Reizēm mēs paši neapzināmies savas ieilgušās problēmas smagumu un postošās sekas, bet to redz, saprot un tas vairāk sāp cilvēkiem, kuri ir mums līdzās. Tā tas notika arī Līvijas dzīvē.

Līvija stāsta: ”Dzīvoju ar vīru, kuram bija smaga alkohola atkarība. Tas bija šausmīgs laiks – nemitīgi strīdi, negulētas naktis, apvainojumi no vīra un pat roku “palaišana”. Lai kaut uz mirkli no tā visa atslābinātos, arī pati šad un tad iedzēru pa kādai glāzītei.

2010.gadā mans vīrs nomira no pārmērīgas alkohola lietošanas. Viņam tās bija beigas, bet man sākums pamatīgai alkohola lietošanai. Vienīgais, par ko es nepārtraukti katru dienu domāju, bija alkohols. Lai kādus ikdienas darbus darītu vai kur dotos, mani nekad neatstāja vēlme ātrāk tikt pie apreibinošās dziras. Pat tad, ja pārtikas veikalā neko nevajadzēja, nespēju paiet tam mierīgi  garām, neieejot un nenopērkot kādu pudeli alkohola. Tāda bija manas dzīves ikdiena. No regulāras alkohola lietošanas krasi pasliktinājās veselības stāvoklis. Sākās sirds, asinsrites un asinsspiediena problēmas. Meita vairākas reizes bija centusies norādīt uz manu problēmu, gribēja tērēt lielas naudas summas, lai mani ārstētu un kādā veidā palīdzētu, bet es to neņēmu vērā, jo pati nemaz nevēlējos atteikties no alkohola lietošanas. Tas bija mans “dievs”, citam nekam nebija jēgas manā dzīvē. Tā turpinot, man sākās nopietnas kuņģa darbības problēmas. Nācās vērsties pēc medicīniskās palīdzības. Ārsts izrakstīja zāles un noteica ārstēšanās kursu. Vakara zāļu devu es katru dienu dzēru kopā ar alkoholu.

Tas bija 2016. gads, kad mana meita bija sākusi apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei”, kurā māca, ka lūgšanām ir milzīgs spēks un uzvaru pār problēmām varam izcīnīt tieši vēršoties pie Dieva. Tā viņa sāka neatlaidīgi lūgt Dievu par mani.

Pēkšņi vienu vakaru notika “klikšķis”! Tas bija tā, it kā kāds būtu ieslēdzis gaismas slēdzi manā saprātā. Pār mani nāca neapgāžama apgaismība. Es pēkšņi sapratu un to arī pieņēmu, ka zāles kopā ar alkoholu dzert nevar un man ir jāatsakās no alkohola vispār. Lai arī visu laiku es nespēju un negribēju to darīt, tagad tas likās pats par sevi saprotams un pašai par lielu brīnumu viegli izdarāms. Dīvaini, vai ne? Pēc kāda laika es tikai uzzināju, mana mīļā meitiņa bija lūgusi par mani un savās lūgšanās dziļās sirds sāpēs, asaru pilnām acīm bija izmisīgi saukusi uz Dievu pēc palīdzības. Tagad es saprotu, ka tika saņemta atbilde uz meitas lūgšanu .Es esmu savas meitas izlūgta, Dieva brīnumdarošais spēks un žēlastība bija nākusi pār mani.

Ir pagājuši divi gadikopš tās dienas, kad tiku atbrīvota no alkohola atkarības un vairs to nelietoju. Slava Dievam, pateicība draudzei un manai meitiņai par lūgšanu! Mans veselības stāvoklis ir normalizējies, dzīve pamazām sakārtojas pa “plauktiņiem” un viss nostājas savās vietās. Tagad ar skaidru prātu dzīve liekas pavisam citādāka – tai ir jaunas krāsas, smaržas un jaunas vērtības! Tā vairs nešķiet bezjēdzīga un pelēka.

Šis atgadījums manī radīja lielu ticību Dievam, Viņa varenajam spēkam, vēlmi meklēt un iepazīt Dievu arvien vairāk. Es ienācu draudzē, kas tagad gandrīz pusotru gadu ir mana garīgā ģimene,  pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju, ieguvu zināšanas un daudz ko vērtīgu Bībeles skolā. Regulāri apmeklēju mājas grupiņu Talsos, braucu uz draudzes dievkalpojumiem un dažādiem draudzes pasākumiem Rīgā. Lasu Bībeli un lūdzu Dievu, esmu Viņu iepazinusi personīgi kā savu Tēvu. Zinu un saprotu, cik milzīgs spēks ir lūgšanai un viena ticīga cilvēka saucienam uz Dievu, jo pati to esmu piedzīvojusi savā dzīvē!”

Tiem ,kas lasa šo liecību, Līvija saka: “Lai meklētu un iepazītu Dievu nav vecuma ierobežojumu, nekad nav ne par agru, ne par vēlu, kamēr esi šeit virs zemes. Nāc uz draudzi,   tā ir vieta, kur patiešām izmainās dzīves, jo šeit tev iemācīs kā lūgt un caur to gūt uzvaras!”

Līvijas Purovskas liecību pierakstīja Ineta Siliņa