Kaut arī mēs visi zinām, cik narkotikas ir bīstamas un cik viegli ir iekrist šajā slazdā, tomēr ļoti daudzi uzķeras uz āķa un nonāk narkotiku gūstā. Neviens lietotājs nekad nedomā, ka viņš būs tas, kurš kļūs atkarīgs un narkotikas sāks lietot viņu. Uģis bija viens no tiem, kurš bija padevies kārdinājumam pamēģināt un kļuva pa narkomānu vairāku gadu garumā.

Uģi, pastāsti, kā tu sāki lietot narkotikas?

“Esmu audzis ģimenē, kur tēvs bija alkoholiķis. Bieži redzēju, kā tēvs sit māti, tāpēc centos jaukties pa vidu un viņu aizstāvēt. Šajos brīžos pats bieži atrāvos. Tēvs bija vienaldzīgs pret mani un nemaz necentās pienācīgi audzināt. Māte daudz strādāja, un tāpēc es uzaugu ar “rajona” puikām. Es mācījos to, ko vecākie no viņiem teica, un to arī pieņēmu par normu. Piemēru ņēmu nevis no ģimenes, bet no saviem draugiem. Iesākumā likās, ka viss ir kārtībā. Es apmeklēju skolu, trenējos futbolā un biju kā visi bērni šajā vecumā. Ar laiku sāku palikt ārpus mājas, esot tikai sestajā klasē, sāku staigāt pa naktīm apkārt, gāju ciemos pie saviem draugiem un vēlu pārrados mājās. Šajā vecumā pirmo reizi spēlējoties tika pamēģinātas cigaretes un alkohols. Tas viss bija tikai sākums. Astotās klases beigās es pirmo reizi pamēģināju uzpīpēt zāli. Ar laiku zālītes smēķēšana man vairs nedeva nekādu prieku un  pievērsos stiprajām narkotikām. 17 gadu vecumā pirmo reizi pamēģināju durties.

Tālāk viss sāka palēnām brukt zem manām kājām. Vispirms nomira vectēvs, pēc pāris gadiem aizgāja arī vecmamma, un tas mani satrieca, jo viņi bija man vistuvākie cilvēki. Līdz ar vecvecāku nāvi sāku vasaras pavadīt Rīgā un iegrimu vēl lielākā ļaunumā. Kļuvu emocionāli nestabils, nonācu tādā kā bezdibenī. Sāku izjust bezjēdzību savai dzīvei un piepildījumu arvien vairāk meklēt stiprajās narkotikās. Kad nomira mani tuvinieki, tad pastiprināti meklēju saliedētību ar saviem čomiem. Mēs kopā gājām un darījām visādas lietas, tas bija tas, kas man pietrūka ģimenē.  Lai arī zināju, ka viņi mani negatīvi iespaido, tomēr meklēju vienotību un atbalstu.

Kādu postu nodarīja narkotikas tavā dzīvē?

Es lietoju vienmēr un visur. Pat, kad biju prom ārzemēs, tad arī tur atradu iespējas, kur sameklēt kārtējo devu. Narkotiku dēļ izpostīju savu dzīvi. Es pazaudēju ģimeni, sieva ar bērnu vienkārši no manis aizgāja. Tika iedragāta mana veselība. Iekšā bija nemiers un paranoja, biju morāli sabrucis. Nekad ilgstoši nevarēju noturēties nevienā darba vietā. Bieži tās mainīju, līdz ar to bija lielas problēmas ar finansēm. Es vairs skaidrā prātā nepratu komunicēt ar cilvēkiem. Vairākkārt nonācu cietumā, kā Latvijā, tā arī ārzemēs. Veicu visādas zādzības un iesaistījos kriminālos grupējumos. Tas viss bija tikai tāpēc, ka bija nepieciešami līdzekļi narkotikām. Agrāk dzīvoju tādā kā mākslīgā pasaulē. No rīta pamostoties, sapratu, ka ir lielas problēmas un dzīve brūk kopā, bet, ielaižot vēnā narkotikas, uz 12 stundām šīs problēmas pazuda. Pamostoties nākamajā dienā, problēmas ir tepat, saproti, ka tev nekā nav, ka esi jau gandrīz bomzis, atkal jāiet zagt un nekas nav mainījies. Un tad es ielaižu vēnās un atkal ir labi. Viss notiek kā vāveres ritenī. Viens un tas pats vairāku gadu garumā.”

Vai tu cīnījies ar šo atkarību?

“Es visādiem spēkiem centos no tās atbrīvoties. Parasti sanāca izturēt vien pāris nedēļas. Ilgākais laika posms bija trīs mēneši. Tanī brīdī atrados kristīgā rehabilitācijas centrā, kur es pirmo reizi sastapos ar Dievu. Pirms šīs nometnes biju pilnīgi neticīgs un pretojos lietām, kas ar to saistītas. Taču pa šiem trim mēnešiem daudz ko pārdomāju un sāku pamazām ticēt Dievam. Kaut arī redzēju sevī izmaiņas un vairs nelietoju, tomēr atkritu atpakaļ vecajā ritmā un narkotikas ņēma virsroku. Uzskatu, ka tas ir tāpēc, ka man nebija regulāras attiecības ar Dievu. Kaut arī mums mācīja regulāri lūgt un lasīt Bībeli, taču es to nedarīju. Šobrīd saprotu, ka tikai regulāri lasot Dieva vārdu, var būt skaidrs prāts. Toreiz es to neapzinājos, un savā dullumā izlēmu, ka varēšu tālāk tikt galā saviem spēkiem un bez Dieva. Bet tā nenotika! Nonākot kārtējo reizi cietumā, es sāku domāt par laiku, kad atrados rehabilitācijas centrā. Sapratu, ka pats saviem spēkiem nevaru dzīvi sakārtot. Apzinājos, ka man ir nepieciešams Dievs. Bez Dieva jutos sagrauts.  Visu laiku iekšēji izjutu nemieru. Saredzēju to, ka dzīvē nekas nav sasniegts un vairākus gadus no vietas atrodos vienā punktā.”

Kā tu ienāci draudzē “Kristus Pasaulei” un kā tu atbrīvojies no atkarības?

“Bija viens cilvēks, kas man stāstīja par šo draudzi un es uzreiz sapratu, ka vēlos uz šejieni atnākt. Es biju apņēmies, ka gribu atbrīvoties no narkotikām un zināju, ka vienīgais veids ir meklējot Dievu un lūdzot Viņa palīdzību. Draudzē uzreiz pieņēmu lēmumu sākt jaunu dzīvi. Dievs man deva pārdabisku spēku cīnīties ar atkarību. Par to es esmu Viņam pateicīgs! Ja agrāk dzīvoju autopilotā, biju tāds kā zombijs, vienkārši eksistēju un plūdu pa straumi, tad tagad ir pagājis jau vesels gads, kopš es vispār nelietoju.“

Kāda ir tava dzīve šobrīd?

“Man apkārt ir jauni draugi, kuri mani ceļ uz augšu, nevis gremdē. Esmu salabis ar savu sievu un tagad kopā apmeklējam draudzi. Tāpat esmu iemācījies atkal komunicēt skaidrā prātā.  Mans vārdu krājums ir krietni uzlabojies. Agrāk mājas grupiņas lūgšanās knapi kādu vārdu varēju pateikt, bet šobrīd ir tā, ka mani ir grūti apstādināt. Ir uzlabojušās arī manas finanses un strādāju godīgu darbu. Ja agrāk visa nauda aizgāja narkotikās, tad šobrīd visu varu novirzīt savai ģimenei. Beidzot pa ilgiem gadiem esmu priecīgs un dzīvoju jēgpilnu dzīvi. Šobrīd man ir personīgais laiks ar Dievu – regulāri lasu Bībeli un lūdzu.  Mācos no tā, ko mācītājs sludina. Vēlos kalpot cilvēkiem un nākotnē atvērt savu mājas grupiņu.”

Uģa Kuņicka liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija