Esmu no sirds pateicīgs šodien būt draudzē “Kristus Pasaulei”. Pārāk bieži uz draudzēm mācītāji no citām konfesijām netiek aicināti. Pēdējo reizi jūsu draudzē viesojos, kad notika gatavošanās darbi Tautas lūgšanu sapulcei, un ik pa laikam notiek zināma komunikācija ar dažiem draudzes pārstāvjiem un arī mācītāju. Kad domāju, ko līdzdalīt šodien ar jums saistībā ar to, ka pārņemu stafeti no mācītāja Mārča Jencīša kandidēt vēlēšanās, sapratu, ka ir labi runāt par to, kas ir paveikts, ko gribam un plānojam, bet svarīgāks arguments ir saprast, kāds ir cilvēks un kas noticis viņa dzīvē. Tādēļ arī šodien pastāstīšu, kā Dievs dažādās situācijās un laika posmos manā dzīvē ir atklājies.

Uzklausiet to jūs, vecākie, un pārdomājiet uzmanīgi arī jūs, visi pārējie zemes iedzīvotāji! Vai kaut kas līdzīgs ir jebkad noticis jūsu laikā vai jūsu tēvu dienās? Stāstiet par to saviem bērniem un lieciet, lai jūsu bērni to stāsta tālāk saviem bērniem un viņu bērni atkal nākamai paaudzei! (Joēla grāmata 1:2-3)

Es atdarīšu savu muti runai ar sakāmiem vārdiem, stāstīšu senlaiku mīklas. Ko esam dzirdējuši un zinām un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši, mēs neslēpsim viņu bērniem, to mēs stāstīsim viņu pēcnācējiem: Tā Kunga slavenos darbus un Viņa spēku, un Viņa brīnumus, ko Viņš ir darījis. Viņš ir cēlis liecību Jēkabā un devis bauslību Israēlā, Viņš ir arī pavēlējis mūsu tēviem, ka tā mācāma viņu bērniem, lai to zinātu vēlākais dzimums, bērni, kas vēl dzims, ka tie celtos un par to stāstītu arī saviem bērniem. (Psalms 78:2-6)

Es pētīju, cik sen ir atrodams uzvārds Baštiks. Tas nāk no Liepājas puses, no Nīcas, no Jūrmalciema, Pērkones. Tur atrodamas ziņas par Baštikiem no 1727. gada. Iesākšu savu stāstu ar brīdi, kad mana jaunākā meitiņa precējās. Tad, kad viņa paziņoja, ka nolēmusi precēties, mēs ar sievu jautājām, kurā baznīcā viņa gribēs laulāties. Tā kā bija izlēmuši to darīt Liepājas pusē, tad mana pirmā doma bija sarunāt Liepājas Trīsvienības baznīcu, kur atrodas lielās ērģeles un altāris ar skaistiem baroka stila kokgriezumiem. No tā viņa atteicās. Nākamais mans priekšlikums bija Nīcas lielā, skaistā baznīcā, kur kāds no mūsu senčiem bijis pērminderis. Viņa atbildēja, ka nolēmuši laulāties mazā necilā koka baznīciņā, kur vairs īsti pat dievkalpojumi nenotiek. Es domāju, kāpēc mana pastarīte grib precēties tik necilā baznīciņā. Viņa paskaidroja, ka no turienes nāk senči un tādēļ arī grib tur laulāties. Laulību dievkalpojumā es izstāstīju par savu vectēvu Miķeli Baštiku. Viņš vairāk kā pirms 120 gadiem piedzima kā ārlaulības bērns. Tajā laikā tas nozīmēja būt izraidītam no sabiedrības. Viņš ar mammu dzīvoja Jūrmalciema nomalē. Agrā vecumā gāja jūrā zvejot, un kādu reizi kā jaunietis kopā ar diviem biedriem devās jūrā zvejot, sacēlās vētra, abi divi viņa biedri noslīka, bet Miķelim izdevās izpeldēt krastā. Viņš aizgāja uz baznīcu un pateicās Dievam par dzīvību. Vēlākos gados, kad draugs lūdza aizdot mājas celtniecībai, viņš aizdeva visus savus krājumus. Sākās Pirmais pasaules karš, draugs atnāca un teica: “Miķeli, viss, ko varu tev atdot, ir divi kartupeļu maisi.” Mans vectēvs pateicās Dievam par šiem kartupeļu maisiem. Pēc tam viņš piedalījās karā brīvības cīņās, palika dzīvs un patiecās Dievam par dzīvību. Pēc kara kā brīvības cīņu dalībniekam viņam piešķīra zemi, Miķelis aprecējās, piedzima seši bērni, tai skaitā mans tēvs. Meitas laulību ceremonijā es teicu, ka cilvēku, kurš bija sabiedrībai nepieņemams un izstumts, Dievs svētīja. Tikai no viena dēla viņam bija pieci mazmazbērni un tam sekojošā nākamā paaudze. Dievs savējos neatstāj, nenoraksta cilvēku tad, ja pārējie to noraksta.

Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas. (Salamana pamācības 3:5-6)

Es mācījos Liepājā parastā skolā, un, kad pienāca laiks stāties pionieros, es to nedarīju. Klases audzinātājs bija latviešu valodas skolotāja un, acīmredzot, pārliecināta partijniece. Viņa visas klases priekšā teica: “Baštik, ja tu nestāsies pionieros, tu savā dzīvē izdarīsi vissliktāko izvēli. Tu netiksi tālāk par Grobiņu.” Grobiņa ir pilsēta 10 km no Liepājas, un man kā bērnam tas neko daudz nenozīmēja. Man turpat bija labi. Es to atcerējos, kad braucu uz savu armijas dienesta vietu Padomju Savienībā septiņpadsmit dienas un naktis ar vilcienu un vēl trīs dienas ar kuģi uz Sahalīnu. Mums bija daļa Kunaširas salā, kas atrodas deviņus kilometrus no Japānas. Tā ir vistuvākā sala Japānai. Tā bija speciāla daļa, kas noklausījās amerikāņu kara flotes un iznīcinātāju lidojumus no Havaju salām uz Japānu. Tad es atcerējos, ka tomēr esmu ticis tālāk par Grobiņu.

Ticība un pārbaudījumi.

Kad biju jaunietis, pirms armijas kādā dievkalpojumā es savu dzīvi nodevu Kristum. Pēc dievkalpojuma bija pēcsapulce, kurā mācītājs īpaši uzrunāja jauniešus. Viņš uzdeva jautājumu. Man toreiz dziļi iespiedās sirdī jautājums: „Ja ar tevi kaut kas notiktu, vai tu zini, kur tu pavadīsi mūžību?” Tā kā es zināju, ka mani priekšā gaida armija, tad tas mani kaut kā ļoti uzrunāja. Es nožēloju grēkus un atdevu savu dzīvi Jēzum. Manā sirdī ienāca pilnīgs miers un prieks. Es nokristījos. Pēc kāda laika man bija jāiet padomju armijā. Toreiz Liepājas Pāvila draudzes priekšnieks Graikste man pateica tādus vārdus: „Kas tu esi, to tu saki uzreiz.” Es tā īpaši par šiem vārdiem nedomāju un arī nepaturēju tos savā prātā. Bet kad mani ar daudziem citiem jaunajiem tur prom tālumā pa vienam izsauca un nostādīja rotas priekšā. Arī mani izsauca, un es nostājos priekšā. Beigās tas pulka komandieris paskatījās uz mani un saka: „Baštik, bet kāpēc tu neesi komjaunietis? Šī taču ir pretizlūkošanas daļa. Kā tu neesi komjaunietis?” Man uzreiz atmiņā tie vārdi, ko man teica draudzes priekšnieks: „Kas tu esi, to tu saki uzreiz,” kā nazis iedūrās. Es jau, protams, biju dzirdējis par tiem stāstiem, kas notiek ar kristiešiem padomju armijā, kā viņi tiek represēti un dažkārt pat ļoti cieš. Es tajā sekundē domāju, ko vispār teikt vai neteikt. Bet tie vārdi, ko tas priekšnieks teica: „Kas tu esi, to tu saki uzreiz,” visu laiku skan manā prātā. Es aizvēru acis un teicu: „Я верующий.” (no krievu val. – es esmu ticīgais). Tas komandieris tā paskatījās un teica: „ А, в Прибалтике это у вас так модна.” (No krievu val. – ā, Baltijā jums tas ir modē). Es domāju, kas tālāk būs. Es biju beidzis mākslas skolu, man bija jāzīmē tās kartes, kur apakšā un augšā bija rakstīts “pilnīgi slepens”. Sākumā ar mani kopā vienmēr bija majors, un man bija atsevišķs kabinets, pilnīgi brīvs laiks, jo man vajadzēja zīmēt tos ceļus, kur amerikāņu bāzes kuģi devās no Japānas pa Kluso okeānu uz Havaju salām. Es visu laiku zīmēju, kur tās lidmašīnas, zemūdenes un kuģi atrodas. Tad divas reizes mēnesī viņi sūtīja tās kartes uz ģenerālštābu Maskavā. Man bija tik laba armija kā nekad. Kad gribēju, es gāju laukā pagulēt vai gāju staigāt, un man vienmēr bija ļoti svarīgs darbs. Un tu redzi, kas tas, ko Kristus teica Kalna svētrunā: “Lai jūsu vārdi ir – jā, jā, vai – nē, nē,” ka tas, kas tu esi, to neslēp, jo Dievs būs ar tevi, ja tu būsi ar Viņu.

Bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! (Mateja evaņģēlijs 5:37)

Pēc armijas sāku mācīties Vēstures un filozofijas fakultātē. Tēvs man jautāja: „Kā tu vari mācīties Vēstures un filozofijas fakultātē, viņi taču melo?” Nu tā jau arī bija. Protams, tur bija arī tādi priekšmeti, kas bija zinātniski. Bija, piemēram, zinātniskais komunisms un zinātniskais ateisms. Interesanti bija tas, ka man bija jākārto eksāmens arī par zinātnisko ateismu. Un interesanti, kad es liku eksāmenu zinātniskajā ateismā, es izvilku to biļeti. Protams, viņi arī zināja, kas es esmu. Pirmais punkts bija – ko Ļeņins saka par reliģiju? Es atbildēju tā apmēram. Otrs jautājums bija par zinātni un ticību. Es arī pateicu to korelāciju un tamlīdzīgi. Pasniedzējs tā smaidīja un teica: “Man jāliek jums pozitīva atzīme, bet es zinu, ka jūs pilnīgi neticat tam ateismam, un es zinu, ka jūsu domas ir pilnīgi pretējas.” Es teicu: “Bet šeit jau neprasa manas domas, te prasa, ko Ļeņins saka.” Es sāku maģistrantūru padomju laikā un beidzu jau brīvā Latvijā. Bet tur bija vēl interesantāk. Kursa sākumā mēs, kā jau visi tādi jauni un dulli studenti, kad ir mirušo piemiņas diena 11. novembrī, kaut kad tajā laikā Brāļu kapos pie Čakstes pieminekļa nolikām svecītes. Kaut kā pēc tam, tie puiši, kas nebija armijā, visi no kursa tika paņemti armijā. Palikām tikai četri, tie, kas bija izdienējuši. Drīz vien mani paaicināja uz otro daļu, kur blakus rektoram bija tāds kabinets. Tur bija čekists. Viņš ļoti laipni pajautāja – kā man klājas, un tad jau arī ar jauniešiem mēs braucām pa draudzēm, liecinājām un dziedājām. Tajā brīdī viņš mani ļoti šokēja mani. Tā kā tas bija pirmdien, tad viņš jautāja: “Nu kā tad jums vakar bija tas Smiltenes izbrauciens, un kādu liecību tad Džeina sacīja?” Un viņš jautāja tādas detaļas, ka nu pilnīgi liekas, ka viņš visu par mani zina. Tas, protams, no sākuma tā kā paralizē, bet nu beigās tu saproti, ka varbūt ne visu zina. Un tā saruna bija par to, ka viņš jautāja: “Vai tev patiktos studēt teoloģiju?” Es saku, protams, ka gribētos, jo es arī toreiz paralēli studēju atjaunotajā baptistu teoloģijas seminārā. Viņš saka: “Bet mēs varētu tev nokārtot iespēju braukt uz Lielbritāniju studēt teoloģiju.” Es teicu: „Tas būtu jauki, bet kā tad tā, vēl taču ir padomju laiks?” Viņš saka: “Nē, nu tad tu būtu liels vīrs savā baznīcā un tu arī pateiktu kā tur Anglijā kaut kas notiek un kā savā baznīcā.” Tajā laikā es dzīvoju pie bīskapa Pētera Egles. Viņš bija atraitnis, kurš lasīja trīs vai pat četras reizes dienā Bībeli. Viņš lasīja ebreju, grieķu un latīņu valodā. Man vienu gadu universitātē bija arī latīņu valoda, un man tur ļoti labi gāja. Protams, viņi vēlējās, lai es sadarbojos ar viņiem, bet es teicu – nē. No Dieva vienalga šis aicinājums, ka es varēju mācīties teoloģiju, un vēlāk arī kļūt par mācītāju, mani aicināja, uzturēja un piepildīja.

Tajā universitātē ar to braukšanu arī vēl bija tā, ka trešajā kursā bija mācību prakse uz Vācijas Demokrātisko Republiku pa muzejiem un arī vēl cita veida pieredze. Visi priecīgi, ka varēs braukt demokrātisko Vāciju un pēkšņi, mani nelaiž. Universitātes komitejas partija pasaka, ka var braukt tikai komjaunieši. Es negribēju īpaši lekties, bet man izspruka, es teicu: “Nu nekas, es braukšu uz labāku valsti kā demokrātisko Vāciju.” Mani gandrīz izmeta no universitātes, kad sāka par mani pēkšņi interesēties, kas es esmu. Viņi nodomāja, kā es varēšu mācīt bērniem skolā vēsturi ar tādu izpratni. Toreiz dekāns Antonijs Zunde aizstāvēja mani, no universitātes neizmeta. 1989. gada beigās es braucu uz ārzemēm pirmo reizi, un tā bija ASV. Ja vajadzēs, tad Dievs gādās.

Mēs apprecējāmies un dzīvojām mazā mājiņā, izremontēta saimniecības māja, viena liela istaba, viena virtuve, es pats uzbūvēju skursteni, tas vēl joprojām stāv. Blakus dzīvoja kaimiņš Treimanis, arī ticīgs cilvēks, apvaicājās, kā man iet. Es teicu, ka labi, bērni dzīvojas pa lauku, bet svētdienās grūti tikt uz baznīcu. Kaimiņš saka, ka man vajag mašīnu. Tēvs strādāja metalurgā, tur varēja stāties žiguļa rindā, bet tādas naudas nebija. Prasīju, kā es, jauns mācītājs, varu tikt pie mašīnas? Kaimiņš minēja: “Ja vajadzēs, Dievs gādās.” Es pasmaidīju, jo tas labi skan, bet reālā dzīvē ir savādāk. Tad, kad es biju tajā ASV, daudz ceļoju pa draudzēm, pa latviešu kopienām. Kādā svētdienā kāda kundzīte apjautājas par ģimeni, man toreiz bija jau trīs bērni, viņa kaut ko jakas kabatā iebāž, bet es par to aizmirsu. Pēc nedēļas atkal ir dievkalpojums, es tad iebāžu rokas kabatā, izvelku papīri, un tur 2000$ čeks. Es pārbraucu mājās un nopirku pilnīgi jaunu žiguli. Ja tev vajadzēs, Dievs par tevi gādās.

Es apprecējos ar Lāsmu 1983. gadā, Dievs dāvāja mums 5 bērnus, 14 mazbērnus, laulībā 43 gadi – ir divi svarīgi principi, kas strādā attiecībās, draudzībā, laulībā. Tā ir spēja sarunāties. Tā aksioma ir ļoti skaidra, kamēr divi cilvēki spēj sarunāties, draudzība, mīlestība un laulība pastāv, un otrādi – jo cilvēki mazāk un retāk sarunājas, jo draudzība kļūst vājāka, cilvēki attālinās un kļūst sveši. Tāpēc ir tik svarīgi katru dienu sarunāties, par lielām un mazām lietām, sapņiem, arī par ikdienišķām lietām – bet sarunāties. Ir ļoti labi, ja varam šajās sarunās iekļaut divas frāzes, pirmais – paldies. Ja mēs spējam otram, draugam, sievai, vīram pateikt paldies, tas parāda, ka mēs fokusējamies uz to, kas ir labs, jo ir tik viegli ieraudzīt to, kas kaitina, nepatīk, bet tas ne vienmēr mūsu attiecības uzlabo, bet ja mēs spējam otram cilvēkam pateikt paldies, tas nāk mūsu attiecībām par labu, un, protams, pateikt Debesu Tēvam paldies par to visu, ko mums Viņš dod. Otrs vārds ir vēl grūtāks – lūdzu piedod, atvaino, – dažkārt pat negribot sava noguruma, stresa, kaut kādu apstākļu vai neuzmanības dēļ otru cilvēku sāpinām, bet, ja mēs spējam atvainoties, tas vienmēr mūsu attiecības dara stiprākas, neļauj mums izlikties, varam būt patiesi un īsti. Piedošana mūsu starpā neizveido kaut kādu nesaprašanās sienu, spēja piedot mūsu attiecības dara stiprākas. Ja kādreiz ir ļoti grūti, it sevišķi vīriešiem pateikt piedod, var izlīdzēties ar vieglāku teikumu: “Nu tev jau vispār arī ir taisnība.” Vajag sarunāties.

Bet laulībā pamatprincips nāk no kristīgas mīlestības – nevis ņemt, bet dot. Laulība nav par to, lai atrastu ideālo partneri sev, bet lai es kļūtu pēc iespējas labāks otram cilvēkam. Pāvils saka, ka mīlestība nekad nebeidzas. Mums liekas, ka tas tik labi skan, sevišķi laulības ceremonijā, bet reālā dzīvē ir savādāk. Kas ir mīlestība? Bībelē ir vairāki vārdi mīlestībai, fileo ir draudzība starp draugiem, storge – mīlestība starp ģimenes locekļiem, eross – jutekliska mīlestība, bet Kristus runā par agapi, upurējošo, pašaizliedzīgo mīlestību. Dziļākā izpratnē mīlestība ir upurēšanās, kalpošana, ziedošanās, vienvārdsakot, vislabākā darīšana otram. Vislabāko darīt otram – visbiežāk to mēs izdarām ar prātu, pieņemam lēmumu savā galvā, ka es darīšu visu, kas manos spēkos, lai sievai, vīram tā dzīve būtu vieglāka un labāka. Dažkārt par spīti nogurumam, nepatikai, stresam, sliktam garastāvoklim es pieņemu lēmumu, ka darīšu visu, lai tava dzīve būtu mazliet vieglāka, tādā izpratnē, kamēr spēju domāt, es varu pieņemt lēmumu, kas būs par labu otram cilvēkam. Es varu rīkoties par labu otram, un tādā izpratnē mīlestība nebeidzas. Un arī kad Kristus saka: “Vīri, mīliet savas sievas, kā Kristus draudzi!” Tad mēs saprotam, ka Kristus nemīlēja tos, kas ir pareizi, veseli, skaisti, atbilstoši maniem priekštatiem, Kristus mīlēja tos, kas ir tie sliktie, kam vajadzēja dziedināšanu, kam vajadzēja atbrīvošanu, faktiski tos, kas bija tie sliktie. Mēs jau arī kādreiz domājam, ka mēs meklējam un mīlam to, kas patīk mums. Bet mums kā vīriem ir jāmīl tieši tas, kas ir tas sliktais. Ne jau tad, kad tā sieva būs tā ideālā, un tad es mīlēšu. Bet es mīlu ar visu to, kas man nepatīk, tā kā Kristus.

Es sāku apmeklēt Mateja draudzi, un tur kalpo mācītājs Arvīds Vasks, komponista Pētera Vaska tēvs, viņš bija 23 gadus tur mācītājs. Un tad viņš arī mani tā kā pamazām iesaistīja, piemēram, kādu lūgšanu stundu vadīt vai kaut ko darīt dievkalpojumā. Un tad viņš mazliet apslima, un tad pēc kāda laika viņš aicināja draudzes vecajus un diakonus un teica, ka viņa laiks ir aiziet, un deva svētību, un teica: “Kamēr jūs sameklēsiet patstāvīgu mācītāju, es tad varu pakalpot.” Un mēs teicām, ka nekas, Dievs jau jūs pacels, bet viņš ļoti apzinājās. Un tā arī notika, Dievs viņu aizsauca mūžībā. Un tā draudze palika bez mācītāja, un tad draudzes vecaji teica: “Nu tad pakalpo mums, kamēr mēs atradīsim īsto mācītāju.” Un tagad ir pagājis ilgs laiks, jau no astoņdesmito gadu vidus, kā iesēdos, tā arī paliku. Es neesmu ne vecākais, ne galvenais, ir arī citi kolēģi mācītāji, kas to darbu turpina.

Un tad 2000. gadu sākumā, kad Ainārs Šlesers aicināja iesaistīties politikā, tas mani uzrunāja, man patika, ka viņi ir par kristīgām vērtībām, īpaši viņa sieva Inese. Viņi ir ģimenes cilvēki, nemaina savu viedokli atkarībā no tā, kas būs izdevīgs. Un ka Ainārs ko saka, to izpilda, uz viņu var paļauties, un ka viņš arī kaut ko izdarīs, ne tikai runās. Es domāju, ka ir ļoti svarīgi ne tikai plāni un idejas, bet definēt vērtības, ko mēs vēlamies, kādu programmu vai mērķus īstenot. Tāpēc ir svarīgi šīs kristīgās vērtības. No 2002. līdz 2003. gadam nodibināja šo bērnu ģimenes lietu ministru amatu un ministriju, un tas pirmais darbs, ko es izdarīju, toreiz tajos gados bija visos kioskos tie seksa žurnāli, pilnīgi brīvi un ļoti dažādos veidos. Es, atsaucoties uz bērnu tiesību aizsardzību, ierosināju likumprojektu un īstenoju, ka visus šos pornogrāfijas žurnālus aizsedza ar baltām lapām un uzlika augšā plauktos. Bija pretestība, ka melnsvārcis valdībā grib ierobežot brīvo presi. Un to likumu pieņēma un visus tos žurnālus aizklāja un nolika augšā, un līdz šai dienai tas tā arī ir. Un tad sākām šīs māmiņu algas, 1989. gadā piedzima Latvijā 42 000 bērnu, 2004. gadā, kad sākām ieviest māmiņas algas, nedaudz vairāk kā pēc 10 gadiem bija dzimstība nokritusies no 40 000 uz 20 000. Un kad sākās māmiņa algas, tad 2008. gadā, pēc četriem gadiem, piedzima vairāk nekā 24 000 bērniņu. Šajos četros gados, kad bija Ģimenes lietu ministrija, dzimstība katru gadu pieauga par 6-7% un šie 24 000 ir lielākais bērnu piedzimušo skaits šajā atjaunotā Latvijas laikā, nekad vairs tik augsts nav bijis. Pagājušo gadu piedzima 11 000, no šī 24 000 atkal uz pusi lejā. Ja Latvijā nedzimst bērni, tad par kādu nākotni mēs varam runāt? Tāpēc ir svarīgi iedrošināt un arī veicināt, lai Latvijā ģimenes nebaidītos par bērniņiem, kas nāk pasaulē. Arī izveidojām šo uzturlīdzekļu garantijas fondu jeb alimentu fondu, kur bērni vai vecāki nesaņem uzturlīdzekļus. Audžuģimeņu kustību izveidojām, kad sāku bija 7 vai 8 audžuģimenes, un kad es beidzu, bija apmēram 400. Bija adopcijas, sākām maksāt brīvpusdienas katrai klasei, 2008. gadā tā krīze daudz ko nolikvidēja uz bērnu rēķina.

Bet, lai Dievs dod, kad mēs varam pastāvēt kā draudzes, kā kristieši par savām vērtībām, par to, ka Kristus ir mūsu Kungs, ka Bībele ir mūsu autoritāte, un vienalga, kāda vara un teikšana būs, mēs esam nelokāmi savā ticībā un pārliecībā. Tad, kad esam kādās krustcelēs, kad mums jāpieņem lēmumi, tad mēs savus lēmumus, izvēles balstām uz vērtībām. Kādas ir mūsu vērtības, tādas izvēles arī izdarīsim. Un tāpēc ir svarīgi maniem mazbērniem, nākamai paaudzei saglabāt šīs kristīgās vērtības, lai arī tās tiktu nodotas mūsu bērniem un viņu bērni atkal tālāk nākamai paaudzei. Tikai tā ir mūsu nākotne. Lai Dievs svētī “Kristus Pasaulei”! Lai jūsu draudze piedzīvo Dieva svētības visādā veidā, lai Dievs ir ar vadītājiem, mācītāju! Lai Dieva žēlastība ir ar mums visiem! Āmen!

Mācītāja Ainara Baštika svētrunu “Ainara Baštika stāsts” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija