izskan caur cilvēkiem.

Stefans un Filips

Viņi vienkārši tika deleģēti. Apustuļi uzstādīja kritērijus, kādiem jābūt cilvēkiem, kuriem var uzticēties un iecelt kalpošanā. Šie kritēriji bija: laba slava, Svētā Gara pilni, gudrības pilni, ticības pilni un uzticami. Draudzes dalībniekiem arī ir kritēriji, kuri ir jāievēro, lai viņi tiktu uzņemti draudzē.

Matijs

Viņš stājās apustuļa kalpošanā Jūdas vietā, un viņu izvēlējās kā vienu no tiem, kuri bija bijuši ar mācekļiem no paša sākuma. Tie cilvēki, kuri ir bijuši kopā ar tevi no paša sākuma, ir vērtīgāki.

Pāvils

Pāvils tika aicināts pārdabiskā veidā un tūdaļ sekoja Dievam. Viņš tika aicināts personīgi no Dieva, bet kalpošanā ievadīts caur cilvēkiem. Ir svarīgas attiecības ar Dievu un ir arī svarīgi klausīt mācībai, kuru nodod cilvēki.

Barnaba un Sauls

Dievs viņus izredzēja un Svētais Gars par viņu aicinājumu pateica pieciem mācītājiem lūgšanu laikā, un viņus izsūtīja misijā uz Eiropu.

Mēs izgājām cauri visām personām, par kurām mācījāmies. Bija dažādi cilvēki, dažādi veidi, bet viens un tas pats aicinājums. Ar ikvienu, kurš atsaucās, bija Tas Kungs, un caur konkrētiem cilvēkiem Dievs varēja izpildīt to, ko Viņš vēlējās. Parunāsim par bagāto jaunekli. Viņš nāca pie Jēzus.

“Un redzi, viens piegāja pie Viņa un sacīja: “Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?” Un Viņš tam sacīja: “Ko tu Man jautā par to, kas labs; tik viens ir Labais. Bet, ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus.” Tas saka Viņam: “Kurus?” Un Jēzus sacīja: “Tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; godā savu tēvu un māti; un tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” Jauneklis saka Viņam: “To visu esmu turējis. Kā man vēl trūkst?” Jēzus tam sacīja: “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ.” Bet, kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas.” (Mateja evaņģēlijs 19:16-22)

Daudz ir aicinātu, bet maz ir izredzētu. Bagātais jauneklis turējās pie savas mantas. Es gribu tev atklāt kādu lietu. Vai tiešām, lai sekotu Kristum, ir jāpārdod sava manta? Ko Jēzus patiesībā pateica šajā situācijā? Es šad tad, runājot ar kādiem cilvēkiem, uzstādu ultimātu, piemēram: “Tev jāizdara tas un tas, un tad tev būs noteiktas lietas. Ja tu neizdarīsi, tad nebūs.” Iekšēji es zinu, ka man to nevajag un es to neprasīšu. Es ļaušu, lai viss paliek kā ir un lai cilvēks rīkojas kā grib, bet es tā pasaku. Tas ir tieši tas, ko Jēzus izdarīja, un es mācos no Viņa un lietoju šo metodi. Tas ir vienkāršs pārbaudījums. Reizēm cilvēki iekrīt, reizēm uzkaras un nav gatavi atteikties. Tādā gadījumā es zinu, kas šiem cilvēkiem iekšā. Reiz bija problēma ar kādu kalpotāju un žiguli. Viņa negribēja ar to braukt. Viņai pašai mašīnas nebija, un es iedevu viņai savu BMW, lai viņa brauktu kalpot. Viņa sasita manu BMW, iebraucot kokā. Sapratu, ka viss, ko varu viņai iedot, ir žigulis. Viņa pateica, ka nebrauks ar to, jo ko gan viņas bērni teikšot, un tā viņa uzkārās. Kas tas par kalpotāju, kurš kalpošanas dēļ nevar braukt ar žiguli, kuru dod? Viņa pateica nē un viss. Lieta nonāca tik tālu, ka teicu, ka viņai nebūs jābrauc ar žiguli, bet lai viņa atzīst, ka ir gatava ar to braukt. Viņa pateica stingru nē. Tagad viņa ir nezin kur ārzemēs. Cilvēks reāli neiegāja savā aicinājumā. Reizēm es mēdzu problēmās izmest kādu nosacījumu. Ja cilvēkam saceļas spalva, tad zinu, ka principā ar šo cilvēku nav tālāk ko runāt. Viņš atklāj savu iekšējo būtību. Tieši tāpat bija ar bagāto jaunekli. “Pārdod visu savu bagātību, un tikai tad tu varēsi iet aicinājumā!” Jēzus no tevis to neprasa, bet prasa GATAVĪBU atdot visu un nolikt aicinājumu kā prioritāti. Vispirms aicinājums un pēc tam visas citas lietas, kurās arī būs Dieva svētība. 

Tu domā, ka es nežēlīgi sludinu? Bet Jēzus tā darīja – pārbaudīja. Es zinu kādu gadījumu, kad tika pārbaudīts mācītājs, kuram jau bija liela mēroga kalpošana. Ļoti smagi pārbaudīja. Nezinu, ko viņa vietā būtu darījis, es laikam vēl neesmu gatavs tāda mēroga kalpošanai. Pirms šo mācītāju uzņēma pasaules mēroga mācītāju padomē, viņu aicināja atbraukt un Koreju. Viņš ar saviem cilvēkiem aizbrauca, iztērēja lielu naudu, viņu neviens nesagaidīja un pateica, ka neko nezinot par viņu. Viņš devās mājās un tā vietā, lai apvainotos, saņēmās un darīja pareizas lietas, normāli komunicēja ar šiem cilvēkiem un turpināja gribēt tur būt. Pēc tam viņam piezvanīja un teica, lai brauc, ka tagad būšot pa īstam. Iedomājies! Ja viņš būtu apvainojies un uzbraucis šiem vadītājiem, viņš neietu tālāk savā aicinājumā tur, kur Dievs viņam paredzējis būt. Jēzus tā darīja. Nāc pie manis, es uzdošu tev visādus jautājumus, uzlikšu ultimātus, un tad paskatīsimies, kas lācītim vēderā. Uzreiz viss būs redzams. Kamēr vēdera saturu nenomaina ar normālu saturu, tikmēr nekas nebūs. Es paaicināšu dažus jauniešus, lai katrs no viņiem pāris minūtēs pastāsta, kā iegāja savā aicinājumā. Tie visi ir jauni kalpotāji.

Elīna: Pie Dieva es nācu diezgan ātrā tempā, apmēram četru mēnešu laikā. Atnācu draudzenei līdzi uz draudzi, gribēju pasargāt, jo domāju, ka te nekas labs nav, bet rezultātā pati paliku šeit. Sāku regulāri nākt uz mājas grupiņām, dievkalpojumiem, neformālajiem pasākumiem, ar laiku sāku apmeklēt līderu sapulces. Tomēr kaut kas pietrūka, kaut kas nebija īsti līdz galam. Es redzēju, ka ir cilvēki, kuri vada mājas grupiņas, kalpo draudzē, papildus darbam un hobijiem nododas Dievam. Es domāju, kāpēc tā ir, nevarēju saprast, kāpēc viņi tā dara. Es uzdevu jautājumus savam līderim, man vienmēr bija līdzi kladīte ar ļoti daudz jautājumiem. Esmu pateicīga, ka vadītājs vienmēr atbildēja un paskaidroja. Ar laiku sāku iet Bībeles skolā, pabeidzu to, aizbraucu uz inkaunteru, sāku iet uz līderu sapulcēm un kalpoju mājas grupiņā. Gatavoju sviestmaizes, palīdzēju sagaidīšanā, darīju dažādus mazos darbiņus. Tomēr ar to nepietika. Pagāja kādi divi trīs mēneši un man sāka teikt, ka esmu uzticama, ka drīz atvēršu savu māja grupiņu un ar laiku kļūšu par mācītāju. Es to laidu gar ausīm un nevarēju tam noticēt. Gāja laiks, turpināju darīt visas mazās lietas, bet iekšā bija tukšums, skumjas. Man pietrūka pati sāls – aicinājums. Līdz galam nevarēju saprast, kas tad īsti ir aicinājums. 2019. gada 11. decembra rītā, kad pavadīju laiku ar Dievu, no līdera saņēmu īsziņu. Parasti savā lūgšanu laikā telefonu neņemu rokās, bet šoreiz izlasīju. Tā bija īsa, kodolīga ziņa, līdzīgas šai jau daudzreiz biju saņēmusi. Tomēr tajā reizē bija citādāk – es tur uzrakstītajam noticēju. Tur bija teikt, ka es kļūšu par mācītāju. Uzreiz zināju, kas man ir jādara. Uzrakstīju plānu, mērķus, vīziju un stratēģiju. Tajā rītā man galvā skanēja Bībeles pants: “Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.” (Mateja evaņģēlijs 7:7-8 ) Turpināju lūgt, un kopš tās reizes mana dzīve izmainījās. Es zināju savas dzīves jēgu un mērķi, zināju, kas man jādara, kāds ir mans īstais aicinājums. Joprojām lūdzu pēc šī plāna, kas toreiz tika uzrakstīts, un strādāju pēc tā. Šobrīd esmu atvērusi savu mājas grupiņu, kalpoju cilvēkiem un evaņģelizēju. Aicinājums var atnākt ļoti vienkāršos veidos. Man tas atnāca caur īsziņu. Es vienmēr būšu pateicīga savam garīgajam vadītājam, ka bija tik ļoti neatlaidīgs Dieva lietās un attiecībā pret mani. Es biju cietais rieksts, kurš neko nepieņēma, neko neielaida sirdī, kurš neklausījās. Tomēr mans līderis mani neatlaida un turpināja darīt, un šobrīd es apzinos, ka es esmu pareizā vietā un pareizā laikā, kopā ar pareiziem cilvēkiem, un vienmēr būšu par to pateicīga.

Ilze: Manā dzīvē bija līdzīgi kā Jozua dzīvē: “Ej soli pa solim.” Mani uzrunāja uz ielas, pēc kāda laika atnācu uz dievkalpojumu, pieņēmu Jēzu kā savu Glābēju un manī radās vēlme vairāk iepazīt Dievu. Sāku klausīties Bībeles skolas ierakstus, daudzas liecības un dievkalpojumus. Pēc kāda laika sāku apmeklēt mājas grupiņu un mēnesi pēc tam aizbraucu uz inkaunteru. Pēc tā es aizdegos Dievam, ļoti daudziem stāstīju par Viņu. Bija, kas teica, ka esmu kļuvusi kukū, bet es turpināju iepazīt Dievu, paralēli studijām sāku mācīties Bībeles skolā, lūdzu Dievu un sāku gavēt. Draudzē un mājas grupiņā centos izmantot visas iespējas, ko man piedāvā. Radās iespēja būt mājas grupiņas vadītāja palīgam, jo atvērās jauna mājas grupa, ieguvu ļoti vērtīgu pieredzi. Neilgi pēc tam piedalījos evaņģelizācijas tūrē pa Rīgas rajoniem. Šajā laikā iemācījos evaņģelizēt uz ielas, jo šīs tūres laikā to darījām katru dienu. Atvēru savu mājas grupiņu un, sākot to vadīt, sapratu, ka man ir ļoti jāmainās, jāstrādā ar savu raksturu, lai sekmīgi varētu kalpot cilvēkiem. Paralēli mājas grupas vadīšanai sazinājos ar latviešiem ārzemēs un kalpoju viņiem attālināti. Šobrīd es ļoti daudz klausos mācītāja sprediķus, lasu grāmatas un ļoti nopietni attiecos pret personīgām attiecībām ar Dievu. Sociālajos tīklos esmu ļoti aktīva, cenšos dalīties ar savu un citu liecībām un sprediķiem, kā arī ieklausos līdera un mācītāja teiktajā. Cenšos būt pazemīga, neapvainoties un nedusmoties. Tie cilvēki, kuri agrāk man bija pagriezuši muguru, tagad vēlas satikties un uzdod dažādus sev interesējošus jautājumus. Ej soli pa solim uz priekšu!

Līga: Pastāstīšu, kā es iegāju aicinājumā vadīt mājas grupiņu. Šī vēlme sirdī man ir bijusi visu laiku, jo dzīve ir īsa. Es sapratu, ka kādu dienu būs jāstājas Dieva priekšā un jāatbild, ko es esmu izdarījusi Viņam. Tas ir mans dzenulis, ka es nevēlos šo dzīvi izniekot tikai sev – ģimene, darbs, mājas un viss. Tādēļ sirdī bija vēlme izdarīt kaut ko Dievam. Bija gadījums, kad es vēl nedzīvoju pilsētā, klausījos svētrunu atkārtojumā, un tajā mācītājs aicināja iznākt zāles priekšā tiem, kuri vēlas uzņemties atbildību un piedalīties evaņģelizācijas tūrē pa Rīgas rajoniem. Es toreiz skatījos un jutu sirdī, ka man tur ir jābūt. Es ļoti pārdzīvoju, ka neesmu dievkalpojumā un esmu palaidusi šo iespēju garām, jo es biju iepriekš Dievam lūgusi pēc Viņa aicinājuma manā dzīvē. Man tas sirdī bija un es izdomāju, ka runāšu ar mājas grupas vadītāju. Es izstāstīju savai vadītājai, un viņa teica, ka parunās ar mācītāju, jo tur bija noteikums, ka ir jābūt visās sapulcēs, taču viena jau bija notikusi. Tajā pašā laikā es lūdzu: “Ja Tu, Dievs, gribi, lai es vadu mājas grupiņu, ja Tu palīdzēsi man viņu uzcelt, ja cilvēki tiks ierakstīti Debesu Grāmatā, ja Tu dosi man gudrību, kā cilvēkus darīt par mācekļiem, atziņas un remas, tad, Dievs, es piekrītu vadīt, un, ja tas ir no Tevis, tad lai mācītājs akceptē to. Pagāja kāds laiciņš, mājas grupas vadītāja piezvanīja un jautāja, vai es ievēroju draudzes mācību, vai man ir gavēnis, vai es dzīvoju svētu dzīvi un ka mācītājs ir akceptējis manu dalību. Piedaloties evaņģelizācijas tūrē, man izdevās atvērt mājas grupiņu. Esmu sapratusi to, ka viena lieta ir, ka tu cilvēkiem vienkārši pastāsti par Jēzu, bet kas cits, kad tu pildi pavēli: “Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20) Mājas grupās es sapratu, ka tā ir vieta, kur to, ko tu esi saņēmis no mācītāja svētrunām, tu vari dot tālāk. Tu vari pamācīt, kā iet evaņģelizēt, ieteikt studēt Bībeles skolā. Es uzskatu, ka mācekļu veidošana ir ļoti svarīga tieši mājas grupās. Tādēļ manī ir vēlme paklausīt Dievam, un es sāku kalpot tieši caur mājas grupām.

Laura: Cik atceros, viss manā dzīvē sākās ar vienu lūgšanu, kad es meklēju savā dzīvē laimi. Vēlāk caur vienu draudzes māsu es nonācu šajā draudzē, sāku pamazām apmeklēt draudzes pasākumus. Taču līdz galam es nebiju paklausīga un mēdzu šo to noklusēt. Tad uz trim mēnešiem es pazudu no draudzes, bet sapratu, ka slāpstu pēc tās un atgriezos. Pirmajā jaungada dievkalpojumā, kad es atgriezos, mācītājs teica: ”Ieplāno šajā gadā būt par līderi.” Man tas nešķita reāli, jo likos vēl tam par jaunu. Taču es to sāku ieplānot un mainīt daudzas lietas savā ikdienā, dzīvē un paklausīt mācītājam un savam līderim, lai ko tas no manis prasītu, un ielikt Dievu pirmajā vietā. Martā mācītājs aicināja cilvēkus sākt vērt vaļā jaunas mājas grupas. Mans grupas vadītājs teica, lai es apdomājot šo piedāvājumu. Manī bija neziņa, ko darīt, es sāku lūgt Dievu par šo jautājumu. Es nevēlējos izdarīt nepareizo izvēli, jo manī bija mazvērtība par to, ka esmu vēl pārāk jauna. Es lūdzu Dievam, lai Viņš izdara kaut ko tādu, lai es tiešām saprotu, ka man tas ir jādara. Un tad bija svētdienas dievkalpojums, mācītājs atkal stāstīja par jaunajiem līderiem, un sanāca tā, ka mācītājs aicināja priekšā tieši manu grupas līderi un lika nosaukt viņa cilvēkus, kuri vēlētos atvērt savu mājas grupiņu. Viņa nosauca trīs meitenes, un viena no tām biju es. Es sapratu, ka tas ir no Dieva caur cilvēku tieši man, un jau pēc divām nedēļām es atvēru savu mājas grupiņu un sāku iet aicinājumā. Bija dažādi periodi, grupiņa arī pajuka, taču es vienalga sapratu, ka turpināšu, jo es nevarēju to nedarīt, nepalīdzēt, nevadīt un nestāstīt cilvēkiem par Dievu, jutu, ka tas ir mans aicinājums. Kalpo vai mirsti, ir tikai divas iespējas. Pat ja tu kļūdies, ej uz priekšu un nepadodies.

Ieva: Es pie Dieva nāku diezgan ilgi, bet pamatīgi. Mans aicinājums ir palīdzēt cilvēkiem, to es sapratu jau tad, kad gāju uz grupiņu, un zināju, ka vēlos arī savu grupiņu. Taču manī bija mazvērtīgas domas, kas tad es tāda, vai tad es varēšu izdomāt jautājumus un pienācīgi to novadīt? Es gāju uz priekšu un darīju pareizas lietas. Atceros vienu spilgtu momentu, kad mans līderis pienāca pie manis un piedāvāja piedalīties evaņģelizācijas tūrē un pēc tam vadīt savu mājas grupiņu. Es sapratu, ja ir tāds aicinājums, tad tas noteikti ir no Dieva, es piekritu. Taču vienmēr uzplaiksnīja šaubu domas, ka es nemāku cilvēkiem pastāstīt par Jēzu, ka es slēpjos aiz muguras, man bija liela mazvērtība, es pirms katras evaņģelizācijas raudāju, bet vienalga turpināju darīt. Es pieņēmu aicinājumu un pieteicos evaņģelizācijas tūrei. Es izlauzos un iemācījos cilvēkiem stāstīt par Dievu, un es uzsāku vadīt savu mājas grupiņu. No šī skatu punkta es tagad varu pateikt, ka esmu laimīga un man maz interesē savs labums, nauda, attiecības utt., es nespēju samierināties ar remdenību cilvēkos, ar pasaulīgumu un vienaldzību pret mūžīgo dzīvību. Varu droši pateikt, ka es vēlos redzēt, kā sātans iziet no cilvēkiem un atstāj viņu dzīves. Es gribu stāstīt, no kurienes rodas aizvainojums, nepiedošanas, slimības, un es droši varu teikt: ”Jā, Dievs, sūti mani!” Es esmu satvērusi savu aicinājumu.

Auriga: Pirms mazliet vairāk nekā gada mans garīgais vadītājs man uzticēja vadīt mājas grupiņu. Kā jau ar visām jaunajām lietām, sākumā bija šaubas un nedrošība, kā tas viss sanāks. Un vislielākās šaubas patiesībā man bija par to, ka es domāju, kā tas būs, kad es lūgšu par cilvēkiem, vai tiešām Dievs darbosies pie viņiem. Vai Viņš uzklausīs manas lūgšanas un darīs kaut ko pie šiem cilvēkiem? Tās šaubas bija, bet es, protams, vadīju grupiņu tā, kā es mācēju un sapratu. Pēc kāda pusgada man tuvam cilvēkam bija smagas veselības problēmas, slimība, kas nav ārstējama. Viņš man zvanīja, mēs runājāmies, un tad gan man kā zibens sirdī bija vēlme katru dienu lūgt par viņu, darīt visu iespējamo. Es sapratu, ka Dievs teica, ka man ir jākalpo šim cilvēkam un arī citiem cilvēkiem, ka Viņš mani tiešām grib lietot kā Savu instrumentu un caur mani darīt pie cilvēkiem izmaiņas un palīdzēt viņiem. Kopš tā laika manī vairs nav tādu šaubu, ka varētu kaut kas notikt vai nenotikt, es vienkārši zinu, ka Dievs grib mani lietot un lieto. Nekas cits nemaz nedod lielāku gandarījumu, ka es varu palīdzēt cilvēkiem šādā veidā. Vēlos iedrošināt arī jūs iet un lūgt par cilvēkiem, palīdzēt, un Dievs darbosies caur katru. “Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Pāvila vēstule efeziešiem 2:10) Dievs to katram no mums ir ielicis iekšā, tādēļ mums vienkārši ir jāiet un jādara, kā mēs katrs to varam.

Oskars: Viss sākās ar to, ka kādā dienā man labi pazīstams cilvēks man pastāstīja par Dievu. Es pats šajā cilvēkā īsā laika posmā manīju lielas izmaiņas. Pazinu vairākus cilvēkus, kuri bija ticīgi, bet nekādas izmaiņas pie viņiem nesaskatīju. Šī cilvēka pārmaiņas mani uzrunāja, viņš stāstīja man par Dievu un Viņa gribu. Sāku domāt, ka es dzīvoju drīzāk velna gribā, ne Dieva. Tas mani aizskāra un es ļoti par to sāku domāt, tas manī raisīja izmisumu, un pēc šīs sarunas, braucot mājās, es lūdzu Dievam: “Dievs, ja Tu tiešām esi, tad apstiprini man to, jo tad es vēlos kalpot Tev un būt ar Tevi nevis velnu.” Tā es vairākas reizes to atkārtoju, un, jo vairāk es to atkārtoju, jo vairāk es sajutu, ka no manis kaut kas iziet, es nospriedu, ka kaut kas tajā visā ir. Aizbraucot mājās es nospriedu, ka man vēl ir citi plāni šajā dzīvē, un šo domu atstāju, taču, izkāpjot no automašīnas, mani pārņēma sajūta, ka kāds mani gaida mājās. Atverot durvis, es ieraudzīju garu pasauli, es satrūkos, bet sapratu, ka tā visa ir patiesība, es sastingu un nobijos. Es zvanīju šim cilvēkam un izstāstīju šo situāciju. Viņš teica, ka viss ir kārtībā un aicināja mani uz dievkalpojumu nākamajā dienā. Ienācu zālē un manīju daudz cilvēku, kuri smaidīja, bija pozitīvi un jauki. Man patika mūzika, patika, ka mācītājs sludina saprotami, un es domāju, kur es biju agrāk. Bija ļoti grūti iznākt priekšā un pieņemt Jēzu, bet, skaitot lūgšanu, es noticēju katram vārdam, ko es teicu, jo iepriekšējā dienā biju pieredzējis atklāsmi un sapratu, ka tā ir 100% patiesība. Pēc grēku nožēlas lūgšanas no manis novēlās ļoti liela grēka nasta, pašam pat īsti to nesaprotot. Izejot ārā pa durvīm, es pēkšņi vairs nevarēju ne uzsmēķēt, ne iedzert alkoholu, ne darīt tās lietas, kuras agrāk es darīju un nevarēju pārtraukt darīt. Principā vienā dienā es kļuvu brīvs aptuveni no septiņām atkarībām. Es sapratu, ka manai izvēlei ir rezultāts un viss notiek! Manī bija liela degsme, un es sāku par to stāstīt cilvēkiem, jo man tas palīdzēja, tātad tas palīdzēs arī citiem. Pašā sākumā man bija ļoti daudz jautājumu un es braucu visu laiku pie sava garīgā vadītāja, arī sazvanījāmies. Pēc kāda laika sprediķī mācītājs sludināja par emocijām un lēmumiem, un es sapratu, ka savu ticību nevaru balstīt uz emocijām, jo kādu dienu tās var beigties. Ir jābūt lēmumam un jādodas uz priekšu. Es pieņēmu lēmumu turpināt stāstīt cilvēkiem par Dievu. Cilvēki nāca uz draudzi, viņu dzīves sāka mainīties, notika dziedināšanas un es sapratu, cik ļoti liela ir ietekme pastāstīt kādam cilvēkam evaņģēliju. Sapratu to, ka man ir jāuzņemas atbildība un jāatver mājas grupiņa. Mājas grupiņas vadītāja mani apmācīja un palīdzēja. Es sapratu, ka ticība nāk caur paklausību. Ticība = paklausība. Sākumā tās bija vienkārši emocijas, bet pēc tam sākās paklausība. Jo tad, kad ir nepaklausība, ātri var izveidot konfliktu ar savu grupas vadītāju. Jo vairāk es pieņēmu patiesību, jo vairāk es sapratu, ka nav atpakaļceļa. Uz abām pusēm ir grūti iet, ir grūti gan iet uz priekšu, gan atpakaļ, uz priekšu ejot, ir jāmaksā cena, būs grūtības, bet priekšā gaida balva. Taču, ja tu iesi atpakaļ, tev tāpat būs grūti, jo tu mocīsies nožēlā un tevi nesagaidīs apbalvojums. Tādēļ es pieņēmu lēmumu iet aicinājumā un uz priekšu, jo vislielākais prieks un gandarījums ir tad, kad cilvēks atnāk uz draudzi un viņa dzīve tiek izmainīta, un redzēt, kā evaņģēlijs aiziet tālāk no viena cilvēka pie nākamā. Reāli izmainītas dzīves – tas mani uzrunāja, un tādēļ es eju šajā aicinājumā.

Tās bija dažādas cilvēku liecības, lielākoties ļoti vienkāršas. Šis bija desmitais sprediķis par aicinājumu. Ja tu vēl joprojām neesi sapratis, kā var ieiet aicinājumā, tad man būs grūti tev palīdzēt. Te nav nekā nesaprotama! Jēzus dziedināja cilvēku, kurā bija ļauno garu leģions. Tas bija cilvēks, no kura baidījās visa apkārtne, Geraziešu zeme. Jēzus pavēlēja, lai ļaunie gari ieiet cūkās, un vairāku tūkstošu cūku ganāmpulks no kraujas iekrita jūrā un noslīka. Cilvēks, kurš bija sasaistīts, psihiski slims, dzīvoja kapos, sita sevi ar akmeņiem un kails skraidīja pa kapiem. Tu esi redzējis kapos kādu kailu cilvēku, ar kuru nekādas varas iestādes netiek galā? Tāds bija šis cilvēks, un Jēzus viņu atbrīvoja un dziedināja. Kad pilsētas cilvēki atnāca un to redzēja, viņi bija pārbijušies gan par cūkām, gan par šo cilvēku, kurš viņu acīs bija nelabojams, bet viņi nu viņu atrada normālu sēžam pie Jēzus kājām. Pēc tam, kad Jēzus devās prom, šis cilvēks lūdzās: “Jēzu, ļauj man doties kopā ar Tevi.” Šis cilvēks vēlējās būt kopā ar Jēzu, iet kopā ar Viņu, kalpot un būt Viņa māceklis. Bet šajā gadījumā Jēzus neatļāva, Viņš teica: “Es tev neļauju šeit palikt, ej uz to vietu, kur tu dzīvo, un izstāsti visu, ko Es tev esmu darījis!” Šis cilvēks aizgāja un sāka sludināt desmit pilsētu apgabalā. Reiz es lasīju, ka šī cilvēka kalpošanas rezultātā radās daudz draudžu, kuras turpinājās gadsimtiem uz priekšu. No viena cilvēka, kurš gribēja būt ar Jēzu, un tomēr Jēzus viņam lika iet un sludināt.

Ko es vēlos ar to pateikt? Esmu daudzas reizes minējis, ka kristiešu aprindās ir tādi uzskati: iet dziļumā, būt pie Jēzus kājām, vairāk piedzīvojumus un pārdzīvojumus, piedzīvojumus Garā, vairāk jālūdz, jāgavē, vajadzīgas plašākas zināšanas, jāmācās kādā skolā. Es reiz kādam mācītājam jautāju: “Kā jums iet draudzē, ir kāda izaugsme?” Viņš ir stingrs mācītājs, un man atbildēja: “Nē, mēs augam Garā.” Tā ir lieta, kurai es nekādi nevaru noticēt, – kā var augt Garā un neaugt skaitā? Kā var būt kvalitatīva prece, kuru neviens nepērk? Tu neesi pamanījis, kad veikalos parādās kādas labas, kvalitatīvas lietas, paiet kāds laiks un tieši šis produkts vairs nav pārdošanā. Tu meklē kaut ko līdzīgu, jo tas produkts vienkārši vairs nekur nav. Es bieži redzu šādu lietu. Kaut kas nav pareizi ar sistēmu, struktūru un izplatīšanu. Kaut kas nav pareizi ar biznesa līderiem, kuri to izplata, jo bieži vien cilvēki vēlas kvalitatīvu preci. Vai tu vēlies pirkt nekvalitatīvas preces, pārtiku vai apģērbu? Ir grūti atrast ērtas, kvalitatīvas drēbes; ja es atrodu ērtas bikses, man tās ir uz ilgu laiku, un vēlāk, kad es vēlos dabūt to pašu, tā vairs nav. Tādēļ, ja tu kaut ko labu redzi, ņem uzreiz vairāk! Cilvēki meklē kvalitatīvas lietas. Nevar būt, ka tu audz Garā, bet skaitliski nemainies vai pat ej mazumā. Tad kaut kas nav kārtībā ar kalpošanu, attiecībām ar Dievu un aicinājumu. Draugs, ir labi mācīties, iet dziļumā, bet ne vienmēr vairāk ir jāgavē vai jālūdz. Ir kaut kāds limits, cik katrs no mums spēj lūgt, gavēt un kaut ko darīt. Draugs, ir jāsāk kalpot cilvēkiem! Iet dziļumā pirmām kārtām nozīmē iet un sludināt.

“Par to mums būtu daudz ko runāt, bet ir grūti darīt to saprotamu, tāpēc ka jūs esat kūtri palikuši dzirdēt.
Jo, lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva vārdu pirmsākumus, un esat tapuši par tādiem, kam vajag piena, ne cietas barības. Jo katrs, kas bauda pienu, ir taisnības vārda nepratējs, jo tas ir bērns.” (Pāvila vēstule ebrejiem 5:12-13)

Cietā barība nav vairāk zināšanu, Pāvils skaidri saka: zināšanas dara uzpūtīgu. Pavēro dažus politiķus, izglītotos, kuri mācās, mācās un pašu svarīgāko nevar iemācīties, – ka šīs zināšanas ir jāpielieto. Zināšanas ir jāpielieto un jākalpo cilvēkiem.

“Viņam tā aizstāvoties, Fēsts sacīja skaļā balsī: “Pāvil, tu esi traks, lielās zināšanas tevi padara traku!”” (Apustuļu darbi 26:24)

Tiem studentiem, kuri tikai mācās un mācās, nav laika neko sasniegt, jo viņi visu laiku mācās un bārstās ar gudriem vārdiem, kurus neviens nesaprot. Politiķi arī tik gudri runā, ka vairs neko nevar saprast, kas vispār tagad notiek ar Covid vīrusu, kur var braukt, kur nevar. Ārstiem arī visu laiku ir kādi kursi, jāmācās, tagad zinātne ir sajukusi, skaidro, ka vīrietis vairs nav vīrietis un sieviete nav sieviete, viss tomēr esot savādāk. Tad vienu kaiti ārstēja tā, tagad šitā. Karstumā liekam veciem cilvēkiem maskās staigāt. Visa pasaule sagriezusies kājām gaisā. Mācīties ir labi, dziļumā ir jāiet, bet mēs nekur nevaram aiziet, ja nesākam kalpot cilvēkiem. Lūk, kur ir gudrības atslēga. Ne tikai pats grupiņā uzpildies, ne tikai lai tev kalpo vai par tevi lūdz, bet pats sāc dot Dievam un cilvēkiem. Labāk lai tev ir kaut viens cilvēks, par kuru tu vari rūpēties, nekā neviens. Mums visiem kaut kādā mērā ir vajadzīgs pieslēgties pie tā, lai mēs kalpotu cilvēkiem. Mums visiem vajag domāt un lūgt par to.

“Tad Viņš saka uz Saviem mācekļiem: “Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus Savā pļaujamā.”” (Mateja evaņģēlijs 9:37-38 )

Draugs, vai tu vari kā minimums par to sākt lūgt Dievu? Dievs, izsūti mani, rādi man, dari tā, ka es sāku kaut ko darīt! Jo ļoti ierobežoti Dievs var sākt kaut ko darīt un darboties pie tevis, ja tu neuzņemies darīt Viņa gribu. Tāpēc es aicinu katru vienu lūgt par to. Ne katram, varbūt, ir lemta megakalpošana, bet lai mēs katrs uzdrīkstamies. Ņem savu kaimiņu, sāc kalpot viņam, atver savu grupiņu mājās. Esmu pamanījis, ka lietas, par kurām mēs lūdzam, agrāk vai vēlāk notiek. Tu esi to pamanījis? Tu lūdz, aizmirsti to, un tikai vēlāk pamani, ka tas sāk notikt. Tu sāc citādāk domāt un pamani kādas jaunas iespējas, un viss sāk notikt. Piemēram, šī draudze sākās ar lūgšanu. Šī draudze vispār ir brīnums! Katra draudze ir Dieva brīnums. Es pats to nesaprotu, kā šajā laikā, kad visur ir stagnācija, mēs turpinām augt. Kā tas var būt, ka šie cilvēki, kuri bija priekšā, ir saņēmuši aicinājumu? Viņi iet, un Dievs viņus lieto, un daudzi cilvēki ceļas un ceļ savas grupiņas. Rudenī atkal būs evaņģelizācijas dievkalpojumi jaunās pilsētās un būs jaunas grupiņas, vēl lielāks pulks. Es redzu, kā Dievs pats darbojās, un atslēga ir nepalikt tikai pie Jēzus kājām, bet iet arī pie cilvēkiem. Katrs savā līmenī, bez piespiešanas, tikai brīvprātīgi, kad tu pats pieņem, pats saproti un ieej paklausībā savā aicinājumā. Katram no mums ir sagatavoti labie darbi. Veidi ir dažādi, cilvēki ir dažādi, bet aicinājums ir viens.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Aicinājuma anatomija. 9. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija