Sigita ilgus gadus ir strādājusi smagu darbu, lai parūpētos par savu ģimeni. Diemžēl, kā tas mēdz gadīties, nepiemērotu darba apstākļu dēļ sievietei pasliktinājās redze. Kaut arī nav pagājis ilgs laiks, kopš dienas, kad Sigita sāka apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei” un pieņēma Jēzu par savu Glābēju, viņas dzīvē Dievs ir paspējis paveikt dažādus brīnumus. Par vienu no tiem, kā pārdabiski tika dziedināta redze, sieviete vēlas pastāstīt vairāk.

Par savas problēmas cēloni Sigita stāsta: “Jau 20 gadus ar atsevišķiem pārtraukumiem strādāju par šuvēju. Mans darba laiks vienmēr ir bijis garš – deviņas līdz desmit stundas dienā, no kurām diennakts gaišajā laikā savu darbu darīju bez papildus apgaismojuma, turklāt visas dienas garumā mans skatiens bija vērsts vienā punktā – uz auduma gabalu, ko tajā brīdī ar šujmašīnu apstrādāju. Ņemot vērā to, ka redze man bija ļoti laba un gadiem ilgi šādi darba apstākļi nekādas problēmas neradīja, nesatraucos, ka kādreiz varētu notikt kas nepatīkams. Tomēr nedaudz vairāk kā pirms diviem gadiem jutu, ka redzei nelabvēlīgie apstākļi ir darījuši savu. Nostrādājot vairākas stundas, manas acis sāka migloties, un tas atkārtojās dienu no dienas. Lai arī redzes traucējumi apgrūtināja darba veikšanu, pati nepatīkamākā sajūta sākās vakaros, kad pēc darba atgriezos mājās. Manas acis bija tik nogurušas, ka tās ne tikai miglojās, bet arī asaroja. Kaut es to ļoti vēlējos, vairs nespēju lasīt, jo burtus saskatīt nevarēju, un acis, tiklīdz centos ko saburtot, sāka sāpēt. Tā nu darbdienu vakaros, ja neatliekamos gadījumos vajadzēja ko izlasīt, centos izlīdzēties ar spožu gaismu un lupu. Normāli varēju palasīt vienīgi brīvdienās pa dienu. Sevi mierināju, ka kaut kad atvaļinājumā centīšos aiziet pie acu ārsta – varbūt man izrakstīs kādus pilienus, kas palīdzēs, vai pateiks, ka jānēsā brilles. Galu galā to tā arī neizdarīju.”

Sigita turpina: “Tajā laikā man dzīvē bija sevišķi smagas problēmas. Kādu dienu es nejauši sociālajā portālā ievēroju uzaicinājumu no kādas draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupas. Tā kā bija norādīts arī telefona numurs, piezvanīju un no sirds izrunājos. Ņemot vērā to, ka dzīvoju Liepājā, bet cilvēks, ar ko runāju, Rīgā, viņš pastāstīja, ka manu tālruņa numuru iedos mājas grupas vadītājai Liepājā, kura mani sazvanīja un uzaicināja uz dievkalpojumu. Pēc minētās telefona sarunas jutos nedaudz atvieglota, tādēļ sāku šaubīties, vai man uz šo dievkalpojumu vispār iet, jo lielam skaitam cilvēku ir daudz nopietnākas problēmas. Dievu līdz šim nebiju iepazinusi, tādēļ domāju, ka Viņš man diez vai palīdzēs, tomēr galu galā pieņēmu lēmumu, ka aiziešu. Savu izvēli ne brīdi neesmu nožēlojusi.  

Kaut pārsvarā draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumus apmeklēju Liepājā, bija reizes, kad atbraucu arī uz Rīgu. Viens no tiem bija dziedināšanas dievkalpojums. Jau ieejot zālē, kur vēl tikai pulcējās cilvēki, jutu, ka ar mani kaut kas notiek. Man trīcēja kājas un acis pildījās ar asarām. Kad dievkalpojuma gaitā mācītājs aicināja slavēt un pielūgt Dievu, piecēlos kājās un jutu, ka Dieva klātbūtne ir tik stipra, ka nemaz nespēju nostāvēt. Mani pārņēma patīkama tirpoņa, iekšējs karstums un no acīm man bira asaras. Šajā brīdī par savu redzi nemaz nedomāju.

Pēc dievkalpojuma draudzes grāmatu galdā nopirku grāmatu un, braucot mājās, autobusā, daudz nedomājot, to sāku lasīt. Mani paziņas, ar kuriem kopā devos atpakaļ uz Liepāju, brīnījās, kā es tik ilgi spēju palasīt, jo ceļš uz Liepāju ir grubuļains un pat ar veselu redzi ir jāpiepūlas, lai skaidri saskatītu burtus. Tā kā grāmata bija ārkārtīgi interesanta, aizbraucot mājās, nespēju to nolikt plauktā vēl kādu stundu. Es pati par sevi brīnījos, jo parasti lasīšana vakaros bija apgrūtinoša un bez spilgtās gaismas un lupas – neiespējama. Tomēr šajā reizē burti likās neparasti spilgti un tos saskatīt nebija ne mazāko problēmu. Es sapratu, ka Dievs manas acis ir dziedinājis, un jutos ļoti saviļņota. No šīs dienas, atgriežoties darbā un strādājot garās stundas pie šujmašīnas, manas acis nenogurst, un redzes miglošanās vairs nav bijusi. Ļoti priecājos arī par to, ka vakaros acis neasaro, nesāp un rāda skaidri. Pēc grūtībām divu gadu garumā beidzot varu lasīt grāmatu bez kādiem palīglīdzekļiem.”

Sigita par Dievu un savu dziedināšanu runā ļoti aizrautīgi, ar lielu prieku. Viņa katru dienu pavada laiku lūgšanās un Bībeles lasīšanā – šīs divas lietas ir kļuvušas par sievietes dzīves neatņemamu sastāvdaļu, jo ir viņai kā garīgā barība, kas dod spēku ikdienai. Turklāt Sigita priecājas par katru iespēju kalpot savā draudzē un liecināt cilvēkiem par to, ko Dievs viņas dzīvē darījis. Sievietes novēlējums ikvienam: “ Paļaujieties pilnībā uz Dievu, jo tikai Viņš spēj mūs izglābt un dziedināt.”

Sigitas Frances liecību pierakstīja Kristīne Krūkliņa