Ar stiprām sāpēm ceļu locītavās Vaira mocījās vairāk kā 15 gadus.
Sākotnēji lielu uzmanību viņa tām nepiegrieza, bet, slimībai saasinoties, sieviete vērsās pie ārstiem, veica dažādas pārbaudes, dzēra zāles, smērēja ziedes un vingroja, tomēr ceļu locītavu deformāciju, kas izrādījās sāpju cēlonis, samazināt nekādi neizdevās. Tā kā ārsts apgalvoja, ka operācija pagaidām vēl neesot jāveic, diskomfortu Vairai nācās vienkārši pieņemt.

Vaira par savu problēmu stāsta: “Sāpes sākās pēc tam, kad 25 gadus biju nostrādājusi par pavāru. Šīs profesijas specifika nosaka, ka visas dienas garumā nākas atrasties uz kājām. Kamēr biju jauna, nekādas problēmas tas neradīja, bet, sasniedzot 50 gadu vecumu, sāku izjust fiziskās slodzes sekas. Šajā laikā es nomainīju darbu un sāku strādāt lauksaimniecībā. Neskatoties uz to, ka caurām dienām stāvēt kājās vairs nevajadzēja, ceļi vienalga pastāvīgi smeldza. Šo sāpju dēļ jutos ierobežota, jo man bija grūti staigāt. No mājām līdz autobusa pieturai bija jānoiet vien 200 soļi, tomēr šo attālumu veicu ar lielām grūtībām, un pēc tam man bija nepieciešams apsēsties un atpūtināt kājas. Strādājot uz lauka un dārzā, nācās darboties rāpus. Es vienmēr lietoju ceļsargus, jo bez tiem šādu pozu sāpju dēļ ilgstoši ieņemt nespēju. Arī pēc darba, nākot no lauka, man pa ceļam bija nepieciešams pārtraukums. Es mēdzu nomesties uz ceļiem un nelielus gabalus pat norāpoju, lai tikai nebūtu jāiet, jo, kaut arī sāpes nepazuda pilnībā, pateicoties ceļsargiem, tā tomēr bija vieglāk. Kāpšana pa kāpnēm vai dejošana man bija vēl lielāks pārbaudījums. Arī pa naktīm negāja viegli tādēļ, ka vienmēr sāpju dēļ vairākas reizes pamodos. Lai ko arī darītu, nekādu uzlabojumu nebija, un arī pretsāpju zāles lielu labumu nedeva, tādēļ diskomfortu nācās vienkārši paciest. Tā kā es mēdzu iet uz baznīcu, zināju, ka varu lūgt dziedināšanu Dievam, tomēr manas lūgšanas nebija sevišķi dedzīgas un visu šo gadu laikā dievišķu dziedināšanu neguvu.

Mans darba devējs izrādījās kristietis un Liepājā apmeklēja evaņģēlisko kristiešu draudzi “Kristus Pasaulei”. Sākumā viņš mani aicināja sev līdzi uz dievkalpojumiem, bet es pretojos un negribēju uz tiem braukt, jo zināju, ka tur būs skaļa mūzika, un man tas nebija pieņemams. Kad tomēr vienu reizi piekritu aizbraukt, sakrita, ka dievkalpojumā bija man pilnīgi neaktuāla svētrunas tēma – par seksualitāti. Tā nu es savam darba devējam paskaidroju, ka man šie dievkalpojumi nepatīk un ilgāku laiku tos vairs neapmeklēju. Tomēr kādu reizi, kad viņš, kā katru nedēļu, brauca uz mājas grupu, es viņam aizbraucu līdzi. Pat nevaru izskaidrot, kā tas gadījās, bet man gribējās turp doties. Toreiz ievēroju, ka mājas grupā visi cilvēki bija ļoti jauki un mīļi, un tādēļ man patika būt kopā ar viņiem. Tas notika šī gada maijā. Tā kā šefs turpināja mani aicināt sev līdzi katru nedēļu, es mājas grupu sāku apmeklēt regulāri. Paralēli izmācījos arī Bībeles skolas kursu, sāku regulāri katru dienu lasīt Bībeli un lūgt Dievu, ko iepriekš nekad tik cītīgi un pamatīgi nebiju darījusi. Es katru dienu lūdzu Dievam arī par savu dziedināšanu. Kad augustā pienāca kārtējais draudzes rīkotais dziedināšanas dievkalpojums Rīgā, kopā ar citiem Liepājas draudzes dalībniekiem braucu uz galvaspilsētu. Dievkalpojuma laikā devos uz aizlūgšanu un, aizbraucot mājās, ievēroju, ka ar ceļiem ir kļuvis labāk. Tomēr pilnīga dziedināšana atnāca draudzes rīkotā trīs dienu semināra laikā, kad kalpotājs par mani lūdza Dievu un aizlūgšanas laikā piedzīvoju patīkamu siltumu plūstam pa visu manu ķermeni. Tā kā šis seminārs notika septembrī Siguldā, es izmantoju izdevību un devos pastaigā, lai apskatītu skaistākās vietas. Tādējādi man nācās kāpt pa stāvajām Siguldas kāpnēm. Agrāk tas nebūtu bijis iespējams, jo garākus gabalus noiet nespēju, kur nu vēl kāpt pa tādām trepēm, kādas ir Siguldā. Tomēr šo pastaigu spēju pilnībā izbaudīt, jo jutos patiešām labi – man nekas nesāpēja. Turklāt es bez problēmām nolēkāju visu diskotēku, kas notika otrās semināra dienas vakarā. Arī, atgriežoties pie rudens lauku darbiem, kā kāpostu un biešu novākšana, kuru laikā nācās daudz atrasties uz ceļiem un rāpot, vairs ceļsargus nevajadzēja, jo arī bez tiem jutos labi.”

Vaira, savu stāstu nobeidzot, secina: “Kaut Dievu esmu lūgusi vienmēr, pirms sāku apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei” īstas ticības par to, ka Viņš tiešām var piedot visus manus grēkus un dziedināt visas vainas, man nebija, bet tagad tiešām ticu, ka vajag tika lūgt – tad viss piepildīsies!”

Vairas Grābantes liecību pierakstīja Kristīne Krūkliņa