Agiju jau vairāk nekā četrus gadus savā verdzībā turēja depresija, neļaujot dzīvot pilnvērtīgi.
Dzīve bija kā nasta, smagums, kas dienu no dienas nospieda, reizēm bija tik nepanesams, ka visa diena tika pavadīta vienkārši bezspēkā guļot. Zāļu kastītes vairojās, apmeklējumi pie psihologa un citiem speciālistiem kļuva biežāki, taču veselība un pašsajūta neuzlabojās.

„Tas bija tumšs un grūts periods manā dzīvē,” atceras Agija. Sākums tam visam meklējams senāk pagātnē, taču visspēcīgākās izpausmes sākušas parādīties pirms četriem gadiem, dažādu notikumu rezultātā. Agijas garastāvoklis sāka svārstīties, aiz vien biežāk parādījās slikts noskaņojums, noslēgtība sevī, nevēlēšanās atrasties cilvēku sabiedrībā. Prātā nāca domas par pašnāvību. „Reizēm bija tik grūti un smagi, ka visu dienu vienkārši nogulēju bezdarbībā. Es negribēju un nespēju piecelties, lai uzsāktu dienas gaitas,” saka Agija. Līdz ar emocionālu sabrukumu pasliktinājās arī veselības stāvoklis. Sākās bieži galvas reiboņi, galvassāpes, nespēks un ģīboņi, strādāt atteicās labā roka – bija jāpieliek liela piepūle, lai to pakustinātu. Visu šo lietu dēļ Agija strauji nokritās svarā: „Viss, kas ar mani notika iekšienē, bija skaidri redzams uz āru. Mans izskats bija novārdzināts un neveselīgs.” Lai tiktu ar šīm problēmām galā, Agija vērsās gan pie psihoterapeitiem, gan dziednieka un citiem „dzīves sakārtotājiem”, taču tas viss nenesa ilgstošus rezultātus. Viss atgriezās, dažkārt pat ar uzviju. Pie dzīvības Agiju uzturēja daudzie medikamenti, kas nu jau bija kļuvuši par neatņemamu dzīves sastāvdaļu.

Laikam ritot, Agija saprata, ka gandrīz nekas no viņas centieniem nav nesis rezultātus. Lai gan viņas dzīvē bija arī uzplaukumi, kopumā nekas nebija mainījies. „Vienīgo cerību, kas man vēl bija palikusi, es liku uz Dievu,” atminas Agija. Dievs ir mīlošs Dievs, un Viņš pasniedza Savu roku visgrūtākajā viņas dzīves posmā. Sākot apmeklēt dievkalpojumus, lasot Bībeli, lūdzot Dievu, Agija sāka just pārmaiņas. Domas par pašnāvību izzuda, radās spēks celties un cīnīties par savu dzīvi: „Es sāku biežāk smaidīt, man radās motivācija dzīvot.” Arī veselības stāvoklis uzlabojās – roka atkal sāka darboties normāli. Vieglāki un retāki kļuva reiboņi, ģīboņi un citas iepriekšējās problēmas. Domas un garastāvoklis kļuva stabilāki, arī ārējais izskats vēstīja par pozitīvām pārmaiņām. Taču dzīves steigā Dievs Agijas dzīvē ieņēma aiz vien mazāku un mazāku vietu, līdz izzuda gandrīz pa visam.

Šī gada vasarā Agija atkal sāka just vājumu, nogurumu, izteiktāku veselības pasliktināšanos. Viņai rokā tika ielikts katetrs, lai vairākas reizes nedēļā varētu ievadīt zāles, kas paceļ tonusu un dod spēku. Taču Dievs Savā žēlastībā Agiju nepameta. Pilnīgi neplānoti viņa nokļuva draudzes „Kristus Pasaulei” augusta dziedināšanas dievkalpojumā. Šajā dievkalpojumā Agija saņēma pārdabisku dziedināšanu, un jau nākamajā dienā katetrs no viņas rokas tika izņemts – viņa tika dziedināta no nespēka un vājuma. Izzuda arī reiboņi, pastāvīgās galvassāpes un asinsspiediena problēmas. Pēc šīs spēcīgās tikšanās ar Dievu, Agija pārtrauca lietot vienus no antidepresantiem: „Es jutu, ka man tie vairs nav vajadzīgi – tieši tāpat, kā šīs katetrs rokā. Es esmu dziedināta, Jēzus mani dziedināja!”

Agija apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei” un ir attiecībās ar Dievu tikai ceturto mēnesi, taču viņā ir redzamas milzīgas pārmaiņas – Agijas acis ir spožas, viņa smaida un apgalvo, ka viņas dzīve esot kļuvusi daudz krāsaināka un priekpilna. „Dievs mani atbrīvo ne tikai no fiziskām kaitēm, bet arī strādā pie mana rakstura. Es vairs neesmu tā kašķīgā vecene, kas biju agrāk,” smej Agija. „Dziedināšana un brīvība ir iegūta, bet nu jācīnās, lai to noturētu. Reizēm ir ļoti grūti, uzbrukumi ir spēcīgi, taču tagad es zinu – man ir uz ko paļauties, Dievs ir uzvarētājs, un Viņš ir ar mani.”

Agijas liecību pierakstīja Monta Jefremova