Šodien ir brīnišķīga diena. Nav svarīgi kā tu jūties, svarīgi ir, ka tu esi šeit. Mēs tikko pielūdzām Dievu, un uz ekrāniem bija vārdi. Kāpēc ir šie vārdi? Kāpēc vārdi tur ir vajadzīgi? Protams, ja kaut ko nevari sadzirdēt, tad tu dziesmas vārdus vismaz vari izlasīt. Ne vienmēr un ne katrā koncertā šādus vārdus liek. Kāpēc mēs šeit liekam dziesmu vārdus? Tāpēc ka tieši šie vārdi ir pats svarīgākais. Ir divi veidi, kā mēs pielūdzam Dievu. Viens – personīgi savā lūgšanu kambarī. Kā teikts Bībelē, ja kas lūdz Tēvu, tas ieslēdzas kambarī un slepenībā tur lūdz, un Tas Kungs viņam atbildēs.

Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev. (Mateja evaņģēlijs 6:6)

Mūsu pašu personīgas attiecības ar Dievu ir, kad mēs paši lasām Dieva vārdu, pārdomājam to, kad salīdzinām, kas Dieva vārdā kontekstā ir atklāts, arī to, ko mēs esam dzirdējuši dievkalpojumā sprediķī, ko tu pats lasi kādās kristīgās grāmatās, tu liec visu kopā, par pamatu ņemot Dieva vārdu, un salīdzini savu dzīvi ar to, kādu Dievs to vēlas. Tu saņem Dieva vadību, šādā veidā saņem Viņa svētību, tu kļūsti spējīgs darīt Viņa gribu un iegūsti pareizo dzīves virzienu, kādu Tēvs, kas tevi ir radījis, vēlas to – tās ir tavas personīgās attiecības. Tās ietver arī slavēšanu un pielūgsmi, vari izteikt arī kādus mīlestības, pateicības vārdus Dievam. Tas ir ļoti pareizi un labi. Tās ir tavas personīgās attiecības.

Bet šeit, draudzē, tās ir mūsu kopīgās. Tas ir instruments, kas saliedē draudzi, kas visai Dieva tautai, kopā vienotai liek slavēt Dievu. Viņš ir galva, mēs esam miesa. Jo vairāk cilvēku, kas vienoti slavē, jo vairāk spēka, žēlastības, vairāk Dieva slavas. Mēs tēvreizē lūdzam: “Mūsu Tēvs debesīs, svētīts lai top Tavs vārds!” Mēs jau nevaram svētīt, piešķirt svētību tam, kam ir svētība. Ar šo rakstvietu ir domāts, ka Dieva vārds tiek svētīts tādā veidā, kad mēs šo vārdu lietojam, ievērojam, praktizējam savā dzīvē un tad Dievam tiek dota slava un Jēzus tiek paaugstināts. Sveci iededzinājis neviens to neliek zem gultas, zem pūra, kā rakstīts Bībelē, bet liek to redzamā vietā, lai cilvēkiem gaisma top redzama. Kopīga Dieva slavēšana. Šodien mēs varam no jebkuras pasaules malas, spāņu, angļu, franču, ķīniešu vai jebkādā citā valodā, atrast slavēšanu un pielūgsmi. No visa, kas tiek piedāvāts un ko cilvēki publicē, svešā valodā vari uzlikt fonā, bet tu jau nesaproti, un pats ar saviem vārdiem lūdz. Tev vienkārši ir mūzika fonā, bet tā ir tikai vienkārši mūzika. Tu vari fonā uzlikt mūziku, kas nav saistīta ar draudzi, bet tu jau nezini, ar ko tā ir saistīta. Tā ir vienkārši mūzika, jo mūzika ir mūzika. Labāk, protams, ir kristīgā, bet pašā centrā ir pats vārds, kas ir iekšā šajā mūzikā. Iesākumā bija vārds un vārds tapa miesa. Viņš teica un tapa, un pēc tam Dievs paskatījās, ko radījis, un teica labu esam. Dievs bija gandarīts par to, ko Pats ir radījis. Arī mūs Dievs ir radījis radošus. Mēs paši priecājamies par to, ko radām saskaņā ar Viņa gribu, ar Viņa prātu. Viss radītais ir tā vieta, kur Dievam tīk uzturēties. Šie vārdi ir tāpēc, lai mēs kopīgi varētu pielūgt Dievu.

Kristietība vispār ir vienkāršāka nekā bieži vien domā. Kaut kādas jaunas kustības rodas, kāds izdomā, ka viss nav pareizi, viss ir slikti un vajag savādāk. Tad viņi izdomā kaut ko tādu, ko pēc laika saprot, ka tā nemaz nav. Protams, ja saprot, jo parasti šie cilvēki neko nesaprot. Ja tev galva ir uz pleciem, tad tu pārliecinies, ka viss jau patiesībā ir pareizi. Šī jau ir tā pielūgsme. Mēs šeit, dziedot šīs dziesmas, pielūdzam Dievu – tu pielūdz Dievu. Dziedot šīs dziesmas, tu vienā garā, vienā prātā pielūdz Dievu ar savu brāli un māsu, kas tev ir blakām. Tad, kad bija Tautas lūgšanas sapulce, tad visas konfesijas sanāca kopā. Ne jau, lai katra konfesija, savā stūrītī lūgtos, bet lai visi ar vieniem vārdiem, un šeit mūzika nav tik būtiska kā paši vārdi, kas ir šajā mūzikā. Mūzika ir svarīga, bet tieši vārds ir spēcīgāks. Mūzika ir mūzika, tā aizskar tevi emocionāli, bet vārds maina tevi garā. Jāņa evaņģēlijā ir rakstīts, ka vārds tapa miesa, Viņš mājoja mūsu vidū. Par Jēzu ir runa – vārds tapa miesa. Vārds no Dieva vispār nav šķirams, tāpēc nevis melodija nav šķirama, bet tieši vārds. Tautas Lūgšanu sapulcē, kas notika trīs gadus pēc kārtas, divus gadus bija Skonto hallē, vienu reizi šeit, draudzes telpās, svarīgi, ka visas konfesijas sanāca kopā, tas veido vienotību un atraisa Dieva spēku. Patiesībā viss ir vienkārši. Uz ko būtu draudzē jāliek uzsvars? Uz personīgo būšanu kaktiņā vai to kopību? Tomēr kopējo. Un tāpēc ir šie vārdiņi. Es tieši šeit lūdzot domāju, cik viss ir vienkārši. Tu vienkārši dziedi dziesmu un pielūdz Dievu. Tu Dziesmu svētkos dziedi: Pērkons, mūsu tēvs, un pielūdz Pērkonu. Tu Dziesmu vai Deju svētkos dejo dziesmu ar to visu, kas ir veltīts Pērkonam, un tu pielūdz Pērkonu. Viss ir ļoti vienkārši un nevajag neko sarežģīt. Ne jau tas, ko tu te pats lūdz, kopīgi dziedi, un tāpēc speciāli tiek veidoti svētki. To Tālivaldis Tālbergs uzskatāmi parādīja, salika kopā manu sprediķi par dalītu sirdi, ar visām sekām, kas notiek pēc tam, sprediķis saucās „Zelta laikmets”. Viņš bija izvilcis, izkonspektējis, smuki salicis kopā un savienoja kopā ar Dziesmu svētkiem, kur dzied „Dievs, svētī Latviju” un “Saule, Pērkons, Daugava”. Tauta lūdz Pērkonu un lūdz arī Dievu. Sirds ir dalīta un līdz ar to ir šausmīgas sekas. Tās sekas būs vēl briesmīgākas, diemžēl tur neko mainīt vairs nevar. Viss ir iegriezies un viss ies tālāk, bet tas neattiecas tieši konkrēti uz tevi. Situācija valstī kopumā attiecas, bet uz tiem, kas stipri stāv Dieva vārdā, var iestādīt tuksnesī un tu tur plauksi un ziedēsi.

Redzi, cik svarīga ir šī kopējā pielūgsme, un svarīgas ir abas. Dažiem var būt, ka viņi atnāk šeit un tas ir viņu vienīgais lūgšanu brīdis. Gan tam, kas uz skatuves, tā var gadīties, gan tam, kas zālē. Mēs atnākam uz dievkalpojumu, un varbūt tas ir vienīgais brīdis, kad tu lūdz Dievu, tas ir par maz, bet tas ir labi. Zobārsti zina, ka zobus tīrīt var divos variantos – tīrīt slikti vai vispār netīrīt – tad labāk ir tīrīt slikti. Piemēram, biznesā slikta vienošanās ir labāka nekā vispār nebūtu vienošanās, kad turpinās viss pa vecam. Politikā tas ir ļoti izteikti. Dažādas cilvēku grupas nonāk pie kompromisa, kad viena otrai piekāpjas, un viss ir nedaudz labāk sabiedrībā pēc tam. Tāpēc ir jābūt divām pusēm, kas ir tavs iekšējais, kas ir ārējais. Cik svarīga ir draudze, kas tevī pamudina, tu atnāc, tu slavē kopā, kas pamudina to darīt ikdienas dzīvē. Cik svarīgs ir svētdienas dievkalpojums, cik svarīga ir grupiņa, cik svarīga ir lūgšana. Lūgšanas pie mums ir vienreiz mēnesī, kad mēs sanākam kopā. Tie, kas nāk uz lūgšanām, tie arī mājās vairāk to dara, jo kas vairāk to izprot, tas vairāk to dara.

Piemēram, šodien, braucot uz dievkalpojumu, man bija jābrauc ar 50 km/h, jo aizmugurē brauca policija. Es braucu ar ātrumu 59 km/h, es cerēju, ka tie ir normāli policisti, jo +10 km/h ir nerakstīts likums arī policijai, tevi nesoda. Virs +10 km/h var sodīt. Tu brauc lēnāk, kad redzi policiju? Es pie sevis domāju, kāpēc es braucu lēnāk? Tā taču ir pašvaldības policija, tā pat nav ceļu policija, bet reizēm arī viņi var apstādināt. Tagad visi visu digitalizē, pāris policisti palikuši, un tad viņiem visu uzkrauj. Darba ir daudz, alga – maza. Tu jau nezini, kas viņam ir iekšā, bet tu brauc lēnāk. Vispār tāds cilvēks pastāv, kuri dara pareizas lietas, esot vienatnē? Tu paliec viens un tu dari pareizas lietas. Ir tādi? Es nezinu. Mēs esam draudzē kopā. Pats princips, kad mēs sanākam kopā, viens otru iedrošinām – iedrošinām lūgt, sekot Kristum, un tiklīdz paliekam vieni paši, automātiski citas kompānijas, darba vietā vai kur citur, un tu automātiski pārņem viņu paražas un viņu dzīves veidu. Tāpēc draudzē Viņš ir galva, mēs esam Viņa miesa. Mēs esam pilnība, un viss ir zem Viņa kājām, un Viņa kājas, locekļi esam mēs. Efeziešiem vēstulē ir skaisti rakstīts:

Augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda. (Efeziešiem vēstule 1:21-23)

Dievs Viņu ir paaugstinājis augstāk par ikvienu vārdu, kas tiek minēts jebkurā laikā, augstāk par ikvienu kundzību, par ikvienu valsti – augstāk par visu ir paaugstināts, un mēs līdz ar Viņu – tas ir par draudzi teikts, nevis par vienu indivīdu. Es izskaidroju vienkāršu mehānismu, ka klibo uz abām pusēm, bet tu šeit dziedi Dievam, un tā ir tava pielūgsme. Tāpēc arī dažādas vēsturiskas konfesijas, draudzes, kas jau gadu simtiem ir, viņi vispār nespētu caur gadsimtiem nest ticību, ja viņiem nebūtu savas liturģijas. Mēs bieži nesaprotam, ko viņi dara, kāpēc dūmus kūpina, viņi paši saprot, un caur to Dieva vārds obligāti jāpasaka dievkalpojumā, obligāti jānolasa rakstvieta pēc plāna. Viss ir pēc plāna un pateikts priekšā, tas nav labākais variants, bet tas ir saprotams. Ja gribi caur gadsimtiem nest ticību, ir jābūt kaut kādai kārtībai draudzē, un caur to cilvēks tiek stiprināts šajā draudzē. Mums pašiem ir vienkāršāka un saprotamāka forma, kas ir pieejamāka cilvēkiem, bet arī tāda forma ir normāla, tāpēc ir dažādi novirzieni un savā ziņā – konkurence. Vari doties tur, kur labāk saprotams, ja jau esi tur, kur saprotams, tad viss ir kārtībā. Ir labi, ka ir daudz konfesiju un vietu, lai katrs attiecīgi atrod to savu vietu. Mēs saprotam, ka viena pagale nedeg.

Mēs drīz baudīsim vakarēdienu, ko Jēzus arī baudīja ar Saviem mācekļiem, Viņš skaidri teica, ka tās ir Viņa asinis, kas par viņiem tiek izlietas – tas ir vīns. Ja kādu interesē, vai Jēzus radīja īstu vīnu, es domāju, ka radīja īstu vīnu, bet mēs speciāli lietojam vīnogu sulu, lai kāds pēc vakarēdiena nenodzeras. Ir arī kaut kādās draudzēs tradīcija, ka mācītājam jāizdzer pārpalikums. Pastāv iespēja, ka tādās vietās mācītājam jau sāks gribēties biežāk vakarēdienu. Atceros, ka mums bija četrdesmit dienu gavēnis, tas bija šausmīgi, bet mēs to izdarījām, neliela draudzes cilvēku grupa nogavējām šīs četrdesmit dienas. Nedomāju, ka tas bija normāli, bet mēs to izdarījām, un es par to priecājos. Bet neiesaku to darīt citiem. Atceros, ka līdergrupā sanācām kopā lūgt, tad parasti baudījām kopā grupiņās vakarēdienu. Tajā laikā bija tāda iedibināta kārtība, ka viss notika grupās, tagad to darām dievkalpojumā. Sākumā nesa vakarēdienā kukuli baltmaizes, bet vēlāk jau bija divi. Un tad nolauž riktīgu gabalu un bauda vakarēdienu, bet tik garšīga baltmaize tolaik bija. Mēs lietojām medu, putekšņus ūdenī un vakarēdienā baltmaizi. Bija tā, ka kāds jau sāka blenderēt produktus, jo ēst nevarēja, bet varēja dzert. Domāju, ka tas tik un tā skaitījās kā gavēnis, cilvēks bija daļēji atteicies no ēdiena. Pa vienam mēs diez vai ko tādu spētu, bet kopā varējām. Mēs pēc tam šausmīgi izskatījāmies – kauli un āda, mati sāka krist, redze palika slikta. Bet kopumā gavēnis arī psiholoģiski un medicīniski nav slikti, ja to dara prātīgi. Nezinu, vai četrdesmit dienas ir prātīgi, neskatoties uz to, ka Mozus un citi ir gavējuši, bet gavēnis kā tāds reizi nedēļā ieaudzina disciplīnu un attīra organismu, tas nav slikti, bet katram pašam jāskatās līdzi, kāda katram veselība un tamlīdzīgas lietas.

Mēs noskaidrojām, ka viena pagale nedeg. Tu esi Dieva namā, baudīsim Jēzus asinis jeb vīnu simboliski – maize nozīmē Kristus miesu, un šī miesa esam mēs. Viņš runā par Savu miesu, ko dod par upuri, bet arī tas nozīmē, ar Pētera vārdiem sakot, ka no dzīviem akmeņiem uzceliet Dievam garīgu namu. Mēs esam dzīvie akmeņi. Mēs paši personīgi esam Viņa nams, un kopā kā draudze esam Viņa nams. Un ja ir kāds vienots starpkonfesionāls pasākums, kā Tautas lūgšanu sapulce, tas demonstrē visu Latvijas draudzi. Ja Latvijas draudzes pārstāvji dodas kaut kur uz Eiropas vai pasaules pasākumu, tad pārstāv pasaules draudzē. Svarīgi apzināties sevi kā daļu no visas Kristus miesā savā lokālajā draudzē. Kristus miesā ir pilnība, kur katrs esam dažādi, ar savām kalpošanas dāvanām, bet kopumā esam pilnīgi, tieši draudzē esot. Jābūt sievietēm un vīriešiem kopā, jo viņi ļoti atšķiras un papildina cits cita lietas, kas iztrūkst. Uzskatu, ka vispār augošs organisms vai draudze būs tikai tad, kad viss būs jaukts. Tur būs savas problēmas, protams, bet mēs nevaram tā skatīties uz šīm lietām. Katram tomēr ir savas izvēles, savs skatījums, bet mēs papildinām tieši šādā veidā cits citu. Jābūt adekvātiem un piesardzīgiem, divatā pa kaktiem nedzīvoties un tamlīdzīgi, ja gribi saglabāt šķīstu sevi, tad tev pašam jāskatās, cik ilgi un kur sēdi ar ko kopā. Bet katrā ziņā tā ir tā pilnība, ka visi dzimumi, profesijas, dažādi sociālie slāņi ir kopā, visi Kristū. Tieši dziedāšana jeb kopīgā slavēšana ir tas spēks, kad kopā sanākam, tas jau vieno draudzi. Mēs lasām, ka debespulki – eņģeļi, debesu draudze, zemes draudze – slavē Dievu: “Svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots.” Un tam ir divas puses, kas viena no otras nav šķiramas – kopīgā slavēšana un tavs personīgās paša attiecības ar Dievu. Šeit mēs iegūstam virzienu un spēku turpināt savas attiecības. Tāpat arī savas attiecības nedēļas gaitā, ko esi atklājis, tev ir arī ar ko stiprināt draudzi pēc tam – tas ir tāds aplis.

Sprediķis šodien būs ļoti labs, ir jau labs, bet būs ļoti labs. Man pašam ļoti patīk, ļoti vienkāršs. Jēzum bija kāda māja jeb nams Betānijā. Jēzum ļoti patika Betānijas mājā uzturēties – tas ir rakstīts Bībelē Lūkas evaņģēlija 10. nodaļā un Jāņa evaņģēlija 11. un 12. nodaļā tas ir aprakstīts.

Atgadījās, ka viņi, tālāk ejot, nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieva, Marta vārdā, uzņēma Viņu savā namā. (Lūkas evaņģēlijs 10:38)

Marija, māsa, apsēdusies pie Tā Kunga kājām, klausījās Viņa vārdos. Tas notikums, ko dažādi interpretē dažādās situācijās un mācībās, bet esmu atradis tomēr kaut kādu kopsaucēju tam visam, kurš tad bija labāks – Marta vai Marija. Neuztraucies, neviena nebija labāka, mēs mīlam izcelt Mariju, jo viņa sēdēja pie Jēzus kājām un Jēzus jau viņu uzslavēja. Marta sūdzējās, viņa apkalpoja un uzņēma Jēzu savā namā, ir rakstīts, ka Marta uzņēma savā namā, Marija bija māsa un Lācars – brālis. Un Marta strādāja, bet Marija sēdēja pie Jēzus kājām un klausījās Viņa vārdos, burtiski bija tā kā iemīlējusies. Tā bija tā pati Marija, kas svaidīja Jēzus kājas ar dārgo nardu eļļu. Reizēm jauc Mariju ar Mariju Magdalēnu, kā jau mēs saprotam, evaņģēlijos un vispār Bībelē ir ļoti daudz neprecizitāšu, nevar tā burtiski vienu rakstvietu paņemt un tulkot, pat dažādi teologi jauc abas. Es redzu, ka šī nav Marija Magdalēna. Iespējams, ka ir bijis arī cits gadījums vai cita interpretācija, bet šī Marija svaidīja Jēzus kājas ar eļļu. Jēzus teica: “To viņa Man bēru dienai pataupījusi,” tas bija pravietiski. Marta neko Marijai pa tiešo nevarēja izdarīt vai pateikt, kā jau ģimenē, māsu un brāļu attiecības. Marta teica Jēzum:

[..] pienāca un sacīja: “Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz.” (Lūkas evaņģēlijs 10:40)

Uz ko Jēzus atbildēja:

Bet Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: “Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.” (Lūkas evaņģēlijs 10:41-42)

Paņem tikai vienu pantu, ka neko citu vairs nevajag – tikai sēdēt pie Jēzus kājām. Mīļie draugi, tā jēga ir nedaudz cita. Piemēram, mums jāskatās uz dažādām pusēm, mēs nevaram tikai mājā lūgt un draudzē nenākt, vai tikai draudzē nākt un mājās nelūgt – tas viss kopā ir svarīgi.

Baznīca 29. jūlijā godina Svēto Martu kā namamāti, kā viesmīlības paraugu. Marta – ne Marija. Marija ir ļoti populāra, arī gleznās attēlo dažādi. Bija abas māsas un trešais personāžs – Lācars. Rakstīts, ka Marta uzņēma, ne Lācars. Bībeles laikos īpašumus, namu un pārvaldību mantoja vecākais dēls. Un arī jaunākais tas varēja būt, ja vecākais nomira. Tur ir Marta, un arī Lācars ir namā. Šeit rodas jautājums – kāpēc Lācars nebija līderis? Kāpēc Marta bija tā, kas sagatavoja šo vietu, kur Jēzum patika uzturēties? Nevar pietikt tikai ar vienu lietu, jo no šīs vienas lietas – sēdēšanas pie Jēzus kājām – ir jāizriet kalpošanai. Tāpēc Lācars tika augšāmcelts no mirušajiem. Tā ir zīme. Tas ir auglis.

Galvenā doma, ko gribu šodien pateikt, ir šāda: Betānijas nams ir ideāls – draudzes ideāls, katra cilvēka personīgās kalpošanas un attiecību ar Dievu mēraukla. Visiem trim – Lācaram, Martai un Marijai – ir jābūt kopā. No lūgšanas izriet kalpošana, no kalpošanas – auglis. Lācara augšāmcelšanās brīnums ir viņu kopīgās lūgšanas un kalpošanas auglis – zīme katra kristieša personiskajai dzīvei. Ja ir personīgās lūgšanas, ir draudze, slavēšana, pielūgsme un citas lietas, tad dzīvē ir arī augļi un ir kalpošana.

Draudzei ir struktūra. Martu var salīdzināt ar mācītāju – to, kurš izveido draudzi, vidi, kur cilvēki var nākt, piedzīvot, kalpot, kopīgi lūgt, kur māca veidot personīgas attiecības ar Dievu, un kur draudze cenšas ietekmēt arī pasauli un savu valsti. Marta bija tieši tāda. Taču viņu nevar izcelt augstāk par Lācaru. Nav zināms, vai Lācars bija jaunākais brālis, vai vēl nepilngadīgs, varbūt ap trīsdesmit gadu vecs – to precīzi nevar pārbaudīt. Kiprā, Larnakas pilsētā, ir Svētā Lācara baznīca, kuras tradīcija vēsta, ka Lācars bijis Kipras bīskaps, un šī baznīca uzcelta vietā, kur atrasti viņa kauli. Pastāv arī citas versijas par Lācara likteni, bet tas nemaina būtisko – Lācars tika augšāmcelts. Jēzus viņu piecēla no mirušajiem. Un šis brīnums notika, pateicoties Betānijas namam.

Taču Jēzus vilcinājās. Viņš bija draugs Martai, Marijai un Lācaram. Viņam patika uzturēties šajā ģimenē – Marta apkalpoja, Marija un Lācars sēdēja pie galda. Līdzīgi kā mēs esam kopā mazajās grupās. Iespējams, visi bija Martas namā, bet precīzi to nezinām. Skaidrs ir viens – Jēzum šī vieta bija tuva. Viņam bija mīļi gan Lācars, gan Marta, gan Marija. Kad notika nelaime – Lācars saslima –, Jēzus divas dienas tur negāja, Viņš kavējās. Un, kad Viņš beidzot devās ceļā, Lācars jau bija miris. Jēzus teica, ka Lācars ir aizmidzis. Jēzus zināja, ko Viņš grasās darīt – Viņš zināja, ka augšāmcels Lācaru. Tāpēc Viņš ļāva viņam nomirt. Kāpēc? Tas nav jāprasa. Viņš ir Dievs – kā Viņš grib, tā Viņš dara.

Galvenais nav tas, vai cilvēks nomira, bet – vai viņš iemantos mūžīgo dzīvību.

Pēc divām dienām Jēzus sacīja: “Tagad iesim. Viņš ir nomiris. Iesim modināt viņu augšā.” Tas viss notika netālu no Jeruzālemes, neilgi pirms Jēzus paša nāves – laikā, kad Viņu jau meklēja, kad bija bīstami staigāt apkārt. Tur bija arī impulsīvais māceklis Toms, tas pats, kurš vēlāk sacīs, ka neticēs Jēzus augšāmcelšanās brīnumam, kamēr pats nebūs pieskāries Viņa rētām. Bet tajā brīdī Toms bija gatavs iet un mirt kopā ar Jēzu. Iespējams, tieši šī bīstamība bija viens no iemesliem, kāpēc Jēzus kavējās. Taču pats Jēzus skaidroja, ka kavējās tāpēc, lai caur Viņu atklātos Dieva darbi. Kad bija pagājušas divas dienas un Lācars jau bija miris, Jēzus kopā ar mācekļiem ieradās. Viņiem pretī iznāca Marta. Marta bija īpaša. Tik stipra ticība – to vajag mums katram. Viņa krita pie Jēzus kājām un sacīja: “Ja Tu būtu bijis šeit, viņš nebūtu nomiris. Bet arī tagad es zinu: ja Tu gribēsi, viņš celsies augšā.” Jēzus atbildēja: “Ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību.” Marta teica: “Es ticu, ka būs mirušo augšāmcelšanās, un viņš celsies augšā.” Viņa gan nedomāja, ka tas notiks tūlīt. Viņa ticēja tam, kas būs, bet Jēzus runāja par to, kas notiks šodien – Lācara augšāmcelšanos. Caur šo brīnumu Viņš atklāja, ka reiz notiks mirušo augšāmcelšanās, un Marta tam ticēja.

Otra māsa Marija – bija emocionālāka. Arī mēs esam dažādi. Bet draudzē ir vajadzīgs gan saprāts, gan jūtas – tāpat kā smadzenēm ir gan radošā, gan analītiskā puse. Arī Marija teica Jēzum: “Ja Tu būtu šeit, viņš nebūtu nomiris.” Bet viņa neteica to, ko sacīja Marta. Katrā ziņā – pie Lācara augšāmcelšanās darbojās viss nams. Tā bija šo trīs cilvēku vienotība – Betānijas nams, viesmīlīgais nams, kur Jēzum patika būt.

Un Jēzus raudāja. Jūdi, kas bija sapulcējušies, jautāja: “Vai Viņš, kas atvēra acis aklajiem, nevarēja darīt, lai Lācars nenomirtu?” Caur visu šo notikumu redzams, ka Dievam vissvarīgākais nav cilvēka piedzimšana vai nāve, bet kur cilvēks nonāk pēc nāves. Svarīgākais, kāpēc Jēzus nāca, ir šis: ikviens, kas dzīvo un tic Tam, ko Viņš sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība. Marta tam ticēja – ne tikai tam, ka Lācars šajā dienā celsies augšā, bet, vēl vairāk – ka viņam ir daļa mūžībā. Marta nevar bez Marijas, Marija – bez Martas, bet Lācars ir kā zīme. Jēzus piegāja pie kapa. Viņš zināja, ko grasās darīt, un zināja, ka to var izdarīt. Bet apkārtējo dēļ Viņš sacīja: “Tēvs, es pateicos, ka Tu esi uzklausījis Manu lūgumu.” Cilvēkiem bija jāzina, ka Viņš to nedara Savā spēkā. Arī tu vari pavēlēt. Ne vienmēr viss ir jālūdz – reizēm vari darīt, bet par visu dod slavu Dievam.

[..] Viņš stiprā balsī sauca: „Lācar, nāc ārā!“ (Jāņa evaņģēlijs 11:43)

Vispirms Jēzus sacīja Martai: “Novel akmeni.” Lai gan Lācars kapā jau oda, Marta paklausīja. Viņa atcerējās, ko Jēzus bija teicis: “Ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību.” Marta bija vecākā. Viņa bija līdere. Un tas nav atkarīgs no dzimuma vai tautības – tas ir par ticību un spēju rīkoties ar saprātu, pieņemt lēmumus saskaņā ar Dieva vārdu. Katram no mums ir savas dāvanas un sava atbildība. Kad Jēzus pavēlēja, Lācars iznāca ārā – viņš bija satīts audeklos. Tad Jēzus sacīja: “Atraisiet viņu un ļaujiet tam iet!” Un Dieva slava izplatījās visā apkārtnē.

Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!” Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: “Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet.” Tad daudzi to jūdu starpā, kas bija nākuši pie Marijas un redzējuši, ko Viņš bija darījis, sāka Viņam ticēt. (Jāņa evaņģēlijs 11:43-45)

Tas notika neilgi pirms Jēzus nāves. Cilvēki nāca bariem, lai redzētu Lācaru. Un arī šodien cilvēki iet uz Svētā Lācara baznīcu, tādēļ sinedrijs un farizeji – jūdu padome – sapulcējās un nolēma nogalināt arī Lācaru. Es ceru, ka Lācaram izdevās aizbēgt uz Kipru. Viņa kauli ir tur, bet pats viņš ir debesīs un slavē Dievu. Arī par Martu un Mariju ir dažādas ziņas, kur viņas vēlāk dzīvoja. Daži saka, ka Francijā pie Vidusjūras, bet precīzi mēs nezinām. Es neticu apokrifu stāstiem par Marijas cīņu ar pūķi. Bet es zinu, ko viņa izdarīja: viņa bija cilvēks ar dzīvām attiecībām ar Dievu, jo viņa klausījās Jēzus vārdos.

No klausīšanās Jēzus vārdos ir jāizaug darbībai, jo no sirds ticības mute runā. Un darbībai ir jānes augļi. Ir jābūt zīmei, ir jābūt augšāmcelšanai. Lācars bija šāds auglis – kalpošanas auglis. Tava kalpošana ir auglis tavām attiecībām ar Dievu. Draudzei ir jābūt vietai, kur dzīves tiek izmainītas. Un vissvarīgākais – ka galā mūs gaida mūžīgā dzīvība. Betānijas nams, šis veselīgais kopums, nozīmē mūžīgo dzīvību, ko Jēzus demonstrēja. Viņš kavējās divas dienas, lai skaidri parādītu, ka Viņam ir vara pār nāvi.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Devis mūžīgo dzīvību nevis, lai vienkārši dzīvi izmainītu, bet, lai kas tic, nepazustu un dabūtu mūžīgo dzīvību. Lūk, mūsu galamērķis, un kā bonuss tiek dots arī Lācara augšāmcelšanās. Tā ir kā zīme, bet kā bonuss ir mūsu ceļš uz mūžīgo dzīvību un izmaiņas mūsu dzīvēs. Mīļie draugi, tad, ja mēs spējam dzīvot Dieva gribā, mūsos parādās Dieva svētības, tas gan notiek caur grūtībām kā ikvienam, jo bez grūtībām nekas nenotiek. Tu saņem mūžīgo dzīvību, kas arī ietver pilnvērtīgu dzīvi – divi vienā.

Notikums ar Mariju pēc Lācara augšāmcelšanās. Šo notikumu es daudz arī esmu pieminējis. Šajā Betānijas namā bija mācekļi, tur sēdēja Lācars un bija sanākuši cilvēki. Marija paņēma alabastra trauciņu, kur bija nardu eļļa, un uzlēja uz Jēzus kājām, un šī smarža piepildīja visu māju.

Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, ļoti dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja viņa kājas ar saviem matiem. Un svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju. (Jāņa evaņģēlijs 12:3)

Jūda jautāja:

“Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīs simti sudraba gabaliem un nauda nodota nabagiem?” (Jāņa evaņģēlijs 12:5)

Un Jēzus teica:

[..] to viņa manai bēru dienai ir pataupījusi! (Jāņa evaņģēlijs 12:7)

Es nedomāju, ka viņa apzināti zināja, ko dara, bet caur savām personīgajām attiecībām ar Dievu viņa, pati to nezinot, saprata notikumus uz priekšu. Viņa svaidīja Jēzu kapam. Varbūt to tieši tā nevar traktēt, bet kopumā Marijai tiek piešķirts pravietisks tēls — šādi cilvēki, kam ir tuvas attiecības ar Dievu, var paredzēt lietas, izjust un saprast pareizo virzienu, pat ja ar prātu tas nav pilnībā skaidrs. Un svarīgi ir tas, ka ir gan Marta, gan Marija. Nav draudzes bez Martas un Marijas, nav pareiza virziena bez viņām abām. Tam visam ir jābūt katrā cilvēkā, un tam visam ir jābūt draudzē.

Viņa svaidīja Jēzus kājas. Zini, cik šī eļļa maksāja? Gada algu. Nedomāju, ka viņi toreiz dzīvoja nabadzīgi. Pieņemsim — trīs tūkstoši. Tā bija pieklājīga summa, ko Marija veltīja Jēzum. Padomā, kāda ir šī mīlestība pret Dievu un Viņa vārdu, ko Jēzus runāja. “Bet arī tagad es ticu, ka viņš celsies augšā! Mans brālis ir miris, es to pieņemu, Jēzu, un tāpat Tevi mīlu!” to teica Marta. “Es zinu, ka šodien viņš celsies augšā.”

“Marta, viņš šodien celsies augšā, Es tev bonusā iedošu tavas ticības dēļ arī brāli atpakaļ.” Bet ar to nevajag spekulēt. Es šaubos, ka kāds kaut ko tādu pieredzēs, ka kāds mirušais celsies augšām, ja nomira, tad nomira. Dieva plānā nav kādu celt augšā no mirušajiem, bet Dieva plāns ir celt augšā pēc šīs zemes dzīves, mūžīgai dzīvībai. Betānijas nams ir vieta, kur Jēzum ļoti patika ciemoties. Esi tu šis nams, esi tāds cilvēks, kur Jēzum patīk uzturēties, rūpējies par savu mājas grupiņu, lai tā ir vieta, kur Jēzum patīk uzturēties. Rūpējas ne tikai vadītājs, bet visi kopā. Nestāsti man, ka Jēzum patīk uzturēties tavā kalpošanā, ja tu savā ģimenē neuzturi tādu pašu atmosfēru. Es domāju par bērniem, – viņi ir tava pirmā draudze un pirmā atbildība.

Velns slēpjas detaļās, un mazās lietas ir tās, kas norāda uz to, kas būs. Ārsts zina – ja analīzēs parādās kaut kas, viņš zina, kāda ir problēma un kā viss var beigties. Tāpat ir garīgajās lietās – tās ir detaļas. Bībele saka: kas nerūpējas par savu namu, ir ļaunāks par neticīgo. Te nav runa par finansēm, mums ir cita pasaules kārtība šeit. Te ir runa tieši par garīgo apgādi. Ja tu par bērniem nerūpējies, lai viņi iesakņojas draudzē, tas nozīmē, ka tev nav skaidras sapratnes par to, kas ir mūžīgā dzīvība, nav ticības, pārliecības par to, kas notiek. Tu kaut kur peldi – tās ir mazas detaļas, un tas par kaut ko liecina. Bet vienmēr tu vari savākties, nostāties uz pareizā ceļa un sākt darīt lietas, lai novērstu sekas – līdzīgi kā pie ārsta, lai novērstu attīstību konkrētai problēmai.

Esi tas nams, kur Jēzum patīk uzturēties. Lai tavi bērni ir tie, pie kuriem Jēzum patīk uzturēties. Ja tur ir Jēzus klātbūtne, tad tur ir viss. Mēs taču gribam Viņa klātbūtni, bet Jēzus klātbūtne nav emocijas. Svētais Gars un Dievs nav emocijas. Tas ir vārds. Un pat tā nevar teikt, jo Dieva vārds ir doma. Tas ir kaut kas ļoti netverams. Tu nevari tā vienkārši “satikties ar Dievu” – “es sajutu”. Tu daudz ko vari sajust. Cilvēki precas uz emociju pamata, kas ir galīgi garām. Es saprotu, ka tu vari arī nesaprast, bet es simtprocentīgi zinu – apprecēties uz emociju pamata ir galīgi garām. Izvēlēties draudzi uz emociju pamata – galīgi garām. Izvēlēties draugus uz emociju pamata – pilnīgi garām. Tāpēc tev ir dotas smadzenes un emocijas.

Emocijas ir ļoti svarīgas, un cilvēki vadās pēc emocijām. Bet emocijas nāk un aiziet – tā ir cilvēka dabiska reakcija, norma. Tas ir bonuss. Līdzīgi kā – es ticu arī tagad, ka viņš augšāmcelsies, kad būs mirušo augšāmcelšanās. Nē, tev bonusā būs Lācars, piecelts no mirušajiem. Tev bonusā būs arī emocijas. Bet vispirms – tu esi Dieva vārdā. Tu kalpo, tev ir attiecības ar Dievu, un ir augļi. Tu nes augļus.

Es piedalījos “Latvijas kristīgā radio” raidījumā, un Tālivaldis Tālbergs bija uzlicis izgriezumu no kāda sprediķa, kur es rādu paceltu Bībeli. Viņam ļoti patika tas brīdis, kur es saku, ka cilvēki personīgajā dzīvē lieto Bībeles principus un labi dzīvo, bet kristieši tos bieži vien nelieto. Nepietiek tikai sēdēt pie Jēzus kājām un nelietot to, ko dzirdi. Marta pareizi pateica: pietiek tur sēdēt. Jēzus gan viņu aizstāvēja – laikam Viņam labāk patika, ka Marija izvēlējās sev to labāko daļu, un tā arī ir tā svarīgākā. Marta, iespējams, jau no rīta bija piecēlusies un pavadījusi laiku ar Dievu. Es tā domāju, ka tā bija. Viņam viss šis komplekss ir ideāls, un mūsu draudze ir kā Betānijas nams – vieta, kur Jēzum patīk uzturēties. Un tas viss ir mūsu pašu rokās. Draudze ir atslēgas punkts – mēs, tik dažādi, sanākam kopā un iedvesmojam cits citu. Tas rada enerģiju, svaidījumu – kopīgā slavēšana, Dieva vārda klausīšanās – tas viss rada svaidījumu. Un, izejot no šejienes, tu esi uzlādēts visai nedēļai. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Betānijas nams – vieta, kur Jēzum patika uzturēties” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija