Bērnībā Ilva, kā jau daudzi bērni, bija ļoti aktīva un enerģijas pilna. Viņai patika sportot un pavadīt laiku ar draugiem. Diemžēl neilgi pēc skolas gaitu uzsākšanas meitenei slimības dēļ bija jāizvairās no visām fiziskajām aktivitātēm. Tas viņu tik ļoti nomāca, ka pārauga lielās dusmās uz sevi un apkārtējiem cilvēkiem. Pēc tam, kad Ilva kopā ar vecākiem bija apmeklējusi draudzes “Kristus Pasaulei” semināru inkaunteru un pati iepazinusi Dievu, dusmas samazinājās, līdz izzuda pavisam.

“Biju pieradusi daudz kustēties, sportot un dauzīties ar zēniem. Kad man atklāja atrītu, to visu nācās pārtraukt, lai saudzētu locītavas. Man vairs nebija, kur izlikt savu enerģiju un es pamazām kļuvu dusmīga un nomākta. Katrs sīkums mani kaitināja, es mētāju priekšmetus un visiem kliedzu. Skolas psiholoģe ieteica manai ģimenei nopirkt suni, lai man palīdzētu justies labāk. Arī es to ļoti vēlējos, tāpēc vecāki piekrita. Tā kā tētis bieži devās strādāt uz ārzemēm un mamma no darba atgriezās tikai vēlu vakarā, rūpes par suni tik uzticētas man. Atnākot mājās no skolas, uzreiz bija jādodas pastaigā un pēc tam jāveic mammas uzdotie mājas darbi, piemēram, trauku mazgāšana. Man tas viss ļoti nepatika, vēlējos tikai atpūsties un neko nedarīt. Atceros, ka bieži staigāju pa māju, dauzīju durvis un skaļi dusmojos uz suni un mammu, kas man liek kaut ko darīt. Suns, jau ieraugot mani, paņēma zobos savu gultiņu un nolīda kādā drošākā stūrī. Mēdzu melot, ka esmu visus pienākumus paveikusi, taču mamma saprata, ka tā nav un tāpēc mēs bieži strīdējāmies. Biju tik dusmīga uz mammu, ka domāju, kaut labāk tētis būtu mājās ar mani un viņa ārzemēs. Gribēju kā visi skriet kopā ar citiem bērniem un pavadīt daudz laika ārā, taču mamma, rūpējoties par mani, to neatļāva. Tādēļ jutos tik lielu dusmu un naida pārņemta, ka domāju par pašnāvību un mēdzu stāvēt pie spoguļa ar nazi rokās, iedomājoties, kā sev iegriežu vai meklēju mājās kādus medikamentus, ko varētu iedzert un nomirt. Par laimi, nekad to pa īstam neizdarīju, taču ik pa laikam, briesmīgo emociju pārņemta, kodu sev, skrāpēju un plēsu matus. Pēc tam uz mana ķermeņa varēja redzēt kodumu pēdas un zilumus. Šķita, ka es ienīstu gan sevi, gan savu mammu un dzīvi kopumā. Ģimenē pat apspriedām ideju iegādāties boksa maisu, kur izlikt visas negatīvās emocijas.

Par laimi, mūsu ģimenei radās iespēja iepazīt Dievu, kas visu izmainīja. Kāda draudzene uzaicināja mani apmeklēt dievkalpojumus un svētdienas skolu vietējā draudzē. Nolēmu intereses pēc aiziet viņai līdzi. Mana mamma, redzot, ka esmu sākusi tuvoties Dievam, nolēma internetā palasīt ko vairāk par ticību. Šādi viņa atrada informāciju par draudzes “Kristus Pasaulei” semināru inkaunteru un, noklausījusies daudzu cilvēku liecības par tur piedzīvoto, nolēma, ka arī mums jāaizbrauc. Tur mēs abas vairāk iepazinām Dievu un saņēmām aizlūgšanas par dažādām dzīves problēmām. Pēc tam jutos daudz labāk un pamanīju, ka dusmu lēkmes atkārtojas arvien retāk. Sāku pati lasīt Bībeli un lūgt Dievu, kopā apmeklējām draudzes mājas grupiņu un arī mūsu attiecības izmainījās. Sāku saprast, ka mamma man negrib neko sliktu, bet gan ļoti mīl un rūpējas. Dievs izmainīja manu sirdi un es spēju nedusmoties uz vecākiem un arī uz suni. Tagad es par viņu rūpējos un ar prieku vedu pastaigās. Uz nākamo inkaunteru jau devāmies visa ģimene kopā, un arī mans tētis iepazina Dievu. Tas mani ļoti iepriecināja. Ikdienā jūtos labi un mierīgi. Kad kādreiz vēl sadusmojos par kādu nieku, es varu pati sev pateikt, ka nav vērts par to satraukties un turpinu priecāties par dzīvi. Lai arī kādreiz vēl gadījās ieraduma pēc samelot mammai, pēc tam jutos ļoti slikti un sapratu, ka tā darīt nav labi. Domas par pašnāvību vairs nekad nav atkārtojušās un es negribu sev darīt pāri, kliegt un mētāt priekšmetus. Es paveicu mammas uzticētos mājas darbus, jo zinu, ka Bībelē, vēstulē Efeziešiem ir teikts: “Bērni, klausiet saviem vecākiem, jo tā pienākas. Godā savu tēvu un māti.” Es vēlos paklausīt Dievam un saviem vecākiem, jo zinu, ka viņi mani ļoti mīl. Esmu ļoti pateicīga Dievam, kurš izmainīja manu sirdi un atbrīvoja no dusmu lēkmēm un pašnāvības domām. Novēlu ikvienam meklēt Dievu arī tad, kad pārņēmušas negatīvas emocijas, un Viņš noteikti palīdzēs to pārvarēt!” ar prieku saka Ilva.

Ilvas Kraujas liecību pierakstīja Laura Gruševa