Šodien ir brīnišķīga diena! Kā tu jūties? Es šodien sarunājos ar kādu cilvēku, un viņš teica, ka jau četrus gadus katru svētdienu viņš nāk uz draudzi un neesot izlaidis nevienu dievkalpojumu. Super! Cik labi ir tiem cilvēkiem, kas saprot svarīgākās un būtiskākās lietas.
Šodien ir tāda interesanta tēma – „Atmoda sākas ar mani”. Ir tāda grāmatiņa, kas man ir, bet mājās nevarēju atrast. Tā bija ļoti populāra Latvijā, visi viņu lasīja, “Kristīgajā Radio” viņu popularizēja. Es atceros, ka, lasot viņu, gaidīju kaut ko citu, bet grāmatā ieraudzīju pavisam kaut ko citu. Atmoda sākas ar mani. Kam ir ausis, tas lai dzird, un kam ir acis, lai redz. Kas ir atmoda, to es neskaidrošu, jo kristiešiem vajadzētu būt skaidrs, kas ir atmoda. Ir arī tāda veca filma krieviski, es nezinu, vai ir pārtulkota latviski, bet krieviski saucas „Преображение”. Tas nozīmē reformas jeb reformācija vai pārveidošanās, ja tieši iztulko. Filmas nosaukums nav atmoda, bet gan reformas. Mēs tās filmas skatījāmies video kasetēs, pirmo reizi es tās redzēju Zviedrijā, mani ļoti iedvesmoja. Tur bija četras dažādas valstis, kur tā rezultātā, ka kristieši iepazīstina ar Dievu, ceļ draudzes un iziet ārpus savas draudzes sienām, arī politikā, kā viena no izpausmēm ir pārmaiņas visā valstī. Atceros, ka viena no valstīm bija Kolumbija. Daudzi kristieši bija saskrējuši parlamentā. Milzīgos stadionos notika starpkonfesiju lūgšanas, tā ka visiem nepietika vietas. Tie, kas netika iekšā stadionā, tie gāja apkārt, tā kā Jērikai, kur slavēja Dievu, gāja apkārt stadionam gājienā. Pilsētas mēri bija klātesoši, bija reālas pārmaiņas. Tādas filmas es vairs neesmu redzējis. Reāls cilvēks, kurš reāli pētīja atmodas. Viņš pētīja atmodas, kas tur reāli notiek. Ir divas tādas kasetes, dažādas pasaules vietas un dažādas valstis, kā no elkiem cilvēki atgriežas pie Dieva un kas tur notiek. Pārmaiņas visā valsts līmenī. Runājot par Kolumbiju, tu jau zini, ka Kolumbija ir slavena ar narkotikām, tā ir narkotiku zeme, tā ir un būs, droši vien kamēr pastāvēs zeme. Ar viņiem nav iespējams cīnieties, var tikai sadzīvot. To viņi arī dara, vienus noņem, citi nāk vietā. Sākās vesela virkne narkobaronu arestu un pat tika iesaistīta armija. Liels trieciens tika iedots visai šai narkotiku impērijai. Šis cilvēks, kas veidoja šīs filmas, skaidro to visu ar kristīgo atmodu.
Kristīgā atmoda nav tikai piedzīvojums, nav tikai emociju līmenī, tās ir reālas pārvērtības, reāli cilvēki, kas nes šīs vērtības visās sabiedrības sfērās, slāņos. Muļķīgi ir kaut ko nošķirt – biznesu, politiku, izglītību, kultūru – tas viss ir saistīts. Vārds atmoda nenozīmē, piemēram, ka pa radio pateica, ka tur un tur notiek, kas interesants, visi atskrēja, nedēļu nāca katru dienu, viss notiek, bet pēc tam viss beidzās, vairs nekas nenotiek. Protams, šādi dievkalpojumi ir labi, jo vajag kādus atsvaidzinājumus, bet tā nav atmoda tādā tiešā nozīmē. Tāda reāla atmoda, varētu teikt – Mārtiņš Luters. Tā ir reformācija, viņu sauc par reformātoru. Kas ir atmoda? Tas pats, kas iemīlēšanās. Kaut kas, kas tagad bija un pēc tam tas pāriet citā fāzē, un ja tu nesāc ar galvu domāt, ja nesatver galveno ideju un pēc tās nedzīvo, tad nekādas reformācijas un pārmaiņas nenotiek. Tas pats ir arī kristīgajā vidē. Ļoti svarīgi ir saprast, pirmkārt, atmoda nav no ārpuses, tā ir no iekšpuses un sākās ar katru vienu no mums pašiem. Atmoda jeb pārvērtības sākas ar mums. Ekstrēmās pārvērtības sākas ar tevi – atmoda sākas ar mani. Nav nekādas jēgas kritizēt valsti, kritizēt politiķus, jo viss sākas ar tevi. Kritikai ir jābūt un kritika ir normāla. Politikā tas ir tāds izteiksmes veids, kā cilvēks soli pa solim virzās uz varas pozīcijām. Būtībā tas, ka tu kaut kur redzi problēmu citur, tā jau var būt pazīme, tas nebūs visos gadījumos, bet ja tu mīli redzēt problēmu citur, bet neredzi to sevī, tad tā jau ir tā problēma. Pārvērtības nesākas no ārpuses, jo tava problēma nav tā, ka kāds kaut ko kaut kur, vai ka tu esi piedzimis nepareizā valstī, vai piedzimis nepareizā ķermenī, kā mums šodien cenšas mācīt pēc vadlīnijām, ko izglītībā lēnām ievieš un citi dažādi apstākļi. Mēs varam izdomāt jebkādus attaisnojumus, bet ir tikai viens būtisks aspekts, tā problēma nav ārpusē, tā problēma ir tevī. Viss sākās ar tevi pašu, kā tu redzi pasauli, kāds ir tavs pasaules skatījums. Tu pat nezini, vai tu dzīves laikā spēsi kaut ko tādu globālāku izmainīt, bet tu vari būt procesā, tu vari būt ceļā uz pārmaiņām.
Būs dažas rakstvietas un būs par ko padomāt. Visas rakstvietas būs no Lūkas evaņģēlija.
Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: “Neraudi!” Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, – un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis.” Un šī slava par Viņu izpaudās pa visu Jūdeju un pa visu apkārtni. Jānim viņa mācekļi paziņoja visu, kas noticis. Un Jānis ataicināja divus no saviem mācekļiem un tos sūtīja pie Jēzus, lai tie Viņu jautātu: “Vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?” Bet šie vīri, pie Viņa nogājuši, sacīja: “Jānis Kristītājs mūs sūtījis pie Tevis, lai mēs Tevi jautātu: vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?” Bet tanī brīdī Viņš daudzus dziedināja no sērgām un sāpēm un ļauniem gariem, un daudziem akliem Viņš dāvināja gaismu. Un Jēzus atbildēdams tiem sacīja: “Eita un atsakait Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši: aklie redz, tizlie iet, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām, nabagiem sludina prieka vēsti; un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas.” (Lūkas evaņģēlijs 7:11-23)
Kad Jānis Kristītājs atradās cietumā, Jēzus tajā laikā dziedināja, izdzina ļaunus garus, sludināja prieka vēsti. Viņa slava izplatījās, Viņš tikko bija piecēlis mironi Naines pilsētā. Viņš vienkārši gāja garām un mironim paveicās. Neviens Viņu pat nelūdza dziedināt, neviens nelūdza piecelt mirušo. Jēzus aizgāja pie zārka un teica, lai ceļas augšā. Jauneklis piecēlās, māte priecīga, Viņš vienkārši iežēlojās un parādīja Savu godību un varenību. Jānis Kristītājs par to dzirdēja. Jānis kopš bērnības zināja savu misiju, un ka viņš ir kā Elija, kurš pirms Jēzus sagatavo Viņam ceļu. Viņš pats to pateica, pats kristīja, viņš darīja to, ko pēc tam darīja Kristus un Viņa mācekļi. Arī Jāņa mācekļi kristīja. Viņi sludināja vienādu vēsti – Jēzus Kristus pēc tam un Jānis Kristītājs pirms tam: „Atgriezieties no grēkiem!” Viņi abi divi sludināja vienu un to pašu principu. Viņi abi sludināja, ka vienīgais, kas cilvēkam var palīdzēt, atmodas sākas ar katru personīgi, kad viņš saskaņo savu dzīvi ar Dieva likumiem. To sludināja Jānis Kristītājs un to sludināja arī Jēzus Kristus. Jānis zināja savu misiju, ka viņš nav Mesija, nav Kristus, bet pēc viņa nāks kāds spēcīgāks, un pēkšņi viņš šaubās. Tu droši vien esi lasījis šo rakstvietu un padomājis, kāpēc Jānis šaubījās par Jēzu Kristu. Mēs visi par kaut ko šaubāmies un arī Jānis šaubījās, bet viņa šaubas izpaudās diezgan nesmukā darbībā. Viņš sūtīja savus mācekļus, lai jautā Jēzum, un tas bija diezgan nepieklājīgi. Viņš sūtīja savus mācekļus pie sava brālēna, un viņi prasīja Jēzum: „Mūsu skolotājs, Jānis Kristītājs, tavs brālēns, tas, kas Tevi kristīja, viņš prasa, vai Tu esi tas, vai mums cits ir jāgaida?” Kaut kur viņš ir vīlies un kaut kur ir vīlušies arī cilvēki. „Vai Tu esi tas, kam bija jānāk? Vai patiešām Tu esi tas īstais Mesija?” Jānis Kristītājs pēkšņi sāk domāt, ka varbūt šis nebija tas īstais Mesija, varbūt kāds cits jāgaida. Ebreju tauta, ticīgā daļa joprojām gaida Mesiju – Glābēju. Iemesls, kāpēc tieši šādi Jānis uzvedās un šaubījās, bija sekojošs – viņš bija vīlies Jēzū Kristū. Kāpēc? Viņi sludināja vienu un to pašu vēsti – atgriezieties no grēkiem un tad Dievs varēs svētīt. Varam pozitīvi skatīties uz visām lietām, nevis atgriezties no visiem saviem negatīviem ieradumiem, bet gan iegūstam pozitīvus ieradumus jeb sākam dzīvot pēc Viņa likumiem, kas ir atklāts Dieva vārdā, Bībelē.
Dievs Savai tautai bija devis konkrētus norādījumus. Tie nav tikai ebreju tautai, tie ir visiem cilvēkiem – Bībeles būtība, baušļi, likumi, principi, bet pieeja viņiem bija cita. Jānis gaidīja politisku līderi jeb soģi. Bībeles soģi, tiesneši, kas bija ķēniņa vietā, viņi bija tautas vadītāji, Dieva svaidītie jeb tie, kas pārstāvēja un pārvaldīja valsti, kas veda karos. Viņiem bija līdzīga funkcija, kā šodien parlamentam, valdībai, kas tiek ievēlēta. Līdzīga funkcija, bet dažādās valstīs atšķirās – Krievijā ir citādi, Ķīnā ir citādi, jo ir dažādas iekārtas. Galu galā ir varas orgāni, kam ir piešķirta vara. Soģiem bija vara un Jānis Kristītājs gaidīja cilvēku Mesiju, kurš sakārtos politiku, ekonomiku, finanšu jomu un pavēlēs cilvēkiem dzīvot pēc Dieva likumiem. Tas nozīmē, ka ieviesies likumdošanā likumu. Ja tu lasi Bībeli, tad izraēlieši dzīvoja pēc Dieva likumiem tikai tad, kad atsevišķi līderi kopā ar vienādi domājošiem cilvēkiem, līdzgaitniekiem iedibināja, pārņēma valstī varu un iedibināja tā, lai visi likumi tiktu pakārtoti baušļiem. Tādā veidā tā bija Dieva vadība jeb tādā veidā Dievs varēja šo valsti svētīt. Tiklīdz valsts ķēniņi atkāpās, tad arī visa tauta atkāpās, izņemot kādu atlikumu, kas palika pagrīdē. Lūk, ko gaidīja Jānis Kristītājs, vairāk tādu fiziskāku, no ārpuses glābēju. Viena un tā pati vēsts – glābj dzīvais Dieva vārds. Vārds pats par sevi neglābj, bet glābj tad, kad tu viņam klausi, kad tu dzīvo pēc Viņa gribas. Kāda atšķirība bija starp Jēzus Kristus vēsti un kāda atšķirība bija starp Jāņa Kristītāja vēsti? Būtībā nekāda. Jānis Kristītājs piegāja Dieva likumu pildīšanai no ārpuses, bet Jēzus saka, ka nē, tas nepalīdzēs, jo jāsāk katram individuāli ar sevi no iekšpuses. Tas uzliek katram personīgu atbildību, neatkarībā no politiskās varas, neatkarīgi ko tev prasa vai neprasa no ārpuses, bet to, kas ir tevī. Vecās Derības pieeja bija vienkārša, tu dzīvo vai tev ir sods. Ne tikai Dieva sods tev, bet arī kā šodien ir sods, administratīvais vai kriminālais. Tur bija dažādi, vari palasīt Bībelē. Tikai tā visa valsts var dzīvot pēc Dieva prāta. Šie paši likumi regulēja Dieva iecelto kārtību, bet cilvēka sirds pie tā visa varēja palikt neizmainīta, kas arī bieži notika. Atšķirība starp Jēzus vēsti, kā Viņš to pienesa un kā to darīja Vecajā Derībā, kā Jānis Kristītājs to darīja ir tāda, ka Jānis Kristītājs pateica, kas ir jāizdara, bet Jēzus atnāca un parādīja, kā to izdarīt. Kā to izdarīt?
Ar ko es sāku dievkalpojumu? Cilvēks četrus gadus draudzē un nav izlaidis nevienu dievkalpojumu. Lūk, kā to var izdarīt! Nav cita ceļa: Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Viss tas pats vecais un nav nekā cita jauna, jo tevi nevar izmainīt no ārpuses ar likumu, vai pateikt ko tādu īpašu, vai ka vajag kalpot. No tā, ka tev kāds kaut ko pateiks, pat no tā, ka kaut kas tiek noteikts ar likumu, ko cilvēki cenšas apiet un bieži veiksmīgi izdara, pārmaiņas nebūs. Patiesas pārmaiņas nāk, tad, kad cilvēks personīgi mainās, personīgi pats mainās un, lai viņš mainītos, viņam ir vajadzīgas zināšanas un vide. Lai iekšēji mainītos, pirmais solis – tu nāc pie Kristus un atzīsti, ka Viņš ir Kungs. Tajā brīdī, kad tu nāc pie Jēzus, tu atzīsti, ka pārmaiņas pie tevis nav iespējamas nekā citādi, kā tikai no iekšienes, caur paša personīgām attiecībām ar Dievu.
Esot vidē, ko Dievs ir noteicis, ka Viņš ir galva un mēs esam Viņa miesa. Viņš sūtīja savu Vārdu un dziedināja viņus.
Viņš sūtīja Savu vārdu un dziedināja viņus, un izglāba viņus no bojā ejas. (Psalms 107:20)
Vecajā Derībā mēs visur lasām, ka Vārds jāliek acu priekšā — par to jādomā apguldamies un uzmosdamies. Ebreju jaunieši jeb pusaudži mācījās Toru no galvas, un viņiem bija sava sistēma, kā to darīt. Pagājušajā dievkalpojumā mēs mācījāmies par Ezru un Nehemiju — var teikt, ka tieši no viņu laikiem aizsākās tāda nozare kā bauslības mācītāji jeb rakstu mācītāji, kas apzinājās vārda svarīgumu. Vissvētākajā vietā Izraēlā atradās Dieva vārds, viņi visur nesa līdzi Dieva šķirstu — arī teltī. Klejojumos pa tuksnesi centrā vienmēr bija Dieva vārds — akmenī kaltie burti. Šajā šķirstā nedzīvoja nekāds Dievs, un arī Viņš pats saka, ka nemājo cilvēku rokām celtos namos.
Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. (Apustuļu darbi 17:24)
Sākumā bija vienkārši Saiešanas telts, pēc tam Salamana templis — tas tagad ir nopostīts. Vēlāk cēla Zerubābela templi, tad Heroda templi, bet šodien šajā vietā atrodas mačete. Un tad nāca Jēzus un vēlreiz teica: “Mīļie draugi, jūs taču patiesībā zinājāt, bet jūs tik un tā nesapratāt, ka Dievs nemājo ar rokām celtos namos.” Dievs ir debesīs, un Viņš dara, ko vēlas — tā ir rakstīts. Jūs nēsājāt šķirstu līdzi un centrā novietojāt Dieva Vārdu. Dievs atklājās augstajam priesterim reizi gadā, kad viņš Salīdzināšanas dienā iegāja vissvētākajā vietā, lai pienestu upuri. Tur bija dažādi rituāli, tur notika Dieva atklāsme – salīdzināšanas šķirsta vāka priekšā. It kā mistika, bet uz Dieva vārda pamata — nevis rituālu, bet vārda pamata. Dieva vārds vissvētākajā vietā simboliski nozīmē: tavā sirdī ir Dieva principi, Viņa vārds — tavā sirdī, dvēselē, ieradumos un domāšanā. Tas nav iespējams, ja ignorē elementārus principus, kā mācīties Dieva vārdu un būt vidē, kur to ne tikai māca, bet arī praktizē. Ar zināšanām vien nepietiek — es redzu, kas notiek, kad cilvēks tikai mācās, bet nedara. Starp citu, mums drīzumā būs skola “Piecdesmit panākumu principi”, un tur nebūs eksāmenu. Kāpēc? Tāpēc, ka tos vienkārši nevajag. Arī es esmu pieaudzis un saprotu — svarīgāk par pārbaudījumiem ir satikties, pārrunāt un darīt. Galvenais nav zināt, bet pielietot. Dzīvei ir jāpieskaņojas Dieva vārdam. Tāpēc vajadzīga šī vide. Tas pats Dievs, kas runāja uz Jēzu Kristu, runāja arī uz Jāni Kristītāju. Jānis bija cilvēks, Jēzus arī bija Cilvēks — un vienlaikus Dievs. Divas dažādas pieejas, un tomēr — “Vai tu esi Tas, kam būs nākt, vai mums būs citu gaidīt?”
Bet šie vīri, pie Viņa nogājuši, sacīja: “Jānis Kristītājs mūs sūtījis pie Tevis, lai mēs Tevi jautātu: vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?” (Lūkas evaņģēlijs 7:20)
Jēzus teica: “Pasakiet viņam to, ko jūs redzat, ka aklie redz, tizlie iet.”
Un Jēzus atbildēdams tiem sacīja: “Eita un atsakait Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši: aklie redz, tizlie iet, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām, nabagiem sludina prieka vēsti [..].” (Lūkas evaņģēlijs 7:22)
Tas jau bija tas iemesls — kāpēc aklie redz? Kas tie par mirušajiem, kas augšāmceļas? Kāpēc valstī joprojām nav kārtības, tik daudz laika jau pagājis, Jānis vēl cietumā, un drīz viņam nocirtīs galvu, bet vēl nekas būtiski nav mainījies. Romieši joprojām valda, okupācija turpinās. Situācija bija līdzīga kā Latvijā — nu, varbūt nedaudz labāka, nekā mums reiz bija. Un tomēr: aklie redz, tizlie staigā, spitālīgie kļūst šķīsti, kurlie dzird, mirušie ceļas augšā, un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Šajā Rakstu vietā var redzēt — Jēzus brīnumi nav galvenais uzdevums, un tie nav jāuztver kā vienīgais mērķis. Tie ir sekas tam, kas notiek, kad tiek sludināts Dieva vārds. Kurlie dzird, tas nozīmē: viņi sāk dzirdēt patiesību. Jēzus saka: “Jūs esat aizbāzuši ausis un aizdarījuši acis, lai neredzētu un nedzirdētu. Mēs jums stabulējām, bet jūs nedejojāt.”
Jo šo ļaužu sirds kļuvusi nejūtīga, ar ausīm tie grūti dzirdējuši un savas acis tie aizvēruši, lai ar acīm neredzētu, ar ausīm nedzirdētu, ar sirdi nesaprastu un neatgrieztos un Es tos nedziedinātu. (Apustuļu darbi 28:27)
[..] Mēs jums stabulējām, un jūs nedejojāt [..]. (Mateja evaņģēlijs 11:17)
Jēzus saka: “Cilvēki dzird Dieva vārdu, redz, kā tas izpaužas paklausībā, un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.” Viss sākas sirdī — tieši tur vispirms nonāk Dieva vārds, un tur dzimst arī atmoda. No sirds izriet visa pārējā dzīve: tava profesija, politika, bizness un citas jomas, nevis otrādi. Centrā vienmēr ir Dieva vārds.
Atmoda nenāk no ārējiem notikumiem, tā sākas tevī. Ir bīstami domāt: “Kādreiz kaut kas notiks, kāds nāks, kaut kas sāksies.” Nē — viss sākas tad, kad tu pats sāc rīkoties. Tad arī tev sāksies. Tu nevari atbildēt par citiem — tikai par sevi. Tā ir tava dzīve. Un tieši to bieži aizmirstot, mēs arī viļamies.
Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā. (Lūkas evaņģēlijs 13:3)
Un to saka Jēzus Kristus.
Bauslība un pravieši valda līdz Jānim. [..] (Lūkas evaņģēlijs 16:16)
Tas ir sakarā ar šo tekstu, kopā ņemot.
Kopš viņa laika tiek pausta Dieva valstība, un ikviens ar sparu laužas tajā iekšā. Bet drīzāk debesij un zemei zust, nekā krist vienai bauslības rakstu zīmei. (Lūkas evaņģēlijs 16:16-17)
Tie ir Jēzus vārdi. Viņš jautā: “Vai kas ir mainījies?” Daži domā — atnāca Jēzus Kristus un atcēla baušļus. Taču Viņš pats saka: “Drīzāk debesīm un zemei zust, nekā kaut viens bauslis tiktu atcelts.” Nekas nav atcelts — viss ir paaugstināts. Dieva standarti nav pazemināti, tie ir pacelti augstāk.
Es tev pateikšu, kā savu dzīvi saskaņot ar Dieva gribu, kā iemantot mūžīgo dzīvību. Tas sākas ar vienkāršu atzīšanu: “Es sākšu ar sevi.” Kā tu domā — kāpēc cilvēki nāk pie Jēzus? Kāpēc es pats nācu pie Kristus? Tāpēc, ka biju jau daudz ko izmēģinājis. Bet tas nepalīdzēja. Tad tu nāc un saki: “Dievs, man vairs nav pie kā iet. Man nav no kurienes gaidīt palīdzību.” Tāpat kā psalmos ir rakstīts: “Es paceļu savas acis uz kalniem — no kurienes gan man nāks palīdzība?”
Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes gan man nāks palīdzība? (Psalms 121:1)
Kad mēs braucam kaut kādos ceļojumos, tad es vienmēr iedomājos: “Pacel savas acis uz kalniem [..].” Tu redzi tos lielos kalnus un domā: “No kurienes man nāks palīdzība, mana palīdzība nāk no Tā Kunga.”
Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi. (Psalms 121:2)
Palīdzība nāk no Tā Kunga. Un tad tu nāc pie Dieva un saki: “Dievs, piedod man manus grēkus — ka es domāju, ka pats varu noteikt, kas ir labs un kas ļauns, un tomēr būt svētīts. Piedod, ka esmu tā izturējies pret Tevi un Taviem likumiem. Es saprotu — man jāsāk ar Tevi.”
Jēzus atnāca un parādīja, kā to darīt. Viņš nodibināja draudzi virs zemes, lai caur draudzi cilvēks varētu iepazīt Dievu, apgūt Viņa likumus un tajos nostiprināties. Draudzē notiek Dieva slavēšana, pielūgsme un citas lietas, kas palīdz tuvoties Viņam, lai Viņa prāts notiktu virs zemes — vispirms tavā dzīvē.
Bauslība un pravieši valdīja līdz Jānim, bet tagad tiek sludināta Dieva Valstība. Un ikviens, kas vēlas tajā ieiet, maksā cenu. Kādu cenu? Vispirms atzīt, ka citādi tas nestrādā. Tā ir sapratne, kurai pašai par sevi ir sava cena. Jo, kā Bībelē ir rakstīts: “Tu vēl neesi līdz asinīm cīnījies pret grēku.”
Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku [..]. (Ebrejiem vēstule 12:4)
Kā tad īsti iespējams stāties pretī grēkam līdz asinīm? Vai staigāt apkārt un fiziski sevi mocīt? Tā rīkojas dažādi cilvēki — piemēram, stigmatiskie vai dažādu reliģisku kustību pārstāvji, kuri paši sevi soda vai pakļauj ciešanām.
Bet patiesībā runa ir par ko citu — par nepārtrauktu Dieva vārda turēšanu acu priekšā un tā praktizēšanu. Tu saproti, ka tev nav nekā cita, uz ko balstīties kā tikai paklausība un darīšana. Tā ir tava vienīgā iespēja.
Es pateikšu vienu vērtīgu, dziļu atziņu. Šonedēļ es Bībelē lasīju: “Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis.”
Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis [..]. (Psalms 8:6)
Es mīlu šo Rakstu vietu. Sludināt cilvēkiem, ka viņi ir dievišķas būtnes.
Izmanto šo laiku, jo tas ir īss. Liec sevī Dieva vārdu, ieguldi zināšanās, praktizē, kalpo. Nekā labāka nav.
Zini kāda ir pati labākā profesija? Man ir vislabākā profesija. Jebkura profesija pārsvarā ir vērstas uz miesas vajadzību apmierināšanu. Dzīve no ārpuses kļūst spīdīgāka, uzlabojas komforts. Fitnesa treneris, sports — jā, tas palīdz miesai, arī smadzenes labāk strādā. Tas viss nav slikti, un Pāvils arī nesaka, ka tas būtu slikti. Bet viņš saka: miesas vingrinājumi maz ko līdz — lai gan arī bez tiem nevar.
Jo miesas vingrināšana maz ko der, bet dievbijība der visās lietās [..]. (1 Timotejam 4:8)
Miesa ir jākopj un jādisciplinē — ir svarīgi sekot līdzi, ko ēdam un ko dzeram. Tas nāk par labu ne tikai miesai, bet arī prātam, lai mēs vispār spētu normāli funkcionēt. Tomēr tas nav pamats.
Izglītība skolā? Protams, tā attīsta intelektu. Bet intelekts vēl nenozīmē, ka tas ir nonācis tavā sirdī. Ko tev tur māca? Ko tu klausies? Kāda abstraktā māksla, kādas zinātnes? Un kā tu visu to pieņem? Vai kā absolūto patiesību — vai tomēr izvērtē, filtrē?
Zini, kas ir pati labākā profesija? Mācīt cilvēkiem Dieva ceļus. Mācīt viņiem Dieva principus un redzēt, kā cilvēki mainās, kad viņi saskaņo savu gribu ar Dieva patiesību. Kad viņu ieradumos iesakņojas Dieva principi. Tie nav ārēji — tie ir no iekšpuses. Tas ir Kristus viņos.
Un ja es varu būt daļa no tā — tā ir milzīga svētība. Katrs mājas grupas vadītājs dara visvērtīgāko darbu, kādu iespējams darīt. Turies pie savas kalpošanas ar zobiem un nagiem. Nav nekā labāka. Tas ir brīvprātīgs darbs, bet īstenībā — tev būtu jāmaksā, lai tev vispār to uzticētu. Iedomājies — tev uztic dzīvus cilvēkus! Tā ir neizsakāma vērtība.
Katrs, kurš kalpo, ir dārgs. Un ar kalpošanu es nedomāju tikai vienu noteiktu veidu. Visa draudzes darbība — katra funkcija ir svarīga. Pat tad, ja tu kalpo ar savu biznesu: ziedojot ienākumus, atbalstot ar darbu, nodrošinot, lai Dieva griba un Viņa principi būtu centrā.
Dievs nav centrā vienkārši tad, kad tu uz Viņu skaties. Dievs ir centrā tad, kad Viņš ir tavā sirdī. Ne tikai skatīties uz krustu, bet dzīvot ar Kristu sevī — tas ir tas, kas patiesi skaitās.
Lūk, tu vari darīt jebko, kas reāli palīdz cilvēkiem, un draudzes izteiksmē tas, ka mēs varam ietekmēt politiku, nozīmē, ka cenšamies, lai visas valsts mērogā Dieva principi būtu cilvēku sirdīs, lai jau skolās būtu baušļi un šāda izglītība. Pagājušo reizi bija atnākusi meitene, kas mācījās parastā skolā ar kristīgo novirzienu ārpus Rīgas, un cilvēks, zinot visu, jau ir uzņēmis kaut ko no Dieva likumiem sirdī, jo kamēr cilvēks ir bērns, viņš visu uzņem vieglāk, jo smadzenes vēl ir elastīgas, un tas nonāk sirdī, kas ir ļoti svarīgi. Tagad tādu kļūst arvien mazāk, bet tas var mainīties, lai gan tas nav svarīgākais — tas ir pēc tam, politika un viss pārējais. Primāri ir tas, ka atmoda sākas ar tevi, ka tu maksā šodienas cenu, lai mainītos no iekšpuses.
No šīs rakstvietas arī tapa sprediķis. Šī rakstvieta, un vēl bija pāris. Būs daži ļoti jauki momenti tiem, kas mīl Dieva vārdu. Tu mīli Dieva vārdu? Būs ļoti labas atklāsmes.
Jo Es jums saku: no visiem, kas dzimuši no sievām, neviens pravietis nav lielāks par Jāni Kristītāju; bet vismazākais Dieva valstībā ir lielāks par viņu. (Lūkas evaņģēlijs 7:28)
Tas notika pēc tam, kad Jānis atsūtīja mācekļus, jo pats bija cietumā un nevarēja atnākt, un šādu lietu viņš prasīja Jēzum. Jēzum vajadzēja dusmoties, vai ne? “Jāni, cik reizes es tev esmu teicis, ka es esmu Jēzus Kristus? Cik reizes es tev esmu teicis? Es jau tev teicu, ka tā būs. Es teicu, lai tu neesi tajā sabiedrībā ar tiem sektantiem, ar tiem farizejiem. Es taču tev teicu, ka tā būs.” Bet Jēzus tā nedarīja, viņam nebija jāpierāda, jo patiesumam nevajag ļoti skaļus vārdus. Viņš slavēja Jāni, ka Jānis ir ļoti labs un ar viņu viss kārtībā, un teica, ka neviens pravietis nav lielāks par Jāni Kristītāju. Viņš paaugstināja viņu, bet pēc tam piebilda: “Bet vismazākais, kas manus vārdus klausās – vismazākais muitnieks, Caķejs vai kāda grēciniece sieviete, kas aplēja Viņu ar eļļu un asarām, ir lielāks par Jāni Kristītāju.” Vismazākais Dieva valstībā ir lielāks par Jāni Kristītāju, jo Jānis aicināja uz pārmaiņām no ārpuses, bet Jēzus teica, ka Viņš zina, kā to panākt – sākot ar sevi, no iekšpuses. “Cilvēkiem ir jānāk pie Manis un caur Mani!” Tāpēc Jēzus saka, ka vismazākais Dieva valstībā ir lielāks par Jāni Kristītāju. Jānis aicināja uz to, kas ir jādara, jo citādi būs slikti, bet Jēzus teica: “Viss būs labi, Es jums parādīšu, kā to darīt.” Tāpat nav labi, bet būtiskākais ir tas, ko Jēzus darīja – mēs izprotam, praktizējam un tas nonāk mūsu sirdīs.
Bet kāds no farizejiem Viņu lūdza, lai Viņš pie tā ēstu, un Viņš, iegājis farizeja namā, apsēdās. Un redzi, tanī pilsētā kāda sieva, kas bija grēciniece, dzirdējusi, ka Viņš sēžot farizeja namā pie galda, atnesa alabastra trauciņu ar svaidāmo eļļu un stāvēja aiz Viņa pie Viņa kājām, raudāja un iesāka slacināt Viņa kājas ar savām asarām un nožāvēja ar saviem matiem, un skūpstīja Viņa kājas un tās svaidīja ar eļļu. (Lūkas evaņģēlijs 7:36-38)
Jēzus viesojās pie kāda ievērojama farizeja, kurš bija sarīkojis mielastu, jo viņi mēdza tā darīt – durvis bija atvērtas, un cilvēki no ielas varēja ienākt, piedaloties arī garīgās un politiskās diskusijās. Jēzus tika uzaicināts pie šī farizeja, jo viņš uzskatīja, ka Jēzus ir populārs skolotājs, ar kuru vērts draudzēties un dzirdēt kaut ko no Viņa mācības. Šajā pilsētā, kur Jēzus viesojās, bija kāda sieviete, kura bija zināma netikle, un tajā laikā bija neiedomājami, ka šāda sieviete vispār nāktu uz šādām viesībām – viņa varbūt varēja ienākt attālināti, bet pieskarties kādam bija nepieņemami, jo viņa būtu uzskatīta par nešķīstu, un būtu jāiet šķīstīties. Viņa bija norobežota no augstākās sabiedrības, līdzīgi kā sieva ar asiņošanu. Bet šai sievietei viss bija vienalga, arī tas, ka Jēzus sēdēja pie farizeja, un viņa atnesa alabastra trauciņu ar svaidāmo eļļu. Padomā, Jēzus pusguļus zvilnēja, jo viņi nesēdēja uz krēsliem – tas ir simboliski, jo tajos laikos viņi gulēja pie galdiem. Šī sieviete stāvēja aiz Jēzus kājām, raudāja, un asaras tecēja uz Viņa kājām. Viņa slacināja tās ar savām asarām, un bija acīmredzams, ka viņa bija emocionāli sašokēta. Vai viņa varēja tikt ārā no sava dzīvesveida? Acīmredzot, viņa to bija piekopusi jau no bērnības, bet vai viņa spēja izkļūt no tā?
Vai viņa nedzīvoja valstī, kurā Dieva likumi tika mācīti? Vai viņa nedzīvoja valstī, kur par tādām lietām pat sodīja? Šajā gadījumā tas nevarēja notikt, jo viss bija nedaudz citādi — bija romiešu laiks, tiesu varas bija savādākas. Bet jebkurā gadījumā bija dažādi instrumenti, kā piespiest cilvēkus dzīvot tā, kā ir pareizi.
Neviens to nespēja izdarīt — līdzīgi kā ar to apsēsto Leģionu. Neviens nevarēja palīdzēt. Viņi dzīvoja valstī, kur bija mācība, kur viss bija, no ārpuses viss bija.
“Tev jādzīvo ir tā! Tev jābūt ir tādai! Tev ir jāmācās tas un tas kaut kādās skolās, jāpabeidz un diploms jāiegūst!” Viņa stāvēja aiz Viņa pie Viņa kājām, raudāja un iesāka slacināt Viņa kājas ar savām asarām, un pēc tam sekoja kaut kas vēl trakāks. Tāda sieviete nedrīkstēja staigāt ar izlaistiem matiem, bet viņa ne tikai izlaida matus – viņa vēl mācītājam, Jēzum kājas bija noraudājusi, un ar matiem sāka slaucīt, žāvēt.
Tas farizejs tajā namā domāja, ka Jēzus Kristus ir ar pārdabiskām dāvanām – ka Viņam ir atziņas vārds, gudrības vārds, pravieša dāvana, ka Viņš ir ievērojams pravietis. Un Viņš tāds arī bija. Farizejs padomāja, ka Viņš nemaz nav tāds, jo – redz – nezina, kas par sievieti ir atnākusi, Viņš pārkāpj elementārus noteikumus, kaut viņi zināja, ka Viņš ir traks reformators. “Bet Viņš nezina, kas tā ir par sievieti!”
Bet Jēzus parādīja, ka Viņš zina, kas tā ir par sievieti. Viņš parādīja, ka nolasīja viņa domas. “Kāpēc tu tā domā?” Viņš pārsteidza gan šo sievieti gan farizeju ar to, ka zināja, saprata un rīkojās daudz kompetentāk, nekā viņi to domāja. Un viņa skūpstīja Jēzus kājas, un, vēl vairāk – svaidīja tās ar dārgu eļļu.
Iespējams, tu domā, ka par šo visu tālāk būs kārtīgs stāsts. Būs tikai viena atziņa. Kurš šajā namā bija lielākais? Šis sliktais cilvēks, laulības pārkāpēja, netikle, kas pārkāpa visas robežas un tajā brīdī slacināja ar asarām un eļļu kājas — kurš bija lielākais?
Jēzus saka: “Mazākais Manā valstībā ir lielāks par Jāni Kristītāju.” Aiz Jēzus viņa bija nākamā šajā namā. Ja tur vēl bija Viņa mācekļi, tur arī nevar zināt, kurš bija lielāks, kurš — mazāks. Viņi savā starpā cīnījās paši, kurš no viņiem ir lielākais, jo viņi arī vēl visu nebija sapratuši.
Šī sieviete bija lielākā. Viņa atnāca pie Jēzus un pateica: “Es sākšu ar sevi. Es pati netieku galā. Visi šie likumi man nepalīdz. Ar Tavu palīdzību es sākšu ar sevi.”
Viņa apzinājās savu nevarību, ka viņai ir vajadzīga piedošana, ko piedāvā Kristus. Sākt ar sevi. Tātad lielākais ir tas, kuram atmoda sākas ar sevi. Nevis tas, kurš redz problēmas citur — caur savu prizmu viņš to redz, jo negrib risināt savas lietas.
Man tev ir jāpasaka tas, ka savas dzīves laikā tu neatrisināsi visas lietas. Ne sabiedrībā problēmas, ne pats savas. Kaut kādas lietas līdz galam nav iespējams atrisināt, bet tu vari būt uz ceļa pretī ideālam.
Tu esi šķirts no Dieva. Sagrēkoja tie pirmie cilvēki. Un ir tā, kā mums ir šodien. Viss, kas mums ir, un tā jau ir tā svētība — tiekties pēc Viņa. Meklēt Dieva vaigu un Viņa gribu. Tiekties pēc ideāla.
Tiekties, pirmkārt, pie sevis, nevis lai būtu Dieva svētīta Latvija. Pirmkārt, lai tu būtu Dieva svētīts un izmantotu šos mehānismus. Protams, Dieva svētīta Latvija un visas tavas kalpošanas — tas viss ietilpst tajā, lai tu varētu mainīties.
Kaut ko pats dari, pats mainies, lai tās pārmaiņas pie tevis varētu notikt.
Lūkas evaņģēlija 10. nodaļā ir līdzīgs gadījums.
Atgadījās, ka viņi, tālāk ejot, nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieva, Marta vārdā, uzņēma Viņu savā namā. Un viņai bija māsa, vārdā Marija, tā apsēdusies pie Tā Kunga kājām, klausījās Viņa vārdos. Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā Viņu apkalpot, pienāca un sacīja: “Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz.” Bet Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: “Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.” (Lūkas evaņģēlijs 10:38-42)
Bija divas māsas un brālis — Marta, Marija un Lācars, kuri uzņēma Jēzu ciemos, jo viņi bija Viņa draugi. Marta apkalpoja pie galda, bet Marija sēdēja pie Jēzus kājām un vienkārši labi jutās, klausoties Viņa mācībā. Tev nevajag domāt, ka viņa sēdēja pie Dieva kājām — viņa sēdēja pie sava mācītāja, kurš bija populārs skolotājs, un klausījās, ko Viņš māca. Jēzum apkārt nelidinājās eņģeļi, virs galvas nebija nimbs; viņi bija draugi, normālās cilvēcīgās attiecībās, un Viņš bija tas, kurš uzmodināja viņu brāli, Lācaru, no mirušajiem. Taču tajā brīdī Marija bija apvainojusies. Marta, savukārt, viena pati darbojās — staigāja, strādāja, apkalpoja Jēzu, kā mēs darām daudz labu lietu — skaņotāji rada mūziku, kāds strādā teātrī, kāds slavēšanā, kāds kalpo politikā, attīsta biznesu Dieva valstības labā, audzina bērnus, krāsojas, trenējas vai marinē gurķus. Taču Marta, strādājot, sajuta dusmas, jo viņai šķita, ka viss jādara vienai. Māsa parasti palīdzēja, bet ne šoreiz. Tad viņa gāja pie Jēzus un sacīja: “Mācītāj, pasaki viņai kaut ko. Viņa tikai klausās Tevī un tīksminās. Taču lai palīdz man!”
Bet Jēzus nedarīja to, ko Marta vēlējās, un teica: “Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām, bet tikai vienas lietas vajag. Marija ir izraudzījusies labo daļu, un tā viņai netiks atņemta.”
Es jau stāstīju par smadzenēm — tās novecos, bet tas, kas ir sirdī, tas netiks atņemts. Kad tu būsi simtgadīgs, tev nerādīsies rozā murgi vai velni, bet tev būs uzbūvēta cita iekšējā pasaule. Jēzus saka, ka Viņš aiziet sagatavot mums mājokli debesīs, un es domāju, ka to mājokli mēs gatavojam jau šeit, jo debesis ir mūsu sirdīs. Tas viss ir saistīts un vienots ar mūsu iekšējo cilvēku, nevis to, kas pukst. “Tikai vienas lietas vajag, un Marija sev ir izraudzījusies labo daļu, un tā viņai netiks atņemta.” Šo principu vēlāk, kad Jēzus bija augšāmcēlies un tika dibināta pirmā draudze, starp mācekļiem sākās kurnēšana par atraitnēm, kas netiek pienācīgi apkalpotas, un apustuļi nolēma izvēlēties diakonus, lai veiktu šos darbus.
Tie divpadsmit saaicināja visus mācekļus un sacīja: “Nav pareizi, ka mēs, kalpodami pie galda, atstājam novārtā Dieva vārdu. Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septiņus vīrus, kam laba slava, Svētā Gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt; bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu.” (Apustuļu darbi 6:2-4)
Tā ir labākā daļa, kas netiks atņemta.
Lūkas evaņģēlijā stāstīts, kad Jēzus paņēma savus mācekļus apskaidrošanas kalnā.
Un, kad balss atskanēja, tad Jēzus bija viens pats [..]. (Lūkas evaņģēlijs 9:36)
Viņš bija paņēmis arī mācekļus, bet bija viens pats. To var saprast tā, ka Jēzus māca mācekļiem, ka atmoda sākās ar katru vienu personīgi. Jēzus bieži vien nošķīrās viens pats kalnos, vientuļās vietās, kā arī šajā gadījumā, bet arī Ģetzemanes dārzā Viņš ņēma līdzi mācekļus, lai nodotu šo principu, ka tu esi viens pats un atmoda sākas ar katru no mācekļiem. Pārmaiņas sākas ar viņiem, un ne no ārpuses, bet no iekšpuses.
“Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, kuru atstāju. viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu. Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš.” (Lūkas evaņģēlijs 11:23-26)
Atbrīvošanas, dziedināšanas laikā atbrīvojās tukša vieta, protams, Jēzus ir tavā sirdī, bet tā ir abstrakta lieta. Mēs ticam, ka Jēzus ir mūsu sirdīs, bet ar to vien nepietiek, jo ir jāveic tālākie soļi. Tu esi atbrīvots un ir izveidojusies tukša vieta, jo velns ir prom, un šī tukšā vieta ir jāizvieto ar jauniem ieradumiem. Ja šī vieta netiek aizpildīta, tad viss nāk atpakaļ un paliek vēl sliktāk. Šī vieta ir jāizpilda ar jaunām lietām, kā jau es minēju, ir jānovelk vecais cilvēks un jāuzvelk jaunais. Tev ir jāmaina sava domāšana, un ne tikai domāšana, bet jāmainās sirds līmenī. Diemžēl jāsaka, ka daudziem sirds līmenī ir nepareizi virzieni, kuri velkas līdzi jau no dzimšanas. Citi šīs lietas ir mantojuši pirms dzimšanas, ģenētiski, citi pirmajos trīs dzimšanas gados, ko pat nevar atcerēties. Nepareizās lietas sevī var iegūt gan no skolas, gan arī no nepareiza reliģijas principa un, protams, daudz ko var mantot arī fiziski. Tev nevajag tā burtiski cīnīties pret šīm problēmām, bet tev jāizvieto tas ar jaunu domāšanas veidu, un tas jādara tik ilgi, kamēr notiek transformācija. Mēs visi esam dzirdējuši par koučiem, kuri nodarbojās ar transformācijas veidiem, un viņi ļoti pareizi runā, izņemot to, ka mums, kristiešiem, ir svarīgi, lai pāri visam būtu Kristus. Šie kouči ir atkoduši principu, ka jāizmainās zemapziņas līmenī. Mēs nevaram aptvert kosmosu, tāpat arī to, kas cilvēkam notiek ar iekšējo pasauli, bet tieši tur notiek šīs izmaiņas. Nepārtraukti viss vecais jāizvieto ar jauniem ieradumiem, jaunu sirds saturu.
Labs cilvēks no savas labās sirds krājuma izdod labu, un ļauns cilvēks no savas ļaunās sirds krājumiem izdod ļaunu. Jo no sirds pārpilnības mute runā. (Lūkas evaņģēlijs 6:45)
Tas, kas nonāk cilvēka sirdī ietekmē visu viņa dzīvi. Labs cilvēks izdod labas lietas un tev pat īpaši nav jāpiepūlas, jo tas ir tavs, un to vairs nevar atņemt.
Miesas spīdeklis ir acs. Ja tava acs ir laba, tad arī visa tava miesa ir gaiša, bet, ja acs ir samaitāta, tad visa tava miesa ir tumša. (Lūkas evaņģēlijs 11:34)
Šajā rakstvietā doma ir par to, kā tu uzver pasauli, tas, kā tu redzi un tas ir tavs sirds saturs.
Bet Tas Kungs tam sacīja: “Tagad jūs, farizeji, šķīstījat kausa un bļodas ārpusi, bet jūsu iekšpuse ir piepildīta ar laupījumu un blēdību.” (Lūkas evaņģēlijs 11:39)
Vecās Derības stils un mode, kurā visu darīja no otras puses. Patiesībā viss mainās, kad mainās tavas sirds saturs, kad tava acs kļūst vesela un gars dzīvs, ienāk dzīvība, jo Dieva vārds ir dzīvs.
Jūs bezprātīgie! Vai tas, kas radījis ārpusi, nav radījis arī iekšpusi? (Lūkas evaņģēlijs 11:40)
Ir pareizi rūpēties par ārpusi, bet kā prioritāte mums ir jātur Kristus un jārūpējas par sevi no iekšpuses, un, lai parūpētos par iekšpusi, ir jādomā par to, kas nonāk iekšā. Tev ir jādomā līdzi tam, kur tu ej, ko dari un ko klausies, kā arī par saviem mērķiem un sapņiem. Sirds saturs ir ļoti svarīgs.
Bet dodiet, kas iekšā, par mīlestības dāvanu, un redzi, viss jums būs šķīsts. (Lūkas evaņģēlijs 11:41)
Mīlestības dāvana Dievam – tava sirds. Dod to par upuri, jo tas ir galvenais upuris.
Lūkas evanģelijā Jēzus stāsta līdzību par mamonu. Mamons ir manta jeb finanšu lietas.
Un Es jums saku: darait sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos. (Lūkas evaņģēlijs 16:9)
Šajā rakstvietā doma bija par netaisnu pārvaldnieku, kurš pārvaldīja lietas kā mūsu parlaments. Šis cilvēks bija savam kungam izšķērdējis naudu un kungs, to uzzinājis, viņam uzteica. Šis pārvaldnieks pēc tam saaicināja visus parādniekus un uzzināja, cik viņi ir parādā un katram no viņiem atlaida noteiktu summu. Šī kalpa doma bija tāda, ja viņš tagad atlaidīs parādniekiem daļu parāda, tad, ja viņu atlaidīs, pasaulē viņam būs draugi, kuri atbalstīs. Šis netaisnīgais kalps bija diezgan gudri rīkojies un es nesaku, ka tas ir ļoti pareizi, bet viņš darīja gudri.
Un Es jums saku: darait sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos. (Lūkas evaņģēlijs 16:9)
Lieciet savu sirdi, laicīgos resursus uz altāra, lai mainītos no iekšpuses. Atmoda sākās ar tevi. Mums šeit, uz zemes, nav nekā cita, kā augt Viņā. Nekas labāks tev nevar notikt, kamēr tu neesi līdz tam izaudzis. Tu vari dzīvot savā iedomu pasaulē un domāt, ka tā ir patiesība, bet tā nav. Tā Kunga principi un griba ir nemainīgi, un Viņš ceļ caur šiem principiem. Tajā laikā, kad tauta gāja no darba, viņiem līdzi vēl iedeva lopus, tagad mēs ejam uz viņiem skatīties muzejā. Pēc nāves viņi dzīvoja kopā ar visu, ko bija paņēmuši līdzi, bet, kā mēs redzam, līdzi nekas nav paņemts, kaut kas ir atlicis un sarūsējis, un mēs to varam skatīt muzejos. Nesen es redzēju, kā stāv Ēģiptes piramīdas, bija iespēja apskatīt arī ejas zem tās. Šīs vecās lietas ir ļoti senas, bet tomēr saglabājušās.
Vai jums! Jūs bauslības vīri! Jūs esat noslēpuši atzīšanas atslēgu; paši jūs neejat iekšā un tos, kas gribēja ieiet, jūs esat aizkavējuši!” (Lūkas evaņģēlijs 11:52)
Skaties, lai tu kādam neesi problēma ar savām muļķībām vai par traucējumu augt un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Liec savu sirdi kā mīlestības dāvanu uz altāra. Tie ir Jēzus vārdi, kuri skan no manas sirds. Mēs nevaram būt tas, kas neesam, bet mēs varam mainīties, un tas, kas mēs ieplānojam, būt rīt. Būt tuvāk Viņam – tas ir mūsu dzīves ceļš. Panākumi un slava ir pārejoši, bet paliek tas, kas ir tevī un tas, ko tu esi ielicis cilvēkos. Bieži vien tā ir, piemēram, Sauls atkāpās no Dieva un uzcēla pieminekli. Tev nav vajadzības celt pieminekli, bet sevi. Atmoda sākās ar tevi un, protams, ka tu vari kaut ko uzcelt, bet tu to nepieredzēsi. Paies gadi un tu pat nezināsi, kas tas ir. Ceļš ar Dievu, mainoties pašam.
“Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mateja evaņģēlijs 11:30)
Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod. (Mateja evaņģēlijs 7:14)
Kad mēs rūpējamies par savu sirdi, tad visas reformas sākās ar mums pašiem. Šim visam ir arī lamatas, jo kādā brīdī viņiem šķiet, ka viņi paši visu paveikuši nevis Dievs. Sirds pārmaiņas veic Dievs. Cilvēki, kuri aizmirst pamatus, atstāj arī Dievu. Ir lietas, kuras vairs neatņems, bet kaut kur tā lēnām iesūc un aizved, zaudējot mūžīgo dzīvību un to, kas vēl bijis sagatavots. Dieva darbība sākās ar mums pašiem.
Debesu Tēvs, mēs Tevi slavējam un pateicamies par Tavu dzīvo vārdu, ka mēs varam dzirdēt Tavu vārdu. Dzirdēt, klausīties un būt pie Tavām kājām, kas ir svētīgāk nekā visa šī ārišķīgā kustība. Paldies Tēvs, ka mēs varam būt pie Tavām kājām, klausīties un ļaut lietām notikt normāli kā normālās dzemdībās, kā normālā ieņemšanā, lai nāk caur mums tās lietas, kuras Tu esi mums paredzējis. Es lūdzu par katru vienu šajā vietā, Tēvs, palīdzi katram šos principus saprast, pieņemt! Lai Tava svētība bagātīgi ir pār katru! Pārvērtības, reformas, labklājība, veselība, visas labās lietas, ko Tu esi sagatavojis, lai katra dzīvē ir bagātība! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Atmoda sākas ar mani” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
