Kā iesākas mājas grupiņa? Ar vienu cilvēku, kurš ir nobriedis tik tālu, ka vēlas atvērt savu mājas grupiņu. Viņš raksta internetā, aicina cilvēkus, iet pie radiem un kaimiņiem, stāsta par Kristu, lūdz par viņiem, un šie cilvēki piedzīvo Dievu, viņu dzīvēs notiek teicamas izmaiņas. Vadītājs stāsta citiem, cik labi ir ar Dievu, cik labi ir būt mājas grupiņā, un tad sarodas divi, četri, desmit cilvēki. Draudze un mājas grupiņa ir līdzīgas. Pirms daudziem gadiem mēs sākām draudzi Rīgā. Sākumā bijām tikai daži cilvēki, un izveidojām bukletu ar nosaukumu “Vai brīnumi notiek arī šodien?” Tā bija mana liecība par izmainītu dzīvi un citu cilvēku liecības par dziedināšanu un atbrīvošanu. Šie bukleti bija ielūgums uz dziedināšanas dievkalpojumu, un tie tika izplatīti pa visu Rīgu, un pirmajā dievkalpojumā jau bija četrdesmit cilvēki. Kopā notika divpadsmit dziedināšanas dievkalpojumi pa Rīgas rajoniem, un katrā no tiem cilvēki mums pievienojās. Tā tika sākta draudze “Kristus Pasaulei”. Pirmie jaunpiedzimušie un nobriedušie draudzes cilvēki uzņēmās aprūpēt šos cilvēkus mājas grupiņās. Tā radās pirmās mājas grupiņas.

“Vai brīnumi notiek arī šodien?” – tāds ir jautājums. Es nesen izsūtīju ielūgumu uz dziedināšanas dievkalpojumu 30.oktobrī, un kāds cilvēks, bijušais draudzes cilvēks, man atbildēja: “Ko tu man te sūti? Brīnumi nenotiek.” Tad, kad tu piedzīvo Dievu, tu jūti izmaiņas un piedzīvo brīnumus. Daži cilvēki krīt pretējā grāvī un visur redz brīnumus, – viņi visur redz velnus, eņģeļus, un par paša atbildību nav daudz runas. Vai arī aizbildinās: “Mani bērnībā daudz sita, un tāpēc es esmu tāds vai šāds.” Patiesība ir tāda, ka tu nevari izaugt par stipru un nobriedušu kristieti vienā gadā. Neviens jaunpiedzimis cilvēks, lai arī cik stipra ir viņa ticība, lai arī cik daudz brīnumi ir viņa dzīvē, nav spēcīgs. Lai formētu raksturu, ir vajadzīgi gadi. Es pazīstu kādu jaunu un traku kristieti, kurš tic, ka var piecelt miroņus. Es biju bērēs, kurās viņš piedalījās, un es domāju, kāda tā būs izgāšanās un kauns. Viņam bija ļoti liela ticība brīnumiem, viņš gribēja iet uz morgiem un celt augšā miroņus, bet paldies Dievam, ka šajās bērēs viņš mirušo nemēģināja celt augšā. Kaut kas viņu tajā brīdī apturēja. Visam ir savs laiks, arī nomirt ir savs laiks, tas tā ir nolikts, un tas nav jāmaina, izņemot kādus īpašus gadījumus, kad Dievs grib pagodināties. Mūsu mērķis nav celt mirušos augšā no zārkiem vai morgā, mūsu mērķis ir vest pie Kristus tos cilvēkus, kas ir miruši vēl dzīvi būdami. Un pēc tam viņi ieiet mūžīgajā dzīvībā.

Iet laiks, tavs raksturs kļūst stiprs, un tu kļūsti par spēcīgu personību. Es nekautrēšos teikt par sevi, ka es esmu spēcīga personība, bet iepriekš es tāds nebiju. Es biju tieši tāds, kā teica mana skolotāja trešajā klasē: “Tu esi lupata!” Es skrēju pa gaiteni un saucu: “Heil, Hitler!” Mani noķēra un gribēja aizsūtīt uz koloniju. Es to biju redzējis filmās. Kāda cita skolotāja man uzdāvināja piecdesmit centimetrus garu lineālu ar frāzi: “Tas tāpēc, lai tev būtu mēra sajūta.” Man nebija ne mēra sajūtas, ne kauns. Man bija paranoiskas bailes un nebija nekā svēta, es neko nevarēju. Taču no tās dienas, kad es iepazinu Dievu, es gadu pēc gada lasīju Bībeli un lūdzu, kalpoju, lasīju grāmatas, tas bija darbs ar sevi un darbs ar cilvēkiem, un es zinu, kas esmu kļuvis par stipru personību. Tas nenozīmē, kad man nav jākļūst par vēl stiprāku cilvēku. To, cik stiprs es esmu, var redzēt apkārt, nav vēl nekas liels, bet būs. Mēs augam, bet jautājums paliek – “Vai brīnumi notiek?”

Es ļoti labi zinu, ka brīnumi notiek, bet man ir ļoti grūti tos visus atcerēties. Man ir grūti iedomāties tos brīžus, kad Dievs man ir pieskāries. Ir bijuši konkrēti brīži, kad Dievs brīnumaini ir atbildējis uz lūgšanu vai dziedinājis. Galu galā Viņš izmainīja manu dzīvi. Dievs vienā mirklī mani atbrīvoja no narkotikām, kuras biju lietojis padsmit gadus. Pēc tam, protams, sekoja augšana Kristū un raksturā. Es to nevarēju paveikt pats saviem spēkiem, jo tas ir neiespējami. Iet laiks, un tu jau esi kļuvis stiprs, tev ir izveidojušās konkrētas rakstura īpašības, vairāk nav jāprasa un jāuztraucas, jo tā ir daļa no tevis. Tu jau esi kļuvis tik spēcīgs, ka spēj pateikt JĀ un NĒ, un sāk šķist, ka tā ir bijis vienmēr. Un tad rodas jautājums – “Vai šodien vēl notiek brīnumi?” Tas bija kādreiz. Varbūt tu to izdarīji pats saviem spēkiem? Varbūt tu vienkārši ticēji Bībelei un pareiziem principiem, izmainīji savu raksturu, strādāji ar sevi un kļuvi tāds, kāds esi tagad? Un kā ir ar domu dzīves kontrolēšanu? Es vēl to mācos, bet es māku kontrolēt savas domas. Par to, ko es gribu, es domāju, par to, ko negribu, es nedomāju. Ja es par kaut ko domāju, tas ir tāpēc, ka es pats sev atļāvu to domāt, jo es labi zinu, ka varu arī par to nedomāt. Domu dzīve arī ir jāizaudzina, tas prasa laiku. Ja tu to proti, varbūt tu domā, ka tā ir daļa no tevis un nav nekas īpašs?

Ja cilvēks šaubās, ka brīnumi notiek, tad, ja arī viņš ir pazinis Dievu, viņš ir aizmirsis to, ko Dievs ir darījis viņa dzīvē. Dievs brīdina, lai tu neaizmirsti brīnumu darbus, ko Viņš ir darījis tavā dzīvē. Neaizmirsti par visu vienmēr pateikties Viņam. Lai arī ko tu dari, esi pateicīgs par to, tā saka Jaunā Derība. Kāds čigānu tautības brālis, kurš smēķēja, teica Dievam: “Paldies Tev, Dievs, par to, ka es smēķēju.” Varbūt, ka Dievs viņam arī kaut ko iemācīja caur smēķēšanu, bet veselība tomēr mums ir viena, un atkarība paliek atkarība. Varbūt arī tu nenonāksi ellē smēķēšanas dēļ, tomēr tu bojā savu organismu. Par savu miesu ir jārūpējas un jāgādā, jo mēs esam Svētā Gara mājoklis. Kas sabojā Svētā Gara mājokli, to Dievs sabojās. Ja tu smēķē, tu pats sabojā sevi.

Ir bīstami domāt: “Re, cik daudz labu lietu ir manā dzīvē, es jau vispār pats to visu esmu sasniedzis.” Tas nebūtu iespējams bez jaunpiedzimšanas brīnuma un Svētā Gara darbības tavā dzīvē, kas sākās tad, kad pieņēmi Kristu par savu Glābēju. Tas nebūtu iespējams bez draudzes, kalpotājiem un Svētā Gara darba pie tevis. Tu neesi tāds pats no sevis, visa slava un gods Dievam. Āmen! Kas cilvēkam nav iespējams, ir iespējams Dievam. Viņš mūs pārveido.

Man ļoti patīk slavēt Dievu, būt Viņa klātbūtnē. Kā uguns liesma Tavas acis kvēl. Tava balss kā lieli ūdeņi krāc. Mēs šodien dziedājām, un es centos atcerēties tos brīžus, kad esmu dzirdējis Dieva balsi kā lielus ūdeņus krācam, kā ūdenskritumu, vilcienu vai lidmašīnu, es mēģinu atcerēties, kad es esmu redzējis tādas ugunīgas acis un piedzīvojis Dievu, bet atmiņa sāk bālēt, tas sāk šķist kaut kas nereāls un tāls, bet tas, kas notiek šodien, kļūst pats par sevi saprotams. Tāpēc arī Dieva vārds brīdina, lai tu neaizmirsti, ko tev labu Dievs ir darījis. Pateicies par to Viņam vienmēr. Es regulāri savā lūgšanu kambarī pasakos Viņam par glābšanu – “Dievs, paldies Tev par to dienu, kad Tu uzrunāji mani, ka Tu darīji iespējamu to, ka es vispār varu atsaukties Tavam aicinājumam. Paldies, ka Tu piedevis manus grēkus, ienāci manī, ka es esmu jauns radījums.” Es pieminu dažādas lietas, kas ir labas manā dzīvē, glābšana, dziedināšana, tas ir pirmkārt, un pēc tam es pasakos Dievam par to, kas man vēl nav, bet ko es gribētu redzēt savā dzīvē. Tas ir ļoti svarīgi. Ja mēs paši nepateiksimies un pie tā nepiedomāsim, mums var sākt šķist, ka mēs paši visu esam sasnieguši, un varam aizmirst dot slavu Viņam. Tā notika Israēlam.

“Viņi aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis. Viņu tēvu priekšā Viņš bija darījis brīnumus Ēģiptes zemē, Coānas laukos. Viņš pāršķīra jūru, lika viņiem tai izsoļot cauri un uzstatīja ūdeni kā aizsprostu; Viņš tos vadīja ar padebesi dienā un cauru nakti ar uguns atspīdumu. Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un dzirdināja viņus kā ar dziļuma ūdeņiem papilnam; Viņš lika strūklām izplūst no klints un ūdenim tecēt straumēm. Bet tie joprojām grēkoja pret Viņu un sacēlās pret Visuaugstāko tuksnesī. Viņi kārdināja Dievu savās sirdīs, prasīdami barību pēc savas iekāres. Un viņi runāja pretī Dievam, sacīdami: “Vai Dievs var klāt galdu tuksnesī? Redzi, Viņš gan ir sitis klinti, ka iztecēja ūdens un plūda strauti, bet vai Viņš var Savai tautai dot arī maizi un gaļu?” Tāpēc, kad Tas Kungs to dzirdēja, Viņš apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un dusmas pacēlās pret Israēlu, jo tie neuzticējās Dievam un nepaļāvās uz Viņa palīdzību. Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšā un atvēra debesu durvis, lika mannai līt uz viņiem, ko ēst, un deva viņiem debesu labību. Eņģeļu maizi ēda cilvēks, Viņš tiem sūtīja barības papilnam. Viņš lika austriņam celties debesu ārēs un atveda ar Savu spēku dienvidu vēju, un birdināja uz viņiem gaļu kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis. Viņš lika tiem krist viņu nometnes vidū, visapkārt viņu mājokļiem. Viņi ēda un pieēdās, Viņš deva tiem to, ko viņi kāroja, bet viņi vēl nebija tikuši no savas kārības vaļā, vēl ēdiens bija viņu mutē, kad Dieva dusmība cēlās pret viņiem, un Viņš nožņaudza spēcīgos vīrus viņu starpā un nonāvēja Israēla jaunekļus. Tomēr viņi grēkoja joprojām un neticēja Viņa brīnuma darbiem. Tad Viņš lika izgaist viņu dienām nīcībā un viņu gadiem postīgā steigā. Kad Viņš tos žņaudza, tad tie vaicāja pēc Viņa, atgriezās un meklēja Dievu, un atcerējās, ka Dievs ir viņu klints un ka Dievs, Visuaugstākais, ir viņu pestītājs. Bet viņi liekulīgi krāpa Viņu ar savu muti un meloja Viņam ar savu mēli, jo viņu sirds nebija cieši saistīta pie Viņa, un viņi neturējās uzticīgi pie Viņa derības. Taču Viņš bija žēlsirdīgs, piedeva noziegumu un viņus neizdeldēja, bet daudzkārt novērsa Savas dusmas un nelika pamosties visai Savai bardzībai, jo Viņš ņēma vērā to, ka viņi ir miesa, vēja pūsma, kas aizskrien un vairs neatgriežas. Cik reizes viņi To Kungu nekaitināja tuksnesī un neapbēdināja Viņu tuksnešainā vietā! Viņi kārdināja Dievu allaž no jauna un sāpināja Israēla Svēto. Viņi nepieminēja vairs Viņa spēcīgo roku, nedz to dienu, kad Viņš tos izglāba no apspiedējiem, kad Viņš Savas zīmes rādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coānas klajumā. Viņu upes Viņš pārvērta tur par asinīm un padarīja viņu strautus nedzeramus, uzsūtīdams viņiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas viņiem nesa bojā eju, un deva viņu augļus spradžiem un viņu pļauju siseņiem. Viņš sadragāja viņu vīna kokus ar krusu un viņu vīģes kokus ar debesu ledus gabaliem, un nogalināja viņu lopus krusas negaisā un viņu ganāmos pulkus ar zibeņiem. Un Viņš uzsūtīja viņiem Savu dusmu kvēli, bardzību, postu un bēdas, ļaunu eņģeļu pulku. Viņš deva vaļu Savām dusmām, nepasargādams no nāves viņu dvēseles, pamezdams viņu dzīvības mērim. Un Viņš lika nomirt pirmdzimušajiem Ēģiptē, vīru spēka pirmdzimtajiem Hama teltīs, un veda Savu tautu tālākā ceļā kā avis un vadīja viņus kā ganāmo pulku tuksnesī. Un Viņš tos droši vadīja, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus apklāja jūra. Un Viņš tos veda Savas zemes svētajos novados, uz kalnāju, ko Viņa labā roka bija ieguvusi. Viņš aizdzina tautas, viņiem ienākot, un piešķīra pēc izmestajiem mesliem viņu zemes gabalus Israēlam par mantojuma daļu un lika Israēla ciltīm dzīvot viņu teltīs. Taču viņi kārdināja un kaitināja Dievu, to Visuaugstāko, un neievēroja Viņa liecības. Viņi novērsās un kļuva neuzticīgi kā viņu tēvi, viņi sabruka kā atslābis viltīgs stops. Viņi sarūgtināja Viņu ar saviem elku kalniem un sadusmoja Viņu ar kalpošanu augstienēs saviem elku tēliem. Dievs dzirdēja to un apskaitās, un Israēls Viņam ļoti rieba, un Viņš to pameta pamazām gandrīz pavisam. Viņš pameta Savu mājokli Šīlo, Savu telti, kur Viņš mājoja starp cilvēkiem. Viņš atdeva Savu spēku gūstā un Savu godību ienaidnieka rokā. Viņš nodeva Savu tautu zobena varā un iedegās dusmās pret Savu mantojumu. Viņu jaunekļus aprija uguns, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas. Viņu priesteri krita no zobena, un viņu atraitnes nevarēja viņus apraudāt. Tad pamodās Tas Kungs kā gulētājs, kā varonis, kas pieceļas no vīna noreibuma, un sita Savus ienaidniekus no mugurpuses, uzkrāva viņiem mūžīgu negodu. Viņš atmeta Jāzepa telti un neizraudzīja Sev vairs Efraima cilti, bet izredzēja Jūdas cilti, Ciānas kalnu, kas Viņam mīļš bija kļuvis. Viņš cēla Savu svētnīcu līdzīgu augstajiem kalniem un tik spēcīgu kā zemi, kurai Viņš mūžīgus pamatus licis. Tad Viņš izraudzīja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma viņu no avju laidariem; Viņš lika viņam nākt no zīdītājām avīm ganīt Jēkabu, Savu tautu, un Israēlu, Savu mantojumu. Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi un vadīja viņus ar sapratīgu roku.” (Psalms 78:11-72)

Iemesls, kāpēc Israēls atkāpās no Dieva, kāpēc Dievam tas riebās, bija elku kalpība un Dieva ignorēšana. Israēls dzīvoja tā, kā dzīvo apkārtējās tautas, bet ne tā, kā Dievs vēlējās. Viņi nemeklēja Viņu. Israēls aizmirsa Dieva darbus un brīnumus. Tas ir rakstīts psalmos, kuros ir koncentrēta visa Bībele, arī septiņdesmit astotajā psalmā. Tur ir uzskaitīti visi brīnumi – Ēģiptes mocības, kuras Dievs uzsūtīja faraonam, kā Viņš pāršķēla jūru un izveda Israēlu sausām kājām tai cauri, kā Viņš padzirdināja ar ūdeni no klints, kā ar mannu baroja un rūpējās. Tāpēc arī Dievs Vecās Derības laikā iedibināja svinēt svētkus, lai atgādinātu šos notikumus. Kas ir Lieldienas, Pasā svētki jeb Kristus augšāmcelšanās svētki? Šajā dienā piemin Israēla izvešanu no Ēģiptes. Svētku rituāli bija neraudzētas maizes ēšana, jēra kaušana un ēšana. Šodien Jēzus ir Pasā Jērs, un mēs varam baroties no Dieva vārda, mums nav jākauj dzīvnieki. Izejot no Ēģiptes, tauta ēda neraudzētu maizi, dzīvoja būdiņās, bet visi svētki bija ar mērķi atcerēties to laiku, pielīdzināties tam laikam, kad Viņš izveda mūs no Ēģiptes zemes.

“Viņš pameta Savu mājokli Šīlo, Savu telti, kur Viņš mājoja starp cilvēkiem. Viņš atmeta Jāzepa telti un neizraudzīja Sev vairs Efraima cilti, bet izredzēja Jūdas cilti, Ciānas kalnu, kas Viņam mīļš bija kļuvis. Viņš cēla Savu svētnīcu līdzīgu augstajiem kalniem un tik spēcīgu kā zemi, kurai Viņš mūžīgus pamatus licis.” Kas ir Šīlo? Es tikai šonedēļ to tā skaidri noskaidroju, pastudēju Bībeli un sapratu. Saiešanas telts jeb vienīgā Dieva klātbūtnes vieta Israēlā atradās Jeruzālemē, un tur visi gāja pielūgt Dievu. Tur bija Dieva mājvieta un Viņa tuvums, priesteri un kalpošana, bet pašā sākumā tas tā nebija, un Dieva klātbūtne bija Šīlo. Bija divpadsmit Israēla ciltis, kuras sašķēlās un izveidojās ziemeļu valsts Izraēls un dienvidu valsts Jūda, kur valdīja Dāvids un vēlāk tika uzcelts Templis. Šīlo atradās Efraima cilts teritorijā, un tas nebija Jūdas cilts teritorijā. Dievs pameta Savu mājokli Šīlo, Viņš pats aizgāja no šīs vietas ziemeļos, no šīm ciltīm un izredzēja Jūdu. Tātad Dieva centrālā vieta visā Israēlā un visā pasaulē tika pārvietota no vienas vietas uz otru, un iemesls tam bija ticīgie Efraimā, kas paši bija atstājuši Dievu.

Kas ir Efraims? Efraims bija Jāzepa dēls, bet Jāzeps ir Jēkaba mīļais dēls. Ir ļoti interesanti lasīt par Jāzepu Bībelē. Ābrahāms – Īzaks – Jēkabs – Jāzeps un pēc tam ir visi pārējie ciltstēvi, piemēram, Dāvids. Ne Jūda, ne Rūbens, ne citi Jāzepa brāļi nemantoja šo svaidījumu un godu, lai tālāk nestu vīziju, ko Dievs deva Ābrahāmam. Jāzeps bija cilvēks, kuram bija vīzija un ļoti ciešas attiecības ar Dievu. Viņam bija daudz tādu īpašību, kuras Dievam bija patīkamas, un tieši no Jāzepa izgāja Efraims un Manase, viņa dēli, divas ciltis, kas Dievam bija ļoti mīļas, un Viņš nolēma mājot viņu vidū. Bet pagāja laiks, un Dievs Savu mīluli atstāja. Kāpēc? Jo Jāzepa pēcteči pārstāja darīt tās pašas lietas, ko darīja Jāzeps. Dievs pārcēlās no Šīlo uz Ciānas kalnu – tur tika uzcelta Dieva pielūgsmes vieta. Dievs pārgāja no Jāzepa pie Dāvida. Jāzepam noņēma svaidījumu un Dāvidam uzlika. Interesanti, ka vieta, uz kurieni pārcēla pielūgsmes telti, īsti pat nebija Jūdas teritorijā. Dievam nav svarīgas teritorijas, konfesijas, dzimums, izskats, vecums, tava bērnība, bet Dievam ir svarīgi cilvēki, kuri meklē Viņu un paklausa Viņam. Viņa svaidījums un tuvums būs uz tiem cilvēkiem, kuri būs līdzīgi Jāzepam. Kad viņi pārstāj būt līdzīgi Jāzepam, Dievs pārstāj būt ar viņiem. Kad tu redzi draudzi, kas neaug, tad tu redzi vietu, no kuras Dievs lēnām “krāvē mantiņas”. Līdzīgi kā mana meitiņa šobrīd, viņai nākamajā svētdienā būs laulību ceremonija. Ko viņa dara pēdējās nedēļās? Nāk pie manis un saka: „Tēti, tēti!” Viņa jūt, ka tētis drīz vairs nebūs, būs citas lietas, cita dzīve. Ko viņa vēl dara? Nopirkusi melnus maisus un krāmējas. Es vēl tā neieskatījos istabā, bet varbūt pat drīz istabā būs kārība. Viņa krāmē savas mantiņas. Kāpēc viņa krāmē savas mantiņas? Jo drīz izies pie vīra. Viņa pārcelsies no Siguldas uz Rīgu.

Dievs pārceļas no vienas vietas uz otru vietu. Viņš atstāj Israēlu un svētī Jūdu, Viņš atstāj Jāzepa cilti un svētī Dāvidu, Viņš atstāj vienu draudzi un sāk svētīt citas draudzes. Viņš aiziet no vienas grupiņas, sakrāmē mantiņas un iet uz citu grupiņu. Vai Viņš tāpat vien izdomā aiziet? Nē! Viņš ir tur, pie tiem cilvēkiem, kuriem ir tādas īpašības kā Jāzepam, kuri maksā cenu, bet Viņš vairāk nav tur, kur cilvēki ir atslābuši jau ilgāku laiku. Atslābušie sāk izlaist lūgšanas, kaut iepriekš bija normāls, disciplinēts laiks ar Dievu, un pamazām tiek nopirkti melnie maisi un sākas kravāšanās, un inerces pēc vēl ir kaut kādas svētības. Tur ir rakstīts – “pamazām gandrīz pavisam”, bet vēl ir. Arvien retākas ir tavas lūgšanas, arvien retāk ir Bībeles lasīšana un pamazām vairāk filmas, vairāk kādi seriāli, vairāk kādi draugi, vienu mājas grupiņu izlaiž, vēl kādu izlaiž, un pamazām tu pat neattapsi, kurā brīdī Dievs vairs tavā dzīvē nemājos. Kāpēc? Tu aizmirsi, Kurš ir tavu svētību avots, tu aizmirsi dot Viņam pateicību par tiem brīnumiem, ko Viņš darījis.

Brīnumi notiek! Tu pats esi viens brīnums, es esmu brīnums, esi pateicīgs Viņam par to un atgādini sev lūgšanu laikā, runā par to. Tu redzi, ka šeit cilvēki liecina, cilvēki šeit nāk un liecina. Un es zinu, ka ir vēl daudz vairāk liecību šeit draudzē, ko liecināt. Mums netrūkst liecību. Lai liecinātu un iznāktu priekšā, vajag būt drosmīgam. Jo liecību dzirdēs ne tikai šeit auditorijā, bet arī pēc tam internetā. Simtiem cilvēku to visu redz, viņi liecina par brīnumiem, ko Dievs ir darījis viņu dzīvē, tāpēc vajag liecināt! Ja tu negribi to darīt, es domāju, ka lielākā daļa no “mantiņām” jau ir savāktas. Neaizmirsti par Dieva brīnumiem; tu nemirsi, bet dzīvosi un sludināsi Tā Kunga darbus. Tu liecināsi par Viņa brīnumiem. Kad tev piedāvā šeit liecināt, bet tu neej, padomā, kas notiek tavā galvā un tavā sirdī. Tā nav reklāma tagad par liecībām, kaut gan es domāju, ka tas darbojas. Ja tev negribas liecināt, dalīties ar to, ir jāpārkāpj sev pāri un jādara. Neaizmirsti, ko Dievs ir labu darījis. Kas tad tāds labs Jāzepam bija? Kas īpašs bija, ka tieši viņu tik ļoti Dievs iemīlēja, tik ļoti pacēla, ka viņš no nekā kļuva par Ēģiptes ķēniņu? Kas viņam tāds īpašs bija, ka Dievs gribēja mājot tieši viņu ciltī? Zini, kur ir Dieva tuvums, tur apkārt viss notiek, tur ir prieks, tur ir miers, tur nav depresijas, tur nav vairs baiļu, tur ir mīlestība, tur ir labklājība, tur ir spēks, tur ir stabilitāte, tur ir kustība un auglība, tur viss notiek. Viss, kas Dieva vārdā ir rakstīts, šie apsolījumi realizējas tur, kur ir Dieva klātbūtne, kur ir tādi cilvēki kā Jāzeps.

“Bet Jāzeps sapņoja sapni, un, kad tas to izstāstīja saviem brāļiem, tie ienīda viņu vēl vairāk.” (1.Mozus 37:5)

Jāzeps sapņoja sapni, Jāzeps bija sapņotājs, tātad viņam bija vīzija, sapnis bija interesants, viņš redzēja sevi kā valdnieku pār savu ģimeni, un tas norādīja daudz tālāk – valdnieks par visu toreizējo pasauli. Taču viņš bija jaunākais dēls ģimenē, un viņš izstāstīja savu sapni brāļiem. Brāļi viņu ienīda par viņa sapņiem, viņa brāļi vēlējās un pat mēģināja viņu nogalināt. Bet viņam bija sapnis. Vai tev ir sapnis? Jāzepam bija sapnis, un Dievam patīk mājot pie tiem cilvēkiem, kuriem ir vīzija no Viņa, kuri ir paņēmuši vīziju no Dieva. Tu zini, kāda ir vīzija no Dieva? Tu zini, kāds ir mērķis tavai dzīvei uz zemes? Lai pagodinātu Dievu ne tikai ar savu dzīvi, bet lai vestu pie Dieva cilvēkus.

Vai tev ir vīzija? Kādā universitātē bija jāveic kāds pētījums, eksperiments. Lika paņemt skolniekiem pildspalvu un uzrakstīt savus mērķus uz papīra. Tad nu, lūk, precīzi dati. Universitātē 1953.gadā 5% cilvēku savus mērķus uzrakstīja uz papīra, pārējie 95% tos neuzrakstīja, – nav teikts, ka viņiem nebija nekādu mērķu vai sapņu, viņi vienkārši neuzrakstīja. Rezultāti tika apkopoti 1975.gadā. Šie 5%, kas uzrakstīja mērķus jeb pareizi būtu teikt 3% no šiem 5% sasniedza vairāk nekā visi 97% kopā ņemot. Tikai tāpēc, ka viņi uzrakstīja uz papīra savus mērķus. Es tam visam ticu un zinu, ka tā tas ir. Ja tu neesi paņēmis papīru un zīmuli un savus mērķus neesi uzrakstījis, tad tu esi viens no tiem 97%, kas nekur neaizies.Skaidri mērķi un skaidra vīzija. Un vīzija, kas saistīta ar cilvēku glābšanu. Arī mērķi citās dzīves jomās. Finanšu jomā, ja nav konkrēti mērķi, tad vari aizmirst par naudu. Tu mēģināsi to un to, bet, ja tev nav konkrēti mērķi, tad nekas nesanāks. Neviens sportists nevar uzvarēt, ja viņš nekoncentrējas. Ja viņš nodarbojas ar body building, tad viņš nekad nevarēs spēlēt hokeju. Arī svarcēlājs nevar darīt ko citu. Viens sporta veids. Ja tie ir dažādi, tad viņš nekad negūs panākumus. Viņš var būt visos normāls, bet ne labs. Un tāpat visās sfērās.

Mērķis, vīzija – iztēlojies to, redzi to, zīmē to, raksti to. Jāzeps bija sapņotājs. Un var teikt tā, ka viens vai vairāki čemodāni jau ir “sakravāti”, ja tavā dzīvē nav konkrētu mērķu. Jo Dievam nav bāzes, uz kā darboties. Nu ko lai Dievs tev svētī, ja tu pats nezini, ko tu gribi? „Šur tur, it nekur, krodziņā zem galda!” Beidzot uzraksti mērķus uz papīra. Un neraksti šos mērķus pārāk mazus. Piemēram, gada laikā gribu nopirkt sev jaunas bikses. Labāk tā – gada laikā gribu atvērt trīs apģērbu veikalus. Vai arī – gada laikā gribu atvērt trīs mājas grupiņas. Tas būtu vēl labāk. Gada laikā gribu pievest pie Dieva trīs cilvēkus. Tu vispār esi kādreiz kādu pie Jēzus pievedis? Vajag rakstīt konkrētus cilvēkus un konkrētus termiņus. Un strādāt tajā virzienā. Anna, piemēram, sāka no nullītes, un šobrīd viņas grupiņā ir pieci cilvēki. Viņai varbūt vēl prāts nav nobriedis, jo viņa ir jauniete, bet viņa pieved pie Kristus cilvēkus ar to, kas viņai ir. Kalpotājiem, kuri kalpo ilgāk, protams, ir vairāk grupiņas un cilvēki. Mēs varam to izdarīt, ja ir vīzija. Vīzija ir jāatsvaidzina un jāatjauno. Ja tu gribi sportot, tad skaties video, kas tevi motivēs un atsvaidzinās to, kas ir tava vīzija un ko tu gribi sasniegt. Ja tu gribi mājas grupiņas celt, tad skaties Bībeles skolas, Līderu skolas video un visu, ko es mācu. Mācies no tiem, kas kaut ko ir jau sasnieguši. Ja tu gribi būt daļa no megadraudzes celtniecības, tad skaties video. Piemēram, ieraksti meklētājā “Reinhards Bonke” – tur ir miljoniem cilvēku. Tas ir iespējams, brīnumi notiek. Dzīvo vīzijā. Man ir vīzija par izmainītu Latviju, par megadraudzi Latvijā, par plaukstošu ekonomiku mūsu valstī, par latvisku valsti ar latviešu valodu, kura neiznīkst, paldies Dievam, cilvēki, kas pazīst Dievu, ražos dažādas preces, kuras būs pieprasītas visā pasaulē. Es runāju par mūsu draudzi „Kristus Pasaulei”. Protams, ka arī citas draudzes augs un zels. Jāzepam bija vīzija. Dzīvo, sapņo, pārdomā savu vīziju.

“Tad Dievs pieminēja Rahēli un paklausīja viņu, atverot tās klēpi. Un viņa tapa grūta un dzemdēja dēlu, un sacīja: “Dievs man ir atņēmis manu kaunu.” Un viņa nosauca viņa vārdu: Jāzeps, sacīdama: “Lai Tas Kungs man pieliek vēl vienu dēlu.”” (1.Mozus 30:22-24)

Jau pašā būtībā Jāzeps ir saistīts ar vairošanos. Jāzepam bija īpašība – vairoties. Un mums kā Dieva bērniem ir jāpaņem šī īpašība. Mērķis, kāpēc mēs dzīvojam, ir vairot Dieva valstību. Vairot visu pie sevis un raksturā arī. Dievs mīl pasauli, cilvēkus un tevi.

“Un Jāzeps nosauca vecākā dēla vārdu: Manase, jo viņš teica: “Dievs ir licis aizmirst man visus manus grūtumus un mana tēva namu.”” (1.Mozus 41:51)

Tas jau bija Ēģiptē, viņam bija priestera meita par sievu. Viņš bija faktiskais pārvaldnieks. Ēģipte bija tā laika pasaule. Tātad viņiem bija kaut kādas problēmas, bet Dievs lika aizmirst visu to pagātnes mantojumu – sāpes, atstumtību un citas problēmas. Rāhele dzemdēja otru dēlu Benjamīnu, un vārds Benjamīns nozīmē “sāpes”. Rāhele pēc dzemdībām nomira. Tas nozīmē, ka Jāzeps auga bez mammas. Pārējiem visiem bija gan tēvs, gan mamma. Plus vēl, ka viņa brāļi viņu atstūma. Viņam nebija tā labākā bērnība.

„Un viņi nodeva Jēkabam visus svešos dievus, kādi bija viņu rokās, un arī tos auskarus, kas bija viņu ausīs, un Jēkabs tos apraka zem ozola pie Sihemas.” (1.Mozus 35:4)

„Bet, kad Lābans gāja savas avis cirpt, Rahēle nozaga terafīmu, kas bija viņas tēvam.” (1.Mozus 31:19)

Rāhele pielūdza elkus. Jēkaba sieva bija pagāns. Ar Dievu viņai nekas kopīgs nebija. Rāhelei un Jēkabam piedzima Jāzeps. Viņa saknes ir pagānismā. Un kā mums te viss notiek? Tev ir pagānu sieva un tāpēc tu esi tāds vārgulis? Es gan domāju, ka vienkārši vīrišķība klibo. Atstumtība, nepiedošana un citas lietas, kam mēs inkaunteros ejam cauri, ir tavs pagātnes mantojums. Bet Jāzeps ar visu to tika galā. Man arī nebija tēvs. Viņš nomira, kad man bija četri gadi. Un, protams, ka tas atstāja sekas. Manai sievai astoņu gadu vecumā tēvs aizgāja no mājām, viņš gan ir vēl dzīvs. Betijai arī četru gadu vecumā tēvs nomira. Mēs sakām, ka mums mīlestības par maz bija, tēvs normāli neaudzināja, bet Jāzeps ar visu to tika galā. Un tu tiksi ar to galā. Cik interesanti, ka ģimenē abi vecāki var būt neticīgi, bet bērni būs ticīgi. Viņi paši tiek ar to galā, jo viņi ir personības. Viņi paši izlemj, kam ticēt un kam nē. Nevis tikai tam, ko vecāki pasaka. Pienāk vecums, kad mums pašiem ir jāizlemj. Tā kā tikko dzirdējām liecībā, ka vadītājs teica tā un šitā, bet arī mums pašiem ir jāpieņem kāds lēmums – kam es ticu un kā es rīkojos.

Jāzeps bija uzticams par mazām lietām. Sākumā viņš bija ganiņš sava tēva sīklopiem, pēc tam viņa tēvs viņu iecēla par pārraugu pār brāļiem, pēc tam viņš bija faraona miesassargu pārraugs, pēc tam cietuma priekšnieka vietnieks, pēc tam Ēģiptes valdnieks un vēlāk Israēla līderis pēc tēva aiziešanas. Cilvēks numur viens! Ar Dieva Garu svaidīts cilvēks. Un viss sākas ar aitiņu ganīšanu. Ko tas tev nozīmē? Jāzepam bija īpašība būt uzticamam saviem priekšniekiem vietā, kur viņš ir. Un arī pār mazām lietām. Ja tu esi mājas grupiņā, tad esi uzticams mazajos pienākumos. Ja tev uzticēja sagaidīt cilvēkus, tad izdari to perfekti. Ja tev uzticēja aprūpēt un piezvanīt kādam cilvēkam, tad izdari to. Laicīgi un vairāk nekā vajag izdari to. Dari vairāk, nekā tev prasa! Ja tev uzticēja sviestmaizītes uzsmērēt vai sagādāt cienastu, tad izdari to! Atceries, ka tu nekad nekur tālāk neaiziesi, kamēr neizdarīsi mazos pienākumus. Šajā draudzē noteikti nē. Un arī lielajā pasaulē tevi nopietni neuztvers, ja mazos darbus neizdarīsi. Jāzeps sāka ar mazumiņu. Un Jēzus saka, lai mēs esam uzticami pār mazumiņu, tad Viņš mūs iecels pār lielumu.

Viņš bija uzticams Dievam un arī saviem priekšniekiem. Visur, kur viņš kalpoja, kad tika pārdots verdzībai, lai arī kur viņš neatrastos, savam vergturim jeb priekšniekam viņš bija uzticams, un vienmēr šis priekšnieks viņu paaugstināja, līdz pat pārraugam pār visu Ēģiptes zemi. Meklē iespējas, kur tu draudzē vari kalpot, sistemātiski un pastāvīgi attīstīties. Mājas grupiņā, neformālajos pasākumos un evaņģelizācijā, piedalies visur! Tā bija Jāzepa īpašība. Viņš bija ļoti uzticams arī savam tēvam, kad viņa brāļi nedzīvoja taisnu dzīvi, viņš vienmēr pastāstīja tēvam, un par to viņu ienīda. Jāzeps bija sapņotājs, par to viņu vēl vairāk ienīda, līdz nolēma nogalināt. Kad viņu pārdeva verdzībā, viņš atkal bija uzticams saviem priekšniekiem. Viņš kalpoja pie kāda priekšnieka Potifara, un viņa sievai bija viena interese – gulēt ar Jāzepu, jo viņš bija iekārojams, viņš atteica vienu reizi, atteica otru reizi, un kādā reizē viņa sagrāba Jāzepu un teica: “Guli ar mani!” Jāzeps izrāvās, drēbes palika viņas rokās. Jāzeps aizbēga no viņas, bet viņa, protams, apmeloja Jāzepu, ka viņš gribējis izvarot viņu. Jāzepu atkal ielika cietumā, taču tur atkal pēc laika viņš uzdienējās par cietuma priekšnieka vietnieku. Viņš negulēja ar sava priekšnieka sievu. Visā, ko viņš darīja, bija uzticams un samaksāja ļoti dārgu cenu. Ko tas nozīmē mums? Esi uzticams savam mācītājam, savam grupas līderim. Uzticams Dievam un savai draudzei.

“Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu.” (Ebrejiem 12:14)

Jāzeps bija arī tikumīgs. Jāzeps dzīvoja svētu dzīvi, vismaz tik, cik viņš spēja. Gadījums ar Potifara sievu to parāda. Jāzeps maksāja cenu. Viņš tā arī teica: “Kā es varu grēkot pret Dievu un pret savu saimnieku? Es nevaru pret viņu grēkot.”

“Viņš uzticēja visu, kas tam bija, Jāzepa rokām, un viņš nerūpējās pats ne par ko, izņemot par maizi, ko tas ēda. Bet Jāzeps bija skaists augumā un glīts izskatā.” (1. Mozus 39:6)

Tātad Jāzepam bija vēl viena īpašība  viņš labi izskatījās. Ko tas nozīmē mums? Rūpējies arī par savu fizisko stāvokli. Tu nevari efektīvi Dievu lūgt, ja tev ir fiziskas problēmas. Vai tu vari normāli kalpot, lūgt Dievu, ja tev ir kārtīga depresija vai kārtīgas problēmas ar veselību? Tādas, ka tu esi nomākts. Es uzskatu, ka mums ir jārūpējas par sevi un jānodarbojas ar kādu sporta veidu, kā minimums vienu. Kā minimums skriešana un it īpaši, ja gadi iet un tauciņi nāk klāt. Nevajag ticēt dažādiem brīnumlīdzekļiem. Ir tikai viens brīnumlīdzeklis – fiziskas aktivitātes un pareiza ēšana. Un nemaz nav tā, ka nevar visu ēst. Var visu ēst, bet visam ir savs laiks, kad tu ēd un cik tu ēd. Sports ir ļoti svarīgs. Sāc skriet vai braukt ar riteni, dari kaut ko! Tiem, kas draudzes priekšā dzied, ir obligāts noteikums – vismaz divas reizes nedēļā skriet. Es ļoti labi redzu, kā no skriešanas mainās arī balss un parametri. Jūs labāk gribētu redzēt priekšā tādus izplūdušus vai normāli savāktus cilvēkus? Diemžēl daudzas problēmas ir no kustību trūkuma un rīšanas. Mums bija gadījums, kad sieviete saka: “Es netieku galā, no rīta pamostos, neko neatceros, bet gultā man blakus stāv desmaizītes!” Ēšanas problēma pat naktī. Protams, ka šīs fiziskās aktivitātes tiešā veidā nav saistītas ar to, ka Dievs dosies no Šīlo prom ar visiem maisiem uz Ciānu. Nē, ir rakstīts, ka pamazām viss notiek, un tas var ietekmēt arī tavu garīgo stāvokli. Piemēram, no aptaukošanās orgāni tiek bojāti, sirds trako ar visu to masu, un tu lūdz Dievu, bet brīnumi nenotiek. Tas viss ietekmē tavu efektivitāti kustēties un kalpot. Viss ir kaut kādā mērā saistīts. Vai tu nodarbojies ar sportiskām aktivitātēm, vai tu to dari regulāri? Piemēram, mana sieva kādreiz vispār nesportoja. Lai gan viņa varēja arī to nedarīt, viņa ir smalka, bet jāsporto neatkarīgi no tā, vai tu esi šāds vai tāds, ne tikai tādēļ, lai taukus nomestu, bet arī tāpēc, lai neierūsētu. Es nekad savai sievai neesmu licis sportot, varbūt pāris reizes pajautājis, vai viņa negrib. Gāja gadi un viņa redzēja, ka es to daru, un vienā reizē viņa saģērbās un teica, ka arī grib iet skriet.

“Un faraons sacīja saviem kalpiem: “Vai gan var atrast tādu vīru, kam ir Dieva Gars kā šim?” (1.Mozus 41:38 )

Jāzepam bija Dieva Gars. Atslēga viņa uzplaukumam bija Dieva Gars. Šīs īpašības, kas viņam piemita, bija Dieva Gara nopelns viņa dzīvē.

“Un neapreibinieties ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni.” (Efeziešiem 5:18 )

Kā var tapt Gara pilns? Šajā brīdī tu lasi Dieva vārdu un uzpildies ar Dieva Garu, kad tu lasi Bībeli, tu piepildies ar Dieva Garu. Kad tu slavē un pielūdz, tu piepildies ar Dieva Garu, kad tu izej cīņā Dieva darbā, kur sauc stiprākos, tu piepildies ar Dieva Garu. Pie kā pārgāja Dieva klātbūtne, tuvums un svaidījums? Pie Dāvida! Kāpēc? Viņš bija tāds pats kā Jāzeps. Dievs ir tur, kur ir tādi cilvēki kā Dāvids un Jāzeps, kas lūdz, kam ir regulāras personīgas attiecības ar Dievu, kuriem ir Dieva Gars un kuri maksā cenu, kuri tiek galā ar atstumtību un tiek galā ar visiem pagātnes rēgiem. Iztīri savu māju no nevajadzīgām fotogrāfijām, grāmatām, gredzeniem un dāvanām no personām, par kurām tev vairs nebūtu jāatceras, jo tev ir jauna dzīve. Kad es sāku jaunu dzīvi, es izmetu ārā visas fotogrāfijas ar sievietēm, manai sievai bija dāvināts gredzens, viss tika izmests ārā, nebija svarīgi, vai tas ir zelts vai sudrabs. Jāzeps bija uzticams Dievam, savam tēvam un vadītājam, viņš bija uzticams pār mazumu, un Dievs viņu iecēla pār lielumu.

“Bet Jāzepam bija trīsdesmit gadi, kad viņš stājās amatā Ēģiptes ķēniņa faraona priekšā (..)” (1.Mozus 41:46)

Trīsdesmit gados! Padomā, kas par svaidījumu un svētību! Es novēlu visiem, kam vēl nav trīsdesmit, šajā vecumā sasniegt savas virsotnes. Astoņdesmit gados savas visaugstākās virsotnes. Jāzeps maksāja ļoti dārgu cenu – atstumšanu, cietumu, verdzību. Grūts bija viņa ceļš, bet Dieva Gars bija ar viņu. Kāpēc? Jo viņš turēja noteiktus principus, piemēram, attiecības ar Dievu un visas tās īpašības, kuras es iepriekš minēju.

Ir divu tipu cilvēki jeb divi cilvēku darbības veidi. Vieni ļoti smagi strādā, viņiem ir vīzija, viņiem ļoti smagi nāk rezultāti, bet ir rezultāti, un viņiem ir kāda problēma. Otri nestrādā smagi un viņiem ir rezultāti, pat bez piepūles viņi gūst rezultātus, arī šādiem cilvēkiem ir kāda problēma. Pirmajā variantā cilvēks ļoti smagi strādā, bet sasniedz tikpat daudz kā tas, kurš nestrādā smagi,  tas norāda, ka tu kaut ko dari nepareizi, tu nedzirdi visu, ko saka mācītājs, tu nelasi grāmatas un neklausies atkārtoti sprediķus. Tev ir mērķi un vīzija, tu gribi kaut ko sasniegt grupiņā vai biznesā, bet ignorē daudzas lietas. Rezultātā tev jāstrādā daudz smagāk, jo daudzas lietas izdari nepareizi. Otrs variants, kad tik viegli viss sanāk, tu dzirdi, kā darīt pareizi, un dari pareizi, bet ir mazs rezultāts. Gan pirmajā, gan otrajā gadījumā ir mazs rezultāts. Ja tu būtu smagi strādājis, bet kārtīgi un pareizi, tad tev būtu galvu reibinoši panākumi. Tās ir pavisam elementāras lietas, kas skar laulību, finanses vai kalpošanu cilvēkiem. Es zinu tādus cilvēkus draudzē, vienam ātri viss izdodas un ir, bet es zinu, ka viņš slinko, un tas nav labi, jo viņš var sasniegt vairāk, ja nedaudz vairāk strādātu. Otrs cīnās un ņemas un ar gadiem kaut kas ir, bet šāds cilvēks nedzird, kā pareizi darīt. Tāpēc es aicinu  klausies, dari pareizus principus un maksā cenu, tad būs tev panākumi.

Mājā, kurā es dzīvoju, sākumā bija foršs dzīvoklis, kad mēs tur ievācāmies, viss sāka iet uz augšu, māju nosiltināja, caurules nomainīja, logus nomainīja, saules baterijas jau bija uz jumta. Viss bija svaigs, bet ar gadiem tas viss jau ir nolietojies. Tagad, kad nomainīja caurules, kad es atgriežu karstā ūdens krānu, pēkšņi var sākt tecēt aukstais ūdens un otrādi. Es nekādi vairs nevaru noregulēt. Bija normāla māja. Tā kā mēs ejam peldēties, esam norūdījušies, bet kādam vārgākam būtu problēma nomazgāties, ja pēkšņi sāktu tecēt tikai auksts ūdens. Vēl visu laiku kaimiņos kāds zāģē vai urbj. Pēdējās naktīs tāds troksnis pa visu māju. Izrādās, ka uz jumta norauts bleķis, un stiprā vējā tas sitās pret jumtu. Tas vēl nav viss, mūsu māju nosiltināja, tagad skatos, ka ir plaisas. Turklāt siltas ir tikai divas no istabām, pārējās aukstas, visi radiatori atgaisoti. Es nestāstu par to, ka man ir slikti, es saku, ka man tādas domas iezogas galvā, ka jāmeklē labāka mājvieta. Šovasar pat Dievu traucēja lūgt tas troksnis mājā. Labi, ir lietas, ar kurām ir jāsamierinās, bet ir lietas, kas sāk kaitināt pat tā, ka vairs negribas tur uzturēties.

Un tā, draugs, ir arī Dievam, Viņš sāk jau pārdomāt, ka šim cilvēkam nav vīzijas, bet mācītājs par to stāsta. Raksti vīziju un ej uz to, maksā cenu, esi uzticams, lūdz, slavē, pielūdz, topi Gara pilns, vairojies, cīnies. Es nebaidu tevi ar to, ka Dievs tagad grib aiziet no tevis. Es runāju par to, kā tas notiek. Vai brīnumi notiek? Mums nevajag aiziet līdz tam punktam, kad brīnumi nenotiek. Brīnumi notiek!

Mīļais Debesu Tēvs, mēs nākam pie Tevis Jēzus Vārdā. Pateicamies par Tavu vārdu, uzmundrinājumu un Tavu brīdinājumu. Dievs, mums ir vajadzīgs Tavs tuvums, Tava klātbūtne. Dievs, es sapurinos un saņemos. Es gribu, ka Tu vienmēr esi ar mani un ka Tavs svaidījums ir ar mani. Dievs, es iešu Tavā svaidījumā, es meklēšu Tavu vaigu. Es lūgšu, es slavēšu, piepildīšos ar Tavu Garu, Dievs! Man ir vīzija, es to rakstu un sapņoju, un šī vīzija ir Tava vīzija, Dievs. Par glābtiem cilvēkiem, par izmainītu valsti, par izmainītu pasauli. Es sapņoju arī par sevi un par citiem, kā viņi augs un celsies, Dievs, mums ir sapnis. Svētais Gars, es gribu maksāt pilnu cenu, lai ietu uz Taviem mērķiem. Paldies, ka, ejot uz Taviem mērķiem, Tu dari mani laimīgu, svētītu, Tu svaidi mani un man ir Tavs tuvums un Tava klātbūtne. Mēs esam īpaši cilvēki un īpaša draudze, jo mums ir īpašs Dievs, Tēvs Debesīs. Jēzus Vārdā, āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu pierakstīja Ieva Našeniece, Marija Ostrovska un Anna Krista Eškina, rediģēja Ieva