Mihails ir fizikas skolotājs un liels zinātnes cienītājs. Šādiem cilvēkiem visbiežāk ir raksturīga racionāla pieeja visam pasaulē un līdz ar to neticība Dieva esamībai. Tomēr Mihails ir atklājis to, ko kāds vismazāk būtu gaidījis – Dieva principi, par kuriem runā Bībele, tiešām darbojas! Kā viņš to saprata, tālāk pastāstīs pats.

Mihail, kādēļ Tu agrāk uzskatīji sevi par ateistu? Tā bija apzināta nostāja vai tu vienkārši neticēji Dieva eksistencei?

Tā bija apzināta nostāja. Bērnībā es ticēju, ka ir kaut kas augstāks un pat lūdzu Dievu, lai gan tie lūgumi bija diezgan bērnišķīgi. Taču, kļūstot pieaugušam, sāku arvien vairāk interesēties par zinātni, atklājumiem, un ticība Dievam man nešķita vajadzīga. Tā nebija man kā vērtība. Kā man toreiz likās – visu var atrisināt un pierādīt ar kādiem racionāliem izskaidrojumiem, fiziku un zinātni. Es domāju, ka nevar pierādīt to, kas ir rakstīts Bībelē, lai gan nebiju to pamēģinājis. Biju viens no tiem cilvēkiem, kurš centās citus pārliecināt, ka Dievs un tas, kas minēts Bībelē, ir „murgs”.

Vai Tev kāds ir stāstījis par Dievu agrāk?

Jā, bija daži cilvēki pirms kādiem astoņiem gadiem, kas mani aicināja uz kristīgiem pasākumiem, tur bija arī sporta nodarbības un citas lietas, taču mani tas kaut kā neinteresēja. Viņi turpināja mani aicināt divu gadu  garumā, taču es vienmēr atteicu. Kāpēc mani sauca spēlēt basketbolu vai galda spēles, man nebija skaidrs. Īstenībā es biju noslēgts cilvēks, intraverts, pa “tusiņiem” negāju. Ja kāds man piedāvāja kaut kur iet, tad parasti es atteicos. Bet, ja tomēr gāju, tad mana iesaistīšanās bija minimāla. Atteikties no pasākumiem bija mana tipiskā reakcija. Vēl es biju vieglprātīgs un pietiekami slinks, tāpēc, kad man sākas kādas problēmas, tās visas krājas un vienkārši sāka mani nospiest. Man bija grūtības attiecībās ar manu draudzeni, vēlāk arī radās finanšu sarežģījumi un es paņēmu kredītu, kaut gan nemācēju pelnīt naudu, lai to atmaksātu. Centos daudz strādāt un nepietika laika mācībām. Tādā veidā zaudēju arī vietu universitātē. Arī manā ģimenē notika vesela virkne nelaimju – nomira mans tēvs, pēc tam māte un vēlāk arī māsa no slimības. Kamēr es biju depresijā un apātijā, atkal atnāca SMS no tiem cilvēkiem, kuri aicināja mani tagad jau uz galda spēlēm.  Šiem cilvēkiem pietika pacietības aicināt mani divu gadu garumā. Pa šiem diviem gadiem  es tomēr vienreiz piekritu aiziet uz kādu pasākumu, jo gribējās atpūsties no grūtās ikdienas. Pats vairs netiku galā ar to visu. Es uzzināju, ka šie cilvēki bija kristieši. Viņi mani iepazīstināja ar Bībeli, lūgšanu un es sāku pamazām interesēties par Dievu, jo pamanīju, ka Bībelē minētās lietas darbojas ikdienā. Ja agrāk domāju, ka tas ir tikai fizikā, kad tu kaut ko izdari un tam ir rezultāts, tad tagad arī ieraudzīju, ka minētās lietas Bībelē, piemēram, lūgšana, darbojas. Pamazām sāku ticēt un nākt uz draudzi. Tas man deva jaunu dzīvi un vēlmi sāt kaut ko darīt, lai risinātu problēmas. Pakāpeniski cīnījos ar kredītiem, iestājos atkal universitātē, cerot dabūt tur vietu dienesta viesnīcā. Es draudzē gāju vairākus gadus. Tomēr māsas nāve bija smagi ietekmējusi vecmāmiņu un problēmas ar veselību sākas arī viņai. Kad manai vecmammai palika slikti, man radās nepieciešamība katru nedēļu braukāt uz Liepāju pie viņas un es pārtraucu iet uz draudzi.

Kā Tu nokļuvi draudzē „Kristus Pasaulei” un kas izmainījās Tavā dzīvē?

Kad atkal pārvācos uz dzīvi Rīgā, es paliku viens un tāpēc nolēmu kļūt atvērtāks cilvēkiem. Ja agrāk to, ko citi man piedāvāja, es parasti neizmantoju, tad tagad nolēmu izmantot pēc iespējas vairāk. Vēl es biju lūdzis Dievu, lai viņš aizpildītu manu dzīvi ar kaut ko jēdzīgu. Lai man nav rutīna – tikai māja/darbs un sēdēšana internetā pa vakariem. Tad uz ielas satiku kristiešus, kas uzaicināja uz kādu lielu kristīgu pasākumu vasaras beigās, un pēc tam arī uz draudzi „Kristus Pasaulei”. Es atsaucos, jo sapratu, ka man ir vajadzīga Dieva palīdzība, es jau zināju, ka Dieva principi darbojas. Man pietrūka kristiešu sabiedrības, jutos vientuļš. Draudzē es neesmu viens, cilvēki ir vienoti, izpalīdzīgi un draudzīgi. Pasaulē visi ir paši par sevi, sadrumstaloti. Ienākot draudzē „Kristus Pasaulei”, sāku pats lūgt Dievu regulāri, lasīt Bībeli un tā sapratu ļoti daudzas lietas, kas man sevī ir jāmaina. Viens no iemesliem, kāpēc atnācu uz draudzi – tas ir mācīties, jo Bībele, manuprāt, ir grāmata par attiecībām. Tieši tas, kas man būtu noderīgs un tas, ko esmu palaidis garām savā dzīvē, ir māksla veidot attiecības – tādas, kas nebrūk. Es vēlos mainīt sevi. Mans ticības ceļš ir atsācies un kopā ar kādu to ir daudz vieglāk iet. Es apmeklēju draudzes pasākumus, mājas grupiņas un dievkalpojumus un jūtos laimīgs! Neesmu vientuļš un zinu, ka kopā ar Dievu spēju atrisināt ikvienu problēmu.

Ko Tu kā bijušais ateists ieteiktu cilvēkiem, kuri netic Dievam?

Es ieteiktu pamēģināt, jo zaudēt tik un tā nav ko! Pasekojiet un papraktizējiet lietas, ko māca Bībele, un jūs redzēsiet, kā viss sāk mainīties. Dieva principi darbojas un to izpratne un pielietošana savā ikdienā palīdzēs jums. Zinu, ka Dievs ir reāls un dzīvs. Novēlu to piedzīvot ikvienam savā dzīvē!

 Mihaila Vdovičenko liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa