Bībele un labklājība. 2. daļa

Šodienas svētrunas tēma ir „Bībele un labklājība. 2. daļa”.
Aizpagājušajā svētdienā es mācīju, ko Bībele māca par labklājību un finansēm, un vairāk uzsvars bija uz Dieva apsolījumiem jeb ko Dievs tev dod. Šodien vairāk būs par to, ko mēs dodam Viņam. Dieva svētību iemantošana ir sadarbība starp Dievu un cilvēku. Ir kaut kas, ko daru es, un ir kaut kas, ko dara Dievs, tas ir kopdarbs. Šodien būs par to, kas ir desmitā tiesa un kas ir brīvprātīgie ziedojumi. Desmitā tiesa ir desmitā daļa no mūsu ienākumiem, pirms nodokļu nomaksas. Ko Bībele par to saka? Ko tas tev dod? Ko tas dod draudzei? Vai vajag dot desmito tiesu vai nevajag? Pie mums, kad runā par došanu, katru reizi uzsver, ka došana mūsu draudzē ir brīvprātīga, jo priecīgu jeb labprātīgu devēju Dievs mīl. Tas nozīmē, ka desmitā tiesa un ziedošana ir kaut kas tāds, kam ir vērtība tikai tad, kad to dara labprātīgi, kad tu pats to saproti un vēlies darīt. Es paskatījos, ka pēdējo reizi par finansēm esmu runājis gadu un četrus mēnešus atpakaļ, izņemot aizpagājušo svētdienu, kad runāju šīs tēmas pirmo daļu. Tā ir brīvprātīga lieta, jo labprātīgu devēju Dievs mīl. Tāpēc šī mācība, iespējams, apskaidros tev galvu, pieskarsies sirdij, ka tu finansiāli spēsi iet Dieva gribā tālāk.

Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. (Mateja evaņģēlijs 6:33)

Jēzus nesaka, lai mēs dzenamies pēc naudas, līdzekļiem. Viņš nesaka, lai mēs dzenamies pēc naudas tikai tāpēc, lai varētu kārtīgi noziedot. Viņš saka, lai vispirms tiecamies pēc Debesu valstības. Debesu valstība ietver desmitās tiesas principu. Dieva valstība, kāda tā mums ir atklāta Bībelē, ietver desmitās tiesas principu un ziedošanu, bet tas nav viss spektrs. Es nevaru cerēt, ka es būšu īpaši svētīts un nonākšu Debesīs tikai tāpēc, ka es apmeklēju draudzi vai dodu desmito tiesu. Ir cilvēki, kuri dod desmito tiesu, bet viņiem ar draudzi nav nekāda sakara. Ir arī tādi cilvēki, kuri dod desmito tiesu, bet viņiem ar Dievu nav vispār nekāda sakara. Šis princips darbojas pat viņu dzīvēs. Tas viņus neglābj, tas viņus nenogādā Debesīs, tomēr, ja došanas princips ir viņu sirdīs un viņi to dara labprātīgi, izprotot došanas nozīmi, tas jebkurā gadījumā veicina viņu finanses. Lielākoties ikviens bagāts cilvēks ir devējs, jo tu nevari būt skops un daudz pelnīt.

Taču neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt, nedz Dievam dot par viņu atpirkšanas maksu no nāves. (Psalms 49:8)

Tu nevari būt atpirkts un glābts, ja tikai dod desmito tiesu. Ar naudu tu nevari no Dieva atpirkties. Tāpēc, ka tu ziedo un dod desmito, tas vēl nav rādītājs, ka tu esi ceļā uz Debesīm, tas nav rādītājs, ka tu kalpo Dievam, bet tas ir viens no kritērijiem, un tas ir viens no svarīgajiem kritērijiem. Dieva vārds saka, ka tur, kur ir tava manta, tur ir tava sirds. Ja es piedalos ar savām finansēm savas draudzes celtniecībā, tas nozīmē, ka piederu šai draudzei un mani interesē tās izaugsme.

Un tā Dieva šķirsts, novietots pie Obed-Edoma viņa namā, palika uz vietas trīs mēnešus; un Tas Kungs svētīja Obed-Edoma namu un visu, kas tam piederēja. (1. Laiku 13:14)

Dāvids Dieva šķirstu centās nogādāt Jeruzālemā, bet ceļā notika negadījums – kalpotāji, kuri nesa šķirstu, ne tā pieskārās šķirstam un nomira. Tas bija bēdīgi, Dāvids izbijās un Dieva šķirstu atstāja pusceļā, kāda cilvēka īpašumā, kuru dēvēja par Obed-Edomu. Pie šī cilvēka Dieva šķirsts stāvēja trīs mēnešus. Dieva šķirsts simbolizē Dieva tuvumu. Ne desmito tiesu, ne ziedojumu, bet Dieva tuvumu. Papriekšu dzenies pēc Dieva valstības, lai tev ir personiskas attiecības ar Viņu, kas ir regulāras. Dzenies pēc Dieva valstības, ka regulāri esi dievkalpojumos, maksā cenu, lai dzīvotu svētu dzīvi un kalpotu Viņam. Vispirms ir Dieva tuvums, un tad ir visas pārējās lietas. Dieva tuvums nonāca Obed-Edoma namā šķirsta izskatā. Šķirstā bija plāksnes ar desmit baušļiem, kas simbolizē Dieva vārdu, Ārona zizlis, kas simbolizē auglību un svētību, un mannā, kas simbolizē Dieva apgādību. Trīs mēnešus šķirsts bija Obed-Edoma namā, un Tas Kungs svētīja Obed-Edomu un visu, kas tam piederēja. Kamēr šķirsts atradās pie Obed-Edoma, Tas Kungs svētīja viņu un visu, kas tam piederēja, un svētīja visās dzīves sfērās, ieskaitot finanses. Dieva tuvums ir garantija Dieva svētībai.

Dod godu Tam Kungam arī no savas mantas un piešķir Viņam visu savu ienākumu pirmajus, tad pildīsies tavi šķūņi ar pilnību, un tavas vīna spiedes plūdīs pār malām pāri. (Salamana pamācības 3:9-10)

Šeit ir runa par pirmo jeb labāko, ko esi nopelnījis, un to dēvē arī par desmito tiesu. Tie ir tavi ienākumi, pirms tikuši nomaksāti nodokļi. Pirms tu naudu tērē kaut kam citam, atlicini savu desmito daļu un pienes to Dievam. Tas ir Dieva apsolījums, – ja tu to darīsi, tad pildīsies tavi šķūņi ar pilnību un vīna spiedes plūdīs pār malām pāri. Tas ir Dieva apsolījums, bet tas nav vienīgais. Bībelē ir daudz Dieva apsolījumu, tajā skaitā arī finansiāli apsolījumi.

Bībelē minētie patriarhi ir mūsu ticības tēvi. Viņi bija ebreji, bet tas nav tik būtiski. Ābrams pats nebija ebrejs, jo viņš izgāja no kaldēju Ūras un tāda tautība kā ebreji vēl nepastāvēja. Tas nozīmē, ka mūsu saknes ir tālāk, ticības saknes ir citas. Viņi bija ticības tauta, un arī mēs esam Dieva tauta. Mūs vieno ticība. Arī latviešus vieno viena valoda, viena teritorija, viena valsts. Arī mūsu valstij ir tēvi, dibinātāji. Mūsu ticības tēvi ir Ābrahāms, Īzaks, Jēkabs, Mozus, Dāvids un vēl citi, bet par patriarhiem dēvē tieši Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu. Pirms Mozus, vēl pirms tika dota bauslība, jau bija ticība Dievam, jau bija vairošanās vīzija, jau bija Dieva griba padarīt šo pasauli labāku, ievest cilvēkus visā pasaulē attiecībās ar Dievu, harmonijā ar Dievu un citam ar citu. Šai ticībai ir tēvi, un pirmais no tiem ir Ābrāms. Viņiem visiem ir kaut kas kopīgs. Es šodien mācīšu no Dieva vārda; es nekad nemācu kaut ko no sevis, tikai no Dieva vārda. Šī mācība par došanu, ziedošanu un desmito tiesu ir tēma, kur daudz cilvēku piedauzās. Lielākoties man nav tik svarīgi, ko tu ar to darīsi, man ir svarīgi tev to pastāstīt un dot tev iespēju būt svētītam, pilnveidoties, zināt, saprast un pielietot, un viss pārējais ir tavā ziņā.

Ābrāms bija ļoti bagāts ar lopiem, sudrabu un zeltu. (1. Mozus 13:2)

Mūsu ticības tēvi ir mūsu ticības aizsācēji, un viņu ticība ir mana un tava ticība. Tā ir Mozus ticība, Dāvida ticība, Jēzus ticība, Jēzus ticība bija apustuļu ticība, apustuļu ticība ir mūsu ticība. Viss, kas mums jādara, – jānotic tam, ko Dieva vārds saka, ka Ābrams savā ticībā finansiāli bija nevis bagāts, bet ļoti bagāts. Man ir ticība, ka Dievs grib, lai tu esi ļoti bagāts. Dieva vārds ir ass kā abpusgriezīgs zobens, un tas nekādi neatstās tevi vienaldzīgu. Ir vēl kādas ziņas par Ābrāmu. Ābrāms deva desmito tiesu no visa, kas viņam piederēja.

Un Ābrāms deva tam desmito tiesu no visa, kas tam piederēja. (1. Mozus 14:21)

Mēs varam padomāt, ja mēs dosim Dieva darbam desmito tiesu, mēs kļūsim nabagāki. Tīri matemātiski tā sanāk, jo mums paliek mazāk. Bet Bībele saka, ka Ābrāms bija ļoti bagāts, bet viņš deva desmito tiesu. Viņš bija bagāts tāpēc, ka deva desmito tiesu. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņš bija bagāts. Viņš rūpējās par Dieva namu, par Dieva darbu. Viņš deva to, kas Dievam pienākas, lai Dieva darbs virs zemes tiktu veikts. Galu galā nav tik svarīgi, vai tas tiek vai netiek veikts, ja tu no savas puses esi izdarījis to, ko grib Dievs. Ja cilvēki saka, ka desmitās tiesas princips ir bauslība jeb Vecā Derība, tad zini, ka vēl pirms bauslības Ābrāms deva desmito tiesu. Tas ir mūžīgs princips, kas darbojas pat pie cilvēkiem, kas nepazīst Dievu. Ābrāmam bija dēls Īzaks, kurš mantoja viņa vīziju.

 Un Īzāks sēja tanī zemē un saņēma simtkārtīgu ražu, jo Tas Kungs viņu bija svētījis. (1. Mozus 26:12)

Iedomājies, ja tava alga ir 1000 eiro, tu to iesēj un saņem simtkārtīgi. Īzaks sēja sēklas, un raža viņam bija fantastiska.  Raža bija daudzkārtīga. Viņš sēja un pļāva. Tas Kungs viņu bija svētījis.

Tā šis vīrs kļuva bagāts un augdams auga bagātībā, līdz kamēr kļuva ļoti bagāts. (1. Mozus 26:13)

Ābrahāma dēls Īzaks bija ļoti bagāts. Bībeles kontekstā var saprast, ka Īzaks bija mantojis tēvu ticību. Tēva vīzijas mantinieks, vīzijas nesējs nesa desmito tiesu. Īzaks dzemdināja Jēkabu.

Jēkabs mantoja gan vīziju, gan tēva īpašumus. Viņš bija tiešais mantinieks un tēva darba turpinātājs.

Un Jēkabs deva solījumu, sacīdams: “Ja Dievs būs ar mani un pasargās mani šinī ceļā, ko es eju, un dos man maizi, ko ēst, un drēbes, ar ko ģērbties, un liks man sveikam atgriezties savā tēva namā, tad Tas Kungs man būs par Dievu. Bet šis akmens, ko es esmu cēlis par piemiņas akmeni, taps par Dieva namu; un no visa, ko Dievs man dos, es desmito tiesu došu Viņam.” (1. Mozus 28:20-22)

Jēkabs deva desmito tiesu. Mūsu ticības tēvi deva desmito tiesu Dieva namā. Ābrahāma gadījumā ir konkrēti rakstīts, ka viņš savu tiesu nodeva priesterim.

