Sabīne ir jauna meitene, 
kuru pirms vairākiem gadiem skāra nedziedināma slimība – pirmā tipa cukura diabēts, kas pamazām, bet neatgriezeniski sagrauj organismu, radot dažādas komplikācijas un samazinot dzīves ilgumu. Tas jaunietei bija šoks, bet nācās pieņemt skarbo diagnozi un mācīties ar to sadzīvot. Tomēr notika brīnums un, pretēji visām ārstu prognozēm, Sabīne šodien iztiek bez insulīna injekcijām un viņu vairs nemoka cukura diabēta izraisītie simptomi.Sabīne ir jauna meitene,
Viņa par to stāsta: „Pirms pieciem ar pusi gadiem man parādījās dažādi nepatīkami simptomi, tādi kā pastiprināts nogurums, biežas, stipras slāpes, apsārtušas acis un spiediena sajūta tajās, pazeminātas koncentrēšanās spējas, traucēts miegs, sausa āda un lēni dzīstoši izsitumi. Sapratu, ka man ir nopietnas veselības problēmas, kuru dēļ griezos pie ārsta. Pēc analīzēm ārsts noteica diagnozi – pirmā tipa cukura diabēts. Viņš pastāstīja, ka tā ir neārstējama slimība, kas gan ļauj dzīvot it kā pilnvērtīgu dzīvi, ja regulāri injicē insulīnu, bet tomēr jārēķinās ar dažādām komplikācijām, kas var rasties laika gaitā. Bija jāievēro diēta, jāierobežo saldumu lietošana, ja tos ēdu, tad vajadzēja injicēt lielāku insulīna devu. Pirms katras ēdienreizes bija jāzina, ko ēdīšu un atbilstoši tam jāizrēķina, cik daudz insulīna būs nepieciešams. Tas radīja diskomfortu darbā vai aizejot kaut kur paēst ārpus mājas, jo vienmēr bija jāatrod kāda vieta, lai veiktu kārtējo injekciju. Kā diabēta pacientam man bija arī jādodas regulāri pārbaudīt analīžu rādītājus, lai iespēju robežās mazinātu komplikācijas saistībā ar redzi, vielmaiņu un asinsriti. Reizēm piedzīvoju arī hipoglikēmiju, tas ir, kad tiek injicēta pārāk liela insulīna deva, kā rezultātā stipri paātrinājās sirdsdarbība un jutu milzīgu izsalkumu. Laika gaitā iemācījos sadzīvot ar šo slimību un tās radītajām sekām. Nedaudz vairāk kā piecus gadus injekcijas bija kļuvušas par neatņemamu manu ikdienas sastāvdaļu.
Pagājušā gada novembrī kaimiņiene mani uzaicināja uz draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņas pasākumu. Mani ļoti saistīja draudzīgā atmosfēra un cilvēki. Patika tas, ka šie pasākumi tiek organizēti ar motivāciju palīdzēt cilvēkiem. Pamazām savu darbu sakārtoju tā, lai regulāri tiktu uz mājas grupiņu sapulcēm un dievkalpojumiem. Dievam ticēju jau no bērnības, bet bija tikai ļoti vispārīga sapratne par Viņu. Klausoties sprediķus, lasot Bībeli, pārrunājot Dieva vārdu mājas grupiņā un sākot apmeklēt Bībeles skolu, es pamazām arvien labāk iepazinu Jēzu, sāku saprast, ka pēc Dieva prāta un caur Jēzus Kristus upuri cilvēks ir vesels un dziedināts gan fiziski, gan emocionāli. Tad arī sāku apzināties, ka Jēzus grib mani dziedināt.
Šī gada pavasarī kāda dievkalpojuma laikā mācītājs aicināja iznākt priekšā visus, kam nedarbojas kāds orgāns un, lai gan likās, ka neesmu pietiekoši gatava tam, jo pārāk īsu laiku esmu draudzē, tomēr atsaucos šim aicinājumam, jo man nedarbojās aizkuņģa dziedzeris, kas ražo insulīnu. Lūgšanas laikā manu ķermeni caurstrāvoja karstums, sajutu Dieva pieskārienu un ticu, ka tieši šajā brīdī Viņš mani dziedināja. Šis dziedināšanas process līdz pilnīgai veselībai vēl turpinājās, un cenšoties arvien vairāk tuvoties Jēzum, sāku katru dienu regulāri lūgt. Mājas grupas vadītāja mani atbalstīja, stiprināja un ticēja, ka esmu dziedināta.
Aprīļa beigās pieteicos braukt uz draudzes trīs dienu lūgšanu semināru jeb inkaunteru. Biju beigusi Bībeles skolu, vēlējos spert nākamos soļus ticības dzīvē un kristīties. Pāris dienas pirms šī semināra lūgšanas laikā sapratu, ka varu pārstāt lietot insulīnu un dienu pirms došanās uz inkaunteru ticībā uz Dievu es pārstāju to injicēt. Semināra laikā tika lūgts par manu veselību un dziedināšanu, un – kopš šī laika neesmu vairs izdarījusi nevienu injekciju. Aptuveni septiņas nedēļas vēl organismam bija krietni jāpacīnās pret ieradumu mākslīgi saņemt insulīna devas. Pati vēl ik pa laikam pārbaudu cukura daudzumu asinīs, un tas vairs nekad nav sasniedzis tik augstu līmeni kā iepriekš, nejūtu vairs nekādus simptomus un esmu jau aizmirsusi, kā tas bija, būt atkarīgai no injekcijām. Dievs ir mans Ārsts un Dziedinātājs, un esmu Viņam ļoti pateicīga par iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi bez injekcijām un regulārām ārstu pārbaudēm. Es vairs nemokos ar nogurumu un nespēju koncentrēties. Es labi atpūšos, jo mans miegs ir labs. Ir pilnībā pazudušas biežas un stipras slāpes. Manas acis nav vairs apsārtušas un ir pazudusi spiediena sajūta tajās, arī āda man vairs nav sausa. Speciālu diētu vairs neievēroju un saldumus ēdu, kad vien vēlos.”
Sabīne ir pārliecināta, ka visu ir iespējams uzvarēt Dieva spēkā. Tādēļ jaunā meitene novēl katram meklēt Jēzu, nodot Viņam savu dzīvi un tādejādi piedzīvot arī šķietami neiespējamo – dziedināšanu no neārstējamām slimībām, jo Dievam viss ir iespējams!
Sabīnes Zāģeres liecību pierakstīja Dace Daubere
