Panikas lēkmes, nepamatotas sāpes un hronisks nogurums ir tikai maza daļa no veģetatīvās distonijas izpausmēm. Ilze slimoja ar šo slimību septiņus gadus un bija jau atmetusi cerības, ka var tikt pilnīgi brīva no tās. Taču viņa šobrīd ir pilnīgi vesela un vēlas pastāstīt par šo brīnumu arī jums. 

Kad un kā tu atklāji to, ka tev ir veģetatīvā distonija?

Pirmais slimības uzliesmojums notika pirms septiņiem gadiem. Pamodos naktī ar aukstiem sviedriem un nevarēju vairāk aizmigt. Sajūta bija, ka tūlīt miršu un esmu zaudējusi kontroli pār sevi. Diemžēl, tas sāka atkārtoties. Apmeklēju arī ārstu, kurš konstatēja, ka man ir veģetatīvā distonija. Šo gadu laikā izmēģināju dažādu terapiju. No kaut kā tiku vaļā, tomēr vairāki simptomi saglabājās. Bija naktis, kad pēkšņi sāka sāpēt vēders vai pamodos un ilgi nevarēju aizmigt. Vismaz reizi mēnesī arī saslimu ar kādu citu slimību (piem., saaukstēšanos vai “noķēru” kādu vīrusu). Tas ļoti traucēja izbaudīt pilnvērtīgu dzīvi. Regulāri jutos ļoti nogurusi, pamostoties no rīta bija sajūta, ka “knapi vilku kājas”. Bez fiziskām izpausmēm, bija arī psiholoģiskas dabas traucējumi – lai arī prātā bija lieli plāni un daudz idejas, neko no tā nevarēju realizēt, jo traucēja visādas domas, kas malās pa galvu un radīja haosu. Tās bija mazvērtības, sevis nosodījuma un pilnīgas bezcerības domas. Kaut arī man ir  laba un mīloša ģimene, un ārēji viss cits bija kārtībā, bieži izjutu dzīves bezjēdzīguma sajūtu, domājot, ka nekam, ko daru, nav jēgas. Vēlāk bija parādījušās arī depresīvas domas par sevi un dažādas bailes, un pati ar to nespēju tikt galā.

Kad tu pamanīji, ka slimības simptomi samazinās?

Slimība sāka mazināties, kopš ienācu draudzē “Kristus Pasaulei”. Šeit, iepazīstot Dievu, ir mainījies mans skats uz dzīvi. Esmu kļuvusi pozitīvāka. Pamanīju, ka slimība sāk mazināties, jo miegs kļuva ciešāks. Agrāk modos augšā no katra mazākā troksnīša, bet tagad vairs tā nav. Esmu pārliecināta, ka tas ir tāpēc, ka mana mājas grupas vadītāja mani daudz atbalstīja (un joprojām atbalsta) un par mani grupiņā visi lūdza Dievu. Pilnībā no šīs slimības tiku vaļā, kad apmeklēju draudzes rīkoto semināru “inkaunteru”. Pēc šīm trīs dienām bija pazuduši visi veģetatīvās distonijas simptomi, kuri bija šos gadus. Inkaunterā piedzīvoju reālus brīnumus: Dieva klātbūtni, dziedināšanu gan no veģetatīvās distonijas pēc aizlūgšanas, gan arī atbrīvošanos no nepiedošanas, ko gadiem biju nesusi sevī. Ar Dieva palīdzību esmu kļuvusi mierīgāka, priecīgāka, ir liela drošības sajūta.  Vairs nav baiļu sajūtas,  depresīvas domas par dzīvi, nav nepamatotas sāpes.

Esmu ļoti pateicīga Dievam par brīnumaino dziedināšanu, jo visus šos gadus vienkārši vajadzēja ar to sadzīvot, un nekas cits nespēja palīdzēt. Šobrīd regulāri apmeklēju dievkalpojumus un mājas grupiņu, Bībeles skolu, katru dienu pavadu laiku ar Dievu – lasu Bībeli un lūdzu Viņu. Ir tāda sajūta, ka esmu beidzot pamodusies un dzīvoju pa īstam. Lai arī pirmo reizi Jēzu savā dzīvē ieaicināju 25 gadus atpakaļ, bet tā arī neiemācījos un nesapratu, kā tas ir – būt dzīvās attiecības ar Dievu. Tagad esmu to piedzīvojusi un jūtos ļoti priecīga un laimīga par to. Prieks ir tik liels, ka tas laužas ārā, un gribas dalīties tajā ar visiem, ko satieku).

Ko novēlat citiem?

Citiem novēlu pa īstam iepazīt Dievu un nodibināt ar Viņu dzīvas attiecības, jo tikai tā varam piedzīvot Viņa brīnumus un dziedināšanu, un iegūt dzīvi, kas ir pilna prieka un mīlestības.

Ilzes Briežes-Maksimovas liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija