„Vai Dievs uz tevi runā? Ar mani Viņš runā.
Un, kad Viņš sūta Savu Vārdu, tad tas ir ne tikai man, bet gan visai draudzei. Dievs pateiks tev šodien kaut ko īpašu, tavai vajadzībai šodien!” tā mācītājs Mārcis Jencītis sāk savu svētrunu draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumā 2. aprīlī. Tās nosaukums: „Bez kompromisiem!” Viņš turpina ar Rakstu vietu, kura ir liela jautājuma zīme daudziem kristiešiem, kuri to lasa:

Bet ceļā, naktsmītnē, Tas Kungs sastapa viņu un meklēja viņu nonāvēt. Tad Cipora ņēma asu akmeni un apgraizīja sava dēla priekšādu, aizskāra viņa kājas un sacīja: “Tu esi man asins līgavainis.” Tad Viņš no tā atstājās. Un viņa sacīja: “Asins līgavainis – caur apgraizīšanu.”  2. Mozus 4:24-26

Pirmajā brīdī šī Rakstu vieta liekas absurda. Dievs izredzēja Mozu un pacēla viņu, lai viņš atbrīvotu Izraēlu no Ēģiptes verdzības. Mozus kalpo Dievam, viņš iet uz Ēģipti, lai runātu ar faraonu un Izraēla vadītājiem. Bet tad, viņam esot ceļā, kādā brīdī tas Kungs vēlas viņu nonāvēt. Par ko gan Dievs grib nogalināt Savu kalpu? Dievs viņu izredzēja Savam uzdevumam. Viņš runāja ar Dievu vaigu vaigā, aci pret aci. Lielāka Dieva vīra par Mozu nav visā Vecajā derībā! „Kad es iedziļinājos šajā vārdā, man, līdzīgi kā zvaigznes teleskopā, atklājās Dieva patiesība, atklājās dziļumi!” saka mācītājs. Par ko tad īstenībā stāsta šī Rakstu vieta? Mozus bija ebreju zēns, kuru pieņēma un uzaudzināja princese, faraona meita. Tad, būdams pieaudzis un aizstāvēdams kādu ebreju, savas tautas brāli, viņš nogalināja ēģiptiešu uzraugu, kurš izturējās cietsirdīgi. Mozum nācās bēgt no faraona nama un ilgus gadus viņš klejoja pa tuksnesi. Savos trimdas gados viņš apprecēja Midiāna priestera meitu. Nav grūti nojaust, kādiem dieviem kalpoja šis priesteris. Apkārtējo pagānu tautām bija paradums apgraizīt zēnus 13 gadu vecumā. Bet Izraēlam Dievs to bija licis darīt jau astotajā dienā. Mozum un viņa sievai Ciporai bija dēls. Laikā, kad Mozus pats bija aizbēdzis no Ēģiptes, dzīvoja pie midiāniešiem un bija atkarīgs no sava sievastēva – pagānu priestera Jetrus, viņam bija jāsamierinās ar to, ka viņa dēls netika apgraizīts pēc jūdu tautas noteikumiem. „Tāpat trīspadsmit gadu vecumā mēs viņu apgraizīsim! Vai nav vienalga, ātrāk vai vēlāk?” droši vien viņš domāja. Tomēr Dievs domāja citādi!

Apgraizīšana ir zīme, ka cilvēks noslēdz derību ar kaut ko. Tas nav ebreju izdomāts rituāls. Pagānu tautas to darīja jau pirms 4000 gadiem. Tā bija derības zīme ar viņu dieviem, viņu dēmoniem. Tas Kungs ņēma to, kas jau bija, un pavēlēja Izraēla tautai apgraizīt visus jaundzimušos zēnus astotajā dienā un padarīja to par derības zīmi starp Sevi un Savu tautu.

„Latviešu Bībele šeit nesaka tik spilgti, bet citos tulkojumos redzams, ka Cipora apgraizīja dēlu ar akmens nazi, un priekšādu demonstratīvi nosvieda zemē Mozum pie kājām. Tātad – Mozus ģimenē bija konflikts ticības dēļ!” – saka mācītājs. „Viņa sieva, saskaņā ar midiāniešu ticējumiem, uzskatīja, ka bērns ir jāapgraiza 13 gadu vecumā, pirms došanās laulībā. Bet Dievs Mozum bija teicis to darīt astotajā dienā. Tātad – konflikts!”

„Neskatoties uz to, ka Mozus ģimene bija nepilnīga un viņam bija sieva no pagānu priesteru dzimtas, Dievs viņu izredzēja Savam uzdevumam. Dievs savam darbam izvēlas nepilnīgus cilvēkus” – saka mācītājs. „Vai tev ir konflikti ģimenē? Nav ģimenes bez konfliktiem un tie, kuri saka, ka viņi nekad nestrīdas, vienkārši sauc strīdu citā vārdā. Dievs tieši tevi ir aicinājis, lai tu izvestu tautu no verdzības, tieši tevi, lai tu ietu un darītu ļaudis par mācekļiem, lai tu izmainītu savu un citu cilvēku dzīves. Esmu dzirdējis, kā cilvēki atsakās kalpot Dievam, sakot, ka viņu ģimenes nav kārtībā”, turpina Mārcis. „Bet Dievs neprasa, lai tava ģimene būtu ideālā kartībā, bet gan to, lai tu pats no savas puses izdarītu visu maksimumu savā ģimenē, tā, kā to grib Dievs. Viņš gaida, lai tu maksimāli tici, maksimāli lūdz un gavē par savu namu un nepadodies otra laulātā nepareizajām prasībām. Tev jādara tas, ko vēlas Dievs, nevis tava sieva vīrs vai bērni,” saka mācītājs. „Nākot pie Dieva, mūsu ģimenes parasti ir garīgi kroplas. Dzīvojot bez Dieva, jau citādi nemaz nevar būt. Bet ir svarīgi, lai tu Dieva un cilvēku priekšā izdari visu, ko vien tu spēj! Tie, kas tā rīkojas, ir nākamie Mozi, Jozuas un Dāvidi. Un ja tu nesāksi kalpot ar to, kas tev jau ir šodien, tad tu nesāksi kalpot nekad. Šodien ir laiks sākt tev kalpot. Jo šodien ir pestīšanas diena!” – saka mācītājs.

Dievs izredzēja Mozu, neraugoties uz to, ka viņam bija konflikts ģimenē. Tad kāpēc gan Viņš gribēja viņu nonāvēt? Mums arī ir savas kalpošanas un vieta draudzē. Iedomāsimies, ka kādā brīdī pie mums atnāk Dievs un saka: „Ja tu tagad nenokārtosi kādu lietu, kas tev velkas līdzi jau gadiem, tad ar tevi ir cauri!”

Mācītājs stāsta piemēru par pudeli, kuru met gaisā. Ir kāds pavisam īss brīdis, kad pudele „karājas gaisā”, pēc tam tā atkal krīt lejā. Un saplīst smalkās drumslās! Līdzīgi ir arī ar kristieša dzīvi un kalpošanu. Mēs esam sākuši savu ticības ceļu. Ir kāds laiks, kad Dievs vēl piecieš nepareizas lietas mūsu dzīvē. Tad mēs ejam jaunā līmenī, nobriestam, sākam kalpot, un tad pienāk brīdis, kad Viņš saka: „Es šo lietu vairs necietīšu! Ja tu šodien to nenokārtosi savā dzīvē, tad ar tevi ir cauri!” Ir kādas lietas, ar kurām mums agrāk vai vēlāk būs jātiek galā. Mēs kādu laiku varam celties un iet uz priekšu arī ar trūkumiem un nenokārtotām lietām. Bet neizbēgami pienāk šis „nāves punkts”, kad gan mēs, gan mūsu kalpošana, gan mūsu liktenis mūžībā „karājas gaisā”. Ir kādas lietas, kuras Dievs līdz šim ir piecietis, bet, lai ietu tālāk, šīs lietas ir jāatrisina. Tagad, vai nekad. Ilgāk tas Kungs vairs negaida ne sekundi. Pretējā gadījumā mēs krītam un ciešam katastrofu savā dzīvē. Kas bija šī lieta Mozus gadījumā? Sava bērna apgraizīšana. Tas bija jāizdara jau sen, astotajā dienā pēc dzimšanas. Mozus to zināja, bet vilka lietu garumā. Mums ir tendence atlikt savas problēmas risināšanu. Viņš paklausīja savai sievai vairāk, nekā Dievam. „Vīri, ja jūs pakļaujaties savas sievas spiedienam, tad man ir pamats uzskatīt, ka tu neesi vīrs!” saka mācītājs.

Latviešiem ir tāds teiciens: „Zem sievas tupeles”. „Vīriešiem ir jākļūst par vīriešiem, nevis memmīšiem!” sauc mācītājs. „Arī sievietēm ir jābūt sievām, nevis kā vīriešiem. Draugs! Ja tu mīļā miera labad dari, kā grib otrs cilvēks un ne tā, kā grib Dievs, tad tu ej uz kompromisiem un esi zem viņa tupeles! Pāri visam jāpaklausa ir dzīvajam Dievam! Mēs meklējam mānīgu mieru savās mājās, bet Jēzus saka: „Es neesmu nācis nest mieru, bet gan zobenu!” Tā nav Dieva griba, tomēr tas ir fakts. Notiek konflikti, jo cilvēki kalpo katrs savam dievam. Kad ģimenē kāds atgriežas pie Dieva, tad pagānu puse to vien dara, lai viņu novērstu no Jēzus!”

Mozus panāca to, ka viņa sieva Cipora apgraizīja dēlu pēc Dieva, nevis pagānu noteikumiem. Tas beidzās ar konfliktu ģimenē. Sieva paklausīja, bet nometa bērna priekšādu Mozum pie kājām un teica: „Redzi asinis! Bērns savainots! Cik necilvēcīgi!” Bet Mozus aizsūtīja savu sievu atpakaļ, no kurienes viņa bija nākusi. Viņš neizgāja uz kompromisiem. „Aizsūti arī tu savu problēmu tur, no kurienes tā nākusi!” saka mācītājs. „Atrisini problēmu, lai tu vari pieaugt, lai tu vari doties uz priekšu. Visi tavi neticīgie radi un piederīgie „aplauzīs ragus!” Bet tas būs tikai tad, ja tu pats iesi bez kompromisiem!”

Jetrus, Midiāna priesteris, Mozus sievastēvs, dzirdēja visu, ko Dievs Mozum un Israēlam, Savai tautai, bija darījis, kā Tas Kungs Israēlu bija izvedis no Ēģiptes. Tad Jetrus, Mozus sievastēvs, paņēma Ciporu, Mozus sievu, pēc tam kad tas viņu bija atsūtījis atpakaļ, un divi tās dēlus. Tā viena vārds bija Geršoms, jo viņš bija sacījis: es esmu svešinieks bijis svešā zemē. Bet otra vārds bija Ēliēzers, jo viņš bija sacījis: mana tēva Dievs ir bijis mans palīgs un mani ir izglābis no faraona zobena. Un Jetrus, Mozus sievastēvs, viņa dēli un viņa sieva nāca pie Mozus tuksnesī, kur viņš bija uzcēlis nometni pie Dieva kalna. Un viņš sacīja Mozum: “Es, Jetrus, tavs sievastēvs, nāku pie tevis un tava sieva un līdz ar viņu divi tās dēli.” 2. Mozus 18:1-6

 

Pagāja laiks. Mozus atgriezās Ēģiptē viens pats, bez sievas, lai izvestu no verdzības Dieva tautu. Kopā ar Izraēlu viņš atkal ir tuksnesī. Notiek zīmes un brīnumi. Mozus sievastēvs Jetrus dzirdēja par Mozu un zināja par viņa darbiem. Kāpēc Mozus kļuva par lielāko Dieva vīru? Mozus kalpoja Dievam un negāja uz kompromisiem ar savu sievu. „Gribi kompromisus? Tad paliec par lupatu, kājām mīdāmu un dzīvo savu pelēko dzīvi!” tik nesaudzīgs šoreiz ir mācītājs. „Gribi būt stiprs, kā Mozus, tad dzīvo dzīvi bez kompromisiem!”

Kad Mozus tuksnesī otru reizi satika savu midiāniešu sievas tēvu, pie viņa bija viņa sieva Cipora ar abiem dēliem. Mozus atguva atpakaļ savu sievu. Cipora atgriezās! Ko mēs no tā varam mācīties? Varbūt daudzi laulātie domā: „Ja es rīkošos tā, kā grib Dievs, un nevis mans laulātais, tad es varu zaudēt savu vīru vai sievu. Pagalam mana ģimene un neredzēt man vairs savus bērnus!” „Bet ja tu neej uz kompromisu, tad tas, ko tu zaudē, tev nāk atpakaļ!” saka „Kristus pasaulei” mācītājs. „Tieši tad tu iegūsti to, ko Dievs grib tev dot”.

Pirmkārt, Mozum bija uzdevums no Dieva”, secina mācītājs un jautā klātesošajiem: „Vai tev ir uzdevums no Dieva? Vai tu ieraugi sevi Dieva plānā? Vai tavā mājas grupā māca par vīziju? Un ko tu vari darīt, lai pildītu Jēzus Lielo pavēli?

Otrkārt, Mozum bija arī spiediens. Ikvienam no mums arī būs spiediens. Mēs esam nodrukājuši bukletus gaidāmajiem sešiem evaņģelizācijas dievkalpojumiem ar mūsu draudzes cilvēku liecībām. Mēs izvēlējāmies likt uz bukletiem tikai to cilvēku sejas, kuri paši ir stipri Dievā. Šos cilvēkus redzēs visa Latvija, tie būs katrā pastkastītē. Bet viņiem būs jāiztur kolosāls spiediens. Vai gan velns teiks: „Vai, kā man tas viss patīk! Beidzot kristieši sākuši pa īstam kalpot un evaņģelizēt!?” Velnam noteikti tas nepatīk. Un kam gan viņš uzbruks vispirms? Tiem, kuru liecības ir uz šiem bukletiem! Bet ja tu, draugs, būsi bez kompromisiem, tu tam visam iziesi cauri! Ja tu klausies šo svētrunu un pieņem lēmumu tā dzīvot, tad tev gan būs spiediens, bet tu to lietosi kā tramplīnu jauniem panākumiem un uzvarām! Lai kādi ieroči būtu vērsti pret tevi, tie nav pietiekami spēcīgi, jo ar tevi ir Dievs.

Treškārt, Dievs lieto nepilnīgus cilvēkus. Tādus kā Mozus. Tādus, kā mēs. Slava Dievam!

Ceturtkārt, katram mūsu dzīvē pienāk brīdis, kad vai nu mēs izvēlamies dzīvot bez kompromisiem un ejam uz priekšu, vai arī padodamies un mirstam. „Dievs saka: „Vai nu tu beidzot dari, vai arī mirsti!” Tu vairs nevari palikt uz vietas. Viens mazs cinītis gāž lielu vezumu. Viena maza problēma var pazudināt gan tavu kalpošanu, gan tavu ģimeni, gan tevi pašu. Un tad, ja tu to nerisini, tev ir jāiet bojā. Nav pelēks, nav vidusceļa. Ir melns vai balts, ir debesis, vai elle, šķīstītavas nav. Ir šaurais ceļš uz dzīvību un ir platais ceļš. Pa vidu krusts. Platais ceļš ir kompromisu ceļš”.

Nākamais, piektais – Mozus aizsūtīja savu problēmu, sievu Ciporu atpakaļ pie tēta.

Un sestais, Cipora atgriezās! Un ne vairs kā problēma. Varbūt arī mums daudziem liekas, ka mēs kaut ko zaudēsim, ja iesim bez kompromisiem. Arī tā var būt. Ījabs zaudēja visu, bet pēc tam Dievs viņam to atgrieza dubultā atpakaļ!

Mācītājs min vēl kādu piemēru par to, kā kompromisi atnes problēmas. Sāra un Ābrahāms. Dievs bija viņiem apsolījis dēlu. Viņi abi gaidīja šo apsolījuma dēlu, bet gadi gāja. Abi palika vecāki, ne jaunāki, un pamazām viņu sirdīs iezagās šaubas. Sāra teica Ābrahāmam: „Ej un guli pie kalpones. Hagara ir jaunāka, nekā es. Varbūt no viņas tev būs dēls!” Ābrahāms paklausīja sievas muļķīgajam padomam, un tā piedzima Ismaēls. Pavisam drīz jau sākās problēmas ģimenē. Ismaēls izsmēja Sāru. Viņš kļuva par arābu ciltstēvu. Un šī tauta arvien sagādā pasaulē problēmas. Ābrahāms klausīja savu sievu vairāk, nekā Dievu. Viņš pēc cilvēku loģikas domāja, ka ir taču vienalga, kas dzemdēs viņam apsolījuma dēlu. Šis dēls kļuva par lielu un agresīvu tautu. No viņiem cēlās islāms. Piedzemdēja…

„Interesanti, ka tad, kad ģimenē radās pirmās problēmas, Sāra pārmeta Ābrahāmam: „Tu gāji un gulēji!”” saka mācītājs. „Kā tad tā? Sāra pati ieteica savam vīram tieši to darīt. Kas te tagad vēl būtu, ko pārmest? Bet tieši tā notiek ik uz soļa, kad viens laulātais padodas otra spiedienam un rīkojas, kā grib viņš, nevis kā grib Dievs. Tiklīdz kaut kas noiet greizi, vispirms vaino to, kurš paklausīja bezdievīgam padomam! „Tu to lēmumu pieņēmi!” Vai tā nav, vīri? Ja tu domā mīļā miera labad padoties savam laulātajam draugam un izdari nepareizu izvēli, tad pirmos pārmetumus sagaidi tieši no viņa!”

Katram nepareizam lēmumam, katrai iešanai uz kompromisu vienmēr būs sekas. Paldies Dievam, ka Viņš tādā veidā mūs pārmāca un audzina kā Savus bērnus, lai neaizejam pazušanā! Džons Maksvels, cilvēks, kurš māca līderību un vadības principus visā pasaulē,  piedzīvoja infarktu. Ārsts viņam teica: „Tie, kas piedzīvojuši infarktu un pēc tam izdara secinājumus, nodzīvo ilgāk, nekā tie, kuriem nav infarkta un kuri neizdara secinājumus!”

Svētrunas beigās mācītājs izstāsta draudzei vairākus piemērus, kad Dieva vīri ir parādījuši varonību un nav gājuši uz kompromisiem.

Pīters Kārtraits bija dedzīgs sludinātājs Amerikā 19. gadsimtā. Reiz uz viņa dievkalpojumu ieradās pats ASV prezidents Endrjū Džeksons. Prezidenta apsardze piegāja pie mācītāja un teica: „Šodien runā pielaidīgāk, jo zālē sēž pats Valsts prezidents!” Kad Kārtraits sāka savu svētrunu, viņš teica: „Man paziņoja, ka šodien pie mums viesojas prezidents. Ja prezidents Endrjū Džeksons neatgriezīsies šodien no grēkiem, tad viņš taisnā ceļā aizies uz elli!” Pēc dievkalpojuma ASV prezidents teica Pīteram Kārtraitam: „Ja manā komandā visi būtu tādi cilvēki kā tu, tad es jau sen būtu iekarojis visu pasauli!”

Džons Hārpers bija populārs sludinātājs Lielbritānijā. Viņu uz savām atmodas sapulcēm bija uzaicinājis Dvaits Mūdijs. Viņš uzkāpa uz „Titānika”, kuru uzskatīja par nenogremdējamu un kuģis devās savā pirmajā un pēdējā reisā. Tajā naktī Atlantijas okeānā nogrima 1517 cilvēki. Hārpers atradās tieši uz kuģa klāja. Aculiecinieki atcerējās viņu kā bezbailīgu cilvēku, kas vēl pirms avārijas gāja klāt pie cilvēkiem un stāstīja par Jēzu, rādīja ceļu uz debesīm. Kad naktī kuģis sadūrās ar aisbergu, pasažieri vēl ar vien neticēja, ka „Titāniks” nogrims. Kad viņi tomēr saprata, ka katastrofa ir nenovēršama, uz klāja sākās haoss un panika. Visiem glābšanas laivās nebija vietas. Hārpers savu mazo meitiņu nodeva kādā no glābšanas laivām, bet pats atteicās atstāt grimstošo kuģi. Viņš skaidri zināja, ka nekad vairs neredzēs savu meitu.viņš nometās šīs panikas vidū uz ceļiem un lūdza Dievu par dvēselēm. Tad viņš novilka savu glābšanas vesti un atdeva to kādam, kam tās nebija. Kad „Titāniks” nogrima, aukstajā ūdenī glābšanas vestēs bezpalīdzīgi peldēja ap tūkstotis cilvēku. Viņi visi bija nolemti nosalšanai un nāvei. Apkārt valdīja panika un glābšanas laivas, baidīdamās par savu drošību, turējās pa gabalu no cilvēkiem, kuri slīka. Hārpers, atradis kādu koka gabalu, peldēja no viena slīkstošā pie otra un prasīja: „Vai tu esi izglābts?” un veda viņus grēku nožēlas lūgšanā. Viņš peldēja no cilvēka pie cilvēka līdz pēdējam elpas vilcienam. Protams, viņš pats arī noslīka. Kāds cilvēks, kurš izglābās, teica par sevi: „Es esmu pēdējais kristietis, kuru pie Dieva pieveda Džons Hārpers!” Lūk, bezkompromisa cilvēks, kurš gāja līdz galam!

Debesu Tēvs! Palīdzi mums būt tādiem, kā viņš. Pasargā mūs no kompromisiem. Es apbrīnoju šo cilvēku, kurš tik varonīgi rīkojās. Arī es gribu būt tāds pats, kā viņš un līdz pēdējam elpas vilcienam sludināt par Tevi, Kristu! Tu izmainīji manu dzīvi un darīji mani brīvu. Es pateicos Tev un es gribu redzēt glābtus un izmainītus cilvēkus. Es kalpošu Tev! Es sludināšu, kamēr vien dzīvošu un elpošu. Tad palīdzi mums katram būt kā Taviem bērniem bez kompromisiem savā ikdienā. Lai notiek Tava griba un Tavs prāts! Padari mūs par bezkompromisa karotājiem!

Svētrunas iztirzājumu sagatavoja Artūrs Danenbaums.