Kas mēs esam un kas mēs vēlamies būt? Bērniem skolā vai bērnudārzā liek zīmēt zīmējumus par to, 
kas viņi vēlas kļūt. Kad es gāju bērnudārzā, es zīmēju tādus zīmējumus, bet es vispār nezināju, kā zīmēt, un nesapratu, ko zīmēt. Es nezināju, kas es gribu būt. Blakus bija bērni, kuri zīmēja mēnesi un raķeti (astronauts), māju (celtnieks) vai mašīnu (šoferis). Jau esot bērns, kāds bija ieraudzījis, kas viņš vēlas būt. Es nezināju, kas es vēlos būt. Es nekad mūžā nedomāju, ka es būšu mācītājs. Bet jau no pirmās dienas, kad es satikos ar Jēzu Kristu, es dzirdēju no Dieva, ka es būšu Viņa kalps, un tas ir tas, kas es gribu būt – Viņa kalps, evaņģēlists, mācītājs, – tas, kurš kalpo cilvēkiem un ceļ Dieva valstību. Ar visu to, kā es to saprotu un kādas ir iespējas. Es vēlos kalpot Dievam un kalpot cilvēkiem. Lai nāk Dieva valstība un Viņa prāts lai notiek. Lūk, tas es gribu būt! Ikviens, kurš nāk pie Kristus, jau pašā pirmajā dienā saņem vārdus no Dieva: „Nāc Man līdzi, un Es tevi darīšu par cilvēku zvejnieku!” Ja tu veselīgi skaties Bībelē, tad tu redzi, ka tā Jēzus aicināja: „Es glābšu tevi, un tu glābsi citus!” Mums nav nekādas jēgas būt šeit virs zemes, ja glābjam tikai sevi. Mūsu uzdevums ir glābt citus, un tad, kad mēs glābjam citus un kalpojam viņiem, Dievs darbojas pie mums īpašā veidā.
Cik labi ir būt sabiedrībā! Tu esi augstākajā sabiedrībā. Tu esi puisis vai meitene no augstākās sabiedrības. Bībele tā skaidri saka, Dievs tā par mums domā: „Es jūs esmu darījis par ķēniņiem un priesteriem.” Lai arī kā pasaule cenšas mūs nomelnot, tas nemaina būtību, jo mēs esam ķēniņi un priesteri, un mēs valdām un vadām procesus. Mēs esam Dievam īpaši mīļi un dārgi. Dievs saka, ka Viņš ienīst Ēsavu un mīl Jēkabu. Viņš ienīst Ēsavu, kurš nicināja savu pirmdzimtību un aicinājumu, nicināja cilvēku „zvejniecību”. Un Viņš mīl Jēkabu, kurš bija šāds un tāds, tomēr viņš gribēja šo aicinājumu, jo zināja, kas viņš grib būt. Viņš gribēja nest Dieva vīziju. Draugs, mēs visi esam aicināti nest Dieva vīziju – evaņģēlija vēsti, glābšanu un gaismu tautām. Mēs esam gaisma kalna galā, jo neviens, iededzinājis sveci, to neliek zem pūra, bet liek to redzamā vietā. Ir kaut kāds attālums no tās vietas, kas mēs esam, uz to vietu, kas mēs gribam būt. Ja mēs pazīstam Dievu, tad mēs zinām to, ko Dievs no mums grib, kādus Dievs mūs redz un kas mēs gribam būt Kristū. No tās vietas, kas mēs gribam būt, līdz tai vietai, kādus Dievs mūs redz, kas mēs varētu būt, ir attālums. No tā, kas tu esi šobrīd, līdz tam, kas tu būsi, ir ceļs ejams. Tu dažkārt pieļauj domu, ka tu patiesībā sevi nepazīsti? Es domāju, ka daudzi nepieļauj, bet daudzi ko tādu jau ir pamanījuši; ir bijušas situācijas, kurās tu sevi nepazīsti, jo tu rīkojies ne tā, kā tu domāji par sevi. Tu domāji, ka esi tāds, tomēr izrādījies citādāks. Bet ceļš uz to, kādam tev jābūt, vēl ir ejams, ir jāpārvar zināms attālums. Reizēm mēs varam paši sevi nepazīt, tāpēc mums ir jāiepazīst Dievs, jo tikai Dievs mūs pazīst, un, kad mēs iepazīstam Dievu, mēs iepazīstam sevi. Bībele saka, ka Dieva vārdā mēs sevi aplūkojam kā spogulī. Ja mēs aplūkojam sevi un aizejam tādi paši kā bijuši, tad tas nav derīgi. Dieva vārdā mēs sevi redzam kā spogulī un arī izdarām pie sevis korekcijas.
„Bet Man ir lielāka liecība nekā Jāņa: tie darbi, ko Tēvs Man ir devis, lai Es tos pabeidzu, šie paši darbi, ko Es daru, liecina par Mani, ka Tēvs Mani ir sūtījis.” (Jāņa evaņģēlijs 5:36)
Jēzus saka, ka ne vārdi, ko Viņš runā, liecina par to, kas Viņš ir – Tēva sūtīts Mesija, bet darbi. Tu esi pamanījis Bībelē, ka Jēzus nemēdza zīmēties? Kad velns Viņam piedāvāja, lai Viņš metas lejā no tempļa jumta un eņģeļi Viņu uz rokām nesīs, un tas būtu liels brīnums un visi Viņu pielūgtu, Jēzus atbildēja, ka Viņš nekārdinās (nepiesaistīs Sev uzmanību, neizaicinās) To Kungu. Jēzus mērķis nebija zīmēties, tie nebija vārdi, kuru dēļ Viņš atnāca, bet darbi. Jēzus saka, ka cilvēka būtību nosaka nevis vārdi, bet darbi jeb tas, kā cilvēks rīkojas. Jēzus arī saka: „Ko jūs saucat Mani par Kungu, bet nedarāt, ko Es jums saku?” Mums var būt labas vēlēšanās. Pēc atgriešanās pie Dieva mēs uzreiz nekļūstam ideāli, un arī visā savā dzīvē mēs nebūsim ideāli, bet mēs nepārtraukti tuvojamies ideālam. Mēs pilnveidojamies un nekad neatslābstam. Darbi par to liecina! Ja tu gribi sevi saprast un iepazīt, tad, pirmkārt, pavēro pats sevi spogulī. Kad tev ir pretenzijas pret kādu, – līderi, mācītāju, draudzi, vīru vai sievu, savu nākamo draugu vai draudzeni, brāli vai māsu grupiņā, – tad vispirms paskaties spogulī. Konfliktā parasti nekad nav iesaistīta tikai viena puse. Lai kā tev gribētos teikt, ka viņš vai viņa ir vainīga, vispirms tu pats esi ieguldījies šajā konfliktā, šajā problēmā. Kad tu nāc un runā par to, tad labāk ir teikt: es, nekā viņš vai viņa. Mans uzdevums ir skatīties uz sevi, nevis uz citiem. Man ir pašam sava atbildība Dieva priekšā, un gan jau Dievs pats tiks ar šo cilvēku galā, jo es atbildu tikai par savām lietām. Bet tas nenozīmē, ka es nevaru pateikt, ka ir tā vai citādi, kaut kas patīk vai nepatīk. Darbi liecina par to, kas es esmu.
„Tad Jēzus saka tiem: “Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs. Bet pēc Manas augšāmcelšanās Es jums pa priekšu aiziešu uz Galileju.” Bet Pēteris atbildēja un uz to sacīja: “Kad visi pret Tevi apgrēcinātos, es nemūžam neapgrēcināšos. Jēzus sacīja tam: “Patiesi Es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi.” Pēteris saka Viņam: “Jebšu man būtu jāmirst ar Tevi, taču nemūžam Tevi neaizliegšu.” Tāpat arī visi citi mācekļi sacīja. Tad Jēzus aiziet ar Saviem mācekļiem uz kādu vietu ar nosaukumu Ģetzemane un saka mācekļiem: “Nosēdieties šeit, Es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu.” Un Viņš ņēma Sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties. Tad Viņš saka tiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā.” Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: “Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā? Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Mateja evaņģēlijs 26:31-41)
Jēzus ar mācekļiem baudīja pēdējo vakarēdienu. Viņš pateica mācekļiem par Savu nāvi un par to veidu, kā Viņš ies nāvē. Kad Jēzus bija pateicis šos vārdus, ka Viņš mirs pie krusta un visi mācekļi bēgs un Viņu atstās, Pēteris uz to atbildēja, ka nemūžam viņš to nedarīs, ka viņš ar Jēzu ies cietumā un pat nāvē. Viņš runāja pilnīgā pārliecībā, viņš tam ticēja, viņš emocionāli ticēja tam, ko viņš runā. Jēzus viņam atbildēja, ka, pirms gailis dziedās, viņš Jēzu trīs reizes aizliegs. Pēteris turpināja apgalvot, ka tā nenotiks, viņš turpināja pretoties. Pēteris par sevi domāja, ka viņš ir tāds, kurš Jēzus dēļ var mirt vai iet cietumā. Viņš bija pārliecināts tik ilgi, kamēr bija grupā un Jēzus bija blakus. Kad Jēzus tika arestēts, mācekļi bēga. Jānis un Pēteris bija tie, kuri slepeni gāja Viņam līdzi līdz augstā priestera pilij un skatījās, kas notiks. Kad Jēzus tika sists, pazemots un apspļaudīts, Pēteris bija tur. Pēterim trīs reizes uzdeva jautājumu, vai viņš arī bija ar Jēzu, bet viņš to noliedza. Kāds viņam teica, ka viņa valoda viņu nodod, ka viņš ir viens no Jēzus sekotājiem. Pēteris dievojās un zvērēja, ka viņš Jēzu nepazīst. Viņš To Kungu noliedza trīs reizes. Tajā brīdī Viņu vēl netaisījās ne arestēt, ne sist krustā, šeit vēl nebija absolūtas, tiešas briesmas. Taču viņš trīs reizes noliedza Jēzu. Šis notikums labi parāda to, ka mēs varam domāt par sevi, kas mēs esam, bet patiesībā vēl nemaz neesam, jo līdz tam ir jānoiet kāds ceļš. Pēteris pieļāva kļūdu, bet, neskatoties uz to, Jēzus viņam uzticējās un viņa rokās atstāja pat draudzes vadību. Pagāja laiks, līdz Pēteris pabeidza savu kalpošanu un mira pie krusta, un viņš lūdza, lai viņu sit krustā ar galvu uz leju, jo viņš nejutās cienīgs mirt tā, kā viņa Kungs. Beigās Pēteris atdeva savu dzīvību par Kristu, kaut sākumā viņš to nevarēja izdarīt.
Garīgā izaugsme nenotiek vienā dienā, taču mums ir skaidri jāredz, kas mēs gribam būt! Tev ir skaidri jāredz, ko Dievs no tevis grib un kādam tev ir jābūt Jēzū Kristū, un tev ir jāiet šis ceļš, lai tur nonāktu. Kopš tā brīža, kad pieņēmi Jēzu, tu esi jauns radījums, tomēr ir jāatjauno sava domāšana un jāizstrādā jaunas iemaņas, līdz tu tiešām kļūsti tas, kas tu gribi būt.
Šodien es jums gribu dot punktus, kuri veido ceļu no tā punkta, kas tu esi, līdz tam punktam, kādam tev ir jākļūst.
1. Patiesība;
2. Lūgšana;
3. Draudze;
4. Svaidītais;
5. Aicinājums.
„Bet neviens nevar, stipra vīra namā iegājis, viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš stipro nesaista, tik tad viņš tā namu izlaupīs.” (Marka evaņģēlijs 3:27)
„Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” (Efeziešiem 6:12)
Kas stāv starp to, kas mēs esam, un to, kas mēs būsim? Garīgā pasaule. Pirmkārt, ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret garīgiem spēkiem, un arī ieroči pret garīgiem spēkiem ir garīgi ieroči – patiesība, lūgšana, draudze, svaidītais un aicinājums. Tā nav tikai lūgšana vai draudze, bet tie ir visi šie pieci punkti. Ir jālieto viss komplekts. Tu zini, kādam tev jābūt, tu zini, ko tu gribi sasniegt, izdarīt, bet attiecīgos apstākļos tu nevari to izdarīt? Kāpēc? Jo tu vēl neesi kļuvis par to, kas ir spējīgs to izdarīt. Bet, lai kļūtu par to, ir jāapzinās, pret ko tu cīnies, – pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Arī pret savu miesu, pret sevi.
1. Patiesība.
„Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa evaņģēlijs 8:32)
Ko šī sprediķa kontekstā nozīmē ‘patiesība’? Tev mēdz būt problēmas? Vai tev reizēm mēdz būt daudz problēmu? Vai tev mēdz būt tā, ka vienā dienā sakrīt vairākas problēmas? Tas tev liek sākt neadekvāti uzvesties un runāt. Šādos brīžos ir sajukums sirdī un prātā, jo prāts vairs veselīgi nedomā. Viss liekas tik slikti, ka tālāk vairs nav kur. Tad tev ir vajadzīgs kāds, kurš ieliek smadzenes savā vietā un palīdz. Tev ir skaidri jāapzinās situācija un patiesi tā jānovērtē, jāizvērtē saskaņā ar Dieva vārdu. Jāuzzina, kas ir problēma, ko tu nepareizi esi darījis. Tas var būt kāds grēks, tavas pašas nepareizas rīcības rezultāts, kas rada emocionālas problēmas un sajukumu, un tad tev klusumā ir jāņem Dieva vārds, emocijas jānoliek malā, jālūdz un jāpārdomā. Ja tas ir iespējams, neej tajā dienā uz darbu, paņem brīvu dienu un normāli sāc domāt, un godīgi atzīsties Dieva priekšā, nosaucot lietas īstajos vārdos. Dievs nevarēs pie tevis darboties un tu nevarēsi iet pa šo ceļu uz to, kādam tev jābūt, ja tu nespēsi nosaukt lietas īstajos vārdos.
Precīzi izanalizē, ko tu dari nepareizi un ko tu dari pareizi. Esi godīgs Dieva priekšā. Dievs tevi nenosodīs, nebaidies teikt Dievam visas lietas. Dievs nav tik briesmīgs. Mans Dievs nav tik briesmīgs. Es bīstos Dieva, bet es nebaidos un netrīcu Viņa priekšā. Viņš ir mans Tēvs, un Viņš man vēl tikai to labāko. Tavs Dievs ir tavs Tēvs, kas tev vēl tikai to labāko. Tā ir rakstīts Dieva vārdā. Dievam ir glābšanas un svētības pilnas domas par tevi. Tu esi Viņa acuraugs. Patiesi izvērtē situāciju, izanalizē to ar prātu un neizdomā pasakas, attaisnojumus. Man reiz kāds narkomāns ar lielu pārliecību stāstīja kādu pasaku, un, ja viņš pie šīs pārliecības palika, tad, visticamāk, viņš jau ir miris. Tajā brīdī, kad viņš to teica, viņš bija baigi kristīgs, un es biju baigi kristīgs. Viņš lūdza Dievu, un es lūdzu Dievu. Es brīnījos par to, ko viņš runā. Kādu dienu viņš man teica, ka Jēzum pie krusta deva kuhnaru – novārītas magones, bet Viņš atteicās. To domu es apmēram sapratu, ka, ja jau Jēzum to deva dzert, tad arī viņš to var dzert vai lietot. Ja viņš palika pie savas pārliecības un godīgi sev nepateica, ka tas ir grēks, slikti un nepareizi, kas sekoja pēc tam? Pietiek ar vienu reizi, un tu vari netikt ārā. Viss sākas ar vienu reizi. Tu iekrīti atpakaļ tur, no kurienes Dievs tevi ir izvilcis. Tas ir liels risks un ir jāizbeidz. Tāpēc ir jāapzinās, ka tu grēko pret Dievu, lietojot šo vai to, darot to vai šo. Tas attiecas uz visām dzīves sfērām, ģimenē un ārpus tās, attiecībās ar cilvēkiem, finansēs un citur. Dieva priekšā atzīsti patiesību, jo tikai patiesība dara brīvu! Tikai patiesība dod cerību, ka tu tiksi tālāk no tās vietas, kur tu esi. Mēs tiksim tālāk. Mēs nepaliksim tie, kas esam. Mēs būsim tie, par ko mūs sapņo redzēt Dievs, par to, kas mēs vēlamies kļūt.
2. Lūgšana.
Mēs necīnāmies tikai pret miesu un asinīm, bet pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Ir problēmas, kuras tu pats saviem spēkiem vari atrisināt, bet ir lietas, kurām tu netiec pāri viena iemesla dēļ – aiz tām stāv ļaunais gars. Jēzus skaidri saka, ka šī suga bez lūgšanas un gavēšanas palīdzības neiet ārā. Patiesība un lūgšana faktiski darbojas kopā. Pirmkārt, patiesība ir Dieva vārds. Patiesības iepazīšana ir Dieva vārda lasīšana, un Dieva vārda gaismā tu analizē sevi un savas problēmas, kas tu būsu un kā tu darbosies. Tu atzīsti patiesību, un tad tu lūdz, jo bez lūgšanas nekas nenotiks. Ir lietas, kurām tev pašam pāri netikt, tāpēc ir svarīgi par tām lūgt, lūgt kopā ar vadītāju, lūgt kopā grupā. Bībelē ir rakstīts: „Lūdziet, tad jums taps dots.” Tev taps dots! Divi pēdējie mēneši mums ir daudz ko parādījuši. Kaut kādas lietas mēs sevī ieraudzījām vairāk. Tāpēc jo vairāk mēs šodien vērtējam draudzi. Es šodien tā slavēju Dievu! Es divus mēnešus neesmu bijis kopā ar draudzi un slavējis Dievu. Visas atbildes ir Dievā! Ar rīta ausmu mēs mostamies kopā ar Dievu. Slavēšanā ir spēks. Tā arī ir lūgšana, tuvošanās Dievam.
3. Draudze.
Par draudzi es jau esmu visu pateicis. Cik ļoti mēs bijām noilgojušies viens pēc otra un cik svarīgas ir arī lielās sapulces, kuras mēs šo divu mēnešu laikā spējām novērtēt. Lai kaut ko pa īstam novērtētu, reizēm mūsu cietajām galvām vajag kādu satricinājumu. Bieži kaut kas labs dzīvē notiek pēc tam, kad tevi kāds ir kārtīgi sapurinājis, visu no tevis izkratījis. Kāpēc tu vispār nāci pie Dieva? Es tiešām zinu, kāpēc es nācu, – es biju tā sakratīts, ka tās jau bija beigas. Viss, ko es varēju darīt, bija nākt pie Dieva. Arī mūsu ticības dzīvē reizēm mūs vajag sakratīt. Šie divi mēneši kristiešiem un draudzēm savā ziņā tomēr nāks par labu. Piemēram, tagad vēl vairāk ir skaidrs, kāpēc ir vajadzīgas mājas grupiņas un līderība. Taču ir arī tādi, kuri līdz mūža galam skatīdamies skatīsies, bet neredzēs, klausīdamies klausīsies, bet nedzirdēs. Vai kādam vispār vēl var būt tāds jautājums, kāpēc ir vajadzīgas grupiņas? Paldies Dievam par grupām! Paldies Dievam par līderiem! Kuri uz saviem pleciem izvilka šos divus mēnešus? Vadītāji. Ko var paveikt viens pats mācītājs, kurš tikai sludina? Ko var paveikt bez komandas un līderiem? Pēc šiem diviem mēnešiem es varētu iet pensijā, ja nebūtu ne aprūpes, ne cilvēku, ne draudzes. Kā būtu ar Dieva svētītu Latviju, ja draudzes vairs nebūtu? Kāda bija draudze padomju laikā? Tajā laikā varēja redzēt daudz ticīgo? Baznīcas bija tukšas, un tajās bija ierīkotas noliktavas. Latvijā bija jābūt teokrātijai, dzīvai draudzei, lai cilvēki būtu brīvi un svētīti. Bet bija cita sistēma, līdzīga šai karantīnas sistēmai, un draudzes nebija.
4. Svaidītais.
Svaidītais ir cilvēks, kuru Dievs ir ielicis un svaidījis konkrētā vietā, lai rūpētos par draudzi, konkrētām kalpošanām un arī par tevi. Bez patiesības zināšanas, lūgšanas un būšanas draudzē, ļoti svarīgas ir tavas attiecības ar svaidītu cilvēku. Tu nespēsi no svaidītā pieņemt evaņģēlija vēsti vai vārdus no Dieva, ja tu viņu nepieņemsi un neuzklausīsi arī kritiku, un pat to veidu, kādā viņš to pasniedz. Ja tu nespēj to pieņemt, tad Dievs nespēj pilnā mērā pie tevis darboties. Un tā ir problēma. Lai veiktu ceļu un nokļūtu tur, kur Dievs tevi grib redzēt, ir nepieciešams pieņemt svaidīto. Lai pieņemtu Dieva vēsti no svaidītā, tev ir jāpieņem pats svaidītais. Mums ir mācītājs, grupu līderi un vadītāji, katrs ir savā vietā. Draudzē ir sava kārtība, un tā ir teokrātija; demokrātija te nekad nav bijusi un nebūs. Šis ir Dieva veids, kā Viņš vada draudzi, un citādāk nav iespējams. Ja arī būtu iespējams, es tik un tā turētos pie Dieva vārda. Svaidītie ir atslēgas cilvēki, kuri spēj tev pateikt pareizos vārdus.
Tu pasaki savam dēlam vai meitai, vai savam audzināmajam: “Lūdzu, sakārto istabu!” Viņš sakārto istabu, nāk pie tevis un saka: “Es sakārtoju istabu, bet man ir pretenzijas pret tevi. Man nepatika tava sejas izteiksme un balss tonis, kad tu man liki to darīt. Nākamreiz es nekārtošu savu istabu, ja tev būs tādi paši vaibsti un tonis.” Lūk, šī ir problēma, jo cilvēkam ir sakāpis galvā, viņā ir aizvainojums un rūgtums, un viņš vairs veselīgi neredz otru cilvēku. Viņam šķiet, ka viss, ko saka otrs cilvēks, pat sprediķī, ir pret viņu. Bet mācītājs tajā brīdī nedomā par šo cilvēku, viņš vienkārši runā Dieva vārdu. Cilvēks ar problēmu sēž zālē un lādējas, un nespēj pieņemt ne vārdu. Ja nu tas ir vārds tieši tev, bet tu nespēj no pieņemt, tad tu izkrīti no aprites draudzē. Tev var būt pat kalpošanas un lūgšanas, bet patiesības vairs nav. Ja tu nespēj pieņemt vadītāju, tas nozīmē, ka arī ar patiesību tev klibo. Tev ir jāiet kambarī un tas jāizanalizē. Jātiek galā ar nepiedošanu, lai tu atkal spēj pieņemt.
Būs trīs punkti par svaidīto. Runāšu par familiaritāti, kas ir grēks. Piemēram, mani sauc par mācītāju, nevis Mārci, lai nebūtu familiāri. To es pats neizdomāju; cilvēki to ir sapratuši Dieva vārdā un skatoties uz normālām, augošām draudzēm. Ja mēs kļūstam pārāk familiāri, mēs vairs nespējam pieņemt šī cilvēka pamācību, aizrādījumus un vadību.
1) Pārbaudes laiks.
Piemēram, pusis ir gatavs sākt draudzību ar kādu meiteni. Viņš nāk pie mācītāja un jautā, vai drīkst, mācītājs saka jā, un jūs sākat draudzību. Tas ir pārbaudes laiks, jo tev ir jāiepazīst sevi un otru cilvēku. Ja tev šobrīd ir trīsdesmit gadi un tu domā dzīvot līdz simts gadiem, tātad jūs abi būsiet kopā septiņdesmit gadus. Vai tas nav svarīgs lēmums? Tu ar šo cilvēku pavadīsi kopā visu savu mūžu un ļausi sevi ietekmēt. Jūs kļūsiet viena miesa. Ja viens runās stulbības, arī otrs pēc laika runās stulbības. Ir jābūt ļoti stipram, lai neietekmētos. Tev ir skaidri jāzina, ka tas ir īstais cilvēks, ar kuru tu vēlies pavadīt kopā visu savu mūžu. Tev pašam tas ir jāzina un pilnīgi brīvi jāizvēlās. Tas nav iespējams vienā dienā, tāpēc ir vajadzīgs draudzības jeb pārbaudes laiks. Ja man ir tāda informācija, tad es saku, ka tas kekss ir galīgi čau, labāk nevajag, būs problēmas, nāksies atvadīties no visām privilēģijām. Ja nu vienīgi kāds slotas kāts izšauj reizi gadā jeb notiek kādas brīnumainas izmaiņas. Ja tu nāc pie manis, es vienmēr esmu godīgs, bet tev pašam jāzina, vai tas ir tavs cilvēks. Tas ir svarīgi, jo tu ar viņu dzīvosi. Citreiz cilvēki domā ar pavisam citu vietu; nevis ar galvu, bet ar to, kas ir zemāk par galvu un pat vēderu. Un ir ļoti grūti atšķirt emocijas no patiesības. Tu vari domāt, ka viņu mīli, bet patiesībā tu vari būt tā iekārojis un nogribējies kā suns. Pēteris tiešām nezināja, kas viņš ir. “Es zinu, tā nav nekāda iekāre, tā ir patiesa mīlestība!” Līdz pirmajai naktij, kad kopā gulēsiet, un būs kā Amnonam, ka vēmiens nāks no tā cilvēka.
Arī tavs darba devējs darbā, kuru tu izvēlēsies, ietekmēs tavu dzīvi. Arī uz draudzi tu atnāc, vēro un pārbaudi. Man ļoti aizdomīgi šķiet tie cilvēki, kuri atnāk pirmo reizi un ir sajūsmā; te viss notiekot, ne tā kā citur, kur viss ir galīgi garām, bet te esot Dievs. Man jau viss ir skaidrs, ka šis cilvēks šeit ir pēdējo reizi vai arī dažas pēdējās reizes. Uz emocijām balstīts cilvēks neko nav pavērojis un noskaidrojis. Nāc, apmeklē, runā ar savu vadītāju un mācītāju, uzdod jautājumus un pārliecinies, ka tev vēl to labāko. Pārliecinies, ka šeit darbojas Dievs, un nespried pēc tā, vai tu kraties vai nekraties, vem vai nevem. Emocijām nav nozīmes, jo pēc darbiem un augļiem mums būs pazīt. Draudzes augļi ir svēta dzīve, kalpošana un izaugsme. Pārbaudes laiks ir aizdomīguma laiks, un tas ir labs un pareizs laiks, tu nedaudz kritiski vēro un vērtē cilvēkus un draudzi. Tu esi brīva personība, un tu pats pieņem lēmumus. Tu pats esi savas dzīves noteicējs. Kad Dieva radīja Ādamu un Ievu, Viņš teica, ka viņi tagad Viņu mīlēs? Dievs viņus neieprogrammēja. Cilvēki ļoti bieži jautā, ja jau Dievs ir, kāpēc pasaulē ir tik liels ļaunums. Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka Dievs mīl cilvēkus. Un cilvēkam ir brīva griba mīlēt Dievu vai nemīlēt Viņu. Tu esi brīvs! Tu brīvprātīgi pieņem Dievu, draudzi, mācītāju un savu dzīvesbiedru. Pirms tu pieņem, tu visu apsmadzeņo, un tur paies kāds laiks.
2) Pieņemšanas laiks.
Tu pieņem savu mācītāju, draudzi, grupiņu, mācību. Tad, kad tu to esi pieņēmis, tev nekas nav par daudz, nekādi kilometri nav par tālu, tu uzņemies evaņģelizāciju, pienākumus un brauc kalpot, jo tā ir tava draudze. Tev nekas nav par grūtu, tu visu vari uzņemties, tevi tikai vajag pasaukt. Ja pārbaudes laikā Dievs tā īpaši vēl uz tevi nerunā, tad pieņemšanas laikā Dievs pie tevis strādā. Tu jau esi uz tā ceļa, kur tu ej no turienes, kas tu esi, uz turieni, kas tu būsi. Tu esi uz šī ceļa, viss ir kārtībā, tu reāli audz. Šis ir posms, kurā tev ir jāpaliek, nepārtraukti jāpaliek šajā vietā, pieņemot, un ir ļoti bīstami atkrist atpakaļ uz pārbaudes laiku. Pārbaudīji – pieņēmi – uz mūžu!
Es esmu uzticams kaut kam konkrētam dažādās dzīves sfērās. Es braucu tikai ar BMW, man ir tikai viena sieva, un citādāk nevar būt. Es esmu uzticams vienai draudzei. Ja es izvēlos savus draugus ārpus savas draudzes, tad līdz galam, un tāpēc es neskrienu nekur iekšā. Ir cilvēki, ar kuriem es veidoju labas attiecības; es vēl mazliet pārbaudu, bet mēs jau zināmā mērā esam savienoti; es no viņiem mācos un prasu padomus. Man ir savs cilvēks, svaidītais, uz kuru es skatos. Ja tu izvēlies savu draudzi, tā ir tava draudze, un tā ir uzticamība. Ja tu gribi, lai Dievs pie tevis darbojas, tev jāpaliek uzticamam. Citādāk tu sāksi staigāt apkārt un nekur neatradīsi mieru. Draugs, katru problēmu var atrisināt tepat, šajā vietā. Tu to nevari atrisināt citur, tā paliks un nāks uz āru visur citur, kur tu būsi, jo tā nav problēma ar vietu, bet pašam ar sevi. Tāpēc ir ļoti atklāti jānāk pie Dieva un jāizanalizē katra problēma. Runā ar savu mācītāju un līderi, skaties sprediķus un domā.
3) Familiaritāte.
Familiaritāte ir grēks. Tas ir tad, kad tu draudzi, mācītāju, vadītāju un visu, kas tev ir dots, uztver kā pašu par sevi saprotamu. Tu sāc domāt, ka tu pats to visu esi sasniedzis. Tie ir tie cilvēki, kuri aizmirst. Tāpēc ļoti atklātam ir jāiet lūgšanu kambarī, jāsaprot un jāredz, ka tu pats no sevis neesi tāds kļuvis. Tev ir palīdzējuši, un Dievs tevi ir cēlis caur konkrētu vietu un cilvēkiem. Un Viņš turpinās to darīt tikai tad, ja tu paliksi uzticams, nevis familiārs. Zini, no kuriem cilvēkiem visgrūtāk pieņemt kritiku? No vistuvākajiem draugiem. Kad ir grūti atšķirt, tas ir mācītājs, vīrs, sieva, draugs. Mācītājs vai draudziņš? Ja jums ir pārāk tuvas attiecības, tad nevar saprast, kas ar tevi runā, draugs vai autoritāte. Pret draugiem kaut ko vairāk var atļauties, pret mācītāju nevar, vēl atcels no kalpošanas. Tāpēc ir nomāli, ka mani sauc par mācītāju, nevis vārdā. Tādēļ mācītājs ar savu komandu, līderis ar savu grupiņu ir tuvi draugi, bet ir jābūt distancei. Lai mēs nekad neaizmirstam, ka mācītājs un līderis ir svaidītie. Lai mēs nekad familiaritātes dēļ nesākam viņus nevērtēt.
Tev degunā aug spalvas? Tu tās audzē vai izzāģē? Uzacis kopt ir normāli, bet degunu nē? Man nav patīkams skats, kad spalvas lien ārā no deguna, ne sev, ne citiem. Tāpēc kādā Siguldas veikaliņā es iegādājos Philips trimmerīti. Mans vecais aparātiņš nokalpoja savu laiku un salūza, tāpēc nācās pirkt jaunu. Šis bija vienīgais, kuru varēja atrast, un tas man kalpoja tikai dažas reizes. Es biju dusmīgs un domāju, ko viņi vispār tirgo! Dārgs nebija, bet lēts arī nē. Kad es nesen biju Anglijā, savu jaunāko trimmerīti nopirku lidostas veikalā. Citu firmu aparāti tur nemaz nebija. Es padomāju, ka man iepriekš nepaveicās, jo man gadījās vienīgais eksemplārs ar defektu, tāpēc nopirku tādu pašu. Tāpēc es biju īpaši nikns, kad arī šis atteicās strādāt. Pirms dažām dienām es pagrozīju trimmera galviņu, un tā nonāca nost, un es nemaz nezināju, ka tā nāk nost un to var nomainīt. Un tai apakšā bija balts papīrītis, kas skaitās pie iesaiņojuma un ir ielikts starpā kā blīve. Un tāpēc tas normāli nestrādāja! Salīdzināsim šo situāciju ar cilvēka būšanu draudzē un attiecībām ar mācītāju. Vai arī ar grupiņas līderi un tevi. Svaidītais un tu. Mums katram ir savs cilvēks, un tā ir pareizi. Tavs svaidītais tev saka kādas lietas, bet tev liekas, ka tas nedarbojas. Nedarbojas, jo tu esi nepieņemšanas procesā. Bet 99% gadījumu mācītājam būs taisnība. Un arī tad, ja mācītājam nav taisnība, tik un tā viņam ir taisnība. Tu varbūt domā, ka es tā dusmīgi skatos vai dusmīgi stāstu sprediķi, bet tu varbūt vēl nezini, ka es tā sludinu, kā traks. Patiesībā es mīlu cilvēkus. Mācītājs ne tā uz tevi paskatījās, no viņa neko nevar pieņemt? Draugs, ja es uzklausu un iedziļinos tavā situācijā, tad tas, ko es teikšu, tā arī būs. Es biju tas muļķis, kurš neizlasīja instrukciju, neizņēmu papīrīti no aparāta un dusmojās, ka nestrādā. Tu jau esi tas, kurš nepieņem, un tāpēc tev nedarbojas. Familiaritātes grēks neļauj pieņemt svētību. Izvairīsimies no tā. Neļauj nekam nostāties starp mācītāju un tevi, grupiņas vadītāju un tevi. Un vienmēr visas lietas var izrunāt, neturi tās sevī. Vienmēr var nonākt pie kaut kāda kopsaucēja un visu atrisināt.
Tagad būs tas, par ko es raudāju. Es līdz šim brīdim īsti nezinu, tieši par ko. Es stāstīšu par Saulu un Dāvidu, un tas būs diezgan skumjš stāsts. Sāksim ar to, kāda bija atšķirība starp Jēzu un Pēteri. Jēzus teica, kāda būs Viņa nāve, aizgāja un nomira pie krusta. Pēteris to nevarēja. Kāpēc? Pirms Jēzus gāja pie krusta, Viņš Ģetzemanes dārzā lūdza Dievu. Jēzus teica: “Ja tas var būt, lai šis kauss iet Man garām,” jo Viņš negribēja mirt pie krusta, bet tālāk Viņš turpināja, “bet lai Tavs prāts notiek, ne Mans.” Arī Jēzum līdz krustam bija kaut kāds ceļš ejams. Lai Viņš varētu kļūt par to, kas Viņš ir, izdarīt līdz galam, bija ceļš, un šajā gadījumā tā bija lūgšana. Tieši lūgšanā Viņš spēja to izdarīt, Dievs varēja pie Viņa darboties un Viņš spēja nomirt pie krusta. Bet Pēteris tajā laikā, kad Jēzus lūdza, gulēja. Trīs reizes Jēzus nāca un viņu modināja.
“Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: “Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā?”” (Mateja evaņģēlijs 26:40)
Gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja. Gars grib vienu, tu gribi ko citu; miesa ir vāja un nespēj to izdarīt, tāpēc ir vajadzīga lūgšana. Starp šiem diviem cilvēkiem, Jēzu un Pēteri, bija atšķirība – viens bija lūdzējs, otrs nebija lūdzējs. Pēc Jēzus augšāmcelšanās Pēteris saprata savu kļūdu un kļuva par dievlūdzēju, un spēja izdarīt to pašu, ko izdarīja Jēzus.
Turpināsim ar diviem citiem svaidītajiem, Saulu un Dāvidu. Sauls bija pirmais Israēla ķēniņš, Dievs viņu izraudzīja un svaidīja. Sauls bija cīnītājs, karotājs, viņš veda aiz sevis karapulku, atbrīvoja Izraēlas teritoriju un iestājās par saviem cilvēkiem. Saulam apkārt bija uzticama karotāju saime, viņam bija komanda. Viņš ļoti veiksmīgi sāka savu gājienu. Kādā reizē, kad filistieši bija sapulcējušies uz karu pret Israēlu, Dieva pravietis Samuēls bija tas, kurš svaidīja viņu par ķēniņu. Samuēls noteica: “Septiņas dienas gaidi mani, es atnākšu un pienesīšu upuri, lai Dievs būtu ar tevi šajā cīņā.” Tā bija pavēle no svaidītā. Sauls gaidīja septiņas dienas, filistieši jau tuvojās viņu robežām, un viņš nespēja sagaidīt Samuēlu, jo karotāji jau sāka sarunāties un uztraukties. Sauls pats paņēma un izdarīja to, ko drīkstēja darīt tikai priesteris. Viņš izdarīja to, kas bija kategoriski aizliegts, un nepaklausīja Samuēlam. Tiklīdz viņš to bija izdarījis, nāca Samuēls un teica: “Ko tu esi darījis? Turpmāk ķēniņa vara no tevis tiks atrauta un nodota citam, jo tu neesi klausījis.” Sauls turpināja būt ķēniņš un svaidītais, bet pēc laika viņš saņēma nākamo pavēli no Samuēla, un tā bija sākt karu ar amalekiešiem un pilnībā tos iznīcināt. Tāda bija Dieva griba šajā situācijā. Sauls izcīnīja uzvaru, iznīcināja visu, kas nevērtīgs, un paturēja sev to, kas vērtīgs. Viņš paturēja dzīvu ķēniņu un saglabāja labākos lopus. Ieradās Samuēls un teica:
“Kāpēc tu neesi klausījis Tā Kunga pavēlei, bet esi maldījies laupīdams un esi darījis to, kas ir ļauns Tā Kunga acīs? Tad Sauls sacīja Samuēlam: “Es esmu gan klausījis Tā Kunga balsij un esmu arī gājis pa to ceļu, pa kuru Tas Kungs mani ir sūtījis, un es esmu atvedis Agagu, Amalekas ķēniņu, bet amalekiešus es esmu pilnīgi iznīcinājis. Bet tauta no salaupītā ir paņēmusi sīklopus un liellopus, kuri bija vislabākie starp izdeldējamiem, lai tos nestu Gilgalā kā kaujamo upuri Tam Kungam, tavam Dievam.” (1. Samuēla grāmata 15:19-21)
Saulam bija problēma ar patiesību. Sauls pats nesaprata to, kas nav pareizi, tāpēc atnāca svaidītais un to pateica, taču Sauls noliedza savu vainu. Pēc tam sekoja stingri vārdi no Samuēla.
“Tad Sauls sacīja Samuēlam: “Es tiešām esmu grēkojis, jo es esmu pārkāpis Tā Kunga pavēli un arī tavus vārdus; patiesi, es vairāk bijos karavīrus un paklausīju viņu balsij. Bet tagad piedod man manus grēkus un griezies ar mani atpakaļ, ka es To Kungu pielūgtu!” (1. Samuēla grāmata 15:24-25)
Sauls teica, ka ir grēkojis, tikai tādēļ, lai saglabātu normālas attiecības un saglabātu savu varu pār kara saimi. Svaidījums no Saula atstājās un tika dots Dāvidam. Sauls sāka vajāt Dāvidu kā savu konkurentu, viņu pat pārņēma ļauns gars. Sauls turpināja vadīt Israēlu, aizstāvēt un celt to, un tajā pašā laikā auga Dāvida vara, un lai kā arī Sauls necentās cīnīties pret Dāvidu, viņam tas neizdevās. Dāvids no dažādām salašņām uztaisīja savu komandu, daudz cilvēku sāka nākt pie Dāvida, pie svaidījuma. Sauls tika sodīts par to, ka viņš darīja to, ko drīkstēja darīt tikai priesteris, upurēja. Dāvids iegāja vissvētākajā vietā un paņēma skatāmās maizes, – viņš bija tikpat liels grēcinieks kā Sauls. Viņi ne ar ko neatšķīrās, jo abi darīja kādas lietas, par kurām nāktos maksāt ar svaidījumu un varbūt pat ar dzīvību. Dāvids sagrēkoja ar sievieti. Viņam bija jābūt kara laukā, bet viņš palika mājās un uzlūkoja nepazīstamo Batsebu mazgājamies, viņš lika viņu atvest un gulēja ar to. Batseba palika stāvoklī, un, kad viņš saprata, ka šo grēku nevar noslēpt, faktiski nogalināja viņas vīru. Pēc tam Dāvids ņēma Batsebu sev par sievu, un piedzima Salamans. Tas ir neaptverami, kā Dievs darbojas, kā vērš uz vienu vai otru pusi, to nevar aptvert un izprast. Fakts ir tāds, ka Dāvids nebija labāks par Saulu. Divi svaidītie, un abi nepareizi rīkojās. Sauls izcīnīja uzvaru un uztaisīja sev pieminekli, ignorējot Samuēlu, un vajāja Dāvidu. Dāvids arī aplika savu linu efodu un prasīja Dievam Dieva gribu jeb pildīja priestera funkcijas. Kādēļ Dievs bija tāds pret Saulu un citādāks pret Dāvidu? Beigās Sauls nonāca līdz tādam stāvoklim, ka viņš vairs nedzirdēja Dieva balsi, Viņš vispār ar Viņu vairs nerunāja.
Notika nākamais karš, un Dāvids bija pretinieku pusē, jo viņš bija aizbēdzis no Izraēlas un pievienojies pretiniekiem. Kas tā par rīcību? Sauls palika savā zemē un stāvēja par Dieva tautu, bet Dāvids bēga no Saula un iestājās pretiniekos, kuri devās uzbrukumā Israēlam. Sauls pirms cīņas nolēma doties pie mirušo garu izsaucējas. Sauls agrāk pats šādus cilvēkus bija iznīcinājis, bet tad viņš nolēma doties pie viņas pēc padoma. Šī burve izsauca Samuēla garu, tas ieradās, un Sauls viņam jautāja: “Kāda būs Dieva griba šajā cīņā?” Uz to Samuēls atbildēja: “Es tev visu jau esmu pateicis, kā notiks, tu mirsi, tava ķēniņa vara tiks atrauta.” Pret Saulu nebija nekādas žēlastības. Viņš bija spēcīgs un galvas tiesu pārāks par visiem, bet, izdzirdot šo ziņu, viņš saļima un zaudēja samaņu. Burve, saprotot, ka viņš ir ķēniņš, nokāva lopu un uztaisīja viņam vakariņas. Interesanti: kad viņu iecēla par ķēniņu, tad Samuēls viņam gatavoja ēst; Sauls atnāca caur mielastu un aizgāja caur pēdējām vakariņām. Sauls devās kaujā tāds, kāds viņš bija, varonīgi cīnījās, bet Dievs nebija ar viņu, pretī bija pārspēks, un karotāji krita cits pēc cita. Pretinieki viņu ielenca un bija jau skaidrs, ka viņu nogalinās. Sauls nevēlējās dzīvs doties viņu rokās un pavēlēja savam ieroču nesējam viņu nogalināt, taču tas atteicās, un Sauls pats kaujas laukā izdarīja pašnāvību. To redzēdami, viņa komandas biedri izdarīja to pašu. Tā beidza pastāvēt Saula vara. Israēlā pašnāvība kara laukā bija kaut kas īpašs. Tajos apstākļos, lai nekristu ienaidnieka rokās, tas kaut kādā mērā bija pieļaujams. Kādēļ viņš tā darīja, lielā mērā bija saistīts ar to, ka Dievs ar viņu vairāk nerunāja. Dāvids bija tāds pats labs karotājs, kuram bija komanda, kurš bija Izraēlā un arī darīja tādas pašas nejēdzības. Kāda bija atšķirība starp viņiem, ko mēs no tā varam mācīties? Lai Dievs būtu pret tevi labvēlīgs un tev būtu svaidījums, ir jāsalīdzina viņu darbība. Kad pie Saula nāca pravietis, viņš neatzina savas kļūdas. Tātad viņš grēkoja ar patiesību un ar svaidīto. Pēc tam, kad viņš nebija nogalinājis visus amoniešus, Samuēls pats nokāva viņu ķēniņu, Sauls to neizdarīja. Kad Samuēls pagriezās, lai ietu prom, Sauls satvēra svaidīto aiz viņa drēbēm un noplēsa drēbes gabalu, tā bija familiaritāte.
“Kad Samuēls pagriezās, lai ietu projām, tad Sauls stipri satvēra viņa svārku stūri, un tas noplīsa.
Tad Samuēls viņam sacīja: “Šodien Tas Kungs ir no tevis noplēsis Israēla valsts ķēniņa varu, un to Viņš ir devis kādam citam, kas ir labāks nekā tu. Un Israēla Dievs nemelo un nenožēlo, jo Viņš nav cilvēks, ka Viņam būtu ko nožēlot.” (1. Samuēla grāmata 15:27-29)
“Un Samuēls sacīja: “Vai tad Tam Kungam ir lielāka patika par dedzināmiem un kaujamiem upuriem nekā par paklausību Tā Kunga balsij? Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki, bet nepaklausība ir kā buršanas grēks, un stūrgalvība ir līdzīga elku kalpošanai un dievekļu turēšanai mājās. Tādēļ ka tu esi atmetis Tā Kunga vārdu, Viņš ir atmetis arī tevi, un tu vairs nevari būt ķēniņš.” (1. Samuēla grāmata 15:22-23)
Sauls to nevēlējās pieņemt, viņš atradās nepieņemšanas stadijā. Samuēls teica: ”Tad, kad tu pats sev likies niecība, tad Dievs tevi pacēla. Tagad tu pats visu vari un esi aizmirsis savu svētību avotu un mērķi, kur un kāpēc tu esi iecelts.” Viņš ignorēja svaidīto un bija familiārs pret viņu. Kad pravietis Nātans nāca pie Dāvida, kad Dāvids bija sagrēkojis ar Batsebu, un runāja uz viņu, Dāvids atbildēja:
“Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā! Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs, lai Tu paliec taisns Savos spriedumos un nevainojams Savā tiesneša darbā.” (Psalms 51:5-6)
Dāvids no Saula atšķīrās ar to, ka viens bija patiess pret sevi un Dievu, bet otrs nebija. Jā, Dāvids grēkoja un izdarīja nepareizas izvēles, bet bija patiess šajās lietās un bija lūdzējs. Mēs Bībelē neatrodam Saula psalmus, bet redzam Dāvida psalmus. Dāvida atbilde norādīja uz to, ka viņa dzīvē pats svarīgākais bija Dievs un pēc tam cilvēki. Ko gribu, to daru, bet pirmām kārtām atskaitos Dievam! Kad nāk svaidītais pie manis, es pieņemu viņu kā Dieva balsi un sūtni manā dzīvē. Batsebas bērns nomira, Dāvids ļoti pārdzīvoja, bet beigās to pieņēma un devās tālāk. Lūk, kāda bija atšķirība starp Saulu un Dāvidu, – Dāvids bija lūdzējs un Kungs viņam bija vissvarīgākais. Viņam nebija familiāras attiecības ar svaidīto. Sauls neskaitāmas reizes mēģināja nogalināt Dāvidu, bet Dāvids viņam nepiedūra ne pirkstu. Dāvids pat uzjautrinoties iekļuva Saula apmetnē. Ap Saulu apkārt gulēja karavīri, miesassargi, labākie Israēla karotāji, bet Dāvids mierīgi ar saviem komandas biedriem ienāca nometnē, izlavījās visiem cauri un paņēma Saula šķēpu no galvgaļa un ūdens krūzi no nometnes, izgāja ārā un sauca: “Hei! Kāpēc jūs nesargājat savu ķēniņu? Tu esi pelnījis miesassarga priekšnieka nāvi! Redzi, Saul, es nepacelšu savu roku pret svaidīto, es tev ļaunu nevēlu!” Sauls bija apsēsts un atzina, ka grēko pret Dāvidu, taču pēc tam atkal turpināja viņu vajāt. Sauls nespēja godīgi Dieva priekšā atzīt savas kļūdas, nespēja lūgt un meklēt Dievu. Viņam sagādāja problēmas būt normālās attiecībās ar svaidīto.
Kas notika kaujas laukā, kad Sauls ar saviem dēliem krita? Saula dēls Jonatāns bija Dāvidam uzticams draugs, un viņš arī krita kaujā. Turklāt filistieši viņiem nocirta galvas un izkāra savās pilsētās. Pie Dāvida atnāca amonietis, kurš bija Israēla pusē, un atnesa Saula diadēmas, viņa varas simbolus. Viņš atnesa tās Dāvidam sakot, ka viņa ienaidnieks Sauls ir miris. Dāvids jautāja: ”Kā viņš krita?” Viņš atbildēja: ”Bija aplenkums, un es viņu satiku, kad viņš jau bija uzdūries uz sava zobena un lūdza mani, lai es viņu nogalinu. Es to izdarīju, es nogalināju Saulu.” Viņš tādā veidā gribēja izcelties, bet es nedomāju, ka viņš viņu nogalināja, viņš vienkārši bija marodieris, kurš aplasīja ap kritušajiem dažādas lietas un dārglietas, viņš tikai vēlējās izcelties nākamā ķēniņa priekšā. Bet Dāvids deva savam miesassargam pavēli nogalināt viņu, sakot: ”Kā tu uzdrošinājies pacelt savu roku pret Tā Kunga svaidīto?” Dāvidam Sauls palika svaidītais pat viņa nāvē. Lūk, kāda īpašība bija Dāvidam, viņš nekad nepacēla savu roku pret svaidīto, kurš bija savā vietā. Viņš atstāja visu Dieva rokās. Dāvidam bija kādi ļoti svarīgi ideāli, kuru dēļ Dievs bija ar viņu. Salamans nāca caur viņu, Jēzus nāca caur viņu, un Israēla uzplaukums nāca pēc viņa, jo viņš visu tam sagatavoja. Dāvids ir viena no centrālajām Bībeles personām, viņš bija ārkārtīgi spēcīga un īpaša personība, un viņa atslēga bija Dievs. Viņa pieķeršanās Dievam no visas savas sirds, dvēseles un prāta, absolūta svaidīto respektēšana, lūgšana un slavēšana, komanda un patiesība. Viņš atzina, ka ir grēkojis.
“Apžēlojies par mani, ak, Dievs, Savā žēlastībā, izdzēs manus pārkāpumus Savā lielajā apžēlošanā! Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības un šķīstī mani no maniem grēkiem! Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā! Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs, lai Tu paliec taisns Savos spriedumos un nevainojams Savā tiesneša darbā. Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi. Redzi, Tev patīk patiesība, kas apslēpta sirds dziļumos, un Tu māci man noslēpumos izprast gudrību. Šķīstī mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts, mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu!” (Psalms 51:3-9)
5. Aicinājums.
Ceļš no vietas, kur tu esi, uz vietu, kur tu gribi nokļūt, ir ceļš aicinājumā. Dāvidam tikai atlika palikt mājās, kad sāka notikt nepareizas lietas. Atliek arī tev pārstāt kalpot, kad sāksies nepareizas domas un lietas. Tāpēc turies, esi uz ceļa, kas ved uz to, kas tu būsi, uz tā ceļa, kurš ved uz Debesīm. Varbūt tu domā, ka šis sprediķis ir par kādu citu, tev zināmu cilvēku, bet ne par tevi. Draugs, ja tev mājās ir spogulis, paskaties tajā un tu ieraudzīsi to cilvēku, par kuru ir runa šajā sprediķī. Ieraugi to cilvēku spogulī un aizmirsti par citiem, skaties uz sevi un viss būs kārtībā, Dievs pie tevis strādās, Viņš tevi cels, vadīs, dziedinās, un tu nodzīvosi pilnvērtīgu, grūtu, bet laimīgu dzīvi Jēzū Kristū. Tu esi unikāls un vienīgais tāds Dievam. Tu neesi cipariņš, bet personība ar brīvu gribu un izvēli. Tava paša izvēle ir skatīties spogulī, vērtēt un iet Dieva gribā. Izmanto to, ko Dievs tev ir devis šeit virs zemes, tā ir tava draudze, mācītājs, tavi līderi un pārējie cilvēki un apstākļi, kurus tu vari lietot.
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Attālums starp to, kas tu esi un kas tu gribi būt” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
