Debesu Tēvs, es lūdzu pēc Tava Svētā Gara. Tikai Tu mūs vari mainīt sirdīs. Tikai Tu dari, ka mēs piedzimstam no augšienes. Tikai tu dari, ka mēs spējam dzīvot Tavā gribā, pēc Tava prāta. Dievs, mēs esam no Tevis atkarīgi. Tu mums esi vajadzīgs! Mēs vēlamies uzņemt Tavu vārdu, jo mēs nedzīvojam tikai no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Tavas mutes. Āmen!

Bet Jēzus, staigādams gar Galilejas jūru, redzēja divus brāļus: Sīmani, kas tiek saukts Pēteris, un Andreju, tā brāli, izmetam tīklus jūrā, jo viņi bija zvejnieki. Un Viņš tiem sacīja: Sekojiet man, un es jūs padarīšu par cilvēku zvejniekiem. Un viņi tūdaļ atstāja tīklus un gāja Viņam līdz. Un no turienes iedams tālāk, Viņš redzēja citus divus brāļus: Jēkabu, Zebedeja dēlu, un Jāni, tā brāli, lāpot tīklus laivā kopā ar savu tēvu Zebedeju: un Viņš tos aicināja. Un viņi, atstājuši tūdaļ tīklus un tēvu, sekoja Viņam.” (Mateja 4:18-22)

Šajā Rakstu vietā ir Jēzus Kristus kalpošanas sākums. Viņš staigāja gar Galilejas jūru un ieraudzīja divus brāļus – Sīmani un Andreju, jūrā izmetam tīklus. Viņi bija zvejnieki. Jēzus viņus aicināja: „Nāciet Man pakaļ. Es jūs darīšu par dvēseļu zvejniekiem.” Kāpēc par zvejniekiem? Tāpēc, ka zivis ir īpašas? Nē. Tāpēc, ka viņi ir zvejnieki, parasti cilvēki, un Viņš saprotamā valodā viņiem saka: „Nāciet, Es jūs darīšu par dvēseļu zvejniekiem.” Divdesmit pirmajā pantā ir skaidri rakstīts – Viņš tos aicināja, un viņi tūdaļ atstāja laivu, savu tēvu un sekoja Viņam. Aicinājums! Apustuļi, pirmie Jēzus mācekļi, kristieši. Kad Jēzus viņus aicināja, tie tūdaļ Viņam sekoja. Šodien nekas nav mainījies – Jēzus aicina! Viņš aicina ar vienu mērķi – „Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Tie tūdaļ atstāja savu tēvu, biznesu, darbu. Jēzus saka tā: „Kas neienīst savu tēvu un māti un pat savu dzīvību Manis dēļ, tad tas nevar būt Mans māceklis.” Šeit nav runa par naidu, par ienīšanu. Te ir runa par prioritātēm  kurš cilvēks nenoliek tēvu, sievu, darbu, biznesu, naudu savā vietā un Jēzu nenoliek pirmajā vietā, tas nevar būt Viņa māceklis. Debesīs būs Kristus mācekļi. Mēs esam Kristus mācekļi, mēs mantojam debesis. Viņš skaidri saka, ja prioritāte nav Viņš un cilvēku zvejošana, tad tu tur nebūsi. Jo ir tikai divi baušļi – mīli Dievu no visas savas sirds, dvēseles, prāta, spēka un savu tuvāko kā sevi pašu. Aicinājums ir viens – „Nāciet Man pakaļ un Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” VIŅŠ GLĀBJ TEVI, LAI TU GLĀBTU CITUS! Ja šo aicinājumu nedzird, tad Jēzus saka: „Tie skatīdamies skatīsies, bet neredzēs. Klausīdamies klausīsies, bet nedzirdēs.” Ja tu to nedzirdi, tad tu esi ignorējis Kristus aicinājumu, un tam var būt sekas. Tam ir un tam būs sekas, līdz pat pazušanai. Aicinājums! Dievs lika man sirdī šodien tieši šo tēmu.

Jeremija bija pravietis. Dievs viņu aicināja, un Viņš teica: „Viss, ko Es tev teikšu, tev būs jāsaka cilvēkiem. Viss, ko Es likšu darīt, tev būs jādara.” Un viņš darīja. Viņš bieži par to saņēma izsmieklu un cietumsodus, pat fiziskus miesas sodus. Viņš saņēma sodus no cilvēkiem, no ķēniņiem, no saviem tautas brāļiem, no jūdiem, no ebrejiem. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš runāja patiesību no Dieva, kas nebija izdevīga politiķiem. Viņš brīdināja, ka nāks Bābeles ķēniņš un pakļaus Jeruzālemi, jo viņi bija atstājuši Dievu. Viņi bija atstājuši dzīvo ūdeni, mūžīgās dzīvības avotu, savu Tēvu. Tāpēc ķēniņi un priesteri pret viņu uzstājās, karoja, slodzīja cietumos. Loģiski, ka bija brīži viņa kalpošanā, kad viņš nevēlējās to darīt. Viņš arī tā teica: „Dievs, es par to saņemu tikai izsmieklu un sodus, par to, ka es daru Tavu gribu un Tavu darbu.”

Bet, kad es apņemos: es nedomāšu vairs par Viņu un nerunāšu Viņa Vārdā,  tad ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un, kad es pūlējos to pārspēt, tad man trūka tam spēka!” (Jeremijas 20:9)

Jeremija, šis pravietis, pieņēma lēmumu nedomāt vairs par Dievu. Tas jau nav tā, ka, piemēram, man šodien ir daudz darba un tāpēc es aizmirsu palūgt Dievu. Vai aizmirsu padomāt par Dievu, jo aizrāvos ar kaut ko tā, ka par Dievu nepadomāju. Nē, Jeremija pieņēma lēmumu, ka vairs par Dievu nedomās. Tas ir daudz vairāk nekā aizmirst padomāt par Dievu. Jeremija pieņēma lēmumu nedomāt par Viņu un nerunāt Viņa Vārdā un vispār nekur negāja. Cilvēkiem vairs nestāstīs par Dievu, jo viņi negrib dzirdēt, tas varbūt nav pieklājīgi, vai, ka tas nav man. Viņš apņēmās, ka viņš vairs to negrib darīt, jo tas viņam bija par grūtu. „Dievs, par Tevi nedomāšu un Tavā Vārdā nerunāšu.” Ja tu pieņemtu lēmumu nedarīt Dieva lietas, tad tavā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņemtu arī visus tavus kaulus. Te ir runa ne tikai par kauliem, runa ir par visu – tavu dvēseli, emocijām un prātu. Šī gaišā uguns pārņemtu tavu miesu. Pat fiziski to var sajust. Viņš pūlējās nerunāt, pūlējās nedomāt par Dievu, bet viņš nespēja, jo viņā bija šī gaišā uguns, kas pārņēma visu viņa miesu, un viņš nespēja nerunāt Dieva Vārdā. Viņš nespēja nelūgt Dievu. Viņš nespēja nemeklēt Viņu. Kas tā ir par gaišo uguni? Kas tas ir, ko jaunpiedzimšanas brīdī mēs saņemam? Tas ir Svētais Gars! Tā ir Svētā Gara uguns, Tas ir Svētais Gars.

Mums tikko bija jauna dziesma, un vārdi bija: „Es Tevi neredzu, bet es zinu, ka Tu man esi blakus!” Svēto Garu mēs neredzam, bet mēs zinām, ka Viņš ir mūsos. Un ne tikai zinām, bet mēs nespējam nerunāt. Mēs nespējam nelūgt. Mēs nespējam neglābt cilvēkus. Tas nav iespējams. Jaunpiedzimušam kristietim tas nav iespējams. Precīzāk, mums nav iespējams, ka Svētā Gara uguns mūsos nedegtu. Tas ir tad, ja tu pieņem lēmumu jeb Dievs tevi aicina un tu esi pieņēmis Kristu. Tajā brīdī, kad Andrejs, Jānis, Jēkabs tika aicināti, tad tie tūdaļ visu atstāja un atsaucās aicinājumam. Mēs esam atsaukušies aicinājumam tajā brīdī, kad pieņemam Kristu par savu Glābēju. Kad satiekamies ar Viņu. Kad mēs lūdzam grēku nožēlas lūgšanu un atgriežamies no grēkiem pie Dieva, mēs saņemam Svēto Garu un šī Svētā Gara uguns nepārtraukti ir mūsos. Un, lai kur tu neietu, lai ko tu nolemtu, lai ko tu nedarītu, lai cik tu svētdienās neapmeklētu dievkalpojumus, uguns ir tevī. Bet es nesaprotu, kāpēc tu negribi glābt cilvēkus?

Kāpēc mēs esam šeit virs zemes, varētu teikt, šajā nolādētajā pasaulē? Kāpēc? Lai glābtu cilvēkus! Kāpēc tajā brīdī, kad mēs pieņēmām Jēzu, Dievs mūs nevarēja ņemt Savā valstībā? Tāpēc, ka caur mums Viņš glābj cilvēkus. Tāda ir Viņa griba, tāds ir Viņa prāts. Šī uguns nav apdzēšama. Tu esi dzirdējis teorijas, ka cilvēks tik daudz grēko, nelasa Bībeli, nelūdz Dievu un kļūst nejūtīgs pret Svēto Garu, ka vairs neizšķir labo no ļaunā? Tā tas gluži nav. Jeremija pieņēma lēmumu, ka viņš nedomās, ka viņš aizmirsīs, bet viņš nespēja. Lai cik tālu tu neaizietu, ja tu esi saņēmis Svēto Garu, ja tu esi piedzimis no augšienes un, lai kur tu neklīstu, tev ir šī uguns un tev vairs nekad nebūs miera. Nekad nebūs miera! Jo tev tā ir. Nekad nevienam nebūs miera, kamēr viņš neies un neizdarīs to, ko Dievs no viņa grib! „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.” Tāda ir Dieva pavēle. Viņš aicina: „Nāciet man līdz!” Jēzus jūs darīs par cilvēku zvejniekiem. Lūk, mērķis, kāpēc mēs ejam līdzi un, kamēr mēs neejam pie cilvēkiem, tev nepārtraukti būs šī sajūta – it kā gaiša uguns, kas pārņem tavus kaulus. Tas vēl nav viss. Tev nāksies šo uguni slāpēt, jo tā tevi dedzinās, jo ir pārņēmusi tavus kaulus. Tu ej citā virzienā, tavs darbs ir kļuvis par tavu prioritāti, varbūt kāds vīrietis, kāda sieviete vai vienkārši kāds sviests tavā galvā. Tu nekad, visa mūža garumā, netiksi vaļā no šīs sajūtas. Visa mūža garumā Dievs tevi aicinās. Tu esi aicināts. Bībele saka, ka daudzi ir aicināti, bet maz ir izredzēti. Kas ir izredzēti? Tie, kas seko Viņa aicinājumam. Viņi tūdaļ atstāj savu tēvu, biznesu un seko Kristum. Un tieši par šiem cilvēkiem mēs turpmāk lasām Bībelē. Viņi ir tie, kas izmainīja pasauli – vienkārši cilvēki.

Mēs esam aicināti ar vienu mērķi – kalpot Viņam! Ne tikai meklēt Viņa vaigu, bet arī kalpot Viņam, glābt cilvēkus. Kad es dzirdu kristiešus, kuri ir pazaudējuši aicinājumu, tad es savā priekšā redzu un jūtu vienkāršu, parastu cilvēku. Parasts cilvēks, tāds pats, kā visi citi apkārt, parasts cilvēks, ne ar ko no citiem neatšķiras. Protams, ka katram ir savas īpašības, talanti, bet ne par to ir runa. Bet, kad es satieku cilvēku, kurš iet savā aicinājumā un vērtē savu aicinājumu, tad es savā priekšā redzu pārdabisku cilvēku, neparastu cilvēku. Ar ko viņš atšķiras? Tikai ar vienu lietu  ka viņš iet Dieva aicinājumā, viņš iet pie cilvēkiem. Viņš neignorē šo gaišo uguni viņā. Es nezinu, kā tas ir, bet rezultātā es zinu, ka Jēzus uzkāpa kalnā un tur Viņš tika pārdabiski pārveidots. To redzēja Jānis un Jēkabs, un viņi bija pārsteigti par to, ko viņi redzēja. Jēzus seja un drēbes kļuva gaismas pielietas. Viņš tika apskaidrots. Īpašs cilvēks. Cilvēks, kurš ir satvēris aicinājumu un iet tajā. Viņš ir vienkārš cilvēks, bet tajā paša laikā Dieva Gars Viņu paceļ pāri dabiskajam. Tad, kad es sarunājos, tad viens cilvēks ir parasts, bet uz otra ir Dieva svaidījums, Dieva svētība.

Vajag iet un glābt cilvēkus. Meklēt Dievu un glābt cilvēkus. „Meklējiet pa priekšu debesu valstību, un pārējās lietas jums tiks pieliktas.” Grūti pieņemt, grūti noticēt. Ja tu gribi pārdabisku svētību savā dzīvē, ja tu gribi būt vienkāršs, bet neparasts cilvēks, uz kura ir Dieva svētība un svaidījums, tad neignorē šo gaišo uguni – aicinājumu! JĒZUS TEVI AICINA!

Tu zini, ka nav īpašu cilvēku. Viens ir izrāvies un kļuvis par miljonāru. Viens ir pacēlies, atvēris savu firmu un kļuvis bagāts, viens ir kļuvis veiksmīgas draudzes mācītājs. Šie cilvēki nav īpaši cilvēki, jo neviens nav īpašs. Ir cilvēki, kuri dara īpašas lietas un, tas viņus padara par īpašiem. Paši par sevi mēs visi esam vienādi. Sarkanas asinis, deguni nedaudz atšķiras, matu krāsa, pēc būtības divkājaini radījumi. Dievs mums devis garu, intelektu, un paldies Dievam, ka mēs neesam cēlušies no mērkaķiem, bet radīti īpaši Dievam, sadraudzībai ar Viņu. Tātad, nav īpašu cilvēku, ir īpašas lietas, kas dara viņus īpašus. Jā, mums katram ir īpaši talanti, ar ko mēs atšķiramies. Mums katram ir doti talanti. Vienam labāk sanāk tas, otram atkal kaut kas cits. Dažādas profesijas – viens labāk dzied, otrs brauc, trešais projektē, ceļ. Mēs atšķiramies, jo katrs mēs varam kļūt īpašs savā profesijā, arī savā kalpošanā, bet kopumā mēs neesam īpaši. Tie, kas izlaužas, spēj darīt īpašas lietas. Ir principi, kas darbojas katram, un Dieva aicinājums ir ļoti īpašs. Ikviens, kurš ieiet Dieva aicinājumā, tiek īpaši svētīts. Apustuļi bija vienkārši cilvēki, viņi nebija īpaši. Tas, ko es tev tagad atklāju, palīdz tev saprast šo  ja tu par sevi esi domājis, ka neesi nekas īpašs, tas nozīmē, ka tu vari darīt īpašas lietas, un tad tu kļūsi īpašs! Patiesībā tu nebūsi īpašs, tikai tas, ko tu dari, ir īpašs. Tas, ka tu ej Dieva aicinājumā, padara tevi īpašu. Aicinājums! Šis iekšējais aicinājums nekad neliks tev mieru.

Vai kāds var saglabāt savā azotē uguni, lai nesāktu degt viņa drēbes?” (Salamana pamācības 6:27)

Tev ir Svētā Gara uguns, pat ja arī reizēm tu nejūti, ka tā tur ir. Kā tu vari to tur saglabāt, lai nesāktu degt drēbes? Lai tas neparādītos uz ārpusi? Pretošanās aicinājumam dedzinās jebkurā gadījumā. Tu nevari saglabāt šo uguni, tā dedzinās jebkurā gadījumā. Šeit varētu pastāstīt vairāku cilvēku raksturojumus. Piemēram, cilvēkam ir aicinājums no Dieva, viņš to zina un grib kaut ko darīt. Kāpēc viņš grib? Tāpēc, ka viņam nav miera, ir gaišā uguns: „Ej pie cilvēkiem. Atver savu grupiņu. Dari kaut ko.” Viņš to zina un katru dienu saprot. Taču šim cilvēkam ir bizness jeb darbs ar labu atalgojumu, un viss viņa prāts saistās ar savu darbu, ar savu biznesu, bet viņš grib kalpot. Kāpēc? Tāpēc, ka nepārtraukti gaišā uguns viņu urda. Un nevar paturēt azotē uguni, lai nesāktu degt drēbes. Kas notiek? Viņš grib kaut ko darīt. Viņš nāk pie mācītāja un saka, ka viņš grib kaut ko darīt. Lūdzu, atved mājas grupiņā kādu cilvēku pie Dieva, sāc kaut ko darīt! Viņš nesāk neko darīt, bet atrod dažādas atrunas. Atkal viņam nav miers. Viņš atkal nāk pie mācītāja un saka, ka viņš grib kaut ko darīt. Lūdzu, atver draudzi! Tās atrunas, kuras man nav skaidras. Šī uguns dedzinās jebkurā gadījumā. Dedzinās tā, ka tu vairs sakarīgi domāt nevarēsi. Dažreiz cilvēks sāk kalpot, kaut ko darīt, bet nevar izdarīt līdz galam. Un iet gadi, bet nekas nav, cilvēks joprojām grib kalpot, taču nekas nesanāk. Iespējas un potenciāls ir reāls. Un iemesls nekalpot ir tikai viens – cilvēks nav nolicis aicinājumu kalpot pirmajā vietā, jo pirmajā vietā ir bizness, visas domas ir tur. Šāda tipa cilvēki parasti aiziet uz citu draudzi. Tur viņi arī vēlas kalpot un nekalpo, jo reiz ir atteikuši Dieva aicinājumam. Ja tu vēlies sev tādu ceļu, ja vēlies iet no vietas uz vietu, vēlies būt nelaimīgs un neapmierināts ar visu, tad tas ir tas ceļš, kuru tev ir iespēja izvēlēties.

Kāpēc mēs izdomājam visādas atrunas, ka mēs gribam, bet patiesībā mēs negribam? Mēs vēlamies kaut kā apmānīt savu sirdsapziņu. Mūsos ir Svētais Gars, un tu nekad no Viņa neatbrīvosies. Ir tikai viens ceļš  beidzot atsaucies un kļūsti par cilvēku zvejnieku, ej pie cilvēkiem!

„Kas savas ausis aizbāž pret nabago, tas kādreiz pats sauks, bet neviens uz viņu neklausīsies.” (Salamana pamācības 21:13)

Ja es aizbāžu ausis pret cilvēkiem, kuriem ir vajadzīgs evaņģēlijs, tad Bībele saka, ka reiz pats saukšu, un man neviens nepalīdzēs. Mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Aicinājuma noniecināšana nes sevī pazudināšanu, prāta neskaidrību, depresiju, dažāda veida grēkus, ir ļoti viegli iekļūt dažādās velna lamatās. Ir tikai viens ceļš – atcerēties, kāpēc Dievs tevi ir aicinājis, –lai kļūtu par cilvēku zvejnieku.

„Bet Jēzus sešas dienas pirms Pashā nogāja uz Betāniju, kur bija Lācars, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem.Tur tie Viņam taisīja mielastu. Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas kopā ar Viņu sēdēja pie galda.Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, ļoti dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja viņa kājas ar saviem matiem. Un svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju. Bet viens no Viņa mācekļiem, Jūda Iskariots, kas vēlāk Viņu nodeva, sacīja: “Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīs simti sudraba gabaliem un nauda nodota nabagiem?” Bet to viņš sacīja nevis tāpēc, ka viņam rūpēja nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas.” (Jāņa evaņģēlijs 12:1-6)

Ir rakstīts par Jūdu. Kāda sieviete, Marijas vārdā, kas Jēzum bija tuva draudzene, svaidīja ar ļoti dārgu eļļu Jēzus kājas un žāvēja tās ar saviem matiem. Svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju. Un viens no mācekļiem vārdā Jūda teica uz Jēzu: „Kāpēc šī eļļa nav pārdota un izdalīta nabagiem?” Kaut gan pats bija zaglis un melis. Viņa prioritāte bija nauda. Un reiz viņam ienāca prātā ģeniāla ideja – manipulēt ar Jēzu, dabūt no farizejiem 30 sudraba gabalus, viņš nekad neiedomājās, ka Jēzu tiešām arestēs, viņa mērķis bija tikai nauda.

„Bet rīta agrumā visi augstie priesteri un ļaužu vecaji pieņēma lēmumu Jēzu nonāvēt.” (Mateja evaņģēlijs 27:1)

„Tad Jūda, Viņa nodevējs, redzēdams, ka Viņš pazudināts, nožēloja to, atnesa atpakaļ trīsdesmit sudraba gabalus augstajiem priesteriem un vecajiemun sacīja: “Es esmu grēkojis, nododams nenoziedzīgas asinis.” Bet tie sacīja: “Kas mums par daļu? Raugi tu pats!” Un viņš nometa sudraba gabalus Templī, aizgāja un pakārās.” (Mateja evaņģēlijs 27:3-5)

Sākotnēji tā likās tik nevainīga prioritāte – nauda, – nevis aicinājums. Divpadsmit mācekļi tika aicināti, viens no viņiem to noniecināja, piepildīja savu galvu ar biznesa spožām idejām. Tik tālu aizsapņojās, ka pat likās laba ideja pārdot Jēzu. Viņš nedomāja, ka viss aizies tik tālu. Aicinājuma noniecināšana nes sevī pazudināšanu. Un lasi cik gribi Dieva vārdu un neko citu tu neatradīsi. Jūda pakārās, jo nevis cilvēkus zvejoja, bet naudu no maka.

Kas ir tava prioritāte? Tavs darbs? Bērni? Sieva? Mīļākā vai mīļākais? Varbūt tomēr attiecības ar Dievu un cilvēku glābšana? Man personīgi nekad mūžā nav ienākusi doma galvā, ka svētdienā varētu strādāt. Es 2000.gadā, 17.martā pieņēmu Jēzu Kristu par savu Glābēju, no tās dienas nekad mūžā pat doma tāda nav atnākusi. Es nesaprotu, no kurienes cilvēkiem tādas domas, ka Dieva vietā var izvēlēties kaut kādu pasaulīgu darbu, vergu darbu par kaut kādām kapeikām? Un tie ir tie neinteresantie cilvēki, kuri ne ar ko no citiem neatšķiras, jo viņu prioritāte ir nauda. Tie ir tukši cilvēki.

Es kādu cilvēku atceros, kurš kādus desmit gadus atpakaļ nāca uz līderu skolu, bet aicinājumā nenāca. Jautāju viņam: „Kāpēc tad nāc uz līderu skolu?” Viņš atbildēja: „Visu, ko man vajag sev, es te paņemu.” Tās bija biznesa idejas, visi tie principi, ko mācam skolā. Ar to informāciju kalnus var gāzt. Viņš izmantoja tās zināšanas, kuras ieguva, nākot uz līderu skolu, tikai savām vajadzībām, nevis Dieva valstības celšanai. Ir bauslis “tev nebūs Dieva vārdu nelietīgi valkāt”. Tas nozīmē nepieļaut Dieva kontrolēšanu jeb uzspiest Dievam savu gribu. Būs tikai Dieva griba, nevis tavējā. Ja tu pelni naudu, staigā apkārt kādai sievietei vai vīrietim un pielūdz viņu, un tajā pašā laikā tava prioritāte nav attiecības ar Dievu, tava mājas grupiņā, draudze un cilvēku glābšana, tad, draugs, tu izmanto visu, ko tu te iegūsti, tikai saviem mērķiem. Un tas ir pret Dieva gribu. Tas ir Dieva baušļu pārkāpums.

Ir jau labi, tu mācies, nāc uz skolu un domā to svēto uguni kaut kā apmānīt. Svēto uguni tu gan neapmānisi, bet sevi noteikti. Tu neesi saskāries ar tādu lietu, ka cilvēks bija normāls un pēkšņi sāk runāt kaut kādas aplamības? Kad tu skaties uz viņu, tev gribās ieteikt viņam apmeklēt ārstu. Bēdīgs, noskumis, kā sasists, un ir tikai viens iemesls – viņš ir ignorējis aicinājumu. Mans aicinājums bija cietuma kamerā, kad eņģeļi man teica skaitīt grēku nožēlas lūgšanu, tad es to arī darīju. Un es skaidri dzirdēju, ko Dievs man teica: “Bībele, lūgšana, draudze, un tu būsi Mans kalps.” Man nebija nekādi speciāli norādījumi, es nezināju, kas man ir jādara. Bet pirmie cilvēki, kas man trāpījās ceļā, bija divi cietumnieki, kurus ielika manā kamerā uz dažām stundām. Man iekšā dega uguns, es jutu, ka man jāpastāsta viņiem, ko es piedzīvoju kamerā. Es pie sevis nodomāju, ja pieiešu pie tiem diviem, man viņi noteikti sados pa galvu. Bet manī dega tāda uguns, ka es nespēju tai pretoties. Es piegāju pie tiem diviem cietumniekeim, nostājos priekšā un ātri sāku runāt savu sakāmo. Es stāstīju, ka biju narkomāns, ka visa man dzīve bija nepareiza, bet trīs dienas atpakaļ cietuma kamerā man parādījās eņģeļi, viņi ar mani runāja un teica, lai nožēloju grēkus, un es skaitīju viņiem līdzi grēku nožēlas lūgšanu, un tajā brīdī visi velni no manis pazuda. Mani grēki man ir piedoti, man ir jauna dzīve. Es to visu ātri norunāju un gaidīju atbildi. Tie abi vīrieši saskatījās, tad pagriezās pret mani un viens no viņiem sāka teikt otram: „Es tak tev teicu, ka Dievs ir.” Pēc tam viņi man pastāstīja, ka tajā dienā, kad es pieņēmu Jēzu par savu Kungu, viņi sēdēja citā kamerā netālu no manējās un diskutēja par Dievu.

Es zinu savu aicinājumu un zinu, ka man nav bijis vajadzīgs īpašs pamudinājums, lai es ietu un stāstītu cilvēkiem par Dievu, lai es ietu un celtu Dieva valstību. Viņš ir te, manā sirdī. Es esmu vienkāršs cilvēks, vēl vienkāršāks par tevi. Ja tu izlasīsi manu grāmatiņu „Kāpnes debesīs”, tu sapratīsi, ka esmu daudz, daudz vienkāršāks. Es klausīju Svētā Gara balsij un darīju, ko tā saka. Zini ko citiem, ienākot mūsu draudzē, “saka Svētais Gars”? „Šī būs tava sieva, šis būs tavs vīrs.” To es daudzas reizes esmu dzirdējis, ļoti daudzas. Vai Dievs teica jums, ka draudzē jāmaina tas un tas? Šis iekšējais aicinājums nekad neliks tev mieru, tas var pat sabojāt tev galvu un visu dzīvi. Bet nevis aicinājums var sabojāt dzīvi, bet gan tā ignorēšana.

Stāsts būs par to, kā cilvēks pazaudēja sapni. Jēzus stāsta līdzību mācekļiem, ne tikai mācekļiem, bet visiem tiem, kuri klausījās.

„Un Viņš uz tiem daudz runāja līdzībās un sacīja: “Redzi, sējējs izgāja sēt. Un, viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda; un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes; bet, kad saule uzlēca, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes; bet cita iekrita ērkšķos, un ērkšķi uzauga un to nomāca; bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus.” (Mateja evaņģēlijs 13:3-8 )

Ko nozīmē nest augļus? Tas nav kaut kas tāds, ko tu vari iesēt un gaidīt, kad uzaugs. Nest augļus nozīmē darīt un gūt rezultātus. Un pēc tam Jēzus paskaidro līdzību, ko tā nozīmē. Sējējs sēja Dieva vārdu; kad tu stāsti cilvēkiem par Dievu, tu sēj Dieva vārdu. Kad tu mācies Bībeles skolā, tev tiek sēts Dieva vārds. Tu lasi Bībeli, tev tiek sēts Dieva vārds. Ceļmalā sētā sēkla – tas ir cilvēks, kurš vārdu dzird, bet nesaprot. Vai arī dzird un nepieņem. Tādi cilvēki mums ir visapkārt. Otrs variants, kad sēkla krīt uz akmenāja – tas nozīmē, ka cilvēks, dzirdod Dieva vārdu, ar prieku to pieņem, bet tiklīdz jāmaksā cena un viņš saskaras ar pirmajām grūtībām, atkrīt no Dieva. Cenas maksāšana nozīmē – Bībeles lasīšana, draudzes un mājas grupiņas apmeklēšana, Bībeles skolas un līderu skolas apmeklēšana, kalpošana. Ir jāaudzē saknes, ir jānostiprinās. Trešais variants ir tad, kad sēkla tiek sēta starp ērkšķiem. Cilvēks dzird Dieva vārdu, tas izaug labā zemē, pieņem to, bet blakus aug ērkšķi, kas nomāc sēklu.

„Bet, kas sēts ērkšķos, ir tas, kas vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nomāc vārdu, un viņš nenes augļus.” (Mateja evaņģēlijs 13:22)

Tas ir kaut kas, ko tu noliec augstāk par Dieva aicinājumu, jebkas, tas nomāc tavu vēlmi kalpot. Pārsvarā tā ir nauda, sekss, vara. Tās var būt dažādas lietas, elementāras lietas, kuras tev patik vairāk par visu, kas tevi kavē iet un evaņģelizēt.

Šodien, braucot mašīnā, Stenlijs par radio stāstīja, kā velns var dabūt pie malas kristiešus, pat kalpotājus. Viens no veidiem – velns saka: „Tev to vajag!” Bet Stenlijs saka: „Tev to īstenībā nevajag.” Bet kristietis ņem un sagrēko, ņem to, ko viņam nevajag, sāk to darīt. Pēc tams velns viņu apsūdz: „Kas tu par kristieti? Tu neko nevari, tu nekas neesi!” Un tad viņš staigā vainas apziņā. Ilgi tas nav iespējams, un viņš padodas. Tev, draugs, vajag meklēt Dievu. Neatkarīgi no tā, kur un kā tu esi iepinies, ir jāturpina meklēt Dievs. Nekad neatstāj draudzi. Vienalga kas tev ir iepaticies no velna piedāvātā, nekad neatstāj lūgšanas un draudzi. Turpini meklēt Dievu, ir tikai viens ceļš un veids kā uzvarēt – turpināt Viņu meklēt. Ej Viņa aicinājumā un glāb pazudušos. Neļauj sevi novākt. Sakārto savu dzīvi, lūdz par to Dievu. Ja tu padodies lūgšanās, tad vairs neviens tev nespēs palīdzēt. Man ir tikai viens Dievs, un nekas neieņems Dieva vietu manā dzīvē.

“Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lūkas evanģēlijs 14:26)

Nepakļaujies vīra vai sieva mēģinājumiem tevi atturēt no Dieva lietām šantāžas veidā (naudas nedoāana, laulātā pienākuma nepildīsana gultā). Dievs ir tas, kurš tevi apgādā, ne jau vīrs. Un atceries, Jeremija daudz cieta no tā, ko viņš darīja. Un tomēr viņš darīja to, ko Dievs gribēja, lai viņš dara. Vari būt mierīgs, Dievs ir ar tevi, Viņš ir tev blakus. Šantāžas veidi var būt dažādi. Kad parasti pie manis nāk uz konsultācijām un saka: „Man vīrs/sieva uzstāj, un tāpēc es nenāku,” man iekšā ir tāda pretīguma sajūta. Manā priekšā ir lupata. Es saprastu, ja tevi mocītu moku kambarī ar visiem iespējamiem moku rīkiem un tu pateiktu, ka vairs neevaņģelizēsi, tad manā priekšā tu būtu varonis, kuru tomēr salauza, bet ne pavisam, jo sirdī tu to tā nedomāji, un tiklīdz tiksi vaļā, tā atkal evaņģelizēsi. Manā priekšā ir stiprs cilvēks, pat ja viņš pateica to, ko īstenībā nedomāja. Dzenieties vispirms pēc Dieva valstības, tad jums pārējās lietas tiks pieliktas! Nenoniecini aicinājumu!

„Es zinu tavus darbus un pūles, tavu pacietību un ka tu nevari panest ļaunus cilvēkus un esi pārbaudījis tos, kas saucas par apustuļiem, bet nav, un esi atradis tos par melkuļiem.” (Atklāsmes grāmata 2:2)

Runa ir par cilvēku, kurš reāli kalpo, maksā cenu Dievam, taču ir aizmirsis savu pirmo mīlestību. Pirmā mīlestība –tās nav tādas pašas sajūtas kā sākumā, bet darbības. Tad tu gāji pie cilvēkiem, kalpoji, bet tagad? Ja nav tā kā tad, tad šī gaišā uguns, kas tevi mudina darboties, aizaug ar ērkšķiem. Kāds ir apprecējies, kāds ir sācis mācīties, kādam bērni piedzimuši, kādam lielais bizness, un neatliek vairs laika darīt pirmos darbus. Esmu pārliecināts, ka liela daļa no mums, lasot šo Rakstu vietu, nodomā: „Pirmā mīlestība, nav vairs šīs sajūtas”. Citi pat domā, ka jānomaina draudze, pats esmu redzējis tādus cilvēkus. Pēc katra viessludinātāja nodomā: „O, ir atpakaļ pirmā mīlestība”, un nomaina draudzi. Paiet laiks, un notiek atkal tāpat. Kāda ir viņu kļūda? Viņi nevis darīja pirmos darbus, bet meklēja pirmās sajūtas. Ej un kļūsti par cilvēku zvejnieku, cel savu grupiņu un neaizmirsti lūgt Dievu un lasīt Bībeli.

„Un viņš ēda un atspirga. Viņš palika dažas dienas pie mācekļiem Damaskā un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka Tas ir Dieva Dēls.” (Apustuļu darbi 9:19-20)

Kad Pāvils sāka sludināt? Tūdaļ. Es vēlos, lai ikviens, kurš šeit nāk priekšā pieņemt Jēzu par savu Glābēju, sāk liecināt tūdaļ.

„Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis.” (2.Timotejam 4:7)

Pāvils saka, ka viņš ticību ir turējis un aicinājumu izpildījis. Un mums katram ir aicinājums.

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja evanģēlijs 28:19)

„Un, pieaicinājis Savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības.” (Mateja evanģēlijs10:1)

Bet ejot sludiniet un sakait: Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus. Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet.” (Mateja evanģēlijs 10:7-8 )

Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli. Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka evanģēlijs 16:15-20)

Tie nav parasti cilvēki, kas iet aicinājumā. Man reizēm cilvēki saka, ka es esmu ļoti gudrs un pārdabisks cilvēks. Es līdz šim brīdim tā vēl joprojām nedomāju, ka esmu kāds īpašais. Bet es zinu vienu – no paša sākuma es esmu gājis aicinājumā. Un, ja ir kāda gudrība vai svaidījums, tad tas ir tikai no Dieva, tas ir Viņš.

„(..) un tiem sacīja: “Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā 
un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes” 
(Lūkas evanģēlijs 24:46-47)

Es nemiršu, bet dzīvošu un sludināšu Tā Kunga darbus.” (Psalms 118:17)

Vai tu zini, ka tie brīnumi, ko tu saņem, sēžot draudzē, nav nekas salīdzinājumā ar tiem, kad tu ej Viņa kalpošanā, kad tu ej un pieņem aicinājumu, kad tu nemāni savu sirdsapziņu un pakļaujies šai gaišajai ugunij? Ir mājas grupiņas, ir neformālie pasākumi, tev ir mute un tu vari liecināt. 18. oktobrī sāksies līdera skola, ej un mācies! Cerams, ka iegūtās zināšanas izmantosi ne tikai savam biznesam, bet cilvēku glābšanai. Izmanto šīs iespējas. Es nemiršu, bet sludināsu Tā Kunga darbus! Mūsu draudzē ir viena sieviete, kurai ārsti pat uzstājīgi teica, lai dodas ar savu Bībeli uz kapiem, jo viņai nebija nekādas cerības izveseļoties. Viņa izmisīgi ir cīnījusies, arī ar citu cilvēku palīdzību. Šī Rakstu vieta, es domāju, viņai ir vissvarīgākā. Šai sievietei šodien grupiņā ir 20 cilvēki. Un es zinu, ka Dievs viņu dziedināja caur to, ka viņa iet aicinājumā, neskatoties uz bezcerīgām analīzēm un slimības, no kuras cilvēki parasti mirst.

Zini, kad tev kāds, piemēram, mamma vai vīrs, saka, lai tu neveltī tik daudz laika cilvēku glābšanai, patiesībā viņi saka, lai tu mirsti?! Tas ir pazušanas spriedums, ja tu pakļaujies tam. Jo Dievam ir Savi likumi, likumsakarības. Atceries, ka tie, kas velk tevi projām no kalpošanas, grib atņemt tev pašu dārgāko – dzīvību. Arī apprecoties cilvēki bieži sāk mazāk kalpot, jo laulātais partneris traucē. Gribas teikt kā Jēzus teica: „Atkāpies, sātan!” Tu esi pats savas dzīves noteicējs, tu neesi kāda īpašums, ne vīra, ne sievas. Tā ir tava dzīve un neviens to nevar izmainīt.

Stāsts no manas dzīves. Tajā laikā, kad dzēru un lietoju narkotikas, man bija draugs, krietni lielāks nekā es. Kad mums bija jāiet cietumā, gājām tur kopā. Vienmēr, kad kāds man piesējās, viņs atbrīvoja mani no tā. Cilvēki, kam mans draugs pieskārās, vienkārši vienā mirklī atradās uz grīdas bezsamaņā ar lauztu žokli. Faktiski vienmēr viņš cietumā ir sēdējis par miesas nodarījumiem, izņemot pēdējo reizi, kad laikam bija izdarīta slepkavība. Arī pret mani viņš ir ne pārāk labi izturējies. Es viņam esmu stāstījis par Dievu. Viņs zināja, kāds es kādreiz biju un kā Dievs mani izmainīja. Viņam arī bija aicinājums no Dieva caur manu stāstīto, bet viņš to neizmantoja. Apbrīnojami ilgi vēl viņš dzīvoja, pa cietumiem daudzas reizes pabija, nodzēries līdz baltajām pelītēm. Vakar uzzināju, ka viņs cietumā ir pakāries. Gandrīz visi mani draugi, ar kuriem es kontaktējos toreiz, pārsvarā ir miruši. Ir vēl viens jocīgs, kuru kādu laiku atpakaļ redzēju draudzē. Tādi, diemžēl, viņi paliek. Šim, kas pakārās, bija aicinājums, man arī bija aicinājums, un svarīgi, vai mēs to izmantojam. Tiekamies Līderu skolā!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Aicinājums” pierakstīja Inguna Kazāka, Daila Lielbārde un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece