Būt laimīgam – tāds ir ikviena cilvēka sapnis. Katram no mums ir izveidojies savs priekšstats, kādi ir veiksmīgas dzīves nosacījumi. Vairums uzskatīs, ka pilnai laimei vajag ģimeni, daudz naudas, lielu māju, mašīnu, ceļojumus uz visskaistākajām pasaules vietām, taču, kā atklāj Ieva, tas viņai gaidīto prieku nedeva. Lai arī meitene dzīvoja ideālos apstākļos, viņa mocījās ar depresiju un jutās emocionāli slikti, jo, kā izrādījās, ar mantiskajām vērtībām vien nepietika. Ievas lielākais sapnis bija iepazīt Dievu un būt Viņa klātbūtnē.

Ieva atceras: „Bērnībā mani omīte mēdza ņemt līdzi uz baznīcu, kur es pirmo reizi dzirdēju par Dievu, kas mani ļoti ieinteresēja un aizrāva. Ap divpadsmit gadiem es jau pati apzināti izvēlējos apmeklēt dievkalpojumus gan svētdienās, gan arī darba dienu vakaros, jo man bija slāpes pēc Dieva. Jāatzīst, ka personīgi Viņu es nebiju iepazinusi un arī nemaz nesapratu, kā to var izdarīt. Man patika lasīt biogrāfijas, jo šķita – šie cilvēki ir iepazinuši Dievu un, neskatoties uz visiem pārbaudījumiem, ir laimīgi. To vēlējos arī es.

Taču pusaudžu gados sāku izjust pretestību pret visiem iespējamajiem ierobežojumiem un sacēlos pret vecākiem un arī Dievu, jo nevēlējos, lai kāds noteiktu, kas un kā ir jādara. Līdz ar to manā dzīvē ienāca daudzas nepareizas lietas, piemēram, alkohols, „tusiņi”, ārpuslaulības attiecības ar puišiem, kas atstāja emocionāli graujošas sekas. Katra šķiršanās, mani darīja aizvien nedrošāku un, lai sevi kaut kā pasargātu, esot attiecībās ar vienu cilvēku, meklēju jau nākamo. Lai cik tagad nepatīkami to atzīt, man vienmēr bija rezerves variants. Es nespēju vairs uzticēties un arī pati nebiju uzticama, kas lika justies emocionāli nožēlojami. No vienas puses es vēlējos dzīvot pēc Dieva prāta, bet no otras – nespēju atteikties no ierastā dzīves veida. Reizēm mēdzu aiziet uz baznīcu, lai nožēlotu grēkus, bet tas nemainīja ne manu sirdi, ne manus ieradumus. Kad beidzot man izdevās izveidot nopietnākas attiecības ar kādu vīrieti un mēs saderinājāmies, biju kļuvusi kā bumba ar laika degli. Es cietu no emocionālas nesatabilitātes un vienas dienas laikā mans garastāvoklis mainījās simtām reižu. Bez jebkāda iemesla man uznāca pēkšņas dusmu lēkmes, kad varēju mest ar visu, kas gadījās pa rokai. Raksturā parādījās lepnums, neiecietība pret otru cilvēku, augstprātība un egoistiska domāšana. Tiklīdz kaut kas nebija pēc mana prāta, es uzsprāgu un spalvas gāja pa gaisu. Atceros sevi kā personu, kura ir skaļa, grūti panesama un nevienam nenovēlētu tādu cilvēku sev blakus. Uz šī emocionālā fona ļoti pasliktinājās arī mana fiziskā veselība. Lai arī man ārēji bija viss, ko vien sirds var vēlēties, – attiecības, ģimene, darbs, ceļojumi, nauda, dārgas dāvanas, es nejutos laimīga un patiesībā vēlējos, lai kāds palīdz man izkļūt ārā no bedres, kurā biju iekritusi. Brīvība bez Dieva man nedeva gaidīto piepildījumu, tā vietā bija tikai izmisums un nomāktība.

Lūzuma punktu piedzīvoju pēc kāda vakara, kuru pavadīju smalkā sabiedrībā, apspriežot manas spožās nākotnes iespējas, taču iekšēji manī plosījās doma, ka es neiederos šo cilvēku vidū un es nevēlos pieņemt neko no izteiktajiem piedāvājumiem, jo tas vēl vairāk mani attālinātu no Dieva. Atgriežoties mājās, ilgi raudāju, jo sapratu, ka nu ir beigas klāt – nepiepildītie sapņi un cerības par ideālo dzīvi, kurā esmu pilnībā laimīga, vairs nekad nebūs, jo mums ar topošo vīru bija atšķirīgi viedokļi par ticības dzīvi. Atceros, kā toreiz pēdējo reizi saucu uz Dievu un teicu – izcel mani no šīs bedres, citādi man nav spēka turpināt cīnīties un es no Tevis atkāpjos. Nākamajā rītā man piezvanīja viens paziņa un ieteica satikties ar kādu ticīgu meiteni, kura apmeklējot draudzi “Kristus Pasaulei”. Tajā brīdī nesapratu, ka tā ir ilgi gaidītā atbilde no Dieva, bet biju pārliecināta, ka šī tikšanās ir ļoti svarīga. Sarunas laikā es spēju uzticēt viņai visus savus iekšējos pārdzīvojumus un problēmas. Mēs daudz runājām par Dievu, un es sapratu, ka vēlos nopietni Viņu iepazīt. Tālāk viss aizgāja ļoti strauji. Tikšanās notika pirmdien, trešdien es apmeklēju pirmo mājas grupiņu, bet svētdien jau biju dievkalpojumā, kas būtiski mainīja visu manu dzīvi.

Sapratu, ka turpmāk vēlos dzīvot pēc Dieva prāta un būt Viņam pilnīgi uzticama. Pirmajā nedēļā pieņēmu Jēzu Kristu par savas dzīves Glābēju. Pamazām sāku veidot attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot, kas ļauj man personīgi būt Viņa klātbūtnē, par ko vienmēr esmu sapņojusi. Centos savam topošajam vīram stāstīt par ticības lietām, bet viņam tās šķita nevajadzīgas un neinteresantas. Redzot viņa negatīvo attieksmi, nolēmu pārtraukt mūsu attiecības un atteikties no saderināšanās, kas nebija viegls lēmums, bet esmu pārliecināta, ka pareizs. Dievs deva brīvību no alkohola lietošanas un es vairs nepiedalos nekādos “tusiņos”. Tāpat nemeklēju arī attiecības ar vīriešiem, jo viss notiks īstajā laikā. Kopā ar Dievu esmu atguvusi arī emocionālo stabilitāti un mani vairs nemoka iekšējais diskomforts, kas bieži vien izpaudās dusmu lēkmēs. Mans garastāvoklis ir stabils, nav arī izmisuma, nomāktības un bezcerības sajūtas. Esmu iemācījusies smaidīt un priecāties par dzīvi. Turklāt Dievs ir dziedinājis arī manu fizisko veselību. Izšķiroties es zaudēju “sapņu” līgavaini, bet Dievs man ir devis ļoti labu darbu, kur spēju nopelnīt visam nepieciešamajam, iemācījis būt patstāvīgai un neatkarīgai no citiem cilvēkiem. Es ļauju Dievam līdzdarboties savā dzīvē un tik tiešām – Viņš par mani gādā un rūpējas. Mācos, kā tikt galā ar lepnumu un augstprātību, pieņemot cilvēkus tādus, kādi viņi ir, un neuzstājot, ka viss jādara pēc mana prāta. Esmu atvērusi savu mājas grupiņu un kalpoju cilvēkiem, stāstot tiem par Dievu un palīdzot tikt galā ar viņu problēmām. Tas man dod milzīgu gandarījumu un piepildījumu, kādu nespēja sniegt mantiskās vērtības un attiecības ar vīriešiem. Tagad ikvienu lēmumu, kuru pieņemu saistībā ar Dievu, izpildu un no tā neatkāpjos, jo esmu kļuvusi par rakstura cilvēku, nevis emociju vadīta personība. Apzinos, ka Dievs ir blakus un vienmēr mani uzklausa. Beidzot esmu ieguvusi pilnīgu mieru un jūtos laimīga!

Ne vienmēr ārējs spožums nosaka, cik labi jūtas cilvēks. Bez Dieva neviens nevar būt patiesi laimīgs. Vēl esmu sapratusi, ka cilvēka raksturs nav diagnoze, ja vien atļaujam, Viņš to var pārveidot. Tāpēc ikvienu gribu iedrošināt pieņemt Jēzu Kristu un personīgi iepazīt Dievu, kas spēj mainīt personību un visu dzīvi kopumā.”

Ievas Ribokas liecību pierakstīja Līga Paņina