Dievs grib un spēj dziedināt jebkuru slimību, tikai mums tam dažkārt ir grūti noticēt. Reinim bija tikai četrpadsmit gadi, kad kādā treniņā viņš savainoja kāju. Kad jaunais puisis sāka apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei”, viņam nebija lielas pārliecības, ka Dievs viņai var dziedināt. Taču kādā dievkalpojumā notika brīnums, un Reinis pavisam negaidīti tika dziedināts no sāpēm celī, kas viņu mocīja jau vairākus gadus.

Nelielā sarunā Reinis stāsta, kā kļuvis vesels: “Pirms trim gadiem kādā dejošanas nodarbībā, nepareizi izpildot vingrinājumu, ļoti stipri savainoju celi. Kopš tā laika man bija grūti staigāt un vēl grūtāk – skriet, palekties un pietupties. Pāris mēnešus sāpes vienkārši pacietu, tad nodomāju, ka fiziskas aktivitātes un treniņi palīdzēs no sāpēm kājā tikt vaļā. Taču tas līdzēja tikai kādu mēnesi. Pēc tam sāpes kļuva vēl stiprākas un dejošanu nācās pārtraukt.

Pie ārsta es negāju un nekādas zāles nelietoju, jo deju skolotājs bija mani sabaidījis, ka kādam citam viņa audzēknim bijusi tāda pati problēma un medicīna viņam neesot varējusi palīdzēt, bet kļuvis vēl sliktāk, tikai izdota kaudze naudas par neko. Apmēram divus gadus centos ar savu slimību sadzīvot un nedomāt par sāpēm. Šajā laikā nelieli uzlabojumi mijās ar paasinājumiem, un nekas daudz nemainījās. Taustot kāju, tieši virs ceļa bija izveidojusies tāda kā bedrīte, un tur arī sāpēja visvairāk.

Mana vecmāmiņa ticēja Dievam, viņa man mācīja lūgt un stāstīja daudz interesantus stāstus no Bībeles. Skolā pirmajās klasēs ētikas nodarbību vietā es izvēlējos kristīgo mācību, jo arī skolotāja bija ticīga un mums daudz mācīja par Dievu. Līdz ar to varu teikt, ka esmu ticējis no bērnības, taču vēlāk es pārgāju uz citu skolu, arī omīte nomira, bet es pamazām attālinājos no Dieva un kļuvu tāds pats, kā mani vienaudži. Vairs nelūdzu un negāju arī uz baznīcu, lai gan sirdī vēl arvien ticēju un uzskatīju, ka Dievs ir.

Pagājušajā rudenī sāku mācīties mākslas vidusskolā un kāda meitene no manas klases uzaicināja mani uz draudzes “Kristus Pasaulei” pasākumu. Sākumā šaubījos, iet vai neiet, beigās tomēr aizgāju. Man ļoti patika atmosfēra, kas šeit valdīja. Nekad vēl nebiju saticis tik jaukus un draudzīgus cilvēkus!

Drīz atnācu arī uz pirmo draudzes dievkalpojumu. Jau no paša sākuma viss šķita interesanti, saistoši, un jau pēc pirmās slavēšanas dziesmas es zināju, ka man patīk un ka “Kristus Pasaulei” būs mana draudze. Šeit bija pilnīgi cita gaisotne, nebija tik oficiāli ka baznīcās, kurās biju apmeklējis līdz šim. “Kristus Pasaulei” mācītājs ne tikai lasīja fragmentus no Bībeles, bet arī stāstīja daudzus piemērus un atgadījumus no savas dzīves. Pavisam drīz es pieņēmu Jēzu par savas dzīves Kungu, pievienojos mājas grupiņai un sāku kalpot video komandā.

No sākuma vēroju, kā Dievs dziedina citus, taču man nebija lielas ticības, ka Kristus dziedinās arī mani. Tomēr pamazām sāku lūgt par sāpēm celī. Pēc pāris mēnešiem bija kāds dievkalpojums, kura laikā mācītājs teica: “Pielieciet roku pie vietas, kur jums ir problēmas un lūgsim par dziedināšanu!” Es uzreiz pieliku roku pie ceļa un lūdzu Dievu. Tobrīd lūdza visa draudze. Tūlītējas izmaiņas nejutu, tāpēc par sāpēm kājā vairs nedomāju. Pēc dievkalpojuma iekāpu vilcienā, lai brauktu uz mājām, pārbraucu ar roku pāri kājai, un nejauši ievēroju, ka deformācija, kas jau vairākus gadus bija sataustāma manā ceļa locītavā, gandrīz ir izzudusi! Tajā pašā brīdī konstatēju, ka arī sāpes ir pārgājušas. Sapratu, ka Dievs mani ir dziedinājis!

Tagad ir pagājuši vairāki mēneši kopš šī dievkalpojuma. Bedrīte celī ir stipri mazāka, nekā agrāk, gandrīz nav sataustāma un vairs netraucē. Arī sāpes celī ir izzudušas un šo mēnešu laikā ne reizi nav atjaunojušās.

Cilvēkiem, kuriem ir traumas vai kaulu sāpes, es iesaku – ticiet Jēzum! Arī mana ticība tam, ka Dievs var un grib dziedināt visus, kas meklē palīdzību pie Viņa, pēc šī notikuma ir tikai pieaugusi. Ticiet, lūdziet, meklējiet, un Dievs noteikti atbildēs! Viņš dara brīnumus!” – šādu novēlējumu sarunas beigās mums visiem saka Reinis.

Reiņa Bruzīša liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums