Aksels uzauga ģimenē, kur valdīja nabadzība un alkoholisms, un tas zēnam bija ļoti smags pārbaudījums. Viņš nejutās pieņemts ne ģimenē, ne vienaudžu starpā, un tas viņā radīja atstumtību un vientulību.

Aksel, pastāsti, kāda bija tava bērnība?

Viss sākās jau no pašas mazotnes. Mums bija ļoti nabadzīga ģimene, mana mamma daudz dzēra un tēvs mūs pameta, kad es biju tikai divus gadus vecs. Tajā brīdī ģimene vienkārši sabruka. Ar laiku arī brālis un manas abas māsas devās dzīvot uz citām pilsētām. Tā nu mēs palikām divi vien ar mammu. Es dzīvoju ļoti sliktos apstākļos, jo viņa regulāri lietoja alkoholu un nebija spējīga mani pienācīgi uzturēt. Pārmērīgās dzeršanas dēļ viņu bieži meta ārā no darba. Visu to laiku pārsvarā par mani gādāja omīte, kura bieži brauca pie mums un palīdzēja. Viņa mani mīlēja un par mani rūpējās. 2012. gada vasarā omīte nomira. Es ļoti pārdzīvoju, jo man viņas pietrūka.

Pēc šī notikuma sākās pats trakākais manas dzīves posms. Es tiku svaidīts no vienas dzīvesvietas uz otru. Dažreiz, kad bija iespēja, māsa mani ņēma pie sevis. Tur es jutos mīlēts, jo viņa man izrādīja uzmanību un rūpes. Taču, kad bija jāatgriežas atpakaļ pie mammas, tad atkal izjutu atstumtību. Viņai bija uzradies kāds draugs, tāpēc par mani vispār aizmirsa.

Skolā centos sadraudzēties ar citiem vienaudžiem, taču manas nabadzības dēļ ar laiku viņi mani atstūma un pat nostājās pret mani. Es ļoti pārdzīvoju un mājās es bieži vien par to raudāju. Savu vientulību biju sācis remdēt datorspēlēs. Tajā laikā ar savu mammu gandrīz vispār vairs nekomunicēju. Mājās pārrados vienmēr ļoti vēlu un viņa parasti bija piedzērusies. No rīta gāju uz skolu un pēc tam līdz vēlam vakaram pavadīju laiku interneta zālē. Mājās nebija nekā, ko ēst, un tur notika lieli skandāli. Māsa ilgu laiku cīnījās par manu aizbildniecību, bet visi atbildīgie dienesti uzskatīja, ka apstākļi ir atbilstoši un māsai to nepiešķīra. Pēc visiem šiem smagajiem pārdzīvojumiem es jutos nomākts un depresīvs. Bija brīži, kad sev jautāju, kāpēc ar mani tā notiek un  domāju, kaut viss beigtos, kaut mani notriektu mašīna vai arī citas tamlīdzīgas lietas. Reiz, kad man bija kādi 14 gadi, pārrodoties mājās un ieraugot notiekošo, es vairs neizturēju un izsaucu policiju, jo mamma ar savu draugu kārtējo reizi bija galīgi piedzērušies. Kad viņi ieradās, tad prasīju, lai mani ved uz bērnu namu, jo es vairs nevarēju izturēt.

Vai tava dzīve mainījās, kad nokļuvi bērnu namā?

Bērnu namā savā ziņā jutos labi. Apstākļi, kuros dzīvoju, bija daudz labāki nekā mājās. Tomēr tas nemazināja manu atstumtības sajūtu un vientulību. Sadraudzēties ar kādu bija neiespējami, jo visi cilvēki apkārt bija drūmi un ļauni, kā arī bieži notika asa vārdu apmaiņa. Bērnu namā daudziem bija atkarības, viņi lietoja alkoholu, narkotikas, un man tas viss likās šausmīgi. Es biju kā apburtā lokā.

Pēc trīs nodzīvotiem mēnešiem bērnu namā man bija iespēja doties uz kādu nometni. Tikai tur es uzzināju, ka šī ir kristīgā nometne. Kaut arī es līdz pēdējai dienai nepiedalījos nevienā no aktivitātēm, kas saistītas ar Dieva pielūgsmi un slavēšanu, tik un tā jutos superīgi. Pa šīm dienām dzirdēju dažādas liecības, ko stāstīja cilvēki, kuri bija iepazinuši Dievu, un tās mani ļoti uzrunāja.  Pienākot pēdējai nometnes dienai, es, tomēr aizgāju uz slavēšanu. Klausoties dziesmas, Dievs man tik ļoti pieskārās, ka es sāku vienkārši raudāt! Tas bija kaut kas neaprakstāms. Es vairs neizjutu vientulību. Atbraucot uz šejieni, es ne arvienu nerunāju, bet pēc slavēšanas vēlējos iet pie cilvēkiem un draudzēties. Pēc šīs nometnes es ļoti izmainījos, un manī bija radusies vēlme apmeklēt draudzi.

Kā tu nonāci draudzē “Kristus Pasaulei”?

Dažas nedēļas pēc šīs nometnes notika brīnumi. Mana māsa ieguva tiesības mani paņemt aizbildniecībā. Un tas ir pats labākais, kas jebkad ir bijis. Viņa apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”, un es devos uz turieni kopā ar viņu. Visu šo laiku māsa par mani bija neatlaidīgi cīnījusies. Viņa kopā ar mājas grupu regulāri par mani lūdza Dievu. Esmu pārliecināts, ka tikai ar lūgšanām viņai izdevās to izcīnīt. Nākot uz dievkalpojumiem un mājas grupiņām, uzreiz sapratu, ka šī man ir īstā vieta.

Jau kopš paša pirmā dievkalpojuma mani uzrunāja viss, ko mācītājs sludina. Pēc dažiem dievkalpojumiem pieņēmu Jēzu par savu Glābēju. Es ieaicināju Viņu savā sirdī, un tajā brīdī izjutu lielu atvieglojumu. Dievs man deva tādu prieku, ka aizmirsu par visiem grūtajiem laikiem. Ātri vien pēc tam sāku apmeklēt Bībeles skolu. Tur man atvērās acis un es sapratu, kas ir labs un kas – slikts. Iepazīstot arvien vairāk Dievu un apmeklējot draudzi, esmu ieguvis brīvību no atstumtības. Zinu, ka esmu ticis ārā no bezdibeņa, kurā biju visus šos gadus. Es jūtos brīvs. Man nav jābaidās, ka palikšu viens un esmu pārliecināts, ka man būs laba nākotne. Dievs mani pieņem un mīl. Apzinos, ka apkārt ir cilvēki, kuriem esmu svarīgs. Tagad man beidzot ir jauni draugi, kuri mani pieņem un atbalsta. Esmu salabis arī ar savu mammu, priecājos viņu satikt un parunāties. Es domāju par savu mājas grupiņu, jo zinu, ka tas būtu ļoti forši, ja arī es varētu palīdzēt cilvēkiem.

Aksela Ozola liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija