Atstumtība uz bērna attīstību atstāj graujošas sekas, tādēļ reti kāds spēj pārvarēt grūtības un tikt galā ar šo problēmu. Bērnam, nonākot atstumtā statusā, viņa uzvedībā novērojamas izmaiņas, kas izpaužas visdažādākajos veidos. Tāpat arī Marija, lai iegūtu atzinību un mīlestību, iemācījās smēķēt, lietot alkoholu, piedalījās neskaitāmās ballītēs un veidoja attiecības ar puišiem, taču viņa cerēto nesaņēma.

Marija stāsta: „Kad mācījos pamatskolā, vienaudži nereti mani izsmēja un atstūma, kā rezultātā kļuvu par sevi nepārliecināta un ļoti kautrīga. Īstu un uzticamu draugu man nebija. Skolas biedri ar mani kontaktējās tikai tādēļ, ka vecāki bieži nebija mājās un tur varēja rīkot ballītes. Es arī nespēju pastāvēt par savu viedokli un pateikt „nē”, tādēļ nereti darīju lietas, kuras pati nemaz nevēlējos. Mācoties 7. klasē, es iepazinos ar kādu meiteni, kura man tolaik šķita ļoti stilīga, jo smēķēja un lietoja alkoholu. Mēs kļuvām par draudzenēm, un ar laiku arī es kļuvu atkarīga no cigaretēm un grādīgajiem dzērieniem. Kļuvu it kā drošāka un pārliecinātāka par sevi, jutos stilīga un forša, jo beidzot biju kaut kur piederīga. Biežo izklaižu dēļ pamatīgi iekavēju mācības, kā rezultātā sekmes pasliktinājās un es paliku uz otru gadu. Tas kļuva par vēl vienu iemeslu, lai klasesbiedri par mani ņirgātos. Situācija saasinājās tik ļoti, ka man nācās mainīt skolu. Tur es ieguvu jaunus draugus, uzlabojās arī sekmes, un man tika uzticēti dažādi atbildīgi pienākumi. Gūto panākumu dēļ kļuvu augstprātīga, un, atriebjoties par to, ko pati biju iepriekš piedzīvojusi, neapzināti sāku pazemot savus vienaudžus.”

Pēc pamatskolas absolvēšanas Marija iestājās arodskolā. Kā apgalvo viņa pati – atskatoties uz pagātni, to varētu dēvēt par „bēdu laiku”. Meklējot patiesu piepildījumu un laimi, jaunā meitene sāka apmeklēt deju nodarbības, kuras jau drīz ieņēma vissvarīgāko vietu viņas dzīvē. Kopā ar iegūtajiem draugiem Marija tiecās izbaudīt dzīvi pilnā apmērā, ar jaunu sparu nododoties izklaidēm, alkoholam, neskaitāmām attiecībām un pat narkotikām.

„Mēs tikāmies gandrīz katru dienu un kopā izklaidējāmies. Nereti es pārnācu mājās tikai ap diviem vai trijiem naktī. Alkohols, cigaretes un „tusiņi” bija mana ikdiena. Kādā no kārtējām ballītēm nolēmu izmēģināt arī narkotikas, taču drīz to ļoti nožēloju, jo mans ķermenis kļuva uz laiku nekustīgs, lai arī biju pie apziņas. Mani pārņēma paniskas bailes nomirt, un es zināju, ka tādā gadījumā došos uz elli. Savās domās es lūdzu pēc Dieva palīdzības un pēc brīža atslēdzos. Nākamajā dienā es pamodos pilnīgi svešā vietā un biju priecīga, ka vispār esmu dzīva. Šis notikums lika aizdomāties par to, kā dzīvoju, tomēr neko mainīt es nespēju un viss turpinājās, kā līdz tam.”

Neskatoties uz nepārtraukto izklaidi, Marija aizvien ilgojās pēc mīlestības, kuru centās atrast attiecībās ar puišiem. Tomēr tā vietā jaunās meitenes dzīvē ienāca netiklība, kas jau esošo tukšuma sajūtu padarīja vēl neciešamāku.

„Uzturēties meiteņu kompānijās man kļuva aizvien garlaicīgāk, tādēļ lielākā daļa manu draugu bija pretējā dzimuma pārstāvji. Vēloties būt pieņemta un mīlēta, ātri pieķēros puišiem un iesaistījos ļoti daudzās attiecībās. Paralēli jau esošajām bieži vien izveidoju vēl vairākas, lai neveiksmes gadījumā būtu „rezerves plāns”, tomēr tas nesniedza man tik ļoti gaidīto piepildījumu. Vēlme justies mīlētai pārvērtās netiklībā, mūžīgos melos un nodevībā, kas vēl vairāk sāpināja. Tā tas turpinājās vairākus gadus, un, lai gan ārēji izskatījās, ka viss ir kārtībā, iekšēji es jutos nelaimīga. Mana dzīve ļoti atšķīrās no tā, ko patiesībā vēlējos.

Jau no bērnības kopā ar mammu regulāri biju apmeklējusi baznīcu, tādēļ zināju par Dievu un sapratu, ka dzīvoju nepareizi, tomēr man nebija spēka kaut ko izmainīt. Līdz brīdim, kad piedzīvoju ļoti sāpīgu šķiršanos, uzzinot, ka mīļotajam cilvēkam, ar kuru cerēju izveidot nopietnas attiecības, jau ir ģimene, kurā tika gaidīts mazulis. Tas bija pēdējais piliens, lai es saprastu, cik nožēlojamā stāvoklī es patiesībā atrodos un cik ļoti vēlos mainīt savu dzīvi. Ilgu laiku, pavadot asarās un pārdomās, es atcerējos par Dievu. Šajā laikā mamma bija sākusi klausīties draudzes „Kristus Pasaulei” mācītāja sprediķus un ieteica tos arī man. Jau no pirmās dzirdētās svētrunas es sapratu, ka Dievs ir mans īstais problēmu risinājums.”

2015. gadā draudze „Kristus Pasaulei” rīkoja evaņģelizācijas dievkalpojumus lielākajās Latvijas pilsētās, tostarp arī Ventspilī. Marija kopā ar mammu nolēma ierasties uz šo dievkalpojumu, nemaz nenojaušot, cik lielas pārmaiņas ar to aizsāksies. Dzirdētais vārds uzrunāja jauno meiteni, un viņa nolēma uzticēt savu dzīvi Dievam.

Es regulāri sāku apmeklēt mājas grupiņu, taču vislielākās izmaiņas manā dzīvē notika pēc inkauntera jeb draudzes rīkotā trīs dienu semināra, kura laikā īpaši piedzīvoju Dieva klātbūtni un mīlestību. Šajās dienās manī rosījās neskaitāmi daudzas pārdomas, un es sapratu, ka man jāpieņem nopietns un stingrs lēmums nodoties Dievam un cīnīties, lai atbrīvotos no visiem grēkiem. Atbraucot mājās no inkauntera, sāku regulāri pavadīt laiku kopā ar Dievu, Viņu iepazīstot caur Bībeli un lūgšanām. Pamanīju, ka mana ikdiena kļūst daudz priecīgāka un gaišāka, manī pamazām pazuda vēlēšanās smēķēt, lietot alkoholu vai doties uz kādām ballītēm, jo beidzot tik ilgi gaidīto piepildījumu atradu Jēzū Kristū un attiecībās ar Viņu. Ar laiku aizgāju arī no dejām un pārtraucu kontaktēties ar tur iepazītajiem cilvēkiem, jo sapratu, ka tas viss manā dzīvē bija kļuvis par elku un ieņēmis Dieva vietu. Tagad es jūtos patiesi brīva un laimīga, un es ar nepacietību gaidu katru reizi, kad atkal varu būt kopā ar savu Debesu Tēti, Viņu iepazīstot un saņemot mīlestību, kuru nespēju atrast daudzajās attiecībās ar puišiem. Esmu sapratusi, ka neviens puisis man to nevar sniegt. Dievs ir dziedinājis manu dvēseli un atbrīvojis no postošajām atkarībām. Es esmu ieguvusi stingru raksturu, varu pastāvēt par savu viedokli un pateikt „nē”, kad tas ir nepieciešams. Mana domāšana ir pilnībā mainījusies. Dzīve ir ieguvusi stabilitāti, un man ir konkrēti sapņi un mērķi, kurus vēlos sasniegt kopā ar Dievu. Draudzē es esmu ieguvusi arī īstus un uzticamus draugus. Tā vietā, lai pavadītu laiku dažādās bezjēdzīgās izklaidēs, es kalpoju Dievam, stāstot citiem par Jēzu. Tas mani iepriecina, un es jūtos tik labi, kā vēl nekad agrāk! Esmu pilnībā nodevusies Dievam, un es redzu, kā Viņa svētības un apsolījumi piepildās visās jomās. Šis ir manas dzīves labākais laiks!

Bībelē ir teikts: „Esiet vārda darītāji, ne tikai klausītāji,” tādēļ es ikvienam novēlu ne tikai ticēt, ka Dievs eksistē, bet arī rīkoties, izveidojot personīgas attiecības ar Dievu, kurās gūstam spēku pakārtot savu dzīvi pēc Viņa prāta un saņemt visas tās svētības, kuras Dievs tev ir paredzējis!”

Marijas Ostrovskas liecību pierakstīja Monta Gulbe