Uzskatīju sevi par pareizo cilvēku, kuram dzīvē neko nevajag mainīt. Tikai ienākot draudzē un sākot lasīt Bībeli, sapratu, cik daudz man ir jāmainās pašam un cik ļoti man ir vajadzīgs Dievs.

Jau pirmsskolas vecumā man tuvi cilvēki bija stāstījuši par Dievu, tāpēc jau no agras bērnības to pieņēmu kā patiesību. Tomēr neuzskatīju, ka tas attiecas uz mani personīgi. 7 gadu vecumā ārsti man atklāja ļaundabīgu audzēju, kā dēļ nācās daudz laika pavadīt slimnīcā un kavēt skolu. Tajā laikā tante un vecmamma apmeklēja draudzi “Kristus Pasaulei”, un es zināju, ka viņas par mani lūdz Dievu. Tagad saprotu, ka, pateicoties mediķiem un lūgšanām, atveseļošanās no nopietnās slimības bija veiksmīga. Pēc slimnīcas manā dzīvē sākās cita veida problēmas. Dzīvesvietas maiņas dēļ sāku mācīties jaunā skolā, kurā man nebija draugu un tiku izsmiets. Arī ģimenē bija notikušas negatīvas izmaiņas – mammai parādījās problēmas ar veselību. Tētis sāka daudz lietot alkoholu, smēķēt, kā dēļ arī pasliktinājās veselība. Šo iemeslu dēļ mēs palikām bez tēva, kad man bija 13 gadi. Brālis arī lietoja alkoholu un bieži apmeklēja tusiņus, līdz ar to nebija blakus brīžos, kad visvairāk bija nepieciešams viņa atbalsts un palīdzība. Neskatoties uz to, turpināju mīlēt un ilgoties pēc normālām attiecībām ar viņu. Stingri nolēmu, ka alkoholu savā dzīvē nelietošu, nesmēķēšu un apšaubāmās kompānijās laiku nepavadīšu.

Iekšēji cīnījos ar lielu nepiedošanu. Pret mammu man bija nepiedošana tāpēc, ka izjutu, ka viņa dara pāri brālim, mūžīgi mūs abus salīdzinot. Viņas acīs es vienmēr biju labais dēls, bet brālis – sliktais. Šīs salīdzināšanas dēļ man nebija labas attiecības ar brāli. Arī tētim nevarēju piedot par to, ka viņš aizmirsa savu ģimeni un sāka lietot alkoholu.

Kad sāku mācīties tehnikumā, dzīve kļuva nedaudz labāka. Mani bieži uz draudzi aicināja tante, un ik pa laikam rakstīja arī kāds draudzes cilvēks, bet es vienmēr atteicos, jo uzskatīju, ka manā dzīvē viss ir kārtībā un nav vajadzības neko mainīt. Man likās, ka esmu ļoti pareizs cilvēks. Alkoholu nelietoju, nesmēķēju, parādījās nopietni mērķi, kuri bija saistīti ar personīgo izaugsmi un kļūšanu par pašnodarbināto. Neskatoties uz to, ka ārēji viss it kā bija normāli, jo nodarbojos ar visu, ko vēlos, sirdī jutu milzīgu tukšumu. Es baidījos uzticēties cilvēkiem, jo negribēju, lai mani kāds kontrolē. Man bija ļoti spēcīga vēlme pēc brīvības. Problēma bija arī komunikācija ar cilvēkiem, es nekad nevarēju pilnībā atvērties un sadraudzēties. Nebiju pārliecināts par sevi, tādēļ arī bija grūti uzsākt sarunas. Vienmēr visas emocijas turēju sevī, ieskaitot dusmas, kuras ar laiku pārauga neiecietībā, lepnībā un manipulācijā pret tuvākajiem cilvēkiem. Zināju, ka rīkojos nepareizi un vienmēr pārdzīvoju par to. Tādos brīžos vēlējos mainīties.

Bija reize, kad kāds laipns vīrietis mani uzaicināja uz bezmaksas sporta nodarbībām. Beigās izrādījās, ka viņš bija no draudzes “Kristus Pasaulei.” Sākumā nedaudz šaubījos par šo piedāvājumu, bet tomēr nolēmu aiziet un biju patīkami pārsteigts, ka pasākumā bija daudzi jaunieši, kuri vienkārši vēlējās kopīgi sportot. Pēc dažām nodarbībām tiku uzaicināts arī uz citiem pasākumiem, kuros izdevās satikt vēl vairāk atvērtus un sirsnīgus cilvēkus, ar kuriem viegli sadraudzējos. Sāku apmeklēt arī mājas grupu, ko tagad daru regulāri katru nedēļu. Tā ir mana garīgā ģimene, tur ir mani draugi un domubiedri, ar kuriem kopā pārrunājam Bībeli, aizlūdzam par katra vajadzībām, plānojam dažādus interesantus pasākumus. Pirms sāku apmeklēt mājas grupu, ļoti daudz mācījos par finanšu lietām un mani uzrunāja tas, ka daudzi pazīstami finanšu eksperti, kurus klausījos, pieminēja Bībeli. Man radās interese uzzināt par šo populāro grāmatu vairāk, tādēļ nolēmu apmeklēt draudzes Bībeles skolu. Tajā ieguvu skaidru izpratni par kristietības būtību, pazemību, piedošanu un pareizu attieksmi pret cilvēkiem. Kā arī pirmo reizi pa īstam sapratu, kas ir Jēzus un ko nozīmē draudze. Bībeles skola bija sava veida atslēga tam, lai sāktu apmeklēt arī dievkalpojumus un nostiprinātos draudzē.

Apmeklējot draudzi, esmu iepazinis vairāk Dievu un līdz ar to ir izmainījies mans raksturs – esmu kļuvis draudzīgāks, atvērtāks, iejūtīgāks un laipnāks. Tagad esmu savaldīgāks, protu kontrolēt dusmas un izteikt savas domas. Tukšuma sajūta ir pazudusi, jo dzīves jēgu un pamatu man dod Dieva principi un vērtības. Šobrīd varu bez problēmām komunicēt ar cilvēkiem darba jautājumos, kā arī palīdzu savam vadītājam organizēt dažādus pasākumus. Draudzē daru to, kas man patīk un padodas – kalpoju video komandā, kur fotografēju un filmēju dievkalpojumus un draudzes pasākumus.

Esmu ticis galā arī ar nepiedošanu pret savu tēti, mammu un brāli, jo pieņēmu lēmumu, ka vēlos pats mainīties un uzlabot attiecības ar ģimeni. Šobrīd ar mammu un brāli attiecības ir daudz labākas un sirsnīgākas, un mēs bieži pavadām laiku kopā.

Manī ir miers un apziņa, ka draudzē esmu pareizā vietā un pareizā laikā.