Anatolijs Pīpiņš pirmo reizi uz draudzes „Kristus pasaulei” dievkalpojumu atnāca apmēram pirms gada. 
Toreiz bija dziedināšanas dievkalpojums. Draudzes mācītājs Mārcis Jencītis pēc svētrunas aicināja iznākt priekšā tos, kuriem vajadzīga dziedināšana un lūdza Dievu par viņiem. Viņu vidū bija arī Anatolijs. Viņam bija daudz un dažādas problēmas ar veselību. Gan fiziskas, gan garīgas. Pirmo reizi viņu uzlūkojot, pavisam cilvēcīgi nodomāju pie sevis: vai tiešām šī cilvēka dzīvē vēl kaut kas var mainīties?
Anatolijs tikko bija zaudējis savu dzīvesdraugu. Vienīgais ģimenes loceklis, kas viņam vēl bija palicis, bija suns! Anatolijam strauji pasliktinājās redze, dubultojās attēls. Nāca virsū arī depresijas lēkmes. Viņš strādāja par elektromontieri. Kādu dienu darba devējs paziņoja Anatolijam: „Man akls elektriķis nav vajadzīgs!”
No sākuma Anatolijam bija grūti iekļauties draudzē „Kristus pasaulei”. Kad viņam piedāvāja apmeklēt mājas grupu, viņš atteicās. Jo – suns! Kamēr viņš būs grupiņā un draudzē, kurš gan parūpēsies par viņa četrkājaino draugu? Tomēr arvien biežāk vakaros sāka mocīt depresija. Nelīdzēja pat glāze kaut kā stiprāka.
Tomēr Anatolijs izlēma nepadoties. Arvien biežāk un biežāk viņš kļuva redzams draudzē. Rudenī sāka apmeklēt mājas grupu Imantā. Tad Anatolijs aizbrauca uz inkaunteru. Nu jau būs kādi pāris mēneši, kā viņu vairs nevar pazīt! Lūk, Anatolija liecība, kuru viņš stāsta kādā draudzes „Kristus pasaulei” dievkalpojumā:
Manā dzīvē ir notikusi liela revolūcija. Kad es atnācu uz šo draudzi, gandrīz neko neredzēju. Redze dubultojās. Kad vedu suni pastaigāties, redzu, man blakus ir divi suņi! Kā es pabarošu divus suņus? Taču, kad sāku tuvoties Dievam un iepazīt Viņu, tad Tas Kungs man atklāja brīnišķīgas lietas. Viņš man mācīja, ka man vairāk ir jāiemīl Viņš, vairāk jālūdz un jādara tas regulāri, katru rītu un vakaru. Bet man no rītiem jāved suns pastaigāties. Tad es pateicu savam sunim: – „tu pagaidīsi, jo es tagad pielūdzu Dievu! Vēlāk iesim pastaigāties.” Es lūdzu Dievu bet suns gaida! Kļūst nepacietīgs. Lien ar ķepām man virsū. Bet es saku: „Pagaidi! Beigšu lūgt, tikai tad iesim ārā!” pēc inkauntera katru rītu lūdzu dievu divas stundas. Draugi! Tikai Dievs var palīdzēt cilvēkiem. Mēs esam Viņa roku darbs. Viņš mūs ir radījis un tikai Viņš var mums palīdzēt. Un tikai caur Jēzu Kristu mēs varam tikt pie Viņa. Lai mēs Viņam ticam vairāk un vairāk! Ticēsim tam, ka Jēzus tagad ir tāds pats, kāds Viņš bija toreiz, kad staigāja pa šo zemi. Kā Viņš toreiz dziedināja cilvēkus, tā Viņš to dara tagad. Esmu ļoti priecīgs, ka aizbraucu uz inkaunteru un iepazinu dzīvo Dievu personīgi. Es katru rītu saku: „Kungs, Tev bija savi apustuļi un Tu viņus redzēji. Tev bija pašam sava komanda. Dod arī man manus cilvēkus redzēt! Tu nebiji kurls un akls. Dod, Kungs arī man labu dzirdi un redzi. Saku sev: „Ja tu ticēsi, tad tava ticība tev palīdzēs.” Tagad mana redze ir stipri uzlabojusies. Tālumā sāku redzēt arvien labāk. Ticu, ka drīz arī brilles vairs nebūs vajadzīgas. Ar katru dienu varu labāk un labāk saskatīt burtus grāmatā. Es brīnos ar katru dienu pats. Vēl, atnākot uz draudzi „Kristus pasaulei” man bija liela depresija. Tagad, pēc inkauntera es daudz domāju par Dievu, par to, kā Viņu pielūgt un man depresijas vairs nav. Nav pat nekādu domu par depresiju! Tā vairs nekad neatkārtosies. Tai arī nav jāatkārtojas. Jo Jēzum nebija depresijas un Viņš nedzīvoja slimībās. Tāpēc arī man nav jāstaigā depresijā un jābūt slimam. Dieva žēlastība Jēzū Kristū visu laiku darbojas manī. Dzīve man sāk patikt!
Interesanti, ka pašā sākumā Anatolijs bija dedzīgs savas konfesijas patriots. Sēdēdams vienu rindu aiz manis un dzirdēdams mācītāja kritiku, adresētu reliģiskajam draudzēm Latvijā, viņš dažkārt teica pie sevis: „Nu, kā tā drīkst! Kā var atteikties no savas tēvu un vectēvu ticības? Kā varu spļaut akā, no kuras visu mūžu esmu dzēris?” Svētdienās, paralēli „Kristus pasaulei” dievkalpojumiem Anatolijs turpināja apmeklēt savas konfesijas dievkalpojumus. Viņš gadu desmitiem bija bijis uzticīgs savai draudzei, kuru es nevēlos šeit nosaukt vārdā. Fakti un pats Anatolija ārējais izskats runāja paši par sevi. Sešdesmit divu gadu vecumā viņš bija fiziski un morāli sabrucis. Uzticība savai konfesijai daudzu gadu garumā šim cilvēkam tā arī neko nebija palīdzējusi. Anatoliju nedziedināja jaunava Marija, rožukronis un liturģija. Anatoliju dziedināja Jēzus!
Draudzes mācītājs Mārcis Jencītis: „Nebrīnīšos, ja Anatolijs ar laiku vadīs savu mājas grupu!”
