Šodien man ir gods un privilēģija būt jūsu priekšā un teikt svētrunu.
Svētrunas nosaukums – “Brīvs no bailēm kļūdīties”. Mums visiem ir bailes, jo Dievs mūs tādus ir radījis. Bailes ir pavisam normāla un nepieciešama lieta. Bailes daudzkārt mūs pasargā no bīstamām situācijām, taču, ja tās mums traucē paveikt kādas lietas Dieva valstībai, tad tā ir problēma, kura jārisina. Iespējams, tev šķiet, ka tev tā nav problēma – bailes no kļūdīšanās un neveiksmes. Reizēm mēs šīs bailes un iekšējās izjūtas nemaz neapzināmies, jo par tām nedomājam. Mums ir daudz citu lietu, par ko domāt. Tas ir līdzīgi kā ar piedošanu vai nepiedošanu. Tikai tad, kad cilvēks aizbrauc uz trīs dienu semināru inkaunteru, viņš ierauga to, kas patiesībā notiek viņa sirdī un dzīvē. Dzirdot citu cilvēku liecības par izmainītām attiecībām un dzīvēm, kā arī dažādus skaidrojumus par to, kā atbrīvoties no nepiedošanas, cilvēks izmeklē savu sirdi, pārdomā dzīvi un saprot, ka viņam tomēr ir nepiedošana uz kādu cilvēku, visbiežāk tuvinieku. Inkaunters ir brīnišķīga vieta, kurā atbrīvoties no visām sliktajām lietām un nepiedošanas. Atbraucot mājās, tu esi brīvs un priecīgs cilvēks.

Ir daži jautājumi, ar kuru palīdzību cilvēks var saprast, vai viņam ir bailes kļūdīties jeb bailes no neveiksmes:

1. Vai tevi ļoti uztrauc tas, ko citi par tevi padomās?

2. Vai tu baidies, ka nevarēsi sasniegt savu sapni vai mērķi, īpaši, ja iepriekšējās reizēs tas nav izdevies?

3. Vai tu uztraucies, ka cilvēki par tevi pazaudēs interesi?

Pārsvarā runa ir par tiem cilvēkiem, kurus tu mīli. Varbūt tu uztraucies par to, ka cilvēki domās, ka tu neesi pietiekami gudrs, kompetents, vai par to, ka tu pievilsi cilvēkus, kuru viedoklis tev ir ļoti svarīgs.

4. Vai tu mēdz novilcināt laiku, kad tev jāgatavojas kaut kam svarīgam?

Tie ir biežākie simptomi, kas norāda uz lielām bailēm no neveiksmes. Neatkarīgi no tā, cik veiksmīgi mēs esam vai neesam, mums katram dzīvē ir kādas jomas, kurās baidāmies no neizdošanās un kurās tiešām ciešam neveiksmi. Pasaulē nav tāda cilvēka, kuram pilnībā visās sfērās viss veiktos. Tev un arī man ir tikai dažas lietas, kuras izdodas ļoti labi. Lielākoties mēs esam piedzīvojuši neizdošanos un vilšanos, kad centāmies, cīnījāmies un ielikām visu savu spēku. Uztraukums un bailes no neveiksmes rada lielu ļaunumu mūsu dzīvē. Piemēram, tas paralizē un nobloķē mūsu potenciālu un iešanu uz priekšu. Bailes var būt nāvējošas un nogalināt cilvēka sapņus, laimi vai vienkārši paralizēt. Ir simtiem negatīvu lietu, ko mūsu dzīvē rada bailes no neizdošanās un neveiksmes. Bet labā ziņa ir tā, ka Bībelē ir daudz par to runāts, un mēs varam atrast daudz apsolījumu attiecībā uz šo jomu. Tieši tāpēc mēs esam šeit – nevis tāpēc, lai runātu par to, ka viss ir slikti un cik ļoti viss neizdodas, bet par to, ka IR RISINĀJUMS. Šis jautājums ir tik svarīgs, ka Jēzus tam veltīja veselu stāstu Bībelē. Es domāju, ka šo stāstu zina lielākā daļa. Tā ir līdzība par talantiem. Starp citu, vārds ‘talants’ ir ņemts tieši no šī stāsta. Tajos laikos talants bija svara mērvienība. Šajā līdzībā talants simbolizē naudas daudzumu. Šodien ar talantiem mēs neko nemēram, bet saprotam cilvēka spēju paveikt to, kas viņam kādā jomā labi sanāk: matemātikā, sportā, mūzikā vai jebkurā citā. Toreiz viens talants bija aptuveni 1 miljons ASV dolāru. Tā ir ļoti liela naudas summa ne tikai tagad, bet arī senāk. Jēzus stāsta šo līdzību par to, lai mēs rīkotos citādāk un vispār zinātu, kā pareizi rīkoties, lai izvairītos no nepareizām bailēm.

“Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja.” (Mateja evaņģēlijs 25:14-15)

Tā ir liela summa. Iedomājies – pieci miljoni dolāru! Vai tu būtu priecīgs, ja Jēzus tev iedotu piecus miljonus dolāru? Es domāju, ka ikviens būtu priecīgs, bet tikai nedaudzi zinātu, ko ar šo naudas summu iesākt. Priecīgs tu būtu pirmās piecas minūtes, taču pēc tam tev rastos problēmas, jo tu nezinātu, kur šo naudu likt un kā to izmantot. Otram kalpam kungs deva divus talantus un trešajam vienu. Trešajam bija vismazāk, bet tas joprojām bija viens miljons. Katram kalpam kungs deva pēc viņa spējām un tūdaļ aizceļoja.

“Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt.” (Mateja evaņģēlijs 25:16-17)

Tātad, viņiem izdevās ļoti labi. Kalpi dubultoja šo naudu.

“Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu.” (Mateja evaņģēlijs 25:18 )

Šis cilvēks bija atšķirīgs.

“Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.” (Mateja evaņģēlijs 25:19-23)

Patiesībā, Jēzus šeit runā par mani un tevi, jo Viņš ir mūsos ieguldījis. Viņš mums katram ir iedevis ļoti daudz. Ir svarīgi, ka tev būs ko parādīt tad, kad nokļūsi debesīs un Dievs tev jautās: “Ko tu izdarīji ar to, ko biju tev iedevis un uzticējis?” Starp citu, pirms dažām dienām mūsu mācītājs savā Facebook profilā bija publicējis rakstu par kādas mūsu draudzes locekles sapni. Šis sapnis bija par debesīm, tieši par šo pašu tēmu, un tas bija ļoti uzrunājošs un reāls. Es domāju, ka tad, kad mēs nokļūsim debesīs, tā arī notiks. Ja vēl neesi šo rakstu izlasījis, tad iesaku to izdarīt.

“Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu.” (Mateja evaņģēlijs 25:24-25)

Šis kalps, kurš bija arī nekaunīgs, savu kungu nosauca par sliktu. Kalpam bija bailes no neveiksmes, tāpēc viņš apraka savu talantu zemē. Mūsdienās daudzi kristieši ir norakuši zemē savus Dieva dotos talantus. Viņi varbūt pat nezina, ka viņiem tādi ir, vai viņi tos nelieto slinkuma, baiļu un dažādu iemeslu dēļ. Kalps, atdodot savu talantu kungam, iespējams, domāja, ka ir bijis uzticams, jo neko no iedotā nepazaudēja. Šeit arī seko stāsta dramatiskākā daļa par to, kāda bija kunga reakcija. Viņš sadusmojās.

“Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” (Mateja evaņģēlijs 25:26-30)

Ja Dieva vārdu, debesis un elli tu tiešām uztver nopietni, tad tā ir visbriesmīgākā lieta – to visu, ko Dievs tev ir devis, izlietot tikai sev, kalpojot un dzīvojot tikai sev, nevis cilvēkiem un Dievam, lai celtu Debesu valstību šeit, virs zemes. Tā ir mūsu katra atbildība, lai tā nenotiktu. Tā ir mūsu atbildība, ka esam uzticami un pavairojam sava Kunga īpašumu un Dieva valstību. Tas, ko kungs atbild kalpam, patiesībā ir tas, ko saka Dievs; angļu valodas tulkojumā šie vārdi skan šādi: “Ikvienam, kurš labi lieto to, ko Es viņam esmu devis, tiks dots vēl un tam būs pārpilnība, bet tam, kam nav, atņems to, kas tam ir.” Tas ir universāls Dieva princips – to, ko tu savā dzīvē dari labi un efektīvi, uz simts procentiem, Dievs tev dos vēl vairāk. Ja tu efektīvi izmanto savu laiku, piemēram, brīvajā laikā neskaties seriālus vai nedari kaut kādas muļķības, bet dari to, kas Dievam ir par godu, tad Viņš tev dos vēl vairāk laiku. Cilvēki reizēm domā: “Dievs, ja man būtu vairāk laika, es darītu…” Sievietes ļoti bieži domā: “Apprecēšos ar bagātu vīru, kurš labi pelna, un man nebūs jāstrādā. Tad es varēšu dzīvot pa māju un kalpot Dievam.” Retos gadījumos tā veicas, bet tā ir nepareiza domāšana. Visbiežāk ir tā, ka pāris apprecas un vīrs it nemaz nav bagāts. Rezultātā sievai pašai ir jāpelna nauda, jāaudzina bērni un jākalpo Dievam. Nevajag celt ilūzijas. Ja tu jau tagad efektīvi neizmanto to laiku, kas tev ir, tad kāpēc lai tev būtu vēl vairāk laika? Tāpat ir ar naudu. Ja tu neproti rīkoties ar naudu, tad kāpēc tev dot vēl vairāk, ja tu tāpat to iztērēsi tur, kur nevajag? Tāpat ir ar enerģiju un visiem citiem resursiem. No otras puses, ja tu to nelietosi tā, kā vajag, tad tu to pazaudēsi. Talants, kas stāv plauktā, vienkārši sapūst un aiziet bojā. Jēzus saka: “Es došu to vienu talantu tam, kam ir desmit, un viņam būs vienpadsmit.” Tas ir Dieva princips, tāpat kā fizikas un visi citi likumi.

Tev un man ir jāatbrīvojas no bailēm kļūdīties. Kalps teica: “Es baidījos un apraku to zemē.” Tam sekoja asa Dieva reakcija. Agrāk es nesapratu šo stāstu. Man šķita – kā tas var būt? Tam kalpam jau tā bija maz. Viņam bija tikai viens talants, un to pašu paņēma nost un iedeva tam, kuram jau ir daudz. Izklausās negodīgi. Vai tu neesi par to domājis? Ir savi iemesli, kāpēc viņam bija viens talants. Talants bija viņa spējas. Dievs redzēja, ka viņam nevajag piecus, jo ar vienu viņš jau netika galā. Runa nav par to, ka tev ir viens talants, bet par to, ka visu laiku ir viens un nekas nemainās. Acīmredzot, tu nelieto to, kas tev ir. Ir svarīgi tas, ko tu dari ar to, ko Dievs tev ir uzticējis, pat ja tas ir kaut kas salīdzinoši neliels. Stāsta galvenā doma ir tāda, ka tu nevari patikt Dievam, ja neriskē. Riskēšana ir domāta labā nozīmē – ja tu neizej no savas komforta zonas, bet paliec tur, kur visu zini, jūties droši, forši un pareizi, un visu zini uz priekšu. Ja tu neriskē savā dzīvē citu cilvēku un Dieva valstības dēļ, neuzņemies nekādu atbildību un pienākumus, kas, iespējams, ir pat augstāki par tavām spējām, tad tev nemaz nevajag ticību. Kāpēc tev vajadzētu par kaut ko ticēt? Tu tāpat visu zini un vari. Ja tev nav ticības, tad šajā gadījumā tas nozīmē, ka esi neuzticams. Ir ļoti svarīgi būt brīvam no bailēm un neierakt savus talantus zemē!

Vēlos tev pastāstīt vairākas lietas, ko der paturēt prātā un darīt, lai izvairītos no bailēm, ka kaut kas neveiksies un neizdosies.

1. Visi piedzīvo neveiksmes daudz un dažādos veidos.

Neveiksmju koeficients ir simts procenti. Tas ir tāpēc, ka absolūti neviens nav perfekts. Ja būtu izveidots klubiņš cilvēkiem, kuri kļūdās un piedzīvo neveiksmes, es domāju, ka mēs visi tur varētu pievienoties. Ja mēs šodien gribētu parunāties par to, kas mums šajā nedēļā nav izdevies, tad visiem būtu ļoti daudz, ko stāstīt. Patiesībā, mums bieži patīk vairāk runāt par neveiksmēm, nekā par pozitīvo. Ja tu esi cilvēks, kuram ar pirmo, otro vai trešo reizi kaut kas nav izdevies, tad zini, ka tu esi normāls cilvēks.

“Jo mēs visi daudzējādi klūpam.” (Jēkaba vēstule 3:2)

Vai tu esi kādreiz paklupis uz ielas vai kādā publiskā vietā, piemēram, dodoties saņemt diplomu? Tas ir ļoti traki – paklupt cilvēku priekšā. Internets ir pilns ar dažādiem video, kuros cilvēki krīt un klūp. Skatoties no malas, tas šķiet jautri, bet tad, kad tavs draugs uznāk uz skatuves un paklūp vai tu pats, tad tas ir šausmīgi. Es varētu no kauna zemē ielīst. Man ir žēl to cilvēku, un es zinu, kā viņš jūtas. Es zinu, ka tas ir sāpīgi, pazemojoši un ļoti traki. Ja runājam par garīgo jomu, tad, lūk, Rakstu vieta, kurā Salamans mācītājs saka kādu gudrību:

“Tiešām, virs zemes nav neviena tik taisnīga cilvēka, kurš darītu tikai labu un nekad negrēkotu.” (Salamans mācītājs 7:20)

Tiešām, uz zemes nav tik perfekta cilvēka, kuram viss vienmēr sanāk. Pat tad, ja tev liekas, ka ir kāds cilvēks, kuram viss sanāk, zini, ka tā nav patiesība. Mēs parasti neveiksmes neizrādām.

2. Neviena neveiksme nav beigas, ja vien tu nepadodies.

Tas nozīmē, ka bailes no neizdošanās ir daudz reižu sliktākas, nekā pati neizdošanās, jo neveiksme notiek vienā mirklī, bet bailes cilvēku var vajāt mēnešiem un pat gadiem ilgi, bloķējot viņa izaugsmi un dzīvi. Kad cilvēks vairs pat neceļas un nemēģina, tad tā patiešām ir neveiksme, un visa viņa dzīve faktiski ir nolemta.

“Jo taisnais krīt septiņas reizes un ceļas atkal augšā, bet bezdievīgie ieslīgst nelaimē.” (Salamana pamācības 24:16)

Kas šajā Rakstu vietā ir tik ļoti iedrošinošs? Tas, ka pat taisnais, pareizais, dievbijīgais un labais cilvēks klūp un kļūdās. Bet ko viņš dara pēc tam? Viņš atkal ceļas augšā. Tā ir spēja ātri atgūties no visādām neveiksmēm, grūtām situācijām un nelabvēlīgiem apstākļiem. Cilvēks atkal ceļas augšā un iet tālāk. Bezdievīgie saka: “Es padodos. Es eju prom. Vienreiz mēģināju, otrreiz mēģināju, bet man nekas nesanāk. Es vairs neko nemēģināšu.” Neizdošanos var radīt daudz un dažādi iemesli, pat tādi, kas nav atkarīgi no tevis. Svarīgi ir tas, ka tu celies augšā un turpini. Pasaulē ir daudz populāru cilvēku, kurus mēs pazīstam kā veiksmīgus un daudz sasniegušus. Patiesībā šie cilvēki iesākumā ir piedzīvojuši daudz neveiksmju un kļūdu, tomēr, neskatoties uz visu savu ne tik ideālo sākumu, viņi ir spējuši ātri tikt pāri neveiksmēm, bailēm un visiem nelabvēlīgajiem apstākļiem.

Kā piemēru varu minēt tādu slavenu cilvēku kā Lielbritānijas premjerministru Vinstonu Čērčilu. Čērčils Otrā pasaules kara laikā ļoti izcēlās ar to, ka viņš apliecināja: “Liebritānija nepadosies Vācijas iebrukumam.” Beigās tā arī notika – Lielbritānija bija palikusi pēdējā valsts, kura nepadevās Vācijai. Visas pārējās Eiropas valstis jau bija padevušās. Vinstons teica: “Mēs cīnīsimies!” Tajā brīdī viņam bija spiediens no saviem komandas biedriem, kuri teica: “Kāpēc? Tu taču redzi, ka mēs tāpat neuzvarēsim.” Bet vai zini? Viņi uzvarēja. Vinstons Čērčils pastāvēja līdz galam. Agrāk, kad es lasīju par viņu, man šķita: “Oho, kāds cilvēks! Stāv pretī visai pasaulei.” Ja tu palasītu viņa biogrāfiju, tu redzētu, ka līdz tam brīdim viņš bija pilnīgs neveiksminieks. Iespējams, viņam bija nelabvēlīgi apstākļi vai situācijas, bet viņš pieņēma virkni neveiksmīgu lēmumu. Viena šāda neveiksmīga lēmuma rezultātā aizgāja bojā gandrīz miljons cilvēku, tostarp britu un citu valstu karotāji. Šī bija ļoti dārga neveiksme. Pēc tam viņa lēmums bija viens no veiksmīgākajiem, kura rezultātā tika izglābtas ļoti daudzas cilvēku dzīvības. Viens no viņa slavenākajiem teicieniem ir: “Panākumi nav mūžīgi, un neveiksmes arī nav mūžīgas, visu izšķir tikai drosme turpināt.” Pēc kara viņš tika uzaicināts uz koferenci, kur atbrauca ļoti daudz cilvēku no tālienes, lai klausītos viņa runu. Kad viņš uzkāpa uz skatuves, Čērčila runa sastāvēja no pieciem vārdiem: “Nekad, nekad, nekad, nekad nepadodies!” Viņš sen jau varēja padoties, bet nekad to nedarīja un pastāvēja līdz galam.

Džordžs Vašingtons bija cilvēks, kurš dibināja Amerikas valsti un kļuva par pirmo prezidentu. Neatkarības kara laikā Vašingtons vadīja cīņas pret britiem un divas trešdaļas no tām zaudēja. Cīņu gaitā viņam pat nācās atkāpties, jo pietrūka resursu, bet, neskatoties uz to, viņš uzvarēja. Pirms viņš kļuva par Amerikas prezidentu, viņam bija daudz neveiksmju un pārdzīvojumu. Arī Napoleons Bonaparts, Francijas militārais un politiskais līderis, bērnībā beidza skolu sekmju ziņā kā četrdesmit otrais skolēns no četrdesmit trijiem. Arī citās skolās viņam labi negāja. Tas nav rādītājs veiksmēm, jo savā laikā viņš iekaroja Eiropu. Alberts Einšteins nerunāja līdz četru gadu vecumam, bet kļuva par slavenu zinātnieku un profesoru. Tas, ja tev sākumā kaut kas neizdodas, nenozīmē, ka tāds būs arī gala iznākums. Taisnais krīt septiņas reizes, bet vienmēr ceļas augšā. Varbūt tev arī ir ienācis prātā, kāda jēga lūgt par cilvēkiem, ja neviens nesaņem dziedināšanu. Ja tu palasītu daudzu slavenu kalpotāju un līderu biogrāfijas, tad tu ieraudzītu pavisam citu ainu, kura sākumā nepavisam nav tāda kā pēdējos gados, kad viņi atradās slavas zenītā. Es personīgi dzirdēju kāda slavena mācītāja sprediķi, kurā tika lūgts par dziedināšanām, un notika brīnumi – daudzi tika dziedināti. Viņš stāstīja, ka viņa kalpošanas sākumā ļoti daudz cilvēku pat nomira pēc viņa aizlūgšanām, un viņš pat esot baidījies lūgt par cilvēkiem. Katrīna Kulmane, kura ir pazīstama ar savu dziedināšanas kalpošanu, jau no četrpadsmit gadu vecuma braukāja līdzi māsai un māsas vīram visās evaņģelizācijās. Bet visi brīnumi un zīmes, kas notika caur viņu, pašā sākumā nemaz nebija. Viņa bija uzticama tur, kur Dievs viņu bija aicinājis, un pēc tam Dievs pagodinājās viņas dzīvē.

Bet vēl vairāk mani iedvesmo tie cilvēki, kuri ir blakus. Es redzu viņu dzīves un tās problēmas, ar kurām viņi cīnās, un kā viņi uzvar. Piemēram, pirms četriem gadiem mēs braucām pirmajā lielajā evaņģelizācijas tūrē pa Latviju. Katram kalpotājam bija uzticēta konkrēta pilsēta, kurā viņš bija atbildīgs uzcelt grupu un atrast cilvēku, kurš paliks tur uz vietas un kalpos. Ingai tika uzticēta Dobele. Ilgu laiku viņa brauca uz turieni, bet grupiņā bija tikai divi cilvēki. Viņa brauca apmēram gadu, bet cilvēku skaits nepieauga. Mācītājs viņai teica, ka nav vērts tērēt laiku un labāk celt grupiņas Rīgā. Inga bija nolēmusi nepadoties un turpināt savu kalpošanu. Šobrīd Dobeles grupā ir desmit cilvēki un uzticams grupas vadītājs, kurš kalpo uz vietas. Ingai tur vairs nav jābrauc. Vakar mums bija lūgšanu vakars draudzē. Mēs lūdzām par to, lai evaņģelizācijās ir daudz cilvēku, lai visi atnāk un tiek dziedināti. Ja no tevis vairāki cilvēki atnāks uz evaņģelizācijas pasākumu, ko tu darīsi pēc tam, ja nebūs neviena, kurš būtu gatavs kalpot un vadīt grupu? Fiziski neviens no mums nevar izbraukāt uz visiem Latvijas ciematiem. Pats svarīgākais, ka tur tiek pacelts līderis, vadītājs. Mūsu draudzē ir ļoti daudz labu piemēru, bet mani personīgi iedvesmo Daiga. Mēs zinām, ka viņa ir dedzīga evaņģēliste un vada daudz grupas, bet mēs zinām arī to, ka viņai savā laikā daudz kas neizdevās. Daigai neizdevās uzcelt grupas Kuldīgā un Rūjienā. Viņa uzcēla Kuldīgas grupiņu Rīgā, bet tur uz vietas nesanāca. Iemesls nebija slinkums vai neizdarība. Daiga tur ieguldīja ļoti lielu darbu, bet nekas nesanāca, grupa izjuka. Šis gadījums nelika viņai par sevi domāt, ka nekad nekas vairs nesanāks. Ja tu ielaid sevī bailes no neizdošanās un neveiksmēm, tad pilnīgi visa tava dzīve un kalpošana nobloķējas. Viņa turpināja kalpot par spīti tam, ka kaut kas nesanāca. Ja viņa būtu padevusies, tad šodien draudzē nebūtu tik daudz glābtu cilvēku. Un tas ir tikai sākums, jo mēs esam lielu notikumu priekšvakarā.

“Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim.” (Galatiešiem 6:9)

Tu nekad nevari zināt, ko tu nopļausi un ko Dievs tev ir paredzējis, ja tu nepadosies. Vinstons Čērčils ir teicis, ka panākumi ir īslaicīgi, tāpat arī neveiksmes ir īslaicīgas, galvenais ir drosme turpināt. Dzīvē ir dažādi periodi. Ir laiks, kad tev viss izdodas un cilvēki caur tevi nāk pie Dieva, apmeklē draudzes pasākumus, un tev var likties, ka tā būs mūžigi, bet tā nav. Tas ir kā paisums un bēgums. Pēc panākumiem var nākt bēgums, kad cilvēki, kurus tu aicini uz grupiņu, nenāk, tu cīnies un dari, bet nekas nenotiek. Un arī šādā situācijā tev var likties, ka tā būs mūžīgi. Labā ziņa ir tā, ka tas nebūs mūžīgi. Svarīgi ir tas, ka tu nepadodies, bet pieņem lēmumu turpināt.

3. Neveiksmes ir ceļš uz veiksmi.

Tas darbojas ar nosacījumu, ka tu esi pazemīgs un gatavs mācīties no neveiksmēm un kļūdām. Nav cita ceļa uz panākumiem, kā caur eksperimentiem, caur mēģināšanu un arī caur neveiksmēm. Neviens cilvēks nekļūst veiksmīgs bez neveiksmēm. Ja tu nemācies no savām kļūdām, tad tu arī nebūsi veiksmīgs.

“Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdodas, bet, kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību.” (Salamana pamācības 28:13)

Angļu tulkojumā tas skan šādi: “Cilvēks, kurš atsakās atzīt savas kļūdas, nekad nebūs veiksmīgs, bet, ja viņš atzīstās un nožēlo tās, viņš iegūst otru iespēju.” Dzīvē ir lietas, kuras var iemācīties tikai caur neizdošanos un neveiksmēm. Ja tu mācies no neveiksmēm, tu iegūsti izglītību. No neveiksmēm ir arī labumi. Pirmkārt, neveiksmes atklāj to, kas nedarbojas. Tomass Edisons vairākas reizes mēģināja radīt savu elektrisko kvēlspuldzi, un tūkstošajā reizē viņam tas sanāca. Viņš pats uzskatīja, ka viņam dzīvē nav bijušas nekādas neveiksmes, jo tajās reizēs, kad nesanāca, viņš esot pārbaudījis to, kas nedarbojas. Otrkārt, neizdošanās attīsta mūsu spējas. To var salīdzināt ar bērnību, kad bērns sāk braukt ar trīsriteni. Dzīvē ir lietas, ko sākam darīt un mums nesanāk, bet ar neatlaidīgu darbu beigās viss izdodas. Atceros, kā es agrāk domāju par skaistām, profesionālām fotogrāfijām. Man šķita, ka tās top vienkārši; cilvēks tiek smuki nogrimēts, nolikts attiecīgā pozā un vienkārši nofotografēts. Reiz man piedāvāja nofotografēties uz kāda kristīga žurnāla vāka. Tas bija 2004. gadā. Tika uztaisītas aptuveni simts bildes! Pagāja ilgs laiks, kamēr tika izvēlēta viena īstā. Daudziem liekas, ka modeles darbs ir vienkāršs, bet patiesībā tas ir nogurdinošs, laikietilpīgs un garlaicīgs darbs, jo, lai iegūtu vienu bildi, kas visiem patiks, tiek taisīts ļoti daudz bilžu. Tavas spējas attīstās tad, kad tu dari kaut ko atkal un atkal, kamēr tas izdodas.

Pirms kāda laika bija tāda situācija, ka no manas grupiņas dažu mēnešu laikā aizgāja vairāki cilvēki. Tie bija cilvēki, kuri kādu laiku jau bija nākuši. Protams, katram bija savs iemesls aiziešanai. Tad es runāju ar mācītāju par savu problēmu. Viņš apjautājās par cilvēkiem, kuri ir aizgājuši. Es no viņa gaidīju kādu garīgu atbildi, domādama, ka man pašai kaut kas nav kārtībā vai neesmu laba vadītāja. Viņš man atbildēja īsi: “Tu par maz dari.” Evaņģelizācijas esot par maz, un, ja grupā visu laiku nāktu klāt jauni cilvēki, es pat nepamanītu, ja kāds aizietu. Es domāju, ka mācītājs man iedos kādu veiksmes formulu, bet vienīgais, ko viņš pateica, bija, ka es par maz daru. Protams, ir jāanalizē savas kļūdas. Tas bija mans gadījums. Piemēram, kad tu mācies gatavot ēdienu pēc receptes, vai tev viss izdodas pirmajā reizē? Protams, ir izņēmumi, var sanākt arī pirmajā reizē. Tad, kad nesanāk, cilvēks bieži sāk domāt, ka tas nav domāts viņam, tas nav Dieva aicinājums un vairs nevajag gatavot. Ir cilvēki, kuri pēc kulināras neveiksmes pieņem lēmumu nekad vairs negatavot. Ja tu esi viens pats, tad tā dzīvot ir viegli, bet, ja sieviete apprecās un viņai ir ģimene, momentā parādās Dieva aicinājums gatavot. Tu nevari atļauties pakļauties neveiksmēm, jo, ja jāgatavo ģimenei, tad piespiedu kārtā nāksies iemācīties to darīt. Gatavojoties šim dievkalpojumam, es Youtube noskatījos krievu raidījumu “Ģimene virtuvē”. Uz to tiek aicinātas populāru cilvēku ģimenes, un viņi gatavo savus mīļākos ēdienus. Gatavošanas procesā raidījuma vadītājs dalībniekiem uzdod dažādus jautājumus. Tajā raidījumā, ko es skatījos, piedalījās bīskaps Andrejs Tiščenko ar saviem bērniem. Sieva viņam nebija līdzi, jo viņa bija kalpošanā citā pilsētā. Bīskaps gatavoja savu mīļāko zupu, ar humoru teikdams, ka tā ir ļoti īpaša, jo visi, kas to ēdīs, tiks dziedināti. Viņš teica: “Cilvēkiem, kuri taisās precēties, ir ļoti jāskatās un jāpārliecinās, ka nākamā sieva pratīs labi gatavot ēst.” Viņš to ļoti uzsvēra, jo no tā esot atkarīga veselība un ģimenes laime. Mūsu draudze no iesākumiem daudz ir izmēģinājusi. Ir bijuši daudz eksperimentu, kurus pat atcerēties nevar, līdz mēs esam nonākuši līdz šai dienai. Mums ir unikāls un īpašs mācītājs, kāds nav nekur Eiropā. Tādi, kādi mēs esam šodien, ne tuvu neizskatījāmies pirms trīspadsmit gadiem. Mācītājs nekad nepadevās un vienmēr izmēģināja kaut ko jaunu pat tad, kad tas nesanāca. Uz neveiksmēm viņš vienmēr atbildēja: “Mēs pārbaudījām to, lai saprastu, ka tas nedarbojas.” Tas, kas ir šobrīd, darbojas un mēs augam. Mācītājs iet uz priekšu, un visa draudze iet uz priekšu.

Ja tev nav neizdošanās vai kādas neveiksmes, tad 90% gadījumu tas liecina par to, ka tu vienkārši neko nedari. Tu esi kā Ķīnas porcelāna figūriņa, kas stāv plauktā un ar kuru nekad nekas nenotiek. Tas nozīmē, ka tu nedari neko jaunu. Taču neveiksme un neizdošanās jebkurā jomā liecina par to, ka tu esi centies un kaut ko darījis. Kļūdīties vajag, tikai vajadzētu darīt tā, lai katru reizi ir citas kļūdas, nevajadzētu atkārtot vienas un tās pašas kļūdas. Kāds mācītājs ir teicis savai draudzei: “Vajag kļūdīties ātri, bieži un lēti!” Nevajag kā Čērčilam pazaudēt vienu miljonu cilvēku, tā ir dārga neveiksme. Vajag kļūdīties lēti, bet bez kļūdām mums nekādi nesanāks. Mēģinājumi kaut ko darīt atklāj tavus talantus, kurus tu, iespējams, nemaz nezināji, jo nebiji pamēģinājis. Vislielākais ieguvums no neveiksmēm ir tāds, ka tās mūs padara pazemīgākus, iecietīgākus, saprotošākus, mīlošākus pret citiem. Ja tu pats esi piedzīvojis smagas neveiksmes vai neizdošanās, pēc tam, kad citam tas notiek, tu viņu saproti un tev ir labāka attieksme pret viņu. Bet, ja tu neko neesi piedzīvojis, tad visur, kur tu ej, viss pārvēršas zeltā. Visur, kur tu ej, viss uzplaukst un uzzied kā ideālajam cilvēkam. Tad, kad otram kaut kas notiek, tu vienkārši pasaki, lai viņš pats tiek tam pāri. Taču, kad esi bijis pats tādā situācijā, tu zināsi, ko tas nozīmē, un varēsi viņu labāk izprast.

4. Atceries, ka neatkarīgi no tā, kas notiek, Dievs to vērš tev par labu.

Tas nav apsolījums visiem, tas ir apsolījums ticīgajiem.

“Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” (Romiešiem 8:28 )

Bieži esmu dzirdējusi, ka cilvēki pasaulē saka, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Tas īsti nav pareizi. Viņi to ņem no Bībeles, bet, ja tu nemīli Dievu un ej pretējā virzienā, pret Dievu, tad kā tev visas lietas var nākt par labu? Tādiem cilvēkiem visas lietas nāk par sliktu. Tikai tiem, kuri mīl Dievu, visas lietas nāk par labu. Patiesība ir tāda, ka tu nemaz nevari zaudēt, jo tu centies, un, ja tev sanāk, tas ir labi, tas ir panākums, bet, ja nesanāk, tad Dievs saka, ka Viņš tāpat to vērsīs tev par labu. Viņš vienalga tevi atalgos, jo Dievs vairāk ir ieinteresēts tevī pašā un tavā raksturā, nevis, iespējams, tavos milzīgajos panākumos.

Nosaukšu vairākas lietas, kuras palīdzēs mums tikt galā ar bailēm no neveiksmes:

  • Nesalīdzini sevi ar citiem. Veselīga konkurence un mācīšanās no citiem ir labi, taču pastāvīga salīdzināšana un bailes rada stresu, skaudību un veltīgus pārdzīvojumus. Internetā bieži var redzēt, ka cilvēki rada priekšstatu par ideālu dzīvi. Vai esi manījis kādu, kurš liek bildes, kurās ir tikko pamodies, ar izpūrušiem matiem vai slims un bez kosmētikas? Kaut kas tāds būs ļoti reti. Pārsvarā liek, kur cilvēki ir smaidīgi, laimīgi, ar foršu ģimeni, gudriem bērniem utt., taču īstenībā ārpus ekrāna notiek kaut kas cits. Tāda super ideālā dzīve neeksistē. Iespējams, ka cilvēks ir nelaimīgs un vientuļš un savus nerealizētos sapņus izliek apskatei sociālajos tīklos. Es uzskatu, ka tie, kuri ir pa īstam laimīgi un skaisti, mierīgi var iztikt bez sociālajiem tīkliem, jo viņu īstā dzīve notiek realitātē.

Ir labi līdzināties labiem paraugiem, bet līdzināties un salīdzināt ir divas dažādas lietas. Kāpēc tas ir slikti? Tāpēc, ka tad, kad tu salīdzini sevi ar citiem, vienmēr būs cilvēki, kuri būs labāki par tevi kādā jomā, kur tu arī gribi būt labs. Tev būs mazvērtība, ka tu tāds neesi. Bet, ja tu salīdzināsi sevi ar cilvēkiem, kuriem ir mazāk nekā tev, tu kļūsi lepns, jo domāsi, ka esi labāks. Taču, ja tu paņem labās lietas un nesalīdzini, tas ir pareizi. Piemēram, es nevaru sevi salīdzināt ar kādu draudzes māsu, jo tad es jūtos slikti, man liekas, ka es par maz degu Dievam, par maz evaņģelizēju, man par maz ir glābtu cilvēku. Bet mēs patiesībā esam ļoti atšķirīgas, mums ir atšķirīgas metodes, mums ir atšķirīga saprašana, viss ir atšķirīgs. Kā mūs var salīdzināt? Tāpēc salīdzināt nav pareizi. Ir jāņem labās lietas no citiem, bet ir jāņem vērā, ka Dievs katru no mums ir radījis ļoti atšķirīgu.

“Bet ikviens lai pārbauda pats savus darbus, tad viņam pašam būs prieks un viņš nelielīsies citu priekšā.” (Galatiešiem 6:4) “Lai ikviens pārbauda savus darbus, tad viņš varēs būt lepns par paveikto bez sevis salīdzināšanas ar citiem.” (angļu tulkojums)

Ir arī pamatots lepnums, kad esi cīnījies un darījis visu, kas ir atkarīgs no tevis, un tev ir panākumi. Varbūt kāds ir izdarījis labāk, bet tu esi izdarījis visu uz 100%, un tu vari būt lepns par paveikto. Es mācu angļu valodu kādai 6. klases skolniecei, kurai iepriekš vācu valoda skolā bija pirmā valoda un angļu valoda otrā, taču tagad ir otrādāk. Protams, viņa netiek tik ātri līdzi pārējiem. Es viņai jautāju, kādu atzīmi viņa dabūja, un viņa man saka, ka 6, kur iepriekš bija 7, taču viņa uzsver to, ka skolotāja viņu vērtē citādāk nekā citus bērnus. Man ir radies ļoti labs priekšstats par šo skolotāju, ka viņa nevērtē visus vienādi. Dievs arī mūs visus nevērtē vienādi un nekad nesalīdzina. Ja tu nesalīdzināsi sevi ar citiem, tas ļoti samazinās tavas bailes no neizdošanās.

  • Domā par neizdošanos no cita skatpunkta. Neveiksme nav tas, ka tu netrāpi mērķī, bet tas, ka tev vispār nav mērķu, tu vienkārši plūsti pa dzīvi, domājot, kā būs, tā būs. Es labāk cenšos no visa spēka sasniegt lielus mērķus kopā ar draudzi un mācītāju, nevis necenšos vispār, un tad man dažreiz kaut kas nesanāk, kas ir ļoti reti iespējams. Tas ir tāpat kā neko nedarīt un gaidīt, kad pabeigsi universitāti. Iespēja, ka tev neko nedarot dzīvē paveiksies, ir tikpat liela. Mācītājam pirms neilga laika bija citāts: Es darīšu visu to labāko Jēzum Kristum ar tiem resursiem, kādi man ir šodien.

“Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebrejiem 11:6)

Ticēt nozīmē darīt. Ticība nozīmē uzņemties risku un atbildību. Pēc mēneša sāksies evaņģelizācijas tūre pa pilsētām un ciemiem, tādēļ ir vajadzīgas ļoti daudzas darba rokas.

“Un Viņš tiem sacīja: “Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā.”” (Lūkas evaņģēlijs 10:2)

Tā ir taisnība. Protams, ne visi var būt un būs līderi, bet tu vari būt ļoti labs palīgs savam vadītājam, jo katram Dievs ir iedevis savas spējas un talantus. Piemēram, es esmu atbildīga par Saldus un Ventspils pilsētām un reģioniem. Mēs plānojam tur atvērt mājas grupas. Zini, man nav problēmu kaut vai divdesmit dienas pēc kārtas braukt uz to pilsētu vai ciemu, vadīt dievkalpojumu, sludināt un lūgt par cilvēkiem. Taču viss apstājas pie tā, ka nav cilvēka uz vietas, kurš atsauktos un kalpotu tur. Piemēram, Ventspilī reāli ir astoņas apdzīvotas vietas, pārējie ir mazapdzīvoti ciemati. Mēs varētu doties uz visām astoņām, bet sanāk tikai uz trim. Kāpēc? Jo nav, kurš tur kalpotu, un uz tām trim vietām, kurās mēs ticam, ka atvērsies mājas grupas un būs cilvēki, brauks esošie līderi. Protams, viņi dosies ar mērķi pacelt jaunus līderus, bet maz ir to, kuri dara. Viss apstājas pie darīšanas. Debesu valstība nevar izplatīties, ja tu neej un nedari. Tāpēc ka tu un es, mēs esam Jēzus rokas, kājas, sirds, galva un smadzenes. Tikai tā Latvijā un virs zemes izplatās Jēzus valstība, nekā citādāk. Varbūt tu jau vienu, divas vai vairāk reizes esi vadījis grupiņu, bet nekas nav sanācis, protams, ir jāpapēta, kāpēc nesanāca, bet ir svarīgi, ka tu nepadodies. Es arī brīžiem nejūtos cienīga un piemērota, bet es apskatos apkārt, un neviena cita nav. Kurš tad, ja ne es!? Varbūt tavs vadītājs cīnās ar 100 cilvēkiem, un tu domā, ka tu neko nevari. Klausies, piecelies un saki, ka tu vari! Tu varēsi! Kaut vai tikai tāpēc, ka tev vadītāja ir žēl, jo viņš ir pārslogots. Ir svarīgi, ka tu pieliec arī savu daļu, netraucē, klausies, ko saka vadītājs, un palīdzi.

Ir daudz dažādu lietu, kas attur no kalpošanas: neticīgs vīrs, sieva, bērni, darbs, grēki utt.

“Bet Jēzus uz to sacīja: “Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.”” (Lūkas evaņģēlijs 9:62)

Dieva darbs ir pabeigts un iet plašumā tikai tik daudz, cik mēs paši esam gatavi ieguldīties un iet. Es vēlos teikt, ka tu esi ļoti svarīgs, un Dievs gaida uz tevi.

“Tad Tas aizskāra viņu acis un sacīja: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības.”” (Mateja evaņģēlijs 9:29)

Dzīve ir maratons, tas nav sprints, kad var noskriet dažus metrus un uzvarēt. Maratonā var skriet ļoti daudz cilvēku. Tu domā, ka viņi visi skrien pirmās vietas dēļ? Daži, iespējams, skrien, bet tie, kuri ir aizmugurē, saprot, ka nebūs pirmajā vietā, bet viņi skrien, lai noskrietu līdz galam, lai uzstādītu savu personīgo rekordu. Tu nebūsi numur viens visās dzīves jomās, tas nav iespējams. Svarīgi ir, ka tu aizej līdz galam, noskrien savu sacīksti, un Dievs var teikt, ka tu esi bijis uzticams kalps un esi visu izdarījis, nevis izstājies par ātru, jo tev kaut kas nesanāca. Vakar mūžībā devās evaņģēlists Reinhards Bonke, viņš savu skrējienu ir pabeidzis, viņš aizskrēja līdz galam. Iespējams, ka viņam arī bija daudz neveiksmju, mēs tik sīki par to nezinām, bet viņš nomira ticīgs cilvēks un paveica savu uzdevumu.

  • Koncentrējies uz Dieva mīlestību pret sevi un citiem. Līdzeklis pret bailēm ir mīlestība. Dažkārt cilvēki domā, ka baiļu pretstats ir ticība. Ticība ir ļoti svarīga. Bet pretstats ir mīlestība. Kāpēc cilvēki skrien iekšā degošās mājās gābt cilvēkus un bērnus? Tāpēc, ka viņiem ir mīlestība, viņi mīl cilvēkus un grib izglābt. Mammas darīs visu savu bērnu dēļ, arī tēvi.

“Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā.” (Jāņa 1. vēstule 4:18 )

Es atceros pirmo reizi, kad man vajadzēja runāt par došanu, es ļoti uztraucos. Man bija lielas bailes un slikta sajūta, es domāju, kā es izskatīšos, ja nu neizdosies, ko par mani pēc tam runās, ko domās. Man ļoti palīdzēja tas, ka es sāku teikt Dievam, ka es to daru tāpēc, ka gribu Viņam kalpot un mīlu Viņu un cilvēkus. Visas nepareizās domas un bailes lielā mērā aizgāja prom. Mans galvenais fokuss ir kalpot Dievam, un es cenšos no visas sirds un spēka; kā man sanāk, tā nu man sanāk, es mācos. Dievs nevēlas, lai mums būtu neveiksmes vai neizdošanās, Viņš vēlas, lai mums viss izdodas. Jo pilnāks tu esi ar Dieva mīlestību un vairāk koncentrējies uz citu vajadzībām, nevis savām, jo mazāk tev būs bailes un būsi brīvāks, un varēsi labāk izdarīt lietas, kuras tev ir uzticētas no Dieva.

“Mīlestība vienmēr ir pacietīga, tā nekad nepārstāj ticēt, tā vienmēr cer, nekad nepadodās. Mīlestība nekad necieš neveiksmi vai nekad nepieviļ.” (1. Korintiešiem 13:7-8; angļu tulkojums)

Ja tu kaut ko dari mīlestībā, tad neatkarīgi no tā, vai tev viss sanāca, vai kaut kas mazliet nesanāca un nepaveicās, vienalga tas būs izdevies, jo tu to darīji mīlestībā, un mīlestība nekad necieš neveiksmi.

  • Aizvieto savas bailes ar ticību Jēzum. Kad bailes aiziet no sirds, tajā paliek tukšums, kas ir jāaizpilda ar Jēzu.

“Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13)

“Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku!” (Jesajas grāmata 41:10) 

Dievs nemelo, – ja Viņš saka, ka tev palīdzēs, Viņš tev palīdzēs. Mūsu draudze ir draudze ar lieliem sapņiem un mērķiem. Ja tu esi un vēlies būt daļa no draudzes “Kristus Pasaulei”, tev ir jāsapņo lieli sapņi un jāliek lieli mērķi Dievā. Ko tu vēlētos, lai notiek nākamajā gadā? Ko tu gribētu paveikt Dievam, ja tu zinātu, ka tev tas izdosies? Sapņo lielas lietas!

“Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.” (2. Timotejam 1:7)

Visu, ko tu dari, dari mīlestībā uz Dievu un cilvēkiem. Bez ticības nav iespējams patikt Dievam, un mīlestība nekad necieš neveiksmi. Ja Dievs ir ar mums, tad kas būs pret mums? Dievs saka, ka Viņš tev palīdzēs. Ja tu cīnies, centies un nezaudē drosmi turpināt, tad tev būs veiksme un Dievs tev dos panākumus. Tikai neizstājies no sacīkstes par ātru, bet ej uz priekšu, un tu redzēsi lielas lietas savā un draudzes dzīvē. Debesu Tēvs, es tev pateicos, ka Tu esi ar mums, ka Tu esi mums devis Savu Vārdu, Savus vadītājus, kas palīdz mums iet uz priekšu un skatīties ar ticības acīm. Debesu Tēvs, es lūdzu, lai neviens no mums nav tāds, kurš aprok savu talantu zemē un baidās no neveiksmēm un neizdošanās. Lai mēs visi esam drosmīgi iet tālāk un turpināt, vienalga, kā šodien izskatās un kam mēs ejam cauri, un kā mēs jūtamies. Debesu Tēti, es tev pateicos, ka Tu esi tas, kurš vada mūsu dzīvi un palīdz mums tikt vaļā no bailēm, kas visu paralizē. Debesu Tēvs, lai mēs tiešām dzīvojam Tavā tuvumā un darām visu mīlestībā uz Tevi un cilvēkiem. Paldies, ka Tu esi tas, kas mums vienmēr palīdz, vienmēr ej pa priekšu, vienmēr esi mums blakus. Lai mēs katrs izmantojam savus talantus un spējas. Lai Tava Valstība iet plašumā mūsu apkārtnē, mūsu pilsētā, Latvijā, visur, kur mēs esam, Dievs! Paldies Tev, Debesu Tēti, ka Tu svētī katru, ka Tu mīli katru, ka Tev ir plāns katra cilvēka dzīvei. Paldies Tev, Dievs, ka Tavs vārds krīt auglīgās augsnēs, ka mēs to pārdomājam un tas nes augļus, un palīdz mums katram iet uz priekšu un turpināt cīņu.

Luīzes Zvejas sprediķi “Brīvs no bailēm kļūdīties” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija