Alkoholisms ir tieksme, kurai raksturīga bieža un nekontrolējama alkohola lietošana. Cilvēks, kurš sirgst ar to, dzer ilgstoši un, atkarībai palielinoties, šī vēlme rodas aizvien biežāk. Taču alkoholisms, ja tas netiek ārstēts, var novest cilvēku pie dažādām negatīvām sekām.

Šī atkarība piemeklēja arī Ingu. Pirms gada jaunā sieviete, neskatoties uz to, ka strādāja atbildīgā darbā un intensīvi sportoja, alkoholu lietoja katru dienu un, ja arī kādreiz sanāca līdz vakaram nodzīvot bez spirtotā dzēriena, tad pirms gulētiešanas noteikti vajadzēja vismaz alus glāzi, lai varētu aizmigt. Taču, kopš jauniete sāka apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei”, viņa ir brīva no šīs atkarības.

Inga pati par to stāsta: “Bērnībā, esot kopā ar vienaudžiem, jutos sasaistīta un nebrīva un tādēļ noslēdzos, sevī, kaut arī atrados draugu kompānijā. Mēs ar draudzeni bieži bijām kopā ar vecākiem puišiem un, viņu pierunāta, gribēju būt “šika”, spējīga nepiespiesti sarunāties, tādēļ,  jau mācoties 4. klasē, pirmo reizi pamēģināju alkoholu. Sākumā tās bija atsevišķas reizes, taču vēlāk, apmeklējot diskotēkas, iedzeršana kļuva par visai regulāru ieradumu, jo tā tiešām spēju atraisīties, labi justies kopā ar draugiem “tusiņos”. Devītajā klasē sāku mācīties Jūrmalā sporta skolā un dzīvoju kopmītnēs. Šajā laikā iedzeršanās piedalījos katru nedēļas nogali un bieži pēc “tusiņiem” mocījos ar paģirām. Tā “jautrā” dzīve turpinājās, līdz reiz 18 gadu vecumā nopietni saindējos ar alkoholu. Pēc šī gadījuma centos to atmest, bet drīz vien, saskaroties ar problēmām un netiekot ar tām galā, iegrimu depresijā, un atkal sāku lietot alkoholu. Tas turpinājās vairākus gadus un iedzeršana kļuva arvien biežāka. Alkohola ietekmē “tusiņos” sastrādāju visādas muļķības, piemēram, kāvos ar puišiem. Drīz jau vajadzēja 3 – 4 reizes nedēļā iedzert, lai normāli justos, bet tas patiesībā veda arvien lielākā depresijā. Man īsti draugi nebija, un visi, kurus par tādiem uzskatīju, bija tikai “pudeles brāļi”, ar kuriem kopā izklaidējos. Nereti dzēru mājās viena pati. Biju uzsākusi nepareizas attiecības, kuru dēļ problēmas un depresija pieauga, ienīdu sevi un apkārtējos un, gribot aizmirsties pavisam, apmēram pirms gada sāku lietot alkoholu katru vakaru. Neskatoties uz to, vēl joprojām intensīvi sportoju un dzēru vakarā pēc treniņa. Taču drīz jau pienāca laiks, kad nevarēju sagaidīt vakaru un iedzēru arī pirms. Tā kā sports man ļoti patika, baidoties, ka treneris neatļaus vairs apmeklēt zāli, izvairījos atrasties viņa tuvumā, lai “smarža” mani nenodotu. Tad arī sāku apzināties, ka man ir reālas problēmas ar alkoholu. Aizdomājos par to, ka varu pazaudēt darbu, iespējas sportot un ka mana dzīve tikai inerces dēļ ārēji izskatās normāla un ka varu galīgi “nogrimt”.

Šajā laikā facebook iepazinos ar kādu sievieti no draudzes “Kristus Pasaulei”. Viņa man pastāstīja par Jēzu, ka Viņš ir dzīvs un ka spēj palīdzēt. Īsti tam neticēju, taču piekritu satikties un aiziet uz mājas grupiņu, pēc tam arī uz draudzi. Sākumā jutos neērti, taču man ļoti patika slavēšanas mūzika, dievkalpojuma laikā Dievs man pieskārās – bija tā, it kā pa mani skraidītu skudriņas, es jutu tādu kā karstumu un aukstumu strāvojam pa visu ķermeni. Dievkalpojuma beigās bija aicinājums nožēlot grēkus un pieņemt Jēzu par savu Kungu, uz kuru gan es neatsaucos, jo iekšēji bija kāda barjera, kuru nevarēju pārkāpt. Pārbraucot mājās, kā ierasts, paņēmu vīnu un gribēju dzert, bet, pieliekot glāzi pie lūpām, mani pēkšņi pārņēma pret to riebums. Sapratu, ka dievkalpojuma laikā Dievs mani ir atbrīvojis no alkoholisma un kopš tā laika neesmu vairs lietojusi ne pilītes. Pēc šī notikuma no sirds nožēloju, ka neatsaucos aicinājumam pieņemt Jēzu, jo sapratu, ka Dievs ir reāls un Viņa spēks darbojas pie manis. Jutos tā, it kā atrastos starp debesīm un elli, ka neesmu nekur. Tad arī aptvēru, ka patiešām vēlos Jēzu atzīt kā savu Kungu un nožēlot grēkus. Lūgšanā ieaicināju Jēzu savā sirdī. Nākamā rītā lūdzu Dievu, lasīju Bībeli un kopš tās dienas es vairs alkoholu nelietoju, un esmu brīva arī no depresijas. Problēmas, tad tās risinu un grūtsirdīgās domas uzvaru ar Dieva vārda palīdzību. Saprotu, ka esmu unikāla un īpaša Dieva acīs, esmu sākusi sevi mīlēt. Iepriekšējo “pudeles brāļu” vietā esmu ieguvusi patiesus draugus. Vakaros varu mierīgi aizmigt, bezmiegs vairs nemoka, pret alkoholu tagad jūtu riebumu, nav vairs pat doma, ka grūtā brīdī vajadzētu “slīcināt” bēdas un bez grūtībām atsaku jebkuram piedāvājumam iedzert. Neizlaižu nevienu draudzes dievkalpojumu un mājas grupiņu, esmu laimīga, ka, satiekot Jēzu, saņēmu savu brīvību!”

Dievs Ingu ir atbrīvojis no alkohola važām. Neskatoties uz to, kādā situācijā atrodas cilvēks un cik bezcerīgi ir apstākļi, Dievs var palīdzēt katram. Viņš ir spējīgs atbrīvot no jebkuras atkarības.

Ingas Dzelzes liecību pierakstīja Dace Daubere