„Liels sasniegums man ir piecelties no gultas un nomazgāt savu kafijas krūzīti”, – tā savu dzīvi pirms pieciem gadiem raksturo Indra.
Guļu gultā, skatos griestos, domāju par darbiem, ko vajadzētu paveikt, plānoju, kā ar tiem tikt galā, bet tālāk par šīm pārdomām arī netieku.
Tālāk viņa stāsta: „Šādā stāvoklī nonācu pēc lieliem un emocionāli smagiem pārdzīvojumiem. Gāja laiks, un veselības stāvoklis neuzlabojās, līdz beidzot griezos pie ārsta pēc palīdzības. Ar diagnozi „depresija” tiku ievietota stacionārā, kur ārstējos, lietojot „kaudzi” medikamentu katru dienu. Pēc mēneša jutos visai normāli, varēju atgriezties ierastajā dzīves ritmā, doties uz darbu, taču man aizvien katru dienu bija jālieto zāles. Šādā stāvoklī spēju sevi uzturēt apmēram gadu, kad parādījās nākamie sarežģījumi un neveiksmes manā dzīvē. Cīnījos, cerēju, ka tikšu galā, taču apstākļi un domas, kas riņķoja galvā, izrādījās stiprāki par mani. Atkal iegrimu smagā depresijā, zaudēju interesi par visu, ne par ko neizjutu prieku, ļoti daudz raudāju bez iemesla, atkal gulēju gultā, skatījos griestos, un mocījos ar domu, ka manai dzīvei nav jēgas. Man nebija mērķu un sapņu, uz ko tiekties, ko sasniegt. Ar lielu piespiešanos veicu pat viselementārākos darbiņus, vēlējos atpūsties, miegā atslēgties no visām nomācošajām depresijas domām, bet tā vietā grozījos gultā bezmiega naktīs. Tas beidzās ar ārstēšanos stacionārā, tāpat kā pirmo reizi.
Kad zāļu iedarbības rezultātā varēju atgriezties mājās un atsākt savas ikdienas gaitas, daudz domāju par notikušo un sapratu, ka kaut kas ir jāmaina dzīvē, jo pretējā gadījumā depresijas uzliesmojumi atkārtosies pie katrām grūtībām, ar kurām sastapšos. Turpināju dzert izrakstītos medikamentus, bet meklēju, kur vēl varu atrast palīdzību. „Draugos” iepazinos ar kādu meiteni, kura izrādīja interesi par mani. Uzticējos viņai un uzrakstīju par savām problēmām. Tā uzzināju par draudzi „Kristus Pasaulei” un par to, ka Dievs reāli dziedina, izmaina dzīves un pēc neilga laika nokļuvu Smiltenes mājas grupiņā. Jaunībā biju apmeklējusi baznīcu, izpildījusi visas nepieciešamās „procedūras”, bet Dievu nebiju iepazinusi, jo regulāri nelasīju Bībeli un nemeklēju Viņu lūgšanā, līdz ar to neko reālu tas man nedeva. Šoreiz bija savādāk – satiku cilvēkus, kuri patiešām pazina un mīlēja Dievu, redzēju, ka viņi ir piedzīvojuši patiesas izmaiņas savā dzīvē un tas deva cerību un pārliecību arī man, ka šeit ir tā īstā vieta, kur man jābūt. Sāku apmeklēt mājas grupiņu regulāri. Slavēšanas laikā piedzīvoju patīkamu saviļņojumu dvēselē, sajutu, ka Dievs ir blakus un gatavs palīdzēt manā situācijā. Sāku mācīties neklātienes Bībeles skolā, tā rezultātā sapratu, cik svarīgi ir pašai katru dienu lūgt Dievu un lasīt Bībeli, un sāku to darīt. Maijā apmeklēju draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kas bija spēcīgs un straujš pagrieziena punkts manā ticības dzīvē. Pēc tā kļuvu iekšēji stiprāka, spēju kontrolēt sevi un savas domas. Izmaiņas nebija ilgi jāgaida – man palika labāk, kļuvu emocionāli stabila, jo sapratu un piedzīvoju, ka Dievs visu laiku ir blakus, rūpējas un mani atbalsta. Mainījās domāšana un atnāca pārliecība ka nav pārlieku jāuztraucas par problēmām, kuras sastopu savā dzīvē. Dienu no dienas iepazīstu Dievu arvien labāk. Redzēju, ka uz manām lūgšanām tiek atbildēts un nomāktības vietā atgriezās vēlēšanās dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Ir pagājis gads, kopš sāku apmeklēt draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņu. Nu jau pus gadu vairs nelietoju katru dienu sauju medikamentus. Tagad rītos mostos un priecājos, ka varēšu pavadīt laiku ar Dievu, ar cerību un pārliecību par izdošanos sagaidu jauno dienu. Dzīvei esmu ieguvusi jēgu, vēlos palīdzēt citiem cilvēkiem un stāstu viņiem par to, cik Dievs ir labs, ka Viņš spēj palīdzēt visās problēmās un mīl katru cilvēku. Man ir jauns darbs, uz kuru dodos ar prieku, nebaidos no problēmām un grūtībām ar kurām nākas sastapties, jo Jēzus ir man blakus, palīdz un dod spēku un mierinājumu vajadzīgā brīdī. Ar nepacietību gaidu katru mājas grupiņu, kad iespējams, dodos uz Rīgas dievkalpojumiem, regulāri skatos svētrunu ierakstus internetā, jo draudze ir mana garīgā ģimene. Tagad dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi, kurā vairs nav vietas depresijai. Vēlos ar labo vēsti par Jēzu dalīties ar daudziem cilvēkiem un palīdzēt viņiem, tādēļ esmu uzstādījusi mērķi nākamajā gadā atvērt savā pilsētā mājas grupiņu un jau tagad sniedzu atbalstu cilvēkiem, kuriem ir līdzīgas problēmas, kā bija man.
Novēlu ikvienam savās grūtībās, pirmkārt, griezties pie Dieva, jo Jēzus aicina: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt (Mateja ev. 28:11)”, – tā savu stāstījumu nobeidz Indra.
Indras Feldbergas liecību pierakstīja Dace Daubere
