Ļoti daudzi cilvēki, atrodoties dažādu atkarību važās, ilgojas pēc brīvības no tām un sakārtotas, laimīgas dzīves. Daži ar savu situāciju samierinās, citi cenšas tikt galā saviem spēkiem, diemžēl lielākā daļa šo mēģinājumu beidzas neveiksmīgi. Tomēr Agita, kuras dzīvi raksturoja regulāra vēlme pēc alkohola, cigaretēm un kafijas, sapratusi, ka pati no šīm atkarībām nespēj atbrīvoties, palīdzību atrada Jēzū Kristū, un viņas dzīve izmainījās.

Agita stāsta: „Gandrīz visu manu atkarību cēloņi meklējami jau agrā bērnībā, kad no saviem vecākiem nesaņēmu pietiekami daudz mīlestības un rūpes. Mans tētis bija ļoti stingrs, un ar viņu es baidījos uzsākt pat vienkāršu sarunu. Kad sāku iet skolā, saņēmu daudzus negatīvus vārdus arī no vienaudžu puses, un tas uz mani atstāja paliekošu iespaidu – es kļuvu nedroša, mazvērtīga, par sevi nepārliecināta un ļoti bailīga. Lai arī nevienam to neizrādīju, iekšēji ļoti mocījos un pārdzīvoju. Bieži vien labāk izvēlējos palikt mājās, nekā kaut kur doties, jo baidījos sastapties ar cilvēkiem.

Sākoties grūtībām ģimenē, pusaudžu gados nolēmu pirmo reizi pamēģināt alkoholu, kas pēcāk izvērtās vairāk kā 20 gadus ilgā atkarībā. Atceros, ka tolaik tas likās ļoti forši, jo iedzerot es kļuvu daudz drošāka un biju gluži kā „bez bremzēm”. Laikam ejot, kārtīgi atpūsties es spēju tikai tad, kad biju iedzērusi, jo tad jutos atslābusi, par sevi pārliecināta un bezbailīga. Ja nākamā diena bija brīvdiena, es jau iepriekšējā vakarā devos uz veikalu, lai iegādātos alkoholu „atpūtai”. Dažkārt es piedzēros tik ļoti, ka no rīta neatcerējos, ko esmu darījusi. Pēc šādām reizēm apsolīju sev, ka vairs nedzeršu, jo jutos ļoti slikti, taču tie bija tukši vārdi. Ļoti daudzas manas dzīves dienas gāja zudumā, mokoties ar paģirām. To, ka man ir izveidojusies atkarība, es sapratu tikai pēc daudziem gadiem, kad mans tā laika draugs vienu vakaru pārnāca mājās, nenopircis man alu. Piepeši es kļuvu ļoti nervoza un sapratu, ka pat viens vakars bez alkohola man sagādā ciešanas. Vairākas reizes centos ar šo problēmu tikt galā pašas spēkiem, jo apzinājos, kādu postu nodara dzeršana, taču ilgāk par 2 mēnešiem noturēties es nespēju. Tieši tāpat bija ar cigaretēm – sāku smēķēt jau agrā vecumā, un, lai cik reizes centos atmest, man tas neizdevās. Mani mati un drēbes smirdēja pēc cigarešu dūmiem, un man tas ļoti riebās, tomēr pārtraukt šo ieradumu nespēju. Smēķējot es centos sevi nomierināt.

Papildus alkoholam un cigaretēm man bija arī atkarība no kafijas. Jau bērnībā mani mocīja neciešamas galvassāpes un miegainība, un vienīgais veids, kā varēju ar to cīnīties, bija kafija. Gadiem ilgi mans rīta rituāls bija kafijas krūze un cigaretes, kā rezultātā es nokritos svarā un izskatījos pēc „kaulu kambara”. Centos atmest arī kafijas dzeršanu, aizvietojot to ar tēju, tomēr stipro galvassāpju dēļ atmetu visam ar roku un turpināju to lietot. Pār manu dzīvi valdīju nevis es, bet manas atkarības.

Tā tas viss turpinājās līdz brīdim, kad Agita saprata, ka viņas dzīvei nepieciešams „kapitālais remonts”. Zinot, ka pati saviem spēkiem nespēj neko izmainīt, sieviete risinājumu problēmām nolēma meklēt ticībā Dievam.

„Redzot atkarību postošo ietekmi uz savu dzīvi un manu bezspēcību tā visa priekšā, nolēmu vērsties pēc palīdzības pie Dieva. Jau pēc pirmās lūgšanas es sapratu, ka manī ir pazudusi vēlme pēc cigaretēm. Tolaik nebiju nevienā draudzē, taču internetā skatījos draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumu ierakstus, kā arī vēlāk sāku apmeklēt draudzi klātienē. Mācītāja svētrunas manī iedvesa ticību, ka pārmaiņas patiešām ir iespējamas. Es sāku veidot regulāras personīgas attiecības ar Dievu un no visas sirds lūdzu Viņam palīdzību tikt galā ar visām ieilgušajām problēmām. Tāpat arī centos izvairīties no kompānijām, kurās tiek dzerts vai smēķēts. Grūtību brīžos es meklēju mierinājumu un iedrošinājumu, lasot Bībeli un apliecinot, ka Jēzus Kristus mani ir atbrīvojis no visām važām. Arī draudzes mājas grupiņa man sniedza lielu atbalstu, jo tajā tika lūgts par manu brīvību no atkarībām, es tiku uzklausīta un stiprināta ticībā. Pēc neilga laika ievēroju, ka vēlme pēc alkohola ir pilnīgi zudusi, un, ieejot veikalā, vairs nevēlējos doties pie grādīgo dzērienu plauktiem. Es biju ļoti laimīga, jo pēc tik daudz gadiem pirmo reizi sajutu patiesu brīvību! Dievs interesantā veidā mani atbrīvoja arī no kafijas lietošanas – ievēroju, ka man sāk sāpēt galva tad, kad izdzeru savu ikdieniško kafijas krūzi. Tajā brīdī sapratu, ka Dievs mani ir atbrīvojis arī no tās. Kopš tā laika kafiju vairs nelietoju, taču galvassāpes ir pilnībā pazudušas! Papildus tam, ka esmu brīva no visām atkarībām, Dievs ļoti ir izmainījis manu iekšējo pasauli – lai būtu drosmīga, komunikabla un spētu atvērties, man vairs nav nepieciešams alkohols, jo Dievs ir Tas, kurš mani piepilda un iedrošina. Ja agrāk iziet sabiedrībā man sagādāja grūtības, tad tagad es esmu tā, kas vēlas satikties un parunāties ar cilvēkiem. Esot attiecībās ar Dievu, saņemu neaprakstāmu piepildījumu un mīlestību, un man vairs nav nepieciešams aizmirsties, lietojot apreibinošas vielas. Es esmu kļuvusi patiesi laimīga, brīva un droša!

Dievs ir dzīvs, un Viņš patiešām darbojas! Ja arī tavā dzīvē ir nepieciešams „kapitālais remonts”, tad zini – vienīgi Jēzus spēj to veikt pilnvērtīgi. Nebaidies un vērsies pie Dieva lūgšanā, Viņš vienmēr ir gatavs tev palīdzēt!”

Agitas Dubovskas liecību pierakstīja Monta Gulbe