|
Šīs svētrunas tēma nebūs par bailēm. Tēma būs par to, kā bailes uzvarēt. Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: “Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums. (Marka evaņģēlijs 4:39) Mācekļi, izbrīnā par redzēto, krita ceļos un teica: “Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa?” Šis konkrētais notikums ir aprakstīts vairākos evaņģēlijos, taču tieši Marka evaņģēlijā ir minētas divas parādības vienā pantā. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?” (Marka evaņģēlijs 4:40) Jēzus runā par bailēm un ticību. Viņš noliek šos abus jēdzienus savstarpēji pretēji, tie konfrontē. Jēzus parāda, ka bailes var uzvarēt ar ticību. Ticības trūkums izraisa bailes. Ir dažādi veidi, kā mēs cīnāmies. Viens cīņas veids ir lūgšana, kad mēs lūdzam Dievu, lai Viņš iejauktos konkrētajā situācijā. Un Dievs iejaucas. Otrs veids ir Dieva lūgšana par to, ka mēs spējam kaut ko paveikt. Ir lietas, kas mums pašiem jāizsaka un jāizdara Dieva spēkā, ko Viņš mums ir piešķīris. Šajā gadījumā Jēzus no mācekļiem gaidīja, ka viņi paši izdarīs to, ko Viņš ir mācījis. Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs [..] (Jāņa evaņģēlijs 14:12) Jēzus mācekļiem vaicāja: “Kāpēc jūs esat tik bailīgi? Es sagaidīju, ka jūs paši nostāsieties, ļausiet Man gulēt un tiksiet galā ar vētru un jūru.” Mācekļi vēl nebija izauguši līdz tādam līmenim, lai paši ar to tiktu galā. Bībelē varam lasīt arī to, kad Pāvils vētras laikā atradās uz kuģa kopā ar pārsimts cilvēkiem, viņš ar jūru galā netika, jo kuģis tika izmests krastā. Labi, ka tika izglābti visi cilvēki. Ir dažādas situācijas, taču konkrētajā situācijā ar mācekļiem Jēzus sagaidīja to, ka viņi paši lietos savu ticību un tiks ar bailēm galā. Patiesībā, par ko mācekļiem bija jābīstas, ja viņi ticēja, ka Jēzus ir Dieva Dēls? Vai tad Dieva Dēls var noslīkt? Jā, ir viļņi un stiprs vējš, bet vai viņi būtu varējuši aiziet bojā? Nē, šajā gadījumā tās bija bailes. Jēzus mācekļiem teica: “Jums bija jātic, ka nekas ar jums neatgadīsies un ka jūs paši spējat apklusināt šo jūru un izkļūt no šīs situācijas.” Bailes mēs pieveicam ar ticību. Viņus pārņēma bailes, kur nebija nekāda pamata bailēm [..] (Psalms 53:6) Tas ir teikts par cilvēkiem, kuriem nav ticības. Šodien es redzu, ka valdības politika ir iebiedēšana. Īpaši iepriekšējais iekšlietu ministrs koncentrējās uz sodiem. Protams, ne jau viss ir tikai par sodiem. Šobrīd ir kovids, kovids, kovids, vīruss, kovids… Tam seko arī putnu gripa, ūdeļu iznīcināšana un cūku nodedzināšana. Nepārtraukti tiek sludinātas šausmas. Ja tev ir vecāki, kuri nepārtraukti sēž pie ziņām, tad zini, ka tas ir tas pats, kas skatīties šausmu filmas. Ja vecāki tev saka, ka šausmu filmas ir sliktas, tad patiesībā viņi paši katru dienu tās skatās. Dienu no dienas tā ir ļoti negatīva informācija. Ziņās mēs visu laiku varam dzirdēt un lasīt: šausmas, šausmas, šausmas, morgi, mirstība, nāve, šausmas… Visa esošā informācija ziņās rada baiļu izjūtu. Šī informācija un baiļu izjūta rada nepareizu domāšanu, un bailes, ielaistas dvēselē, cilvēku paralizē jeb spiež izdarīt nepareizus lēmumus. No kurienes ir radušās bailes? Ādams un Ieva dzīvoja Ēdenes dārzā. Dievs teica: “Viss ir labi, nekāda nāve jums nav paredzēta, jūs dzīvosiet paradīzē.” Ar vārdu ‘paradīze’ mēs saprotam vietu, kurā viss ir vislabākajā kārtībā. “Bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1. Mozus grāmata 2:17) Ēdenes dārzā atradās laba un ļauna atzīšanas koks. Cilvēki tika brīdināti par to, ka viņiem pašiem nebūs noteikt to, kas ir balts un kas melns. Tas bija jāatstāj Dieva ziņā. Dievs, kas radījis cilvēkus, zina, kas viņiem ir pareizāk un labāk. Dārzā bija tikai viens koks, no kura Viņš cilvēkiem aizliedza ēst. Tā vietā, lai baudītu no pārējiem kokiem, Ieva pagaršoja augli no aizliegtā koka, deva to vīram un viņi ēda. Pēc brīža Dievs meklēja Ādamu. Ir rakstīts, ka Ādamu pārņēma kauna sajūta un viņš paslēpās. “Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos.” (1. Mozus grāmata 3:10) Līdz pat šim brīdim par bailēm nebija ne runas. No kurienes tās parādījās? Bailes nav Dieva radītas. Savukārt, baiļu sajūta ir Dieva ielikta sajūta, lai tu, piemēram, baidītos no desmitā stāva vai kāpt uz Vanšu tilta margām. Tam ir domātas normālas, veselīgas bailes. Bet ir arī dēmoniskas bailes. Bet bailīgajiem, neticīgajiem, apgānītājiem, slepkavām, netikļiem, burvjiem, elku kalpiem un visiem melkuļiem būs sava daļa degošā sēra uguns jūrā; tā ir otrā nāve. (Atklāsmes grāmata 21:8 ) Otrā nāve ir mūžīgā pazušana. Šajā Rakstu vietā ir minēts arī vārds ‘bailīgajiem’. Bailes nāk tiešā ceļā no elles, tās ir sātana izgudrojums. Valdošajiem politiķiem Latvijā un citviet pasaulē, visai koalīcijai ir jāmaina savs nosaukums. Piemēram, “Nacionāli sociālistiskā (vai nacistiskā) partija”. Un viņiem vairs nebūs sevi jāsauc par demokrātiem, bet gan par fašistiem. Tā ir patiesība un realitāte. Jo nu jau divus gadus mums būs bijis totalitārs režīms. Tam ir ļoti mazs sakars ar šo populāro vīrusu. Sakars ir ar to globālo iekārtu, kas šodien pasaulē tiek veidota. Ne visās valstīs, ne visos Amerikas štatos, bet globāli, un tas tiek veidots arī Latvijā. Citur ir labāk, citur ne tik labi, bet globāli tas tiek ieviests, un Latvija šodien ir izcēlusies. Lai arī šobrīd novakcinēta ir lielākā daļa mūsu iedzīvotāju, tas ir izdarīts ar spiešanu un varu. Sākumā aptvere bija tik maza! Latvijā ir domājoši cilvēki. Āmen! Viņi ir dievbijīgi cilvēki. Viņi zina, kas ir sieviete, vīrietis, un kas ir imunitāte. Tāpat iedzīvotāji zina arī to, kas ir pirts un sports. Latvieši daudz ko labu zina. Lai arī cik maz mēs Latvijā esam baudījuši brīvību, tomēr mēs kādu brīdi to esam baudījuši. Man patīk, kā vēsturnieks Gundars Ceipe savā grāmatā par brāļu draudžu atmodām rakstīja: “Tauta ar zilām acīm. Ar tādām acīm, kas reiz ir piedzīvojušas Dieva godību.” Draugi, mūsu valsts Autors ir Dievs. Ja Dievs nebūtu iejaucies mūsu situācijā, tad šobrīd nebūtu mūsu valsts. Ja šie kristīgie brāļi, kas brauca no Saksijas un Hernhūtes Vācijā, nebūtu atsaukušies Dieva aicinājumam, tad Latvijas šobrīd nebūtu. Šie misionāri iemācījās latviešu valodu. Valmiermuižā notika pirmais skolotāju seminārs. Pirmā izglītība Latvijā nāk no mūsu draudzēm. Es saku ‘mūsu’ tāpēc, ka arī viņiem bija evaņģēliskās kristiešu draudzes, tādas kā mūsu draudze. Tās bija draudzes, kas ticēja Dievam un evaņģēlijam – pilnai Bībelei. Tajā laikā Vidzemē krogi tukšojās. Jāsaka arī, ka baznīcas tukšojās, jo cilvēki sāka ticēt patiesam, dzīvam Dievam, nevis reliģijai. No šīs atmodas cēlās pirmā inteliģence, pirmie bagātie latviešu zemnieki. Pirmo reizi zemnieki sāka staigāt no sētas uz sētu, jo līdz tam viņi piederēja pie sava kunga zemes un nekur daudz nestaigāja. Viņi sāka staigāt uz sapulcēm un cits pie cita un secināja, ka viņu ir daudz. Šie zemnieki secināja, ka, lai gan attālums starp viņiem nav liels, tomēr katrs runā atšķirīgā dialektā un visu šo laiku ir bijuši šķirti. Latgale vispār bija kosmosā, jo tā visvairāk ir bijusi šķirta no mums jeb mēs no viņiem. Zemnieki lēnām apzinājās sevi kā tautu. Mūsu himna “Dievs, svētī Latviju!” nāk tieši no tā laika, un mums joprojām tā ir. Tagad ir tāda sajūta, ka velns mums atriebjas. Es to tā saprotu. Viņš mums atriebjas par to, ka esam tā turējušies un esam sīksti. Latvieši ir sīksta tauta! Stipra tauta! Mēs spējam daudz! Es ticu, ka Dievs svētīs Latviju. Es ticu, ka mēs svētīsim Latviju Viņa spēkā. Es ticu, ka Dievs ir ar mums. Tieši bailes ir tas instruments, ko sātans vienmēr ir lietojis. Uz Stabu ielas vēl šodien redzam bijušo čekas namu, kurš šodien ir muzejs. Paldies Dievam, ka šis muzejs tur vēl atrodas. Tas mums atgādina par laikiem, kad ikvienu, kas uzņēmās līderību vai domāja citādāk, savāca uz šiem čekas pagrabiem. Tā bija iebiedēšana, un no ielām tā vienkārši varēja pazust cilvēki. Arī šodien mums ir terors un iebiedēšana. Valdība ir panākusi to, ka darba devēji terorizē darba ņēmējus. Mēdz būt arī otrādi, bet tas viss nāk no augšas. Cilvēki savā starpā ir sarīdīti. Bet to kultivē no augšas. Mēs esam kristieši, un mēs šajā visā dzīvojam. Bailes ir visapkārt, un velns caur bailēm spiež mūs izdarīt muļķības un pieņemt nepareizus lēmumus. Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens? (Romiešiem 8:35) Šajā rakstvietā ir uzskaitīti vairāki punkti, un viens no tiem ir bailes. Teorētiski bailes tevi var šķirt no Kristus mīlestības un žēlastības. Bailes tevi var novest tajā vietā, no kurienes tās ir nākušas – ellē. Teorētiski. Iedod sātanam mazo pirkstiņu, un viņš paņems visu tevi. Draugi, esam uzmanīgi! Nepakļaujamies bailēm! Ieklausāmies Jēzus vārdos: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?” Runājot par tavu darbavietu, es teikšu pēc Egila Levita šablona: Tad, kad tevi no darba izmetīs, tad tu būsi atlaists. Kamēr tu neesi atlaists, strādā, cīnies, darbojies! Sākumā draudēs ar atlaišanu 15. novembrī, pēc tam decembrī, un tu nezini, kas būs pēc tam. Nepaļaujies šai panikai un bailēm. Turpini savu iesākto! Kāds domā un baidās, ka tad, ja izdarīs to un to, būs sodi. Bet zini, Jēzus saka ko citu. Un nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē. (Mateja evaņģēlijs 10:28 ) Nevis no šīs zemes ķēniņiem, bet no Dieva bīstieties! Tajā brīdī, kad tevi patiešām ar varu šņorē un aizliedz, tad tu esi aizliegts. Bet kamēr tu vari, tad dari. Tu nezini, cik tas viss ir pamatoti, cik nē. Ir ļoti liels informatīvs baiļu spiediens. Es redzu, kā cilvēki runā un izturās, viņi burtiski jūk prātā no bailēm. Bet Jēzus jautā: “Kur ir jūsu ticība?” Šodien mēs mācīsimies, kā iegūt ticību. Lūkas evaņģēlijā varam lasīt līdzību par kungu, kurš vienam kalpam iedeva piecus talentus, otram divus, trešam vienu, un lika pelnīt, līdz viņš atgriezīsies. Pirmais sapelnīja vēl piecus, kopā desmit, otrs vēl piecus, un kungs abus kalpus uzslavēja. Taču trešais kalps, kuram kungs iedeva vienu talentu, baidījās. Pēc tam trešais nāca un sacīja: kungs, še ir tava mina, es to biju noglabājis sviedrautā. Jo es baidījos no tevis, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks un ņem, ko tu neesi nolicis, kā arī pļauj, ko neesi sējis. (Lūkas evaņģēlijs 19:20-21) Jēzus saka, ka šis kalps nonāca vietā, kur ir zobu trīcēšana, ciešanas un izbailes, jo nebija lietojis to, kas viņam tika dots. Mums katram ir savas iespējas un talanti, ko varam lietot. Baiļu rezultātā tu ar savu prātu vari pieņemt kaut kādu šablonu, kaut kādu informāciju no cilvēkiem, no ziņām un sākt nepareizi rīkoties. Ne jau viņi ir situācijas noteicēji, bet tu esi. Dievs tev nav devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības jeb paškontroles garu. Bībele saka: “Dodies cīņā uzvaras apziņas pilns, tad laimīgs būs tavs gājiens.” Tev jāiet cīņā ar uzvaras apziņu, un tad laimīgs būs tavs gājiens. Redzi, tas cilvēks, kurš savu vienu talentu nelietoja, bija neauglīgs cilvēks. Viņam nebija augļu. Bailes padara neauglīgu. Ja mājas grupiņas līderī ir iedegušās bailes, tad grupiņa kļūst neauglīga, jo šī slimība pāriet tālāk uz citiem cilvēkiem. Cilvēki sāk dzīvot ar domu, ka viņi vairs neko nevar un nedrīkst. Mēs varam! Un kā vēl varam! Ir tāda latviešu filma “Kolka Cool”. Vieni no galvenajiem aktieriem ir deputāts Artuss Kaimiņš un Andris Keišs. Filmā bija epizode, kurā viņi abi bija kopā, un Keišs teica Kaimiņam: “Zvērs! Zvērs tu esi!” Pasaki arī tu, ka esi zvērs! Tu esi nolikts par galvu, nevis par asti, ka tu vienmēr būsi augšā un nekad lejā. Es vienmēr atkārtošu šīs Rakstu vietas: “Tu vienmēr būsi augšā un nekad lejā!” Vēstulē efeziešiem skaidri rakstīts, ka Pāvils lūdza Dievu par savu draudzi: Lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu, apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot, un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei. (Efeziešiem 1:17-22) Draudzei zem kājām, zem tavām kājām. Viņš ir galva, un tu esi Viņa miesa, un velns ir zem mūsu kājām. Šie apstākļi ir zem mūsu kājām. Draugs, tev nav jāpadodas, tev ir jāiet līdz galam visās lietās. Pirmkārt, mums ir jācīnās par cilvēku dvēselēm, lai glābtu viņus no pazušanas. Kad cilvēks tiek glābts, viņš jau pats var cīnīties. Kad cilvēks ir glābts, viņš pats spēj izdarīt pareizus lēmumus. Kaut kad bērnībā, Limbažos, kādā piecstāvu mājas pagalmā bija viens koks, liels ozols. Es kā puika uzkāpu tajā. Augšā uzkāpu tīri labi, kā vārna sēdēju uz zara un sapratu, ka jātiek ir lejā, bet netieku. Tādas bailes mani paralizēja, ka netiku lejā. Es saucu: “Mammu!” Mums bija dzīvoklis ceturtajā stāvā, un es no tā paša augstuma saucu viņai: “Mammu!” Mamma iznāca ārā, un es viņai saku: “Mammu, sauc ugunsdzēsējus, lai viņi ved trepes, jo es netieku lejā.” Viņa pateica: “Tā kā tu uzkāpi kokā, tā arī nokāp lejā.” Es domāju: “Cik viņa ir cietsirdīga.” Tā kā es nebiju gatavs palikt kokā, tad man nācās pārvarēt bailes un kāpt. Es nokāpu. Parasti bailes ir lielākas nekā pats šķērslis. Mums ir jāturpina iet iesākto ceļu. Jēzus ir tevi nolicis, lai tu ietu un nestu augļus un tavi augļi lai paliek. Es ķeršos klāt tēmai, ko neviens nav dzirdējis citos dievkalpojumos. Par to ir rakstīts Daniela grāmatas otrajā nodaļā. Daniels ar saviem draugiem – Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego – bija izvestie jūdi, gudri jaunekļi, kuri bija uzņemti ķēniņa Nebukadnecara galmā. Un notika, ka ķēniņš Nebukadnecars redzēja sapni. Sapnis bija tik satriecošs, ka ķēniņam nebija miera un viņš sasauca visus savus gudros priesterus. Viņa impērijā bija dažādas reliģijas un okultisms. Viņš sasauca viņus visus un teica, ka tas, kurš izskaidros šo sapni, tiks paaugstināts un apdāvināts. Visi gudrie teica: “Jā, ķēniņ, saki mums savu sapni, mēs tev izskaidrosim!” Ķēniņš saka: “Nē, pasakiet, ko es sapņoju, un tad izskaidrojiet, citādi jūs kaut ko sagudrosiet. Kā parasti kaut ko izdomāsiet, kam atkal nevar ticēt. Pasakiet, ko es sapņoju, un izskaidrojiet, ja nē, galvas nost.” Ķēniņš bija tā satraucies, ka izdeva likumu: “Ja jūs man nepateiksiet un neizskaidrosiet sapni, tad visiem gudrajiem galvas nost.” Viņi lūdzās un ņēmās, bet, tā kā neviens nespēja izskaidrot sapni, ķēniņš bija nepiekāpīgs un izdeva pavēli miesas sardzes priekšniekam jeb soda izpildītājam doties pie šiem gudrajiem un izpildīt nāvessodus. Viņš klauvēja pie Daniela durvīm un teica: “Man tev nāvessods jāizpilda.” Daniels jautāja: “Par ko?” Soda izpildītājs atbildēja: “Par to, ka neviens nevar iztulkot un pateikt, ko ķēniņš sapņoja. Vecais jau galīgi sajucis.” Bet Daniels kā vienmēr runāja un meklēja risinājumu. Viņš teica tā: “Klausies, pasaki ķēniņam, lai viņš man iedod nedaudz laika. Es palūgšu savu Dievu, un, ja Dievs gribēs, Viņš dos risinājumu.” Ķēniņš piekrita, un saviem draugiem, kuriem Bābelē bija piešķirti jauni vārdi, viņš teica: “Lūdziet Dievu, un es arī lūgšu Dievu.” [..] lai tie izlūgtos no debesu Dieva žēlastību šinī noslēpumā, ka nenogalinātu Daniēlu un viņa biedrus kopā ar Bābeles gudrajiem. (Daniela grāmata 2:18 ) Dievs varēja dot žēlastību, atklājot šo sapni, lai viņus nenogalina kopā ar visiem Bābeles gudrajiem, jo viņiem gar tiem nebija nekādas daļas. Un Danielam sapnī atklājās Dievs un atklāja sapņa nozīmi. Daniels devās pie Nebukadnecara un pastāstīja sapņa nozīmi. Sapnis patiešām bija iespaidīgs. Tajā bija tēls ar zelta galvu, sudrabu, varu un dzelzi. Un līdz pat šim brīdim šis pravietojums darbojas, viss ir skaidrs. Tas tiešām bija īpaši, īpaši jau Nebukadnecaram, tēla zelta galva, ka tādas ķēniņvalsts vairs nebūs nekad, un pēc tam būs nākamās impērijas: Persija-Mēdija, Grieķija, Romas impērija līdz šīm dienām. Nebūs vairs tādu impēriju, lai globālisti nesapņo. Viss šķelsies, dalīsies un nepastāvēs. Pēdējā impērija būs antikrista valdīšana. Kad virs zemes būs totāla kontrole un būs jāatsakās no Kristus, lai paliktu sistēmā, tas būs antikrista laiks. Dievs atklāja, un Daniels teica, ka ir žēlastība šajā noslēpumā, lai viņus nenogalinātu kopā ar Bābeles gudrajiem. Draugs, varbūt tu esi to cilvēku vidū, kuriem ir problēmas “pāri galvai”. Tu varbūt esi bezdarbnieku vidū, pazemotu cilvēku vidū, bet tev ir žēlastība un ar tevi ir Dievs, ka tu nenogrimsi kopā ar viņiem. Tev vienmēr būs risinājums tavā situācijā. Tu vienmēr vari runāt, vienmēr vari plānot. Tev jāapliecina, ka tev vienmēr būs risinājums. Kāpēc lai bezdievīgais noniecina Dievu un spriež savā sirdī: Tu pēc tā nekad nejautāsi! (Psalms 10:13) Šajā psalmā psalmists ir sašutis par to, ka bezdievjiem viss labi izdodas. Tu neesi sašutis par to, ka viņiem viss tik labi izdodas? Es esmu šokā, kā tiem globālistiem šis murgs izdodas!? Viņiem viss ir ar baltiem diegiem šūts. Tur ir tik redzamas nepilnības, tik redzami meli, kuriem vienalga tic. Es apbrīnoju cilvēkus, un globālistiem tas izdodas, un pat nost nevienu nešauj, bet cilvēki iet kā pavadiņā, viss ir kārtībā. Pienāks brīdis, kad slodzīs arī koncentrācijas nometnēs un cietumos. Tāds brīdis arī pienāks, ja mēs to neapturēsim. Viņi neapstāsies, un tu zini, ka velns ir nepiesātināms. Salamans teica, ka elles rīkle ir nepiesātināma. Viņi nesaprot kompromisu, viņi ir jāaptur. Bet ļaunumu apturēt var tikai tas, kurš pats nebaidās. Kuram pašam ir ticība tikt galā ar bailēm un pastāvēt, neliekties. Esi tajā vietā, kur Dievs dod drosmi! Cilvēki šodien ir izslāpuši pēc pozitīva testa, jo negrib vakcinēties. Kā Bauskas skolotāja, kas ielika sludinājumu: “Pērku pozitīvas siekalas.” Viņa gribēja vīrusu, meklēja cilvēku, kurš var to iedot, lai viņa varētu turpināt strādāt savā skolā. Draugi, ir svarīgākas lietas par bailēm no kaut kāda vīrusa vai vīrusiem, ar kuriem mēs esam gadu simtiem vienkārši sadzīvojuši un neesam slēguši ciet ekonomiku un atņēmuši cilvēkiem cilvēktiesības. Dievs saka tā: “Nebīsties un nebaiļojies, jo Es esmu ar tevi!” Un ne vienmēr ir tāds risinājums, kādu mēs to domājam. Daniela gadījumā Dievs atklāja viņam sapni, lai viņam ar draugiem nebūtu jāmirst kopā ar Bābeles gudrajiem. Dievam tev ir savs risinājums. Skaties, kā tas notiek. Psalmists ir sašutis par to, ka bezdievji trako, ka tas viss iet vairumā un viņi to dara nesodīti. Es mēģinu iztēloties psalmista emocijas, kā viņš to visu saka. Tālāk ir rakstīts tā: Bet Tu gan redzi postu un sirdēstus, Tu vēro brīdi, kad pārņemt visu to Savās rokās. Uz Tevi raugās nelaimīgais un vājais, kas pakļaujas Tavai apsardzībai, un Tu esi palīgs bārim. (Psalms 10:14) Dievs vēro to brīdi, kad situāciju paņemt Savās rokās. Viņš vēro tos cilvēkus, kuri ņem savu ticības vairogu, kuri ceļās un saka vējam: “Mierā,” kuri nepadodas un iet līdz galam. Dievs vēro to brīdi, kad iejaukties un ņemt to Savās rokās. Super! Es pats esmu šokā par to, ko pateicu. Mani pašu tas stiprina un uzrunā, ka Dievs vēro un skatās, kur ir ticība. Rakstīts ir tā, ka Dievs vēro, vai virs zemes ir vēl kādam ticība palikusi. Re kur ir, tur ir! “Es vēroju un gaidu,” Dievs saka, “to brīdi, kad paņemt Savās rokās tavu situāciju.” Es to saku no sirds, es to saku no Dieva. Tas ir no Dieva tev. Dievs ņems un iejauksies tavā situācijā. Es atkārtoju vēlreiz: “Dievs vēro to brīdi, Viņš iejauksies un ņems Savā kontrolē tavu situāciju tavā darbavietā, izglītības iestādē, tavā ģimenē, tavā biznesā, visā. Viņš pārņems kontroli pār to visu. Tad viņš pavēlēja: “Ejiet un apskatieties, kur viņš ir, lai es sūtu un lieku viņu sagūstīt!” Kad viņam tika teikts, ka Elīsa atrodas Dotanā, tad viņš uz turieni sūtīja zirgus, ratus un stipru karapulku, un tie atnāca naktī un ielenca pilsētu. (2. Ķēniņu grāmata 6:13-14) Pravietis Elīsa bija Izraēla pravietis. Aramiešu ķēniņš bija iesācis karu ar Izraēla ķēniņu. Aramiešu ķēniņš ar saviem ģenerāļiem plānoja dažādas militāras operācijas, bet vienmēr, kad viņi sāka savu karadarbību, vienmēr Izraēliešu ķēniņš visu to zināja un jau gaidīja. Un tā tas notika ne vienu reizi vien. Un ķēniņš sasauca savus padotos ģenerāļus un teica: “Kurš no jums “stučīja” Izraēla ķēniņam?” Kāds no ģenerāļiem teica: “Kungs, tā nav taisnība, neviens neko “nestučīja”, bet ir viens tāds Elīsa, kurš dzīvo Dotanā, un viņš visu, ko tu pat guļamistabā runā, atstāsta ķēniņam, viņš ir pravietis.” Viņi nolēma izsaukt karaspēku pret vienu Elīsu un devās uz šo pilsētu, lai Elīsu nogalinātu. Kāpēc karaspēku? Tāpēc, ka pilsēta arī būtu jāieņem. Pravieša Elīsas kalps jeb māceklis no rīta pamodies izgāja uz lievenīša izstaipīties un redz, ka pilsēta ir aplenkta: rati, jātnieki, zirgi, armija. Viņš saka: “Ak vai, mans kungs! Ko nu darīsim?” (2. Ķēniņu grāmata 6:15) Lūk, ko atbildēja Elīsa. “Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.” (2. Ķēniņu grāmata 6:16) Kalps saka: “Kur?” Un Elīsa saka Dievam: [..] “Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!” [..] (2. Ķēniņu grāmata 6:17) “Dievs, atver viņa acis, lai viņš ierauga, ka viss kalns, visa teritorija ir pilna ar ugunīgiem ratiem, ar ugunīgiem jātniekiem, ar eņģeļu karapulkiem. Mēs domājam: “Kas būs tālāk, vai eņģeļi viņus sitīs un tie mirs uz vietas?” Nekā tamlīdzīga. Dievs pārņēma kontroli pār šo situāciju. Elīsa lietoja savu ticību un teica: [..] “Sit šo svešo tautu ar aklību!” [..] (2. Ķēniņu grāmata 6:18 ) Saki: “Sit ar aklumu.” Un atceries šos vārdus, tev tie būs jālieto bieži. Gribētos domāt, ka šie cilvēki palika akli. Nē, viņi nekļuva akli. Lūk, kas notika. Kādā veidā Dievs sita ar aklumu? Karaspēka virspavēlniekam, kas bija atnācis, Elīsa teica: “Klausies, es neesmu nekāds Elīsa, un šī nav nekāda īstā pilsēta, tā pilsēta un Elīsa atrodas citur.” Un viņi vienkārši paklausīja: “Ā, ja? Nu, labi.” Elīsa teica: “Es jūs aizvedīšu,” un virspavēlnieks teica: “Nu tad ved mūs.” Un viņš veda, un tie akli gāja. Viņi redzēja ar acīm, bet viņi bija apstulboti. Un viņi iegāja tieši Izraēla sirdī, tieši ķēniņa pagalmā, faktiski tiešā aplenkumā, tieši Izraēla armijas vidū. Ķēniņš ieraudzīja viņus un teica: “Opā, kas tie tādi? Kaujam nost tos aramiešus.” Bet Elīsa teica: “Nē, pabarosim viņus un palaidīsim.” Viņi tā arī izdarīja, pabaroja viņus, uztaisīja dzīres un palaida, un karš beidzās. “Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.” (2. Ķēniņu grāmata 6:16) “Dievs, kad mēs darām Tev, kad mēs darām to, kas ir mūsu tiesības, tad tos, kas vēlas mūs apturēt, kas vēlas Tevi apturēt, kas vēlas sodīt vai kā citādi ierobežot, sit viņus ar aklumu!” Un tad, kad tu viņiem teiksi savu versiju, viņi teiks: “Ā, ja? OK.” Pēc tam viņi izies kā no hipnozes ārā un teiks: “Eu, ko es izdarīju?” Un neaizmirsti viņus pēc tam arī pabarot, kā Elīsa to darīja. Klausies, Dievs ir tas, kas sit ar aklumu. Slava Dievam. Dievs ir ļoti labs. Tu esi iedrošināts. Tu esi stiprināts. Es arī. Patiešām! Īpaši sievietēm ir šāda problēma. Vīriešiem arī tāda ir. Īdētāji. Sievietes vairāk. Viņas kaut ko satausta, kaut kur kādu bumbulīti vai kaut kas iesāpas, un sāk teikt: “Manai mammai bija vēzis, tētis nomira, es arī nomiršu.” Kaut kāds sīkums, viņa pat nezina, kas tas ir, un jau viss, guļ mājās, skatās griestos un domā pirkt zārku. Vai es pareizi saku? Bet, ja cilvēks zina anatomiju un kaut nedaudz izprot visus procesus, tad viņš spēs to izskaidrot un bailēm vairs nebūs vietas. Jo tu izproti garīgo pasauli un nebīsties, un zini, ka to, kas ir ar tevi, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem pasaulē. Ja tu to izproti, tad bailēm vairs nav vietas. Jo Dievs skatās un gaida, kad tu kopā ar Viņu sāksi kontrolēt savas situācijas. Vai tev jau ir trīsdesmit gadi? Nu jau esi vecs vecis, veca vecene? Nu jau dzīve nodzīvota? Tev viss labākais ir vēl tikai priekšā! Tu zini, ka produktīvākais vecums ir tikai sākot no 65 gadiem? Ko tad tu, tev viss jau par vēlu, ko tad tu vairs? 30 gadi – tas ir mazgadīgais. Man ir piecdesmit. Reizēm vecāki par mani prasa, cik man gadi, man 50, bet viņam jau 70 gadi, un saka: Tev viss vēl priekšā. Draugs, patiešām produktīvs cilvēks ir sākot no 65 gadiem. Bet tev 25, tev jau 20 gadi? Ja tu to izproti, tad bailēm nav vietas. Un Dievs vispār skaita citādāk. Viņam viena diena ir kā tūkstoš gadi, un tūkstoš gadi kā viena diena. Tu esi mūžīgi jauns. Tu esi mūžīgi jauns savā garā. Un atceries, ka Dievs ir ar tevi. Un Viņš skatās, kad tu celsies un teiksi: “Vējš, klusu, un viļņi mierā!” Un tajā brīdī Viņš ņems tavu situāciju Savā pārziņā. Vai nav labi, ka Dievs visu kontrolē? Tas ir ļoti labi! Un ticīgajiem visas lietas nāk par labu. Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti. (Romiešiem 8:28 ) Mani nobloķēja Facebook, es sēžu mājās, un ir traki. Bet ir TikTok un Instagram. Es tur neko nedarīju un biju jau izdzēsis. Tur bija kādi 600 sekotāji. Ir arī Telegram un YouTube. Bet ir viena problēma. Es katru dienu Facebook liku 5 līdz 10 postus. Savus viedokļus, tulkojumus utt. Bet TikTok var likt tikai video vai kādu fotogrāfiju. Gribi pateikt viedokli – filmē. Ko dara Mārcis Jencītis? Viņš sāk filmēt. Uztaisīju savus pirmos video. Un man raksta komentāros: tu taču esi apsities, tu taču esi piedzēries, tu taču lieto! Un es nevarēju saprast, kāpēc vairāki tā raksta. Man rakstīja savējie, ka jūt man līdzi. Es pārdzīvoju. Domāju, kas par lietu. Es sāku tuvāk skatīties savus video. Jā, bija slikts apgaismojums, it kā speciāli trāpīju uz šķībo zobu un blaugznu. Es skatos, ka tas taču neesmu es, tāds vecs vecis, turklāt vēl viss sanāk uz otru pusi. Un tā dīvaini izskatās. Dienas gaismā vēl nekas, bet cik tagad ir palikusi dienas gaisma? Man jāpaspēj līdz sešiem vakarā kaut ko uzfilmēt, jāiet ārā saulītē. Es sēžu mājās kā ieslodzītais, un man jāfilmē. Es skatos, ko tie blogeri dara. Es apskatījos, ka tas viss ir ļoti vienkārši. Ja saliek filtrus, tad ir labi. Un tā es sapratu, ka man ir jāiet līdzi laikam. Bet es tāpat esmu skaists, bez filtriem arī varētu iztikt. Bet ir pareizi jāfilmē. Un, pirmkārt, ir vajadzīgs pareizs apgaismojums. Lūk, tagad man ir uzdāvināts statīvs ar apgaismojumu, ka varēšu filmēt kvalitatīvus video ar saviem viedokļiem. Un galu galā šeit nav mikrofona, bet ir vieta tam. Ielikšu tur normālu mikrofonu, lai ir kvalitatīva skaņa. Ne no telefona, bet no mikrofona. Un būs normāls un kvalitatīvs video. Kā kāds kaut ko pateiks, tā es pretī savu viedokli. Jo mums ir mērķis, Latvija pirmajā vietā. Pienāks oktobris un es teikšu: Balsojiet par mani? Vai tā notiek? Nē, man ir jāstrādā! Man savs viedoklis ir jāsaka un ir jāaudzē sekotāju skaits. Un, ja man nav Facebook, man ir TikTok, Instagram, Telegram, YouTube, un vajag tik strādāt. Un, ja mani nebūtu noslēguši Facebook, es nekad nebūtu sācis filmēt. Man nepatika filmēt, man patika rakstīt rakstiņus. Uzraksti savu viedokli par konkrētu tēmu, ieliec Facebook, cilvēki lasa, un tas ļoti labi strādā. Nu ir jāsāk filmēties. Un tas nekad nenotiktu, ja es nebūtu bloķēts Facebook. Kas zina, kā tas viss pavērsīsies. Paldies Markam Zakerbergam, ka viņš mani nobloķēja. Es uzrakstīju: “Kāda laime valdniekam, ja tauta neprot domāt.” /Ādolfs Hitlers/ Vēl krāsu izvēlējos sarkanu ar melnu. Un bloķēts tiku jau pēc piecām minūtēm. Tādi nu viņiem ir tie noteikumi. Bet iekšēja sajūta man bija, ka nevajag pieminēt Ādolfu. Bet es domāju, ka mākslīgais intelekts to nesapratīs. Bet ticīgiem visas lietas nāk par labu. Bailēm vispār nav pamata. Draugi, ir jāturpina. Esiet drosmīgi un dariet stipras savas sirdis jūs visi, kas cerat uz To Kungu! (Psalms 31:25) Esiet drosmīgi un dariet stipras savas sirdis! Izrādās, ka sava sirds ir jāstiprina pašam. Kādā veidā? Savās miesas dienās ar stipru balsi un asarām Viņš ir raidījis daudz karstu lūgšanu pie Tā, kas Viņu varēja izglābt no nāves, un ir ticis atpestīts no bailēm. (Ebrejiem 5:7) Jēzus tika atbrīvots no bailēm. Jēzus baiļojās un trīcēja, pirms bija jāiet krusta ceļš, un Viņš lūdza Dievu. Tu savā personīgajā laikā ar Dievu, savā kambarī, izcīni savas uzvaras. Tāpēc pavisam droši var teikt, ja tu ļoti, ļoti vāji lūdz Dievu un pa retam ej lūgšanās, tad bailes iezagsies un tu izdarīsi negudrus lēmumus, par ko būs dārgi jāmaksā. Tev pašam ir jāuztur savas attiecības ar Dievu, un tur ir jāapliecina Rakstu vietas un ir jātiek galā ar bailēm. Tas bija pirmkārt. Otrkārt. Turienes brāļi, par mums dzirdējuši, nāca mums pretī līdz Apija Forumam un Tri-Tabernām. Tos redzēdams, Pāvils pateicās Dievam, un viņam radās drosme. (Apustuļu darbi 28:15) Brāļi nāca pretī, un tur ir konkrēti rakstīts, ka Pāvils, tos redzēdams, pateicās Dievam, un viņam radās drosme. Kad Pāvilam radās drosme? Kad viņs satika savus brāļus. Tad, kad tu ej uz savu grupiņu, tad, kad tu piedalies savā grupiņā, rodas drosme. Tad, kad tu ej uz draudzi, tad, kad tu klausies sprediķi, kad tu esi sadraudzībā ar brāļiem un māsām, rodas drosme. Es to visu nevaru izskaidrot, bet Kungs ir ar tiem, kas ir Kristus miesā. Jā, Viņš var svētīt visus cilvēkus, bet pie tiem, kas neatstāj savas draudzes sapulces, Dievs ar Savu Garu darbojas un ceļ drosmi. Pāvils ieguva drosmi, kad bija kopā ar brāļiem. Treškārt. Tos ieaicinājuši, viņi tiem pavēlēja nemaz vairs nerunāt, nedz mācīt Jēzus Vārdā. Bet Pēteris un Jānis, tiem atbildēdami, sacīja: “Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam; jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.” Tiem vēlreiz piedraudējuši un nevarēdami izdomāt, kā tos sodīt, viņi tos atlaida ļaužu dēļ, jo visi teica Dievu par to, kas bija noticis, jo šis cilvēks, kam dziedināšanas brīnums bija noticis, bija vairāk kā četrdesmit gadu vecs. Atbrīvoti tie nāca pie savējiem un stāstīja, ko augstie priesteri un vecaji tiem bija sacījuši. To dzirdējuši, viņi vienprātīgi lūdza Dievu, sacīdami: “Kungs, Tu, kas esi radījis debesis un zemi un jūru un visu, kas tanī, kas ar Sava kalpa, mūsu tēva Dāvida, muti caur Svēto Garu esi sacījis: kāpēc tautas trako un ļaudis izdomā nelietības? Zemes ķēniņi sacēlušies un valdnieki apvienojušies pret To Kungu un Viņa Svaidīto. Jo patiesi Hērods un Poncijs Pilāts līdz ar pagāniem un Israēla ļaudīm šinī pilsētā apvienojušies pret Tavu svēto kalpu Jēzu, ko Tu esi svaidījis, lai darītu to, ko Tava roka un Tavs padoms iepriekš bija nolēmis, ka tam bija jānotiek. Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod Saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu, Savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas un zīmes un brīnumi Tava svētā kalpa Jēzus Vārdā.” Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. (Apustuļu darbi 4:18-31) Kad apustuļiem valdība draudēja, ka nedrīkst pulcēties, nedrīkst sludināt, tad viņi atteicās valdības vīriem paklausīt. Viņi teica: “Vai ir pareizi jums vairāk klausīt nekā Dievam?” Un pēc tam viņi nāca pie savējiem un kopīgi lūdza Dievu. Un ir rakstīts, ka viņi lūdza, lai Dievs viņiem dod drosmi sludināt, un zeme nodrebēja, un visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. Draugs, kopējā lūgšanu spulcē lūdzot, arī grupas lūgšanās lūdzot, tu iegūsti drosmi. Tieši kopējās lūgšanās, kad lūdzam cits par citu, atbalstām cits citu, iegūstam drosmi uzvarēt. Ceturtkārt. Un sūtījām pie jums mūsu brāli Timoteju, Dieva aicināto Kristus evaņģēlija kalpu, lai viņš jūs stiprinātu un jūs drošinātu ticībā. (1. Tesaloniķiešiem 3:2) Kurš drošināja ticībā draudzi? Timotejs. Vēlāk, kad nemiers bija norimis, Pāvils, saaicinājis mācekļus un tos drošinājis, atvadījās un devās ceļā uz Maķedoniju. (Apustuļu darbi 20:1) Kurš drošināja? Pāvils. Kurš tagad tevi drošina? Mācītājs. Grupiņā ir vadītāji. Vadītājs nedrīkst būt nobijies. Ja vadītājs ir nobijies, tad grupiņas cilvēki arī ir nobijušies. Man vispār nav tiesību baidīties. Es to nevaru. Ja es baidīšos, tad kāda drosme būs draudzē? Un kā es varēšu ticēt un teikt: “Vēji, apklustiet, un ūdens viļņi mierā!”? Bet, tiem braucot, Viņš aizmiga; un viesulis cēlās ezerā, un tie tapa apklāti viļņiem un bija lielās briesmās. Un, pie Viņa piegājuši, tie Viņu modināja, sacīdami: “Kungs, Kungs, mēs grimstam!” Bet Viņš pacēlās un apsauca vēju un ūdens viļņus. Un tie nostājās un palika rāmi. Bet Viņš tiem sacīja: “Kur ir jūsu ticība?” [..] (Lūkas evaņģēlijs 8:23-25) Man ir mana situācija, mans stāvoklis un mana pozīcija, tev ir sava. Tev ir mazāka atbildība, man lielāka. Bībele saka: netopiet daudzi par mācītājiem, jo viņi nāks grūtākā tiesā. “Netopiet, mani brāļi, daudzi par mācītājiem, zinādami, ka mēs nāksim grūtākā tiesā.” (Jēkaba vēstule 3:1). Es daudz ko nevaru atļauties. Piektkārt. Un, ļaudis atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau jūras vidū; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Un, kad mācekļi Viņu redzēja pa jūras virsu staigājam, tie izbijās un sacīja: “Tas ir spoks.” Un tie brēca aiz bailēm. Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: “Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!” Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu.” Un Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus. Bet, lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” (Mateja evaņģēlijs 14:23-31) Jēzus nāca pie mācekļiem, kuri ir laivā, un ir pretvējš. Un mācekļi, Jēzu redzēdami, saka: ”Spoks!” Un Pēteris saka: “Ja Tu esi Jēzus, tad liec man nākt pa ūdens virsmu pie Tevis.” Ko Pēteris prasīja? Pēteris nebija spējīgs staigāt pa ūdens virsmu. Pēteris bija ļoti impulsīvs un bieši sastrādāja visādas muļķības. Jēzus atbildēja Pēterim: “Nāc!” Un Pēteris sāka iet pa ūdens virsmu, bet, redzēdams lielu vētru un viļņus, viņš pēkšņi sāka baidīties un sāka grimt. Un sauca uz Jēzu: “Palīdzi man, es grimstu.” Jēzus pastiepa roku, palīdzēja iekāpt laivā un teica: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies, kāpēc tu baidījies?” Bailes neļāva Pēterim staigāt pa ūdens virsmu, bet tas nav vienīgais. Pēteris spēra pārgalvīgus soļus. Mēs citreiz gaidām, kad mums visu pateiks priekšā, mēs visu izdarīsim, un būs labs rezultāts. Bet tā nenotiek. Mums pašiem ir jāpieņem savi lēmumi un jāsper savi ticības soļi. Drosme vairojas un ticība aug tikai tad, kad tu pats sāc spert soļus. Un, lai spertu šos soļus, tev ir jābūt nedaudz pārgalvīgam. Jo tieši Pēteri Dievs ielika par Savas grupas vadītāju. Tieši Pēterim Jēzus teica: “Tu esi klints, uz kuras Es celšu Savu draudzi.” Pēteris bija grupas vadītājs. Kad paziņoja, ka Jēzus kaps ir tukšs, pie kapa skrēja gan Jānis, gan Pēteris. Pie kapa pirmais atskrēja Jānis, bet viņš pagaidīja Pēteri. Tieši Pēterim Jēzus trīs reizes teica: “Ja tu Mani mīli, gani Manus jērus, gani Manas avis.” Negaidi ideālo variantu. Rīkojies. Audzē drosmi, audzē ticību, būs jāmaksā cena. Bet no kļūdām tu mācīsies. Un atceries, ka Dievs skatās un gaida to brīdi, kad ņemt visu tavu situāciju Savā kontrolē! Amen! Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi ”Bailes ir lipīgākas par vīrusu” pierakstīja un rediģēja draudzes ”Kristus Pasaulei” redakcija |
