Tava sirds ir atvērta, ausis vaļā, acis vaļā – redzēt, dzirdēt un pieņemt, 
ko Svētais Gars šodien runā. Marka evaņģēlijā ir interesants teikums – „Viņš bija pie zvēriem.” Gan jau tu esi lasījis šo Rakstu vietu.
„Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans Viņu kārdināja, un Viņš bija pie zvēriem, un eņģeļi Viņam kalpoja.” (Marka evaņģēlijs 1:13)
Jēzus tika ievests tuksnesī un velna kārdināts. Tā ir Rakstu vietu, kurā Jēzum piedāvāja varu un piedāvāja lietas, kuras Viņš noraidīja. Tādā veidā Jēzus izturēja kārdināšanu, un tas notika tuksnesī. Tas bija laiks, kad Viņš bija četrdesmit dienu gavēnī. Tas bija laiks, pirms Viņš sāka kalpot, pirms Viņš sāka darīt brīnumus un zīmes, pirms Viņš iegāja Savā aicinājumā. Tas sākās ar attiecībām ar Dievu, ar gavēni un kārdinājumu. Tu noteikti esi lasījis šo pantu un domājis, pie kādiem zvēriem bija Jēzus. To, ka eņģeļi Viņam kalpoja, vēl var saprast un pieņemt. Lai labāk saprastu, pie kādiem zvēriem gavēņa laikā bija Jēzus, vai tas bija kāds sapnis vai vīzija, Jesajas grāmatā ir skaidrojums.
„Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus. Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars.” (Jesajas grāmata 11:1-2)
Isajs bija Dāvida tēvs. Jēzus pēc ciltsrakstiem ir Dāvida dēls. Šeit ir runa par Mesiju, par Kristu, par Svaidīto, par Glābēju, kurš tika apsolīts jau no pasaules iesākuma, jau no brīža, kad cilvēks krita grēkā. Sātana pieviltie cilvēki krita grēkā un pazaudēja savu godību, pazaudēja Dieva tuvumu, Svēto Garu, pazaudēja mūžīgo dzīvību, pazaudēja saikni ar Dievu un sāka dzīvot pēc sava prāta, kā rezultātā ir posts un ciešanas, ko mēs redzam pasaulē. Atnāca Jēzus, un visi tie, kuri tic uz Viņu, nu jau ir simtiem, tūkstošiem un miljoniem, – tās ir izmainītas dzīves, milzīga ietekme, pozitīva ietekme uz pasaules cilvēkiem. Paldies Dievam, ka Dieva vārds joprojām skan, ka Dieva vārds joprojām tiek sludināts, ka cerība cilvēkiem joprojām tiek nesta, neskatoties uz visām ciešanām un negatīvas informācijas gūzmu. Šeit virs zemes ir Viņa draudze, Viņš ir galva un mēs esam Viņa miesa, un mēs nesam augļus. Viņš bija pie zvēriem, un Jesajas grāmatā ir atbilde. Tas ir Svētais Gars, kas mājo tevī. Caur Jēzus Kristus upuri Viņš ir atgriezies tevī, un visa tava miesa pielāgojas tavam garam, kurš ir dzīvs, jo Jēzus saka: „Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” (Jāņa 7:37-38) Svētais Gars ir tevī. Kā caur vienu cilvēku, Ādamu, visi mirst, tā caur vienu cilvēku, vienlaicīgi Dievu, Jēzu Kristu, visi tiek darīti dzīvi. Kā caur vienu cilvēku, kurš atteicās no Dieva apsardzības, no Dieva gribas, no Viņa klātbūtnes un līdz ar to visām svētībām, ir nāve, tā caur vienu cilvēku, Jēzu Kristu, Svētais Gars, dzīvības avots, atgriežas mūsos un mēs staigājam gaismā. Svētais Gars mūsos, Dieva Gars mūsos. Tas, kas ir mūsos, kad sekojam Viņam, tas parādās arī pie mūsu miesas. Pār tevi klājas un tevi sargā Tā Kunga Gars. Tālāk ir rakstīts par zvēriem, par tiem zvēriem, par kuriem ir runa Marka 1:13. Šajā tuksnesī, kad Viņš bija kārdinājumā, pirms kalpošanas sākšanas, Viņš bija pie zvēriem un eņģeļi Viņam kalpoja. Jēzus ir dzīvības avots un Jēzus ir tas, kurš ar Savu upuri panāca to, ka mēs nonākam tajā stāvoklī, kādā bija Ādams un Ieva. Viņš bija pie zvēriem, kādiem zvēriem?
„Tad vilks mājos pie jēra un pantera apgulsies pie kazlēna; teļš un jauns lauva, un trekni lopi būs kopā, un mazs zēns tos ganīs. Govs un lāču māte ganīsies kopā, un viņu bērni gulēs kopā, un lauva ēdīs salmus kā vērsis. Zīdainis bērns rotaļāsies pie odzes alas, un nupat no krūts atšķirts bērns izstieps savu roku pēc odzes spīdošām acīm. Ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos visā Manā svētajā kalnā, jo zeme būs Tā Kunga atziņu pilna kā jūras dziļumi, kas līdz pašam dibenam ūdens strāvu pilni. Un notiks tanī dienā: tautas meklēs Isaja saknes atvasi, kas viņām ir par karogu, un tās mājvieta būs pilna godības.” (Jesajas grāmata 11:6-10)
Lūk, nākotnes idille, Dieva griba, lūk, pazaudētā paradīze, kuru cilvēks zaudēja, lūk, Kristus upuris, Isaja celms, Dāvida sakne. Mēs visi, kas ticam uz Viņu, esam atgriezušies sākotnējā stāvoklī. Mēs, kas esam atguvuši Svēto Garu, ko pirmais cilvēks pazaudēja, un līdz ar to visu dzīvību un svētību, ko sniedz Viņš.
„Bet jūs neesat miesā, bet Garā, tik tiešām, ka Dieva Gars mīt jūsos. Bet, ja kādam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam. Bet, ja Kristus ir jūsos, tad miesa gan ir mirusi grēka dēļ, bet gars ir dzīvs taisnības dēļ. Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos.” (Romiešiem 8:9-11)
Dieva Gars mīt tevī. Pāvils saka, ja jūs to neizprotat, ka Dieva Gars mājo jūsos, ja jūs to nepieņemat, tad jūs vispār neesat derīgi. Ne mācītājs ir mūsos, bet Kristus ir mūsos. Tavs gars ir dzīvs. Ja es savā miesā manu citus likumus, iestrādnes jeb domāšanas veidu, tad mans gars ir dzīvs un es nepārtraukti cenšos dzīvot tā, kā grib Viņš. Tevī ir dzīvības avots. Ja tu esi atzinis Kristu kā savu Glābēju, Svētais Gars ir iemājojis tevī. Ja tu to izproti un seko Viņam, tad dzīvība rosās tevī, tu esi atgriezies pie zvēriem, tu esi atgriezies tādā stāvoklī, kāda pasaule bija pirms grēkā krišanas, pirms cilvēce novērsās no Dieva. Tad cilvēks dzīvoja mūžīgi, tur nebija ciešanas, slimības, vaidi. Tur nepastāvēja jautājums par to, vai sievām jābūt paklausīgām vīriem vai otrādi. Tur nebija ļaunums, tur nebija vajadzīga nekāda hierarhija. Tas viss nebija nepieciešams, jo tā bija paradīze, tāpēc es savu svētrunas tēmu nosaucu „Atgriešanās paradīzē.” Dievs ir iesācējs, pabeidzējs, un Jēzus ir tas, kas sākotnēji, kad sāka kalpot, bija pie zvēriem. Viņš bija tādā stāvoklī, kāds ir paradīzē. Viņš ir tas, kas dzīvo mūžīgi un neslimo. Viņš ir tas, kuram vienmēr viss ir pietiekami. Viņš ir tas, kas spēj visu Dieva spēkā. Viņš ir tas perfektais, ideālais cilvēks, kādu Dievs bija iecerējis kopš paša iesākuma. Ne tas cilvēks, kurš ir grēka samaitāts, sātana pārņemts, bet tas cilvēks, kurš bija tāds kā Ādams un Ieva pirms grēkā krišanas. Draugs, paradīze ir iespējama jau šeit, zemes virsū. Par to mēs runāsim šodien, un es zinu, ka Dievs runās un iedrošinās tevi.
Ļaunuma nebija, jo Jēzus bija pie zvēriem. Viņš atgriezās tādā stāvoklī, kādā eņģeļi Viņam kalpoja. Tādā stāvoklī, kādā viss ir kārtībā, viss ir pareizi. Tādā stāvoklī, kurā nav veģetatīvās distonijas, kurā nav liekais svars, kurā nav depresijas, kurā nav vēzis, kurā nav atkarību, tādā stāvoklī, kurā cilvēks ir brīvs un harmonijā ar Dievu. Tas skan kā utopija, bet tā ir Bībeles jēga, tā ir Dieva griba, jo tik ļoti Dievs ir pasauli mīlējis, ka devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazūd, bet dabū mūžīgo dzīvību. Tur nav nāves. Jēzus saka, ka ikviens, kurš Viņam tic, iegūst mūžīgo dzīvību, atgriežas tādā stāvoklī, kādā bija Ādams un Ieva. Viņi bija mūžīgi, nemirstīgi, bet pēc sagrēkošanas ienāca nāve. No brīža, kad tu Kristu ielaid savā sirdī, Jēzus Gars tevī dara tevi mūžīgu. Tu nepārstāsi eksistēt, tu nepārstāsi dzīvot. Kas dzīvo un tic Jēzum, tas nemirs nemūžam, tam ir mūžīgā dzīvība. Vai tā nav labā vēsts? Vai tā nav cerība? Vai tas nav tas, kā dēļ ir vērts dzīvot? Vai tas nav tas, kas atrisina visas tavas problēmas? Viņš bija pie zvēriem. Lūk, cik vienkārši ir izskaidrojama tāda dīvaina Rakstu vieta, un no šīs dienas tu esi gudrāks nekā līdz šim. Tu zini, par ko Jēzus runā, tu zini, par ko runā Marks. Jēzus bija tuksnesī 40 dienas, sātans Viņu kārdināja, un eņģeļi Viņam kalpoja, un tu esi pie zvēriem no tā brīža, kad esi atzinis Kristu kā savu Glābēju. Svētais Gars, dzīvības avots, ir tevī, no tevis plūst dzīvā ūdens straumes un viss, kas ir miris, kļūst dzīvs. Tavā miesā nav vietas slimībai, atkarībām, depresijai un nabadzībai.
„Bet tiem nav saknes sevī, un tikai kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vajāšanas uziet vārda dēļ, tad viņi tūdaļ apgrēkojas.” (Marka evaņģēlijs 4:17)
No tā laika Jēzus iesāka sludināt sakot, lai visi atgriežas no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi. Debesis ir mūsos. Es tev neiesaku cerēt un gaidīt tikai vienīgi uz Debesīm, kas būs pēc nāves. Es tev iesaku, ka tu apzinies, ka Debesis ir tevī jau šodien. Tavs gars ir dzīvs, tu esi atgriezies paradīzē, atgriezies mājās, Dieva tuvumā. Tev ir Jēzus un tev ir viss! Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Tā bija centrālā vēsts, ko Jēzus sludināja.
„Bet ejot sludiniet un sakait: Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.” (Mateja evaņģēlijs 10:7)
Jēzus izsūtīja Savus mācekļus sludināt, ka Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Dievs grib, lai katrs viens cilvēks zina, ka Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi, ka Jēzus ir Kungs un caur Viņu katrs cilvēks var pārstāt ilgoties un skumt pēc paradīzes un pieņemt to, ka paradīze ir iespējama jau šeit uz zemes, savā sirdī. Katram vienam ir iespēja atgriezties piepildītā dzīvē.
Es atceros daudzus momentus no laika, kad es biju mazs, un viens no šiem momentiem bija, kad es jautāju mammai, kur es būšu, kad es nebūšu. Es atceros to brīdi, kad es viņai to jautāju. Tādu mazu puisīti nodarbināja šāds jautājums. Es par šo jautājumu daudz esmu domājis. Esmu domājis par pašu būtību, par pašu esību, un noteikti manā mozaīkā kaut kas pietrūka. Manā sirds un dvēseles mozaīkā kaut kas būtisks iztrūka. Mamma man paskaidroja, ka pēc nāves nekas nebūs. Es atceros arī savas izjūtas, jo man mammas atbilde bija iekšēji, emocionāli nepieņemama. Katram cilvēkam sirdī ir paredzēta vieta, kas der tikai un vienīgi Dievam, Svētajam Garam! Ja šī mozaīkas vieta nav aizņemta, ja šī vieta ir tukša, tad cilvēks izjūt emocionālu, garīgu vēlmi meklēt piepildījumu, ko var sniegt tikai un vienīgi Svētais Gars. Tu esi cilvēks, kas pēc būtības meklē paradīzi. Noziegumi, kas tiek izdarīti, kari, kas tiek izraisīti, konflikti ģimenēs, dažādi pārkāpumi un pārmērības pamatā ir saistītas ar to, ka cilvēki meklē savu komfortu, un ļoti bieži viņi to meklē uz citu cilvēku rēķina. Tā ir nepiepildījuma sajūta, pasaule meklē Dievu! Pasaulē nav atbildes, ka ir iespējams atgriezties paradīzē. Cilvēki to meklē visdažādākajās vietās. Visbrutālākie piemēri ir narkotikas, alkohols, vardarbība, ekstrēmas lietas, kas cilvēkiem dod tikai īslaicīgu piepildījumu. Lai kā mēs nemeklētu, vai laimi naudā, vai laimi pretējā dzimuma cilvēkā vai pat savā dzimumā, vai pārmērības seksā, lai kur mēs to nemeklētu, ir daudz labu lietu, un es nesaku, ka daudzas lietas, ko dara cilvēki, ir sliktas, bet šo robu var aizpildīt tikai Dievs, citas lietas to nespēj aizpildīt, šī vieta ir paredzēta tikai Kristum. Tāpēc, kad Jēzus sūtīja Savus mācekļus un teica, lai viņi iet un sludina, ka Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi, ka var atgriezties pie zvēriem, var atgriezties sākotnējā stāvoklī, un tas būs pārdabiski, jo Jēzū Kristū katrs ir jauns radījums, kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns, tas ir jaunpiedzimšanas brīnums. Kad cilvēks ir atgriezies paradīzē, tad arī viņa domāšana sāk pieskaņoties tam, kas ir viņā. Cilvēki tev apkārt arī to spēj redzēt un pieņemt un būt paradīzē zemes virsū.
Tūkstoš gadu valstība, kas nāks. Vai esi par to lasījis Bībelē? Tās nav pilnīgas beigas. Tūkstoš gadu valstība būs šeit virs zemes, tas būs laiks, kad velnam nebūs absolūti nekādas varas. Tas būs laiks, par ko Hitlers sapņoja. Hitlers sapņoja par Tūkstošgades reihu. Viņš to bija paņēmis no Bībeles, tikai viņš to vēlējās citā veidā – kā zemeslodi bez ebrejiem un citādi domājošiem. Veids, kādā viņš to centās īstenot, bija miljoniem cilvēku noslepkavošana, cilvēku dalīšana kastās, naida kurināšana, asinspirts tepat Rīgas mežos, Rumbulā. Latvijā vien ir nogalināti 80 000 ebreju. Tepat netālu bija Salaspils nāves nometne. Paskaties, kādi tur kapi, desmit, divdesmit metrus gari, tūkstošiem tūkstošiem cilvēku tur ir noguldīti. Lūk, Tūkstošgades reihs, lūk, izkropļota Bībele. Lūk, dzīšanās pēc paradīzes zemes virsū. Hitlers, kurš uzskatīja sevi par savas tautas tēvu, pat neprecējās, jo bija “precēts ar savu tautu”. Tā bija viņa politika, viņa domas. Viņš bija par to pārliecināts, un viņš aizrāva sev līdzi masas. Kāpēc masas tik viegli varēja aizraut? Jo visos laikos cilvēki meklē paradīzi, piepildījumu. Lūk, nāk viens un saka, ka viņš ir Kristus, būs Tūkstošgades valstība un visa ļaunuma sakne, ebreji, tur vairs nebūs. Mūsu karš nav pret cilvēkiem, bet mūsu karš ir pret ļauniem gariem pasaules telpā. Mūsu karš ir sludināt Dieva valstību, ka Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Mums nav vajadzīgs nekāds fašisms, komunisms vai genderisms.
Mums nav vajadzīgas dažādas pasaulīgas sistēmas, jo mēs zinām, ka Debesis ir tuvu pienākušas un atbilde ir Jēzus Kristus. Mums ir dziesma “Mans personīgais Jēzus”. Tu esi atgriezies paradīzē. Kādai draudzes māsai, kurai patīk zīmēt, es šodien jautāju, ko viņai visvairāk patīk zīmēt. Viņa atbildēja, ka lauvas, tā ir viņas mīļākā tēma. Lūk, kādi cilvēki aug draudzē “Kristus Pasaulei”! Tie, kas ir pie zvēriem, kas apzinās savu stāvokli. Lauvas no Jūdas cilts. Pirmie bija Ādams un Ieva. Dievs nolika viņus uz zemes un teica: “Valdiet, augļojieties, vairojieties, baudiet! Tikai vienu lietu nedariet – paši neizlemiet, kas ir labs un ļauns. Atstājiet to Radītāja ziņā. Es zinu labāk, kas ir labs un kas slikts.” Tieši to viņi pārkāpa. Caur Jēzu mēs esam atgriezušies tajā stāvoklī, kādi bijām paradīzē, mēs gan esam vāji, bet tajā pašā laikā kā Kristus, kurš ir Jērs un arī Lauva. Kā tādi, kas prot būt pazemīgi, kad tas ir nepieciešams, un prot arī pastāvēt situācijās un problēmās. Viens par visiem un visi par vienu. Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.
“Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!”” (Jāņa evaņģēlijs 7:37)
Katram cilvēkam slāpst pēc paradīzes, katram ir ģenētiski mantots kods, kurš nepārtraukti atgādina to, ka ir kaut kas vairāk, kaut kas labāks. Cilvēki nespēj to saprast un sāk meklēt piepildījumu nevis Kristū, bet dažādās otršķirīgās lietās. Kā jau es minēju, tās ir nauda, cilvēki, darbs, dažādas atkarības, ekstrēmisms, kas noved neceļos, un cilvēki pazaudē to, kas viņiem jau ir.
“Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” To Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas Viņam ticēja; jo vēl nebija Gara, tāpēc ka Jēzus vēl nebija iegājis skaidrībā.” (Jāņa evaņģēlijs 7:38-39)
Tu tici Viņam? Tu tici, ka Kristus ir miris par taviem grēkiem un augšāmcēlies? Tādā gadījumā tu esi dabūjis Viņa Garu, Svēto Garu, ķīlu tam, ka reiz būsi Debesīs. Šobrīd, kā Pāvils raksta, tu raugies kā miglainā spogulī, bet reiz, kad pabeigsi šīs zemes gaitas, tu visu redzēsi pilnībā. Tās Debesis, ko tu reiz redzēsi, šodien jau ir tevī ar Garu. Tu esi saņēmis dievbērnības Garu, kas liek saukt: Abba, Tēvs! Viņš nav tikai Debesīs, bet Viņš ir tevī, mūsu vidū. Kas gan var būt labāks?! Es mīlu Dievu, es mīlu Jēzu, es mīlu Svēto Garu. Es mīlu savu Tēti. Vai tu mīli Dievu? Kāpēc es tik ļoti uzsveru lietas, kuras citiem nepatīk? Personīgas attiecības ar Dievu – Bībele, lūgšana un draudze. Draudzē tu vari nebūt tikai tad, kad esi miris. Draudze ir Kristus miesa – Dievs tevī, Dievs mūsos. Bībelē teikts:
“Neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.” (Ebrejiem 10:25)
Acs kājai nevar teikt: “Man tevi nevajag.” Ja Svētais Gars ir tevī, tad tu apzinies nepieciešamību pēc Kristus miesas. Vai esi lasījis grāmatu vai redzējis filmu “Lielais Getsbijs” (The Great Gatsby)? Ja kādreiz tumšos rudens vakaros gribās redzēt labu filmu, tad es iesaku šo. Pastāstīšu par filmas un grāmatas jēgu. Grāmatu es neesmu lasījis, bet pastudēju atsauksmes, lai izprastu, un filma ir atainota precīzi pēc grāmatas. Šī filma ir nopelnījusi ļoti daudz naudas, apmēram 350 miljonus dolāru. Arī ieguldīts šajā filmā ir ļoti daudz, tā ir viena no dārgākajām, skaistākajām filmām un viena no tādām, kurai ir jēga un ir vērts to skatīties. Romāna autors ir Frānsiss Skots Ficdžeralds, ļoti populārs amerikāņu rakstnieks, kurš tiek uzskatīts pat otru populārāko angļvalodīgo rakstnieku. Ir dažādi laiki un kritēriji, kā viņš ir ticis vērtēts, bet katrā ziņā Ficdžeralds ir viens no labākajiem amerikāņu rakstniekiem. Runa ir par 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem. Ficdžeralds šo grāmatu rakstīja pēc Pirmā pasaules kara. Mācoties no iepriekšējām kļūdām, viņš ļoti rūpīgi strādāja pie grāmatas. Ernests Hemingvejs, kurš Parīzē bija ticies ar Ficdžeraldu šīs grāmatas rakstīšanas laikā un klausījies, kā viņš par savu grāmatu bija teicis ļoti daudz labu vārdu, teica: “Ja tu pats par savu grāmatu saki tik daudz labu, tad tai jābūt labai.” Diemžēl, pēc uzrakstīšanas grāmata nekļuva populāra. Lielu popularitāti tā ieguva tikai pēc rakstnieka nāves. Popularitāte sāka augt 1940. gadā, un tas notika kāda iemesla dēļ. Desmitiem tūkstošu eksemplāru izsūtīja karavīriem uz fronti. Karavīri to lasīja, guva iedvesmu, un tā šīs grāmatas popularitāte vairojās, un šobrīd tā ir iekļauta daudzu valstu skolu obligātajā literatūrā. Mani interesē šī personība, interesē, ka cilvēks prot pateikt tik trāpīgi, tik precīzi parādīt dažādas parādības, konkrētu lietu būtību, procesus cilvēkos un sabiedrībā. Svarīgi ir, ka viņš prot parādīt tā, ka tas “aiziet”. Es neesmu mākslinieks, nezīmēju gleznas, bet, kad es sludinu, es cenšos to darīt tā, lai doma nonāk līdz klausītājiem saprotamā veidā. Mans izteiksmes veids dažkārt iekļauj arī kādu žargonu, bet reizēm tieši tas palīdz nodot konkrēto domu. Es nesaku, ka vajag runāt žargonos, bet es zinu, ka ir bijušas reizes, kad tieši tas vārds ir palīdzējis cilvēkiem saprast lietas būtību. Esmu lietojis izteicienu: “Jums nav smadzeņu.” Es tā nedomāju par cilvēkiem, bet tieši šis vārds palīdz padomāt: “Vai es tiešām neprotu domāt, es neprotu salīdzināt, es neprotu Bībeli lasīt, pats neprotu pētīt?” Trāpīgs vārds, kas šādā veidā pateikts, daudziem liek domāt. Es