Par kādiem grēkiem un pārkāpumiem mūsdienās kristieti var izslēgt no draudzes?
Daudzās baznīcās un draudzēs šādi „nāves grēki” parasti ir alkohola lietošana vai laulības pārkāpšana. Un arī tad ne vienmēr. Kā ir ar aprunāšanu? Daudzās vietās to vispār neuzskata par grēku vai ļaunumu un sauc to par „viedokļa ieteikšanu”. Mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā mēs esam pieņēmuši par normu, ka ikviens var izteikties jebkā un par jebko. Gānīšanās un citu nomelnošana ir kļuvusi par modes lietu, sākot jau ar masu medijiem. Jo trakāk, jo labāk. Un kad mēs no pasaules vai reliģiskas baznīcas ienākam dzīvā draudzē, mums liekas, ka šeit ir jābūt tieši tāpat.

Draudzes „Kristus Pasaulei” lūgšanu sapulcē pirmdien, 18. aprīlī tās mācītājs Mārcis Jencītis teica īsu, bet aktuālu svētrunu, kuras nosaukums: „Aprunāšana”. Der atgādināt, ka draudzes dievkalpojumus drīkst apmeklēt gan dzērāji, gan narkomāni, gan pat seksuāli izvirtuļi, ja vien viņi netraucē dievkalpojuma norisi un neaizskar apkārtējos. Vienīgā kategorija, kurus var palūgt atstāt draudzes telpas ir tieši aprunātāji un tenkotāji. Šajā draudzē ir šādi noteikumi. Saņēmis šo vārdu no Dieva rīta lūgšanas laikā, mācītājs, kā allaž, citē daudzas Rakstu vietas.

Es lieku jums pie sirds, brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies: vairieties no viņiem! Tādi cilvēki nekalpo mūsu Kungam Kristum, bet savam vēderam un ar saviem saldajiem vārdiem un skaistajām runām pieviļ vientiesīgo sirdis. Bet jūsu paklausība visiem kļuvusi zināma, tāpēc man par jums ir prieks; bet tikai vēlos, lai jūs būtu gudri uz labu, bet vientiesīgi uz ļaunu. Romiešiem 16:17-19

Kāpēc aprunāšana ir tik smags grēks? Tāpēc, ka tā izārda Dieva darbu pie cilvēkiem un draudzes centienus kalpot mūsu līdzcilvēkiem padara veltus. Visbeidzot, aprunāšana izārda un sašķeļ draudzi, nokauj mīlestību, atnes naidu, pazudina nenostiprinātas dvēseles, tiešā veidā saceļas pret Dievu, būdama pati velna ierocis un nākdama no pašiem elles dziļumiem!

Kas tad ir aprunāšana? Mācītājs sniedz interesantu definīciju: „Aprunāšana ir tad, kad tu savas pretenzijas pret draudzi, tās mācību, mācītāju vai citiem vadītājiem izsaki nevis tieši un atklāti pašiem šiem cilvēkiem, bet gan dari to aizmuguriski un slepeni tiem, kas ir vāji un nenostiprināti!” Interesanti, ka gandrīz ikviens aprunātājs un tenkotājs neatzīs savu grēku, bet sauks to nevainīgā vārdā – par „sava viedokļa paušanu”. Vēl šādi cilvēki parasti saka, ka draudzē viņi nevar paust savas domas un ka mācītājs un līderi nepieņem kritiku un visu tur zem totālas kontroles.

„Draugs, ja tev kaut kas personīgi ir pret mani, tad nāc un arī saki to personīgi man!” saka mācītājs. „Kādreiz, kad mēs līderu grupā atzīmējām dzimšanas dienas, tad mēs par jubilāru teicām katrs trīs labas lietas. Un vienu negatīvo. Personīgi man bija ļoti svarīgi, ka manas grupas cilvēki atklāti izsaka arī sliktās lietas. Es tās pierakstīju uz papīra, lūdzu, pārdomāju par tām, un ja redzēju, ka tā ir patiesība, tad laboju tās. Dzīvā draudzē visas lietas tiek sauktas vārdos atklāti. Bet, ja tu savus „priekšlikumus” un „kritiku” pārrunā nevis ar mācītāju vai savu līderi, bet izsaki tos vājiem cilvēkiem, tad tā ir aprunāšana!”

Kāpēc gan cilvēks nevar droši pienākt pie mācītāja, lai runātu tieši ar viņu? Kāds tam ir iemesls? Parasti aprunātāji ir gļēvi cilvēki, kuri meklē sev līdzīgus sekotājus, lai uzturētu ilūziju, ka viņi ir Dieva bērni, ir draudzes sastāvdaļa un ir sadraudzībā ar citiem kristiešiem. Bet visbiežāk aprunātājs pats zina, ka viņam nav taisnība un ka viņš pauž melus, kas neatbilst Dieva vārdam. „Ja tev ir viedoklis, tad tam būtu jābūt tādam, kas ceļ draudzi, nevis to šķeļ”, saka mācītājs. „Padomā, vai tavs viedoklis vai kritika ceļ vai sašķeļ draudzi?”

Lūk, dažas Rakstu vietas par aprunāšanu un aprunātājiem:

Aplams cilvēks izraisa asu vārdu maiņu un nesaskaņas, un aprunātājs sarīda draugus citu pret citu. Salamana pamācības 16:28

Slepenas mēles rada skābas sejas, konfliktus un neuzticēšanos. Tā iznīcina mīlestību brāļu un māsu starpā, iznīcina Dieva vārdu.

Dāvida dziesma. Kungs, kas mājos Tavā mājoklī un dzīvos Tavā svētajā kalnā? Kas staigā nenoziedzībā un dara taisnību, un patiesību glabā savā sirdī; kas citu neaprunā ar savu mēli, savam tuvākam ļauna nedara un nelaupa viņam viņa godu. Psalms 15:1-3

Aprunātāji nenāks Debesu valstībā! Aprunāšanas dēļ cilvēki nonāk nāves valstībā un viņu asinis Dievs atprasīs no tenkotāja un neslavas cēlēja rokas. Mūžīgo dzīvību iemantos tas, kas savu tuvāko slepeni neaprunā.

Lai mēmas kļūst lūpas, kas runā melus, kas aprunā taisno, savā lepnībā un augstprātībā viņu nievādamas. Psalms 31:19

Dievs pavēl apklust aprunātājiem!

Kas savu tuvāko slepeni aprunā, to es piespiedīšu klusēt un izdeldēšu; kam lepnas acis un uzpūtīga sirds, to es necietīšu. Psalms 101:5

Dievam riebj aprunātāji, Viņam riebj gļēvuļi, kas nespēj atklāti izrunāt par problēmu. Dievs pavēl izrunāties un izlīgt, nevis „bubināt” apkārt!

Nepatiesas un viltīgas mutes slēpj sevī naidu, un, kas otru aprunā un otram niknu slavu ceļ, ir nejēga. Salamana pamācības 10:18

Dievs saka, ka aprunātājs ir nejēga!

Ko darīt ar aprunātāju?

Kad malkas vairs nav, tad uguns izdziest, un, kad aprunātājs prom, tad nesaskaņas izbeidzas pašas no sevis. Salamana pamācības 26:20

Aprunātājs ir jāizraida no draudzes. „Reizēm aprunātāji aiziet paši, reizēm viņi ir jāmet ārā!” – saka mācītājs.

Dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundarus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā. 1. Pētera 2:12

Aprunātājs ir jāatmasko publiski!

Es draudzei esmu rakstījis, bet Diotrefs, kas labprāt grib būt pirmais viņu vidū, neuzņem mūs. 3. Jāņa 1:9

Jānis nerunā vispārīgi, bet viņš nosauc konkrētus vārdus un šo nelaimīgo cilvēku vārdi kā negatīvs piemērs ir Bībelē uz mūžīgiem laikiem!

Mācītājs sniedz deviņus punktus, kas raksturo aprunāšanu un aprunātājus:

1. Šie cilvēki nevēlas pakļauties Dievam.

2. Viņi nevēlas paklausīt Dievam caur Viņa ieceltiem kalpiem.

3. Viņi vēlas dzīvot tā, kā paši vēlas un ir velna lietoti un vadīti.

4. Viņiem ir vajadzība pēc draudzes un pēc „ausīm”, kuras viņus uzklausa.

5. Viņi rada sev ilūziju, ka pieder draudzei un ir ar Dievu. Parasti viņu problēmas pamatā ir nenožēlots grēks – pornogrāfija, izvirtība, zagšana un tamlīdzīgi. Grēks un vainas apziņa rada viņos diskomfortu, kuru viņi mēģina risināt neadekvātā veidā.

6. Viņu vajadzība pēc draudzes nav piepildāma, jo draudze nav šķirama no Dieva un Viņa gribas. Viņi ilgojas sadraudzības ar citiem kristiešiem, bet paši nespēj mīlestību ne dot, ne saņemt, jo sen jau to ir nokāvuši sevī.

7. Kad viņi aiziet uz citu draudzi, tad viņi kārtējo reizi meklē mierinājumu sev un savām ilūzijām. Bet, kad viņi tiek atmaskoti arī tur, tad problēmu cikls turpinās!

8. Šādi cilvēki cenšas ap sevi pulcēt tādus pašus, kādi ir viņi. Būdami velna vadīti, viņi intuitīvi nosēžas blakus vājam vai sāpinātam cilvēkam draudzes pēdējās rindās. Ir jābūt ļoti uzmanīgam, jo aprunātājs runā tik ticami un emocionāli, ka pat pieredzējis cilvēks var noticēt!

9. Viņi pazudina paši sevi un tos, kas ir nenostiprināti un vāji.

Nobeigumā mācītājs izdara secinājumu: „Šādi cilvēki vēlas būt draudzē bez Dieva. Iluzora kalpošana bez Dieva – tā ir pretīga reliģija. Aprunāšana, meli un neslavas celšana vienmēr ir bijis viens no spēcīgākajiem ieročiem reliģijas, kritušo eņģeļu un kritušo cilvēku rokās. Mēs pārraujam jebkādu kontaktu ar šādiem cilvēkiem. Lai tad šādi cilvēki arī iet uz vietu, kur nav Dieva!”

Artūrs Danenbaums.