Mēdz teikt, ka veģetatīvā distonija ir viena no mūsdienu „modernajām” slimībām, kaite, kuras cēloni precīzi nevar noteikt, un risinājumu – vēl jo mazāk. Tomēr, kas cilvēkam nav iespējams, – to dara Dievs! Paula ar veģetatīvo distoniju cīnījās četrus gadus. Ikdiena tika pavadīta bailēs no slimības simptomiem, atrašanās sabiedriskajā transportā, bailes nāves un citām lietām, kā arī dzīve depresijā. Viss izmainījās pēc aizlūgšanas trīs dienu seminārā jeb inkaunterā.

Paula stāsta: „Veģetatīvā distonija man sākās 18 gadu vecumā. Kādu dienu, kad izkāpu no autobusa, man visu ķermeni sarāva krampjos. Es nesapratu, kas notiek – tika izsaukta ātrā palīdzība, mani aizveda uz slimnīcu, kur mediķi injicēja nomierinošas zāles. Neviens īsti nevarēja paskaidrot, kāpēc tā notika. Šādas lēkmes sāka atkārtoties dienu no dienas veselu nedēļu, līdz ar to katru reizi nācās izsaukt ātro palīdzību. Mediķi man ieteica doties pie ģimenes ārsta un veikt izmeklējumus. Tiku nosūtīta uz dažādām pārbaudēm un konsultācijām, tai skaitā pie neirologa. Visi rezultāti bija normas robežās, nekādu problēmu neesot, taču, kā sacīja ārsts, simptomi liecinot par veģetatīvo distoniju. Regulāri bija krampji, tirpas, baidījos braukt ar transportu, jo bija dīvaina sajūta, it kā man zem kājām pazustu pamats. Ārste izrakstīja zāles, kuras varētu palīdzēt pret simptomiem, un tās nācās lietot katru dienu. Pēc laika man sākās arī depresīvas sajūtas, gulēju gultā un nespēju sevi piespiest kaut ko izdarīt, jo bija ļoti bail no tā, kas varētu notikt – lēkmes atkārtojās katru dienu, es nevarēju patstāvīgi pārvietoties, man bija bail, ka varu pat nomirt. Tā kā ļoti agrā vecumā man nomira mammu, šķita, ka tas varētu notikt arī ar mani. Sāka parādīties dzīves bezjēdzības sajūta, jo es neko nevarēju mainīt un nezināju ne iemeslu šai problēmai, ne arī atrisinājumu. Lai nu kā, vienīgais, ko tobrīd varēju darīt lietas labā, bija zāļu lietošana. Medikamenti palīdzēja nedaudz nomierināties, taču no simptomiem neatbrīvoja. Centos atrast risinājumus šai problēmai – aizgāju arī divas reizes pie psihologa, taču nekādas pozitīvas izmaiņas tas nesniedza. Iekšēji ar to nevēlējos samierināties, šķita, ka tomēr kaut kad es varētu būt vesela, lai gan tajā brīdī izeju neredzēju.

Turpināju sadzīvot ar šo kaiti četrus gadus – līdz brīdim, kad iepazinu Dievu, un Viņš mani dziedināja. Tas notika diezgan interesantā veidā – mani uz ielas uzrunāja kāda sieviete, kura vaicāja, vai es ticu Dievam. Es atklāti arī atbildēju – jā, ticu! Viņa mani uzaicināja uz mājas grupiņu, kurā cilvēki pārrunā Dieva vārdu un aizlūdz par vajadzībām. Mājas grupiņā man iemācīja, cik svarīgi ir iepazīt pašu Dievu – lasot Bībeli un lūdzot. Tādā veidā Dievs var izmainīt mūsu dzīvi. Tajā brīdī sapratu, ka tas ir tas, ko man vajag, un noticēju, ka Dievs caur lūgšanām varētu man palīdzēt. Grupiņā lūdzām arī par manu dēlu, kurš saņēma dziedināšanu no bronhīta. Tā bija atbildēta lūgšana, kas stiprināja ticību. Pēc kāda laika devos uz trīs dienu semināru inkaunteru, kura laikā aizlūdza par manu veselību. Inkaunters, tā ir iespēja tuvāk iepazīt Dievu un saņemt risinājumu savām problēmām. Pārmaiņas notika ļoti strauji! Pēc inkauntera nu jau ir pagājis gads, un neviens slimības simptoms vairs nav atkārtojies! Tas ir reāls Dieva brīnums! Pēc aizlūgšanām vairs nav bijusi neviena lēkme, kad notirpst ķermenis vai sākas krampji. Tas kardināli mainīja manu ikdienu, jo šobrīd vairs nedzīvoju pastāvīgās bailēs, kas kontrolēja manu ikdienu. Man vairs nav uzmācīgās domas, ka es drīz varētu nomirt. Ir pazudusi arī dīvainā sajūta transportā, tagad varu bez problēmām pārvietoties, kur vien vēlos. Dievs ir dziedinājis mani arī no depresīvajām domām. Medikamentus vairs nelietoju, jo nav vajadzības. Šodien neizjūtu nekādu dzīves bezjēdzību, jūtos laimīga, jo esmu dziedināta un varu dzīvot pilnvērtīgi. Turpinu veidot personīgas attiecības ar Dievu un apmeklēt mājas grupiņu. Dzīvei ar Dievu ir pilnīgi cita jēga, jo tagad stāstu arī citiem, ko Viņš ir darījis manā dzīvē. Vēlos cilvēkiem palīdzēt ieraudzīt, ka Dievam ir risinājums visām viņu problēmām.

Paulas dzīve ir krietni mainījusies. Viņa ir sapratusi, ka Dieva griba ir veselība, miers un dzīve ar Jēzu Kristu. Atverot savu sirdi Dievam, Paula saņēma pilnīgu dziedināšanu, un tas ir iespējams arī tev!

Paulas Lejas liecību pierakstīja Kristīne Krapāne