Svētrunas tēmas nosaukums ir „Daži principi par uzticību”. Kā jums šķiet, kāpēc mēs esam labākā draudze Latvijā? Zinu, ka katram, kurš iet normālā draudzē, ir jāuzskata, ka viņa draudze ir labākā, bet tomēr domāju, ka mūsu draudze ir vislabākā. Mēs neesam ar visskaistākajām celtnēm, mums nav Aglonas bazilika vai Doma baznīca. Bet tāpat uzskatu, ka mums ir labākā draudze. Neesam arī skaitliski lielākā, jo ir draudzes, kurās ir 600 000 locekļu, bet realitātē pēdējā gada laikā vairāk kā puse no viņiem nemaz nav aizgājuši uz baznīcu. Ar ko tad mēs esam vislabākā draudze? Esam viss uzticamākā un visvairāk motivētā draudze. Šeit ir cilvēki, kuri ir gatavi iet uz protestu un aizstāvēt. Salīdzinot ar laiku, kad tu atnāci uz draudzi, vai motivācija un uzticamība ir pieaugusi? Ja motivācija un uzticamība draudzē aug, tad viss ir kārtībā. Bet daudzi, kuri jau ilgāku laiku ir draudzē, kādās lietās „apgriež stūrus”.
Viņš teica: “Kāds augstas kārtas cilvēks devās ceļā uz tālu zemi, lai saņemtu valstību un pēc tam pārnāktu mājās. Un, ataicinājis desmit no saviem kalpiem, viņš tiem iedeva desmit minas un sacīja tiem: pelnaities ar to, iekāms es pārnākšu. Bet viņa tautieši, viņu ienīzdami, viņam aiz muguras nosūtīja vēstnešus un lika pateikt: mēs negribam, ka šis pār mums valda. Bet viņš pārnāca, kad bija valdību saņēmis, un nu lika atsaukt kalpus, kuriem viņš bija iedevis naudu, lai pārliecinātos, ko katrs ar to ir darījis. Tad ieradās pirmais un sacīja: kungs, tava mina piepelnīja desmit minas. Tad viņš tam teica: labi, tu godīgais kalps, tāpēc ka tu mazā lietā esi bijis uzticams, es tev dodu varu pār desmit pilsētām. Pēc tam nāca otrs un sacīja: tava mina, kungs, piepelnījusi piecas minas. Arī šim viņš sacīja: arī tevi es iecelšu pār piecām pilsētām. Pēc tam trešais nāca un sacīja: kungs, še ir tava mina, es to biju noglabājis sviedrautā. Jo es baidījos no tevis, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks un ņem, ko tu neesi nolicis, kā arī pļauj, ko neesi sējis. (Lūkas evaņģēlijs 19:12-21)
Bībelē šis stāsts ir par kādu augstas kārtas cilvēku, kurš devās uz tālu zemi, atstājot saviem kalpiem desmit minas jeb talentus. Viņš teica, ka pēc atgriešanās, pārbaudīs kalpus. Pēc tam, kad viņš atgriezās, pirmais kalps atnāca un pateica, ka viņam tika iedots viens talents, bet kalps esot nopelnījis vēl desmit talentus. Tad atnāca otrs, kuram arī kaut kas bija sanācis, viņš bija ieguvis vēl piecus talentus. Arī viņš bija uzticams. Pēc tam trešais, kurš neko nebija darījis. Tāpat arī mums visiem nebūs vienādi rezultāti, kā arī visu neizdarīsim izcili, bet visiem ir jābūt uzticamiem. Tas ir tas, kas no mums tiek prasīts.
Pirmais uzticības princips – uzticība parādās mazās lietās.
Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns. (Lūkas evaņģēlijs 16:10)
Jēzus mācekļi bija uzticami mazās lietās, un vēlāk viņi izdarīja lielas lietas. Sākotnēji viņi apsēdināja ļaudis pulciņos un pabaroja. Jēzus pabaroja piecus tūkstošus vīru vien. Mācekļi brauca līdzi Jēzum pa ezeru arī vētras laikā, gāja meklēt telpas Vakarēdiena notikumam un darīja tamlīdzīgas lietas. Protams, ka viņiem bija kļūdas, problēmas un viss pārējais, bet viņi palika uzticami. Rezultātā viņi bija lieli evaņģēlisti un apustuļi. Piemēram, Jēzus māceklis Andrejs, iespējams, atnāca ar kājām līdz pat Latvijas teritorijai un bija pabijis arī šeit. Bet Jēzum bija arī citi mācekļi, par kuriem neko nezinām.
No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi. (Jāņa evaņģēlijs 6:66)
Rakstu vietai ir zīmīgs skaitlis. Šie pārējie mācekļi kaut ko nesaprata no Jēzus sludinātā. Viņi nolēma, ka tā vietā, lai izprastu un turpinātu būt Jēzus klātbūtnē, atstāja Viņu. Šis noved pie otrā principa.
Otrais uzticības princips – nesarūgtināties par sīkumiem.
Piemēram, pagājušajā nedēļā mācītājs skaidroja par Sēlijas poligona jautājumu. Lasot komentārus vietnē Facebook, kāds cilvēks teica, ka iepriekš visās lietās esot atbalstījis partijas „Latvija pirmajā vietā” pozīciju, bet esot vīlies par pozitīvu balsi par poligona izveidi. Šis cilvēks domā, ka viss ir beidzies un ka vienīgā politiskā partija, kam viņš ticēja, vairs nav. Būšu godīgs, šis jautājums ir principiāls, bet tas nav ārkārtīgi nozīmīgs, kā, piemēram, likums par piespiedu vakcināciju, Stambulas konvencijas jautājums vai kas tamlīdzīgs. Tas ir principiāls, bet ne ļoti svarīgs jautājums. Varbūt esi ievērojis, ka sīkumi var mainīt attieksmi pret savu vadītāju? Varbūt vadītājs ne tā paskatījās? Vai ejot garām sveicinot, viņš nedzirdēja un neatsveicinājās, kas radīja apvainojumu? Šie sīkumi ir ļoti lieli sīkumi. Bet zinu cilvēku, kurš sarūgtinājās par to, ka viņu laikā neapsveica dzimšanas dienā un tāpēc aizgāja no draudzes. Pēc tam tāpat viņu apsveica. Tici man, ka ir tik daudz lietas, kas tev šķiet svarīgas, ir sīkumi.
Draudzē svarīgi ir Jēzus upuris, draudzes mācības pamats – Bībeles lasīšana, lūgšana un vīzija. Savukārt, pasniegšanas stils un piemēri no politikas ir mazsvarīgas lietas. Pirms daudziem gadiem viena mana radiniece bija atnākusi uz svētku dievkalpojumu un tā bija viņas pirmā un pēdējā reize. Kad prasīju, kāpēc tā notika, viņa atbildēja, ka viņai viss esot paticis, taču mācītājs, sludinot svētrunu, esot sažņaudzis dūri. Tas, pēc radinieces domām, esot slikts žests. Tas pat neesot bijis visu laiku, taču viņai šķita, ka vairs nevar nākt uz dievkalpojumiem šajā draudzē. Nevar saprast, smieties par to vai izskaidrot situāciju radiniecei.
Trešais uzticības princips – uzticīga persona neslēpj informāciju.
Uzticīgu personu raksturo skaidrība, kā arī paļāvība uz savu vadītāju un mācītāju. Ja cilvēks ir zinājis par ievērojamām problēmām draudzē, bet nav par to teicis, tad šāds cilvēks kļūst līdzvainīgs. Šonedēļ esiet visi dzirdējuši par meiteni Justīni Rogovkā, kura bija pazudusi, bet realitātē nogalināta. Iespējams, ka ne tikai slepkava, bet gan kādi no tuvajiem radiniekie vai tuvajiem cilvēkiem to zināja. Rezultātā viņi kļūst līdzvainīgi. Līdzīgi ir arī ar cilvēkiem, kuri uzticību nevērtē tik augstu, lai informētu savu vadītāju par iespējamu problēmu. Iespējams, tā rezultātā, kādi cilvēki atkritīs no Dieva, tādējādi paliekot līdzvainīgi, jo nav par to runājuši. Protams, šīs ir lielās uzticības lietas, bet uzticīga persona atzīs arī kādas mazākas problēmas un neslēps kādas lietas no vadītāja par savu dzīvi, lai mācītājs un konkrētais vadītājs varētu labāk kalpot viņam.
Ceturtais uzticības princips – uzticība balstās uz principiem un lēmumiem, nevis emocijām un jūtām.
Ja kāds cilvēks ies kaut kur prom vai kaut ko darīs, tu neiesi viņam līdzi tikai tāpēc, ka tev viņš ir žēl. Bija jāseko pūlim kā pelēkai aitiņai vai cilvēks vienkārši ir skaisti runājis. Ja tā notiks, sekojot šim cilvēkam, rezultātā parādīsies garīgs tukšums dzīvē un bieži vien vispār tiek pazaudēta mūžīgā dzīve, un cilvēks vairs neiet uz draudzi. Ticībai un tāpat arī uzticībai ir jābalstās lēmumos, nevis emocijās. Ja būs kādas lietas, kuras emocionāli nepatīk, tas nemainīs attieksmi pret vadītāju. Ja uzticība būs balstīta emocijās, tad būs kā Jūdas vēstulē. Nebūsim kā vēja dzenāti bezūdens mākoņi.
Viņi ir kauna traipi jūsu mīlestības mielastos, bez bijības mielodamies līdz ar jums, sevis pašu ganītāji, vēja dzenāti bezūdens mākoņi, koki, kas rudenī bez augļiem, divkārt miruši, izrauti ar saknēm. (Jūdas vēstule 1:12)
Piektais uzticības princips – uzticība maksās kādas draudzības, jo visam ir sava cena.
Lai strādātu, tiek maksāta cena, tātad laiks. Lai kalpotu, arī tiek maksāts ar cenu, laiku, smadzeņu šūnām vai vēl kaut ko. Bet arī uzticībai ir sava cena. Ja esi jauns kristietis, tad kādas no vecajām attiecībām vairs nav derīgas. Ja iepriekš regulāri gāji uz ballītēm, tad tagad vairs to nevari darīt. Vai, ja to dari, tad ticība drīz izplēnēs. Cilvēks, kurš neciena tevi un tavas vērtības, nevar būt labs draugs. Arī Bībelē ir šādi piemēri, kad uzticības dēļ bija jāsarauj iepriekšējās attiecības.
Tad Jonatāns atbildēja savam tēvam Saulam, viņam sacīdams: „Kādēļ viņam jāmirst? Ko viņš ir darījis?” Tad Sauls meta ar šķēpu uz viņu, lai to nodurtu. Un Jonatāns nomanīja, ka viņa tēvs bija pilnīgi apņēmies Dāvidu nonāvēt. (1. Samuēla grāmata 20:32-33)
Tātad Jonatāna attiecības un uzticība Dāvidam, Dieva cilvēkam, maksāja viņam attiecības ar viņa tēvu. Arī mums bieži var nākties sabojāt attiecības ar radiniekiem.
Sestais uzticības princips – uzticība ir saistīta ar regulāriem darbiem.
Ir kādas lietas, kuras regulāri darām, un tās parāda uzticību. Piemēram, iknedēļas dievkalpojumi, mājas grupu apmeklēšana, regulāras attiecības ar Dievu, mācītāja svētrunu klausīšanās, arī sociālo tīklu ierakstu apskate un komentāru rakstīšana. Protams, nevis vispārīgi, bet mūsu draudzes un mācītāja ierakstiem. Tās visas lietas ir saistītas ar citām sfērām, tomēr vienlaikus arī ar uzticību. Ja kaut kas sāk „klibot”, tad pavisam noteikti būs problēmas ar uzticību. Nebūt jau nav tā, ka, kādu reizi nenoklausoties mācītāja svētrunu vēlreiz, cilvēks ir neuzticams. Bet, paejot vairākām nedēļām, cilvēks vairs tik labi nespēs izprast mācītāja teikto, un nedēļas gaitā trūks degsme rīkoties pareizi. Pēc tam var analizēt dzīvi un saprast, kas tad ir tā problēma.
Septītais uzticības princips – mācies par uzticību un neuzticību.
Kas ir gudrs un zinīgs, tas klausās un labojas, un, kas ir prātīgs, tas ļaujas sev ko sacīt. Lai viņš šīs pamācības un to īsto izpratni uztvertu pareizi, tāpat arī zinīgo vīru mācības un viņu paraugus. Bijība Tā Kunga priekšā ir atziņas sākums. Ģeķi nonievā gudrību un pamācību. (Salamana pamācības 1:5-7)
Pastāvīga mācīšanās, mācītāja un vadītāja mācītā pielietošana, tā jau būs uzticības izpausme. Tikai atklāti nodevēji grib apzināti sacelties. Realitātē tie cilvēki, kuri paliek neuzticami, ir tādi kļuvuši savas nezināšanas, vienaldzības vai vieglprātības dēļ. Draudzē ir Bībeles skola, vēlāk arī Līderu skola, grāmatas, piemēram Dāga Hevarda Milla „Uzticība un neuzticība”. Visi šie materiāli palīdz mācīties par uzticības un neuzticības tēmu. Ja būsi uzticams, tad tiksi galā ar grūtībām, aizdomām, neizdošanos, apstākļiem, citu cilvēku viedokli un varēsi būt starp uzvarētājiem.
Jo mēs esam tapuši Kristus līdzdalībnieki, ja tikai paļaušanos paturēsim no sākuma līdz galam stipru. (Ebrejiem vēstule 3:14)
Uzticības lielākā alga ir mūžīgā dzīvība, tomēr daudzi tās labumi jau ir pieejami šajā pasaulē. Ja ir jāizvēlas starp uzticamu ierindas darbinieku vai neuzticamu teicamnieku, tad, ticiet man, kopumā darbu labāk veiks ierindas darbinieks, kurš ir uzticams, jo viņš paliks uzticams arī grūtos brīžos un izturēs laika pārbaudi.
Beigās gribētu pastāstīt kādu stāstu par vienu vēsturisku personu. Vai kāds ir dzirdējis vārdu Jānis Balodis? Viņš bija ģenerālis, kurš piedzima Trikātas novadā 19. gadsimta 2. pusē. Starp citu, Trikāta bija viena no hernhūtiskiem reģioniem, varbūt tam ir kāds sakars, bet to es precīzi nezinu. Vārdu sakot, ģenerālis Balodis pabeidza draudzes skolu un gāja mācīties uz Viļņas junkurskolu, piedalījās krievu-japāņu karā un pēc tam arī Pirmajā Pasaules karā. Kara gaitā viņš tika ievainots un ievietots lazaretē, bet vācieši to ieņēma, un ģenerālis nokļuva gūstā. Pēc kara beigām, viņš atgriezās Latvijā un brīvprātīgi iestājās Nacionālajos bruņotajos spēkos. Tajā laikā, Latvijas armija bija ļoti niecīga, ar apmēram 300 cilvēkiem. Protams, pēc tam tā pieauga, bet tajā brīdī tas bija drosmīgs solis, jo Balodis ticēja Latvijas valsts idejai. Pirmais latviešu vienības vadītājs bija Oskars Kalpaks, bet, kopā ar vāciešiem cīnoties pret Padomju spēkiem, bija kāda savstarpējā komunikācijas problēma, kuras rezultātā savējie nošāva Kalpaku. Pēc nāves tieši Jānis Balodis kļuva par komandieri un izveda konkrētos latviešu spēkus, nekad līdz galam nepievienojoties vāciešiem. Viņi bija vāciešu sastāvā, bet atbalstīja nevis viņu mērķus, bet gan Ulmaņu valdību. Cik vien bija iespējams, Balodis uzturēja kontaktus arī ar viņiem. Starpcitu, viņš bija viens no tiem, kurš vadīja Rīgas aizsargāšanu pret bermontiešiem, vēlāk arī Latgales atkarošanu no komunistiem. Pēc Brīvības cīņu beigām, Jānis Balodis tika atvaļināts un vēlāk kļuva par politiķi. Apvērsuma laikā viņš ļoti atbalstīja Kārli Ulmani, un no 1930.-1940. gada viņš bija kara ministrs. Bet kas ir interersanti? Lai gan sākumā ģenerālis Balodis bija atbalstījis bāzu līgumu, vēlāk viņš nepiekrita ciešākai sadarbībai ar PSRS, jo gribēja iekļaut arī atsevišķus punktus šajā līgumā, kas būtu nacionālu mērķu vadīti. Rezultātā Balodim sanāca konflikts ar Ulmani, un pirms Latvijas okupēšanas 1940. gada 5. aprīlī viņš zaudēja visus savus amatus. Latvijas okupācijas brīdī viņš vairs nebija kara ministrs. Pēc Latvijas okupēšanas notika fiktīvās vēlēšanas, un arī Balodis izdomāja, ka kandidēs Nacionālajā sarakstā, kuru beigās pie vēlēšanām nepielaida. Pēc okupācijas, 1940. gada jūlijā, viņu izsūtīja uz Padomju Savienību. Vēlāk gan viņam izdevās atgriezties atpakaļ, un mūža beigas Balodis pavadīja Saulkrastos, kur arī nomira. Šeit var redzē, lai gan viņš pieļāva kaut kādas kļūdas un problēmas, viņš visu laiku bija uzticams, blakus savam vadītājam Kalpakam, pēc tam, pārņemot latviešu vienības vadītāja amatu, blakus Ulmanim. Balodis bija uzticams un viens no tiem, kuriem varam pateikties par mūsu valsts uzvaru Brīvības cīņās un arī vēlākiem militāriem notikumiem.
Pētera Plakana sprediķi “ Daži principi par uzticību” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.
