Man ir prieks būt šeit un dalīties ar jums. Šodienas tēma ir saistīta ar galvu, bet ne ar to, kas ir galvas redzamā daļa, bet gan ar to, kas ir iekšpusē – ar mūsu smadzenēm, prātu, domāšanu. Tēma ir “Atjauno savu prātu!”, vai arī apakšnosaukums ir “Tu esi tas, ko tu domā”. Šodien koncentrēsimies uz to, kas ir mūsu galvās, prātos, kas ir mūsu domāšanā.

1. Kas mēs esam, un kāda ir mūsu domāšana?

Nevienam nav noslēpums, ka cilvēkam nav tikai miesa, bet ir arī dvēsele un gars – esam trīsdaļīgi. Arī Dievs ir trīsvienīgs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Tev, savukārt, ir miesa, dvēsele un gars. Ar to arī atšķiries no visiem foršiem mīļajiem mūsu draugiem dzīvniekiem. Dievs tevi radījis pēc Sava tēla un līdzības. Līdzība nav tik daudz fiziska, cik pēc būtības. Viņš tevi radījis līdzīgu Sev pēc būtības. Daudz no tā, kas ir tevī, ir arī Dievā, bet, protams, bez grēka. Dievs grib, lai tu savā dzīvē, augot un attīstoties, kļūsti līdzīgāks Viņam, Viņa būtībai. Ko nozīmē Dieva būtība? Viņa būtību atklāj Viņa īpašības, daba, darbi, viss, ko Viņš dara. Par to rakstīts Bībelē, un arī kristieši piedzīvo savās dzīvēs – kāds Viņš ir un kā darbojas cilvēkos. Dieva darbu tavā dzīvēs ļoti ietekmē tas, ko tu domā, kā redzi to, kā Dievs tevi ir radījis, cik ļoti pieņem vai nepieņem Viņa patiesību par sevi. Viņa vārda pieņemšana ietekmē to, kā tu domāsi par sevi, ko darīsi vai nedarīsi, ko domāsi par citiem cilvēkiem un par Dievu. Cilvēki, kuros arvien vairāk parādās Dieva daba, kļūst līdzīgi Dievam. Jo vairāk cilvēkā ir Dieva, jo viņš vairāk izstaro Dievu un piesaista citus cilvēkus, ne gluži sev, bet Dievam.

Pastāstīšu klasisku piemēru. Tas notika apmēram pirms divdesmit gadiem ar kādu meiteni. Viņa varbūt nebija no pašiem komunikablākajiem cilvēkiem, nebija sabiedrības dvēsele, no tiem, kas nostājas centrā, runā un visi visapkārt klausās. Dažu notikumu rezultātā viņa īpašā veidā piedzīvoja Dievu tā, ka to nevar sajaukt ar neko citu. Tas nebija sapnis vai kaut kas izdomāts, bet šis piedzīvojums atstāja tādu ietekmi, ka no viņas izplūda reāla Dieva klātbūtne. Nebija jācenšas sajust: “Jā, tur kaut kas ir no Dieva!” Satiekot viņu, gribējās vēl un vēl klausīties, ko Dievs darījis, ko atklājis. Ir grāmata ar nosaukumu “Dieva saldā klātbūtne”. Tas, ko apkārtējie var piedzīvot no cilvēka, kurā ir Dievs, ir kaut kas salds un baudāms. Mēs zinām, ka medus ir labs, no Dieva radīts ar daudz vērtīgām vielām. Tāpat ir ar cilvēku, kurš ir saplūdis ar Dieva dabu, būtību. Viņā ir kaut kas labs, salds, īpašs, labs, kas izplūst un piesaista citus nevis cilvēkam, bet tieši Dievam. Mēs neesam vieni paši pasaulē, bet viens otram blakus. Jo vairāk esam piepildīti ar Dievu, jo vairāk varam dot citiem. No mums plūst Dieva klātbūtne, Viņa vārds, ticība, un tas stiprina citus cilvēkus. Tas ir viens no galvenajiem mērķiem, lai Dieva daba, būtība ieaug tevī. Mērķis nav tikai atskaitīties: “Beidzu Bībeles skolu, biju inkaunterā, nokristījos, un ar mani it kā viss ir kārtībā.” Šīs lietas ir tikai sākums, kas palīdz uzsākt ceļu ar Dievu. Tev ir jāiet tālāk, jāiepazīst Viņš pašam, jāpiedzīvo Viņš gan draudzē, gan personīgajā laikā ar Dievu (PAD). Dieva klātbūtne maina cilvēku nevis teorētiski, bet gan izmaina tavu iekšējo būtību, domas, attieksmi pret sevi un citiem. Tev ir jādzenas pēc tā, lai Dieva daba tevī vairojas.

Viņam vajag augt, bet man iet mazumā. (Jāņa evaņģēlijs 30:30)

Kas tad jādara? PAD laikā ir svarīgi iedziļināties sevī, lai saprastu, kas ir jāattīsta, jānostiprina, bet kas ir lieks un traucē. Jāanalizē, kas ir ienācis no pasaules, kas ir ienācis no nepareizas attieksmes, kādēļ ir izveidojušās negatīvas lietas, jāierauga lietas, no kurām jākratās nost vai jāmet prom. Jau iepriekš esmu teikusi, ka dažkārt cilvēki uzskata – kā es domāju, tā domāju, kā jūtos, tā jūtos. Atgādinu, ka caur Jēzu Kristu Dievs tev ir devis varu, un viena no tās izpausmēm ir – vara pār savām domām. Protams, ka galvā ienāk daudz, daudz domu. Zinātnieki lēš, ka cilvēks katru dienu domā apmēram 60 000 domas. Tās nemitīgi iet caur galvu, tomēr tev ir iespēja, tās kontrolēt. Es tagad teikšu – savelc roku kulakā. Tu vari savilkt? Vari! Kas liek tai savilkties? Komanda nāk no galvas, un es savelku roku kulakā. Tas ir simbolisks piemērs, kā vari kontrolēt savas domas. Ja tu kaut ko stulbu domā, kaut ko tādu, kas tevi neceļ, kas tevi gremdē, tad vari pateikt stop un likt citu domu savā prātā. Tev ir vara! Velns melo un iestāsta tev – ko tu domā, to domā, kā ir, tā ir un to nevar mainīt! Tā nav patiesība! Tev ir iespēja nepareizās domas apstādināt un pārslēgt uz citām domām, uz tādām, kas tevi ceļ. Tātad, tev ir vara. Tev vajadzētu uz visiem laikiem paturēt galvā, ka vari ietekmēt, apstādināt, mainīt savas domas, likt sev domāt pareizas, pozitīvas domas, ka šo varu tev ir devis Dievs. Pastāv vēl kāds mīts. Kad piedzimsti no augšienes un pieņem Jēzu Kristu par savu Kungu, izmainās visa dzīve. Tomēr jāatceras, ka galvā paliek atmiņas, prāta uzstādījumi, ieradumi. Tās ir lietas, ar kurām jāstrādā. Šim nolūkam tev gan ir PAD, gan grupiņa, lai vari pamainīt tās lietas, kuras ir neforšas, nelabas, kuras ir jālabo. Tās ir jāizravē no sevis. Piemēram, tu piedzimsti no augšienes, bet tev ir nabadzības domāšana. Tu domā, ka nevajag pelnīt, gādāt par ģimeni, ka Dievs pats atnesīs ēdienu un noliks pie durvīm. Es tā nedaudz kariķēju, bet visādas tamlīdzīgas domas kristiešiem mēdz būt. Vēl daudzi domā, ka slimība ir Dieva sods. Ir dažādas lietas, kas palikušas tavā prātā no pagātnes. Piedzimstot no augšienes, prātā daudz kas pats no sevis nemainās. Tev ir dota vara strādāt ar savu galvu, ar domāšanas uzstādījumiem.

Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles. (Romiešiem vēstule 10:17)

Savā laikā, kad dzīvoju Liepājā, es apmeklēju draudzi, kura man ļoti patika. Tur no kanceles nekad nesludināja par dziedināšanu, kā arī par to, ka var lūgt mēlēs. Cilvēki dzīvoja normāli, bet tās lietas netika sludinātas. Vēlāk aizgāju uz draudzi, kur to sludina, sāku runāt mēlēs, piedzīvoju dziedināšanu. Ticība nāk no tā, ka tu dzirdi un tavā prātā arī notiek izmaiņas dzirdētā ietekmē. Tu klausies un pēkšņi saproti: “Ā, Dievs arī to man ir paredzējis!” Tas nenotiek automātiski arī tad, ja tikai klausies. Ir divi Dieva vārda veidi – logos un rema. Logos ir vispārējs vārds. Tu izlasi un zini, ka Dievs tā ir paredzējis, bet, lai tas sāktu tavā dzīvē darboties veselības, finansiālā vai citā sfērā, tad Dieva vārds ir jāpadara par daļu no sevis. To sauc gudrā vārdā – rema. Rema ir tas vārds, kas kļūst par daļu no tevis un tad tas veic tavā iekšienē reālas izmaiņas un notiek, piemēram, dziedināšana. Citreiz cilvēks vēl neredz nekādas izmaiņas, bet nelokāmi zina, ka ir vesels. Viņš nav to sev iegalvojis, bet no iekšienes ir pārliecināts. Paiet kaut kāds periods, un cilvēks tiešām kļūst vesels, jo viņš ticībā to jau bija saņēmis. Šāda pārliecība neatnāk pati no sevis, nenotiek tā, ka pēkšņi “uzkrīt uz galvas”. Tu pie tā strādā, darbojies, pārmaini savas domas. Ja domā, ka dziedināšana nav priekš tevis, bet tikai priekš citiem, tad nevari to saņemt. Tai priekšā nestāv ne Dievs, ne velns, bet tavs prāts. Ja tu esi pārliecināts, ka tu nevari nopelnīt vairāk naudas, tad arī nevari nopelnīt. Tev ir jādzird un jāklausās tik ilgi, līdz tas “saķeras” ar tavu iekšējo pārliecību un tu beidzot saproti, ka tiešām vari. Reizēm liekas, ka Bībelē rakstīts par daudz dažādām lietām, bet tev liekas, ka tas nedarbojas. Nebūs tā, ka izlasīsi kādu apsolījumu Bībelē un tas uzreiz automātiski darbosies tavā dzīvē. Pašam ir jāstrādā, lai apsolījums kļūtu reāls, taustāms. Daudz jāiedziļinās, jāpēta, jālasa, jāapliecina. Ticība arī ir darbs, tā nav – hop, palūdza un notiek. Arī tā reizēm mēdz notikt, pastāv Dieva zīmes un brīnumi, bet tu visu mūžu nevari palikt bēbītis. Pēc tam, kad esi ienācis draudzē, pieņēmis Jēzu par savu Glābēju, tev ir jāaug un jāattīstās. Tu nevari visu laiku staigāt pamperos, jo tad tu būsi attīstībā atpalicis bērniņš. Tu taču gribi pieaugt Dievā un tev ir tādas iespējas.

Atgriezīsimies vēl pie domāšanas. No kā sastāv mūsu domāšana? Psihologi ir atzinuši, ka ir tāda funkcija – analīze. Zināt, kas ir analīze? Mums ir kaut kāda lieta un mēs to pa gabaliņam izpētām – kas bija tas vai tas. Mēs analizējam. Un, kad cilvēki iet nodot asinis vai vēl kaut ko, to arī sauc par analīzēm. Caur tām izpēta, kas ar mums ir. Tātad, izpēta pa detaļām, kas ar mums ir labi, vai kas nav labi. Tā arī ir viena no domāšanas funkcijām. Otra ir sintēze, kad tev ir daudz gabaliņu, tā kā puzlē, un tu to saliec visu vienā. Tā ir sintēze, kad tu savāc visu kopā. Mūsu domāšanas process visur ikdienā mums noder. Tad ir vispārināšana un pretnostatīšana. Tik smalki vairāk arī neiedziļināšos. Es izlasīju vēl kādu interesantu piemēru. Kādi domā, ka viss ir tikai jaunajiem. Jaunajiem ir enerģija, jaunajiem ir idejas un viss pārējais, tad es gribu dalīties ar šādu pētījumu. Izrādās, ka cilvēkiem, apmēram piecdesmit līdz septiņdesmit gadu periodā, radošās īpašības kļūst daudz iespējamākas nekā jaunībā. Cilvēks var nodoties daudzām radošām lietām. Tieši šajā vecuma periodā šīs lietas var aktivizēties cilvēkā. Tu vari darīt šīs lietas ar aizrautību, ar prieku. Mēs kaut kad nesen klausījāmies, ka mums ir labā un kreisā puslode, tad tur viena puslode nosaka to, otra nosaka citu. Un tad, kad tu ar to nodarbojies, tad viss izlīdzinās un ir harmonijā. Lūk, tev ir piecdesmit līdz septiņdesmit gadi un tu esi harmonisks cilvēks. Tevi vairs nekas nenomoka un nenomāc, un tu zini, ka tu esi personība, un tu vēl arī dari foršas un jaukas lietas. Lūk, tas ir vienkārši pētījums, ka viss labākais vēl jau ir priekšā.

Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību. (Salamana pamācības 3:5)

Tātad mums ir dots prāts, un tas ir super, bet, mūsu prātam ir vajadzīgs Tas Kungs jeb Dievs, un mums ir vajadzīga nepārtraukta sadarbība ar Dievu. Un tikai Dievs sadarbībā ar mums atjauno mūsu prātu, ka mūsu prāts ir spējīgs satvert Dieva lietas. Tas pats, ko es teicu par dziedināšanām, par nabadzīgu domāšanu. Mums ir vajadzīga sadarbība ar Dievu, ar Dieva Garu, lai mūsu prātā notiktu izmaiņas, lai mēs varētu redzēt, ka varam darīt tās un tās lietas, jo daudzas lietas no bērnības mūsos ir tā kā iecementētas, un mēs pilnīgi neredzam tālāk. Mēs domājam savā rāmītī un nespējam tālāk padomāt, bet tad, kad ienāk Dieva Gars un tu ar Viņu sadarbojies, tu ieraugi, ka tavas robežas tiek noārdītas, un tu vari iziet tālāk, ka tu vari darīt lielākas lietas nekā līdz šim, ka tu vari sākt vadīt cilvēkus, ka tu vari vadīt grupiņu. Varbūt tu kādreiz vispār pīkstēt nevarēji, muti nevarēji atvērt, klases priekšā, kad izsauca, varbūt visu aizmirsi. Bet tagad, kopā ar Dievu, Viņš tavu prātu un tevi pārveido tā, ka tu vari darīt tādas lietas, ko tu nekad agrāk nevarēji darīt. Un Dievs tevi ved ārā no tās tavas muciņas. Kā tajā teicienā: “Mucā audzis un pa spundi barots.” Dievs grib izvest tevi ārā no tās tavas mucas, lai tu vari plašāk redzēt, un redzēt, ka tev tiešām ir liels un varens Dievs, un ka Viņš negrib tev tādu mazum šauru, pliku un pelēku dzīvīti. Viņš grib, lai tev ir spēcīga, liela dzīve, kas ietekmē cilvēkus, kas ietekmē apkārtni, kas ietekmē sabiedrību. Tātad, mēs nevaram visu tikai ar savu prātu izskaidrot, ar to savu dabisko prātu. Tajā visā mums ir vajadzīga Dieva klātbūtne.

Vēl interesanti, ja mēs savu domāšanas veidu jeb savu apziņu, kā mēs domājam, neizmainām, mūsu uzvedība nevar mainīties. Mēs kā darījām, tā mēs arī darīsim. Izmaiņām ir jānotiek mūsu galvā. Kad notiek izmaiņas tur, tev arī sākas citas darbības, cita rīcība, citas lietas tavā dzīvē. Šeit ir piemērs par to, ka tikai tāpēc, ka cilvēki ir ieslodzīti cietumā, viņu uzvedība nemainīsies, ir jāmainās domāšanai. Tad, iznākot ārā, viņš var darīt kaut kādas jaunas lietas. Tas, ka mēs iesprostojam cilvēkus cietumā, viņi tiek izolēti uz kādu laiku, bet tas, ka viņš tiek iesprostots, neizmaina viņa domāšanu. Ja mēs gribam, lai viņa uzvedība izmainās, ir jāstrādā ar cilvēku, ar viņa apziņu un domām.

Man vēl viena lieta šķita interesanta, ka mūsu domāšana vai apziņa ir tas, kas mēs esam. Jā, mums ir ķermenis, mums viss ir, bet, piemēram, ja cilvēks dabū spēcīgu galvas traumu, viņam ir smadzeņu trauma, tā ka viņš vairs neko neatceras un, iespējams, arī nerunā. Mums visi tie centri ir galvā gan par runāšanu, gan par kustībām atbildīgi. Viss ir galvā, reāli smadzenēs. Un kas tad ir no cilvēka? No cilvēka paliek tikai tas mētelītis, ķermenis. Ja tev tiek traumēta apziņa jeb galva, tad patiesībā tu vairāk neesi. Tas, kas notiek mūsu prātā, mūsu apziņā, tas ir nenormāli svarīgi. Tas esi tu, tā ir vadības pults tavā galvā. Tavas domas ir tava vadības pults, kā tu vadi savu dzīvi, kur tu pagriezīsies, kur tu aizbrauksi, kur tu aizlidosi un kādā ātrumā. Apziņa ir tas, ko Dievs mums ir devis, ar ko mēs atšķiramies no dzīvniekiem. Un es arī uzzināju tādu interesantu lietu, ka tas DNS, kas ir mūsos, arī dzīvniekiem ir diezgan līdzīgs, un īpaši cūkām. Piemēram, no cūkām arī var ņemt kaut kādas ķermeņa daļas un ievietot cilvēkā. Nu ne jau tur visu cūku pārlikt cilvēkam, bet, piemēram, kaut kādas detaļas vai kaut kādu dzīsliņu, vai kaut ko tādu. Man palika tā nepatīkami, jo vispār cūkgaļa man patīk. Es padomāju, varbūt tiešām nevajag cūkgaļu vairāk ēst. Tā ir tāda nobīde no tēmas, bet tas DNS dzīvnieciņiem ar mums ir samērā līdzīgs. Bet tā lieta, kas mūs atšķir no dzīvniekiem, ir tas, ka mums ir dota apziņa, mums ir dots mūsu prāts. Arī dzīvniekiem savā ziņā ir prāts. Piemēram, sunīšiem, jo viņi jau pazīst tevi, viņi gaida un mīl tevi, vai ne? Mūsu prāts ir spējīgs savienoties ar Dievu, ar Dieva Garu, un tad var notikt daudzi lieli brīnumi mūsu dzīvēs.

Es šodien piesaucu debesis un zemi kā lieciniekus pret jums, ka lieku jūsu priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību, ka dzīvotu gan tu, gan tavi pēcnācēji. (5. Mozus grāmata 30:19)

Tātad mūsu priekšā Dievs liek mums izvēlēties, un mēs izvēlamies tad, vai mēs dzīvosim vai mirsim. Bet tas patiešām ir atkarīgs no mums pašiem, jo mēs izvēlamies, kādas domas mēs domājam. Mēs domājam iznīcinošas domas par sevi. No rīta, kad tu uzmosties, kādas ir tavas domas? Nu godīgi, bet jūs jau tāpat neteiksiet. Varbūt ir atsevišķi cilvēki, kuriem uzreiz ir aleluja un viss ir super, un saule spīd. Citreiz cilvēks uzmostas jau ar depresiju, un viņš pat nezina, no kā viņam ir tā depresija. Viņam ir tāda nospiestība, un kāds vēl darbs? Es nekur negribu celties un iet, es gribu gulēt, gulēt un gulēt. No rīta nav tās ideālākās domas. Bieži vien pa to galvu ir kaut kādas domas, kad kāds kaut kur neierodas kādu ilgāku laiku. Un tad tu domā: “Kas tad ar to cilvēku ir noticis?” Vai tu domā labas domas? Tu domā: “Tā, viņš ir cietis kaut kur avārijā, kaut kas ir noticis.” Mūsu galvas ir ļoti tendētas domāt negatīvo gan par sevi, gan par citiem. Mūsu izvēle ir izvēlēties domāt par dzīvību savā dzīvē vai domāt tādas iznīcinošas domas. Tāpēc ir svarīgi izprast tos procesus, kas notiek mūsos, un cik lielā mērā mēs to varam ietekmēt. Un cik lielā mērā mums ir jālieto Dieva vārds, lai mēs to varētu ietekmēt. Vēl arī pētījumi saka, ka 90% slimību esot no nepareizām domām. Mums ir jāmaina sava apziņa par to. Pārdomā, kāda ir tava domāšana jeb domas, vai tās tevi ceļ, vai drīzāk tava domāšana tevi grauj un grauž. Ja ir otrais variants, tad ir nopietni pie sevis jāstrādā.

Un vēl, tavas domas tevi aizvedīs tur, kur tu domā. Tev liekas: “Jā, es gribētu tur,” bet tavas domas ir pilnas ar negatīvām lietām. Ja tavas domas ir pilnas ar negatīvām lietām, tu nokļūsi negatīvās lietās. Ja visu laiku domāsi: “Es taču varu saslimt,” un tu jau īstenībā negribi saslimt, bet tu saslimsti tāpēc, ka tu visu laiku domā par to, ka tu saslimsi. Tātad, ja tu negribi saslimt, tev ir jādomā par to, cik esi vesels, cik tev viss ir labi, un kāda dzīvība tevī plūst, un kā Dievs visu tumsību aizdzen un kā visas slimības uzvari. Tātad, tev ir jādomā tas, kur tu gribi nokļūt. Tu neapzināti ļauj domām iet pa savu galvu un, galu galā, tu nokļūsti tur, kur tu domāji, bet tas nemaz nav tas, ko tu gribēji. Tātad arī tavām domām ir jābūvē ceļš tajā virzienā, kur tu gribi nokļūt.

2. Domu avoti.

Tas ir tas, kur tad rodas tās domas. Izrādās, ka mūsu prāts, par ko mēs šodien runājam, tā nav vieta, kur domas rodas, bet tā ir vieta, kur domas tiek apstrādātas, analizētas, sintezētas, vispārinātas un tā tālāk. Šeit es izdalīšu trīs avotus.

1) Pats bīstamākais avots ir domas no ienaidnieka puses. Mums ir viens ienaidnieks, un tas ir velns. Mēs zinām, ka velnu sauc par melu tēvu. Viņš ir speciālists melošanā, un viņš melo ļoti ticami. Un tu, iespējams, ka savā dzīvē ļoti daudziem viņa meliem esi noticējis un joprojām tici. Un tāpēc ir svarīgi izrevidēt, kam tu tici, kas tās ir par tādām domām, ar kurām tu dzīvo. Nu es nedomāju 100% pilnīgi visām domām, bet kuras tev bieži atkārtojas, kuras nosaka tavu garastāvokli un tavas domas tādā lielākā mērogā. Lūk, šis avots, šīs domas nāk no velna. Tās ir tādas kā saindētas, tās tevi arvien vairāk pārņem, tās saindē visu un piepilda ar sliktām, arvien sliktākām domām. Un, kā mēs zinām, no domām rodas arī rīcība. Arī velnam patīk mūsos iedvest baiļu domas, un, kad mums ir kaut kādas baiļu domas, tad mums uzreiz ir tēls priekšā. Tev ir par kaut ko bailes, bailes nomirt. Tu uzreiz priekšā redzi kapu. Tev ir bailes saslimt, un tu uzreiz redzi to slimību savā priekšā. Tev ir bailes, ka būs kaut kāda avārija, tad uzreiz momentā tu acu priekšā redzi avāriju. Bailes rada mūsos tēlus. Šīs bailes ir jānomaina ar Dieva patiesību. Tāpēc dzīvībai svarīgi ir lasīt Bībeli. Tas nav tikai ārējs kristieša pienākums. Mums ir jālasa Bībele, lai mēs zinātu, ko Dieva Vārds liek mums priekšā, ko mēs varam domāt un ko mums vajag domāt, ko Dievs par mums domā, kā Dievs uz mums skatās, kā Dievs skatās uz citiem cilvēkiem, un uz to, kāds Pats Dievs ir. Jo tu vairāk piepildīsi savu galvu un savu sirdi ar Dieva domām, jo tām baiļu domām vienkārši nav vietas, tām ir jāvācas prom. Tāpēc ir svarīgi gan lasīt, gan arī pārzināt Dieva vārdu. Mums ir super, ka mums ir telefoni, Bībelē varam ierakstīt “bailes” un tev uzreiz izmetīs rakstvietas. Agrāk tas cilvēkiem nebija iespējams un cilvēki paši rakstīja ārā no Bībeles rakstvietas un, starp citu, arī nav slikti, ka tu raksti, izlasi un tas nosēžas un paliek tavā galvā. Izmanto savu personīgo laiku ar Dievu, lai iepazītu Dieva patiesību, Dieva domas, Dieva dabu un pēc tām domām tu vari paanalizēt, vai tiešām no Dieva man varētu nākt šādas te domas, kas ir iznīcinošas, baiļu, nospiedošas un nomācošas. Pēc tā, kāds ir Dievs, tu vari izvērtēt, ka tas nav no Dieva.

2) Otrais avots ir – Dievs un Dieva vārds. Šeit ir problēma, ja tu esi ļoti noticējis velna domām jeb meliem savā prātā, tad tev ir diezgan grūti noticēt Dieva vārdam, un tev bezmaz ir jāņem urbis un jānourbj nost melu domas. Būtībā ar to ir spēcīgāk jāstrādā. Ja mēs domājam nepareizas lietas daudz, daudz ilgākā periodā, tad tās mūsu prātos kļūst kā cietokšņi. Cietoksnis ir cietoksnis, tam nevar iemest ar piku un tas sabruks. Cietoksnim teiksi, lai viņš sabrūk, bet cietoksnis pats no sevis nesabruks. Pie cietokšņa nojaukšanas ir daudz jāstrādā, jācīnās, lai visi nepareizie melu cietokšņi tavā prātā tiek noārdīti, to tu dari ar Dieva vārdu.

3) Trešais avots, no kā nāk mūsu domas, ir no mums pašiem, no cilvēka, tie ir signāli no mūsu miesas, no mūsu dvēseles. Tās ir cilvēkam normālas, fiziski, emocionālas un sociālas vajadzības. Mums pašiem arī rodas savas domas.

3. Sirds un prāts. Mūsu sirds un prāts ir cieši saistīti.

Un tie bija aizmirsuši maizi ņemt līdzi, un tiem vairāk nebija kā viena maize vien pašiem klāt laivā. Un Viņš tiem pavēlēja, sacīdams: “Raugait, sargaities no farizeju rauga un no Hēroda rauga!” Un tie runāja savā starpā, ka viņiem nav maizes. Un, to nomanīdams, Viņš uz tiem sacīja: “Ko jūs runājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nemanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta? Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat? Jūs neatminaties, kad Es tās piecas maizes tiem pieciem tūkstošiem lauzu, cik grozu ar druskām jūs esat pielasījuši?” Tie Viņam saka: “Divpadsmit.” “Bet, kad Es tās septiņas maizes tiem četriem tūkstošiem lauzu, cik pilnu grozu ar atlikušām druskām jūs esat pielasījuši?” Un tie saka: “Septiņus.” Un Viņš tiem sacīja: “Vai jūs vēl nesaprotat?” (Marka evaņģēlijs 8:14-21)

Jēzus šeit runā ar mācekļiem, un Viņš saka: “Vai jūs vēl nemanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta?” Tātad noprast mēs noprotam ar prātu un sirds ir apcietināta, šīs divas lietas ir līdzās un blakus. Dievam vissvarīgākā ir mūsu sirds, bet šīs divas lietas, sirds un prāts, iet un darbojas kopā. Šajā situācijā, kur Jēzus runāja ar mācekļiem, viņi bija izbijušies, jo viņiem līdzi nebija paņemta maize. Jēzus teica: “Vai tad jums sirds ir apcietināta, jums ir acis un jūs neredzat, jums ir ausis un jūs nedzirdat, jūs neatminaties, kad Es tās piecas maizes tiem pieciem tūkstošiem lauzu, cik grozu ar druskām jūs esat pielasījuši?” Jēzus min vairākus gadījumus šajā rakstvietā, un mācekļiem, lūk, ir situācija, ka nav maizes, ko tagad darīt? Viņi ir izbijušies. Tad Jēzus viņiem atgādina: “Atceries, mums jau ir bijušas tādas situācijas, atceries, kā Es tevi izvedu no šīs situācijas?” Un tāpat mums, kad mūsu dzīvē atnāk kaut kāda lieta, problēma, kura tevi izbrīna, ko tev darīt? Atceries tās reizes, kā Dievs jau citreiz tevi ir izvedis no kaut kādām citām situācijām. Dieva daba nemainās, kāds Viņš bija vakar, tāds Viņš ir šodien, tāds Viņš būs rīt. Ja Dievs tevi iepriekš ir izvedis, tad arī šodien tevi izvedīs. Ja tas nenotiek tanī pašā brīdī, kad tu domā, pagaidi, Dievs arī pacietību māca. Ir jāpagaida, vienmēr viss nenotiek tā acumirklī. Kad tu sauc: “Dievs!” un Dievs uzreiz: “Jā, bērniņ!” Tev nākas pagaidīt, gaidīšanas periodā tu gaidi, tu mācies. Atceries, ka bija divas māsas Marija un Marta, un viņu brālis Lācars. Lācars bija saslimis, un viņas saka: “Jēzu, nāc, brālis mums tūlīt nomirs.” Ir rakstīts, ka Jēzus tūlīt neskrēja pa galvu un kaklu un nesauca: “Ko tagad darīs?” Jēzus pagaidīja divas dienas, ieradās, un Viņš atrisināja šo problēmu. Jebkura lieta, kas ir tavā dzīvē, tajā tu piesauc Dievu, un ja tas nenotiek tajā pašā mirklī, zini, Dievs ir ceļā, Viņš vienmēr palīdzēs. Ir svarīgi, ka ar visu sirdi tici Dievam, ne tikai ar praktisko domāšanu. Mums ir jāsaslēdz gan savs praktiskais prāts, gan sirds ticība. Tātad, tu apliecini Dieva vārdu savās situācijās, savā dzīvē par garīgām lietām, fiziskām lietām, ekonomiskām lietām, attiecību lietām. Par visu, kas vien ir tavā dzīvē, tu apliecini Dieva vārdu. Dievs par tevi ir nomodā, jo Dieva vārds saka, ka pat neviens zvirbulītis nevar nokrist bez Dieva ziņas un matiņš mums nevar izkrist no galvas bez Dieva ziņas. Cik matu mums izkrīt vienā dienā? Izrādās, ka Dievs to visu zina. Padomā, visas tavas lietas, vai tu neesi svarīgs Dievam? Tas ir viens no meliem, ja tu domā, ka tu neesi Dievam svarīgs. Dievam tu esi ļoti svarīgs, tu esi Viņa radījums, Viņa bērns, Viņš tevi pazīst, Viņš tevi zina, un grib, lai jums ir savā starpā sadraudzība.

Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. (Romiešiem vēstule 12:2)

Ir svarīgi saprast, kāda ir Dieva griba par visām lietām tavā dzīvē, nevis tikai par kalpošanu vai tikai par grupiņu, finanšu un darba lietām, par tavas ģimenes lietām – par visām lietām tavā dzīvē. Par visu ir labi zināt Dieva prātu, un to vajag zināt. Ar savu dabisko prātu tu ne vienmēr dabiski sapratīsi Dievu. Tev ir vajadzīgs atjaunots prāts. Tev atjaunojas prāts, kad tu regulāri savu prātu atjauno ar Dieva vārdu. Kad Dieva vārds kļūst par daļu no tevis, tad tev ir zināšanas, kā rīkoties. Atnāk kaut kāda situācija, tev nav vienmēr blakus kaut kāda rokasgrāmata, tagad rīkojies tā un tagad ejam šitā, tāda kā ceļa zīmju grāmata, ko mums ir jāmācās, lai noliktu automašīnas vadīšanas tiesības. Ir dažādas nestandarta, neparedzētas situācijas, bet, ja tu esi ikdienā savienojies ar Dieva Garu, tu piepildi savu prātu ar Dieva domām, tev nāk risinājums, kā tajā konkrētajā situācijā rīkoties, un tev ir Dieva vadība, kā iet uz priekšu. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Tāpat no tava sirds stāvokļa ir atkarīgs, vai tavs prāts ir apmiglots vai skaidrs. Ja tava sirds ir nocietinājusies, ja tā ir pilna ar vienaldzību: man vienalga, tas uz mani neattiecas, ja tava sirds ir nocietinājusies un nedeg par Dieva lietām, nedeg par draudzi, nedeg, lai iepazītu vairāk Dievu, tad var teikt, ka tavs prāts ir apmiglots un tev ir jāstrādā, lai to miglu izgaiņātu. Ja tev ir apmiglots prāts, tad tu vari pieņemt daudz nepareizu lēmumu. Ja tev ir daudz nepareizu lēmumu, tad tev ir daudz nepareizas rīcības un nepareizu rīcību rezultātu, ir daudz nepatīkamu lietu, rūgti augļi, ko tu negribētu savā dzīvē. Tāpēc Dieva vārds saka:

Ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā. (Efeziešiem vēstule 4:22-23)

Dieva vārds saka, ka mums vajag apdeitu, mums katram vajag atjaunināt savu prātu. Nav svarīgi, cik tu ilgi esi šai draudzē, piecus gadus, pirmo gadu, pirmo dienu vai divdesmit gadu. Tev ir jāatjauno savs prāts, jo katru dienu mums kā medus podam pielīp tik daudz visādu gružu, un tie ir jāvāc nost, jo tie reāli traucē saprast Dievu, piedzīvot Dievu un vispār pieņemt pareizus lēmumus savā dzīvē.

4. Tavs prāts ir cīņu lauks. Dievs šajā cīņu laukā nav mūs atstājis vienus. Nav tā, ka Dievs mūs ir radījis un saka: tev ir prāts un tu zini, kā tu ar savu prātu tiksi galā. Nē, Dievs mums dod ieročus jeb bruņojumu, ar ko mums cīnīties.

Beidzot – topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt. Tātad stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās, kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam; bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas. Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu, ar visām lūgšanām un lūgumiem lūdziet Dievu Garā ik brīdi; tai pašā nolūkā esiet nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem. (Efeziešiem vēstule 6:10-18)

Pāvils kā pirmo vārdu min “beidzot”. Tātad viņš arī laikam bija noguris, ka cilvēki negrib palikt stipri, ka viņi visu laiku grib būt nevarīgi: vai, man tas sāp, man tur sirsniņa sāp, dvēselīte sāp, viss sāp. Es negribu nevienu izsmiet, bet arī Pāvils un arī Dievs saka, beidzot topiet stipri, un Viņš dod mums ieročus, ar kuriem mēs varam tapt stipri. “Beidzot topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā.” Tātad tavam Dievam ir varens spēks. Un kāpēc tu domā, ka tev nevar būt šis varenais spēks, kāpēc tu domā, ka tev ir jābūt salīkušam zem visām tām problēmām un visiem tiem meliem, kas tev krīt virsū? Ja tavam Tēvam ir varens spēks, tev ir jāspiežas iekšā, tev ir jālasa Bībele, tev ir jāuzņem Dieva vārds, ne tikai jāizlasa, bet jāuzsūc savā prātā. Dabū Dieva vārdu iekšā, atkārto to daudzas reizes. Jo daudzas lietas, kas attiecas uz tavu situāciju, uzreiz nenotiek, kamēr Dieva vārds saslēdzas, paliek viens ar tevi, ar tavu ticību, ar tavu prātu, un tad notiek izmaiņas. Ne tikai vienkārši, ka tu izlasīji – es izlasīju savu rakstvietu –, arī tas ir labi, bet ja tu gribi, lai notiek izmaiņas, tev ir jāiedziļinās Dieva vārdā, tev ir jāiebrauc Dieva vārdā iekšā, vai lai Dieva vārds iebrauc tevī iekšā. Tas līdzīgi notiek, ja pārstāda orgānus, kad orgānam ir jāieaug jaunajā organismā un tad tikai tas darbosies. Tāpat arī Dieva vārdam par tavu situāciju, tas tiek ieoperēts iekšā, un tad ir jāieaug, ir jāpieņem. Un tad tur plūst asinis un viss notiek. Ja kas, es neesmu mediķis, ja es kaut kur kļūdos, tad piedodiet man. Kādus Dievs mums dod ieročus? “Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt. Tātad stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās, kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam; bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas. Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu.” Tātad šis karš nav kaut kādiem mācītājiem vai superlīderiem, šis garīgais karš jeb cīņa prātā ir katram kristietim, katram cilvēkam. Tāpēc ir svarīgi zināt, ko tu vari darīt. Kā tu vari trenēties, lai tad, kad tev atnāk ļaunā diena jeb grūtais periods, lai tad tu vari pastāvēt. Vispār, lai mēs kaut ko varētu izdarīt, mums visās lietās ir jātrenējas. Ir jātrenējas dziedāšanā, jātrenējas sportā un tā tālāk. Arī šeit mums ir jātrenējas. Es mazliet pieskaršos tam, kas ir šīs bruņas.

Patiesības josta un taisnības bruņas – tas ir Dieva spēks, ko Viņš tev ir piešķīris, tu neesi nespēcīgs, tu neesi vājš, tev ir Dieva spēks. Tu zini Dieva patiesību, tāpēc tev atkal ir jālasa Bībele, lai tu zini patiesību par sevi, par Dievu, par citiem, un tas ir tavs spēks. Josta bija tā, kas saturēja visu to tērpu, kas viņam tajā laikā bija, un bruņas ir tās, kas mums ir priekšā. Tālāk ir – kājas ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam. Tajā laikā romiešu karavīriem apavi bija tādi, ka zem zoles bija tādas kārtīgas naglas. Tādas kā naglenes mums skolā skriešanā, bet tur bija kārtīgas naglas, kad viņi nostājās, tad viņi bija ļoti stabili. Ja tu esi nodevies miera evaņģēlija izplatīšanai, tad tu ar šādiem apaviem esi stabils, tevi nevar nogāzt, tā arī ir tava bruņa. Ticības vairogs – tev jādarbina sava ticība, ar ticību tu aizsargājies pret visām tām ļaunajām bultām, kas nāk, ko velns tev šauj, visas nepareizas lietas, kas nāk uz tevi. Ticības vairogs jālieto, sava ticība jātrenē caur Dieva vārdu. Un zobens – tas ir Dieva vārds, bet bruņojumā tas zobens nebija milzīgais, tas bija 45 cm garš duncītis. Un ko darīja cilvēks, ja viņam tā bulta tomēr bija iešāvusies? Viņš ar to duncīti varēja atbrīvot sevi no bultas un izņemt ārā, tāpēc tas bija pietiekami īss, arī ar tādu nodomu, ka tu varēsi tikt galā. Kas priekš mums ir tas duncītis vai zobens? Tas ir Dieva vārds. Ja tev ir iešauts sirdī, prātā, dvēselē, pārnestā nozīmē tagad saku, kaut kāda melu lieta, melu doma, kas uzbāzīgi nāk un atkārtojas, un atkārtojas, tu ņem Dieva vārdu un ar to duncīti griez ārā, izķibini ārā to domu un aizsvied projām. Tās domas nav labas domas. Velna tendence ir vienmēr tev melot par to, ko Dievs par tevi domā, par to, kas tu esi, ne jau viņš tevi grib celt, viņš grib, lai tu sabrūc un lai dzīvē tev nekas nesanāktu.

Svarīgi saprast, kādās sfērās mums ir velna uzbrukumi. Vispirms tie ir meli par mums pašiem. Un visbiežāk tie ir divu veidi. 1) Tā ir mazvērtība, kas mums nāk: “Ko tu tur lien, kas tu tāds vispār esi, kas tevi vispār klausīsies, ko tu tur atkal esi izdomājis?” Mazvērtības domas, kas tevi noliek. 2) Arī otrs ir par tevi pašu – velns sasilda tavu lepnību. “Paskaties uz tiem pārējiem, tu esi vislabākais,” protams, mums ir jātic, ka esam vislabākie, bet tur ir baigā robeža: “Paskaties, ka tu esi labāks par citiem, kurš tev apkārt vispār ir cienīgs, kurš vispār varētu tev būt draugs, tu esi krutāks, tev jāmeklē citur draugi.” Tātad tie ir velna meli, ko tev stāsta. Ir pareizi nebūt sliktās un zemās domās par sevi, bet te ir tas moments, ka tu nesamazini citu cilvēku nozīmi, tev jāatceras, ka esi vērtīgs, tu esi svarīgs cilvēkiem un Dievam, bet arī pārējie cilvēki ir vērtīgi un svarīgi. Un mēs esam visi kopā, lai sadarbotos un strādātu Dieva valstības celšanā. 3) Meli par citiem. Kad mēs sākam salīdzināt, kad rodas skaudība, kad rodas greizsirdība, rodas sāncensība vai rūgtums, nepiedošana, kad tu nespēj priecāties par citiem cilvēkiem. Tava izvēle, ko tu izvēlies darīt, kāda būs tava attieksme. 4) Meli par apstākļiem. Velnam patīk mest mums bailes. Piemēram, tev ģimenē kāds saslimst ar nopietnu slimību, ja tas ir tuvs radinieks, tad tev uzreiz ir kādas domas: “Kā es varu zināt, ka man nebūs, un ja nu man arī būs?” un ja tev tā doma katru dienu sāk nākt un atkārtoties, un atkārtoties, tā nav doma no Dieva. Tie ir meli par taviem apstākļiem. Mums ir jāatpazīst, ka tie ir meli, ka šīs domas nav mūsu domas, ka tās tiek piesūtītas, un mums jāzina, ko ar viņiem darīt. Velns tiešā veidā nedarbojas, viņš izpēta mūsu vājās puses un lēnām caur to sāk darboties. Un tur, kur cilvēks uztraucas vai baidās, tur velns sāk arī uzbrukt. Un tāpēc ir svarīgi neļaut tādām bailēm iesakņoties, ar to ir jācīnās. Bijībai jābūt nevis pret velna meliem, bet pret Dievu. Mums ir jācīnās par savu brīvību, un visas velna sūtītās melu, šaubu, baiļu, mazvērtību domas ir jāatsit ar Dieva vārdu.

Velns ielaiž šo melu indi un caur to darbojas. Ir kāds piemērs par čūsku dresētāju. Viņš rādīja dažādas čūskas vienā telpiņā, un tur bija sanākuši tūristi, skatījās, kā viņš dresē čūskas, kā viņam visas paklausa un kā viss notiek. Un tur bija viena sieviete, kurai ļoti nepatika čūskas, bet viņa bija kopā ar tiem cilvēkiem un nācās tur būt. Viņa uz to ar pretīgumu skatījās, stāvot maliņā. Un tas dresētājs saka: “Nu nāciet, nāciet paskatieties, ko tad jūs tā.” Un viņa skatās, ka viņam nav trīs pirkstu rokai. Un viņa jautā: “Kāpēc jums nav tos trīs pirkstu rokai, tas gadījumā arī nav saistīts ar čūskām?” Esot gan, jā. Esot bijusi situācija, kad viņš ir darbojies ar čūskām un bijis mirklis, kad izdzisa elektrība, un kaut kādā veidā viņam tā čūska bija iekodusi, bet tā nebija parasta, bet indīgā čūska. Un tad, kad tā gaisma iedegās, viņš zināja, kas notiks ar viņu pēc čūskas kodiena. Un dresētājs vienam puisim, kas tur blakus bija, saka, lai nocērt tos pirkstus. Bet puisis to negribēja darīt, bet viņam teica: “Ja tu to neizdarīsi, es būšu pēc 15 minūtēm nomiris,” jo tā inde iet pa visu organismu. Un tas puisis saņēma visus spēkus un to izdarīja, un pats arī noģība. Gribu, lai atceries šo briesmīgo piemēru, ka velna domas ir brutāli jānocērt nost.

Tā ideja ir par to, ka tā velna inde ienāk, tā pārņem visu tevi. Un tāpēc ir bīstami domāt velna domas, visas šīs baiļu, šaubu domas, tas ir velna ierocis, ar ko grib mūs sakaut, padarīt mūs nespēcīgus, ka mēs neejam tajā aicinājumā, ko Dievs mums ir darījis, ka domājam nepareizas domas, rezultātā mūsu dzīve ir nenormāli ierobežota. Domas ir materiāls, tās var aizvest tur, no kurienes tās nāk. Ir bīstami atļaut visādām haotiskām, ļaunām domām pa tavu galvu pastaigāties. Jo tad, kad tev atnāks reāla problēma, tu būsi diezgan nespēcīgs, tu būsi novājināts ar šīm domām, tev nebūs spēka stāvēt pretī.

Tavs risinājums ir – piepildi savu galvu, savu sirdi un domas ar Dieva vārdu! Ne tikai tā teorētiski, ka es piepildos ar Dieva vārdu, bet pieķer savu domu un atrodi pretējo domu Dieva vārdā, ravē savas sliktās domas, rauj ārā ar Dieva vārdu! Atrodi precīzu Dieva vārdu, kas atbilst tavai problēmai. Ja velns saka, ka tu drīz nomirsi, tad atrodi Bībelē, ka “es nemiršu, bet sludināšu Tā Kunga darbus”. Tev ir jācīnās par sevi un savām domām, par savu dzīvi. Kur ienāk Dieva Gars, Dieva domas, tur ir Tā Kunga brīvība. Tu vari būt brīvs no sliktajām domām. Domā lielas domas – tev ir liels, varens, spēcīgs Dievs, un Viņš tevi ir radījis pēc Savas būtības, pēc Savas līdzības. Ka mēs nedomājam šauri, ka mēs domājam plaši, lai mums ir lielas domas – atslēgas ir mūsu rokās. Tev ir milzīgs potenciāls, tāpēc ieraugi lielu un varenu savu nākotni. Dieva vārds arī saka, ka “tavā priekšā gaida droša nākotne, ka tava gaidīšana tevi nevils”. Zini, ka Dieva spēks ir tevī, un Dievs par tevi domā labas domas, Viņš tevi pazīst. Iedomājies, kā Dievs skatās uz Jēzu Kristu, kā uz Savu mīļo Dēlu, kā uz perfektu, kā uz to, kas izdara savu uzdevumu. Un tā Dievs skatās uz mums, kā uz savu mīļo bērnu, Viņš tevi ir perfektu radījis, Viņš radījis, ka tu spēj izdarīt to lietu, ko Dievs tev ir uzticējis. Viņš ir iedevis visu, ka tu to vari izdarīt, ka tev nekā netrūkst, un tas, kas tev trūkst, ir tikt vaļā no nepareizajām domām. Atraisi savas rokas, atraisi savas kājas, domā Dieva domas, tici kā Dievs, mīli kā Dievs, ļauj Viņa būtībai sevī arvien vairāk un vairāk uzplaukt, nenospied Dieva valstību sevī!

Bet Viņam, kas, darbodamies mūsos ar Savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam, lai ir gods draudzē un Kristū Jēzū uz audžu audzēm mūžu mūžos. (Efeziešiem vēstule 3:20-21)

Lai Dievs mums visiem palīdz! Āmen!

Indras Kalniņas sprediķi “Atjauno savu prātu!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija