Kārpas ir ādas veidojumi, kas savā būtībā ir labdabīgi,
tomēr šos sabiezējumus ignorēt ir iespējams vienīgi līdz brīdim, kad tie sāk radīt psiholoģisku diskomfortu un sāpes, kā arī traucēt fiziski. Pirmā kārpa Alīnai parādījās 6 gadu vecumā. Tā uzmetās uz vienas no plaukstām, tomēr toreiz meitene tai nepievērsa nekādu uzmanību. Vēlāk, pusaudža vecumā, kārpai kļūstot lielākai, Alīna centās to noknibināt ar zobiem un izgriezt ar šķērēm. Tas nelīdzēja, – kārpa par spīti turpināja augt arvien lielāka, turklāt tai blakus uz plaukstas un drīz vien arī uz otras rokas saradās citas līdzinieces, līdz pagājušā gada vasarā Alīna uz abām plaukstām saskaitīja 32 kārpas.
Alīna par kārpu radīto diskomfortu stāsta: “Kamēr manas plaukstas “izdaiļoja” vien dažas kārpas, par tām pārāk nepārdzīvoju un arīdzan nemeklēju veidus, kā ar tām cīnīties. Kaut draudzi “Kristus Pasaulei” cītīgi apmeklēju jau ilgāku laiku un zināju, ka tā nav Dieva griba, ka sirgstam ar jebkādām kaitēm, tomēr Dievam palīdzību šajā problēmā sākumā īpaši nelūdzu. Savukārt, kad kārpu skaits turpināja pieaugt tiktāl, ka noslēpt tās vairs nebija iespējams, par savu roku izskatu sāku kaunēties. Tā nu bieži mēdzu turēt plaukstas vienu otrai virsū, lai tās būtu mazāk redzamas un nenēsāju gredzenus. Sapratu, ka ar šādu rotu tikai pievērsīšu uzmanību savām neglītajām rokām. Man arīdzan traucēja tas, ka kārpas visu laiku bija sajūtamas, īpaši jau tās, kas atradās pirkstu starpās, tā izraisot kārdinājumu sabiezējumus aiztikt un noplēst. Papildus visām šīm neērtībām kārpu dēļ radās arī problēmas darbā. Es strādāju par trauku mazgātāju, un darba vietā cilvēki sāka ievērot manas rokas un izteikt dažādas piezīmes.
 
Tā nu sāku domāt, kā no kārpām atbrīvoties. Biju dzirdējusi, ka ar tām iespējams cīnīties ar struteņu sulas palīdzību, tomēr tā nekādus rezultātus nedeva. Pēc tam ķēros pie aptiekā pirkta līdzekļa, kas paredzēts kārpu ķīmiskai izdedzināšanai. Arī šo līdzekli pārstāju lietot, jo kārpu bija daudz, to uzklāt – grūti, un, katru reizi zāles lietojot, es savainoju arī veselo ādu. Tas bija diezgan sāpīgi, un es atkal padevos. Galu galā visu šo pūļu rezultātā izdevās noņemt vien virsējo slāni un kārpas atauga vēl lielākas. Sāku regulāri lūgt Dievu par savu dziedināšanu un beidzot devos arī pie dermatologa. Tomēr speciālists paskaidroja, ka, strādājot tādu darbu, kāds ir man, šādu procedūru nemaz nedrīkst veikt – tā izraisīšot vien jaunas problēmas, turklāt roku mērcēšana, ar ko neizbēgami darbā saskāros katru dienu, pati par sevi rada labvēlīgu vidi tam, lai kārpas vairotos. Galu galā dermatologs izrakstīja skābi saturošu gēlu, kas nebija nekādas spēcīgās zāles. Bija jānotiek brīnumam, lai darba dēļ nerastos jauni veidojumi, kā tas līdz šim bija noticis, un lai šis līdzeklis iznīcinātu visas 32 kārpas. Pieņēmu lēmumu, ka smērēšu izrakstīto gēlu, bet vienlaicīgi arī no sirds lūgšu Dievu, lai Viņš dziedina, jo zāļu iedarbībai pašai par sevi minēto iemeslu dēļ neticēju. Par mani cītīgi lūdza ne tikai mājas grupas vadītāja, kas regulāri mēdza atkārtot to, ka Dievs mani jau ir dziedinājis un ka viņa savās lūgšanās redz, ka manas rokas ir pilnīgi tīras bez nevienas kārpas, bet arī pārējie mājas grupas dalībnieki. Man pašai par lielu brīnumu es sāku manīt uzlabojumus. Man radās arvien lielāka ticība tam, ka izdosies no šīs kaites beidzot atbrīvoties. Tā nu pēc divu mēnešu intensīvas cīņas kārpas pazuda kā nebijušas.”
Tagad, kad kārpu vairs nav, Alīna priecīgi saka: “Tik patīkami, ka, sakļaujot kopā pirkstus, es vairs nejūtu to starpās kārpas, jo āda uz plaukstām ir pavisam gluda! Es ar prieku varu paskatīties uz savām rokām – man par tām vairs nav jākaunas un jācenšas slēpt no citu acīm. Kā arī nav vairs jābaidās dzirdēt aizskarošas piezīmes par manu plaukstu izskatu. Īpašs gandarījums man ir par to, ka, pavisam nesen saderinoties, mans līgavainis varēja uzvilkt saderināšanās gredzenu veselā un glītā pirkstā. Iepriekš šo pirkstu klāja sešas kārpas.”
Alīna novēl katram lasītājam saprast un arī piedzīvot to, ka Dievam ir risinājums katrai problēmai. Turklāt Viņš dod spēku nepadoties, līdz esam izcīnījuši pilnīgu uzvaru. Alīna saka: “Ar Dievu cilvēkam viss ir iespējams!”
Alīnas Jaskejevičas liecību pierakstīja Kristīne Krūkliņa