Nereti gadās situācijas,kad uzzinot par grūtniecību vecāki apjūk gaidāmo rūpju priekšā un vēlas no bērna atbrīvoties. Vairums šādās situācijās uztaisa abortu un aizmirst par notikušo, bet gadās, kad kādu apstākļu dēļ bērns tomēr tiek saglabāts. Par to, vai mazulis jūt vecāku attieksmi vēl pirms dzimšanas, iespējams viedokļi cilvēkiem atšķirsies, bet Vitālijs pēc savas pieredzes uzskata, ka atstumtība arī tik agrā attīstības posmā, atstāj nopietnas sekas.

„Brīdis, kad mamma palika stāvoklī, tēvam šķita pavisam nepiemērots. Viņi abi bija tikko mainījuši dzīves vietu ar cerībām uzlabot savas finanses, un mazs bērns šajos plānos pavisam neiederējās. Kā vienīgā un pareizā izvēle šķita taisīt abortu, taču, man par laimi, ārsti atteicās veikt šo operāciju, jo vecāki bija krietni nokavējuši likumā noteiktos termiņus. Šīs kļūdas dēļ es paliku dzīvs, tomēr aizvien nevēlams savā ģimenē un šī atstumtība atstāja zināmas sekas no sākuma uz fizisko veselību, vēlāk arī uz emocionālo stāvokli. Es piedzimu krietni agrāk, nekā vajadzēja, kad patstāvīgi vēl nemaz nespēju funkcionēt, tādēļ tiku reanimācijā uz ilgāku laiku pieslēgts pie aparātiem. Turklāt ārsti konstatēja man sirds darbības traucējumus, kas vēlāk bija jūtami, kā pastiprināts nogurums un vājums. Tas vēl nebija viss, man atklāja arī nopietnas problēmas ar redzi un dzirdi, kuru novēršanai vajadzēja veikt operācijas un staigāt ar apsēju uz acs. Skolas gados arī nepārtraukti slimoju ar dažādām infekcijām un haimorīts man bija ikdienišķa lieta. Lai uzlabotu veselības stāvokli, vecāki mani sūtīja mācīties sporta skolā un uz nometnēm, no kurām es jutos vēl sliktāk, jo tas prasīja lielu izturību un spēku, kura man nemaz nebija. Daudzas procedūras, piemēram, Šarko duša, man šķita kā īsta spīdzināšanas metode. Turklāt drausmīgākais šajās nometnēs bija fakts, ka jāpaliek vienam. Es nesapratu, kāpēc mamma mani tur atstāj, un kā tas man varēja dot kādu labumu. Jutos pavisam viens un aiz bēdām stundām ilgi raudāju un nevarēju naktī aizmigt. Arī turpmāk dzīvē man ir bijis vienmēr bail palikt vienam, un, ja vien iespējams es meklēju kādu cilvēku. Lai arī ārēji šķita, ka esmu komunikabls, patiesībā jutos ļoti vientuļš un nevienam nevajadzīgs. Tā kā fiziski biju vājāks, tad man izveidojās pārliecība, ka vienmēr jācenšas būt pirmajam. Vēlējos pierādīt, ka, neskatoties uz visu, es tomēr varu. Aiz šīs maskas slēpās depresija. Mani bieži mocīja domas, kāpēc es vispār esmu? Kāda ir manas dzīves jēga? Biju pārliecināts, ka esmu nevērtīgs un nevienam nevajadzīgs.

Pusaudžu vecumā atkal saskāros ar atstumtību no tēva. Viņš bieži lietoja alkoholu un tādās reizēs sita mammu, uzbruka ar nazi un dusmās plēsa traukus. To redzot, mani pārņēma milzīgs ļaunums un klusībā es plānoju, kā pieaugot varētu viņam atriebties. Pēc laika vecāki sāka dzīvot atsevišķi, un tētis atstāja mammu ar trim bērniem. Mūsu finansiālais stāvoklis vienmēr ir bijis grūts, taču tas situāciju vēl vairāk pasliktināja. Atceros, ka jau no četrpadsmit gadu vecuma man vajadzēja sākt strādāt, lai palīdzētu uzturēt ģimeni. Taču mierīgi dzīvot tālāk neizdevās, jo tētis atgriezās ģimenē un dzīvoja uz mūsu rēķina. Tas periodiski atkārtojās. Vienu brīdi viņš bija mājās, bet jau nākamajā projām pie citas sievietes. Piedzīvotās pārestības manī radīja naidu un nepiedošanu tēvam, taču, lai cik neticami tas izklausītos, pēc gadiem mans dzīvesveids bija kļuvis ļoti līdzīgs. Ar draugiem lietoju alkoholu, smēķēju, dzīvoju izlaidīgu dzīvi un biju parādos, jo man nebija patstāvīga darba. Grūtākās situācijās es domāju par pašnāvību un sapratu, ka dzīvoju līdzīgi kā mans tēvs. Tās bija lietas, kuru dēļ viņu ļoti ienīdu, bet, laikam ejot, tas viss bija parādījies arī manā dzīvē.

Bērnībā kopā ar vecākiem esmu apmeklējis tradicionālo baznīcu, tāpēc biju kaut ko dzirdējis par Dievu. Kad nonācu pavisam smagā stāvoklī, es atcerējos par Jēzu Kristu un lūdzu pēc palīdzības, kuru gandrīz uzreiz arī saņēmu. Pēc šī gadījuma nolēmu veltīt savu dzīvi Dievam un kalpot draudzē. Sāku apmeklēt dievkalpojumus un pat iesaistījos slavēšanas grupā kā bundzinieks, bet tā arī neizveidoju personīgas attiecības ar Dievu. Līdz ar to mana dzīve neizmainījās un es nespēju tikt vaļā no saviem grēkiem. Nevarēju saprast, kur gan ir dzīvais Dievs, kāpēc nav nekādu pārmaiņu? Gadu no gada situācija bija viena un tā pati. Dzirdēju kādu mācītāju, kurš stāstīja, cik svarīgi ir lasīt Bībeli un lūgt. Pāris reizes pamēģināju, bet regulāri to nedarīju. Tad kādu dienu notika pavērsiens manā dzīvē – draudzē “Kristus Pasaulei” bija vajadzīgs bundzinieks, un es izmantoju iespēju. Tādā veidā dzirdēju mācītāja sprediķus, kas bieži atgādināja par attiecībām ar Dievu un to nozīmi. Vienā brīdī kļuva skaidrs, ka mana dzīve nemainās, jo tajā trūkst lūgšanu un Dieva vārda.

Tikai kopā ar Dievu ir iespējams izmainīt jebkuru situāciju. Sāku veidot personīgas attiecības ar Dievu. Devos uz draudzes trīs dienu semināru inkaunteru, kurā ieguvu piedošanu tēvam. Dusmas un naids ir pazuduši, mūsu attiecības ir atjaunojušās. Es labprāt satiekos ar tēvu un piezvanu, lai aprunātos. Man vairs nav grūti atzīt un pateikt, ka viņu mīlu. Atstumtība no manas dzīves ir pazudusi. Iepriekšējās bailes, ka dzīvošu tāpat kā mans tēvs, ir pagaisušas. Es esmu veiksmīgi apprecējies un audzinu savas divas meitiņas.

Man nav nedz redzes, nedz dzirdes problēmu, ar kurām biju mocījies bērnībā. Arī, pārbaudot sirds darbību, ārsti nekonstatēja nekādus traucējumus un saka, ka esmu pilnīgi vesels. Es labi spēju panest fizisko slodzi un nejūtu vairs patoloģisku nogurumu. Ja arī kādreiz apaukstējos, tad tieku cauri ar vieglām iesnām. Tagad nav arī nomācošo domu, depresijas un vēlmes sev darīt galu. Nejūtos vairs vientuļš un nevienam nevajadzīgs, līdz ar to man arī vairs nav bailes palikt vienam. Pateicoties personīgām attiecībām ar Dievu, es spēju tikt galā ar grēkiem un atmest dzeršanu un smēķēšanu. Skaidri zinu, kāda nozīme un mērķi ir manai dzīvei, kurus es arī vēlos piepildīt. Dievs ir sakārtojis manu dzīvi un ienesis reālas, ilgi gaidītas pārmaiņas. Esmu iepazinis Dievu un kalpoju cilvēkiem, un redzu, ka arī citi pieņem Jēzu Kristu par savas dzīves Glābēju un piedzīvo izmaiņas.

Patiess risinājums ir iespējams vienīgi tad, ja cilvēks no visas sirds pieķeras Jēzum un izveido personīgas attiecības ar Dievu. Viņš spēj atbrīvot no visām atstumtības sekām un dziedināt gan fiziskas saslimšanas, gan arī emocionālas problēmas. Ikvienam novēlu patiešām sastapties ar Dievu un uzticēt savu dzīvi Viņam.”

Vitālija Lucas liecību pierakstīja Līga Paņina