Kristus ir augšāmcēlies!
Lielākajai daļai cilvēku par to, ka Viņš tiešām ir augšāmcēlies, nav absolūti nekādas saprašanas, ne jēgas. Es gribu, lai mēs kā draudze saprotam, kāda ir Kristus nopelna, nāves un augšāmcelšanās jēga. Tāds ir šīs svētrunas mērķis.

Kāpēc Kristus to izdarīja? Kāpēc Dievs nāca cilvēka miesā, dzīvoja kā cilvēks Jēzus Kristus, kalpoja un savas kalpošanas noslēgumā, kad bija sagatavojis savus 12 mācekļus, apzināti, pēc brīvas izvēles, plānoti nomira pie krusta un pēc trīs dienām augšāmcēlās? Kāda tam ir jēga?

Draugi, augšāmcelšanai ir spēks. Bībele saka:

Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani. Galatiešiem 2:20

Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam. Romiešiem 6:6

Tas nozīmē, ka mēs dzīvojam augšāmceltu atjaunotu dzīvi. Mēs dzīvojam atjaunotu dzīvi, jo mūsu miesa ir krustā sista. Kā to saprast?

Vecajā Derībā, kamēr nebija atnācis Kristus, cilvēki nesa dzīvniekus un upurēja uz altāra. Cilvēki darīja grēkus toreiz un mēs esam nepilnīgi arī šodien. Tā vietā, lai paši samaksātu cenu par saviem grēkiem, viņi nogalināja dzīvniekus, tādā veidā apklādami šos grēkus.

Jēzus Kristus, pats Dievs, nāca cilvēka miesā un upurēja Pats Sevi, nomirdams pie krusta. Viņš to darīja apzināti un ieplānoti.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Jāņa 3:16

Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Jesajas 53:4

Jēzus nes mūsu grēkus, mūsu ciešanas, mūsu vājības, nepilnības, mūsu neciešamo raksturu, slimības, sērgas, dažāda veida atkarības, verdzības un perversijas. Viņš visu to nes pie krusta! Viņa plāns bija mirt pie krusta. Tā Viņš izpirka mani un tevi no grēka varas. Viņš uzņēmās uz Sevi mūsu sērgas un vājības un pēc trīs dienām augšāmcēlās. Tātad tas nozīmē, ka tu ne tikai kaut kādā mistiskā veidā esi atdevis savus grēkus un turpini tos darīt, bet, ka Viņš ir augšāmcēlies un ka līdz ar Viņu arī tu esi augšāmcēlies! Tu vairs nedzīvo grēka dzīvi, jo tu esi brīvs. Lūk – augšāmcelšanās jēga! Viņš glābj tevi no tavām vājībām. Nevis abstrakti, uz papīra, bet reāli. Nevis tikai domājot, ka Dievs ir piedevis tavus grēkus. Nē, Viņš reāli ir atbrīvojis tevi no grēka varas! Tu dzīvo atjaunotu dzīvi augšāmcelšanās spēkā, jo Viņš, kas Jēzu Kristu ir uzmodinājis no miroņiem, darīs dzīvas arī jūsu mirstīgās miesas ar Savu Garu, kas ir jūsos. Tas ir teikts vēstulē Romiešiem. Tieši tāpat, kā Viņš pieceļ Kristu no miroņiem, tieši tāpat Viņš pieceļ arī tevi. Viņš izceļ tevi ārā no tavām vājībām, no tavas pelēkās ikdienas, no tavām sērgām, no taviem grēkiem un perversijām. Viņš izceļ tevi un dziedina. Tu esi atjaunots cilvēks. Āmen!

Es zinu, ko runāju. Es runāju to, ko lasu šajā grāmatā – Dieva Vārdā. Es runāju ne tikai to, ko lasu Bībelē, bet arī ko esmu piedzīvojis savā dzīvē. Dievs ir darījis mani brīvu. Es nekad vairs negribu atgriezties tur, kur es biju, kad dzīvoju bez Kristus, kad es nepazinu Viņa spēku un Viņu pašu.

Augšāmcelšanās jēga. Mana svētruna ir uzbūvēta no pēdējām trijām nodaļām Mateja evaņģēlijā. Es meklēju – varbūt ir vēl kaut kāda īpaša jēga Kristum, kāpēc Viņš to izdarīja? Kāda ir Lieldienu jēga –Lieldienu zaķis, olu krāsošana? Ziņās vakar rādija, ka kāds fanātiķis ir izgreznojis un sakāris kokā desmit tūkstoš olas. Visi nāk, apbrīno un priecājas. Vai Lieldienas ir olas un zaķi? Vai šūpoles, lai vasarā odi nekož? Kas ir Lieldienas?

Draugi, tie ir Kristus augšāmcelšanās svētki! Bet šie svētki ir tikai tiem, kas ir piedzīvojuši šo spēku savā dzīvē. Pārējiem tie ir tikai izklaide un kārtējās brīvdienas.

Es neieredzu reliģiju, visus tos zaķus un olas. Nodzērušies purni, perversi tēviņi un mātītes, ar olām, zaķiem un krustiem. Vismaz divas reizes gadā viņi ierodas savā baznīcā un lepni paziņo – es esmu katolis, es esmu luterānis. Kāds tu katolis un kāds tu luterānis? Tu esi vienkāršs, parasts Latvijas pagāns! Viens no tiem izvirtušajiem, kas dzīvo, noliedzot Kristu. Varbūt ir daži izņēmumi, kas dzīvo kaut cik kārtīgi, kuriem ir kaut kādi standarti, mantoti vēl no tēviem, no komunistu laikiem.

Es lasīju pēdējās trīs Mateja evaņģēlija nodaļas un mēģināju ieraudzīt, vai ir kaut kas cits vēl bez tā, ko es jau zinu, bet es nevarēju atrast. Jēzus augšāmcēlās, tad Viņš sasauca Savus mācekļus un vienā teikumā pateica visu to jēgu, kāpēc Viņš mira un augšāmcēlās. Tas ir pateikts vienā teikumā visos četros evaņģēlijos. Vai Jēzus daudz runāja pēc savas augšāmcelšanās? Vai Evaņģēliji nebeidzas ar to, ka Viņš augšāmcēlās? Vai pēc Savas augšāmcelšanās Jēzus vēl daudz mācīja Savus mācekļus? Pēc augšāmcelšanās Jēzus pasaka tikai dažus teikumus. Tad kas ir tas, ko Viņš sacīja, ko Viņš pavēlēja Saviem mācekļiem?

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam. Mateja 28:19

Lūk, augšāmcelšanās jēga – tu esi izglābts un tu glāb citus! Tu esi brīvs un tu dari brīvus citus. Mīli Dievu no visas savas dvēseles, prāta un spēka un mīli savu tuvāko, kā sevi pašu. Dievs Savā augšāmcelšanās spēkā, kad es noticēju Viņa Dēla upurim, darīja mani brīvu no visa tā murga, kurā es dzīvoju. Tad nu es sludinu to, ko es pats esmu piedzīvojis, ko lasu Dieva Vārdā. Es sludinu tev! Tu pats vari pieņemt  vai nepieņemt to. Tie, kas pieņem, piedzīvo to pašu, brīvību! Lūk, augšāmcelšanās jēga!

Augšāmcelšanās jēga – būt pašam brīvam Kristū un darīt citus brīvus Kristū! Tik vienkārši! Taču ir kāds bet… Cik daudz tu esi stāstījis cilvēkiem par Kristu? Cik cilvēku ir teikuši: „Jā, es tam ticu!” Katrs pagāns teiks: „Jā, es ticu, dieviņš ir, dieviņš palīdz.” Cik tu esi redzējis cilvēkus, kuri iznāk draudzes priekšā un skaita grēku nožēlas lūgšanu. Vai jūs neesat pamanījuši, ka tādu ir bijis daudz, bet, viņi atnāk un pēc tam aiziet. Viņi ir teikuši ar muti: „Jēzu, Tu tagad būsi manas dzīves Vadītājs, es savu dzīvi pakļauju Tev.” Izejot no šīs vietas, viņi turpina dzīvot tāpat, kā viņi līdz šim dzīvojuši. Vai tu esi to pamanījis? Tātad viņu vārdi nesaskan ar viņu darbiem. Secinājums – zināt par to, kāda ir augšāmcelšanās jēga, ir viens. Pateikt: „Jā, es ticu tam!” arī tas ir viens. Pateikt, ka es kalpošu, es mainīšos, jā paklausīšu savam vadītājam un darīšu visu, kas rakstīts Dieva Vārdā, tas arī ir viens. Bet patiesi izdarīt to visu, tas ir pavisam kas cits.

Pietiks mums runāt par cilvēkiem, kuri Dievu nepazīst. Parunāsim par mums. Mums ir kalpošanas, mēs kalpojam cilvēkiem un lūdzam par viņiem. Mums ir pienākumi draudzē, pienākumi grupiņā. Mums ir pienākumi pret ģimeni un pienākumi savā darba vietā. Tu klausies šo svētrunu. Pagājušo reizi arī bija labā svētruna, pēc kuras dažiem droši vien mute bija vaļā. Varbūt tu teiksi: „Mēs nezinājām, ka tā nevar dzīvot kopā. Mēs nezinājām, ka tā ir netiklība.” Bija sprediķis par laulību, par attiecībām ar pretējo dzimumu, par to, ko Bībele par to saka. Tu visu to dzirdēji, bet turpini dzīvot netiklībā! Kuri no tiem, kas dzīvo kopā ārpus laulības, kaut ko izmainīja savā dzīvē? Kuri pēc šīs svētrunas nolēma dzīvot atsevišķi? Jā, mēs saprotam, kā ir pareizi. Viena lieta ir saprast un teikt: „Jā, es jau mainos.” Otra lieta ir izdarīt.

Es jau četrus gadus sludina vienu un to pašu… Mēs visi esam baigi gudrie, esam beiguši Bībeles skolas un Līderu skolas. Tie, kas nāk vēl no citām draudzēm, ir beiguši līdzīgas skolas pie sevis. Mēs visu zinām. Uz visiem jautājumiem mums ir tādas atbildes un tādi laiki ar Dievu – trīs, četras vai pat piecas stundas mēs lūdzam Dievu savā kambarī. Mēs esam supersvēti un baigi pareizi un mēs visu zinām. Bet, kad tu paskaties dzīvē, vai tu dari to, ko tu zini, tad man negribas par tavu dzīvi zināt vairs nemaz. Es nerunāju par katru un vienmēr, bet savā ziņā, ko es te runāju, attiecas uz mums ikvienu.

Pagājušo dievkalpojumu bija svētruna, kādām jābūt pareizām attiecībām ar pretējo dzimumu. Kurš izdarīja secinājumus? Mēs ar prieku piekritām: „Jā, pareizi! Es to visu izbeidzu!” Bet patiesībā tu turpini. Pateikt un nolemt – tas ir viens, bet izdarīt – tas pavisam kas cits. Es zinu kādas lietas, kas man ir jāpasaka cilvēkiem. „Draugs, ir tāda un tāda lieta, kas tev ir jāizmaina, pretējā gadījumā ar visu tavu ticības dzīvi būs cauri!” Cilvēks saka: „Jā jā, labi, ka tu man pateici!” Paiet viena diena, divas, trīs un turpinās viss tas pats. Es atkal saku: „Tev ir jāizmaina tas un tas savā dzīvē. Pretējā gadījumā būs „ziepes””. Paiet nedēļa, un viss tas pats. Vai tu sevi tur neieraugi? Mācītājs no kanceles sludina, kā Dievs grib, lai mēs ģimenē attiecamies viens pret otru. Kādi ir sievas pienākumi, kādi ir vīra pienākumi. Un sieva saka: „Vīrs, dzirdēji, ko mācītājs teica? „ Vīrs saka sievai: „Dzirdēji, ko mācītājs teica!” Mājās tu valdies, varbūt divas dienas paiet kaut cik normāli, un tad tu turpini savus vecos murgus ģimenē. Ja jau tūlīt mājup ejot, nesākas strīds šīs svētrunas dēļ. Vai es pareizi saku, draugi?

Viena lieta ir piekrist, ko mācītājs sludina. Jo tad mēs sakām: „Jā, sen jau vajadzēja par to sludināt!” Bet parasti mēs to adresējam citiem. Bet, kad nonākam līdz darbiem, tad… Bet es to saku vēl un vēl! Jo vairāk es lietas saucu īstajos vārdos, jo vairāk mēs sadzirdam, jo vairāk ir izmaiņas mūsu dzīvēs.

Augšāmcelšanās jēga, draugi ir, Dieva spēkā dzīvot tā, kā Viņš vēlas. Būt brīvam, kalpot citiem un atbrīvot viņus. Jēzus atnāca ar vienu mērķi – uzmeklēt un glābt pazudušos.

Jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. Jāņa 3:17

Kad tu, draugs, lasi Bībelē un dzirdi, ka mācītājs sludina, ka Dievs mīl cilvēkus un ka Viņš grib, ka mēs ejam pie viņiem un vedam pie Kristus, tad tu saki: „Jā, āmen, jā! Mācītāj, beidzot sapratu! Jā, es esmu īstajā draudzē, pareizā vietā. Jā, mēs darīsim, mēs plānosim, mēs strādāsim! Jā, mēs piekrītam. Mēs zīmējam lielos plānus, liekam cilvēku vārdus sarakstā iekšā. Jā, mēs glābsim!” Bet tad, kad lieta nonāk līdz darīšanai, tad tavā miesā pēkšņi sāk darboties cits likums. Ar prātu tu saki: „Jā, es gribu”, bet tava miesa negrib to darīt un tu pakļaujies miesai.

Kāpēc mēs sakām „jā” un nedarām? Es tev pateikšu, kāpēc! Tāpēc, ka tu bieži vien neesi spējīgs to izdarīt. Viena lieta ir, ka tu vienkārši negribi. Jebkurā gadījumā tu negribi, bet ir reizes, kad tiešām tu neesi gatavs tam, tu neesi spējīgs. Dažam tas nešķiet uzmundrinoši „Mācītāj, Bībelē ir rakstīts; es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru!” Draugs, viena lieta ir apliecināt: „Jā, es spēju, jā es spēju… aleluja!” Otra lieta ir spēt un izdarīt. Tu pamanīji tikko pretrunu?

Viena lieta ir teikt: „Jā, āmen! Es piekrītu, es sekoju Jēzum!” Bet otra lieta ir tiešām sekot Viņam. Līdzīgi ir arī ar automašīnu, kad tu nopērc lietotu. Tu jau nevari zināt, kas tur patiesībā ir iekšā. Un tad sāk līst ārā visi tie defekti, ko tu pērkot nezināji. Tev ir jāremontē. Tieši tāpat ir cilvēkam, kurš saka: „Jā es gribu darīt tā, kā te māca. Jā, es gribu mainīt savu dzīvi, es gribu kalpot, es gribu glābt cilvēkus! Es negribu vairs dzīvot netiklībā, es ar finansēm gribu pareizi rīkoties. Jā, es to darīšu, es apliecinu, es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru, āmen! Es varu staigāt par čūskām un skorpioniem un man nekas nekaitēs. Es valdu pār savu miesu, es kontrolēju sevi!” Taču, ka lieta nonāk līdz reālai darbībai, tad tev sāk līst ārā sabojātās detaļas. Parādās simts un viens iemesls, kāpēc tu nevari. Bieži vien tas iemesls ir pamatots, jo tu tiešām nevari. Tu gribēji, saņēmies, gāji, tad nobijies un neizdarīji. Izrādās, tu tiešām vēl nevari.

Parunāsim par iemesliem, piemēram, kāpēc cilvēki nevar atnākt uz grupiņu ātrāk, lai saklātu galdu? Kādus cilvēki min iemeslus, lai nebūtu grupiņā un dievkalpojumā? Es uzdošu jautājumus mājas grupas vadītājiem. Parastie iemesli – darbs, ģimene un veselība. Konkrētāk – dzimšanas diena dēlam, jābrauc ciemos, nokavēts autobuss, pazaudēta dzīvokļa atslēga, veļa ir ielikta mazgāties tieši tajā laikā, kad ir mājas grupa, nav ko vilkt tīru mugurā šodien, nevarēja iztaisnot matus, jo bērns bija uzkāpis uz matu taisnotāja. Pēkšņi kāda haltūra, sāp zobs, sāp galva, uzkrita ķieģelis uz galvas, sieva nobijusies no pērkona negaisa un jābrauc mājās mierināt, depresija, gurķi jāmarinē, skola, treniņš, teātris, suns vai kaķis mājās un viss pārējais. Lūk, iemesli, kāpēc cilvēki kavē dievkalpojumus, mājas grupas sapulces un neformālos pasākumus. Es esmu dzirdējis simtiem reižu šos tekstus – par karstu šodien ir, vai par aukstu, lietus līst, puteņo, mašīnai riepas dilst. Vai arī tu neesi dzirdējis – uz dārziņu jāiet, šodien gada tirgus, dēls atbraucis ciemos, kaimiņiene uzaicināja ciemos, sieva brauc uz jūru sauļoties sestdien, tad ir kāzas kādam, dzimšanas diena kaimiņam, tad ir bēres. Ja tu tā turpināsi, tev pašam drīz būs bēres! Pēdējā brīdī parasti visiem ir lielie plāni. Tātad mēs ar prieku sakām: „Kristus ir augšāmcēlies!” Mēs piekrītam, bet kad lieta nonāk līdz tam punktam, kad tas ir jādara, tev ir simts un viens iemesls to nedarīt. Suns, kaķis, darbs, ģimene un tā tālāk un tā joprojām.

Es tev šodien gribu teikt – tu pats atbildi Dieva priekšā par savu dzīvi. Nevis tava ģimene un nevis tavs darba devējs. Tā ir tava dzīve. Tu pats esi par to atbildīgs. Nevis manā priekšā, bet personīgi Dieva priekšā. Jo mēs ikviens stāsimies Dieva troņa priekšā. Ikviens stāsies Dieva troņa priekšā un atbildēs par savu dzīvi. Bībele skaidri saka, ka Viņš viņus šķiros, kā avis šķiro no āžiem. Visi tie, kas nebūs darījuši Dieva prātu, Viņš noliks kā āžus pa kreiso roku, bet tos, kuri būs darījuši Dieva prātu pa labo roku un tie ieies Debesu valstībā, mūžīgā dzīvībā. tie, kas būs pa kreiso roku, aizies pazušanā ellē uz mūžīgiem laikiem. Draugs, tas ko tu redzi šajā brīdī, tas nav viss. Tu redzi savu miesu. Taču cilvēks sastāv no miesas, dvēseles un gara. Miesa satrūdēs pēc nāves, taču tu pats turpināsi dzīvot. Tev būs domas, tev tās būs mūžīgi, tev būs arī sāpes un tu jutīsi arī pēc tam.

Kāda tad ir augšāmcelšanās jēga?

Pirmkārt, augšāmcelšanās mērķis ir: ejiet un dariet. Esiet glābti, glābiet citus. Cik no mums esam teikuši: „Jā, mēs iesim un glābsim!” Bet, kad nonākam līdz tam punktam, tad ir tā, kā ir.

Otrkārt, lai mēs ietu darītu, mums ir nepieciešams šis augšāmcelšanās spēks. Jēzus saka:

Gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja. Mateja 26:41

Mēs jau varam piekrist kādām lietām un teikt – jā, es to darīšu. Bet ir lietas, ko tu nevari izdarīt, jo tev ir nepieciešams iekšējs spēks. Ārēji tu vari piekrist: „Jā, es darīšu”, bet iekšēji tu neesi tam gatavs.

Cik esmu redzējis, kad mēs esam kļūdījušies un ieliekot pāragri kādu par līderi, velns viņu „izķidā” pēc pilnas programmas. Viņš ar prieku ir piekritis, bet iekšēji viņš nav tam gatavs. Viņš nav spējīgs turēties pretī velna spiedienam. Ne cilvēku, ne velna spiedienam.

Tu esi lasījis par Jūdu, kurš nodeva Jēzu Kristu? Pēc tam viņš pakārās. Bet bija vēl Pēteris. Viņš arī nodeva Jēzu, taču nožēloja un turpināja dzīvot. Tieši Pēterim Jēzus uzticēja vadīt savu grupu un pirmo draudzi. Jēzus zināja, ka Pēteris Viņu nodos, bet viņš arī zināja, ka viņš nožēlos un ies tālāk.

Es tagad runāšu par divu veidu cilvēkiem, par Jūdu un par Pēteri. Ar ko atšķiras šie divi cilvēki – Jūda no Pētera? Viņi abi Jēzu nodeva. Jūda nodeva Jēzu par trīsdesmit sudraba gabaliem, par sviestmaizi. Kas tad ir tas, kāpēc tu nodod? Tu zini, kas ir Dieva prāts un tu nedari. Nopietnās lietās nedari Dieva prātu. Kas tas ir? Pēteris tajā brīdī bija nāves briesmās. Jūda nodeva Jēzu par trīsdesmit sudraba gabaliem, par sviestmaizi. Tāpēc jau es liku minēt tos iemeslus. Citam suns, kaut kāds pasākums, tusiņš, citam bērni, ģimene, beidzot slaistam haltūriņa parādījusies kaut kāda, kaut arī nav strādājis trīs gadus un tieši šodien, kad jāatnāk uz dievkalpojumu, tieši šodien haltūriņu piedāvā. Nu lielais darbs būs. Es tev saku, nekas tev nebūs. Slaists ir slaists, jo viņam nav spēka dzīvot normāli.

Jūda nodeva Jēzu par sviestmaizi, bet Pēteris nodeva apstākļos, kad Jēzus bija arestēts. Pēteris sekoja un pirms tam viņš teica: „Es nemūžam tevi neaizliegšu!” Jēzus teica: „Vēl gailis nenodziedās un tu mani jau trīs reizes būsi aizliedzis.” Pēteris iet līdz, viņš ir Ģetzemanes dārzā un viņu atpazīst cilvēki, ka viņš arī bija ar Jēzu. Pēteris ir nāves bailēs, ka viņu var arestēt, ieslodzīt un arī noslepkavot, tāpat kā Jēzu. Viņš nobīstas un saka: „Es nepazīstu Jēzu, es neko nezinu!” Vēl divas reizes cilvēki nāk un saka: „Tev taču ir galiliešu akcents, tu arī esi no tiem kristiešiem”. „Pasarg Dievs, lai es pītos ar to Jēzu, es nepazīstu nekādu Jēzu!” Tā viņš trīs reizes noliedz Jēzu. Bet pēc tam, kad viņš saprata, ko ir izdarījis, Pēteris rūgti raudāja. Un nožēloja. Tālāk Bībelē lasu, ka Pēteris sēdēja cietumā, par to, ka viņš sludināja evaņģēliju. Draudze lūdza, eņģelis nāca un viņu izglāba. Vēl es zinu no vēstures faktiem, ka savas dzīves beigās Pēteris, labprātīgi aizgāja krusta nāvē un nomira. Kad Romā bija vajāšanas, kristiešus sita krustā, vajāja un izbaroja Kolizejā zvēriem par izpriecām, tad Pēteris tika izvests no pilsētas un paglābts. Ceļā no Romas viņš satika Jēzu. Tas nav Bībelē, bet pēc dažādiem vēstures avotiem. Ir tāda filma Quo Vadis („Kurp ej?”) Pēteris satiek Jēzu ceļā un prasa: „Jēzu, kur Tu ej?” Viņš redzēja parādību. Jēzus saka: „Es eju uz Romu, lai Mani vēlreiz sit krustā”. Un tad Pēteris nolēma – šoreiz es iešu un nomiršu pie krusta. Kaut arī es līdz galam neizprotu, kāpēc tas bija vajadzīgs, viens gan ir fakts, viņš mierīgi to izdarīja! Pēteris aizgāja, lai viņu piesit krustā ar galvu uz leju. Viņš teica: „Es neesmu cienīgs mirt, tā kā mans Kungs Jēzus mira”. Un tā viņu piesita ar galvu uz leju, jo viņš tā vēlējās. Viņš devās nāvē labprātīgi. Bet vēl pirms nedaudziem gadiem, tur, augsta priestera pilī, kad viņu atpazina, viņš teica: „Es nepazīstu Jēzu.” Bet tagad Pēterim ir stāja, un viņš var.

Kāpēc Jēzus Pēterim uzticēja draudzes vadību? Jēzus zināja, ka Pēteris nodos Viņu. Bet Jēzus zināja arī, ka viņš vienkārši vēl nav gatavs, bet viņš grib. Ir atšķirība, vai cilvēks grib mainīties, bet nesanāk, vai viņš vienkārši slinko un palaižas.

Jūda turpretī bija mantkārīgs. Viņš faktiski bez iemesla nodeva Jēzu Kristu. Viņu neviens nespieda, nevajāja. Viņš vienkārši gribēja nopelnīt. Tie ir tie cilvēki, kuri atsakās no Dieva darba darīšanas muļķīgu iemeslu dēļ – televizors, radio, internets, bērni, ģimene, darbiņi, haltūras, sakņu dārziņš, festivāli vai dzimšanas dienas. Viņi atsakās no lūgšanām, jo vienkārši gribas pagulēt no rītiem ilgāk. Tā ir tā sviestmaize – trīsdesmit sudraba gabali. Ir liela atšķirība starp Jūdu un Pēteri. Jūda, draugi, arī nožēloja, taču viņš pakārās. Viņa nožēla acīm redzot nebija patiesa. Ja cilvēks nožēlo, kam tad viņam darīt sev galu?

Ja es nožēloju grēkus, tad manī ir augšāmcelšanās spēks un es gribu dzīvot Kristū! Tad kāda ir atšķirība starp šiem diviem cilvēkiem?

Pirmkārt, cena. Kāda ir tā cena? Pēterim bija daudz lielāka cena, jo viņš bija reālās briesmās un tad viņš sagrēkoja. Jūda nebija nekādās briesmās, pilnīgi nekādās briesmās. Viņš izlēma nopelnīt, tad, kad nodos Jēzu.

Lai labāk tu saprastu, ir simtiem, tūkstošiem piemēru. Viduslaiku baznīca vēsturē ir nogalinājusi, viņu rokas ir asinīs. Viņi ir tik daudz nogalinājuši kristiešus. Visus tos, kas ir uzdrošinājušies ticēt pēc Bībeles. Inkvizīcija ir strādājusi vairāk, nekā fašistu SS un komunistu KGB. Gadu simtiem viņi ir to darījuši. Tautas pakļāvuši un slepkavojuši. Cilvēki ir miruši, neatsakoties no ticības. Bet daži no viņiem ir atteikušies. Spīdzināšanās ir atteikušies. Taču pēc tam, kad viņi ir atteikušies, pēc dažām dienām tomēr ir nožēlojuši to, gājuši atpakaļ un miruši mocekļa nāvē. Ir liela atšķirība, vai tu esi ekstrēmos apstākļos pateicis: „Es atsakos no Kristus”, un pēc tam nožēlojis, vai arī nodevis Kristu kāda smieklīga iemesla dēļ.

Lūk, piemērs Ķīnā. 1990. gads. Māte ir Ķīnas cietumā kopā ar savu meitiņu. Cietumā viņa ir par to, ka ir aizstāvējusi savu mācītāju, kurš arī bija arestēts par evaņģēlija izplatīšanu. Cietuma sargi saka: „Ko tu moki mazo meitiņu, atsakies no Kristus, no savas ticības. Kā tu vari tā izturēties pret bērnu?” Viņa visbeidzot nolemj, ka viņa atteiksies un visiem paziņos, ka atsakās no Kristus. Viņu izlaiž no cietuma un tad spiež desmit tūkstoš cilvēku lielas auditorijas priekšā pateikt, ka viņa ir bijusī kristiete un tagad ir atteikusies no ticības. Komunisti lieto savas metodes. Šai sievietei ir publiski jāpaziņo, ka viņa ir atteikusies no ticības. Tad, kad viņa gatavojas doties uz šo sapulci, pēkšņi viņas mazā meitiņa saka: „Mammu, šodien Jēzus par tevi nepriecājas”. Viņa saka savai meitai: „Bet tu raudāji, un man bija tevi žēl!” Meitiņa saka: „Mammu, es vairs nekad neraudāšu.” Māte salūzt, ieraugot, ka viņas meitai ir stiprāka ticība, nekā viņai pašai. Viņa dodas atpakaļ un atgriežas cietumā. Viņu arestēja no jauna, bet meitene vairs nekad neraudāja. Lūk, šo sievieti es varu saprast. Viņa atteicās un pēc tam atkal turpināja. Es viņu nenosodu absolūti nemaz. Pilnīgi nemaz.

Kas varbūt nezin, tad Ķīnā ir pagrīdes draudze ar miljoniem cilvēku. Komunisma apstākļos draudze aug un vairojas. Starp citu, to var redzēt Ķīnas ekonomikā! Es ticu, ka Ķīnas ekonomika uzplaukst šīs draudzes dēļ. Dievs ir Ķīnā, valdība to vēl nav atzinusi, bet drīz atzīs. Es domāju, ka Ķīna būs kristīga valsts, līdzīgi kā Dienvidkoreja šodien. Mazā Dienvidkoreja tikpat liela, kā Latvija pēc izmēra, bet ražo auto riepas, automašīnas un telefonus, ko pērk visā pasaulē. 30% tur ir kristieši. Ne jau tādi, kādi ir Latvijā kristieši. Tie ir dzīvas ticības kristieši. Tas nozīmē, ka firmās vadošos amatos gandrīz katrs ir dzīvs kristietis. Cilvēki, kas ir bijuši Dienvidkorejā, saka, ka visa Seula ir vienos krustos. Visur neona krusti – baznīcas, baznīcas un baznīcas… Cilvēki publiski lūdz uz ielām un parkos.

Jēzus Pēteri nenosodīja. Viņš teica: „Tu Mani aizliegsi, bet uz tevi, Pēteri, es celšu Savu draudzi.” Jēzus zināja viņa motīvus, viņa sirdi, kas nav gatava par sviestmaizi pārdot Jēzu Kristu, kā Jūda. Bet Jūdam Viņš teica: „Tev labāk būtu, ka tu nemaz nebūtu piedzimis!” Tā arī bija, jo viņš pakārās. Jūdam nav attaisnojuma, bet šai sievietei ir attaisnojums. Lūk, kāda ir atšķirība – CENA!

Lūk, tāpat arī ir mums. Jā, mēs zinām. Pēteris teica: „Es nemūžam Tevi neaizliegšu, Jēzu, es ar Tevi iešu kopā cietumā un nāvē!” Bet tad, kad viņš nonāk reālā situācijā, Pēteris sāka dziedāt citu dziesmiņu. Arī mēs, kad nonākam reālās situācijās, kur ir jādara un jārīkojas pareizi, sākam dziedāt citu dziesmu. Kā panākt, ka es esmu iekšēji gatavs darīt jebko, ko Kristus grib? Kā to panākt iekšēji? Kā es varu tā dzīvot? Kā panākt, ka tu vari visur darīt Dieva gribu un pretoties kārdinājumiem?

Tas ir iespējams Kristus augšāmcelšanās spēkā! Tas ir iespējams! Tagad tev būs informācija, kas tev ļoti lieti noderēs. Tajā brīdī, kad tu pieņem Jēzu par savu Glābēju, savu Kungu un sāc dzīvot pēc Viņa gribas, tevī ir augšāmcelšanās spēks, bet ne vienmēr tas darbojas visās sfērās. Ja jau šis spēks visur automātiski darbotos, tad jau mēs visi būtu perfekti un ideāli. Visi būtu veseli un bagāti. Bet par visu, par finansēm un veselību, ir jātic.

Kāpēc augšāmcelšanās spēks visur tā vienkārši nedarbojas? Ģetzemanes dārzā Jēzus bija vienlaicīgi cilvēks un vienlaicīgi Dievs. Jēzum bija bailes un Viņam negribējās iet pie krusta un mirt. Viņš lūdza lūgšanu:

Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts. Mateja 26:42

Jēzus cilvēciski negribēja mirt pie krusta, Viņš bija izvēles priekšā. Viņš zināja, kāpēc ir atnācis uz Zemes, bet tagad, kad pienācis tas brīdis, to izdarīt, bija grūti. Iet, lai viņu pazemo, spīdzina? Iet un nomirt? Miesa pretojās, taču Viņš lūdza, lūdza un Bībelē rakstīts, ka eņģeļi nāca un Viņu stiprināja, un tad Jēzus gāja un nomira pie krusta. Viņš to izdarīja, jo iekšēji bija tam sagatavojies.

Kā mums iekšēji sagatavoties katrai situācijai? Kā panākt, lai šis augšāmcelšanās spēks darbojas mūsu dzīvēs?

Pirmkārt, tev ir katru dienu visos sīkumos, jācenšas dzīvot Dieva gribā! Otrkārt, tu nekad nevarēsi dzīvot Dieva gribā, valdīt un kontrolēt sevi, ja Tava dzīve būs bez lūgšanām.

Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: “Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā? Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” Mateja 26:40

Jā tu saki: „Es darīšu, es kalpošu”, bet kad tu būsi reālā situācijā, tad tu sāksi buksēt. Lai tu nebuksētu, tev ir vajadzīgs šis augšāmcelšanās spēks darbībā. Tev ir spēks, bet šis spēks tev ir jāiedarbina. Kādā veidā? Ar lūgšanu, bet ne jau ar parastu lūgšanu. Tagad būs tas pats interesantākais.

Kāda lūgšana ir vajadzīga?

Cilvēka bērns, uzzīmē sev garā divus ceļus, pa kuriem jānāk Bābeles ķēniņa zobenam. Tiem abiem jāiziet no vienas zemes. Tad uzliec ceļa sākumā ceļa rādītāju kā uz vienu, tā arī uz otru pilsētu Ecēhiēla 21:24 .

Dievs bija nolēmis darīt kādu lietu, bet Viņš lika pravietim to iztēloties. Saprati!

Iztēlojies to, kam ir jānotiek. Savā iztēlē, jeb fantāzijā izej tam cauri. Izej savā prātā cauri šim notikumam. Draugs, tev katram izaicinājumam ir jāsagatavojas. Kad tu zini, kas tev stāv priekšā, tev ir jāsagatavojas. Prātā tev ir jāiziet cauri, ko tu teiksi, ko tu darīsi. Jongi Čo par to runā un māca. Ceturtā dimensija, kas ir ļoti svarīga un zini kāpēc? Tāpēc, ka cilvēka prāts neizšķir realitāti no iztēles. Tev tas ir jāzina, ka prāts neizšķir realitāti no iztēles. Tu pat reizēm nezini, kāpēc tavā dzīvē notiek tā vai citādi. Tu sajūti kādu smaržu vai ieraugi kādu cilvēku, un tevi pēkšņi pārņem panika un sāpes. Tas tāpēc, ka pagātnē tev ir bijis kāds līdzīgs notikums. Tu esi to aizmirsis, bet tas ir palicis tavā zemapziņā. Ikreiz, kad tu sastopies ar līdzīgu situāciju, tavs prāts to pieņem kā realitāti. Psiholoģijā saka, ka nojausma ir realitāte. Tu nojaut to situāciju, kas tev kādreiz ir sagādājusi sāpes vai prieku, un tev momentāni nāk tās pašas sajūtas. No kurienes, kāpēc tā notiek šajā brīdī? Es pats nesaprotu, kā tas viss notiek, bet tas ir fakts. Prāts jau neizšķir. Tātad, ja prāts neizšķir, tad visu to, ko es iztēlē ieraugu un kam es izeju cauri, es patiesībā izmēģinu. Es iztēlē izeju cauri tam, kas man ir jāizdara. Es izplānoju, kas man jāizdara, kā man jārīkojas, es redzu to. Un es lūdzu par to. Lūgšanā es lūdzu par to un iztēlojos. Lūgšanā, draugi, ir jāieslēdz iztēle. Kad es lūdzu par cilvēku, tad man viņš ir jāredz. Kad eju pie cilvēka runāt par evaņģēliju, sludināt Kristu, man ir jāzina ko teikt, kurā brīdī, pretējā gadījumā es buksēšu. Tu buksēsi un tā tu neko nepateiksi un tā tu arī svīdīsi tur. Kaut tev arī rokas dreb, bet tu ej un dari. Tad, kad tu esi tajā situācijā, tu esi iekšēji gatavs. Taču, ja tu neesi iekšēji sagatavojies, un nonāc šajā situācijā un tu vari teikt, es iešu un pateikšu viņam, bet tev nekas nesanāk.

Piemērs. „Nu, kad tā sievasmāte man zvanīs, es viņai visu pateikšu. Es tāds liels un varens jūtos!” Bet, kad sievas māte zvana un tu pacel klausuli, tad tajā brīdī, kad tu izdzirdi viņas balsi, tu paliec tāds maziņš pēkšņi. Tu dod klausuli sievai: „Sieviņ, tev mamma zvana!” Tev ir augšāmcelšanās spēks, bet tu neesi viņu iedarbinājis. Tāpēc tev ir jālūdz, jāiziet visam cauri. „Es negribu, ka tu zvani manai ģimenei trīs reizes dienā. Negribu, aizmirsti šo telefona numuru, vismaz uz mēnesi, labi!” Sievasmāte: „Ak tu viens, es tev parādīšu! Rakstīšu uz „Tautas balsi”, raidījumam „Bez Tabu”, sūdzēšos bāriņtiesā. Tu man redzēsi!” Bet tu atbildi pārliecinoši: „Visgardāk smiesies tas, kas smiesies pēdējais! Āmen!” un noliec klausuli. Un nekādas kontroles. Bet tev jābūt iekšēji gatavam šādai sarunai, tev jāiziet domās tai cauri, tev jāparedz reakcija, ko tu teiksi un kāda stāja tev būs. Katrs teikums jāieplāno – galvā, iztēlē, lūgšanās. Jālūdz, jālūdz un jālūdz… Paldies Tev Jēzu, ka man ir Tavs spēks! Man ir augšāmcelšanās spēks un es kontrolēju sevi. Es pateikšu to un šo un es zinu, kā es to teikšu. Es uzrakstīšu un lasīšu no lapas. Tajā brīdī, kad tu gribēsi iziet uz ielas un pēkšņi nāks tev pretī tava sievasmāte, tev nebūs laika vairs daudz domāt. Tev automātiski būs reakcija, „STOP, ieeja aizliegta!” Tas nāks tev no iekšienes. Bet, ja tu neesi tam gatavs, tad apjuksi un visticamāk, teiksi: „Lūdzu, lūdzu, mēs tevi gaidījām, sen gaidījām tevi, par tevi vien domāju, par tevi vien domāju! Nāc, nāc, kad vēlies, tu vienmēr gaidīta mūsu ģimenē, nāc biežāk, nāc. Nāc trīs, četras reizes pa dienu, es netieku galā ar ģimeni, nāc paregulē tu, pakontrolē mūs, nāc…”

ASV kara flotē ir eskadriļa Zilie Eņģeļi. Viņi ir ekstra lidotāji un rāda dažādus paraugdemonstrējumus. Viņu reaktīvās lidmašīnas ir zilā krāsā. Pirms paraugdemonstrējumiem eskadriļas kapteinis liek visiem lidotājiem, kas ir komandā, aizvērt acis un iztēloties. Un komandieris pēc plāna dod visas tās pašas pavēles mutiski. Viņi nelido, bet vienkārši atrodas kādā telpā un sagatavojas. Viņš liek iztēloties visu, ko viņš saka. Viņi ar acīm ciet taisa cilpu gaisā, viņi klausās, ko saka galvenais pilots. Un izpilda to domās, visa komanda. Un tad, kad viņi dodas lidojumā, viņi jau ir izmēģinājuši. Tās ir elementāras lietas, ko zina arī pasaulē cilvēki. Es pat domāju, ka viņi zina vairāk, nekā mēs paši. Mēs esam aizmirsuši elementāras lietas, kā iedarbināt spēku, kurš ir tevī no Dieva dots, ielikts.

Trīskārtējo olimpisko spēļu dalībniece, četru zeltu medaļu ieguvēja peldēšanā Džaneta Evansa, gatavojoties olimpiskajām spēlēm, kopā divpadsmit gadu garumā pavadīja treniņos sešas dienas nedēļā, nopeldot deviņpadsmit kilometrus dienā. Kopā treniņos ir nopeldēti 72 tūkstoši kilometru. Kāpēc viņa ir olimpiskā čempione? Tāpēc, ka ikdienas viņa izdara šīs kustības, vienu un to pašu. Katru dienu viņa pieslīpē tās. Tas, ka viņu atzīst par čempioni šajās spēlēs, patiesībā jau ir noticis pirms tam. Par čempionu nekļūst ringā vai stadionā. Par čempionu kļūst treniņos. Tad, kad tu ikdienas lūdz un dari. Lūdz un centies darīt ikdienas. Lūdz, dari un mēģini. Neizdodas, kā Pēterim kādreiz, bet tu celies un dari tālāk! Lūdz un dari tālāk katru dienu. Lūk, augšāmcelšanās spēka jēga katrai dienai.

Bairons Dženiss ir viens no visu laiku labākajiem pianistiem. Viņš ir teicis tā: „Ja es neesmu trenējies vienu dienu, tad es to jūtu, ja es neesmu trenējies divas dienas, mans skolotājs to jūt, ja es neesmu trenējies trīs dienas, tad auditorija to jūt”.

Es tev gribēju pateikt, ka tev ir nepieciešams lūgšanā un iztēlē ikdienas sagatavot sevi dažādām ikdienas situācijām. Lūgšana un iztēle. Tas vajadzīgs tev visur, elementārā darba intervijā, elementārā tikšanās reizē ar cilvēkiem, ja tu nodarbojies ar darījumiem. Piemēram, kad es gatavoju svētrunu, es mājās kā minimums, ievadu izrunāju. Ja es neesmu mājās izrunājis ievadu no galvas, tad nonākot šeit priekšā, reizēm man sākums sanāk neveikls. Bet, ja es esmu izrunājis ievadu, tad man tas viss ir iekšā. Es pasaku ievadu, un man aiziet, pārējo man nevajag. Agrāk man vajadzēja izrunāt visu sprediķi, tagad man jau sen to nevajag. Ievadu man vajag, pārējo es jau zinu. Ja vajag, aci iemetu, un viss. To, ko es tagad runāju, es nedēļas laikā visu esmu pārdomājis un iztēlojies. Es pat cilvēku reakciju iedomājos, kāda tā būs, un tāda viņa arī ir. Pat zinu, kuram no jums nepatiks, kuram patiks. Kurš mainīsies, un kurš nemainīsies.

Augšāmcelšanās spēks un augšāmcelšanās jēga. Šodien mēs uzzinājām, kāda ir augšāmcelšanās jēga. Būt glābtam un glābt citus. Iet un darīt, iet un sakārtot pašam sevi, dzīvot Dieva gribā un citus vest pie Dieva. Tam visam ir nepieciešams spēks. Reizēm mēs sākam buksēt. Iemesls – nav pietiekama sagatavošanās. Tāpēc ikdienas mēs lūdzam, ikdienas mēs iztēlojamies un ikdienas mēs cenšamies darīt! Darām, darām un darām! Lūk, kur ir augšāmcelšanās spēks darbībā! Augšāmcelšanās jēga! Augšāmcelšanas mērķis ir – ejiet un dariet! Darīt var tikai augšāmcelšanās spēkā, bet augšāmcelšanās spēks ir jāatjauno ik dienas.

Es lūdzu par katru draudzē, ka mēs dzīvojam Tavā gribā, ka mēs dzīvojam pēc Tava prāta, ka Tu vari būt ar savu spēku un ar Savu svētību mūsu dzīvēs, ka Tu mūs cel, ka Tu mūs vadi. Ka savu ceļu, ko ticībā esam iesākuši, ejam līdz galam. Ka mēs redzam daudz augļus pie cilvēkiem, kuriem mēs kalpojam, ka mēs lietojam Tavu augšāmcelšanās spēku, ka mēs iedarbinām šo spēku sevī, Jēzus Kristus Vārdā, āmen!

Svētrunas iztirzājumu sagatavoja Andris Meiers