neesmu mākslinieks, es neesmu bokseris kā Mairis Briedis. Starp citu, apsveicu jūs ar Latvijas uzvaru. Viņš ir numur viens, kas nes Latvijas vārdu pasaulē, un kaut kādā mērā arī Dieva vārdu. Ne gluži tā kā Oleksandrs Usiks, tomēr Briedis demonstrē kristīgus principus. Boksa mačā viņš bildināja savu sievu, lai apprecētos baznīcā, parādot visiem, kā jākārto attiecības. Viņš jau bija ar viņu precējies, bet gribēja to nokārtot arī Dieva priekšā. Nav svarīga konfesija, bet viņa sirds stāvoklis. Tas ir viņa veids, viņa māksla, kā viņš izsaka kaut ko. Ir rakstnieki, mākslinieki, mūziķi, dziedātāji, kas izsaka savas domas, vēsti, kas ir viņu sirdī. Māksla var būt arī ļoti ačgārna un pat perversa. Caur teātri, caur mākslas filmām viņi sniedz idejas, kuras neatbilst dievišķai nostādnei, kas nenes cilvēkam svētību, kas nepalīdz atgūt pazaudēto, kas rāda viltus ceļus, kā atgriezties paradīzē, un, kā likums, šie viltus ceļi ved nepatikšanās un neatrisināmās problēmās. Mans izteiksmes veids ir sprediķis. Tā ir mana māksla, un es zinu, ka es sludinu to, ko no Dieva esmu saņēmis, un tas trāpa tieši sirdīs un mainās cilvēku dzīves. Pats Svētais Gars nāk un palīdz. Jēzus teica mācekļiem:
“Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka evaņģēlijs 16:15,20)
Kungs caur šiem vārdiem darbojas. Caur nebībeliskiem, antikristīgiem vārdiem darbojas dēmoniskā pasaule. Mums katram ir kāds izteiksmes veids. Ficdžeralds ir rakstnieks, kurš ļoti trāpīgi ir izteicis domu, kuru es jums šodien gribu nodot – atgriešanās paradīzē, dzenoties pēc nekā, dzenoties pēc materiāliem labumiem, pēc otra cilvēka, pēc daudz un dažādām lietām, kuras pēc būtības ir labas un Dieva radītas, bet kuras nedrīkst nolikt augstāk par Dievu. Es lasīju un skatījos arī to, kā šī filma tapa. Tāpat kā grāmatas sarakstīšana, arī filmas veidošana ir prasījusi ļoti lielu darbu. Mūzika ir rakstīta tieši filmai, un vienai mazai epizodei ir veltītas stundas, dienas un mēneši, lai radītu pareizo melodiju, kura izraisītu pareizo izjūtu cilvēkos. Viena no tādām epizodēm ir pašā filmas sākumā. Lielais Getsbijs stāv uz laipas, priekšā ir ezers, un pretējā krastā ir zaļa uguntiņa. Getsbiju attēlo Leonardo di Kaprio, manuprāt, viens no lielākajiem aktieriem šobrīd. Filmā vispār nav sliktu aktieru, tur viss ir perfekti. Manā skatījumā tā ir ideāla filma. Tātad, filmas sākumā skan atbilstoša mūzika, lielais Getsbijs stāv uz laipas un tālumā redz zaļo gaismu. Tad ir epizode, kurā viņš izstiepj roku pret gaismu, kas ir ezera otrā pusē, un tā nav aizsniedzama. Gaisma, kura nav aizsniedzama. Personīgi mani ļoti uzrunā šis moments filmā. Gaisma, par kuru Getsbijs maksāja pilnu cenu, ieskaitot savu dzīvību filmas beigās, nebija aizsniedzama.
Par ko ir runa šajā stāstā? Rakstnieka doma nebija parādīt Getsbiju kā lielo Getsbiju. Nosaukums “lielais” ir ironisks. Kaut kas liels, cēls viņā ir, bet tas, pēc kā viņš dzinās, bija ilūzija, nebija aizsniedzams. Pēc kā gan viņš dzinās? Jaunībā, Pirmā pasaules kara laikā, armijā esot, viņš iepazinās ar meiteni Deiziju. Mīlestība bija līdz galam, attiecības, viņa solīja gaidīt, bet nesagaidīja. Viņa ieprecējās vienā no visbagātākajām ģimenēm un dzīvoja šķietami laimīgu dzīvi, viņai piedzima meita. Getsbijs to visu bija pazaudējis, taču joprojām mīlēja šo sievieti. Šī grāmata ataino tā laika Ameriku. Vai esi dzirdējis par amerikāņu sapni? Tas nozīmēja, ka katram iespējams sasniegt visu. Runa ir par iespējām piepildīt sapni, kuras tiek vienlīdzīgi dotas visiem cilvēkiem (amerikāņiem), kas gatavi rezultāta vārdā smagi strādāt. Tā stāsta, ka šīs idejas saknes meklējamas ASV Neatkarības deklarācijā – katram ir tiesības uz dzīvību, brīvību un tiekšanos pēc laimes. Pēc Pirmā pasaules kara bija ekonomisks un sociāls sprādziens. Ielas bija pilnas ar cilvēkiem, biržās indeksi sita augstāko vilni, bizness auga līdzīgi kā pēc neatkarības atgūšanas Latvijā ieplūda kredīti. Kādu brīdi visiem visi ceļi bija vaļā, arī draudzes auga. Pēc tam gan bija jāsāk maksāt kredīti, un visu mūsu rūpniecību iznīcināja. Un arī Amerikā pēc Pirmā pasaules kara bija tāds brīdis, kad viss plauka un zēla. Tajā pašā laikā bija alkohola aizliegums, tika izsludināts sausais likums. Uz šī likuma bāzes daudzi cilvēki kļuva ļoti bagāti, jo tirgoja nelegālu alkoholu. Getsbijs bija viens no šādiem cilvēkiem, kurš nelegālā ceļā kļuva stāvus bagāts. Viņam bija sapnis, sava zaļā gaisma. Getsbijs bija cilvēks ar ļoti lielu sirdi, mīlēja sievieti un bija gatavs atdot visu mīlestības vārdā, un viņš nopirka pili pretī Deizijas pilij. Viņš sāka rīkot ballītes, kurās piedalījās visas apkārtnes zvaigznes, producenti, prokurori, mēri – visi sabiedrības populārākie un nozīmīgākie cilvēki. Viņš to visu darīja bez maksas, viena mērķa vārdā – savas mīlestības vārdā, lai atgūtu Deiziju. Pienāca brīdis, kad viņi kādā ballītē satikās un vecās mīlestības vārdā Deizija piekrita bēgt kopā ar viņu prom no sava vīra. Tomēr beigās Deizija izlēma palikt tur, kur viņa bija. Tas vēl nebija viss. Deizija ar mašīnu izraisīja avāriju, kurā sabrauca cilvēku. Getsbijs uzņēmās viņas vainu uz sevi, jo negribēja, ka cilvēkam, kuru viņš mīl, notiktu kas slikts. Galu galā īstais vaininieks palika ēnā, kad nobrauktās sievietes vīrs nāca atriebties Getsbijam un nogalināja viņu. Tā savu dzīvi beidza Getsbijs, uz kura bērēm atnāca tikai daži cilvēki. Rakstnieks grāmatu beidza ar vārdiem: “Lielais Getsbijs.” Viņš saka, ka neviens cilvēks no šiem citiem nav ne mazā pirkstiņa vērts. Jā, es piekrītu, ka viņš bija liels cilvēks, bet sapnis, pēc kura viņš dzinās, bija ilūzija. Paskaidrošu, ko nozīmē šī zaļā gaisma jeb pēc kā dzinās Getsbijs, uz kā bāzes viņš uzcēla visu šo notikumu un zaudēja savu dzīvību, uz kā bāzes viņš kļuva par lielo Getsbiju. Manuprāt, viņš tāds arī bija, bet ir viena nianse, kāpēc arī rakstnieks ironiski viņu sauc par lielo Getsbiju. Viņš bija liels, tomēr dzinās pēc tukšiem mērķiem.
Klausies uzmanīgi, kas ir šī zaļā gaismiņa. Cilvēks savā būtībā dzenās pēc paradīzes. Cilvēks ir radīts dzīvot emocionālā komfortā un harmonijā ar Dievu, un tas ir iespējams. Kad cilvēks ir iemīlējies, tad viņš otrā cilvēkā redz to, kas dod viņam komfortu jeb paradīzi. Kad tu klausies mūziku, par kuru tev ir pozitīvas atmiņas vai sajūtas, tas var būt saistīts ar kādu pozitīvu notikumu jaunībā, pusaudžu gados vai kādā citā brīdī, kad tu labi juties, tu to asociē ar paradīzi. Kad es pirmo reizi dzirdēju dziesmu “You’re my heart, you’re my soul,” sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu vecumā mēs trijatā Līgo svētkos bijām pie drauga privātmājā. Mēs izdzērām vienu pretīgu liķieri, un tad viņš uz sava magnetofona “Majak” uzlika šo dziesmu, pēc tam arī citas. Personīgi man šī dziesma, neskatoties uz to, ka esmu jaunpiedzimis kristietis, asociējas ar labu sajūtu, jo tajā brīdī es jutos debešķīgi. Es nevēmu, man nebija slikti, man kā jaunietim gribējās dzert, aizbēgt no šīs pasaules un atrast paradīzi. Lapčenoks dziedāja: “Ja tu, draudziņ nezini, kur ir laime tava, nemeklē to pudelē, pudelē tās nava!” Es meklēju laimi pudelē, bet, kā dzēru, tā vēmu. Mani lielākie, stiprākie draugi dzēra, bet nevēma, turējās. Tajā reizē es trāpīju pareizajās porcijās, skanēja dziesma, jutos labi, un tā līdz pat šim brīdim man šī dziesma rada labas izjūtas. Zinu, ka alkohols ir slikts, to nevajag dzert, jo laime pudelē nav. Un tomēr šī sajūta palika manā zemapziņā. Nav nekāda problēma jau pašai dziesmai, viņa sirds, dvēsele, viņš dzied savai meitenei, bet es noteikti nezināju, par ko viņš dzied. Mums visiem ir šādi gadījumi, un daudz un dažādas emocijas izraisa tieši kaut kādi pagātnes notikumi, kuros tu esi bijis laimīgs. Getsbijs bija saistījis savu laimi ar to brīdi, kad viņš bija kopā ar Deiziju, tos dažus mirkļus un solījumus viens otram. Un te ir galvenā doma zaļajai gaismai, klausies uzmanīgi. Getsbijs domāja, ka dzenās pēc cilvēka, bet patiesībā viņš dzinās pēc izjūtas. Viņš patiesībā dzinās pēc Debesīm, paradīzes, pēc tā, ko Dievs grib dot. Cilvēki un attiecības ir svarīgas, ir jāveido attiecības, nauda ir jāpelna, tas viss ir svarīgi, bet tas nevar būt svarīgāk par pašu Dievu. Mēs, draugs, dzenamies pēc izjūtām. Ja tev ir kādas salauztas attiecības un sirds, tu dzenies pēc tā cilvēka. Zini, kā filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” Ēvalda Valtera varonis teica: “Kam man mašīna, ja tu jau otro reizi pie sava Jāņa aizej?”
“Man vajag to cilvēku, man vajag naudu,” jo bērnībā tev par naudu nopirka saldējumu un tu biji laimīgs, un tagad tev vajag naudu, jo tā dara tevi laimīgu. Tev nevajag cilvēku, tev vajag sajūtu, jo cilvēki būtībā ir egoisti. Katrs cilvēks rūpējas par savu iekšējo komfortu, viņš maksā milzīgas naudas, lai gūtu piepildījumu, bet neatrod to. Deizija izvēlējās savu komfortu jaunajā dzīvē. Filmā Getsbijs bija attēlots kā ideālists, man patīk šī viņa īpašība, viņš tiešām bija liels cilvēks, bet viena nianse padara šo stāstu traģisku un pamācošu. Ja tu šo filmu skatīsies, tad pievērs uzmanību zaļajai gaismiņai, kura nav aizsniedzama. Tas, kas ir bijis, vairs nekad nebūs. Šis cilvēks jau ir cits cilvēks, apstākļi ir citi, notikumi ir citi, tā sajūta vairs nekad nebūs. Un tomēr manos vārdos nav patiesība, jo es tev saku, ka visu, kas ir bijis, to atkal var atgūt! Ne tieši precīzi tādā veidā, kādā tu esi iedomājies, bet, ja tev ir Kristus, tu atgriezies tajā stāvoklī, kur tev ir pietiekamība un iekšējais komforts. Tu sāc apzināties, ka ne jau cilvēks tev ir vajadzīgs, bet Dievs ir vajadzīgs tavā sirdī. Mēs dzenamies pēc zaļajām gaismiņām, vecām atmiņām un komforta atgādinājumiem, pēc mīlestības. Ja tu kādreiz pajautā precētiem pāriem: “Vai tu mīli savu vīru/sievu,” bieži var dzirdēt atbildi: “Es nezinu.” Reālā laulībā nav laika domāt, mīlu vai nemīlu, tur ir reālā dzīve. Mīli vai nemīli, kāda starpība, izvēlējies, dzīvo un mīli. Protams, ka viss jau ir nedaudz sarežģītāk, kā mācītājs šobrīd saka. Mēs nevaram noliegt cilvēka vajadzības, kuras ir svarīgas, un cilvēku nozīmi mūsu dzīvē, kuri ir svarīgi, bet tas nedrīkst būt augstāk, jo pretējā gadījumā mūsu dzīšanās ir tikai ilūzija.
“Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu.” (Mateja evaņģēlijs 13:44)
Tīrumā apslēpta manta, un cilvēks pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu. Debesis tevī, draugs, Kristus tevī!
“Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos.” (Romiešiem 8:11)
“Jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas” un tu vairs nedzīsies pēc neesošām uguntiņām, bet pēc šodienas, reālām lietām un iekšēji baudīsi komfortu, ko dod tikai un vienīgi Dievs, kad Viņš ir savā vietā – tavā sirdī!
“Vēl Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles.” (Mateja evaņģēlijs 13:45)
Mums bija mūzikls “Visdārgākā pērle”. Draugs, visdārgākā pērle nav neviens cilvēks, tā nav ne sieva, ne vīrs, tas nav tavs mācītājs. Visdārgākā pērle ir Jēzus Kristus, ceļš uz debesīm un pats Dievs, kurš tik ļoti mūs ir mīlējis. Tirgotājs, kurš meklēja dārgas pērles. Mīlestība ir dārga, bagātība ir dārga, sasniegumi politikā ir dārgi, dažādas lietas, sasniegumi sportā ir dārgi, labi uzaudzināti bērni ir dārgi. Viņš meklēja dārgas pērles, bet, atradis visdārgāko pērli, pārdeva visu citu.
“Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.” (Mateja evaņģēlijs 13:46)
Tas nozīmē, ka visas citas lietas, zaļās uguntiņas, pēc kā mēs dzenamies, lielākoties ir labas lietas, tās ir dārgas lietas. Attiecības ar cilvēkiem ir dārgas lietas. Periodi, kuros tu labi juties, kādi apstākļi, tas viss ir dārgs. Bet tirgotājs atrada sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to. Dieva tuvums, Jēzus tavā sirdī ir tas, par ko ir vērts maksāt cenu. Par to ir vērts arī maksāt, ja tevi izsmej, ka tu esi kristietis, ja nomelno tevi un tev tuvus, svarīgus cilvēkus, ja tev draud, arī to ir vērts paciest. Jēzus tika nomelnots un izsmiets.
“[..] Manā priekšā locīsies visi ceļi un Man zvērēs ikviena mēle!” (Jesajas grāmata 45:23)
Un tomēr Viņš ir Soģis un Viņš ir Dievs! Un par katru veltīgu vārdu būs jānes atbildība Viņa priekšā tajā dienā. Mēs kopā ar Viņu esam pie zvēriem, atgriezušies tajā vietā, kur zīdainis izstiepj savu roku pret odzi, un tā mēs jūtamies. Mēs tādi esam, un šī Debesu atblāzma parādās arī mūsu dzīvēs. Man ir darbs ar cilvēkiem, tu arī redzi sev cilvēkus apkārt, ir dažādi cilvēki no dažādām konfesijām, ticīgi, neticīgi, citi joprojām ir dažādās atkarībās, citi, iespējams, ir tuvu nāvei, citi dara dažādas nejēdzības. Tu runā ar cilvēku un zini, ka viņš meklē, nāk uz draudzi, lūdz Dievu, vēl netiek ar savu dzīvi galā, bet meklē. Es iekšēji redzu un jūtu, ka Kristus ir viņā. Un reizēm es tā arī saku: “Jēzus ir tevī, Kristus ir tevī, Debesis ir tevī. Jā, tu vēl neesi visu sakārtojis, varbūt nav pieticis laika, bet tu audz, augsi un iemantosi mūžīgo dzīvību. Tu mainīsies, tu esi lauva no Jūdas cilts“.
“Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mateja evaņģēlijs 11:28-30)
Jēzus grib mūs atvieglināt, ne psihologs, bet Viņš. Es nesaku, ka psihologi ir slikti, katram cilvēkam ir sava vieta tavā dzīvē, ja nepieciešams, arī psihologam. Ir lietas, kuras cilvēks nespēs apmierināt, tikai Viņš. Jēzus saka: “Ja jūs nāksiet pie Manis, jūs atradīsiet piepildījumu, atvieglojumu un vairs nebūs vajadzība dzīties pēc atmiņām un sajūtas, kurām vienkārši nav objekta. Dzīties pēc neīstām lietām.” Draugs, šodien mums ir atvērušās acis, ka mēs esam dzinušies pēc ilūzijas, pietiek. Dzīvosim šodienai un rītdienai. Dzīvosim komfortā un sadraudzībā ar Svēto Garu. Tas obligāti nenozīmē, ka Jēzus saka: “Mani vajās, jūs vajās”. Bet Viņš saka: “Ņemiet Manu jūgu uz sevis, jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” Tas nozīmē, ka tā ir viegla nasta, un tomēr tā ir. Pērļu vācējs maksāja savu cenu, viņš pārdeva visu, kas viņam bija. Apslēptās mantas glabātājs arī pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka tieši to mantu, tieši to tīrumu, kur bija šī manta. Tam visam ir cena, draugs.
Es gribu tev vēl kādu noslēpumu pateikt pašā noslēgumā. Ļoti svarīgu. Šis iekšējais komforts un Debesis ir tevī, tu esi atgriezies paradīzē, joprojām atrodoties virs zemes, Debesis ir tuvu klāt pienākušas, Debesis ir tevī. Bet tu joprojām atrodies virs zemes, un, kā Pāvils saka, šobrīd mēs visu redzam miglainā spogulī, bet tikai vēlāk mums viss atklāsies. Es nezinu, kā tas viss izskatīsies. Tagad ir tā, kā mēs lasām Bībelē, kā mēs izjūtam, bet tikai tad mēs visu redzēsim. Bet to, kas ir tevī, Debesis, tu vari jau tagad piedzīvot. Un daļu no Debesīs dabūt ārā reālajā dzīvē tu arī vari jau šeit, un tu spēj arī citus iepazīstināt ar Debesīm. Un mēs, draudze, spējam izmainīt pat Latvijas vēsturi. Mēs to darām, mēs esam vēstures veidotāji. Kara veterāni, atgriezušies no kara, nekādi nevar beigt karot. Kāpēc? Jo tā ir viņu būtība, tur ir bijusi visa viņu dzīve, tur viņi ir piedzīvojuši savus visspilgtākos momentus, izlikuši visu sevi. Pēc Otrā pasaules kara un Vjetnamas kara ir veikta statistika par Amerikas karavīriem, – milzīgs daudzums pašnāvību, alkoholisms. Viņi vairs nespēj normāli dzīvot, jo to, ko viņi tur pieredzēja, ko darīja, visi satricinājumi, – viņi nespēja vairs iekļauties parastā dzīvē, un daudzi no viņiem bija vienkārši karotāji, citi palika armijā.
“Jo ar Tavu spēku es sagrauju mūrus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus.” (Psalms 18:30)
Jēzus mums māca cīnīties, un Bībele saka atstāt visu, kas ir bijis, un tiekties pēc tā, kas ir priekšā, tiekties pretī goda balvai.
“Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” (1. Jāņa 5:5)
“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja evaņģēlijs 28:19)
“Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.”” (Marka evaņģēlijs 16:15)
Ejiet, sludiniet, celiet Dieva valstību, mīliet savu tuvāko. Mainieties, strādājiet un darbojieties, cīnieties! Esmu sapratis vienu lietu – man nevajag komfortablu dzīvi, jo es esmu karotājs! Man nevajag, lai par mani runā tikai labu! Man nevajag, lai man ir tikai laba slava! Es gribu būt tur, kur notiek karadarbība, jo cilvēks tam ir radīts. Ne pret miesu un asinīm, bet garīgā cīņā. Mūsu uzdevums nav cīnīties pret cilvēkiem, bet ar garīgiem ieročiem, un celt Dieva valstību. Komfortabla kristieša dzīve ir atgriešanās paradīzē savā garā. Kamēr esam virs zemes, mūsu uzdevums ir cīnīties. Var būt iekšējs komforts, bet emocijās var būs vētras, tev var būt vajāšanas, grūtības. 11 Jēzus apustuļi aizgāja bojā vardarbīgā nāvē, izņemot Jāni, kurš arī tika iegremdēts verdošā eļļā, bet notika Dieva brīnums un viņš izdzīvoja. Viņi visi maksāja cenu. Kara veterāni bieži turpina karot arī miera laikā. Kā realitātē karavīriem ir grūti iekļauties normālajā dzīvē, tā man Debesu valstības nākotnes idille šķiet garlaicīga. Man Debesis šķiet garlaicīgas. Es nedaudz pat ar bažām domāju par to, ko es tur darīšu. Neviens vairs nepretosies, neapsaukāsies, ne ar vienu nebūs jācīnās. Nekas vairs nebūs jāceļ, varēs tikai slavēt. Nekas nebūs jāorganizē, cena nebūs jāmaksā. Cik neinteresanta dzīve. Redzi, kādi mēs, cilvēki, esam, gribam to komfortu, bet mēs dzīvojam tad, kad esam kaujas laukā.
“Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars.” (Psalms 91:7)
Lūk, mūsu dzīves jēga. Debesis ir mūsos, Valstība ir tuvu klāt pienākusi. Mēs esam piepildīti ar Viņu un tajā pašā laikā mēs esam kaujas laukā. Kamēr esam kaujas laukā, tik ilgi mēs dzīvojam. Draugs, nekad, nekad, nekad, nekad nepadodies! Dzenies pēc Dieva valstības, un tad pārējās lietas tev tiks pieliktas!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Atgriešanās paradīzē” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