Tā šis vīrs kļuva ļoti bagāts, jo tam bija daudz sīklopu, kalpoņu, kalpu, kamieļu un ēzeļu. (1. Mozus 30:43)

Jēkabs bija ļoti bagāts. Īzaks bija ļoti bagāts. Ābrahāms bija ļoti bagāts.  Viņi visi deva desmito tiesu. Trim mūsu ticības tēviem bija kopīga lieta – viņi bija ļoti bagāti un desmito daļu deva Dievam. Vai mēs varam sasaistīt bagātību un desmito tiesu? Tam ir sakarība, un tas ir Dieva vārdā. Mūsu patriarhu ticība ir mūsu ticība.

Ko Jēzus par to visu saka? Mēs dzīvojam Jaunās Derības laikmetā un bauslība ir atcelta? Var šķist, ka desmitā tiesa ir Vecā Derība un ir bauslība. Atbilde ir no Bībeles:

„Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt.” (Mateja evaņģēlijs 23:23)

Farizeji bija pedanti desmitās tiešas došanā, viņi pat neaizmirsa iedot no garšaugiem desmito tiesu, bet viņi aizmirsa par žēlastību, par mīlestību uz cilvēkiem. Uz Bībeli mēs skatāmies caur Jēzus vārdiem. Jēzus abildēja, ka “šo jums bija darīt un to neatstāt”. Desmito tiesu būs dot un to neatstāt. Jēzus nekur nesaka, ka desmitās tiesas pricips ir izzudis vai atcelts. Šādu Jēzus vārdu nav, bet Jēzus vārdi ir darīt to un arī to otru neatstāt. Žēlastību neatstāt un desmito tiesu arī dot. Jaunajā Derībā, skatoties caur Jēzus vārdiem, desmitās tiesas princips joprojām pastāv. Manuprāt, bez šī principa mēs šodien šeit nesēdētu. Es nezinu kāpēc, bet cilvēki bieži vien iedomājas, ka draudzes celšana un kalpošana nav darbs. Pat ir bijuši cilvēki, kuri man jautā, kur es strādāju. Es atbildu, ka esmu mācītājs, pilna laika kalpotājs. Viņam liekas, ka es šeit atnāku, pastaigāju pa skatuvi, kaut ko parunāju un tas arī viss. Cilvēkiem nav saprašanas. Tāpat domā arī par cilvēkiem, kuri ir politikā vai kuriem ir savi biznesi. Viņiem liekas, ka viņiem ir paveicies, dabūts mantojums vai uzdāvināts amats. Nekā tamlīdzīga, visi cilvēki, kuri ir kaut ko sasnieguši, ir smagi strādājuši. Kuri nav strādājuši, ja viņu rokās nonāk kāda lielāka nauda, tā tikpat ātri arī izkūst. Tāpēc es zinu, ko nozīmē celt draudzi, un es zinu par cilvēku uzskatiem, ka draudzē naudu nevajag, ticīgie spēj dzīvot bez naudas un iztiek tikai ar Svēto Garu.

Mēs neiztiekam tikai no Svētā Gara, bet strādājam ar savām rokām. Mūs kā draudzi nekad neviens nav finansiāli atbalstījis. Valsts iestādes nekad neko mums nav maksājušas, ne pandēmijas laikā, ne kādu citu reizi. Mēs neesam ne no viena neko ņēmuši, bet gan paši sevi uzturam ar savām desmitajām tiesām, ziedojumiem un savu roku darbu. Mēs uzturam ne tikai sevi, bet ieguldām Latvijas draudzēs un vēsturē. Sestdien būs draudzes pasākums Vērmanes dārzā, brīvdabas evaņģelizācijas dievkalpojums, no pulksten 12.00 līdz 16.00. Vai bez naudas var izsūtīt kādu misionāru? Draudzes uzdevums ir kalpot ne tikai savā valstī, bet arī uz citām valstīm izsūtīt misionārus. Kā gan to var izdarīt bez naudas? Tādēļ desmitās tiesas princips ir stūrakmens draudzes izaugsmei. Ja valsts atvelk no tavas algas aptuveni 50%, tad Dievs saka, ka būtu labi visiem turēt 10% principu.

“Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat? Jūs tad sakāt: kā tad mēs Tevi krāpjam? – ar desmito tiesu un labprātīgiem upuriem.” (Maleahijas 3:8 )

Dieva vārdā skaidri teikts, ka, nedodot desmito tiesu, tu Viņu krāp. Tas izklausās visai radikāli. Tu neesi baigais krāpnieks, bet, ja iedziļinās, tad tomēr apzodz gan Dievu. Ja tu nedod draudzei desmito tiesu, tai ir mazāk līdzekļu un iespēju. Jo mazāk līdzekļu, jo mazāk darbu tā var izdarīt un mazāk glābtu dvēseļu, kuras ir Dievam dārgas. Viss ir ļoti vienkārši. Mēs lasām Bībeli. Vai tās iespiež par brīvu? Vai kāds tās dāvina par brīvu? Kādam varbūt arī uzdāvina. Man mājās ir kādas desmit Bībeles, viena ir ļoti veca, un to man tiešām uzdāvināja. Bībeles ir jāpērk. Ja tu gribi kādu draudzes cilvēku apsveikt ar grāmatu, tā ir dabūjama par brīvu? Vai tipogrāfija to dara par brīvu? Tādēļ arī Maleahijas grāmatā šie vārdi ir pareizi, jo nedodot Dievam mēs tādējādi atņemam iespēju tiem cilvēkiem, kuriem tā vajadzīga. Jo draudze būs aktīvāka, jo tā būs bagātāka, vairāk varēs sponsorēt dažādus projektus. Tas attiecas arī uz draudzes telpām. Kur gan cilvēki lai nāk? Uz mežu, zem klajas debess vai uz telpām, kas ir glītas, labi vēdinātas, ar skatuvi, labu mūziku? Vai cilvēki vēlēsies nākt uz brīvdabas dievkalpojumu ziemā uz Biķernieku mežu vai tomēr uz apkurinātām, siltām telpām? Vai šādas telpas maksā? Maksā!

Un ikviena desmitās tiesas deva no zemes tīrumā sētās sēklas, kā arī no koku augļiem, pieder Tam Kungam un ir Tam Kungam svēta. (3. Mozus 27:30)

Desmitā tiesa jau pieder Tam Kungam. Iedomājies, Dievs skatās uz desmito tiesu no mūsu ienākumiem kā uz Saviem, un tā ir Viņam svēta, jo Viņš zina tās nozīmi. Viņš zina spēku, ko desmitās došana atraisa tavā dzīvē, draudzē un ko tā dod Dieva valstībai. Tās ir Rakstu vietas Bībelē, un tās vajag ņemt vērā. Tāpat kā Maleahijas 3:8, ko es jau minēju: “Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat? Jūs tad sakāt: kā tad mēs Tevi krāpjam? – ar desmito tiesu un labprātīgiem upuriem.”

Lasot praviešu grāmatas Vecajā Derībā, var redzēt, ka viens no Izraēla atkrišanas iemesliem bija tas, ka Dieva nams tika aizlaists postā. Dieva namā bija sava kārtība, un desmitā tiesa bija iedibināta, lai uzturētu levītus un priesterus, lai kalpotājiem būtu algas, lai Dieva nams tiktu uzturēts kārtībā, lai notiktu apmācības, konferences, lai tauta nepārtraukti būtu izglītota Dieva lietās. Tas bija priesteru, tempļa uzdevums, nevis kā mūsdienās, kad ar lieliem līdzekļiem svešas skolās un bērnudārzos tiek ieviestas svešas ideoloģijas. Atkrišanas laikos netika nestas desmitās tiesas un tādējādi Dieva nams tika aizlaists postā. Ko levīti varēja darīt? Kad Izraēls iegāja Apsolītajā zemē, katrai ciltij īpašumā tika piešķirta teritorija, sava zeme, kur viņi varēja dzīvot, apstrādāt to un gūt peļņu no tās. Tikai levītiem neko nepiešķīra, jo Levija cilts bija kalpotāju cilts un viņiem bija jāstrādā templī, jākalpo cilvēkiem, jāuztur visi rituāli. Tā bija viņu kalpošana un darbs. Tā kā zemi viņiem nepiešķīra, no kā lai viņi dzīvo? Tādēļ Dievs piešķīra viņiem desmitās tiesas. Tas nozīmēja, ka visas pārējās ciltis, kurām piešķīra zemi, strādāja un desmitās tiesas nodeva templim. Ja tauta nebija godprātīga un nedeva desmitās tiesas, tad kalpotājiem nevarēja izmaksāt algas, sakārtot tempļa kalpošanu un notika pagrimums.

“Bet, redzi, Levija bērniem Es esmu nodevis Israēlā visas desmitās tiesas par īpašumu to darbu dēļ, ko tie dara, kalpodami pie Saiešanas telts. Bet Israēla bērni paši nedrīkst tuvoties Saiešanas teltij, lai tie neuzņemtos grēku un nemirtu. Bet levītiem ir jāveic Saiešanas telts apkopšanas darbi, un tiem ir jānes atbildība, – tas lai ir mūžīgs likums uz jūsu cilšu ciltīm. Bet Israēla vidū tiem nav mantojuma.” (4. Mozus 18:21-23)

Tagad būs neliela atkāpīte un pastāstīšu, kas notika pēc pirmspēdējā dievkalpojuma, kurā bija punktiņš, ka vajag sevi arī palutināt, nopirkt kaut ko, iepriecināt sevi. Viena mūsu draudzes ģimene izdomāja, ka viņi tā arī darīs. Viņi aizbrauca iepirkties, un, braucot mājās, pamanīja, ka no priekšā braucošās mašīnas izpūš naudu, tā izbirst pa ielu, un neviena cita mašīna tur vairs nebrauc, un viņi vienkārši visu salasīja. Nedomā, ka tev būs tāpat, bet ir dažādas zīmes un brīnumi, un šādu parādību nevar nosaukt par sakritību. Tā ir zīme un brīnums. Uz naudas jau nav rakstīts, kam tā pieder – vienkārši izpūta naudu pa mašīnas logu, un tā aizbrauca. Tērējiet naudu, un jums būs vēl. Bībele saka: “Dodiet, un tad jums taps dots.” Pērciet, tērējiet, baudiet dzīvi. Kam tev to naudu vajag? Salamans teica, ka viņš neko gudrāku nav izdomājis, kā baudīt no sava darba augļiem. Dod Dieva valstībai, kas Dieva valstībai pienākas, un tad dod pašam.

Vai esi sastapis cilvēkus, kuri, tiklīdz ieminies par draudzi, uzreiz runā par to, ka tur izkrāpj naudu? Es domāju, ka mēs visi esam tādus sastapuši. Bija kāds cilvēks vārdā Jūda. Jēzus kalpošanai bija noteikts budžets, un Jūda atbildēja par to, viņš bija kasieris. Reiz, kad kāda sieviete svaidīja Jēzus kājas ar ļoti dārgu nardes eļļu, tad Jūda bija tas, kurš teica:

“Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīs simti sudraba gabaliem un nauda nodota nabagiem?” (Jāņa evaņģēlijs 12:5)

Šī eļļa tiešām bija ļoti dārga, tā maksāja trīs simti sudraba gabalus, kas bija gada alga. Kuram bija pretenzijas pret to, ka Jēzus bija it kā izšķērdīgs? Tam, kuram pašam bija problēmas ar naudu.

Bet to viņš sacīja nevis tāpēc, ka viņam rūpēja nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas.” (Jāņa evaņģēlijs 12:6)

Galu galā mēs zinām, kāds bija Jūda, kurš nodeva Kristu, un mēs zinām viņa galu. Skaitīt, rēķināt, kur visa nauda paliek, cik maksā mācītājam, ar kādu mašīnu viņš brauc, – tas ir Jūdas gars. Tāda ir cilvēku daba, bet ar šīm lietām jābūt ļoti uzmanīgiem, jo tas nav Dieva Gars. Ja draudzē kāds sāk kurnēt, pārmest par naudas lietām, negatīvā nozīmē rēķināt, tas liecina par paša cilvēka iekšējām problēmām. Jūda galu galā pakārās. Tādēļ ir svarīgi izprast desmitās tiesas ideju, principu, kā tas darbojas. Reizēm cilvēki nepareizi rīkojas nezināšanas dēļ. Tādēļ es arī mācu šo tēmu, jo tā ir ļoti svarīga. Tā jāzina mums un cilvēkiem, kuri pievienojas draudzei. Arī mājas grupiņās ir svarīgi pārrunāt un skaidrot par naudu. Turklāt, mūsu draudzē tas nav piespiesti, bet gan brīvprātīgi. Es domāju, ka ikviens, kurš to izprot, gribēs dot.

Ir atšķirība starp desmito tiesu un ziedojumiem. Dāvids gādāja materiālus Dieva tempļa celtniecībai un teica:

“Un turklāt man ir dārgs mana Dieva nams, un man vēl ir īpašumā zelts un sudrabs – un to es novēlu savam Dieva namam klāt pie visa tā, ko es esmu sagādājis svētajam namam.” (1. Laiku 29:3)

Tad brīvprātīgi deva tēvu namu vadoņi, Israēla cilšu vadoņi, virsnieki pār tūkstošiem un virsnieki pār simtiem, un ķēniņa darba pārziņi, un viņi nodeva Dieva nama celšanas darbiem piecus tūkstošus talentu zelta, desmit tūkstošus dareiku zeltā, desmit tūkstošus sudraba talentu, astoņpadsmit tūkstošus vara talentu un simts tūkstošus dzelzs talentu. Un, kam piederēja dārgakmeņi, tie tos nodeva Tā Kunga nama dārgumu krātuvē geršonieša Jehiēla rokā. Tad tauta priecājās, dodama labprātīgi, jo tie deva no visas sirds Tam Kungam ar labu prātu; arī ķēniņš Dāvids priecājās ar lielu prieku. (1. Laiku 29:6-9)

Bībeliski sanāk, ka desmitās tiesas ir tikai kalpotāju algām, bet brīvprātīgie ziedojumi ir Dieva nama tehniskajām vajadzībām. Mūsu draudzes virtuvē notiek šādi: ja desmitās tiesas būtu tikai pilna laika kalpotāju algām, tad es būtu miljonārs. Varbūt es pārspīlēju, bet man nebūtu, kur to naudu likt. Tāpēc mums ir viens grozs, un nav zināms, vai cilvēks ir iemetis ziedojumu vai desmito tiesu, to neviens nešķiro. Vīri pie groziem stāv tādēļ, lai skatītos, vai kāds negrib nevis iemest, bet gan izņemt naudu no groza, jo mums ir bijuši tādi gadījumi. Cik un ko tu met ziedojumu grozā, neviens nezina, tā ir tava paša darīšana un tās ir tavas attiecības ar Dievu. Pēc tam naudu skaita, sastāda aktus un nes uz banku, un tā tiek sadalīta algām, telpu īrei, uzturēšanai un citām vajadzībām. Svarīgs ir pats princips, ka mēs dodam desmito tiesu, augam un attīstāmies, un baudām Dieva svētību, kā arī spējam ieguldīt arī Latvijā, Latvijas vēsturē.

Kā ir jānāk uz draudzi? Vai tas jāizdomā mums pašiem? Ko saka Dieva vārds?

“[..] bet nenāciet Manā priekšā tukšām rokām.” (2. Mozus 23:15)

Ja es gribu būt kā Kristus, tad man jāsaka tāpat: “Nenāciet uz draudzi tukšām rokām.”

Labākos no tavas zemes pirmajiem augļiem nes Tā Kunga, sava Dieva, namā. (2. Mozus 23:19)

Smits Viglsforts ir teicis, ka jānāk uz dievkalpojumu ar Bībeli un ziedojumu. Nav svarīga summa, bet gan upuris. Jēzus stāvēja šķirsta priekšā un skatījās, kā cilvēki ziedo. Bagāti cilvēki ziedoja daudz, un kāda nabaga atraitne noziedoja savas pēdējās artavas. Jēzus pasauca Savus mācekļus un teica viņiem, ka šī sieva ir ziedojusi vairāk nekā visi pārējie, jo viņa atdeva visu, kas viņai bija. Tas bija reāls upuris. Šie bagātie cilvēki deva no savas pārpilnības to, kas viņiem neko īpaši neizteica. Es personīgi esmu devis desmito tiesu no viena, diviem latiem. Tu varbūt domā, kāda jēga dot no dažiem eiro. Draugi, nav svarīga summa, bet gan pats došanas princips. Ja tu to vēlies darīt, tad dari to no visiem saviem ienākumiem, arī tad, ja tie ir mazi. Arī bērniem ir svarīgi mācīties dot no tā, ka viņiem ir. Tas, ko vecāki iedod, tas viņiem arī ir. Mums ir bijuši gadījumi, kad grozā ir iemestas kādas rotaļlietas. Tas, kas bērnam ir bijis svarīgs, to viņš ir iemetis.

Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka Tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums! (Maleahijas 3:10)

Kas ir Viņa nams? Tā ir draudze. Atnes savu desmito, lai šeit būtu barība, un tad tu vari augt un mēs varam svētīt Latviju.

Ebreji ir Dieva tauta, kas ir smagi atkritusi no sava Dieva. Ne visi, bet liela daļa. Bet ebreji ir cilvēki. Ja amerikānis ziedošanai velta vidēji divus procentus no saviem ienākumiem, tad ebreji velta četrus procentus. Viņi divreiz vairāk ziedo. Arī tad, ja viņi ir kabalisti un atkritēji, ebrejiem ir svarīgs desmitās tiesas princips. Paskatīsimies, kāds ir ebreju labklājības līmenis, salīdzinājumā ar citām tautām. Ebreji ir 0,10% no visiem pasaules iedzīvotājiem. Bet 20% no viņiem ir profesori un universitāšu vadītāji. 40% ir Ņujorkas un Vašingtonas juridisko firmu partneri. 30% no viņiem ir ASV Nobela prēmijas laureāti zinātņu sfērā. 25% procenti ebreju ir visu Nobela prēmiju laureāti. Iespaidīgi, ne? Procentuāli ebreju ģimenes ar ienākumiem virs 50 000 ir vairāk nekā citu tautu ģimenēs. Pēc žurnāla “Forbes” aptaujas, no 400 bagātākajiem Amerikas iedzīvotājiem 45% saraksta augšgalā ir ebreji. Draugi, ebreju bagātība nav mīts. Ne par velti Hitleram viņi tā interesēja. Viņš viņus aplaupīja. Un tie, kas bija gudri, laicīgi pārbēga uz Ameriku. Pārējie teica, ka tā ir sazvērestības teorija – gāzes kameras un visa tā teorija par ļaunumu, kas no Vācijas pūš, – un aicināja neklausīties tajā. Diemžēl viņus visus tas skāra. Arī tos, kas neaizbēga uz Ameriku, Angliju un citām pasaules valstīm. Ir tāds ģimenes ienākumu koeficients. Vidējais koeficients Amerikā ir simts. Ebrejiem tas ir simtu septiņdesmit divi. Ir atšķirība? Ebreji ir bagātāki. Japāņiem simtu trīsdesmit divi. Poļu tautības cilvēkiem simtu piecpadsmit, ķīniešiem simtu divpadsmit, vāciešiem simtu septiņi, anglosakšiem simtu septiņi, īriem simtu trīs, indiešiem deviņdesmit deviņi, meksikāņiem septiņdesmit seši, ASV iezemiešiem un indiāņiem sešdesmit, afrikāņiem trīsdesmit divi. Bet ebreji, draugi, ziedo četrus procentus un tic, ka nauda ir jādod ne tikai tāpēc, ka tā ir labi, bet tāpēc, lai labi dzīvotu. Mēs varam savilkt kopsakarības ar Ābrahāmu un Jēkabu. Desmitās tiesa un bagātības princips ir vairāk dot un līdz ar to vairāk pelnīt. Un viņi pavisam nopietni vairāk pelna. Zini, kā Īzaks pļāva simtkārtīgu ražu? Ja no 400 bagātākajiem cilvēkiem puse ir ebreji, tā ir pārdabiska svētība. Bet Dieva vārds saka, ka mums ir labāka derība nekā Vecā Derība, jo mums ir Jēzus Kristus upuris. Kas nebija iespējams Vecās Derības laikā, tas kļūst iespējams Jaunās Derības laikā. Jēzus Kristus ir labākas derības Galvotājs. Tas nozīmē, ka mums kā Dieva tautai ir vēl lielākas iespējas būt svētītiem nekā ebrejiem. Tev ir lielākas iespējas, ja vien tu pacelsi savu pēcpusi, lai sāktu darboties! Ja vien tu izpratīsi došanas principu! Bībele un fakti! Draugi, domājam paši, kā rīkoties. Un, kad cilvēki uzdod jautājumus, paskaidro viņiem. Domā pats, kā rīkoties.

Es gribu pastāstīt liecību par desmito tiesu savā dzīvē. Es nācu pie Dieva interesantos apstākļos, tas bija cietuma karcerī. Pēc tam biju Jēkabpils cietumā, un es sāku apmeklēt kapelu katru dienu, un tas, ko es mācījos, ko Bībele māca, nāca no brāļiem, kas jau bija ticīgi. Mēs patiesībā turējāmies visi kopā, katru dienu gājām kopā lūgt. Mēs kopā lūdzām, un tie, kas vairāk ko zināja, stāstīja un paskaidroja mums. Atceros brāli Aleksandru. Viņš nāca pie manis, un mūsu gultas bija blakus. Viņš bija krievs un krieviski stāstīja no Bībeles. Viņš tā stāstīja par brīnumiem, ka es kā filmu klausījos. Ļoti interesanti! Man tā patika, kā viņš stāstīja! Nu, tas bija tas, kā es augu. Kapelāni un kalpotāji nāca pie mums uz kapelu mācīt. Bet pārsvarā mēs paši mācījāmies. Un es pamanīju, ka cietuma kapelā bija tāds mazs altāris un krusts, un šad tad atnāca kāds nepazīstams cilvēks un atstāja paciņu. Es domāju, ko viņi tur dara. Es jautāju, ko viņi atnesa. Un izrādās, ka atnesa desmito tiesu. Domāju, kādu desmito tiesu viņš atnesa un kāpēc?! Kam tas viss paliks un kur tas viss aizies? Un tad bija kāds cilvēks vārdā Edgars. Un Edgars jau bija tas, kurš labi pārzināja Bībeli. Viņš bija gudrs, ar skaidru galvu, un, ja es kaut ko nesapratu, tad gāju pie viņa, un viņš tā smuki visu paskaidroja no Bībeles. Tā, ka man vairs neatlika jautājumu. Un es viņam jautāju par desmito tiesu, kur tā paliks un kam to vajag. Un cietumā jau tu nevari naudu atnest, tur nauda ir aizliegta. Tur sanes visādus produktus, tēju, zobu birstītes, visu ko sanes, speķi, gaļu un visādus brīnumus. Un viņš atvēra Bībeli un paskaidroja, ka desmitā tiesa pieder Dievam. Maleahijas grāmatā ir rakstīts, ka desmitā tiesa pieder Dievam. Ja Dievam dosi, Dievs tevi svētīs. Jautāju, kur paliks tas viss, ko atdošu. Un viņš saka: nav tava daļa, kur viss paliks. Jā, viņš tā arī paskaidroja, ka tā vairs nav mana daļa, tu savu atdevi, no savas puses izdarīji, tevi Dievs svētīs, viss. Viņš man tā paskaidroja, ka nolēmu dot desmito.

Pirms es atnācu pie Dieva, savu mūžu nebiju normāli strādājis. Mana tipa cilvēkam tas skaitījās grēks. Jā, man bija cita veida domāšana. Es varēju zagt, bet ne strādāt. Man bija grūtības dabūt sev kādu nodarbošanos cietumā. Bet arī tur pa blatam kaut kādu darbiņu varēja dabūt. Izredzētie varēja dabūt, un viņi pelnīja naudu, viņiem uz kontu skaitīja, un viņi veikalā iepirkās. Un tajā dienā, kad no augšas piedzimu, es cietuma kamerā teicu Dievam, ka es strādāšu savām rokām. Kaut grīdas mazgāšu. Es piedzimu no augšienes un man bija tāda bijība Dieva priekšā, ka es domāju, kaut grīdas mazgāšu turpat cietumā! Jēkabpils cietumā bija mākslinieks, kurš zīmēja visādas birkas, tehniskās lietas utt. Man bija labs rokraksts. Es mācēju rakstīt arī ar tušu, un tas viss tur bija vajadzīgs. Un algu par to maksāja. Valsts maksāja algu, pārskaitīja uz kontu, un pēc tam tu varēji pirkt ko gribi cietuma veikalā. Un šis mākslinieks taisījās iet brīvībā, un pie manis pienāca tas pats Edgars un jautāja, vai es nemāku gleznot. Iedomājies, viņš visu zināja, kā Jāzeps. Bija vakance, cietuma mākslinieks, bet tā ir tāda vieta, par kuru var tikai cerēt un sapņot. Tā bija nereāla vieta, kur nokļūt, ļoti kruta vieta, kur strādāt. Un tur durakus neņēma, vajadzēja kaut ko zināt. Un mākslinieka amatā vajadzēja mācēt gleznot. Es neesmu gleznotājs. Bet es nodomāju, ka tā ir laba vieta un es gribu strādāt. Labāk nekā grīdas mazgāt. Bet man bija pārbaude, bija jāuzglezno glezna. Paņēmu kartona dēli, ar guaša krāsām fonu uztaisīju, paņēmu fotogrāfiju ar siena čupu, sagruvušu sētu, zāli un pļavu un uzzīmēju visu, ar laku nolakoju un noliku. No rīta atnāca mākslinieks un bija izbrīnīts, kas to ir uzgleznojis. Es teicu, ka es, bet viņš neticēja. Vēl vienu uzzīmēju, viņš apskatījās un piekrita, ka derēs. Bet zini, tajā pašā laikā man bija konkurence. Cietumā tiešām bija reāls mākslinieks, kurš arī gribēja to vietu. Un viņš zīmēja tādus brīnumus, skaistas gleznas! Bet es nekādas. Bet darbā paņēma mani. Es neko īpašu neizdarīju, lai tur tiktu. Draugi, tā ir svētība! Un man bija savs kabinets. Man bija liels sildītājs, ar spirāli, kuru pieliek pie divi simti divdesmit voltiem. Citi drebinājās, bet man bija karsti. Un ticīgie sāka nākt ne tikai kapelā, bet no kapelas pa tiešo pie manis. Man tur bija sava valstība. Es ēdu pie ēdnīcas priekšnieka, kotletes, vistiņas, kartupelīšus. Skapītī man bija piens, olas utt. Pašam sava valstība. Bet tā ir svētība, draugi.

Un kur viss sākās? Viss sākās ar desmito tiesu, kad nolēmu to dot. Tā kā es biju izdarījis dažādus pārkāpumus, es biju nodarījis skādi cilvēkiem, kad sāku strādāt mākslinieka amatā, man no algas nepārtraukti vilka nost naudu. Man nekā nepalika. Un es nodomāju, ka došu no tā, kas man ir. Kaut kādas kapeikas man tur bija. Aiznesu un laimīgs noliku paciņu. Un, kad es nākamajā reizē gāju uz veikalu, man jau bija pilna alga. No tā brīža, kad iedevu desmito, man no algas vairs neko neatvilka. Es nezinu, vai es tiešām biju visu nomaksājis, varbūt kaut kas sagāja viņiem grīstē, es nezinu, bet katrā ziņā es sāku saņemt pilnu algu. Un man šķita, ka man tagad būs mazāk, bet patiesībā viss kļuva tikai vairāk. Lūk, kā es sāku dot desmito. Kad tikko no cietuma biju iznācis, 2001. gadā, bija bezdarbs, es gāju uz bezdarbniekiem un teicu, ka man vajag īstu darbu. Dodiet man darbu! Un man vienmēr iedeva darbu. Es skaldīju malku tantiņām, un man bija divi lati pa dienu. Un ar desmito tiesu es gāju uz baznīcu. Tolaik gāju baptistu draudzē, devu desmito tiesu no katra sava santīma, plus ziedojumus. Gāju pie mācītāja un prasīju par desmito tiesu. Viņš teica, ka nē, tas nav obligāti, mūsu draudzē tas nav nepieciešams. Es tik un tā devu! Baptisti nedod desmito tiesu. Tā ir konkrēta draudze, kas to nedarīja. Tas nenozīmē, ka viņi nav svētīti, tomēr domāju, ka viņi daudz palaiž garām. Desmitās tiesas princips ir fenomens.

Es strādāju par sētnieku, es strādāju dažādos darbos. No rīta piecos uz darbu, un man maksāja divdesmit latus mēnesī, plus citi darbiņi man bija. Tajā laikā es apkalpoju trīs draudzes. Līdz dienai, kad mācītājs Modris man teica tā: “Tagad tev no draudzes kases būs divdesmit lati mēnesī.” Viņiem bija savs budžets. Viņš redzēja, ka es visu laiku visu daru, biju pārņēmis arī visu viņa darbu, un tad man to atvēlēja. Pēc tam parādījās vēl cita iespēja, jo Modris gribēja tikt vaļā no draudzes vadīšanas Cēsīs, un Modris saņēma tur sešdesmit latus. Un viņš man teica, ka dos Cēsis ar visu algu. Un viņš laikam domāja, vai es vispār ņemšu. Bet ne jau par naudu es biju priecīgs, bet par to, ka varēšu būt mācītājs vēl vienā draudzē! Man bija Valmiera, Cēsis un Limbaži. Un sākās evaņģelizācijas kalpošana. Un tas prasīja vairāk līdzekļu, vairāk laika. Mana sieva tajā laikā strādāja par auklīti. Un viņai bija astoņdesmit lati mēnesī plus ēšana. Nolēmām, ka dosim Dievam astoņdesmit latus evaņģelizācijai no sievas algas. Un no tā, kas man, dosim kalpošanai. Tā mēs arī darījām. Un tad pienāca diena, kad man mācītājs atļāva saņemt pilnu algu. Nebija tā, ka no tā varēju izdzīvot, bet tas bija liels atbalsts. Varēju nomaksāt īri, un, ja kaut kas palika pāri, tas bija iztikai. Noziedojām tos astoņdesmit latus Dievam, sākām evaņģelizācijas tūri, kas prasīja ļoti lielu ticību. Mēs uz kredīta spiedām flaierus. Spiedām un pēc tam mēģinājām apmaksāt. Nu, un kā likums visos savos pasākumos vācām ziedojumus. Draudzēs mācīju par desmitām tiesām. Kalpošana izauga. Izauga tādos apmēros, ka mēs izbraucām visu Ukrainu. Izbraucām visu Igauniju, izbraucām Latviju, kādas četras reizes, katru pilsētu. Par šo kalpošanu rakstīja avīzēs, aicināja uz šoviem. Un pienāca brīdis, kad Dievs mani uzrunāja, lai sāku draudzi Rīgā. Šo draudzi, kurā tu šobrīd esi.

Lai iesāktu draudzi Rīgā, draugs, vajag naudu. Un no visas tās naudas, kas mums sāka nākt no cilvēku ziedojumiem, veidojās kaut kāds budžets, no kura mēs arī varējām iztikt, varējām samaksāt par dzīvokli, varējām nopirkt auto un benzīnu. Visa tā nauda, tas budžets bija uzaudzēts šajās evaņģelizācijas un dziedināšanas kalpošanās, un visu to naudu arī šeit ielikām. Noīrējām telpas viesnīcā Maritim Hotel, uztaisījām reklāmu, iespiedām flaierus un sākām dievkalpojumus. Bez desmitās tiesas principa šīs draudzes nebūtu. Nebūtu ne kas kalpo, ne no kā uzturēt visu. Un bez desmitās tiesas ievērošanas mēs visi nebūtu svētīti tādā mērā, kādā mēs esam šodien. Es esmu tiesām pateicīgs Dievam par to, kā Viņš gādā un svētī. Zini, Jēzus reiz izsūtīja Savus mācekļus, un teica:

“Neņemiet līdzi nedz naudas maku, nedz ceļasomu, nedz kurpes un ceļā nesveiciniet neviena.” (Lūkas evaņģēlijs 10:4)

Ja kāds dullāks kristietis teiks, ka Jēzus sūtīja Savus mācekļus bez nekā, bez maka, to var pārprast. Viņiem nekādu naudu nevajadzēja? Draugs, šajā gadījumā, kur Jēzus viņus izsūtīja, viņiem jau bija budžets. Viņiem Jūda bija kasieris, Viņiem bija sava nauda, kuru viņi izdalīja savos kalpošanas projektos un algās. Visi mācekļi ēda no kopējās kases. Bet šajā reizē viņus izsūtīja bez nekā. Kāpēc? Jēzus mācīja viņus. Viņš mācīja viņus iet bez nekā un mācīja cilvēkiem dot desmitās tiesas. Un kas tur rakstīts, ko Viņš teica?

Un, kurā pilsētā jūs ieiesit un jūs tur uzņem, tur ēdiet, ko jums ceļ priekšā. (Lūkas evaņģēlijs 10:8 )

Ko tas nozīmē? Strādnieks ir savas algas cienīgs! Viņš mācīja viņus: kad jūs sāksiet celt savas draudzes, māciet cilvēkiem pareizus finanšu principus. Un cilvēkiem būs nauda, jums pašiem būs nauda, un draudze spēs pareizi funkcionēt. Bez tā visa, draugs, draudze nefunkcionē. Draudzei ir vajadzīga nauda, un tev ir vajadzīga nauda! Un tev būs nauda, un draudzei būs nauda! Āmen! Es esmu pateicīgs Dievam par Viņa apgādību! Viņš ir Jehova Jire, tas, kurš gādā. Viņš reāli gādā. Tu esi pieredzējis savā dzīvē, kā Viņš par tevi gādā? Viņš gādā, Viņš svētī, Viņš paver ceļus. Citreiz tā, citreiz citādāk, bet vienmēr ir risinājums. Ir brīnisķīgi būt kopā ar Dievu.

Debesu Tēvs, es lūdzu par katru “Kristus Pasaulei” dalībnieku! Svētīdams svētī un vairodams vairo! Katra finanses, katra darbiņu, ko viņš dara! Svētī viņu roku darbu! Dod jaunas, svaigas idejas. Dod arī tā, ka vecās idejas ir stabilākas, apdomātākas, ka mēs spējam pelnīt un pelnīt  labi! Pelnīt daudz, ka pietiek pašiem un paliek pāri labiem darbiem. Kungs, palīdzi mums saprast desmitās tiesas principu! Lai mēs varam nest Tev slavu un godu, ka Tu vari nākt un pagodināties Savas draudzes vidū un katra draudzes dalībnieka vidū. Esi svētīts, āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Bībele un labklājība. 2. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.