Jau ilgāku laiku mūsu draudzē ir sastopama kāda smaidīga, mīļa un dzīvespriecīga meitene, vārdā Aļesja.
Bija interesanti uzzināt, kāds ir bijis viņas ceļš pie Dieva un kā viņa nonāca mūsu draudzē, kā viņai patīk dievkalpojumi un mājas grupiņas, kā arī, ko Dievs ir darījis viņas dzīvē šajā laikā, esot draudzē. Tālāk stāsta pati Aļesja:

„Kad es biju maziņa, mana mamma un tētis katru svētdienu gāja uz draudzi. Mums ar brāli vajadzēja iet viņiem līdzi. Mums tur nepatika, bet tur mēs uzzinājām, ka Dievs tiešām ir.

Vēlāk es ar saviem brāļiem un māsām sāku iet uz amerikāņu draudzi. Mums tur ļoti patika. Mēs tur gājām katru svētdienu. Tur bija manas mātes māsa, viņa vienmēr rūpējās par mani un saprata mani, arī mācītājs bija man kā tētis. Viņš vienmēr atgādināja man, ka mīl mani un lūdz Dievu par mani katru dienu. Es nevarēju saprast, kā viņš var tā rūpēties par mani, kāpēc viņš mani tā mīl un kā viņam nav žēl laika lūgt Dievu par mani. Kādā dievkalpojumā mācītājs stāstīja par Jēzu un to, kur mēs varam nokļūt, kad nomirsim, un ko darīt, lai mūžībā būtu ar Dievu. Toreiz kaut kas notika manā sirdī un es nevarēju aiziet, kamēr nepieņēmu Jēzu. Es pieņēmu Viņu savā sirdī un sajutu tādu prieku un mīlestību, kādu vēl nekad nebiju jutusi. Kaut kas izmainījās manā dzīvē, no tās dienas biju laimīga.

Bet pagāja laiks. Manas mātes māsa aizbrauca prom. Pēc kāda laika arī mācītājs aizbrauca uz Ameriku un tur nomira. Pārējie amerikāņi arī aizbrauca un es vairs nezināju, uz kuru draudzi iet, negribēju citu draudzi. Likās, ka neviens mani nesaprot. Tā divus gadus es dzīvoju bez Dieva. Es meklēju kaut ko, kas var dot tādu pašu prieku un mīlestību, bet nekur es to neatradu. Es sāku satikties ar “draugiem”, pavadīt ar viņiem laiku, mēģināju alkoholu, bet iekšā bija tukšums… Vienalga, es palīdzēju cilvēkiem, draugiem, kam bija vajadzīga palīdzība. Bet, kad man bija slikti un man vajadzēja palīdzību, neviens nevarēja man palīdzēt, visi bija aizņemti. Katru svētdienu es raudāju, atcerējos par draudzi un visu, kas tur bija. Palika tik slikti, ka es izlēmu, ka iešu uz vienalga kādu draudzi. Man palīdzēja viena tante, bērnībā viņa ar mani spēlējās draudzē. Es viņai uzrakstīju un mēs satikāmies viņas draudzē. Tur es paliku un sāku uzzināt visu par Dievu. Tajā draudzē uzzināju, ka vajag lasīt Bībeli un lūgt Dievu, uzzināju, ka varam būt attiecībās ar Dievu un cik tas ir svarīgi. Bet kā to izdarīt, kā augt, nevis dzīvot kā pa kalniem – augšā, lejā, to mums nestāstīja. Mums mācīja tikai, ka vajag glābt cilvēkus, bet kā to izdarīt, to es nezināju.

Es pavadīju laiku ar Dievu, lasīju Bībeli un lūdzu, bet katru dienu bija viens un tas pats. Kļuva garlaicīgi, dažas dienas pat nebija laika ar Dievu. Kaut kā jau es iepazinu Dievu. Caur situācijām Dievs man kaut ko rādīja, bet es nevarēju saprast, vai tiešām tas ir normāli, ka man nekad nav disciplīnas. Es citām meitenēm biju kā garīgais līderis, bet man pašai bija nepieciešams līderis, tomēr tāda nebija. Es visu laiku kalpoju citiem, bet pati neko nespēju saņemt garīgi. Mans raksturs izmainījās tikai līdz kādam līmenim, tālāk nē.

Tad man sākās problēmas ar veselību. Es visu laiku slimoju ar dažādām slimībām, kad saaukstējos, nebija spēka, metās lielas sāpīgas pumpas, dēļ augoņiem biju pat slimnīcā. Tad es uzzināju par inkaunteru, ka tur var iegūt brīvību. Es aizbraucu un tur visu sapratu. Uzzināju, ka ir draudze, kur visiem ir attiecības ar Dievu, kur cilvēkiem ir mērķis glābt citus un katram ir savs garīgais līderis. Es sapratu, ka katram ir izvēle, kurā draudzē iet un ka es varu nākt šajā draudzē un ka arī es kļūšu tāda, kādi ir cilvēki šajā draudzē.

Es aizgāju uz dievkalpojumu un sākumā man nepatika slavēšana, es prasīju Dievam vai Viņam patīk šī slavēšana un draudze. Un Dievs mani uzrunāja caur Bībeles patiesību, ka draudzi var pazīt pēc augļiem. Es tiešām sapratu, ka draudzē „Kristus Pasaulei” ir augļi un Dievam šī draudze patīk.

Kad es sāku slavēt ar visiem kopā Dievu, nevis tikai skatīties, tad kādā brīdī viss izmainījās un man viss iepatikās, es piedzīvoju Dievu. Tad es sāku apmeklēt mājas grupiņu. Tagad man ir garīgā mamma, grupas vadītāja Indra Kalniņa, kas mani mīl, kas lūdz Dievu par mani un neaizmirst par mani. Es zinu, ka viņa vienmēr atradīs laiku priekš manis un es zinu, ka viņa lūdz Dievu par mani un cīnās. Viņa man dod padomus un kad es paklausu, tad vēlāk redzu, ka viņas padomi bija pareizi un nāk man pa labu, kaut arī reizēm paklausīt ir grūti. Tagad es zinu, ka neesmu viena, ka es cīnos un uzvarēšu, iešu uz priekšu.

Man ļoti patīk, ka dievkalpojumos Mārcis runā vienkāršā, saprotamā valodā. Es varu visu saprast un viņš katru reizi tik interesanti stāsta, ka pat nepamanu, kā aizskrien laiks. Viņš katru reizi mūs uzmundrina, mudina doties tālāk, iedrošina, ka viss izdosies, tikai vajag izvēlēties pareizo ceļu un darīt tad tā.

Mājas grupiņā mēs varam pateikt savas domas, pastāstīt kā mums iet. Katru reizi lūdzam viens par otru. Šeit ir cilvēki kas tevi atbalsta, mēs esam komanda, ģimene.

Tagad es mainos mājas grupiņā, es jau varu stāstīt cilvēkiem par Dievu un viņi nāk pie Dieva, uz draudzi. Mans raksturs mainās, man ļoti reti ir nomākts garastāvoklis kā bija agrāk, tagad visu laiku esmu priecīga. Varu atrisināt jebkuru problēmu, iziet tai cauri un iet tālāk. Tagad man ir attiecības ar Dievu un es zinu kā tās veidot, lai tās vairāk nebūtu garlaicīgas. Man tas patīk un gribas iepazīt Dievu vēl tuvāk. Šeit draudzē nav viss viegli, vajag visu laiku mainīties, strādāt, bet gribas to darīt un tādēļ es šeit esmu laimīga!”

Aļesjas liecību pierakstīja Lāsma Skudra.